latviešu mūzika

Melanholiskais mājupceļš – A. Alsiņas debijas albums “Domum”


Evija Šaitere – albuma vāciņa noformējums

Visbiežāk sev tīkamu mūziku es atrodu pats, bet reizēm gadās arī tā, ka skaista mūzika atrod mani, turklāt īstajā laikā. Tā notika arī ar latviešu mūziķes un komponistes Aijas Alsiņas debijas albumu “Domum”, kurš dienasgaismu ieraudzīja šī gada 13. septembrī. 

Aija Alsiņa ir latviešu komponiste un skaņu dizainere, kas šobrīd dzīvo Londonā un tur studē maģistra programmā “Komponēšana Filmām un Medijiem”, bet iepriekš viņa dzīvojusi arī Dānijā, kur apguva skaņu inženiera pienākumus, un Barselonā, kur pievērsās komponēšanai. Klavierspēli viņa apguva 6 gadu vecumā, dzīvojot Latvijā, kad skatījās un klausījās kā klavieres spēlē viņas piecus gadus vecākā māsīca. Aija radījusi mūziku un skaņu celiņus vizuālajiem medijiem, filmām un pat modes skatēm, bet 2016. gadā viņa iekļuva prestižā Marvin Hamlisch filmu mūzikas konkursa labāko desmitniekā un šogad konkursā atgriezās jau kā žūrijas locekle.

Neo-klasiskā žanra albumā “Domum” apkopotas 12 pēdējo četru gadu garumā sarakstītas klaviermūzikas oriģinālkompozīcijas, kurās jūtamas Londonas, Barselonas, Kopenhāgenas un Rīgas noskaņas. Latīņu valodā vārds “domum” nozīmē “mājup” un šī atgriešanās mājās jūtama Aijas skaņdarbos, jo tā ir komponistes atgriešanās pie viņas bērnu dienu vasarām, kuras tika pavadītas pie vecvecākiem laukos, jau agrā vecumā iepazīstot klavierspēli. Arī klausītajam “Domum” kompozīcijas liek ienirt nostalģiskās atmiņās par savām mājām – neatkarīgi no tā, vai tās ir vecvecāku mājas ar smaržīgām pļavām, svaigi ceptas maizes smaržu un vecmammas mīļajām rokām, vai arī par tīri poētisku mājas sajūtu, kuru sniedzis kāds tuvs cilvēks. Bez klavierēm albumā dzirdamas arī vijoles (Shannon Stott-Rigsbee), čella (Daniel Gonzalez) un mežraga (John Stacy) skaņas, kas piešķir kompozīcijām papildus daudzslāņainību. Šajā emocionāli izjustajā albumā klausītājs var tikai apbrīnot Aijas spēju izstāstīt veselu stāstu, neizmantojot nevienu vārdu. Protams, tas ir ļoti subjektīvi, bet mana favorīt-kompozīcija no šī albuma ir Break Away.

Klausoties “Domum”, ir jūtams tas, ka Aija strādājusi ar vizuālajiem medijiem un filmām, jo visas kompozīcijas ir viegli vizualizējamas un rada plašu emociju gammu, kas, manuprāt, ir īpaši svarīgi, jo māksla, kura tās baudītājam rada emocijas, ir sasniegusi savu mērķi. Aijas skaņdarbus spēju iztēloties skanam kādā smalkā Eiropas kino drāmā vai kanādiešu režisora Ksavjē Dolana filmā. Un to arī talantīgajai latvietei novēlu – tapt filmu skaņu celiņu veidotāju pamanītai un sadzirdētai, kā arī gūt plašu atpazīstamību un klausītāju loku arī ārpus Latvijas.

Kam šis albums varētu patikt? Ludovico Einaudi talanta cienītājiem, kvalitatīvas klasiskās mūzikas baudītājiem un tiem, kas meklē skaistu mūziku relaksācijai.

Albumu iespējams noklausīties TE un iegadāties TE.

Advertisements

Vai tu klausies latviešu mūziku?


Tā kā šodiena ir zīmīga gan numeroloģijā, gan mūsu valstij, tad es šajā maģiskajā datumā, jums, lasītāji uzdošu kādu jautājumu: vai jūs klausāties latviešu mūziku? (Lūdzu, atbildiet komentāros!)

Arī pats atbildēšu uz savu jautājumu, jo līdz pat šim gadam domāju – latviešu mūzika nav domāta man. Kauns atzīt, bet vienmēr salīdzināju latviešu mūziku ar ārzemju grandiem – Šadē, Džonnu Džetu, Dženisu Džoplinu, Goo Goo Dolls, Braienu Adamsu, Foo Fighters un Nirvanu. Tikai pavisam nesen sapratu, ka esmu darījis netaisnīgi, nogrūžot latviešu mūziku no savas klausāmās mūzikas plauktiņa.

Tikai vienas sarunas dēļ man pavērās logs uz latviešu mūziku. Radinieki apsprieda šovu “Mūsu zelta dziesma” (neesmu redzējis nevienu no raidījumiem) un pieminēja, ka Samanta Tīna drausmīgi nodziedājusi dziesmu “Viņi dejoja vienu vasaru”. Ziņkārības mākts YouTube noskatījos video no raidījuma – mani pārsteidza radinieku subjektivitāte, jo dziesma man šķita skaistākā, kādu jebkad esmu dzirdējis. Turklāt, jo vairāk klausījos dziesmu, jo vairāk sapratu, ka mūzika un dziesmas vārdi gluži vai sakausēti kopā un ir neatdalāmi. M. Čaklā dzejoli pārlasīju vairākas reizes un ar katru reizi tas mani aizskāra arvien vairāk un vairāk.

Piederu gan tam latviešu mazākumam, kas ir I. Kalniņa, nevis R. Paula fani, jo Kalniņa mūzika šķiet krietni dziļāka un skaistāka, izjustāka. Tieši tāpēc uz nākošajām Imantdienām plānoju doties arī es.

Tāpēc uzrakstiet arī jūs komentāros – patīk vai nepatīk latviešu mūzika, ja patīk, tad kā pie tās nonācāt un kāda ir mīļākā dziesma, komponists, dzejnieks – vārdu autors.

Tad te nu arī pieminētais Samantas Tīnas “Viņi dejoja vienu vasaru” izpildījums, kas mani tik ļoti pārņēma, ka lika iepazīt un iemīlēt latviešu mūziku, īpaši jau šo konkrēto dziesmu: