Larss fon Trīrs

Kinga un fon Trīra “Kingdom Hospital”


Ar lielu nokavēšanos arī es sāku skatīties 2004. gada seriālu “Kingdom Hospital”. Pie šī seriāla strādājuši divi literatūras un kino smagsvari, kurus ārkārtīgi cienu, – Larss fon Trīrs un Stīvens Kings. 

“Kingdom Hospital” seriāla darbība notiek ASV, Menas štatā, kādā pilsētā, kur atrodas slimnīca, kurā notiek neizskaidrojamas lietas. (Menas štats Kinga daiļradē ticis iemūžināts ārkārtīgi bieži.) Zeme, uz kuras uzcelta slimnīca, ir pielieta asinīm, jo pilsoņu kara laikā tur sadega vairāki cilvēki, lielākā daļa no upuriem bija tieši bērni.

Pēc daudziem gadiem “Kingdom Hospital” slimnīcā tiek nogādāts Amerikā pazīstams mākslinieks, kuru uz ceļa notriecis neuzmanīgs autovadītājs. Vīrietis ir paralizēts un bez samaņas, tomēr dzird, kas notiek apkārt, redz lietas, kuras neredz citi un nojauš par ļaunumu, kas pēc vairāku gadu desmitiem atkal ir pamodies.

Slimnīcas darbinieki vēl nenojauš, ka vēja spārniem tuvojas liktenīga cīņa, kas izlems slimnīcas un cilvēku likteņus.

Sākumā par aktieru sastāvu, – neteikšu, ka tas ir spīdošs un vienīgā, kas no aktieriem spēcīgi uzrunāja bija Diane Ladd. Pārējie – teikšu, ka pārsvarā viduvēji vai labi. Pēc katras sērijas noskatīšanās tomēr palika sajūta, ka kaut ko tur tomēr vajadzēja vēl palabot, – it kā tipisks “old skūl” šausmu un tumša fantasy pārpildīts stāsts. Varētu jau sākt uzskaitīt kas bija lieks un kā pietrūka, bet tad šis saraksts būtu pārāk garš.

Reizē ļoti patika skudru–lāčveidīgais radījums un mazā meitene, bet kaut kā arī šķita diezgan muļķīgi tēli vienlaicīgi. Seriālu parasti skatījos vēlu naktī, kad pulksteņa rādītāji tuvojās pusnaktij, bet pat uz mirkli nekļuva neomulīgi. (Tas, diemžēl, ir slikti.) “Kingisms” seriālā ir jūtams, turklāt pamatīgi un tas savā ziņā sniedz vismaz daļēju baudījumu. Bet jau pēc ceturtās sērijas man sāka zust daļa intereses par seriālu, bet tomēr kaut kā turpināju to skatīties…

Fon Trīra filmas ir bauda acīm, bet Kinga romāni rosina iztēli un viņš patiešām ir “Šausmu Karalis”, bet pārsvarā tikai drukātajā formātā. Pagaidām mani pārliecinājušas tikai kādas desmit Kinga romānu ekranizācijas. (Piemēram “Mizerija”, “Zvēru Kapiņi”, “Bēgšana no Šoušenkas”, “Zaļā jūdze” un arī “Doloresa Kleiborna” u.c.). Zinu, ka “Doloresu Kleibornu” stipri kritizē gan literatūras, gan kino ļaudis, tomēr man patīk, jo “mesidžs” gan filmā, gan grāmatā ir spēcīgs. Varbūt kritiķi nav spējuši to uztvert?!

“Kingdoms Hospital” ir stipri viduvējs, bet skatāms veikums. Tomēr, ja salīdzina ar citiem šausmu seriāliem, piemēram “American Horror Story”, tad Kinga un Trīra veikums stipri vien nobāl.

VĒRTĒJUMS: 6/10

Te arī ieskats seriālā: 

Vizuāls baudījums acīm – Trīra “Melanholija”


 Šķiet, ka dāņu režisora Larsa fon Trīra vārds paskaidrojumus neprasa – no viņa filmām vienmēr var sagaidīt ko skandalozu un mākslinieciski augstvērtīgu. Viņa jaunākais darbs “Melanholija” Kannu kinofestivālā izpelnījās milzu uzmanību un filmas galvenās lomas atveidotāja Kirstena Dansta saņēma balvu kā labākā aktrise. Arī es ļāvos kārdinājumam un veltīju divas stundas, lai mani pārņemtu filmas burvība.

 

Filmas sižets

Galvenie filmas varoņi Justīne un Maikls ir neprātīgi iemīlējušies, tāpēc šo savu mīlestību apliecina ar skaistām, greznām kāzām. Viss šķiet mazliet saldsērīgi, īpašu sērīgumu filma iegūst Justīnes mātes runas laikā un pat skatītājiem rodas vēlme patriekt meitenes māti prom no kāzām.

Justīnes, viņas mātes un dažu apkārtējo dēļ kāzas piedzīvo diezgan lielu izgāšanos, tomēr tikai Justīne pamanījusi ko dīvainu – spožu “zvaigzni” pie debesīm, – kas vēsta par nelaimi, kas pārspētu jebkuras kāzas un jebkuru izgāšanos.

Planēta Melanholija ilgu laiku slēpusies aiz Saules un nu atklājusies arī cilvēku skatieniem. Cilvēki gaida nenovēršamo pasaules galu ar satraukumu sirdīs, bet šķiet, ka vienīgi Justīne to visu uztver kā kaut ko pašsaprotamu. Tomēr, jo tuvāk Zemei piekļūst Melanholija, jo lielāka melanholija briest arī cilvēkos.

 

Par filmu

Filmas ievads šķita nesamērīgi ilgs, tomēr vizuāli tas bija tik skaists un sniedza tādu baudījumu acīm, ka sūdzēties par garo ievadu vienkārši nešķiet īsti ētiski. Mazliet vilku paralēles ar Timu Bērtonu – krāšņums un vērienīgums. Bērtona filmas patīk jau pirms noskatīšanās, jo viņā ir tas, ko es saucu par “Bērtona kodu” un līdzīgi ir arī ar Trīru – nebaidīšos teikt, ka šajā filmā dāņu režisors pārspēj Bērtonu.

Brīžiem gan filma šķita sižetiski izcili garlaicīga, bet to visu laiku kompensēja Danstas lieliskais tēlojums un ainas, kurās pie debesīm varēja redzēt tuvojošos Melanholija. Vizuāli patiešām viena no TOP 3 skaistākajām filmām. Un šoreiz filmu izvelk tieši vizuālais noformējums. Tas ir izcils! Nebrīnīšos, ja šī filma iekļūs filmu zelta fondā. Tikai tās vēstījums un prefise lielai daļai skatītāju paliks kā neatminēta mīkla.

Trīrs atkārtoti pierāda to, kas jau sen bija zināms – Eiropas režisori ir galvas tiesu pārāki nekā Holivudā esošie.

 

VĒRTĒJUMS: 9,5/10