laime

Hygge jeb dāņu laimes noslēpums


Daudzos pētījumos par dažādu tautu laimes līmeni dāņi jau daudzu gadu garumā ieņēmuši vadošas vietas: 2012. gadā – 1. vieta; 2013. gadā – 1. vieta; 2015. gadā – 3. vieta; 2016. gadā – 1. vieta. (Pasaules laimes indeksa ziņojuma dati.) Kā tas nākas, ka valstī, kurā gada lielāko daļu valda drēgnums un tumsa, dzīvo pasaulē laimīgākie cilvēki? Varbūt hygge ir atbilde?! 

Grāmatu “Mazā hygge grāmata” sarakstījis Meiks Vikings, kurš ir Kopenhāgenas Laimes pētniecības institūta vadītājs, tāpēc grūti iedomāties kādu, kas par dāņu laimes atslēgu zinātu vairāk. Vārdu “hygge” ir grūti iztulkot, bet tas ir kaut kas līdzīgs omulībai, turklāt hygge ir kļuvis tik populārs, ka tas ir visur – apskatot grāmatu piedāvājumu interneta grāmatnīcās, var atrast hygge recepšu grāmatas, hygge brīvdienu grāmatas, hygge krāsojamās grāmatas, hygge spēļu grāmatas un pat hygge adījumu grāmatas. Tieši tik plaša ir šī vārda nozīme, tāpēc “omulība” noteikti neaptver visas tās tēmas un sajūtas, kuras sevī ietver šis nedaudz savādais vārds.

Jau pašā grāmatas sākumā Vikings (vai vispār mēdz būt vēl skandināviskāks uzvārds?!) lasītājiem izskaidro hygge vārda nozīmi, kā arī sniedz nelielu, bet ļoti saistošu ieskatu ne tikai dāņu, bet arī citu tautu valodu īpatnībās un vārdos, kurus ir grūti iztulkot vai paskaidrot tiem, kam šī valoda nav dzimtā. Uzreiz gan jāpiemin, ka stāstījums nav sauss un garlaicīgs, jo Vikings neieslīgst liekās detaļās un rakstīto brīžiem atsvaidzina ar labu humora devu. Grāmatā var sasmelties idejas pasākumiem, interjeram, maltītēm, garderobei, veselībai, ceļojumam uz Dāniju, dekorācijām un daudz kam citam.

“Tā kā dāņiem patīk sveces, koka izstrādājumi un citi viegli uzliesmojoši priekšmeti, nav brīnums, ka Kopenhāgena vairākas reizes ir nodegusi līdz pamatiem.”

“Dānijā visi ģērbjas melnā. Jūsu mērķis ir izskatīties tā, lai iederētos Karla Lāgerfelda bērēs: stilīgi, bet vienkrāsaini.”

“Mazā hygge grāmata” ir ļoti daudzpusīga un, kas nav mazsvarīgi, tā ir ļoti tuva latviešu mentalitātei, kā arī ļauj baudīt hygge katram, jo viens no dāņu laimes pamatnosacījumiem ir tāds, ka lietas, kas liek justies hyggelig, nemaksā dārgi un reizēm tās nemaksā neko. Dārgas un ekskluzīvas lietas visbiežāk neatbilst hygge būtībai.

“Mūsdienās viens no iemesliem, kāpēc mums patīk sēdēt šajos omulīgajos kaktiņos, varētu būt apziņa, ka jūtamies drošībā – skats, kas paveras uz citu istabu vai ielu, sniedz mums priekšrocības pamanīt jebkādas potenciālās briesmas.”

Protams, lasot šo grāmatu, katrs pieķers sevi pie domas, ka dāņiem viegli justies laimīgiem, jo, kā pats autors raksta: “…bez 5 nedēļas gara apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma vēl ir arī salīdzinoši īsa darba nedēļa, bezmaksas veselības aprūpe un augstskolas izglītība.”, autors arī necenšas noliegt, ka naudai ir zināma ietekme uz laimi: “Protams, ja nevarat atļauties nopirkt pārtiku, nauda ir būtiska, bet, ja necīnāties ar trūkumu vai necenšaties savilkt galus kopā, 100 mārciņas mēnesī neko nemainīs, ja runa ir par laimi.” Kā jau iepriekš rakstīju, lai justos hyggelig, nav nepieciešami lieli naudas līdzekļi, reizēm pietiek ar to, ka ļaujam sev izbaudīt nedaudz bērnišķīgas aktivitātes, jo, lai arī cik veci mēs būtu, vizināšanās ar ragaviņām vai galda spēles jebkurā vecumā sniedz prieku un naudas ieguldījumus neprasa.

“…mēs jūtamies laimīgāki, kad iesaistāmies aizraujošās atpūtas aktivitātēs. Viena no pieaugušo cilvēku problēmām ir tā, ka mēs pārāk daudz koncentrējamies uz darbības rezultātu. Mēs strādājam, lai nopelnītu naudu. Ejam uz sporta zāli, lai zaudētu svaru. Pavadām laiku kopā ar cilvēkiem, lai veidotu sakarus un virzītu tālāk savu karjeru. Kāpēc mēs nedarām kaut ko tikai prieka pēc?”

“Mazā hygge grāmata” ir ļoti nomierinoša lasāmviela, kas iedvesmo un liek justies ļoti hyggelig, jo autors lasītājiem atgādina šķietami pašsaprotamas lietas, par kurām justies pateicīgiem, kā arī apstiprina to, ka tev nevajag dārgu auto, pārsimts kvadrātmetru lielu penthausu un Moet šampanieti ūdens vietā, lai justos laimīgi. Šī ir grāmata, kas liek lasītājam justies labi, turklāt grāmatas tehniskais izpildījums un vizuālais noformējums ir absolūta meistarklase – viennozīmīgi skaistākā un gaumīgākā grāmata, kādu šogad nācies turēt rokās.

Cilvēkiem, kas mājīgumu, ģimeniskumu un omulību tur augstā cieņā, šī grāmata būs ideāla dāvana, ar kuru būs grūti aizšaut garām.

“Šis ir hygge gadalaiks. Pieaug sveču un saldumu patēriņš, kā arī ĶMI (ķermeņa masas indekss).”

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Sintija Zariņa.

Advertisements

Bet ko gribu es?!


1322044

Bieži ar draugiem un paziņām diskusijas ievirzās kāpēc-man-vēl-nav-tā-kas-ir-citiem sliedēs, tāpēc regulāri manu prātu nodarbina viens jautājums, kurš patiesībā ir arī atbilde uz jautājumu “kāpēc mūsdienu sabiedrībā ir tik daudz nelaimīgu cilvēku?”. Šis jautājums ir – kāpēc mēs ļaujam sabiedrībai diktēt mūsu laimes formulu un pazemīgi to pieņemam, tā vietā, lai dzīvotu saskaņā ar sevi?

Bieži mikroblogošanas vietnē Twitter nākas lasīt lietotāju (lielākoties jaunu sieviešu) neliela izmisuma pilnus ierakstus par to, ka viņi ir brīvi no attiecībām, kamēr viņu skolasbiedri un draugi jau pirms vairākiem gadiem apprecējušies un laiduši pasaulē skaistus bērnus. Protams, nevajag šādus ierakstus uztvert pārāk nopietni, tomēr tajos diezgan spilgti iezīmējas nopietna mūsdienu sabiedrības problēma – nespēja nošķirt tās lietas, kuras dara tevi laimīgu, no lietām, kuras apkārtējie atzinuši par laimes ekvivalentiem. Par spīti tam, ka tas ir skaisti, ne katra cilvēka laimes etalons ir ģimene ar pāris bērneļiem, kas skraida pa lielas privātmājas pagalmu, kurā ir rotaļlaukums, bet mājas priekšplānā gozējas skaisti nopulēts biznesa klases auto. Tomēr daudzās ģimenēs un draugu kompānijās tiek uzspiests tieši šāds dzīves modelis, jo tikai tā cilvēks varot būt laimīgs, turklāt, jo vecāks tu kļūsti, jo biežāk nākas dzirdēt piezīmes par attiecību statusu, pēcnācēju neesamību, darba vietas izvēli, neskaidrajiem nākotnes plāniem un daudz ko citu. Protams, bieži vien tas tiek darīts tāpēc, ka apkārtējie nevēlas, lai tu attaptos pusmūža vecumā bez sievas vai vīra, nožēlojot jaunībā neizmantotās iespējas, bet tikai retais aizdomājas par to, kas tad cilvēku, kura laime tiek iztirzāta, dara laimīgu? Iespējams, tā nemaz nav ģimenes dzīve un tieši tāpēc viņš tādu nav izveidojis.

Foto:

Foto: PEPIART

Lai neviens neapvainotos, par piemēru izmantošu pats sevi. Ļoti lielu dzīves daļu (patiesībā lielāko) pavadu vienatnē, reizēm pat vesela mēneša garumā nesatiekos un nesazvanos ar draugiem, kā arī pastaigās dodos vienatnē. (Šis laikam ir brīdis, kad varu pateikties saviem draugiem, kas ir pieņēmuši manas dīvainības.) Esmu domājis, ka, vērojot mani no malas, varētu rasties iespaids, ka esmu vientuļš un nelaimīgs, tomēr vienatne nav vientulības sinonīms – vismaz ne man, jo vienatnē jūtos ļoti komfortabli. Ir diezgan muļķīgi mērīt cita cilvēka laimi pēc savas mērauklas, bet vēl muļķīgāk ir pieņemt kāda cita mērauklu par savējo. Daudzi cilvēki ap sevi rada laimes ilūziju, bet lieta tāda, ka laime ir iekšējs stāvoklis – no malas ģimene, kas pārvietojas dārgā auto, varētu šķist laimīga, bet puisis, kurš vienatnē pastaigājas pa meža ceļiem, varētu šķist nelaimīgs, bet neviens taču nevar pilnīgi precīzi noteikt, kurš no šiem cilvēkiem ir laimīgāks.

Jā, vairums vecāku vēlas, lai arī viņu bērnam kādreiz būtu bērni, labi apmaksāts darbs un pašam sava māja, bet ko tad, ja šis bērns izdomā, piemēram, strādāt brīvprātīgo darbu, nedibināt ģimeni un nepirkt māju vai dzīvokli?! Viņa nākotnes vīzija dara viņu laimīgu, bet to laimi īsti neļauj izbaudīt spiediens no vecāku puses un fakts, ka viņš savus radītājus sarūgtinās, darot to, kas ir viņa sirds aicinājums. Šādās situācijās izveidojas apburtais loks, jo, lai arī ko šis cilvēks darītu, viņš nejutīsies pilnībā laimīgs. Tieši tāpēc izdzīvosim savas laimes vīzijas paši un necentīsimies savos laimīgās dzīves šablonos ietilpināt savus līdzcilvēkus, jo, visticamāk, viņiem jau ir savi šabloni – kādam ar bērniem, kādam bez, kādam ar kaudzi naudas, kādam ar slikti apmaksātu sirds darbu utt. utt. Un nav viena pareizā vai nepareizā modeļa, jo, kā filmā “Donijs Darko” teica Donijs Darko: “Tu nevari vienkārši sadalīt visu šajās divās kategorijās un tad vienkārši noliegt visu pārējo.”

Nespriedīsim par citu cilvēku laimi tikai tāpēc, ka viņu dzīves modelis neatbilst mūsu izpratnei par laimīgu dzīvi.

“Smilšu un miglas nams” (2003)


Foto: Kadrs no filmas “Smilšu un miglas nams”.

Nesen noskatījos 2003. gada filmu “Smilšu un miglas nams”, kuras skumju un depresivitātes līmenis aug gandrīz ar katru nākamo minūti. Tomēr tas nebūtu jāuztver kā negatīvs rādītājs, jo režisora Vadima Perelmana veikums ir patiešām baudāms un izraisa gandrīz sataustāmu spriedzi, naidu un līdzjūtības izjūtu…

Stāsts ir par izbijušu narkomāni Ketiju, kuru pavisam nesen pametis mīļotais un savās skumjās jaunā sieviete nav uzskatījusi par vajadzīgu pārskatīt saņemtos sūtījumus. Kādu dienu pie viņas ierodas cilvēki, kas paziņo, ka nenomaksātu rēķinu dēļ, sievietei tiek atņemta māja. Birokrātiskā kļūda uzsāk skumju notikumu lavīnas strauju virzību uz priekšu…

Ketija cenšas atgūt savu īpašumu, bet pēkšņi saprot, ka māja, par kuru viņas tēvs cīnījies vairākas desmitgades, tikusi pārdota kādam Irānas imigrantam vārdā Masuds Amirs Berani. Sieviete slīgst dziļā depresijā, jo Berani ir cilvēks ar cietu sirdi un aprēķinātāja taktiku, – viņš Ketijai piedāvā atgūt māju par vairākkārt augstāku samaksu, nekā pats to iegādājies.

Kā debesu sūtnis un reizē postaža Ketijai palīgā ierodas policists Lesters, kurš, neprātīgas kaisles vadīts, riskē ar visu – savu ģimeni, amatu un nākotni, lai tikai palīdzētu atgūt sievietei māju.

Cīņa par māju ir emocionāli ārkārtīgi nežēlīga, jo filmā ir brīži, kad skatītājs nonāk domstarpībās ar sevi, jo saprot, ka izjūt līdzjūtību pret gandrīz visiem filmas varoņiem. Tomēr skatītājs apzinās, ka jebkurā gadījumā kāda varoņa laime tiks būvēta uz cita nelaimes.

Par filmas aktieru sastāvu varu teikt tikai visu to labāko, – īpaši simpatizēja Šoreha Agdašlu, kura atveidoja Berani sievu, – trauslu, laipnu būtni ar gaišu sirdi un sievišķīgu pakļāvību.

Galveno lomu atveidotāji – Dženifera Konelija un Bens Kingslijs filmā bija absolūti lieliski un domāju, ka, ieraugot Kingsliju dzīvē, man pār kauliem skrietu šermuļi un izjustu gluži vai sataustāmu riebumu pret šo aktieri, – tik ļoti meistarīgi viņš nospēlēja valdonīgo Berani. Arī Konelijas veikums ir slavējams, – Ketijas loma filmā “Smilšu un miglas nams” ir vienlīdz laba kā viņas veikums pie tādiem kino darbiem kā “Rekviēms sapnim”, “Asiņainais dimants” un “Skaistais prāts”. (Filma vienu brīdi izraisīja deja vu sajūtu, jo viena aina ir identiska kā filmā “Rekviēms sapnim” – atkal Konelija, atkal skumja un atkal pie jūras.)

Vizuālā noskaņa un fons lieliski papildināja cilvēku emocijas, bet brīžiem šķita, ka drūmā noskaņa ir pārāk piesātināta un dažbrīd nomāca pārāk spēcīgi.

Filma liek aizdomāties par to, cik ļoti mūsu dzīvi var mainīt dažādi sīkumi, – piemēram, šajā gadījumā, nenomaksāti nodokļi un birokrātijas kļūdas… Diemžēl līdzīgas situācijas ir sastopamas arī reālajā dzīvē un birokrātija ir sagrāvusi daudzu cilvēku nākotnes.

Bezgala skumja, bet reizē arī lieliska filma. (Skatījos, kad pats saskāros ar kārtējo depresiju, – pēc filmas noskatīšanas manas problēmas šķita krietni vien niecīgākas.)

VĒRTĒJUMS: 9/10

Šeit arī filmas traileris: 

“Ēdam mājās! Viens un divi – gatavs!” J. Visocka


Izdevējs: Zvaigzne ABC

ISBN: 978-9934-0-2369-9

Iesējuma tips: cietie vāki

Augstums x platums, cm: 26,5 x 21

Svars (g): 1108

280 lpp.

Domāju, ka lielākā daļa kādreiz ir bijuši ideālās pavārgrāmatas meklējumos un liela laime ir tādu atrast. Varu teikt, ka beidzot atradu tādu, kurai nevaru pat mazliet piekasīties, jo viss ir tieši tā kā es biju izsapņojis, – receptes samērā viegli realizējamas ēdiena formā, nav nepieciešami produkti, kas atrodami tikai restorānos un arī laiks, lai tos pagatavotu nav jāpatērē ārkārtīgi daudz. Tāda nu ir Jūlijas Visockas grāmata “Viens un divi – gatavs!”

Jau pirmajā dienā, kad manās rokās nonāca Visockas pavārgrāmata, liku to lietā un pagatavoju ēdienu ar nosaukumu “Vistas zupiņa”, – parasti sevis gatavoto ēdienu neslavēju, jo labāk jau ir tad, ja slavē ēdāji, bet šoreiz atļāvos arī pats paslavēt, jo izdevās patiešām gardi. Patiesībā jau jāatzīst, ka ir vēlme izmēģināt pilnīgi visas grāmatā iekļautās receptes, – sorbertu gatavošanu gan atlikšu uz mazliet siltāku laiku un domāju, ka tas būs vasaras TOP deserts.

Visvairāk simpatizē tieši tas, ka grāmatā iekļautās receptes ir vienkāršas, – piemērotas arī cilvēkiem, kas ar ēst gatavošanu ir uz Jūs vai arī tādiem, kam nav nekādas patikas virtuvē rosīties vairākas stundas. Pats pēc profesijas esmu pavārs, bet nekad nav paticis ilgi uzturēties virtuvē pie katliem un pannām, bet garšīgi paēst gan vienmēr ir paticis. Jau zinu, ka viena no receptēm manas ģimenes ēdienkartē tiks izmantota ļoti bieži un tas būs “Atspirdzinošs deserts brokastīs” – patiešām vienkāršs ēdiens, kura pagatavošana prasa pāris minūtes, turklāt ļoti piemērots vasaras sezonai, kad pieejamas svaigas ogas.

Visockas fanu pulkā ir arī Latvijā zināmā diētas ārste Lolita Neimane un arī populārā rakstniece un žurnāliste Monika Zīle. Ir viens Monikas Zīles teikums, kurš ļoti precīzi raksturo šo recepšu grāmatu: “Jūlijas Visockas ēdienu receptēs man patīk tas, ka līdztekus noteiktu pavārmākslas principu ievērošanai tajās vienmēr iespējams aizstāt atsevišķas sastāvdaļas ar citām, tādējādi pielāgojot maltīti savas mājas rocībai.” 

Pat ieslēdzot kritisko domāšanu, nespēju īsti neko šajā grāmatā kritizēt, jo viss Visockas veikumā ir tik labi, cik vien var būt.

VĒRTĒJUMS: 10+/10