labas filmas

Dažos teikumos par filmām #10


Man 2019. gads sācies ar aktīvu filmu skatīšanos, kas, visticamāk, tuvāko nedēļu laikā kļūs vēl aktīvāka, jo strauji tuvojas Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšana. Šoreiz īsumā pastāstīšu jums par 5 filmām, kurām, spriežot pēc svaigākajām prognozēm, izredzes uz “Oskara” balvām ir mazas, bet tas nemaina faktu, ka šīs filmas ir skatīšanās vērtas. 

Režisora Džoela Edžertona veidotajā biogrāfiskajā drāmā Boy Erased (2018) stāstīts par baptistu mācītāja dēlu Džaredu (Lūkass Hedžs), kurš pēc tam, kad atzīstas, ka ir homoseksuāls, tiek nosūtīts “ārstēties” uz konversijas terapijas nometni. Tas, kas man šajā filmā simpatizēja, bija fakts, ka filmā kristieši nav atainoti kā vienādi domājoša masa, bet tiek parādīti dažādi kristiešu tipi – Džareda māte Nensija (Nikola Kidmena), kura savu dēlu mīl, neskatoties ne uz ko; Džareda tēvs Māršals (Rasels Krovs), kurš nonācis savas reliģiskās pārliecības un dēla seksualitātes krustugunīs; un konversijas nometnes vadītājs Viktors (Džoels Edžertons), kuram kristietība asociējas tikai ar sodīšanu. Aktieru sniegums filmā ir patiešām lielisks – īpaši gribu izcelt Hedžu, kura atveidotais varonis ir ļoti īsts un pilnasinīgs, kā arī Edžertonu, kura varonis manī raisīja pavisam reālu naidu un riebumu. Filma ir kvalitatīvi veidota, daudzslāņaina un pievērš uzmanību tematiem, kas ir aktuāli arī ārpus kristīgās pasaules. Pieļauju, ka Troja Sivāna izpildītā filmas tituldziesma Revelation varētu tikt pie “Oskara” nominācijas. (Tomēr zeltīto statueti gan tā nesaņems, jo, šķiet, ka tā jau rezervētā Lady Gaga dziesmai Shallow.) VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Sūzanas Bīras režisētā šausmu filma Bird Box (2018) ir viena no pagājušā gada beigu un šī gada sākuma populārākajām filmām, par kuru runāts daudz un dikti, turklāt šī filma pat aizsākusi dažādus cilvēku drošībai un dzīvībai bīstamus stulbingus. Filmā stāstīts par pasauli, kurā pēkšņi uzrodas paranormāla parādība, kuru ieraugot, cilvēks izjūt nepārvaramu tieksmi izdarīt pašnāvību. Ja vien cilvēks nav garīgi nepieskaitāms, tad šī paranormālā spēka ieraudzīšana nozīmē nāves spriedumu. Lai arī aktieru sastāvs filmā ir lielisks (Sandra Buloka, Trevante Rodss, Džons Malkovičs un Sāra Polsone) un notikumi ir nervus kutinoši, tajā netrūkst arī sižeta caurumu un klišeju. Jā, šī ir laba un izklaidējoša filma kino vakariem, bet nekas vairāk. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Jāatzīst, ka Džona Hilla debiju režijā gaidīju ar nepacietību, tāpēc man prieks, ka viņa veikums Mid90s (2018) nelika vilties. Šī filma ir ne tikai nostalģisks atskats uz deviņdesmitajiem gadiem, kas daudziem mileniāļiem ir sirdij tik ļoti tuvi, bet tā ir arī stāsts par pieaugšanu, iederēšanos stilīgo bērnu pulciņā un ģimenes locekļu savstarpējām attiecībām. Mid90s ir skaista mīlestības vēstule deviņdesmitajiem gadiem un patiesai draudzībai. VĒRTĒJUMS: 8/10 

Feliksa van Groningena režisētā drāma Beautiful Boy (2018) ir patiess stāsts par narkomāna Nika (Timotijs Šalamē) un viņa tēva Deivida (Stīvs Karels) savstarpējām attiecībām, kuras brīžiem atgādina cīņu ar vējdzirnavām. Šajā filmā ļoti smalkā manierē tiek runāts ne tikai par beznosacījumu mīlestību, kas valda starp vecākiem un viņu bērniem, bet arī par līdzatkarību. Groningena veikums noteikti nav skatāms ar popkorna turzu rokās, jo filma nav viegla izklaide, turklāt cilvēkiem, kas kādreiz cīnījušies ar atkarībām vai bijuši līdzatkarīgi, šī varētu būt īpaši smaga, bet vērtīga skatāmviela. Tā uzdod jautājumus: “Vai iespējams otru izglābt no atkarības valgiem?”; “Vai es spēšu sev piedot, ja padošos un atmetīšu glābšanas mēģinājumiem ar roku?” VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Rubena Fleišera režisētā Marvel komiksu filma Venom (2018), kurā stāstīts par citzemju būtnes pārņemtu žurnālistu Ediju Broku (Toms Hārdijs), slavinošas atsauksmes diemžēl neizpelnījās, tomēr arī par draņķīgu filmu to pavisam noteikti nevar saukt. Filmas par komiksu anti-varoņiem uz kinoteātru ekrāniem nonāk reti, tāpēc saprotams ir tas, ka daudzi skatītāji bija mazliet vīlušies, jo Venom nešķita pārāk svaiga – Fleišers neizmantoja pilnu filmas potenciālu, turklāt scenārijs, maigi izsakoties, nav veiksmīgs. Par ienākumiem filma gan nevar sūdzēties, jo tie pārsnieguši 855 000 000$ atzīmi. Lielākais filmas pluss noteikti ir galvenās lomas atveidotājs Hārdijs, kurš, manuprāt, Venoma lomā ir izcils un patīkami komisks, turklāt pieļauju, ka filmas veidotāji būs mācījušies no savām kļūdām un otrā filma par Venomu piedāvās ne tikai slavējamu Hārdija sniegumu, bet arī veiksmīgāku un svaigāku scenāriju. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Un kādas filmas tu esi noskatījies šī gada pirmajā mēnesī? Padalies komentāros!

Advertisements

Dažos teikumos par filmām #9


Augustā noskatījos desmit filmas, no kurām dažas bija viduvējas, dažas lieliskas, bet, par laimi, neviena nebija tik draņķīga, lai nožēlotu tai veltīto laiku. Šoreiz pastāstīšu par piecām filmām, kuras manā atmiņā iespiedušās visspilgtāk.

Režisora Ari Astera pirmā pilnmetrāžas filma Hereditary (2018), kas Latvijas kinoteātros tika izrādīta ar nosaukumu “Reinkarnācija”, bija viena no manām šī gada gaidītākajām filmām, jo esmu liels šausmu žanra fans, kā arī Tonija Kolete, kas šajā filmā atveido galveno lomu, man vienmēr šķitusi ārkārtīgi talantīga aktrise. (Noteikti jāpiemin arī aktieris Alekss Volfs, kura sniegums filmā bija izcils.) Lai arī pēc filmas treilera noskatīšanās man šķita, ka zinu, ko gaidīt, filma mani pamatīgi pārsteidza un jau pēc pirmās pusstundas es vairs nezināju, kādu filmas atrisinājumu saņemšu. Par šo filmu ir grūti pastāstīt tikai dažos teikumos, jo tai piemīt tikpat baiss un smalki veidots šarms kā Koletes atveidotās varones radītajām mākslas miniatūrām, kurās iestrādāts viņas sāpju, šausmu un haosa pilnais dzīvesstāsts. Katrai Hereditary detaļai ir nozīme un brīžiem svarīgākais notiek nevis ekrāna centrā, bet gan ekrāna stūrī. Šis viennozīmīgi ir šausmu kino mākslas darbs, par kuru vēl ilgi nebeigšu sajūsmināties. VĒRTĒJUMS: 10/10

Sūzenas Džonsones režisētā romantiskā jauniešu komēdija To All the Boys I’ve Loved Before (2018), kuras pamatā ir rakstnieces Dženijas Hānas tāda paša nosaukuma grāmata, pēdējā mēneša laikā tikusi ļoti aktīvi apspriesta, tāpēc to nolēmu noskatīties arī es. Nekad neesmu slēpis, ka man ļoti patīk filmas par pusaudžu un jauniešu problēmām, bet tās bieži vien liek vilties, jo neko jaunu nepiedāvā. Arī To All the Boys I’ve Loved Before nav nekāds izņēmums, jo tās centrā ir tik ļoti novazātais stāsts par jauku, naivu meiteni, kura iemīlas skolas krutākajā čalī, kurš, protams, jau ir attiecībās ar skolas riebīgāko meiteni. Daudzie loģikas caurumi šo filmu nepadarīja labāku un vienīgā šīs filmas svaiguma dvesma ir tāda, ka galvenās lomas atveidotāja ir aziāte (Lana Condor), kas, manuprāt, ir apsveicami. VĒRTĒJUMS: 5/10 

Deivida Līča režisēto supervaroņu komēdiju Deadpool 2 (2018) šogad nepacietīgi gaidīja daudzi un gaidīšana totāli atmaksājās, jo “Dedpūla” turpinājums ne tikai nelika vilties, bet arī sagādāja dažādus pārsteigumus, kurus filmas veidotāji bija turējuši dziļā slepenībā. Dedpūls, kuru filmā atveido Raiens Reinoldss, joprojām ir supervaronis, kurš neizglābs pasauli, bet tas nemaina faktu, ka viņa piedzīvojumus un izdarības ir sasodīti izklaidējoši vērot. Man Dedpūla sērijas otrā filma patika vienlīdz labi kā pirmā, bet netrūkst kino kritiķu un filmas fanu, kas pārliecinoši apgalvo, ka otrā daļa esot pat labāka par pirmo. Jāatzīst, ka visvairāk man acīs “dzēla” CGI efekti, kas daudzām filmas ainām lika izskatīties pēc datorspēles, bet tos lieliski kompensēja humors un daudzie pārsteigumi, kurus filmas veidotāji bija sarūpējuši skatītājiem. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Režisora Žana-Stefana Sovēra veidotā filma A Prayer Before Dawn (2017) ir patiess stāsts par britu bokseri Billiju Mūru, kuram, nonākot bīstamā Taizemes cietumā, jācīnās ne tikai par savu drošību un izdzīvošanu, bet arī ar saviem dēmoniem un narkotiku atkarību. Mūru filmā atveido angļu aktieris Džo Kols (sākotnēji Mūra lomai bija paredzēts Čārlijs Hanems) un, manuprāt, viņš savu darbu paveicis lieliski, jo loma ir prasījusi no aktiera ne tikai emocionāli, bet arī fiziski smagu sagatavošanos: filma kā nekā ir par bokseri, kurš gatavs izcīnīt savu brīvību arī ar dūru spēku. Šī ir ļoti atklāta un neizskaistināta filma, kas ir arī tās lielākais pluss, jo tās īstums skatītājā ieurbjas ļoti dziļi un brīžiem atstāj viņu pārdomu klusumā. VĒRTĒJUMS: 8/10

Elija Bainama režisētā krimināldrāma Hot Summer Nights (2017), kura latviešu kino cienītājiem zināma ar nosaukumu “Karstās vasaras naktis”, skatītāju uzmanību izpelnījās galvenokārt tāpēc, ka galvenā varoņa Daniela lomu filmā atveido kino kritiķu un skatītāju mīlulis Timotejs Šalamē, kurš pagājušā gadā uzmirdzēja divās “Oskaram” nominētās filmās – Ladybird un Call Me By Your NameFilmā stāstīts par klusu un diezgan pareizu jaunieti, vārdā Daniels, kurš pēc tēva nāves dodas uz vasaru padzīvot pie savas tantes. Tur viņš satiek vietējo slikto puisi Hanteru, kurš tirgo narkotikas, un drīz arī Daniels tiek iesaistīts šajā biznesā, turklāt briestošajam problēmu burbulim tiek pievienots fakts, ka Daniels iemīlas Hantera māsā, ar kuru narkotiku dīleris stingri piekodinājis nepīties. Filmā jūtamas nostalģiskas astoņdesmito un deviņdesmito gadu noskaņas, kā arī aktieru sastāvs nav slikts, bet nevaru noliegt to, ka filma ir garlaicīga un brīžiem tā šķiet par garu. Ja filmā nebūtu redzams Šalamē, tad par Hot Summer Nights skatītāji būtu aizmirsuši jau pirms filmas nonākšanas uz ekrāniem. VĒRTĒJUMS: 6/10

Kādas filmas Tu noskatījies šīs vasaras izskaņā? Un kādas filmas ir Tavā rudens skatāmo filmu sarakstā? Padalies komentāros!

Dažos teikumos par filmām #7


Beidzies “Oskaru” trakums un arī vairums seriālu devušies pelnītā atpūtā līdz jaunas sezonas sākumam, tāpēc beidzot var uzelpot un neiespringt par balvām un jaunu sēriju parādīšanos. Pēc Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas noskatījos kādu duci filmu, par kuru kvalitāti īpaši nesatraucos, jo galvenokārt meklēju izklaidējošu skatāmvielu, bet reizēm sanāca uzdurties arī kam saturiski dziļam.

Režisora Kreiga Gilespija veidoto biogrāfisko sporta drāmu/komēdiju I, Tonya (2017) noskatījos tikai tāpēc, ka esmu liels Margo Robijas un Alisones Dženijas talanta cienītājs, bet pārāk lielas cerības uz šo filmu neliku. Un labi, ka tā! Daiļslidotājas Tonjas Hārdingas attiecības ar neiejūtīgo māti un vardarbīgo vīru filmā atainotas patiešām lieliski, kā arī tehniski slidošanas elementi tajā parādīti ļoti meistarīgi un skaisti, bet mani ārkārtīgi kaitināja stāsta pasniegšanas maniere, kas sabojāja visu skatīšanās procesu. Turklāt, skatoties filmu, nepameta arī sajūta, ka Hārdinga atainota daudz baltāka un pūkaināka, nekā viņa bijusi patiesībā – kad internetā sāku meklēt informāciju par filmā atainoto notikumu atbilstību realitātei, guvu savām aizdomām apstiprinājumu. VĒRTĒJUMS: 5/10

Maikla un Pītera Spīrigu režisētā šausmu filma Jigsaw (2017) manā skatāmo filmu sarakstā nonāca momentāni, jo savos vidusskolas gados ļoti fanoju par šausmu filmām un jaunās “Zāģa” sērijas filmas vienmēr tika gaidītas ar nepacietību. Jāatzīst, ka šo gadu laikā mana attieksme pret šausmu filmām, kurās spilgti atainota grafiskā vardarbība ar iekšu izlaišanu, sakropļošanu un slepkavošanu, ir krasi mainījusies, un zāģveidīgas filmas liek man nepatikā viebties. Astotā “Zāģa” sērijas filma ieturēta labākajās šī filmu cikla tradīcijās un jāatzīst, ka arī tās kvalitāte nebija tik vāja, kā biju gaidījis. Bet vai tā piedāvā ko jaunu un neredzētu? Absolūti nē! VĒRTĒJUMS: 5,5/10

Viens no patīkamākajiem šī gada pārsteigumiem šausmu žanrā viennozīmīgi ir Deivida Bruknera gotiski mitoloģiskais darbs The Ritual (2017), kuru iespējams noskatīties Netflix straumēšanas servisā. Filmā stāstīts par četriem draugiem, kas pēc traģiskas piektā drauga zaudēšanas dodas pārgājienā, lai atslēgtos no ikdienas un pieminētu nelaiķi. Diemžēl arī pārgājiens izvēršas traģiski, jo, dodoties mājup pa īsāko ceļu, kas ved cauri mežam, vīrieši sastopas ar kādu neizskaidrojamu spēku. Vizuāli man šī filma šķita absolūti perfekta un nedaudz atgādināja Roberta Egersa lielisko filmu The Witch: A New-England Folktale (2015), bet Bruknera pieeja jau vairākkārt apspēlētām tēmām šķita ļoti svaiga un pārdomāta. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Martijas Noksones radītā drāma To The Bone (2017) mani uzrunāja līdz pašam kaulam un lika izjust diskomfortu, kas šajā gadījumā, manuprāt, bija režisores mērķis, jo filmā stāstīts par anoreksijas slimnieci Elenu (Lilija Kolinsa), kura tiek ievietota speciālā ārstēšanas iestādē, kur viņa satiek sev līdzīgos. Noksones veikums ir ļoti godīgs un neizpušķots, kas ir ļoti svarīgi, kad tiek runāts par tik nopietnām tēmām kā anoreksija, jo šādu slimību romantizēšana vai glamurizēšana var maksāt dzīvības. Brīžiem filmu skatījos kā trilleri un domāju, ka nebūtu slikti, ja šo filmu pamatskolās rādītu jauniešiem kādā no audzināšanas stundām. VĒRTĒJUMS: 8/10 

Džeimsa Franko režisētā biogrāfiskā komēdija The Disaster Artist (2017), kurā pats Franko atveido galveno lomu – noslēpumiem apvīto kino pasaules dīvaini Tomiju Vizo –, bet viņa brālis Deivs Franko atveido Vizo labāko (un, iespējams, vienīgo) draugu Gregu, ir viens no 2017. gada filmu industrijas labākajiem notikumiem. Bēdīgi slaveno filmu The Room (2003) droši vien zina katrs, kurš seko līdzi kultūras pasaules veiksmēm un neveiksmēm, bet tikai retais zina šīs filmas aizkulises un to, kas tad īsti ir ekscentriskais Tomijs Vizo, kurš šo filmu veidojis. Radot The Disaster Artist, Franko paveicis izcilu darbu abpus kamerām, jo spējis ne tikai gaumīgi pasmieties par Vizo dīvainībām, bet arī parādījis viņa cilvēcisko pusi. VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

 

Komentāros pastāsti, kā tev šajās pavasarīgajās dienās veicas ar filmu skatīšanos? Padalies arī ar saviem filmu ieteikumiem! 

Sauc mani savā vārdā


Viena no 2017. gadā visvairāk apspriestajām filmām pavisam noteikti bija Lukas Gvadanjīno režisētā “Sauc mani savā vārdā” (Call Me by Your Name), kuras pamatā ir rakstnieka Andrē Asimana tāda paša nosaukuma romāns. 

Atceros, ka dienā, kad uzzināju, ka tiks ekranizēta A. Asimana grāmata Call Me by Your Name, nodomāju, ka tā ir liela uzdrīkstēšanās no režisora puses, un pie vainas nebija grāmatā iekļautie temati, kas 21. gadsimta literatūrā un kino jau sen vairs neskaitās skandalozi, bet gan tas, ka grāmata vairāk ir par sajūtām, ne par notikumiem, tāpēc kustīgajās bildēs grūti pārvēršama. 2007. gadā, kad grāmata tika izdota, tā nokļuva New York Times, San Francisco Chronicle, Washington Post, Chicago Tribune un Seattle Times gada labāko grāmatu sarakstos, bet es līdz tās lasīšanai nonācu tikai 2015. gadā un jāatzīst, ka nebiju par to sajūsmā. Jā, grāmata ir ļoti meistarīgi sarakstīta un tās varoņi ir ļoti dzīvi, bet dažbrīd rakstītais mani garlaikoja, tāpēc arī uz filmu neliku pārāk lielas cerības. Tā tas bija līdz brīdim, kad sākās komplimentu lavīna, kura vēlās “Sauc mani savā vārdā” ekranizācijas virzienā un šī lavīna turpinās joprojām, solot aizstumt filmu līdz pat “Oskariem”

Filmas darbība norisinās 1983. gada Ziemeļitālijā, kur kādā skaistā lauku villā satiekas septiņpadsmit gadus vecais Elio (Timotejs Šalamets) un par viņu krietni vecākais Olivers (Ārmijs Hamers), kurš ieradies Itālijā, lai strādātu pie akadēmiska pētījuma un pildītu Elio tēva asistenta pienākumus. (Grāmatā minēts, ka Olivers ir 24 gadus vecs, bet filmā Hamera atveidotais varonis atstāj trīsdesmitgadnieka iespaidu.) Filmas sākumā abu galveno varoņu starpā valda spriedze un šķiet, ka viņiem ir diezgan labs topošo ienaidnieku potenciāls, bet, turpinot pamazām atšķetināt sižetu, atklājas, ka aiz spriedzes slēpjas savstarpējas simpātijas, kuras abi centušies slēpt. Elio, apzinoties savu seksualitāti, izjūt gan bailes, gan dažbrīd riebumu pret sevi, bet Olivers, baidoties no sabiedrības attieksmes un tā, ka varētu jauniņo Elio samaitāt, nesekmīgi cenšas pretoties pievilkšanās spēkam, kas saista viņu un Elio. Skatoties filmu, noteikti jāņem vērā, ka runa ir par astoņdesmitajiem gadiem, ne par divdesmit pirmo gadsimtu.

Foto: Kadrs no filmas.

Gvadanjīno režija šajā filmā ir tik brīnišķīga, ka pēc “Sauc mani savā vārdā” noskatīšanās rodas vēlme noskatīties katru viņa režisēto filmu. Ekranizēt grūti ekranizējamu grāmatu, turklāt panākt, ka filma ir daudz labāka par grāmatu – tas, manuprāt, ir izcilības rādītājs. Runājot par aktieriem, jāsaka, ka biju ļoti patīkami pārsteigts. Hameru esmu redzējis nelielā lomā M. Čerija seriālā “Bīstamās mājsaimnieces” un Toma Forda 2016. gada filmā “Nakts dzīvnieki”, bet Šalamets man bija jaunatklājums, jo par viņu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Mazpazīstamu aktieru izvēle nākusi filmai par labu, jo skatītāji visu uzmanību var veltīt smeldzīgajam stāstam un lieliskajam filmas veidotāju darbam. Nav tāda aktiera, kura veikums šajā filmā būtu vērtējams kā vājš vai pat viduvējs, bet īpaši gribu izcelt 22 gadus veco Šalametu, kuram par savu sniegumu pelnīti tiek prognozēta pat “Oskara” nominācija. Neatkarīgi no tā, vai Amerikas Kinoakadēmija Šalametu pagodinās ar nomināciju vai nē, viens ir skaidrs – par viņu tuvāko gadu laikā mēs dzirdēsim daudz un bieži. Pieminēšanas vēta noteikti ir arī aina ar Elio tēva (Maikls Stūlbergs) monologu, kura izpelnījusies daudzu kinokritiķu slavas dziesmas.

Foto: Kadrs no filmas.

“Sauc mani savā vārdā” ir lēna filma, kas dažus skatītājus varētu garlaikot, bet šis nesasteigtais stāstījums rada sajūtu, ka tu esi šo filmu nevis noskatījies, bet piedzīvojis. Gvadanjīno nav izmantojis tradicionālo filmu uzbūves shēmu, kurā ir labie un ļaunie varoņi, viss ir saplānots līdz pēdējai sekundei un stāsta varoņiem jāatrisina milzīga problēma, cīnoties pret kādu konkrētu ļaunumu, un tieši tas padara šo filmu tik īpašu. Filmas režisors izvairījies arī no atklātu seksa ainu (konkrēti starp Elio un Oliveru) iekļaušanas filmā, kas, manuprāt, ir ļoti pareizs solis, jo tādējādi tiek paspilgtināta filmas varoņu starpā valdošo jūtu tīrība, kā arī skatītājiem “Sauc mani savā vārdā” ir vieglāk uztvert kā filmu, kuras robežas sniedzas daudz tālāk par LGBT tēmām. Šī filma ir par pirmās mīlestības radītajām sāpēm, pieaugšanu, laimes upurēšanu sabiedrībā noteikto normu vārdā, vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām, kā arī par savas seksualitātes apzināšanos, iepazīšanu un pieņemšanu.

Starp filmu un grāmatu ir daudz atšķirību, bet stāsta kodols no grāmatas ir veiksmīgi pārnests uz lielajiem ekrāniem. Viskrasāk atšķiras filmas un grāmatas beigas, jo grāmatas noslēgums aizsniedzas līdz pat divdesmit pirmā gadsimta sākumam, kamēr filmas noslēgums norisinās neilgi pēc 1983. gada vasaras. Par spīti tam, ka grāmatas noslēgums ir gana saldsērīgs, filmas beigu versija to pārspēj un, pateicoties Šalameta sniegumam un Sufjana Stīvensa skaistajai mūzikai, to vēl ilgi nav iespējams izmest no galvas.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

Dažos teikumos par filmām #6


Tuvojoties Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai, esmu noskatījies daudz filmu un šķiet, ka vismaz dažas no tām varētu tikt pagodinātas ar “Oskara” nominācijām. Šoreiz īsumā par piecām filmām, kuras visspilgtāk iespiedušās atmiņā. 

Endija Mušeti veidotā filma It (2017), kas ir Stīvena Kinga romāna “Tas” ekranizācija, ir viens no tiem ļoti retajiem gadījumiem, kad filma pārspēj grāmatu. Kad uzzināju par atkārtotu pieminētā romāna ekranizāciju, neko daudz no tās negaidīju, jo Kinga romānu ekranizācijas ļoti bieži ir draņķīgas un sacerēties uz ko izcilu būtu patiešām muļķīgi, bet tad tika publiskoti pirmie traileri un vēlāk uz kinoteātru ekrāniem parādījās filma, par kuru pat mani skeptiskākie draugi bija sajūsmā. Bija lietas, kas filmā man nepatika (īpaši absurdā aina ar akmeņu kauju), bet jauno aktieru un Bila Skarsgārda sniegums bija apbrīnas vērts, turklāt filmā nebija ne miņas no liekvārdības, kas grāmatā tik ļoti mani garlaikoja. VĒRTĒJUMS:8,5/10

Deivida Gordona Grīna režisētā biogrāfiskā drāma Stronger (2017), kurā stāstīts par Džefu Baumanu (Džeiks Džilenhols), kurš 2013. gada Bostonas maratona teroraktā zaudēja abas kājas, bija viena no manām pagājušā gada gaidītākajām filmām. Un tā man nelika vilties, jo Džilenhols jau atkal pierādīja, ka ir patiešām izcils un, manuprāt, pietiekami nenovērtēts aktieris, kurš kādreiz būtu pelnījis ne tikai “Oskara” nomināciju, bet arī pašu zeltīto statueti. Viņa emocionālais un līdz sīkumiem izjustais sniegums šajā filmā ir patiešām aizkustinošs un brīžiem pat liek uzmesties zosādai. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Grētas Gērvigas režisēto filmu Lady Bird (2017) īpaši aktīvi runā tieši kinokritiķi un citi filmu industrijas pazinēji un darboņi, tāpēc pieļauju, ka Gērvigas veikumam neizpaliks arī Amerikas Kinoakadēmijas uzmanība. Jāsaka godīgi, ka pēc visas tās sajūsmas lavīnas no filmas biju gaidījis ko vairāk, bet pēc Lady Bird noskatīšanās nepameta sajūta, ka šī varētu būt viena no 2017. gada pārvērtētākajām filmām. Nenoliedzams ir fakts, ka meitas (Šērša Ronana) un mātes (Lorija Metkalfa) attiecības filmā atainotas ārkārtīgi meistarīgi, bet joprojām vaicāju sev: “Vai šī patiešām ir kas vairāk par augstas kvalitātes drāmu, kurā stāstīts par pieaugšanu?!” VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Arī Kristofera Nolana režisētā kara drāma Dunkirk (2017) ir viena no tām filmām, par kuru aizgājušā gadā tika runāts ārkārtīgi daudz un uzslavu tai netrūka ne no kinokritiķu puses, ne no kinoteātru apmeklētāju puses. Vēsturi pārāk smalki nepārzinu, tāpēc pirms filmas skatīšanās nedaudz palasīju, kas tad Otrā pasaules kara laikā notika Dankērkā, bet beigās izrādījās, ka būtu spējis filmu saprast arī bez priekšzināšanām, jo uzsvars tajā likts ne uz vēsturiskiem datumiem, bet gan uz kara radītajām šausmām un cilvēcisko vērtību saglabāšanu kara laikā. Nolana darbs ir tik filigrāns, ka to nav iespējams pienācīgi aprakstīt dažos teikumos, bet noteikti jāpiemin filmas beigu daļā redzamā aina ar Tomu Hārdiju, kas ir patiesi iespaidīga. Patīkams pārsteigums bija arī dziedātājs Harijs Stailzs, no kura noteikti nebiju gaidījis tik labu sniegumu. VĒRTĒJUMS: 9/10 

Mārtina Makdonaha režisētā melnā komēdija/drāma Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (2017) pavisam noteikti ir viens no lielākajiem pagājušā gada pārsteigumiem kino pasaulē, jo neko daudz par filmu nebiju dzirdējis, bet, kad to noskatījos, vēl ilgi nespēju to aizmirst. Filmā stāstīts par māti (Frānsisa Makdormanda), kuras meita tikusi izvarota un nogalināta. Nespējot rast mieru par to, ka meitas slepkavas joprojām nav atrasti, sieviete uzstāda trīs plakātus ceļa malā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību policijas bezdarbībai. Īsti nesimpatizēja pāris pārmērīgi stereotipizētie tēli, bet priecēja melnais humors, ar kuru tika atšķaidīts ļoti nopietnais filmas temats, kā arī Makdormandas fenomenālais sniegums. Filmā veiksmīgi atainots atriebes, dusmu un naida postošais spēks, kurš neko neatrisina, bet tikai rada jaunas dusmas un naidu, sagraužot cilvēku no iekšienes. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kura no filmām, kuru līdz šim esi redzējis, Tavuprāt, būtu pelnījusi Amerikas Kinoakadēmijas uzmanību un “Oskara” nominācijas? Pastāsti komentāros! 

Četras filmas tumšiem vakariem


Ja tumšajos rudens un ziemas vakaros ir slinkums lasīt grāmatu, tad vienmēr var pagatavot gardu karsto dzērienu, apbruņoties ar našķiem un ērti iekārtoties dīvānā, lai noskatītos kādu labu filmu. Kādu? Te būs daži mani ieteikumi. 

Foto: Filmas reklāmfoto.

ANIMĀCIJA: Your Name (oriģinālvalodā Kimi no na wa) (2016) droši vari skatīties kopā ar visu ģimeni, jo Makoto Shinkai režisētās animācijas filmas saturs ir ģimenei draudzīgs, tomēr pieļauju, ka paši mazākie filmu varētu arī nesaprast, jo tās struktūra ir sarežģīta. Your Name mērķauditorija ir pusaudži, jaunieši un pieaugušie, kas spēj novērtēt kvalitatīvas animācijas filmas. Sākumā varētu šķist, ka Your Name ir kārtējā animācijas filma, kurā galvenie varoņi samainās ar ķermeņiem, bet patiesībā tā ir daudz, daudz, daudz kas vairāk, jo galveno varoņu stāsts no gaisīgi viegla un pat romantiski smieklīga ātri vien pārtop traģiskā, smalki savītā un līdz sirds dziļumiem aizkustinošā. Šī gada septembrī tika paziņots, ka pēc šīs animācijas filmas motīviem tiks veidota arī live action filma, pie kuras strādās Dž. Dž. Abramss un “Atnācēji” (Arrival) veidotāji.

Foto: Kadrs no filmas.

ŠAUSMENE: Šona Bērna režisētā šausmu filma The Devil’s Candy (2015) daudzu kino gardēžu acīm noteikti paslīdējusi garām nepamanīta, jo tai nebija iespaidīgu reklāmas kampaņu, kā arī mediji par to pārāk aktīvi nerakstīja. Pateicoties dažādiem ar filmas kvalitāti nesaistītiem faktoriem, Bērna veikums nepelnīti pazuda citu tajā laikā iznākušo filmu burzmā. The Devil’s Candy ir psiholoģiski smalki veidota filma, kurā aktieru sniegums ir patiešām izcils, bet skaņu efekti un montāža šajā filmā strādā kā labi ieeļļots mehānisms. Iztiekot bez klasiskajām šausmu filmu klišejām, Bērns biedē skatītājus psiholoģiskā līmenī, neļaujot zosādai un spriedzei pamest skatītājus līdz pat filmas beigu titriem.

Foto: Kadrs no filmas.

DOKUMENTĀLĀ: Kolina M. Deja režisētā dokumentālā filma Saving Banksy (2017) noteikti patiks katram kvalitatīvu dokumentālo filmu cienītājam, bet jo īpaši tā ies pie sirds populārā grafiti mākslinieka Benksija faniem, jo tieši viņa mīklainā personība, urbānā māksla un viņa darbu glābšana ir filmas galvenie temati. Skatoties filmu, bija dalītas jūtas par Benksija darbu glābšanu, jo vienlaicīgi tā šķita gan kā zagšana, gan kā urbānās mākslas saglabāšana nākamajām paaudzēm. Mani arī joprojām nav pametusi doma, ka kāds no filmā redzamajiem Benksija draugiem patiesībā varētu būt pats Benksijs, kurš savu patieso identitāti joprojām rūpīgi slēpj.

Foto: Filmas reklāmfoto.

JAUNIEŠIEM UN VIŅU VECĀKIEM: Marielas Helleres režisētā filma The Diary of a Teenage Girl (2015) ir ārkārtīgi godīgs stāsts par Sanfrancisko dzīvojošu pusaugu mākslinieci, kura iemīlas savas mātes mīļākajā. Ķeroties pie šīs filmas veidošanas, Hellere aiz durvīm atstājusi visus aizspriedumus un sabiedrībai ērto liekulību, lai ļoti atklāti ar skatītājiem parunātu ne tikai par dažādām disfunkcionālu ģimeņu problēmām, bet arī par pusaudžu seksualitāti un tās iepazīšanu. Aktieru sniegums filmā ir brīnišķīgs, bet holivudiskās glances trūkums šķita kā malks svaiga gaisa.

Lai patīkami kino vakari!

Dažos teikumos par filmām #4


Pēdējos pāris mēnešus esmu pavadījis aktīvi strādājot un arī skatoties filmas, lai darbadienas beigās nedaudz atslēgtos no darba lietām. Lielākoties skatījos filmas, kuras manā must-see sarakstā atradās jau daudzus gadus, bet sanāca noskatīties arī kādu duci jauno filmu. Šoreiz dažos teikumos par sešām, kuras atmiņā iespiedušās visspilgtāk. 

Jana Inglanda režisētā filma 1:54 (2016) manā redzeslokā nonāca pateicoties tam, ka galvenās lomas atveidotājs Antuāns Olivjē Pilons man bija zināms jau no Ksavjē Dolana filmas “Māmiņa”, kurā jaunais aktieris spilgti parādīja savu talantu. Arī Inglanda režisētajā filmā viņam tikusi ne mazāk sarežģīta loma, jo Olivjē Pilons atveido 16 gadus vecu skrējēju Timu, kuram jātiek galā ne tikai ar mātes nāvi, bet arī ar varmākām skolā un pašam ar sevi. Kvalitatīva drāma ar trillera elementiem par jauniešu dzīves problēmām. VĒRTĒJUMS: 7/10

Olivjē Asaijasa režisētā filma “Personīgā stiliste” (Personal Shopper), kurā galveno lomu atveido aktrise Kristena Stjuarte, ir viena no šogad visvairāk apspriestajām indie filmām. Galvenā varone Morīna ir bagātu un slavenu cilvēku ģērbēja, kas spēj kontaktēties ar garu pasauli, kurā cenšas izveidot saikni arī ar savu nesen mirušo dvīņubrāli. Protams, Stjuartes aktrises talantu daudzi joprojām apšauba, bet šajā filmā viņas veikums ir slavējams. Filmas režisors radījis vizuāli gaumīgu un saturiski neparastu filmu, kurā spilgti atainots tas, cik ļoti neracionāli domājoši mēs varam kļūt, kad sērojam par kāda aiziešanu. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Džona Hamburga režisēto filmu Why Him? (2016) nemaz nebūtu skatījies, ja vien: a)labākais draugs nebūtu pierunājis noskatīties kādu komēdiju; b)galveno lomu filmā neatveidotu Džeimss Franko, kuram pēdējo gadu laikā ar lomu izvēlēm nav veicies. Protams, filmas scenārijs klišejām pilns – meita iepazīstina vecākus ar savu draugu, kurš vecākiem totāli nepatīk, bet viss mainās, kad viņi uzzina, ka Franko atveidotais varonis ir neprātīgi bagāts. Viegla komēdija, kuru draugu kompānijā noskatīties atslodzei un nelielai smieklu devai. VĒRTĒJUMS: 6/10

Lai arī jau pirms F. Havjera Gutjeresa režisētās filmas “Apļi” (Rings) skatīšanās zināju, ka tas būs vājas kvalitātes turpinājums The Ring sērijas filmām, nolēmu filmu tomēr noskatīties, jo esmu liels šausmu žanra fans, turklāt pirmā šīs sērijas daļa man ļoti patika. “Apļi” ir viens no tiem daudzajiem gadījumiem, kad filmu sērija mierīgi varēja iztikt arī bez turpinājuma, jo Gutjeresa veikums ir blāvs, garlaicīgs un klišejām pārpildīts, turklāt arī aktierspēle šajā filmā ir vāja. VĒRTĒJUMS: 3/10

Par Berija Dženkinsa režisēto filmu “Mēnessgaisma” (Moonlight) noteikti dzirdējuši gandrīz visi, kas kaut nedaudz interesējas par kino aktualitātēm, jo tieši Dženkinsa veikums šogad saņēma labākās filmas ASV Kinoakadēmijas balvu jeb “Oskaru”. Filmā stāstīts par homoseksuāla afroamerikāņu puisēna pieaugšanu, saskaršanos ar fizisko un emocionālo vardarbību, attiecībām ar labāko draugu un māti narkomāni. Skarbs un neizpušķots afroamerikāņa dzīvesstāsts, kurš pārrakstījis Kinoakadēmijas vēsturi daudzās jomās. Lieliska mazbudžeta filma ar brīnišķīgu aktieru sastāvu, tomēr joprojām uzdodu sev jautājumu: “Vai šī patiešām bija gada labākā filma?” VĒRTĒJUMS: 8/10 

Džordana Pīla šausmu filma “Prom” (Get Out) viennozīmīgi ir viena no oriģinālākajām šī gada šausmu filmām, jo Pīls savā veikumā apspēlējis tēmas, par kurām daudzi izvairās runāt. Stāsts šķietami vienkāršs: tumšādains puisis ierodas ciemos pie savas baltādainās draudzenes vecākiem, bet viss sāk kļūt problemātiski, kad viņš saprot, ka visapkārt viņam ir cilvēki, kas, iespējams, ir rasisti. Kad namamāte topošo znotu nohipnotizē, sāk notikt neparastas lietas un skatītāju pārņem klaustrofobiska sajūta, jo viss nav tā, kā sākotnēji izskatījies. Daudzslāņains, meistarīgi veidots darbs, kas patiks arī cilvēkiem, kas nav šausmu filmu fani. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kādas filmas Tu esi noskatījies pēdējo mēnešu laikā? Kura no tām visspilgtāk iespiedusies atmiņā? Padalies komentāros!