labas grāmatas

Briesmonis, kas mīt mūsos pašos


300x0_cover (1)Ir grāmatas bērniem par pieaugušajiem un ir pieaugušo grāmatas par bērniem, tāpēc, iedalot grāmatas kategorijās “bērnu grāmatas” un “pieaugušo grāmatas”, nevajadzētu domāt, ka visi stāsti, kuros galvenie varoņi ir bērni, ir domātas bērniem. Britu rakstnieka Viljama Goldinga darbs “Mušu valdnieks” ir viens no šādiem darbiem, kas mistisku iemeslu dēļ samērā regulāri tiek likts bērnu literatūras plauktiņā, kaut gan tā mērķauditorija ir pieaugušie. 

Pēc aviokatastrofas bariņš bērnu nonāk uz vientuļas un ļoti eksotiskas salas, kurā viņiem jāizdzīvo mežonīgos apstākļos. Tiek izdoti nerakstīti likumi, kā arī tiek ievēlēts vadonis – Ralfs, kuram vienmēr līdzās ir lempīgais, bet gudrais palīgs Ruksis. Varētu šķist, ka salā valdīs miermīlīga un saliedēta atmosfēra, cenšoties sagādāt ēdamo un ar dūmu palīdzību piesaistot kāda garām braucoša kuģa uzmanību, tomēr ar esošo kārtību jau pašā sākumā nav apmierināts Ralfa vienaudzis Džeks Meridjū – spēcīgs, rudmatains puisēns ar valdonīgu raksturu. Džekā dzimst pirmatnēji instinkti un varas kāre apreibina viņu, liekot smalkajai pretošanās dzirkstelītei pāraugt milzīgā un postošā ugunsgrēkā. Turklāt bērniem jācīnās ne tikai par izdzīvošanu un garām slīdošo kuģu uzmanību, bet arī pret kādu baisu briesmoni, kas izlien no okeāna un klaiņo pa salu. Viens no zēniem (Saimons) nonāk pie atziņas: “Bet varbūt tas ir… tikai mēs paši…”

Ja pirmā grāmatas puse šķiet nevainīga un brīžiem pat bērnišķīgi muļķīga, tad, lasot otro pusi, sāk palikt neomulīgi, jo Goldings lasītājiem liek ieskatīties cilvēka dvēseles tumšākajās dzīlēs, kurās mīt ne tikai mežonība, bet arī dēmoni. Ienirstot šajās tumšajās dzīlēs, aukstums liek aizrauties elpai un izsit visu gaisu no plaušām, jo šī robeža starp cilvēcisko un dzīvniecisko ir tik ļoti trausla un biedējoša, ka šī darba pēcgarša nepazūd vēl ilgi pēc tā izlasīšanas. Turklāt, lai šo apslēpto dzīvnieciskumu lasītājiem nodemonstrētu maksimāli spilgti, Goldings par stāsta galvenajiem varoņiem izvēlējies šķietami nevainīgus bērnus, no kuriem vecākie knapi pieskaitāmi pusaudžu kategorijai.

Foto: kadrs no režisora Pītera Bruka veidotās romāna ekranizācijas Lord of The Flies (1963)

Foto: kadrs no režisora Pītera Bruka veidotās romāna ekranizācijas Lord of The Flies (1963)

Šī grāmata man daudz lika domāt arī par mūsdienu sabiedrību, jo divdesmit pirmā gadsimta cilvēki daudz neatšķiras no šajā romānā aprakstītajiem bērniem, kuriem vara un vēlēšanās izrādīt savu pārākumu aizplīvurojusi visu pasauli tik ļoti, ka viņi vairs nespēj ieklausīties saprāta balsī, kā arī nedomā par rītdienu un to, kā visiem būtu labāk. Vara ir bīstama, ja tā nonāk harizmātiska un spēcīga cilvēka rokās, kurš ļauj dusmām un kārei pēc atriebības vaļu, kā arī vēlas savu varenību izrādīt, nedomājot par rīcības sekām.

Foto: citāts no grāmatas

Foto: citāts no grāmatas

Šis ir viens no retajiem romāniem, kuru vēlēšos lasīt atkārtoti, turklāt nešaubos, ka katrā nākamajā lasīšanas reizē es tajā atradīšu sev ko jaunu, jo šī romāna lasīšana ir kā skatīšanās spogulī, kā ieniršana dziļos, tumšos ūdeņos, kuros peldēt nav īpaši omulīgi, bet ir vilinoši, jo dod iespēju ieskatīties acīs Zvēram.

Izdevējs: Zvaigzne ABC; No angļu valodas tulkojusi Lūcija Rambeka.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Spriedzes un intrigu piesātinātā “Sātana zvaigzne”


satana.zvaigzneNeesmu pieskaitāms kategorijai „Jū Nesbē fans kopš pirmās grāmatas”, iespējams tas tāpēc, ka no kriminālromānu autoriem sagaidu Stīga Lārsona meistarību un spēju apburt lasītāju. Ja pirmie Nesbē darbi mani nepārliecināja, tad „Sātana zvaigzne” ir romāns, kas liek man Nesbē uztvert mazliet nopietnāk. 

Romāna sižets: Oslo uzdarbojas sērijveida slepkava, laikā, kad liela daļa policijas iecirkņa darbinieku devušies atvaļinājumā. Darbinieku trūkuma dēļ kopā jāstrādā diviem policistiem, kuru starpā nevalda tās siltākās jūtas. Harijs Hols un Toms Volers ir talantīgi policisti, bet katram ir savs skatījums uz to, kas ir pareizi, tomēr abiem ir arī kāda kopīga iezīme – brīžiem viņu prāts aptumšojas, ļaujot vaļu rakstura vājībām.

Slepkava ir slīpēts un šķiet, ka arī ar sātaniskām nosliecēm, jo katra slepkavība ir kā rituāls – katram upurim nogriezts viens pirksts un pie līķa atstāts suvenīrs – piecstaru dimants, kas simbolizē sātana zvaigzni. Vai visas šīs slepkavības ir daļa no kāda rituāla?!

Ja salīdzinām „Sātana zvaigzni” ar „Atriebes dievieti”, tad ar prieku var teikt, ka Nesbē talants aug līdz ar katru nākamo romānu. Beidzot es sāku ticēt, ka Nesbē varētu būt nākamais Lārsons, kā viņu jau paspējuši nodēvēt literatūras kritiķi.  Nē, pagaidām gan vēl nesaku, ka viņš ir vienā līgā ar Lārsonu, bet pieļauju, ka tuvāko gadu laikā viņš varētu kļūt pat populārāks par ģeniālo nelaiķi.

Lasot „Sātana zvaigzni”, biju pārliecināts, ka viens no maniem atrisinājuma variantiem izrādīsies pareizs, bet nekā – Nesbē sižetu pagrieza tā, ka es savus minējumus varēju paturēt pie sevis. Autors lieliski prot lasītājam sagrozīt galvu, dodot vairākus aizdomās turamos, bet grāmatas beigās mozaīka tiek meistarīgi salikta kopā un tad atklājas, ka tās centrā ir persona, kuru lasītājs pat nav turējis aizdomās.

Beidzamās piecdesmit romāna lappuses izlasīju patiešām lielā steigā un spriedze bija tik liela, ka bija mirkļi, kad jutu – uztraukumā sāk svīst plaukstas. „Sātana zvaigzne” ir ekranizēšanai ideāli piemērots romāns – jau lasot romānu, ir ļoti viegli vizualizēt visus tēlus un notikumus. Turklāt darbība ir pietiekami spraiga, lai arī filma izdotos baudāma un veiksmīga.

Šajā romānā atradu arī divus citātus, kas mani uzrunāja:

„Dzīvojamā istabā ļaudis parāda sevi tādu, kāds vēlas izskatīties. Virtuvē ikviens vairāk atbrīvojas, tur ir kā atļauts būt pašam.”

„Pirmais, kas mani pārsteidza, – viņa nebija nekāda skaistule, tikai izturējās kā tāda. Bet cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka ir skaisti, kļūst skaisti.”

Ļoti inteliģents, baudāms, faktiem bagāts un aizraujošs romāns – kriminālliteratūras faniem noteikti patiks „Sātana zvaigzne”.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Šis nav nekāds Harijs Poters! “The Casual Vacancy” recenzija


Mirklī, kad biju beidzis lasīt grāmatu, sapratu, ka uz kādu laiku par miegu varu aizmirst, jo radusies viela ilgām pārdomām. Dž. K. Roulingas jaunākais romāns The Casual Vacancy uz mirkli radīja vētru literatūras pasaulē, jo kritiķu viedokļi dalījās divās pilnīgi pretējās frontēs – vieni šo darbu sauca par ģeniālu, bet citi par Mēslu biķeri. Īpašu nosodījumu izpelnījās grāmatas varone Kristāla, kuras valodiņa ir tik krāšņa, ka lasītājiem svila acis, bet tiem, kas lasīja skaļi, arī ausis. Iespējams, ka kritiķu skarbās recenzijas kalpojušas par iemeslu tam, ka pārdošanas rādītāji romānam nav tik grandiozi kā sākotnēji cerēts. (Bet arī par sliktiem tos nevarētu nosaukt.)

Romāna virzību uzsāk kāds satraucošs notikums – pēkšņi nomirst četrdesmitgadīgais Berijs, aiz sevis atstājot brīvu vietu mazpilsētas Pegfordas padomē. It kā šķiet, kas tad tur tik īpašs?! Bet gandrīz katram lasītājam ir skaidrs, ka tieši brīvā vieta mazpilsētas padomē kļūs par galveno iemeslu kaislībām.

Jāatzīst, ka pirmās divsimt grāmatas lappuses ir samērā garlaicīgas, jo lielākā daļa notikumu un dialogu riņķo ap Pegfordas vēsturi un Berija nāvi, kas lasītājam nemaz nešķiet tik svarīga. Lasītājus nevar nosodīt, jo Berijs mirst jau pirmajās grāmatas lappusēs, tāpēc lasītājs Beriju nemaz nav iepazinis tik ļoti, lai izjustu līdzjūtību. Ja tiek pārvarētas pirmās divsimt lappuses, tad lasīšana kļūst aizraujoša, jo grāmatas varoņu ir daudz un katram no tiem ir vismaz viens skelets skapī.

Lasot grāmatu, ir grūti neizjust simpātijas pret Endrjū, Sukvinderu, Kristālu un Samantu, kuru sirdīs valda tukšums, kas viņus visus nospiež un gluži vai smacē. Domāju, ka katrs cilvēks kādreiz tā ir juties, tāpēc ir viegli identificēties vismaz ar vienu no daudzajiem grāmatas tēliem. Pati autore intervijās liek noprast, ka viņai personīgi visvairāk simpatizē Kristāla – problemātiska meitene, kuras māte ir narkomāne un prostitūta. Roulinga pat apgalvojusi, ka viņai nebūtu par ko runāt ar cilvēku, kurš nevēlētos glābt Kristālu no iznīcības.

Visi grāmatas tēli izveidoti ar apbrīnojamu rūpību un var just, ka katrā no viņiem autore ielikusi cilvēcīguma dzirksti un kaut ko nepareizu, tādējādi padarot grāmatas tēlus tik īstus, cik vien reāli cilvēki var būt. Lasot grāmatu, bija mirkļi, kad domāju: „Aha, šis grāmatas varonis ir līdzīgs tam cilvēkam, bet šis – man pašam!”

Protams, ir cilvēki, kas grāmatas vēstījumu nespēj uztvert, tāpēc sauc to par Mēslu biķeri. Ir jābūt diezgan aprobežotam, lai nesaprastu, ka, ar romāna palīdzību, Roulinga vēlējusies panākt to, lai mēs nespriežam par cilvēkiem virspusēji, nemēģinot iztēloties sevi viņu ādās. Tieši tāpēc, viņa romānā parādījusi vairākus šķietami nepareizus varoņus, kuru „nepareizās” rīcības pamatā ir iemesli un motīvi, kuri gandrīz visiem ir saprotami.

Atzīšos, ka saskatīju līdzības starp The Casual Vacancy, 2006. gada filmu Little Children un seriālu Desperate Housewives. Tas tāpēc, ka seriāla, filmas un grāmatas tematika ir vienāda – mazpilsēta, noslēpumi, intrigas un cilvēki, kas ir nesaprasti vai pārprasti, tāpēc arī sabiedrības nosodīti.

Tuvāko mēnešu laikā, The Casual Vacancy tulkojumu latviešu valodā izdos apgāds Jumava. Atzīšos, ka ļoti gribētu redzēt, kā uz latviešu valodu tiks pārnests Terijas un Kristālas runasstils, jo angļu valodā tas ir pietiekami krāšņs un baudāms. (Baudāms tāpēc, ka piešķir tēliem īstumu.)

Vai romāns kvalitātes ziņā tālu atpaliek no Harija Potera sāgas? Es tā neteiktu, jo The Casual Vacancy noslēgums ir spēcīgs, tāpat arī grāmatas tēli un stāsta morāle. Tikai gribētu brīdināt romāna lasītājus – šis NAV romāns par Hariju Poteru, tāpēc negaidiet pasakai līdzīgu sižetu un beigas!

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

+ Šeit dziesma, kas romānā bieži tiek citēta:

Iesaku grāmatu lasīt oriģinālvalodā, jo šaubos, ka latviski tā sniegs tādu kaifu, kā angļu valodā. + Lielum lielo paldies saku Mēnessmeitēnam, jo viņa man uzdāvināja šo lielisko grāmatu. (Tā jau ir – burvīgas dāvanas nāk no tikpat burvīgiem cilvēkiem.)

“Hronikas. Pirmā grāmata” – profesionāla īgņas siltās atmiņas par jaunību


Kad sāku lasīt Boba Dilana „Hronikas. Pirmā grāmata”, tad domāju – nožēlošu, ka esmu veltījis laiku šai grāmatai. Kāpēc biju tik skeptiski noskaņots?! Jo Dilans taču ir „profesionāls īgņa” un, ko gan labu var sagaidīt no īgņas?! (Smejos.) Uzreiz teikšu, ka neesmu par grāmatu gluži stāvā sajūsmā, bet man „Hronikas” patika…

Šajā darbā visvairāk apbrīnoju Dilana satriecoši labo atmiņu – nu, kā cilvēks to visu var atcerēties pēc tik daudziem gadiem, kas pagājuši?! Cilvēku vārdus, uzvārdus, iesaukas, to, kas viņiem bijis mugurā un to, kas konkrētajā laikā bijis populārs. „Hronikas” ir must have  pirkums gan vēsturniekiem, gan mūzikas ekspertiem, jo Dilans vēsturiskos notikumus pasniedzis viegli saprotamā, izklaidējošā manierē. Lasot grāmatu, vari iztēloties, kā gar acīm ņirb Ņujorkas ielas, pa kurām iet steidzīgi cilvēki, kas ģērbušies drēbēs, kuras bija modē Dilana jaunībā. Bet tam visam pa vidu ielu mūziķi un starp tiem arī Bobs Dilans, kurš meklē savus klausītājus, klīstot pa ielām, klubiem un bāriem…

Stāstījums pārpildīts ar skaistu nostalģiju, kādu varam redzēt vecajās filmās, kuru šarmam grūti pretoties. Dilans lieliski aprakstījis konkrētā laika posma vidi – nesamākslotu, patiesu, skarbu un reizē valdzinošu. Brīžiem grāmatā minētie notikumi paliek otrajā plānā, jo Dilana stāstījuma stils ir galvenais uzmanības objekts.

Lasot grāmatu, atklājas, ka Dilans nav nekāds īgņa, jo pagātni atceras ar neviltotu un siltu mīlestību, kuru caurvij viņam svarīgu cilvēku atziņas.

Man ļoti iepatikās viens citāts, kas atrodams jau grāmatas sākumā:

„Pastāstīju par savu vecmammu no mammas puses, kura dzīvoja ar mums. Viņa bija labsirdīga un cildena un reiz man teica, ka laime nav ceļš uz kaut kurieni. Ka laime ir ceļš. Viņa arī mācīja mani būt laipnam, jo ikviens, ko satiec, smagi cīnās.”

Pagājuši tik daudzi gadi, kopš Dilana jaunības, bet mūzikas bizness un kultūra rada nemainīgu iespaidu, to pierāda Dilana citāts:

„Meinstrīma kultūra man vienkārši šķita bezjēdzīgi tizla un krāpnieciska.”

Mūsdienās literatūrā populāras ir triloģijas un Dilana „Hronikas” arī būs triloģija, tāpēc atliek rakstniekam/mūziķim novēlēt, lai otrā grāmata būtu tikpat meistarīgi uzrakstīta un vēl labāka nekā pirmā.

Rakstu var lasīt arī “Kultūras Dienā”.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Tulkojuma autors: Vilis Kasims

Izdevējs: Apgāds Mansards

Roka faili 3: “Led Zeppelin”


„Led Zeppelin. Mūzika, cilvēki un simboli” ir trešā un pagaidām arī jaunākā no „Roka failu” sērijas grāmatām. Klāsa Vāveres sastādītajām „Roka failu” sērijas grāmatām ir tendence kļūt biezākām un arī saturiski bagātākām. (Tas, protams, priecē.)

Šī ir pirmā „Roka failu” grāmata, kurā vairākas lappuses veltītas arī grupas dalībnieku solokarjerām. Pirmajās divās „Roka failu” grāmatās tika apspriesti tikai grupas, kā viena veseluma, karjeras spožākie un tumšakie brīži. Pieļauju, ka šī grāmata lappušu skaita ziņā ir apjomīgākā tāpēc, ka „Led Zeppelin” ir grupa, kas izmainīja rokmūziku uz visiem laikiem, radot grupas tēlu un skanējumu, kuru mūsdienās cenšas kopēt un atdarināt lielākā daļa rokgrupu.

Šajā grāmatā liels uzsvars likts uz to, ka „Led Zeppelin” bija dumpinieki, kurus joprojām apvij nostāsti par viņu saistību ar pašu nelabo. Brīžiem pat ir vēlme ticēt tam, ka „Led Zeppelin” patiešām ir pārdevuši savas dvēseles velnam, jo viņu mūzika ir ellišķīgi laba un grēcīgi salda. Turklāt šo „vella kalpu” tēlu paspilgtina simboli, kas tiek izmantoti, lai reprezentētu grupas dalībniekus – īpašu intrigu rada Džimija Peidža simbols „Zoso”, jo tā nozīme joprojām ir neatrisināta mīkla.

„Led Zeppelin” ir viena no visu laiku skandalozākajām un izaicinošākajām grupām – tikai retais mākslinieks var atļauties ignorēt presi un medijus, un izdot albumu, kura dizaina noformējumā nav minēts grupas nosaukums.

Atkal ar prieku varu runāt par albumu mākslinieciskajiem noformējumiem, bet šoreiz gan neteikšu, ka man ir kāds favorīts, jo patīk visi dizaina risinājumi, kas izmantoti „Led Zeppelin” albumu noformējumos. Īpaši uzrunāja Storma Torgersona darbs – „In Through The Out Door” albuma noformējums. Torgersons veiksmīgi spēja uztvert „Led Zeppelin” attieksmi un raksturu, ko materializēja albuma noformējumā.

Ja man jānosauc mīļākā dziesma no „Led Zeppelin” repertuāra, tad to varu izdarīt bez jebkādas šaubīšanās – tā ir „Immigrant Song” ar vikingiskajiem saucieniem, kuri vienkārši paņem savā varā, liekot asinīm dzīslās riņķot vismaz divreiz ātrāk.

Ceru, ka Klāss Vāvere turpinās rakstīt un „Apgāds Mansards” turpinās izdot „Roka failu” grāmatas, jo ir vēl daudzas ģeniālas rokgrupas par kurām gribētu lasīt šāda veida grāmatas. Ļoti vēlos, lai „Roka failos” tiek iemūžinātas tādas grupas kā „Queen”, „AC/DC”, „Aerosmith”, „Nirvana”, „The Doors”, „R.E.M.”, „Joan Jett & The Blackhearts” u.c.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Te arī „Immigrant Song”: 

“Latvieši vien var apskaust lietuviešus” – Elīna Zālīte par “Silva Rerum”


Ievērojamā lietuviešu rakstniece, žurnāliste un mākslas vēstures doktore Kristina Sabaļauskaite Lietuvā kļuva populāra jau ar savu pirmo romānu Silva Rerum (2009). Par to viņa ieguva Lietuvas Gada grāmatas titulu, Jurgas Ivanauskaites prēmiju un lasītāju mīlestību.

Viļņā ieviests pat īpašs ekskursiju maršruts, ko rakstniece izveidojusi, lai lasītāji klātienē iepazītos ar romānā pieminētajām Viļņas vietām; rakstniece atklāj, ka labprāt tuvākajā laikā paplašinātu maršrutu arī ārpus pilsētas. Es domāju, ka būtu ļoti interesanti piedalīties šāda veida ekskursijā , it īpaši, tad ja pēc izlasīšanas tev šī grāmata iepatikās, un iespēja satikties ar rakstnieci klātienē, tā ir unikāla iespēja.
Grāmata „Silva Rerum”, manuprāt, ir saistoša lasāmviela un man patika lasīt šo darbu. Interesi pastiprināja laiks, kas attēlots grāmatā, jo kara situācija viduslaikos un viduslaiku iekārta, kādā cilvēki bija spiesti dzīvot, manī vienmēr ir radījusi interesi, kā arī velmi izprast un izjust ko līdzīgu vienkāršo cilvēku izjūtām šai laikā, kuri savā būtībā neatšķiras no mums – tiem kas dzīvo miera apstākļos. Šo iespēju man sniedza Kristinas Sabaļauskaites grāmata „Silva Rerum”.
Grāmata ir interesanta ne tikai tiem, kas interesējas par vēsturi, bet arī tiem, kam patīk lasīt labu literatūru. Šī grāmata ir universāla. Grāmatā ir attēlotas dažādas pieredzes, dažādi lēmumi, ciešanas, brīvība, mīlestība. Ir tik ļoti interesanti lasīt par viduslaiku muižnieku ikdienas dzīvi Lietuvā, par dvīņu Uršulas un Kazimiera gaitām Viļņā, par studentu kariem pilsētā, klostera paradumiem, pilsētas arhitektūru, lietuviešu modi, sabiedrības slāņiem, mīlestību no pirmā acu skatiena. Sižeta intriga neatslābst ne mirkli, viss notiek aktīvi un dzīvīgi, gluži kā ikdienas steigā salasīti atsevišķi spilgtākie fragmenti, kurus rakstniece padara baudāmus.
Liels mīnuss grāmatā bija milzīgais barbarismu, vulgārismu krājums. Uzskatu, ka ne kurš katrs lasītājs vēlētos uzzināt kā smaržo sieviešu ģenitālijas viduslaikos. Sekss tiek raksturots kā- dažus mirkļus ilga paspaidīšanās ar sasvīdušu miesu un sajūta, ka esi labi nolaidis tvaiku siltā caurumā, kas apsmirdis pēc zivīm. Man tas liekas tik ļoti pretīgi, tāpēc es neieteiktu šo grāmatu lasīt jauniešiem, kuri nav uzsākuši dzimumdzīvi, vai arī cilvēkiem, kuriem nepatīk lasīt šāda veida piedzīvojumus.
Tomēr grāmata nemaz nebija tik slikta, pēc tās izlasīšanas es sapratu, kāpēc šai grāmatai ir tik daudz nomināciju un apbalvojumu. Latvieši vien var apskaust lietuviešus par tik bagātīgu viduslaiku vēsturi, un par tik radošu, potenciālu, talantīgu rakstnieci kā Kristinu Sabaļauskaiti.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Atsauksmes autore: Elīna Zālīte