latviešu autori

Kas ierakstīts latviskajā laimes kodā?


Kad uzzināju, ka rakstniece Dace Rukšāne strādā pie grāmatas “Latviskais laimes kods”, nodomāju, ka tā droši vien būs atbilde Meika Vikinga grāmatai “Mazā hygge grāmata”, kurā tās autors padalījies ar dāņu laimes atslēgām, jo gandrīz katru gadu dāņu tauta tiek atzīta par laimīgāko pasaulē. Latvietis vidējais varbūt teiks: “Ko tad mēs?! Pagājušā gadā ANO mūs atzina tikai par 54. laimīgāko valsti, turklāt mums taču patīk čīkstēt, cik viss slikti.”, bet patiesībā latvietim ir daudz iemeslu būt laimīgam un pateicīgam. Šī grāmata tam ir lielisks atgādinājums. 

Grāmata sadalīta divpadsmit nodaļās (katram gada mēnesim ir sava nodaļa) un katrai no tām ir piecas apakšnodaļas – pieci latviskā laimes koda elementi, par kuriem īsus komentārus snieguši cilvēki, kas konkrēto jomu labi pārzina un regulāri tajā smeļas prieku. Arī man ir ticis tas gods būt nelielai daļiņai no šīs grāmatas, jo tās autore pagājušā gadā palūdza man atbildēt uz dažiem jautājumiem par grāmatām un to lasīšanu.

Jāatzīst, man liels prieks, ka šīs grāmatas autore ir tieši Dace, jo viņa spējusi palūkoties uz latvisko laimes kodu patiešām ļoti objektīvi – bez jebkādas čīkstēšanas, kas daudziem latviešiem nav sveša, kā arī bez jebkādām rozā brillēm, lai tikai izliktos, ka esam labāki nekā patiesībā. Šī ir ļoti godīga grāmata ne tikai par mūsu laimi, bet arī par mūsu vēsturi un latviešiem kā tautu. Kad ar draugiem runāju par šo grāmatu, bieži vien lietoju vārdus “latviskā esence”, jo autorei izdevies ļoti koncentrētā veidā izvilkt mūsu tautas būtību un pasniegt to lasītājiem saistošā veidā. Būtu grēks nepieminēt grāmatā iekļautās fotogrāfijas, jo tajās, paldies Dievam, nav pārspīlēta glamūra kā no modes žurnāliem, bet ir sirdi sildošs īstums ar svētku galdu, kurā redzami trauki no PSRS laikiem, ar pļavām, kuru smaržu lieliski spēju iztēloties, ar mīlīgiem mazdārziņiem, ar mājas tortēm un ainavām, kuras tā vien aicina doties pastaigā. Manuprāt, šī ir lieliska dāvana Latvijai un tās tautai valsts simtgadē, jo liek ar veselīgu lepnumu paraudzīties pašiem uz sevi un arī ļauj uzzināt mazāk zināmus faktus par mūsu vēsturi. (Piemēram, man nebija ne jausmas par to, cik sena un daudzveidīga ir kapu svētku vēsture.)

Foto: Ieskats grāmatā.

Man ārkārtīgi simpatizēja intervijas apakšnodaļu beigās, jo Dace atradusi tik saistošus, iedvesmojošus un arī jautrus intervējamos, ka brīžiem sakaunējos, jo uz viņu fona esmu diezgan garlaicīgs čalis, kurš prieku rod lasīšanā un brīvajā laikā raksta par grāmatām. No īsajām intervijām sasmēlos arī iedvesmu lietām, kuras kādreiz gribētu pamēģināt, lai padarītu savu dzīvi pilnasinīgāku.

“Varbūt atkarība no dabas ir viena no skaistākajām atkarībām, kāda vien iespējama?” – Andris, 57 gadi, bļitko visu ziemu un brauc bļitkot arī uz Ziemeļiem

“Laikam to sauc par vecumu, kad izklaides ir būšana ar savējiem, nevis svešajiem, kad koncerts ir putnu dziesmas un dzeguzes trīs dažādās oktāvās, un varžu koris, teātris, klačiņas lauku stilā pie ugunskura, bet izstādes ekspozīcijas radām, iekārtojam un mainām paši savā ritmā.” – Ilze, 43 gadi, arhitekte, dzīvo Rīgā, ir lauku mājas

Vienīgi par grāmatas tehnisko izpildījumu gan man ir šādas tādas pretenzijas, jo esmu pārliecināts, ka grāmatu lasīs daudz cilvēku, bet tās mīkstie, neglancētie vāki aktīvai lasīšanai galīgi nav piemēroti: pat pēc pāris lasīšanas reizēm grāmatas vākā parādījušās dažas locījumu zīmes. Tikai der atcerēties, ka vāks grāmatas saturu nemaina un, neatkarīgi no tā, kādā vākā būtu ietērpts “Latviskais laimes kods”, tas ir darbs, kuru noteikti vajadzētu tulkot un izdot arī citās valstīs, lai ārzemnieki, kuriem interesē Latvija un tās kultūra, varētu uzzināt, kādi tad ir tie latvieši.

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Advertisements

Stāstu krājums “Zilie jūras vērši”


Foto: grāmata vāciņš

Foto: grāmata vāciņš

“Zilie jūras vērši” ir jau otrais latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājums, kuru izdod izdevniecība Zvaigzne ABC, ļaujot debitēt daudziem jaunajiem rakstniekiem, kā arī jau zināmiem autoriem ļauj atkārtoti apliecināt sava talanta spožumu. 

Stāstu krājumā iekļauti 20 stāsti, kuru autori ir 18 rakstnieki – gan debitanti, gan pieredzējuši rakstnieki. Stāsti, kas publicēti šajā grāmatā, tika izvēlēti konkursā “Sapņu laiks 2”, kuru pagājušā gadā rīkoja izdevniecība Zvaigzne ABC. Pirmo vietu konkursā saņēma Tējtasītes bloga autore Anna Kalna, kura uzvaras laurus plūca ar veseliem trim stāstiem (“Domracis”, “SIA Harons” un “Skārda mūza Melānija”), otro vietu saņēma Lilija Berzinska ar stāstu “Filemons”, bet trešajā vietā ierindojās Džeina Tamuļeviča ar stāstu “Zilie jūras vērši”. Par spīti tam, ka stāstu krājumu radījuši 18 dažādi rakstnieki, grāmatā valda vienota noskaņa un saturiski vairāki stāsti ir diezgan līdzīgi un tādu izteiktu kontrastu ir samērā maz.

Sāksim ar favorītiem: Mani absolūti apbūra Lilijas Berzinskas stāsts “Filemons”, kurā reinkarnācijas tēma tika atspoguļota ļoti meistarīgi, iepinot stāstā šausmu stāsta elementus, turklāt priecē tas, ka autore lasītāju baida ne ar asinīm, bet gluži kingiskā manierē – dodot vaļu lasītāja fantāzijai. (Ja par šo stāstu man būtu jāliek atsevišķs vērtējums, tad tas noteikti būtu desmitnieks.) Varēja just, ka rakstniece veikusi rūpīgu izpētes darbu, kā arī pie stāsta strādājusi pedantiski, turklāt visu pasniegusi diezgan inteliģentā manierē.

No trim Annas Kalnas stāstiem man vislabāk patika “SIA Harons”, kura gaisotne ir samērā drūma, bet atstāj  pārdomu pēcgaršu, kā arī nepazūd no atmiņas nākamajā dienā, kā tas ir ar dažiem citiem stāstu krājumā iekļautajiem stāstiem.

Ja kāds no rakstniekiem spēj uzburt patiešām maģisku atmosfēru, tad tā ir Ieva Melgalve. Līdzīgi kā citi stāstu krājuma lasītāji, arī es īsti nesapratu, par ko ir stāsts “Jēzus ķirzaka”, bet tas bija kaut kas absolūti fantastisks – ja stāstam būtu garša, tad tā manas garšas kārpiņas nebūtu pametusi vēl tagad.

Daces Znotiņas “Deja ar citādo” ļoti simpatizēja ar savu saldsērīgumu un rūpīgi izplānoto stāstījumu, kā arī ar smalki aprakstītajām detaļām. Šis stāsts noteikti nav izcils, bet viennozīmīgi tas vērtējams kā ļoti labs un atmiņā paliekošs.

Stāstu krājumā iekļauti arī daži komiskie stāsti, no kuriem mans favorīts ir Riharda Buivida “Ķivere”, kurā dzirkstī ne tikai humors, bet arī ļoti reālistiski ieskicēta mūsdienu autoservisa atmosfēra ar spilgtiem varoņiem. Šeit gribētu arī pieminēt kādu citātu, kas man nakts vidū lika smieties balsī: “Tikmēr Ģirts tik skrēja un skrēja kā čigāns ar piezvanīšanai aizdotu telefonu.” Simpatizē, ka autors nebaidās no sava īpatnējā, bet ļoti dzīvā rakstīšanas stila.

Man patika arī Džeinas Tamuļevičas stāsta “Zilie jūras vērši” ideja, bet izpildījums liedza stāstu izbaudīt pilnvērtīgi, jo šaubos, ka diezgan tālā nākotnē eksistēs mūsdienās populārie sociālie portāli, turklāt tie stāstā aprakstīti nedaudz griezi. Piemēram, Instagram tāda lieta kā zvaigznītes neeksistē, bet autore norādījusi, ka tieši ar zvaigznītēm, ne sirsniņām, iespējams paust savu patiku pret Instagram lietotāju ievietotajām bildēm. Stāstam ir liels potenciāls, bet izpildījums šķita paviršs.

Bija stāsti, kas mani atstāja absolūti vienaldzīgu, bet bija arī tādi, kurus jau nākamajā dienā biju aizmirsis. Pieļauju, ka tā patīk/nepatīk padarīšana ir gaumes jautājums, bet skaidrs ir viens – daudziem autoriem idejas ir labas, bet tās nav līdz galam nostrādātas vai arī atgādina tādas ātras skices bez mugurkaula un jēgas.

Ļoti ceru, ka stāstu konkursu tradīcija tiks turpināta un autori vairāk piestrādās pie saviem stāstiem, kā arī nebaidīsies radīt ko patiešām īpašu un vairāk pievērsīsies šausmu žanram.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10 

Spilgta, futūristiska debija literatūrā: “Sepiņdesmit piecas dienas”


Pie pašām labākajām grāmatām mēs nonākam pavisam nejauši, – labi ne gluži nejauši, bet neplānoti gan. Tā notika arī mana iepazīšanās ar Ilzes Eņģeles grāmatu “Septiņdesmit piecas dienas” – nebiju tai pievērsis īpašu uzmanību, kaut gan grāmatas vāka noformējums vien ir ko vērts. Lēmums lasīt romānu, tika pieņemts spontāni, – pēc grāmatas prezentācijas pasākuma, – sapratu, ka cilvēkam, kam ir tik satriecošas oratora spējas un spilgta humora izjūta ir jābūt arī vērā ņemamai rakstniecei.

Manā grāmatas eksemplārā autore ierakstīja tādus vārdus: “Daudz prieka dzīvē!” un paldies autorei par to, jo tieši viņas debijas romāns sagādāja man patiešām daudz prieka, jo apzinājos, ka latviešu literatūras nākotne ir drošās rokās. Pati autore gan apgalvo, ka romāns ir kā sava veida “Beverlihilza” – tikai šoreiz futūristiskā skatījumā. Ir meitene. Draudzenes. Puisis. Noslēpumi. Un, protams, intrigas.

Romāns “Septiņdesmit piecas dienas” pat fantastikas žanrā un futūristiskā vidē ir spējis saglabāt kaut ko ļoti augstvērtīgu – savstarpējo attiecību vērtības atainojumu un cilvēcisko morāli. Pēc romāna izlasīšanas ir diezgan nopietna viela pārdomām un aktuāls ir jautājums: “Vai tādu mēs vēlamies redzēt nākotnes pasauli?”

Ilze Eņģele spēj pārsteigt – viņa savijusi kopā sievišķīgo un vīrišķīgo, jo raksta par pusaudžu attiecībām (pārsvarā jau par meiteņu pasauli), bet reizē stāstā ievij rūpīgi pārdomātus un konstruētus tehniskos agregātus. Visiespaidīgākie no šiem nākotnes izgudrojumiem ir gēnu inženierijas kioski, kuros var mainīt matu, ādas un acu krāsu, atbrīvoties no dažādiem ķermeņa defektiem (tiesa, tas viss maksā naudu). Kaut kas līdzīgs skaistumkopšanas salona un plastiskās ķirurģijas apvienojumam, tikai, pats labākais, ka tas viss ir nesāpīgi.

Romāna sižetu es gribētu nodēvēt pat futūristisko Sprīdīti, jo galvenā stāsta varone ir Heidi – meitene no slikta rajona, kura saņem satriecošu iespēju doties uz Metropoli, lai meklētu tur laimi. Augstākā sabiedrība, mode un īsta pārtika meiteni apžilbina, turklāt ir arī puisis, kādu sliktajos rajonos sastapt būtu neiespējami. Mode mainās tik ātri, ka izsekošana jaunākajām tendencēm šķiet nogurdinoša. Visu, ko tu dari, kontrolē visu zinošais Lieldators.

Šī spožā pasaule tik ļoti apžilbina Heidi, ka viņa zaudē pamatu zem kājām un sāk dzīvot ar degunu mākoņos, aizmirstot par lietām un vērtībām, kas šajā pasaulē ir visnozīmīgākās. Septiņdesmit piecu dienu laikā viņa piedzīvo tik daudz, ka parasts cilvēks no tā visa iedzīvotos nervu sabrukumā.

Varu tikai uzteikt autores lakoniskumu – nekādas pārspīlētas liekvārdības un lappusēm garu, garlaicīgu lietu aprakstu. Notikumi seko cits citam un intriga paliek noslēpumos tīta līdz pat pēdējām lappusēm. Šī ir viena no retajām grāmatām, kuru lasot, patiešām nevari nojaust kā tad viss beigsies. Šķita, ka zinu, kurš ir slepenais aģents, kas notiek ar Metropoli un ko no Heidi slēpj viņas jaunie draugi. Tad tiku gluži vai apliets ar aukstu ūdeni un atklāju, ka visas manas nojautas izrādījušās maldīgas. (Lasītājam, kurš izlasījis vairāk kā 1000 grāmatas tas ir pamatīgs trieciens.)

Grāmata domāta jauniešu auditorijai un domāju, ka arī par mani daudz jaunākie lasītāji par Ilzes Eņģeles darbu varēs teikt tikai atzinīgus vārdus. Lasīšanas laikā rodas vēlme sapurināt Heidi un uzkliegt, lai nāk vienreiz pie prāta. Tomēr katru no mums kārdina spilgtas gaismas, glamūrs, pašapliecināšanās iespējas, atkarības, ārišķības, mīlestība, nauda un augstākās sabiedrības dzīve.

Grāmatas prezentācijas pasākumā izskanēja runas par to, ka ar “Septiņdesmit piecām dienām” Heidi piedzīvojumi nebeigsies, jo autore plānojot radīt arī turpinājumu.

Spoža un vērā ņemama debija!

VĒRTĒJUMS: 10/10