latviešu literatūra

Kas ierakstīts latviskajā laimes kodā?


Kad uzzināju, ka rakstniece Dace Rukšāne strādā pie grāmatas “Latviskais laimes kods”, nodomāju, ka tā droši vien būs atbilde Meika Vikinga grāmatai “Mazā hygge grāmata”, kurā tās autors padalījies ar dāņu laimes atslēgām, jo gandrīz katru gadu dāņu tauta tiek atzīta par laimīgāko pasaulē. Latvietis vidējais varbūt teiks: “Ko tad mēs?! Pagājušā gadā ANO mūs atzina tikai par 54. laimīgāko valsti, turklāt mums taču patīk čīkstēt, cik viss slikti.”, bet patiesībā latvietim ir daudz iemeslu būt laimīgam un pateicīgam. Šī grāmata tam ir lielisks atgādinājums. 

Grāmata sadalīta divpadsmit nodaļās (katram gada mēnesim ir sava nodaļa) un katrai no tām ir piecas apakšnodaļas – pieci latviskā laimes koda elementi, par kuriem īsus komentārus snieguši cilvēki, kas konkrēto jomu labi pārzina un regulāri tajā smeļas prieku. Arī man ir ticis tas gods būt nelielai daļiņai no šīs grāmatas, jo tās autore pagājušā gadā palūdza man atbildēt uz dažiem jautājumiem par grāmatām un to lasīšanu.

Jāatzīst, man liels prieks, ka šīs grāmatas autore ir tieši Dace, jo viņa spējusi palūkoties uz latvisko laimes kodu patiešām ļoti objektīvi – bez jebkādas čīkstēšanas, kas daudziem latviešiem nav sveša, kā arī bez jebkādām rozā brillēm, lai tikai izliktos, ka esam labāki nekā patiesībā. Šī ir ļoti godīga grāmata ne tikai par mūsu laimi, bet arī par mūsu vēsturi un latviešiem kā tautu. Kad ar draugiem runāju par šo grāmatu, bieži vien lietoju vārdus “latviskā esence”, jo autorei izdevies ļoti koncentrētā veidā izvilkt mūsu tautas būtību un pasniegt to lasītājiem saistošā veidā. Būtu grēks nepieminēt grāmatā iekļautās fotogrāfijas, jo tajās, paldies Dievam, nav pārspīlēta glamūra kā no modes žurnāliem, bet ir sirdi sildošs īstums ar svētku galdu, kurā redzami trauki no PSRS laikiem, ar pļavām, kuru smaržu lieliski spēju iztēloties, ar mīlīgiem mazdārziņiem, ar mājas tortēm un ainavām, kuras tā vien aicina doties pastaigā. Manuprāt, šī ir lieliska dāvana Latvijai un tās tautai valsts simtgadē, jo liek ar veselīgu lepnumu paraudzīties pašiem uz sevi un arī ļauj uzzināt mazāk zināmus faktus par mūsu vēsturi. (Piemēram, man nebija ne jausmas par to, cik sena un daudzveidīga ir kapu svētku vēsture.)

Foto: Ieskats grāmatā.

Man ārkārtīgi simpatizēja intervijas apakšnodaļu beigās, jo Dace atradusi tik saistošus, iedvesmojošus un arī jautrus intervējamos, ka brīžiem sakaunējos, jo uz viņu fona esmu diezgan garlaicīgs čalis, kurš prieku rod lasīšanā un brīvajā laikā raksta par grāmatām. No īsajām intervijām sasmēlos arī iedvesmu lietām, kuras kādreiz gribētu pamēģināt, lai padarītu savu dzīvi pilnasinīgāku.

“Varbūt atkarība no dabas ir viena no skaistākajām atkarībām, kāda vien iespējama?” – Andris, 57 gadi, bļitko visu ziemu un brauc bļitkot arī uz Ziemeļiem

“Laikam to sauc par vecumu, kad izklaides ir būšana ar savējiem, nevis svešajiem, kad koncerts ir putnu dziesmas un dzeguzes trīs dažādās oktāvās, un varžu koris, teātris, klačiņas lauku stilā pie ugunskura, bet izstādes ekspozīcijas radām, iekārtojam un mainām paši savā ritmā.” – Ilze, 43 gadi, arhitekte, dzīvo Rīgā, ir lauku mājas

Vienīgi par grāmatas tehnisko izpildījumu gan man ir šādas tādas pretenzijas, jo esmu pārliecināts, ka grāmatu lasīs daudz cilvēku, bet tās mīkstie, neglancētie vāki aktīvai lasīšanai galīgi nav piemēroti: pat pēc pāris lasīšanas reizēm grāmatas vākā parādījušās dažas locījumu zīmes. Tikai der atcerēties, ka vāks grāmatas saturu nemaina un, neatkarīgi no tā, kādā vākā būtu ietērpts “Latviskais laimes kods”, tas ir darbs, kuru noteikti vajadzētu tulkot un izdot arī citās valstīs, lai ārzemnieki, kuriem interesē Latvija un tās kultūra, varētu uzzināt, kādi tad ir tie latvieši.

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Advertisements

Meklējot Sofijas noslēpumu


300x0_sofijasnoslepums_978-9934-0-6073-1Vasarai piestāv piedzīvojumi un noslēpumu šķetināšana – arī tad, ja tas tiek darīts caur grāmatas lapaspusēm. Tieši tāpēc Lindas Nemieras jaunākais romāns “Sofijas noslēpums” būs vasarai piemērota lasāmviela, kuru izbaudīt, sauļojoties pludmalē vai kliedējot nomāktību lietainā dienā.

Kad sirdssāpju nomāktā Maruta ierodas Rīgā, lai satiktu savu bērnības draudzeni un studiju biedreni Veroniku, kura Rīgā strādā par gidi, abas vēsturnieces nemaz nenojauš, kas viņas sagaida jau pavisam tuvā nākotnē. Maruta ir atradusi pavedienus, kas viņu varētu aizvest līdz zudušajai Atlantīdai, tomēr viņa nevēlas meklēt to viena, tāpēc pierunā Veru doties sev līdzi ceļojumā uz Stambulu, kur meklējamas pirmās norādes. Pēc nepārliecinošas pretošanās draudzenes trakajai idejai, Vera piekrīt uz laiku paņemt atvaļinājumu un jau pavisam drīz abas sēž lidmašīnā uz Stambulu, kur plānots ne tikai atpūsties no ikdienas rutīnas, bet arī noskaidrot, kādu noslēpumu glabā Svētās Sofijas katedrāle. Atpūsties īsti nesanāk, tomēr iekulties dažādos piedzīvojumos un iedzīvoties pirmajos sirmajos matos abām draudzenēm gan izdodas.

Jāatzīst, ka, lasot pirmo grāmatas nodaļu, bija nedaudz grūti pierast pie rakstnieces unikālā stila, kurš absolūti nav latviski depresīvs, bet ir dzīvespriecīgs, optimistisks un ar humoru pieliets. Dažbrīd gan tiek aizskarti arī nopietni temati, tomēr Linda necenšas savas varones pārāk žēlot, kā arī neļauj to darīt viņām pašām, kas man savā ziņa pat simpatizē, jo ne Vera, ne Maruta nav “pie visa vainīgi vīrieši” tipa sievietes. Protams, grāmatā ir lasāmi daži uz stereotipiem balstīti pieņēmumi par dzimumiem, tomēr nav arī tā, ka vismaz daļēji tie nebūtu patiesi.

Runājot par romāna vājajām vietām, jāatzīst, ka būtu gribējis, lai galveno varoņu ceļš būtu daudz sarežģītāks, jo diezgan bieži problēmas tika atrisinātas ar to, ka jauno sieviešu ceļā īstajā laikā un vietā parādījās īstie cilvēki. Kā arī nedaudz pietrūka varoņu iekšējo konfliktu, kas būtu padarījuši abas sievietes nedaudz dziļākas, tādējādi ļaujot lasītājiem labāk viņas izprast. Romāna stiprākās puses – vēsturisko faktu pārbagātība un dzirkstošais humors.

Var just, ka Linda iepriekš rakstījusi grāmatas jauniešiem, jo arī “Sofijas noslēpumā” ir atsauces uz bērnu un jauniešu iemīļotiem popkultūras darbiem, kā arī romāna valoda ir jauniešu romāniem diezgan tipiska, tāpēc lasīšanas process ir raits. Pieļauju, ka “Sofijas noslēpums” varētu patikt tiem lasītājiem, kas bērnībā fanoja par Enidas Blaitonas darbiem, jo šajā romānā ir vērtības, kuras ar savām grāmatām cītīgi popularizēja Blaitona.

Baidījos, ka rakstniece, izvēloties pārāk pompozu atrisinājumu, romānu varētu sabojāt, tomēr beigas bija labākas un piezemētākas nekā gaidīju, tāpēc, aizverot grāmatas aizmugurējo vāku, palika patīkama pēcgarša.

VĒRTĒJUMS: 6/10

Zem mākslīgām zvaigznēm


300x0_zem-maksligam-zvaigznem-smallPēc tam, kad pirmā Danse Macabre triloģijas grāmata “Deja ar nāvi” beidzās ar cliff-hanger ainu, daudziem lasītājiem sagaidīt nākamo Lauras Dreižes grāmatu “Zem mākslīgām zvaigznēm” šķita īpaši grūti. Un šos lasītājus var saprast, jo Dreiže prot iepīt nezūdošu intrigu savos darbos. 

Jāatzīst, ka man īpaši nesimpatizē, ja grāmata tiek noslēgta ar cliff-hanger ainu, bet jāsaka arī tas, ka nebiju gaidījis, ka saspringtā situācija, ar kuru tika noslēgta “Deja ar nāvi”, tiks atrisināta tik meistarīgi un neparedzami. (Lai nebojātu lasītprieku tiem, kas vēl nav ķērušies klāt Danse Macabre triloģijai, centīšos pārāk daudz no grāmatas notikumiem neizpaust.) Triloģijas otrās daļas sākums patīkami pārsteidza, jo, ja pirmajā grāmatā šķita, ka Viktorijas ceļā patrāpījušies tikai pāris mazi sprungulīši, tad šajā grāmatā jaunās lēdijas ceļu šķērso pamatīgs baļķis, kura aizvākšanai nepieciešams ne mazums laika un pacietības.

Tanielam un Viktorijai steidzami jāpamet Augšlondona, lai nonāktu Lejaslondonā, kur viņus sagaida tikai nosacīta un īslaicīga drošība. Pateicoties mazam puisēnam, vārdā Putnubiedēklis, viņi nonāk ķertā izgudrotāja un maģijas eksperta Misteriuma paspārnē, kas nemaz tik mierinoša un omulīga nešķiet, tāpēc ir saprotama jauniešu vēlme pamest šo mitekli, tiklīdz tiks atrisināta viņu galvenā problēma. Ir iesaldēti arī Viktorijas mēģinājumi atklāt patiesību par tēva nāvi, tomēr ne pilnībā, jo meitenes galvā periodiski uzpeld atmiņas par tēvu, turklāt tās nav viņas atmiņas, tāpēc tās dara Viktoriju nemierīgu.

Otrās grāmatas darbība ir daudz mierīgāka un lēnāka, turklāt autore beidzot rūpīgāk aprakstījusi pašas radīto alternatīvo Londonu, kas man ārkārtīgi simpatizēja, tomēr problēmas sākās brīdī, kad visam klāt tika piejaukta romantika. Viktorijā nedaudz sāk iezīmēties bezpalīdzīgas un no vīriešu laipnības atkarīgas meitenes īpašības, turklāt šķiet, ka viņa par to īpaši nebēdā, jo izbauda Taniela glābēja lomu un klātbūtni. Paranormālā romance patiešām ir pēdējais, ko es vēlos saņemt no šīs grāmatu sērijas, tāpēc ļoti ceru, ka trešā grāmata nenoslēgsies ar romantisku ainiņu no Taniela un Viktorijas kopdzīves.

Šajā darbā Dreiže lieliski uztvērusi tumšus un gotiskus pavedienus, pie kuriem viņai vajadzētu turēties, rakstot savus turpmākos darbus, jo tie piešķir viņas radītajiem tekstiem kaut ko ļoti tīkamu un baudāmu. To pašu gan nevarētu teikt par romantisko līniju viņas darbos, jo mīlestības dēļ Dreižes radītās varones kļūst vājas un no vīriešiem atkarīgas, bet sliktie puiši pēkšņi kļūst kā no cukura taisīti. Protams, ir muļķīgi iedomāties, ka sliktie nekad neiemīlas un jaunas meitenes nesapņo par mīlestību, tomēr man mīlas stāsta pavedieni šajā visā stāstā šķita traucējoši.

Joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu, kā arī intriga ir klātesoša, tāpēc, protams, lasīšu arī Danse Macabre noslēdzošo daļu un turēšu īkšķus, lai atrisinājums nebūtu salds kā cukurplūmes.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Mīlasstāsti, kas dzeļ pakrūtē


300x0_milasstastiPagatavot karstu ingvera tēju, ietīties siltā pledā un ļauties rudenīgām pārdomām, baudot Daces Rukšānes jaunāko stāstu krājumu “Mīlasstāsti” – manuprāt, ideāls plāns, kā noslēgt dienu. 

Plānajā grāmatiņā iekļauti deviņi stāsti par deviņām dažādām sievietēm, kuru mīlasstāsti ir diezgan neparasti, jo tajos nav šim žanram ierastā salkanuma, banalitātes, kā arī stāstu varones izvairījušās no apnicīgām klišejām. Stāsti patīkami pārsteidz ar sievišķīgi smalki savītu jūtu pasauli un vīrišķīgu skarbumu un tiešumu, kas tiek papildināts ar trāpīgu humoru, radot spēcīgu pēcgaršu, kas nepamet vēl ilgi pēc stāstu krājuma izlasīšanas. Lasot šos stāstus, brīžiem nācās skaļi iesmieties, bet brīžiem sejā iegūla skumjas, jo, gluži kā tajā The Verve dziesmā Bittersweet Symphony, arī Daces Rukšānes stāstos ir šīs rūgti saldās noskaņas.

Tekstos jūtama autores mīlestība pret suņiem un putniem: tie ar lielu cieņu iemūžināti stāstos, padarot tos par svarīgiem stāstu varoņiem, jo par cilvēku taču daudz var pateikt pēc tā, kā viņš izturas pret dzīvniekiem. Turklāt autore dažas savas varones (īpaši Ninonu no stāsta “Zirneklīte Ninona”) apveltījusi ar dzīvnieciskām rakstura īpašībām un tieksmēm, kas vienlaicīgi gan apbur, gan biedē. Īpaši simpatizē, tas, ka Rukšāne nav ierobežojusi savus stāstus ar kādu konkrētu žanru, tāpēc šajā stāstu krājumā atrodami gan traģikomiski, gan sirreālistiski, gan šausmu žanra cienīgi darbi.

“es gribēju uz Parīzi un nebiju gatava atteikties no iespējas arī tad, ja man liktu atteikties pašai no sevis. Vismaz uz mirkli. Pēc tam taču vienmēr eksistē iespēja paņemt sevi atpakaļ.” Manuprāt, šis citāts no “ZARA Forever” diezgan spilgti raksturo to, kas noticis ar lielu daļu “Mīlasstāstu” varoņu – viņas sevi pazaudējušas attiecībās, tāpēc kādā dzīves posmā nonāk pie atskārsmes, ka vēlas atgūt savu veco es, kuru reiz upurējušas attiecību labā.

Stāsti ir īsi, bet tie ir tik pamatīgi, ka brīžiem iedzeļ pakrūtē un liek domām kā ātrvilcienam traukties cauri galvai, uzplēšot sen aizmirstas atmiņu sliedes. Daudziem varētu šķist, ka šis stāstu krājums domāts tikai sievietēm, bet sajūtām taču nav dzimuma ierobežojumu, turklāt laba literatūra ir un paliek laba literatūra, neatkarīgi no tā, par kuru no abiem dzimumiem šajos darbos ir runa.

Noslēgumā citāts no stāstu krājuma:

“Laime ir pārāk sarežģīta, tā klīst, kur pašai patīkas, un mēdz neierasties mājās uz vakariņām”

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Aizraujošā un maģiskā deja ar nāvi


300x0_dejaarnavi_978-9934-0-4765-7Laura Dreiže neapšaubāmi ir viena no talantīgākajām un zināmākajām latviešu fantāzijas žanra rakstniecēm, kuras kontā nesen tika ieskaitīta jau piektā grāmata, kas divdesmit piecu gadu vecumā ir iespaidīgs rādītājs. Turklāt līdz šī gada beigām tiks izdotas vēl divas Lauras grāmatas, jo autores piektā grāmata “Deja ar nāvi” ir pirmā triloģijas Danse Macabre daļa, kurai 7. oktobrī sekos otrā daļa un 7. novembrī trešā daļa. 

1869. gads, alternatīvā Londona. Augstdzimusī Viktorija Roze Elingtone nolēmusi noskaidrot sava tēva mīklainās nāves apstākļus, tāpēc pieņem lēmumu iestāties Karaliskajā Maģijas akadēmijā, kurā viņas tēvs bija arhimags laikā, kad Viktorija vēl bija maza. Meitene tic, ka atbildes uz viņu interesējošiem jautājumiem meklējamas tieši šajā izglītības iestādē, kurā tiek mācītas dažādas maģiskas lietas. Tomēr ir kāds BET – skolā mācās tikai puiši. Tad dzimst Viktorijas alter ego Viktors Elingtons un sākas piedzīvojumi.

Pirmais, kas šajā darbā patīkami pārsteidz, ir tas, ka stāsts lasītāju sevī ievelk jau ar pašām pirmajām lapaspusēm, radot jautājumus, uz kuriem lasītājs vēlas rast atbildes, tādējādi liekot viņam aprīt lappusi pēc lappuses. Stāstījums rit raiti, valoda ir plūstoša un Lauras stāstnieces talants ir nenoliedzams.

Lasot “Deju ar nāvi”, vilku daudzas paralēles ar Dž. K. Roulingas Poteriādes sāgu, jo zināmas līdzības šiem abiem darbiem ir, bet ne tik izteiktas, lai varētu teikt, ka Danse Macabre triloģija ir latviešu Harijs Poters. Galvenais uzsvars šajā darbā likts uz romāna varoņiem, kas ir ļoti kolorīti, tomēr man pietrūka plašāka vides ieskicēšana – būtu vēlējies, lai autore jau pirmajā triloģijas grāmatā šo pasauli izpleš kaut nedaudz plašāku, dziļāku un maģiskāku. Tā kā “Deja ar nāvi” ir pirmā triloģijas daļa, tad ļoti ceru, ka grāmatas turpinājumos šī pasaule tiks izvērsta plašāka un dziļāka, apreibinot lasītājus ar tās varenību un pārdabiskajiem spēkiem.

No kreisās: rakstniece un tulkotāja Laura Dreiže un redaktore un latviešu fantāzijas literatūras krustmāte Bārbala Simsone. Foto: Spīgana Spektore.

No kreisās: rakstniece un tulkotāja Laura Dreiže un redaktore un latviešu fantāzijas literatūras krustmāte Bārbala Simsone. Foto: Spīgana Spektore.

Ļoti simpatizē tas, kā Laura raksturojusi maģisko pasauli, loģiski izskaidrojot šķietami neloģisko:

“Nekas nerodas no tukšuma, un nevar būt ne runas par priekšmeta uzburšanu no zila gaisa. Ir iespējams tikai manipulēt ar apkārtējo vidi un tās piedāvātajiem resursiem, turklāt burvestības noturība un iedarbības ilgums ir tieši proporcionāls ieguldītajai enerģijai. Tātad, lai rakstāmgaldu uz diennakti pārvērstu par kraukli, vajadzēs krietni vairāk spēka nekā tad, ja efektu vēlaties saglabāt tikai uz stundu. Turklāt maģija izgaro, ja netiek regulāri atjaunota.”

Protams, man nekas nebūtu pret, ja Danse Macabre būtu triloģija ar iespaidīgām zibens un uguns ložu cīņām, tomēr ir patīkami, ka Laura nav ļāvusies kārdinājumam izmantot risinājumu, kuram priekšroku dod vairums rakstnieku, kas raksta par maģiju. Ir diezgan loģiski, ka nekas nerodas no tukša gaisa un, lai kaut ko uzburtu, jāiegulda zināms daudzums spēku un prasmju.

Grāmatas prezentācijas pasākumā kopā ar kolēģiem-blogeriem: Aneti un Līgu. Foto: Spīgana Spektore.

Grāmatas prezentācijas pasākumā kopā ar kolēģiem-blogeriem: Aneti un Līgu. Foto: Spīgana Spektore.

Es gan nevarētu teikt, ka galvenā varone man pārāk simpatizētu, jo viņa ir nedaudz egocentriska un reti kad padomā par savas rīcības sekām, bet jaunām meitenēm tas laikam ir piedodams. Pieļauju (un ceru), ka līdz triloģijas noslēgumam Viktorija būs kļuvusi daudz gudrāka un iejūtīgāka.

Īsumā šo darbu varētu raksturot kā aizraujošu fantāzijas dēku romānu jauniešiem.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Papildinājums Latvijas fantāzijas autoru zvaigznājā


koncertfligelisRomāns “Koncertflīģelis” ir jaunā latviešu autora Ingus Macata debija literatūrā, kurā tiek apspēlēta tēma: “Un kā būtu, ja pastāvētu paralēlā pasaule, kurā varētu iekļūt ar mūzikas palīdzību?” 

“Koncertflīģelis” ir stāsts par jaunu un talantīgu pianistu Čelestīno Gregori, kuru piemeklējusi slimība, kas draud padarīt viņu aklu vai pat ievest nāvē. Šis puisis, izmantojot flīģeļa radītās skaņas, spējīgs nonākt Kadencē – pasaulē, kurā valda mūzika. Romānā savītas divas pasaules – reālā un fantāzijas – pirmajā tiek risinātas ģimenes savstarpējās attiecības un notiek cīņa par dzīvību, bet otrajā – cīņa pret ļauno Mallu, kurš grib iznīcināt Kadenci, lai nokļūtu reālajā pasaulē.

Reālās pasaules notikumi grāmatā atainoti ticami, diezgan dabiski un jāatzīst, ka arī saistoši, bet pavisam kas cits ir ar fantāzijas pasauli, kura šķiet samocīta, samākslota un nespēj izraisīt nekādas īpašās emocijas, jo ir stipri divdimensionāla un brīžiem pat pārņem sajūta, ka tā ir lieka šajā romānā. Kadences radīšana nostrādāta diezgan pavirši – vai nu autoram bijis iedvesmas deficīts, vai vienkārši bijis slinkums to visu rūpīgi izplānot un pietiekami saistoši uzrakstīt. Atsevišķs stāsts ir biežā Dieva vārda piesaukšana šajā romānā. Ja sākumā tas nešķiet tik uzkrītoši, tad, tiekot grāmatai pusē, tas sāk kļūt patiešām apnicīgi, jo rodas sajūta, ka autors par katru cenu grib lasītāju pārliecināt par to, cik Dievs ir lielisks. (Man nekas nav pret kristiešiem, jo pats tāds esmu, bet šī viedokļa uzspiešana vienkārši ir pārāk uzkrītoša un uzbāzīga.) 

Ingus Macats ir viens no jauno rakstnieku foruma “Karneola” autoriem – šajā forumā savu talantu izkopušas arī jau zināmas personības – Ellena R. Landara un daudzu fantāzijas romānu autore Laura Dreiže. “Karneola” sevī pulcē jauno fantāzijas un fantastikas rakstnieku paaudzi, jo pagaidām visi publicētie karneoliešu darbi sarakstīti tieši šajos žanros. Ja runājam konkrēti par Ingus Macatu, tad jāatzīst, ka “Karneolas” meitenes ir ar pieredzi bagātākas un arī raksta meistarīgāk, bet par to jaunajam puisim nevajadzētu pārāk satraukties, jo esmu pārliecināts, ka viņš pilnveidosies, daudz rakstīs un centīsies sasniegt jaunas virsotnes. Tomēr mani nepamet sajūta, ka fantāzija un fantastika nav tas lauciņš, kurā jaunajam rakstniekam vajadzētu izpaust savu talantu, tāpēc gribu ieteikt viņam, lai nākamo darbu veido, neizmantojot fantasy elementus, jo bez tiem “Koncertflīģelis” nešķiet zemē metams. Manuprāt, Ingus ir talantīgs, tikai nav izvēlējies sev piemērotāko literatūras žanru, kurā izpaust savas dotības.

VĒRTĒJUMS: 4,5/10 

Līgas Sproģes atsauksme par L. Nemieras “Lidojumu”


lidojumsLinda Nemiera pieder pie tiem fantāzijas autoriem Latvijā, kas mūsu grāmatplauktus papildina regulāri.  „Lidojums” ir rakstnieces ceturtais darbs, kas vienlaikus ir saistīts ar pašu pirmo – „Vilcenes stāstu.” Tas gan netraucē to uztvert kā atsevišķu gabalu, jo turpināta tiek viena tēla līnija, bet agrākie notikumi paliek veiksmīgi pasniegtā fonā.

Galvenā varone šoreiz ir ragana Froike, kas turpina kalpot karaļa Haroša galmā. Laikā, kad pilnā sparā norisinās karš pret Nargaardas valdnieku, kas ir apņēmies pakļaut apkārtējās zemes, viņai tiek nepatīkamais uzdevums nodot ziņu par karaļa nāvi. Līdz ar to Dienvidtrušta paliek bez valdnieka un nogaida, kurā pusē nostāties. Augstais priesteris, kuram pagaidām uzticēta vadība, izsaka piedāvājumu, ka viņš izrādīs atbalstu cīņā pret Nargaardu, ja apmaiņā saņems mītisko Taurīnas vienradža kausu.

Kauss ir varens Spēka priekšmets, no kura padzeroties iegūst nemirstību. Tas līdz šim tika uzskatīts tikai par teiksmainu objektu, bet nu tieši Froikei uztic sagādāt šo būtisko priekšmetu, kas var izšķirt zemju likteņus. Kopā ar saviem elfu draugiem princi Hāru Ektu (ar kuru raganai pagātnē bijušas sarežģītas attiecības) un Grufu viņa uzsāk meklējumus, kas ne mirkli nav brīvi no neplānotiem šķēršļiem un sarežģījumiem.

Hārs Ekts nāk klajā ar plānu doties pāri Miglas jūrai uz Lielajām smiltīm, kur sakarā ar nostāstiem mītot kāda noslēpumaina cilts, kuru šamanis vienīgais varētu palīdzēt izpildīt viņu uzdevumu. Tikuši līdz ostas pilsētai, viņu iecere piedzīvo pirmo pārbaudījumu, jo vētru dēļ jūra nav kuģojama vairākas dienas. Froike negrib zaudēt laiku, tāpēc pielieto savdabīgu teleportēšanās veidu, lai pārceltu visus trīs uz Lielajām smiltīm, taču iesprūst kaut kur starptelpā. Beidzot izkļuvusi no gūsta, viņa viena pati attopas tuksneša vidū, turklāt palikusi bez redzes, dzirdes un spējas runāt.

Šajā brīdī atklājas, ka sižets vairāk koncentrēsies uz pašu Froiki, nevis viņas uzdevumu. Froike ir daļēji ragana, kā apzīmē cilvēku, kas spējīgs pielietot maģiju, un daļēji gaisa feja. Tagad viņai beidzot jāizšķiras, kura būtība kļūs par noteicošo. Knapi paglābusies no nāves un pavadot pie mītiskā šamaņa vairākus mēnešus, viņa beidzot izvēlas nebēgt un nebaidīties, kā to darījusi līdz šim. Froike atzīst sevi kā gaisa feju un uzsāk vēl vienu ceļojumu – šoreiz uz savu spēju aptveršanu un pielietošanu.

Līdz ar to Taurīnas vienradža kauss pat nedaudz nobāl,  jo Froike gan pagūst atkal apvienoties ar ceļabiedriem, gan tos pazaudēt – gluži tāpat kā kausu. Uzdevums, kuram vajadzēja būt teju neiespējamam un episkam, tiek paveikts pārsteidzoši ātri un vienkārši. Visam piedevām viņa piedzīvo atmiņas zudumu un nonāk gaisa feju ciematā. Lielais fināls tiek atrisināts ar deus ex machina, atstājot lasītāju drusku apmulsušu, kas tad īsti ir piedzīvots.

Šeit viedokļi varētu dalīties vai darbs ir veiksmīgs, vai tomēr uzskatāms par sasteigtu un vietām nepārdomātu. Par spīti laika pārlēcieniem un notikumu birumam, es noteikti nenožēloju, ka izlasīju šo grāmatu un kopvērtējumā to uztveru pat ļoti labi. „Lidojumā” ir savs šarms, un varbūt visam nevajag pieiet tik nopietni. Tā kā nekā ir fantāzija, kur ierobežojumu praktiski nepastāv – viss ir autora paša ziņā kā pasniegt atnākušo ideju.

Romāna ievads nekavējoties ievelk savā varā, un, ja nemaldos, šis bija pirmais Latvijas fantastu darbs, kurš man izsauca daudzsološās gaidu tirpiņas. Par to vien dodu klēpi ar cepumiem. Lielumliela šokolāde pienākas par kārtīgas maģiskas būtnes, dondrāta, radīšanu, par Taurīnas vienradža mītu kā arī pieeju asinssūcējiem.

Nešaubos, ka „Lidojums” gūs atsaucību „Vilcenes stāsta’ lasītāju vidū. Tāpat darbs ir labs solis uz priekšu rakstnieces stilam, un es ticu, ka vēl pēc kādiem gadiem Lindas darbus lasīs arī cilvēki, kas parasti FF romāniem met piesardzīgu līkumu.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe