Līga Sproģe

Līgas Sproģes atsauksme par R. Holdstoka romānu “Mitago mežs”


mitago.mezsTiem, kuriem patīk FF darbi, bet ir iemūrēti stūrī aiz šobrīd tik populārās urbānās fantāzijas darbu kaudzes, Roberta Holdstoka grāmata būs kā izlaušanās un svaigas dvesmas ievilkšana. Mistika, bērnu dienu gaisotne, neizskaidrojamais un fascinējošas teorijas padara „Mitago mežu” lasīšanas vērtu visām auditorijām. 

Romāna darbība norisinās sākot ar 1946.gadu. Stīvens Hakslijs, aptuveni divdesmit gadus vecs jaunietis, atgriežas mājās no Francijas, kur ārstējās no karā gūtā ievainojuma. Ozolmāja ir vecs ģimenes īpašums, tajā vairs dzīvo tikai viņa vecākais brālis Kristians. Brāļu tēvs nesen ir miris pēc gadiem ilgas slimošanas un nav bijis labākajās attiecībās ar saviem dēliem – Džordžs Hakslijs vairāk laika pavadīja īpašuma tuvējā meža, nekā pie savas ģimenes, un tagad Kristians ir kritis šajā pašā valdzinājumā. Tiesa, Ropu mežs nav tāds kā visi. Tēva piezīmēs valda neskaidri izteicieni un jauni termini, viņš pats bija prom pat vairākas nedēļas no vietas.

Kristiāns liek Stīvenam  izlasīt tēva dienasgrāmatu un pastāsta, ar ko Džordžs nodarbojies visu šo laiku. Bērnībā manītās lietas gūst izskaidrojumu, kaut arī jautājumu gūzma nerimst. Ropu mežs nav tikai parasta ozolu audze. Tēvs uzskatīja, ka zem tā ir īpašas enerģijas joslas, ka kokus aptver savdabīga aura, kas mijiedarbībā ar cilvēka zemapziņu ir spējīga radīt tēlus, kuri materializējas reālā vidē un tagad apdzīvo mežu.

Viena mitago forma – skaistā Gvineveta – kļūst par Haksliju ģimenes vīriešu apsēstību. Savulaik tā savaldzināja tēvu un Kristiānu, un nu ir atgriezusies, kļūstot par cīņas objektu starp Kristiānu un Stīvenu. Kristiāns dodas arvien ilgākos pārgājienos uz meža centru, līdz kādā dienā vairs neatgriežas. Tikmēr viņa brālis un Gvineveta kļūst arvien tuvāki un Ropu mežs sāk uzvesties arvien dīvaināk. Abiem nav šaubu, ka tuvojas kāds notikumu pavērsiens.

Notikumu pavērsiens tiešām seko, un šajā brīdī grāmatas garša strauji mainās un šķietami pārdala darbu divās daļās. Iepriekš autors spēja radīt specifisku gaisotni, kura to nošķīra no citiem darbiem un lika tirpiņām skriet pār mugurkaulu. Pirmā puse ir kas īpašs, piesātināts un fascinējošs, otrā – uziešana uz diezgan iemīdītas takas.

Brīdī, kad Gvineveta un Stīvens sola, ka nekas tos nespēs šķirt, nespēju atturēties no nelielas nobolīšanās, jo vēlējos, lai kaut reizi tas nebūtu fantāzijas darbs ar mīlasstāstu – vai vismaz tik sasteigtu mīlasstāstu. Kā jau tādos brīžos piedien, abi tiek šķirti, jo Kristiāns atgriežas un pa šo laiku ir šokējoši mainījies gan fiziski, gan emocionāli. Stīvens kopā ar palīgu uzsāk dzīšanos pa pēdām brālim, arī dodoties mītiskā meža dziļumos.

Piedzīvotais Ropu meža dziļākajos līmeņos man arvien vairāk sāka atgādināt Holivudas pieeju fantāzijas žanram. Grāmata izdota 1984.gadā un tolaik tas tiešām varēja piesaistīt, taču lasot vairākas dekādes vēlāk, interese salīdzinot ar oriģinālo un intensīvo ievadu atslābst. Darbs joprojām ir labs un lasīšanas vērts, ja iespējams atvairīt sajūtu, ka nupat visgardākā šokolādes konfekte tika apmainīta ar smilšu cepumu.

Lielais fināls spēja pārsteigt un mulsināt, kā arī izpelnīties no manas puses balvu par vismuļķīgāko antagonista nāvi.  Aizverot grāmatu šķita, ka autors pēc iespējas ātrāk gribējis darbu pabeigt un aiziet paēst. Lasītāju domas gan noteikti dalīsies, jo ne velti „Mitago mežs” ir starp iecienītākajām un atzītākajām fantāzijas grāmatām.

Holdstoks turklāt neapstājas pie viena romāna, ciklā par Ropu mežu ir septiņi dažādos veidos saistīti darbi. Mitago pasaule ir piesaistījusi manu uzmanību, tāpēc noteikti paturēšu šīs grāmatas savā redzeslokā.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Līgas Sproģes atsauksme par Geimena “Amerikāņu dieviem”


amerikanu.dieviVēl viena no grāmatām, kurām slava iet pa priekšu ir Nīla Geimena „Amerikāņu dievi”. Izdota vairāk kā pirms desmit gadiem, tā ir ieguvusi daudzas prestižas fantāzijas literatūras balvas un nerimstoši turpina vākt jaunus lasītājus un sajūsminātas atsauksmes. 2012.gada nogalē tā beidzot tika tulkota arī latviski. Tagad, kad tracis ir nedaudz pierimis, nolēmu izvērtēt šo FF apgabala spožo bāku. 

Pēc pieredzes esmu iemācījusies ļoti izreklamētiem darbiem tuvoties piesardzīgi. Nevajag visu uztvert pārāk nopietni un sabūvēt milzīgas ekspektācijas; visticamāk, jāuzslavē būs PR speciālisti nevis pats darbs. Tāpēc ar „Amerikāņu Dieviem” pārāk neiespringu, un tas izrādījās labākais piegājiens.

Grāmatas ideja fantāzijas cienītājiem nebūs nekāds jaunums. Mītiskas būtnes un dievi ir reāli; tie turpina dzīvot mūsu vidū, pielāgojoties laikmetu maiņai un saplūstot ar pūli. Kad cietumnieks vārdā Ēna, tiek atbrīvots pēc sava laika nosēdēšanas, viens no šādiem dieviem viņu uzmeklē un nolīgst par darbinieku. Tas ir neviens cits kā Odins, Visa Tēvs, kurš šoreiz dod priekšroku vārdam Trešdiena. Trešdiena necieš prašņāšanu, tāpēc Ēna iemācās nebāzt degunu svešās darīšanās, pildīt to, ko viņam liek un saņem savu summiņu. Situācija pasaulē mainās, cilvēki zaudē ticību vecajiem dieviem un tos aizstāj jaunie – tehnoloģiju.  Tuvojas vētra, drīz tiks atklāts karš starp šīm divām pusēm, un Trešdiena meklē sev atbalstītājus. Ēna kļūst par viņa šoferi/miesassargu, un kopīgi viņi apbraukā ASV, meklējot pagrīdē nogājušos dievus.

Tas arī ir viss, kas vairāk vai mazāk norisinās šajā darbā. Vēl pa vidu galvenajam sižetam ir iestarpināti autonomi gabaliņi, kas vēsta par to cilvēku ierašanos Amerikā, kuri atveda sev līdzi dievus no Vecās Pasaules, vai arī par to, kā šie dievi velk savu dzīvi tagad. Visa grāmata diezgan vienveidīgi turpinās vienā līmenī, bez īpašiem kāpinājumiem un kulminācijas. Solītā vētra tā arī nepienāk, tie ir tikai negaisa mākoņi, kas staigā gar pamali un tad atkal izklīst.

Vēl vairāk par to mani sakaitināja Ēnas tēls. Varonis, no kura skatpunkta notiek visa darbība, tā arī paliek neizpētīts un divdimensionāls. Ne viņu satrauc dievu esamība, ne mirusī sieva, kas sāk staigāt apkārt. Lasītājs neuzzin, kas ar viņu ir noticis līdz cietumam, arī īstais vārds netiek minēts. Reakcijas iztrūkst praktiski uz visu, nav zināms, kas viņam patīk, kādi ir viņa plāni, visus tos sīkumus, kas tēlu padara stabilu. Rezultātā man visu laiku bija iekšējs nemiers un urdoša sajūta, ka nav droša pamata uz kura stāvēt, lai varētu vērot turpmākos notikumus. Pēdējās nodaļās beidzot atklājas Ēnas īstā izcelsme, bet tas nemaina faktu, ka līdz šīm pēdējām lapām lasītājs ir spiests dzīvot ar sarauktu pieri. Jā,  tēls var būt kā ēna, taču šajā gadījumā man personiski autora pieeja nelikās veiksmīga.

Patīkamāk ir ignorēt dziņas analizēt tehniku un visu laist gar ausīm jau no pirmajām lapām, tad dažādie neloģiskie pavērsieni un ainas liks tikai pasmieties un izbaudīt laiku. Šī ir kārtīga autsaideru un frīku literatūra, es joprojām nebeidzu brīnīties, kā tā ir kļuvusi tik populāra. Bet veiksmes atslēga varbūt nemaz nav tik sarežģīta – cilvēkus nemainīgi piesaista sekss un iekšas, kas „Amerikāņu Dievos” nav tālu jāmeklē. Valoda ir asa un reālistiska, bez ierastā glancējuma, tādējādi vēl vairāk pastiprinot fantāzijas elementus, kas var būt arī tumši – paranormālās romances popularitātes kāpums paspēris šo faktu putekļainā pagaldē.

Mani mīļākie brīži no „Dieviem” bija kāda blakus tēla, Hincelmaņa, izpildījumā, kurš mēdza stāstīt Minhauzena cienīgus atgadījumus par bargajām ziemām, kas viņa pilsētā piedzīvotas vectēvu laikos. Darbā pa vidu Snickers un Jack Daniels reklāmām sastopamas arī dažas spēcīgas un trāpīgas atziņas. Kā trešā no top lietām, manuprāt, ir teorija, kas tad ir šie dievi. Tā nav maģija, dievs ir cilvēku ticības produkts. Ir jāatsakās no mirstīgās eksistences, lai kļūtu par nemirstīgu ideju – viņi kļūst par koncentrētu sevis esenci.

Grāmatu ir vērts lasīt, bet tā ir kā krievu rulete – ir lielas iespējas, ka šis darbs patiks vai liksies normāls, bet var būt gadījumi, kad kāds to nespēs ciest un izlidinās no istabas. Jebkurā gadījumā būs iegūts neparastāks skatpunkts uz lietām un idejām, tā kā tas vien jau ir ieguvums.

Ar šo romānu vēl nekas nav beidzies, pašreiz notiek darbs pie seriāla adaptācijas, kuru paredzēts izlaist šī gada nogalē vai nākamgad. Pats Geimens, savukārt, ir atzinis, ka plāno „Amerikāņu Dievu” turpinājumu, kas vairāk koncentrēsies uz jaunajiem dieviem. Tā kā par dieviem mēs vēl dzirdēsim, un vēl ir laiks sākt lasīt Geimenu, ja ir svarīgi pārzināt aktuālo grāmatu un seriālu saknes.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Līgas Sproģes atsauksme par grāmatu “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”


sievietes.kuras.skrien.ar.vilkiemBeidzot arī līdz mums nonākusi grāmata, kuru visapkārt pasaulei apspriež visās sabiedrības aprindās jau kopš tās iznākšanas pirms aptuveni divdesmit gadiem. Klarisas Pinkolas Estesas darbs „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” ir kā kauciens, kas sadrebina sievietes būtību līdz pašiem dziļumiem un liek atmosties no transa, kurā pašas sevi esam ieaijājušas, ilgstoši ignorējot savvaļīgo iedabu un savas būtības veselīgās izpausmes.

Dr. Estesa meistarīgi izmanto savas zināšanas psiholoģijā kā arī seno teiksmu vākšanā un stāstīšanā, lai aizvestu savas lasītājas atpakaļ pie saknēm un soli pa solim atgrieztu uz dvēseles takas. Modernajā pasaulē sievišķā instinktīvā iedaba tiek vajāta, dzenāta un nomākta. Katras pašas rokās ir lēmums, vai atjaunot saikni ar Pirmatnējo Sievieti un beidzot atņirgt zobus, parādot, ka mīļuma laiki ir pagājuši un beidzot sāksi pienācīgi rūpēties par savu garu.

Autore ir izdalījusi piecpadsmit nodaļas, kurās analizējot pasakas un tajās ietvertos arhetipus, norāda uz izplatītākajām kļūdām, kuras pieļauj sievietes. Cik gan daudzas jūtas nomāktas, emocionāli iztukšotas, apmulsušas, vienaldzīgas, nedrošas? Cik daudzām pietrūkst dzīvīguma vai iedvesmas; cik daudzas jūtas iesprostotas, nederīgas, iežņaugtas spīlēs, šaubu pilnas vai kā nonākušas strupceļā? Tās visas ir norādes, ka attiecības ar savvaļīgo iedabu ir traumētas, taču mūsdienu sabiedrībā tiek norakstītas kā normālas parādības un teju sievietes rakstura iezīmes, ko var apārstēt ar kādu tableti un turpināt kultivēt tādu pašu dzīvesveidu kā līdz šim.

Taču tas nebūt nav risinājums. Vienīgais veids kā atkal justies spēcīgai, vērtīgai, pulsējoša prieka pilnai  un apmierinātai, ir dzīvot saskaņā ar saviem cikliem. Lai līdz tam nonāktu, vispirms jāapzinās savu nelaimju cēloņi.  Dr. Estesa ar divdesmit vienas pasakas palīdzību norāda uz šiem cēloņiem un kā tos uzveikt. Enkurs pie sievietes kājas var būt gan dzīvesbiedrs, kas jau sen vairs nesniedz laimi, bet drīzāk nosūc enerģiju, darbs, kurš ir netīkams, bet vajadzīgs pirms būs vairāk laika pievērsties savam sirds projektam,  netīksme pret savu ķermeni un stereotipu važas, kā arī mūžīgās atrunas, ka vispirms jāparūpējas par visiem citiem, līdz varēs atlicināt kādu brītiņu sev. Diemžēl, ieceres un plāni arvien tiek atlikti dažādu apstākļu dēļ, sieviete pati izžūst un vairs nav spējīga ne tikai iecerētajam sirds projektam, bet arī ikdienas darbiem.

Šī grāmata uz mani atstāja dziļu iespaidu, jo viss, ko iekšēju nojautu, nu tapa pateikts vārdos. Ir patīkami apzināties, ka instinkti vienmēr veduši uz pareizo pusi un nav norakstāmi uz kādu dumpības lēkmi. Sievietēm ir visas tiesības sacelties, jo pārāk liela daļa lietu, ko sludina ikdienas dzīve, ietver viņu apspiešanu, pārveidošanu, pielāgošanu, mainīšanu. Ar laiku šī ideoloģija mūsos iespiežas tik tālu, ka samierināmies un uztveram to kā normālu lietu, bet savas domas – kā ko greizu un atvairāmu. Būris, kurā atrodamies šķiet kā drošs patvērums.„Sieviete pati to neapjaušot, cenšas saliekties un ielocīties rāmī, kas nav viņējais.” Šādu paradumu esmu ievērojusi daudzās meitenēs un sievietēs. Tādos brīžos gribas šīm apmātajām personām iecirst veselīgu pliķi, lai uzlabotu asinsriti. Nav nekā traģiskāka kā izniekot savus talantus, dzīvojot dzīvi, kādu no tevis sagaida citi. Sievietes var uzbūvēt skaistu ārējo korpusu un turpināt iet cauri gadiem, taču iekšēji dilt arvien plānākas un plānākas.

Dr.Estesa pierāda savu stāstnieces talantu un ir savijusi šo darbu izteiksmīgā valodā, kas trāpa uz īstajām dvēseles stīgām. Daudzi citāti būtu pelnījuši izrakstīšanu un glabāšanu sev tuvumā, lai uzturētu svaigu prātu un apņemšanos.  Sekojošais ir viens no maniem mīļākajiem. „Ja jūs darītu pāri saviem bērniem, drīz vien pie jūsu durvīm klauvētu bāriņtiesas pārstāvji. Ja jūs ļauni izturētos  pret saviem mājdzīvniekiem, par to satrauktos dzīvnieku tiesību aizstāvji. Taču šajā pasaulē nav nevienas Radošuma patruļas vai Dvēseles policijas, kas iejauktos, ja jūs pastāvīgi mērdētu badā savu dvēseli.”

No tiesas iesaku izlasīt šo grāmatu visiem. Sievietes tajā atradīs spēku un ceļu atpakaļ pie savas patības, bet vīrieši varēs gūt priekšstatu, kas ir svarīgs viņu mīļotajām. „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” nav pāris nakšu lasāmviela – drīzāk pāris nedēļu vai mēneša. Šādai grāmatai vajag iet cauri lēnām, apdomājot, mācoties, un atkal un atkal, un atkal atgriežoties, tādējādi ieminot taku uz savu atjaunoto esību.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Līgas Sproģes atsauksme par L. Nemieras “Lidojumu”


lidojumsLinda Nemiera pieder pie tiem fantāzijas autoriem Latvijā, kas mūsu grāmatplauktus papildina regulāri.  „Lidojums” ir rakstnieces ceturtais darbs, kas vienlaikus ir saistīts ar pašu pirmo – „Vilcenes stāstu.” Tas gan netraucē to uztvert kā atsevišķu gabalu, jo turpināta tiek viena tēla līnija, bet agrākie notikumi paliek veiksmīgi pasniegtā fonā.

Galvenā varone šoreiz ir ragana Froike, kas turpina kalpot karaļa Haroša galmā. Laikā, kad pilnā sparā norisinās karš pret Nargaardas valdnieku, kas ir apņēmies pakļaut apkārtējās zemes, viņai tiek nepatīkamais uzdevums nodot ziņu par karaļa nāvi. Līdz ar to Dienvidtrušta paliek bez valdnieka un nogaida, kurā pusē nostāties. Augstais priesteris, kuram pagaidām uzticēta vadība, izsaka piedāvājumu, ka viņš izrādīs atbalstu cīņā pret Nargaardu, ja apmaiņā saņems mītisko Taurīnas vienradža kausu.

Kauss ir varens Spēka priekšmets, no kura padzeroties iegūst nemirstību. Tas līdz šim tika uzskatīts tikai par teiksmainu objektu, bet nu tieši Froikei uztic sagādāt šo būtisko priekšmetu, kas var izšķirt zemju likteņus. Kopā ar saviem elfu draugiem princi Hāru Ektu (ar kuru raganai pagātnē bijušas sarežģītas attiecības) un Grufu viņa uzsāk meklējumus, kas ne mirkli nav brīvi no neplānotiem šķēršļiem un sarežģījumiem.

Hārs Ekts nāk klajā ar plānu doties pāri Miglas jūrai uz Lielajām smiltīm, kur sakarā ar nostāstiem mītot kāda noslēpumaina cilts, kuru šamanis vienīgais varētu palīdzēt izpildīt viņu uzdevumu. Tikuši līdz ostas pilsētai, viņu iecere piedzīvo pirmo pārbaudījumu, jo vētru dēļ jūra nav kuģojama vairākas dienas. Froike negrib zaudēt laiku, tāpēc pielieto savdabīgu teleportēšanās veidu, lai pārceltu visus trīs uz Lielajām smiltīm, taču iesprūst kaut kur starptelpā. Beidzot izkļuvusi no gūsta, viņa viena pati attopas tuksneša vidū, turklāt palikusi bez redzes, dzirdes un spējas runāt.

Šajā brīdī atklājas, ka sižets vairāk koncentrēsies uz pašu Froiki, nevis viņas uzdevumu. Froike ir daļēji ragana, kā apzīmē cilvēku, kas spējīgs pielietot maģiju, un daļēji gaisa feja. Tagad viņai beidzot jāizšķiras, kura būtība kļūs par noteicošo. Knapi paglābusies no nāves un pavadot pie mītiskā šamaņa vairākus mēnešus, viņa beidzot izvēlas nebēgt un nebaidīties, kā to darījusi līdz šim. Froike atzīst sevi kā gaisa feju un uzsāk vēl vienu ceļojumu – šoreiz uz savu spēju aptveršanu un pielietošanu.

Līdz ar to Taurīnas vienradža kauss pat nedaudz nobāl,  jo Froike gan pagūst atkal apvienoties ar ceļabiedriem, gan tos pazaudēt – gluži tāpat kā kausu. Uzdevums, kuram vajadzēja būt teju neiespējamam un episkam, tiek paveikts pārsteidzoši ātri un vienkārši. Visam piedevām viņa piedzīvo atmiņas zudumu un nonāk gaisa feju ciematā. Lielais fināls tiek atrisināts ar deus ex machina, atstājot lasītāju drusku apmulsušu, kas tad īsti ir piedzīvots.

Šeit viedokļi varētu dalīties vai darbs ir veiksmīgs, vai tomēr uzskatāms par sasteigtu un vietām nepārdomātu. Par spīti laika pārlēcieniem un notikumu birumam, es noteikti nenožēloju, ka izlasīju šo grāmatu un kopvērtējumā to uztveru pat ļoti labi. „Lidojumā” ir savs šarms, un varbūt visam nevajag pieiet tik nopietni. Tā kā nekā ir fantāzija, kur ierobežojumu praktiski nepastāv – viss ir autora paša ziņā kā pasniegt atnākušo ideju.

Romāna ievads nekavējoties ievelk savā varā, un, ja nemaldos, šis bija pirmais Latvijas fantastu darbs, kurš man izsauca daudzsološās gaidu tirpiņas. Par to vien dodu klēpi ar cepumiem. Lielumliela šokolāde pienākas par kārtīgas maģiskas būtnes, dondrāta, radīšanu, par Taurīnas vienradža mītu kā arī pieeju asinssūcējiem.

Nešaubos, ka „Lidojums” gūs atsaucību „Vilcenes stāsta’ lasītāju vidū. Tāpat darbs ir labs solis uz priekšu rakstnieces stilam, un es ticu, ka vēl pēc kādiem gadiem Lindas darbus lasīs arī cilvēki, kas parasti FF romāniem met piesardzīgu līkumu.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe 

Līgas Sproģes atsauksme par ViVo “Noljāras kristāliem”


ViVoBeidzot Latvijas fantāzijas autoru vidū ir pieaugums! Šogad pavasaris atnācis ar jauniem darbiem FF literatūras cienītājiem, viens no tiem – Visvalža Voldemāra Jākobsona jeb Vivo romāns „Noljāras kristāli”.

Šis ir pirmais stāsts no cikla „Dimanta zobens”. Darbība norisinās tālā nākotnē – 4298.gada martā pēc Zemes laika un Šķelšanās 6998.gada pavasara otrajā mēnesī pēc Domhandas laika. Šīs divas pasaules, Zeme un Domhanda, ir saistītas jau kopš neatminamiem laikiem un vārteja starp tām ir nekas cits kā mūsu pašu Stounhendža. Ja vairākus gadsimtus abu pušu iemītnieki saskārās minimāli, tagad priekšā ir notikumi, kas šos paradumus var mainīt.

Viss sākās Domhandā jau aizlaiku laikos, kad pasauli apdraudēja dēmoni. Cīņas pret tiem rezultātā, tika radīti zobeni no Noljāras kalnu kristāliem, kuros ir ieslēgts dabas stihiju spēks. Zobenu izveidotājs Cirmens izgatavoja tiem enerģētiski piesaistītus gredzenus, kurus novārdoja tā, lai zobeni klausītu tikai attiecīgā gredzena īpašniekam. Viņš tiem piesaistīja arī daļiņu savas būtības, lai īstenie zobenvalži būtu tikai tie, kurus izraudzījies viņš pats. Zobeni ceļoja no viena īpašnieka pie nākamā pa asiņainu taku, jo varas kārotāji nogalināja zobenu īpašniekus, lai iegūtu to varu.  Turklāt tiem, kam piederēs visi pieci zobeni, piederēs arī absolūtā vara.

Laiks ritēja, taču zobeni tā arī neieguva savus patiesos saimniekus. Nu tie ir nonākuši līdz Zemei, lai gaidāmo nemieru nojautās cits pēc cita iegūtu sevis cienīgus īpašniekus. Viņi izrādās visai raibs pulciņš, kam jāmācās savā starpā sadzīvot. Gaisa kurjers Sedrs jau ir pazīstams ar Igru – meitene bija nonākusi pie viņa čūskas formā raganas lāsta iespaidā. Zefārs ir bagātas ģimenes atvase, kas pilnveidojis sevi neskaitāmās jomās un vienmēr grib noskaidrot lietas būtību. Smagārs ir zobenvalžu melnā avs, jo ieguvis vienu, viņš cer savākt visu komplektu, lai iegūtu spēku savā cīņā ar noziedzīgo pasauli. Tiesa, viņš tam izmanto diezgan radikālas metodes. Tieši tādēļ piektais zobenvaldis, Obzāns, reiz bija viņa māceklis, taču dezertēja no sava skolotāja.

Kamēr Sedrs, Igra un Zefārs vēl mēģina aptvert, kādos tieši notikumos ir ierauti pret savu gribu, Smagārs mēģina viņus sagūstīt, taču nokavē pavisam nedaudz – Obzāns jauniešus pārtver un nogādā drošībā. Beidzot apjautuši savas misijas būtību un nopietnību, viņi piedzīvo gan uzbrukumus gan iegūst necerētus sabiedrotos. Viens ir skaidrs – viņiem ir jādodas uz Domhandu, lai palīdzētu cīnīties pret tumsu turienes iemītniekiem. Domhandas diktators Mataau ir uz vienu roku ar Smagāru, kas uzdevumu atgriezt visus zobenus lielajiem Meistariem sarežģī vēl vairāk. Notikumi tiešām ir pārāk raibi, lai tos varētu secīgi pārstāstīt, tādēļ labāk lasīt pašam. Garantētas gan kaujas, gan mītiski dzīvnieki, gan fantāzijas klasika un jaunievedumi tajā.

Materiāls ir vairāk piemērots jauniešiem, brīžiem bīstami slidinoties uz klišeju taciņas. Autors pats ir tikai astoņpadsmit gadus vecs, tādēļ šoreiz uz to pieveru acis, un turu īkšķus, lai viņš pie sava stila piedomā un attīstās. Šobrīd rodas sajūta, ka teorijas un idejas viņam ir, tikai izpildījums pieklibo. Dodu plusus par vairākām lietām – Zefāru, jo dzīvojis sintētiskajā laikmetā, bet mīlējis dabiskas lietas, viņš tagad nokļūst salīdzinoši arhaiskajā Domhandas vidē, kur viss ir autentisks un pašsaprotams, nevis nopērkams par dārgu naudu. Igru – jo tikai divas nedēļas pēc izkļūšanas no čūskas ādas, viņai piedāvā kļūt par nākamo Čūsku pavēlnieci. (Ļoti ceru, ka autors izmantos šo tēla konfrontēšanas iespēju!) Prieks bija arī par būtņu dažādajiem veidiem, pieeju pūķu formām, maģiskajiem pārvietošanās paņēmieniem un atgriešanos pie grifiem, kas pēdējā laikā fantāzijas literatūrā pamesti novārtā – kā smejies, arī šeit, tikai citādā nozīmē.

Savā ziņā triloģijas pirmā daļa pēc satura bija prognozējama – spēju aptveršana, treniņi, pirmā sadursme ar pretinieku. Turpmākajās ir plašas un neskaitāmas iespējas, tāpēc šos darbus noteikti paturēšu redzeslokā. Ļoti ceru, ka autors pats ņems vērā atziņu no romāna: Varonība ir spēja izvēlēties starp „pareizi” un „viegli”.” Tagad viegli būtu turpināt dragāt  pa iesākto ceļu, taču nekādā ziņā pareizi. Uz mūsu fantāzijas autoru pleciem tomēr gulst atbildība veidot pozitīvu priekšstatu par šo žanru. Ne tikai – mūsu fantāzijas un fantastikas karotājiem ir misija popularizēt un iedzīvināt FF literatūru Latvijā, vienreiz par visām reizēm sakaujot neziņas un stereotipu tumšos spēkus!

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Līgas Sproģes atsauksme par P. Nesa “Briesmoņcilvēkiem”


briesmoncilvekiVisām triloģijām pienāk beigas, un šoreiz tas notiek ar Patrika Nesa „Haosa Spēli”. „Nazis, ko neatlaist” uzstādīja augstu latiņu, „Jautājuma un Atbildes” beigas atstāja lasītājus frustrācijā vāļājamies pa gultu, un tagad ir pienācis laiks „Briesmoņcilvēku”episkajam finālam.

Šeit priekšrocības ir tiem, kas lasa visas trīs grāmatas pēc kārtas, jo „Briesmoņcilvēki” burtiski atsākas no tās vietas, kur palika iepriekšējās daļas beigās, it kā tikai būtu pāršķirta lapa. Tā kā gada laikā darba noskaņa un sižeta kāpinājumi bija piemirsušies, man no sākuma bija grūti ielasīties, jo ievada vietā dabūju jau kulmināciju, kas iesvieda kara norisēs pilnīgi nesagatavotu. Tiekot pāri tam, notikumi neļaus palikt vienaldzīgam nevienam.

Trīs armijas saduras Jaunajā Prentistaunā, un cīņa par Jauno Pasauli var sākties. Atbildes sievietes grib apturēt mēra Prentisa armiju, bet cilvēkiem nākas sadarboties, kad ēnkāji nebeidzamās straumēs sāk plūst no kalna, lai apturētu kolonistus no savas tautas paverdzināšanas un nogalināšanas. Jau pirmā kauja atklāj, ka ēnkāju miermīlība ir novērtēta par zemu, un viņu ieroči ir nežēlīgi un neatstās dzīvu nevienu, kas stāsies tiem ceļā.

Kamēr Tods paliek mēra tuvumā, lai viņu pieskatītu un tiek ierauts cīņas epicentrā, Viola steidzas pie nupat nolaidušā kosmosa izlūkkuģa, cerot, ka pirmā būs viņa un nevis Koila kundze. Atbraucēji ir Violai pazīstamie Simona un Bredlijs, kas necerēja viņu vairs redzēt. Visiem kopīgos strīdos ir jāizlemj, vai izšaut raķeti pret ēnkājiem, vai arī ļaut viņiem apslaktēt mēra vīrus… un arī Todu. Emocijas sit augstu vilni, Viola nav gatava riskēt ar Toda dzīvību, un pat apzinoties šī lēmuma sekas, viņa palaiž raķeti, tādējādi palīdzot Prentisa atlikušajiem vīriem atkāpties. Sliktā puse – viena kauja pārvēršas tālākā karadarbībā.

Sakāpinātie notikumi uz brīdi pierimst, un lasītāji tiek iepazīstināti ar trešo skatpunktu.  Šoreiz stāstījums noris no Violas, Toda un otrajā grāmatā nozīmīgā ēnkāja „1017” skatpunkta  Ēnkāju iepazīšana ir viena no labākajām lietām grāmatā. Tieši cilvēki ir citplanētieši un iebrucēji; jāatzīst, ka autors veiksmīgi savāca manas simpātijas ēnkāju pusē.

Kaujas un savstarpēji uzbrukumi seko viens pēc otra, un manai gaumei varbūt sāka palikt par daudz. Kā reiz teica viena gudra persona – var likt lasītājam baidīties no viena pūķa, diviem pūķiem, pieciem vai septiņiem, bet ar laiku iestājas pieradums. Vienveidīgas briesmas daudzos eksemplāros vairs nav kāpinājums, jāmaina to raksturs.

Vēl viena klusa atzīšanās – romantiskā līnija starp Violu un Todu mani vairs nepiesaistīja, un es piekrītu dažiem vecākajiem varoņiem, ka viņi ir tikai bērni, kas iekūlušies šajos notikumos un nav īsti spējīgi lemt par labāko. Pilnīgai laimei es gribētu vēl ceturto skatpunktu – Bredlija. Viņš, kā turpmāko ieceļotāju pārstāvis, ir viens no svarīgākajiem tēliem, kas spēj paraudzīties no malas, nevis savstarpējo naida un attiecību mudžekļa dzīlēm.

Pēc daudzām jo daudzām spridzināšanām, beidzot sākas virzība uz miera sarunām. Varbūt pašreiz ēnkāji ir vairākumā, taču ieceļotāji turpinās ierasties, un nebeidzamais karš būs iznīcība abām rasēm. Gan ēnkāji, gan cilvēki to saprot, taču atsevišķi indivīdi, saukti par mēru Prentisu un 1017 ir pārliecināti, ka miers nav iespējams un uzvarēt var tikai viena puse. Viņi sabotē tikšanos un apdraud visu, par ko pārējie tik ilgi ir cīnījušies un daudzi no viņiem arī gājuši bojā.

„Briesmoņcilvēkos” gaidāmas gan atkaltikšanās, gan šokējoši nāves gadījumi, gan jautājumi par to, kas tad galu galā ir cilvēcība. Liels notikumu pagrieziens pašās beigās noteikti sadalīs lasītājus divās grupās – vieniem tas patiks, citi nebūs apmierināti ar manevru, kas būtu nodrošinājis pavisam citādu noslēgumu. Tā kā man patīk alternatīvas un reālistiskas lietas fantāzijas žanrā, šoreiz autora rīcība lika man sadrūvēties. Nedaudz. Beigas-beigas, par spīti visam, ir lieliskas. „Haosa spēle” ne velti ir manā favorītu plauktiņā.

Tagad, kad kārtējais noslēgums ir pārdzīvots, atliek gaidīt filmu, jo arī „Haosa spēle” ir parakstīta ekranizācijai, kas iznāks jau nākamgad. Tiem, kam vairāk patīk lasāmā pasaule – internetā ir iespējams malumedniecības stilā iegūt triloģijas prīkvelu. Tas ir īsais stāsts „The New World”, kas apraksta Violas un viņas ģimenes piedzīvoto uz kuģa, pirms tas avarēja Jaunajā Pasaulē un ievadīja mums tik pazīstamo romānu.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Līga Sproģe par Stīvoteras „Mērsifolas vilku” triloģijas noslēgumu


 

muzam.stivoteraVisām triloģijām pienāk beigas, taču šo gadījumu es uztveru īpaši smagi. Nav neviena grāmata, kas spētu līdzināties „Mērsifolas vilku” sērijas sajūtu pasaulei.

Megija Stīvotera ir viena no manām  mīļākajām urbānās fantāzijas rakstniecēm, kuras darbi vienmēr ierauj sevī un nelīdzinās nekam citam. Kad 2011.gadā latviski iznāca „Mērsifolas vilku” triloģijas pirmā daļa „Trīsas”, es zināju, ka gaidāms kas labs, taču īsti nenovērtēju tā apmērus.

Nevajag ļaut sevi maldināt anotācijai, šis nav kārtējais pusaudži-iemīlas-un-viens-no-viņiem-ir-pārdabiska-būtne atreferētais darbs. Jā, darbības laikā galvenajiem varoņiem ir apmēram septiņpadsmit gadi. Jā, tur ir mīlestība. Un jā – tur ir vilki. Vilki nevis vilkači.

Tā ir šīs pasaules veiksmes atslēga. Mīts par vilkačiem ir pagriezts pavisam citā veidā. Tam nav nekāda sakara ar mēness ciklu, neviens nepaliek par spalvainu manekenu, kas gaudo uz ēku jumtiem, vai vēl briesmīgāk – savā cilvēciskajā formā neprot valkāt kreklu. Krekli ir ļoti vajadzīgi un vēl pāris jakas piedevām, jo šeit transformācijas katalizators ir aukstums. (Bet cēloņi sniedzas vēl tālāk gēnos, kā izrādās turpmākajās daļās) Šie vilkači vasarās ir cilvēki, bet tuvojoties ziemai un aukstumam, vairs nespēj palikt savā ādā un top par vilkiem. Īstiem, dzīvnieciskiem dzīvniekiem, tā teikt. Romāna gaitā transformācijas pasniedz tik lieliski, ka nekas nešķiet loģiskāks.

Arī tēli šeit ir daudzdimensionāli un sulīgi – reiz iepazīstot Semu, Greisu, Izabellu, Kolu un pārējos, viņus nav iespējams nemīlēt. Neviens nav tikai labs vai ļauns, un visiem ir pagātne.

Kas padara šīs grāmatas tik neaizmirstamas ir abu iepriekšējo apvienojums. Valoda un apraksti visu stāstu padara tik asi reālistisku, ka burtiski ir iespējams sajust smaržas, skaņas un dabas detalizēto skaistumu. Lasītājs praktiski atrodas tur.  Pirmā lapaspuse ir solis cauri durvīm, kuru otrā pusē ir kas daudzkārt labāks par 3D kino. Atšķirot jebkuru lapu, tieši no valodas ir iespējams nešaubīgi pateikt, kas tā par grāmatu.

„Trīsas” manās acīs ir un paliks triloģijas spēcīgākā grāmata. Sekojošajās „Svārstībās” darbība nedaudz pieklust un parādās citi romāna aspekti – kas nekādā ziņā nav slikti. Pēdējā, nupat iznākusī daļa „Mūžam” atrodas kaut kur uz robežas. Ja sākums vēl ir nosacīti mierīgs un vairāk strādā uz tēlu atklāšanu no dažādiem skatpunktiem  beigas garantē acu nepacelšanu no lappusēm, nagu graušanu un sirdsklauves.

Kopš Greisa pārvērtās un nozuda mežos, ir pagājuši divi mēneši. Tagad tuvojas pavasaris un vilki periodiski atgriežas cilvēku ādā. Greisas prombūtnes laikā notikumi nav stāvējuši uz vietas – Semu dēļ viņas pazušanas tur aizdomās policija, Kols savā maksimālisma stilā strādā pie vilkacisma dziedināšanas līdzekļa un mežos atrod vēl vienu vilku nogalinātu meiteni. Tas ir pēdējais piliens Tomam Kalpeperam un viņš beidzot izdabū atļauju rīkot medības, lai iznīcinātu vilku baru, kas mīt Mērsifolas Robežu mežos – tikai daudzi no tiem patiesībā nemaz nav vilki…

Kad Greisa beidzot ir spējīga palikt cilvēka veidolā, viņa ierosina pagaidām labāko plānu – vilkus pārvietot. Vietas jautājums atrisinās, kad policists Kēnigs uzzin, kas īstenībā notiek un sāk sadarboties ar jauniešiem. Plāna grūtākā daļa – kā tieši aizvadīt baru ar vilkiem jūdzēm tālu.

Ja šāda tipa romānos pierasta lieta ir viens pāris, kura mīlestības stāsts ir viena no vadošajām līnijām, Stīvotera grauj arī šo ieradumu. Mums ir Sems un Greisa, taču ne mazāk spēcīgas jūtas valda starp Izabelu un Kolu. Vēl labāk – tās ir destruktīvas, izmisīgas, sāpjpilnas, un pilnīgi atšķirīgas no parasti attēlotajām. Labais, gaišais un neapšaubāmais pret iekšējiem dēmoniem. Perfekts balanss, kas neļauj stāstam palikt pārāk saldam un nodrošina līdzjutējus visiem mīlētāju veidiem.

Fināls vēlreiz apliecina, ka Stīvotera ir spējīga uz sižeta pagriezieniem, kas nebūt nav iepriecinoši. Mani nepārsteigtu, ja izrādītos, ka lasītāju baidīšana ir viņas hobijs. Saldsērīgas beigas ar nākotnes cerību – ko vēl vairāk varam vēlēties. Varbūt skaidrāku atbildi par vilkacisma infekciju, kas otrajā daļā uzsāka tik veiksmīgu gaitu medicīniskajā pieejā, bet šeit apsīka. Tiesa, iztēle vienmēr ir labāka par skaidru atbildi. Autore mums deva pamatu versijām, un šādi nevarēsim vilties, ja expectations neizrādītos patiesas.

Sērijas grāmatu nosaukumi lieliski raksturo arī fāzes, kam iziet cauri lasītājs. Sākumā trīcēšana no bagātīgajām emocijām, tad svārstīšanās, vai iecelt šos darbus savā mīļākajā plauktiņā, un visbeidzot atklāsme, ka jau esi to izdarījis un paliksi kopā ar tiem mūžam.

Tas ir par grāmatām. Izskatās, ka arī šiem darbiem taps ekranizētās versijas. „Warner Bros” ir pieteicis tiesības uz filmas adaptāciju, taču pagaidām projekts atrodas attīstības sadaļā un nav zināms pat aptuvens iznākšanas gads.  Ja vien tas nebūs vēl pēc kādiem pieciem gadiem, kuru laikā tehnoloģijas būs ļāvušas radīt 6D vai 7D kino, tai filmai pat īsti nav jēgas, jo ar ekranizāciju tā tieši zaudēs, sastāvot no kā vairāk par attēlu+skaņu.

Bet ko es te muļķojos, cilvēki jau sen ir izgudrojuši 7D kino. To sauc par grāmatu lasīšanu.

Vērts apmeklēt: Autore ir sastādījusi skaņu celiņu katrai grāmatai, kas rada atbilstošo noskaņu. Visvairāk esmu pieķērusies „Trīsu” dziesmām.  Pārējos playlist, kā arī vairāk informācijas par sērijas grāmatām, var atrast šeit.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Līgas Sproģes atsauksme par Veronikas Rotas romānu “Citādie”


citādieDrīzumā Apgāda Zvaigzne ABC fantastikas zvaigznājā iznāks vēl viens romāns jauniešiem – Veronikas Rotas „Citādie”. Izmantoju iespēju to izlasīt e-grāmatas formātā jau agrāk un noteikti neesmu vīlusies.

Antiutopiskā stāsta darbība notiek nākotnes Čikāgā. Cilvēki ir sadalījusies piecās kopienās – Nesavtīgajos, Taisnprāšos, Mācītajos, Sirsnīgajos un Drošsiržos, tādā veidā nodrošinot mieru un saskaņu. Katrai kopienai ir savi pienākumi un vieta sabiedrības iekārtā. Kad sasniegts sešpadsmit gadu vecums, pusaudžiem jāizvēlas, kurai kopienai pievienoties uz visu atlikušo mūžu. Vai palikt pie ģimenes, vai tomēr sekot sirds aicinājumam?

Romāna galvenā varone ir Beatrise no Nesavtīgajiem. Šī kopiena ir pašaizliedzības pārstāvji, kas palīdzēšanu citiem nostādījuši augstāk par savām vēlmēm. Viņi valkā pelēkas drānas un ir teju neievērojami. Beatrise tomēr nejūtas kā savā vietā, un kad pārbaudes rezultāti nosaka viņas iespējamo piederību pie veselām trijām kopienām, meitene izdara smagu izvēli par labu Drošsiržiem. Drošsirži ir pilnīgs pretmets Nesavtīgajiem – skaļi, nekaunīgi pārgalvji, kas pārvietojas lecot iekšā braucošā vilciKaut arī Beatrise pievienojas Drošsiržiem, viņa nav tikai šīs kopienas jauniesauktā. Tos, kuriem piederība uzrādās vairākās kopienās, sauc par Citādajiem. Kā izrādās vēlāk, šim statusam ir gan savas priekšrocības, gan apdraudējumi.

Stāsts galvenokārt koncentrējas uz Beatrises pārmaiņām jaunajā vidē. Drošsiržu jauniņajiem jāiztur gan fiziski, gan emocionāli un garīgi pārbaudījumi, lai kļūtu par pilntiesīgiem biedriem. Mērķis ir iemācīties savaldīt bailes un no tām atbrīvoties, nevis kļūt bezbailīgiem, jo tas nav iespējams. Jauniešu starpā ir konkurence, jo tikai labākie desmit tiks pieņemti. Tas noved pie savstarpējas izrēķināšanās un terora.

Un kas gan būtu jauniešu romāns bez mīlestības līnijas sižetā – Beatrise nokļūst sarežģītu attiecību mudžeklī ar vienu no instruktoriem – Kvartu. Lai gan tas bija daļēji paredzams, šoreiz ir interesanti pavērot pirmo mīlestību no nedaudz citāda aspekta: Beatrise ir uzaugusi kopienā, kur jebkāda veida intimitāte ir noplicināta līdz minimumam, un viņai nākas pierast pat pie parasta rokasspiediena.

Tuvojoties beigām, romāns atklāj savu patieso dabu. Šis nav tikai izklaidējošs darbs, kas spēlē uz katra vidējā indivīda vēlmi kļūt bravūrīgam, valkāt izaicinošas drēbes, iegūt pāris tetovējumus un darīt ekstrēmas lietas. Ja agrāk kopienas bija veiksmīgs risinājums vardarbībai un nesaskaņām, tā tas vairs ilgi nevar turpināties. Visu grupu ideoloģija ar laiku ir kļuvusi sagrozīta, vadoņi – varaskāri, un starp Mācītajiem un Nesavtīgajiem pieaug arvien lielāka politiskā spriedze. Mācītie izstrādā ļoti veiksmīgu plānu, kas iekļauj arī Drošsiržus…

Beigu notikumi kaut cik izpurināja lapās sakrājušos saldumu, kas vienubrīd jau sāka palikt par daudz. To vēl spēju saprast un laist gar ausīm, kā nekā runa ir par pirmo mīlestību utt., utjp. Kas mani tiešām samulsināja un nedaudz uzsita pa nervu – uzstādījums, ka būt par Citādo ir bīstami un savu piederību viņiem nekādā gadījumā nedrīkst atklāt citiem. Pienāk brīdis, kad galvenā varone rīkojas izcili muļķīgi, sevi nododot… taču tas nenoved pie gaidītajām sekām. Ceru, ka nākamājām daļām pietiks godaprāta to paskaidrot.

Noslēguma nodaļas labā ziņā atgādināja Bada Spēļu vēstījumu – nāve ir reāla un var notikt ar ikvienu, pat mums tuvajiem un pazīstamajiem. Prātā noteikti paliks arī dažas spēcīgas atziņas, piemēram – „Cilvēka prāts spēj attaisnot jebkādu ļaunumu, un tāpēc ir svarīgi uz to nepaļauties” un „Neviens nav ideāls – tā pasaulē nav iekārtots. Izskaužot kādu ļaunumu, vietā stājas cits.

Grāmata beidzas ne gluži ar „cliffhanger”, taču pietiekami spēcīgām pārmaiņām, lai liktu dīdoties gaidīt nākamo daļu.

Šī triloģija ir pavisam jauna, tāpat kā tās autore. Veronika Rota ir tikai 24 gadus veca, un „Citādie” ir viņas debija literatūrā. Pirmā daļa iznāca 2011.gada aprīlī, otrā – 2012.gada maijā, un noslēdzošā ir gaidāma šī gada oktobrī. Un tas nebūt nav viss – „Citādie” ir apstiprināti filmas adaptācijai, kas iznāks 2014.gadā. Pēdējo gadu fantastikas vilnis ir panācis savu, un ja grāmatai ir panākumi, tā pavisam iespējams nonāks arī uz lielajiem ekrāniem.

Neapšaubāmi, Veronika sevi ir pieteikusi lieliski, tādēļ lecam iekšā vilcienā, kamēr tas ir nedaudz samazinājis gaitu, jo turpmāk tas tikai uzņems ātrumu!

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

CLOUD ATLAS – darbs, kas savas eksistences laikā jāpiedzīvo katram


makonu.atlants„Mākoņu atlants” ir pirmais gadījums, par kuru nevaru izlemt – pirmo labāk skatīties filmu, vai izlasīt grāmatu. Abi ir meistardarbi, kas atšķiras, bet papildina viens otru.

2012.gada oktobra beigās kinoteātros nonāca Deivida Mičela romāna ekranizējums, kas mani uzreiz piesaistīja ar savu „teaser trailer”. Holivuda pēdējos gados  nomācošā pārsvarā ražo sev tipiskos tukšos grāvējgabalus, uz kuru fona „Atlants” ļoti izceļas. Šis noteikti nav gadījums, kad var aiziet pasēdēt mīkstos krēslos un skatoties krāsainas bildītes, stūķēt aiz vaigiem popkornu.  Vai arī grāmatas gadījumā – ēst šokolādi un lasīt cauri pa diagonāli.

„Mākoņu atlantu’ veido seši stāsti no dažādiem laikmetiem. 1850.gadā Ādams Jūings raksta dienasgrāmatu sava jūrasbrauciena laikā no Jaunzēlandes uz mājām Kalifornijā. 1931.gadā komponists Roberts Frobišers uziet šo žurnālu. Nākamais lēciens notiek uz divdesmitā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kad Luīze Reja nonāk saskarē ar Frobišera vēstuļu saraksti. Savukārt, mūsdienu Anglijāizdevējs Timotijs Kavendišs saņem Luīzes Rejas romāna manuskriptu. Ja līdz šim, grāmata vēl bija balstīta uz vēsturiski apstiprināmiem faktiem, šeit „Atlants” pievēršas nākotnes manipulācijām. Piektais dzīvesstāsts norisinās nākotnes Korejā, kas ir kļuvusi par supervalsti cilvēces tehnoloģiju pēdējos gados pirms iznīcības; tur klonētā ātrās ēdināšanas restorāna darbiniece Sonmi ir redzējusi senseno kinofilmu, kas balstīta uz Timotija Kavendiša piedzīvojumiem. Ja pirmie pieci stāsti pusē aprāvās, lai pieslēgtos nākamajam, grāmatas viduspunkts ir sestais stāsts par Havaju salām nākotnes dzelzs laikmetā. Pēc Sagrāves un civilizācijas norieta, tā ir viena no retajām vietām, kur vēl mitinās cilvēki. Kazu gans Zakerijs un viņa tauta uzskata, ka Sonmi ir dieviete un to pielūdz.

Sākotnēji var šķist, ka grāmata sastāv no sešām daļām, kas ir sadalītas un atkal saliktas kopā. Nebūt ne. Pēc kulminācijas sestajā stāstā, laika līnija sāk iet atpakaļgaitā un pabeidz iepriekš aprautos gabalus. Tur arī atklājas, ka viss ir saistīts lielākā mērā, nekā domāts.

„Mākoņu atlants” nav tikai jokaini sarakstīta grāmata ar dīvaināku struktūru. Visa noskaņa ievelk sevī, un liek domāt, domāt, domāt, aiz sevis atstājot neaprakstāmu sajūtu, kas liek dzīvot un cīnīties par savu nākotni.  Tas ir vēstījums par brīvību, uzticību, identitāti, manipulācijām, indivīdu pret vairākuma nomācošo masu, cilvēces neremdināmo alkatību, pat par dvēseļu pārdzimšanu atkal un atkal.  Ir daudzi citāti, kurus pēc izlasīšanas, vēlos sarakstīt uz sienām.

  • Our lives are not our own. From womb to tomb, we are bound to others. Past and present. And by each crime and every kindness, we birth our future. 
  • Power, time, gravity, love. The forces that really kick ass are all invisible.
  • All revolutions are the sheerest fantasy until they happen; then they become historical inevitabilities.
  • Unlimited power in the hands of limited people always leads to cruelty.
  • „And only as you gasp your dying breath shall you understand, your life amounted to no more than one drop in a limitless ocean!
    Yet what is any ocean but a multitude of drops?”
  • It’s a small world. It keeps recrossing itself.
  • “… my dreams are the single unpredictable factor in my zoned days and nights. Nobody allots them, or censors them. Dreams are all I have ever truly owned.” 
  • Belief, like fear or love, is a force to be understood as we understand the theory of relativity and principals of uncertainty. Phenomena that determine the course of our lives Yesterday, my life was headed in one direction. Today, it is headed in another. Yesterday, I believe I would never have done what I did today.These forces that often remake time and space, that can shape and alter who weimagine ourselves to be, begin long before we are born and continue after we perish. Our lives and our choices, like quantum trajectories, are understood moment to moment.
  • “…now I’m a spent firework; but at least I’ve been a firework.” 
  • Wе сrоѕѕ аnd rе-сrоѕѕ оur оld trасkѕ lіkе fіgurе ѕkаtеrѕ.

Kad ir pieveikta grāmata, noteikti būtu jānoskatās filma (vai arī otrādi). Atšķirībā no romāna, „Mākoņu atlanta” ekranizētā versija ir vēl sadrumstalotāka. Stāsts veiksmīgi un galvu reibinošā ātrumā traucas pa visām dzīvēm un to saskares punktiem, liekot skatītājiem ne mirkli neatslābināt uzmanību, lai uztvertu visu informāciju, kas gala beigās izveido visskaistāko kolāžu. Filmā ir arī daudzas lielākas vai mazākas atšķirības varoņu dzīvēs un darbībās, kas padarītas piemērotākas ekrāna variantam – un pārsteidzošā kārtā es to šoreiz spēju pieņemt. Visu vēl papildina arī brīnišķīgais skaņu celiņš, kuru nespēju beigt klausīties jau pāris mēnešus un kas lieliski iederējās grāmatas lasīšanas laikā.

 

Viennozīmīgi – „Mākoņu atlants” iedvesmo kā vēl nekas, ar ko esmu saskārusies. Meklējiet grāmatu angļu valodā vai arī Zvaigznes ABC 2008.gadā izdoto tulkojumu, skatieties filmu un izbaudiet cilvēcības spožuma un posta esenci!

Atsauksmes autore: Līga Sproģe 

Līga Sproģe par “Eragona” turpinājumu – “Vecākais”


vecakaisKristofera Paolīni sērija par Eragonu, jau izsenis ir bijis mans rūpju bērns. No vienas puses, šīs grāmatas neizceļas ar oriģinalitāti [drīzāk ar smagi iebrauktām žanra sliedēm], taču kaut kas man nav ļāvis tās izmest no prāta un virzīties tālāk. Pēc ilgākas pauzes ir iznācis „Eragona” pārzidevums, kā arī otrās daļas latviskais tulkojums – „Vecākais”.

Varbūt pie vainas ir vecā laikmeta nostaļģija, jo pirmoreiz ar Eragonu saskāros aptuveni 15 gadu vecumā, kas droši vien palīdzēja to labāk panest. Tagad šis stāsts saistās ar bērnības garšu un ir drošs un pazīstams, tā kā noteikti lidošu kopā ar pūķa Jātnieku līdz galam, esmu viņam pārāk pieķērusies.

Dažkārt šī pieķeršanās ir apgrūtinoša, jo, nudien, Paolīni ir agrākās fantāzijas modes upuris. Ja tagad periodiski visam pāri veļas vampīri, eņģeļi un zombiji, viņš vēl nāk no Gredzenu Pavēlnieka atdarinātāju gadiem. Dažbrīd nepamet sajūta, ka autors ir skatījies Tolkīna darbu ekranizējumus un aprakstījis redzēto ar citiem vārdiem. Šī grāmata noteikti domāta žanra apakšpaveida nūģiem, kuri jebkuru versiju aprīs ar prieku.

Kā indikators izturībai kalpo pirmās grāmatas pārstāsts – ja spējat izlasīt to bez galvas saķeršanas, esat īstajā vietā. „Eragona’ kopsavilkums man ļoti palīdzēja, jo īsti negribēju atkal burties cauri pirmajai, sevišķi pēc tam, kad ekranizējums sajaucis galvu.

„Vecākā’ notikumi atsākas turpat, kur beidzās „Eragons”. Ir pagājušas trīs dienas, kopš notika kauja pie Farthenduras, kur vārdeni kopīgiem spēkiem ar Jātnieku cīnījās pret urgļiem un Eragons nogalināja Durzu. Topošā sižeta ievadpunkts notiek pārsteidzoši pēkšņi – tikai trīs lapas tālāk jau notiek negaidīts uzbrukums, kurā laikus nepamanīta urgļu vienība pārsteidz no pazemes tuneļiem, un nogalina vārdenu līderi Ažihadu. Murtagu un Dvīņus viņi saņem gūstā, ko pēdu dzinēji vēlāk paziņo par visticamāk mirušiem.

Eragons attopas politisko intrigu vidū, jo Jātnieka labvēlība ir svarīga vārdenu nākamā vadoņa izraudzīšanā, ar ko savukārt manipulē Padome, negribot zaudēt savu ietekmi. Par Ažihada aizstājēju beigās kļūst viņa meita Nasuada, kura ir visnotaļ interesants tēls ar turpmāku nozīmīgumu. Eragons drīz pēc tam dodas pie elfiem turpināt savu apmācību, pirms tam arī pieņemot to godu kļūt par kādas rūķu dzimtas locekli. Jātnieks nokļūst arvien lielākās varas krustugunīs, kad sola uzticību elfu karalienei. Bet varbūt tā pat ir labāk – nu atkal visas tautas ir vienlīdzīgās pozīcijās.

Kamēr Eragons pie elfu skolotāja Oromisa apgūst maģiju un cīnās ar Durzas atstātā ievainojuma sekām, stāsts ik pa laikam atgriežas pie viņa brālēna Rorana, kas saskaras ar negaidītiem pārbaudījumiem un smagiem lēmumiem, kad Kārvahallā ierodas Galbatoriksa kareivji.

Tieši šī skatpunktu maiņa mani tomēr ieinteresēja turpināt lasīšanu. Ja Eragona līnija bija samērā paredzama, Rorans vēl ir izpētāms personāžs, kas ātri iegūst simpātijas. Viņa daļas arī ļauj atpūsties no senvalodas izteikumiem un to tulkojumu nogurdinošo meklēšanu grāmatas beigās.

Biju domājusi, ka lasīšana vilksies samērā ilgi, bet pēc trīs vakariem attapu, ka esmu jau pāri pusei. Pa to laiku Rorans ir pārliecinājis ciematniekus doties garajā un bīstamajā ceļā uz Surdu meklēt patvērumu pie vārdeniem. Galbatoriksa kareivji grib iegūt ziņas par Eragonu, tādēļ ir nākuši pakaļ Roranam. Kad neviena no pusēm negrasās padoties, uzrodas arī razaki un sākas arvien lielākas saķeršanās, līdz ir skaidrs – vai nu kārvahalieši bēg, vai viņi visi mirs. Rorans uzņemas līdera lomu, kaut gan viss ko viņš gribētu, ir doties pakaļ razakiem, kas saņēmuši gūstā viņa līgavu.

Jā, tā grāmata mani uzveica. Laikam te derētu noteikt 300 lpp izmēģinājuma periodu, jo ar katru nākamo nodaļu, stāsts ievelk sevī arvien vairāk. Varbūt pārstāsti izklausās līdz mielēm pazīstami un dažbrīd klišejiski, taču Paolīni ir paveicis labu darbiņu lasītāja ieintriģēšanas ziņā. Eragona gabalus nolīdzsvaro Rorana ceļojums (kas, manuprāt, ir grāmatas veiksmīgākais tēls un līnija) un vēlāk arī Nasuadas vēstījums par jauno pieeju vārdenu vadīšanā. Vēl jaunajai meitenei ir nācies pārcelt vārdenus uz Surdu un gatavoties cīņai pret aktivizējušajiem Galbatoriksa spēkiem.

Pat tik šķietami atdarinātu pasauli un tās notikumus nav viegli izdomāt. Kā arī dažādās klaviatūras dauzīšanas valodas – tās sniedz papildus izklaides elementu, kad divi rūķi sāk tajā kaismīgi strīdēties. Laikam mana vājā vieta no laika sākuma ir bijusi saikne starp pūķi un tā Jātnieku, kā arī Jātnieka zobena un pūķa zvīņu saskaņotās krāsas. Katram vajag vainīgo prieciņu un aizmiršanos izdomātās pasaulēs, khem.

Eragona pasaulei nenāk par labu latviskais tulkojums, precīzāk, fonētika. Ja angliski lasītājs sastopas ar tādiem vārdiem kā „dragon”, „dwarf” un „magic”, latvieši lasa par pūķiem, rūķiem un burvestībām, kas to visu nogremdē līdz pasaku līmenim. Tā nu iznācis, ka man mājās ir arī angliskais sējums, ko aptuveni pusē sāku lasīt paralēli. Noskaņa uzreiz ir veiksmīgāka. Tā bija visu fantāzijas cienītāju rūpe jau pirms pirmās grāmatas izdošanas – tulkojums visu sabojās!

Pa laikam sižets spējīgs uz labām ideju dzirkstelēm, bet līdz uguns spļaušanai „Mantojuma” ciklam vēl tālu. „Vecākā” plusi – atsauces uz pirmo daļu, pievēršanās maģijas un senvalodas skaidrojumiem, Eragona kā tēla izaugsme, Rorans un viņa stāsts, Nasuada, kā arī brīdis, ko gaidījām tik ilgi – Rorans uzzina,  ka Eragons ir jaunais Pūķa Jātnieks.

Grāmatas beigās visa kā ir gana – cīņas, nodevība,Galbatoriksa nodomu noskaidrošana, atklāsmes par ģimeni, nākamās daļas sižeta iezīmēšana…  Un darba atlikušais apjoms rūk arvien straujāk, līdz lasītājs tiek atstāts ar nepārprotamu vēlmi mesties virsū nākamajai daļai. Vai kā manā gadījumā – arī pirmajai. Noteikti meklēšu turpinājumus, jo nu vairs atpakaļceļa nav.

Lai jūsu zobeni nezaudē asumu!

 

[ Ieteikumu sadaļā: Silvana de Mari – Pēdējais Orks. Tas ir turpinājums Pēdējam Elfam, un es nezinu, ko jūs darāt ar savu literāro dzīvi, ja to vēl neesat lasījuši. Maldīgi novietotas bērnu plauktā, šīs ir vienas no labākajām grāmatām, ko esmu lasījusi. Īstā tēma ir filosofija un dzīves vērtības. Rorans ar saviem vīriem un urgļu izcelšanās stāsts ļoti atgādina Rankstailu un orkus. „Eragons” salīdzinot ar „Pēdējo Elfu+Orku” ir vien saduļķojusies tērcīte pret okeānu. Par Silvanu man arī paredzēta atsauksme – bet tikai pēc ikgadējās vasaras pārlasīšanas, jo tad aptuveni 40 stundas + trīs dienas es neesmu komunicējama un pieejama šai pasaulei. LASIET. ]

Atsauksmes autore: Līga Sproģe