literatūra

Atskats uz 2018. gadu grāmatās, filmās, seriālos un mūzikā


2018. gads jau gandrīz noslēdzies, tāpēc ir īstais laiks atskatīties uz to, kādas labas filmas redzētas, aizraujošas grāmatas lasītas, seriāli līdz rīta gaismai skatīti un dziesmas dzirdētas. Diemžēl 2018. gads kultūras baudīšanas jomā man nebija tas ražīgākais, tāpēc stāstīšu tikai par tām lietām, kuras pašam sanācis piedzīvot un izdzīvot, bet no jums gaidīšu komentārus ar jūsu 2018. gada favorītiem kino, literatūrā, seriālos un mūzikā. 

Kino: Gada laikā noskatījos aptuveni 100 filmas, tomēr tāpat nesanāca noskatīties visas savā skatāmo filmu sarakstā iekļautās filmas, tāpēc vismaz daži duči savu skatīšanās kārtu turpinās gaidīt nu jau 2019. gadā. Pirmā 2018. gada favorīte noteikti ir Ari Astera režisētā šausmu filma Hereditary (2018), kura mani patīkami pārsteidza ne tikai ar pārdomātiem vizuālajiem risinājumiem, bet arī ar lielisku aktieru sastāvu. (Tonija Kolete par lomu filmā noteikti ir pelnījusi Oskara nomināciju, jo viņas sniegums bija fenomenāls.) Otrā favorīte ir Bo Bērnema režisētā drāma Eighth Grade (2018), kura it kā neko jaunu un nebijušu nepiedāvā, bet tajā pat laikā ir ļoti īsta, sirsnīga un realitātei pietuvināta filma par pieaugšanu un pusaudžu problēmām. Trešā favorīte ir Džona Krasinska režisētā zinātniskās fantastikas šausmu filma A Quiet Place (2018), kurai ir liels potenciāls kļūt par zinātniskās fantastikas klasiku, jo tajā ir visi nepieciešamie elementi, lai filmu ar interesi varētu skatīties arī pēc desmit un divdesmit gadiem.

Seriāli: Šogad centos daudz jaunu seriālu neskatīties, bet tāpat pamanījos izbrīvēt laiku vairākiem jaunpienācējiem, no kuriem ātri vien izkristalizējās šī gada favorīti. Pirmajā vietā pārliecinoši lieku Maika Flanigana veidoto šausmu seriālu The Haunting of Hill House (2018), kas skatīšanās laikā lika gan uzmesties zosādai, gan nedaudz salauza manu sirdi, jo Flanigana veikums ir ne tikai vizuāli baudāms (un baidāms), bet arī saturiski dziļš un aizkustinošs. Otrajā vietā lieku Mārtijas Noksones veidoto kriminālseriālu Sharp Objects (2018), kurā ir hipnotizējoša noskaņa, lielisks skaņu celiņš, psiholoģiski sarežģītas galveno varoņu personības, kā arī sižeta pavērsieni, kuri pat tikai ar trīs izteiktiem vārdiem spēj izmainīt pilnīgi visu seriālu. Trešajā vietā lieku Toma Roba Smita sarakstīto un Raiena Mērfija režisēto seriālu The Assassination of Gianni Versace: American Crime Story, kurā stāstīts par modes dizainera Džanni Versačes slepkavību. (Šis seriāls, manuprāt, ir lielisks pierādījums tam, ka Mērfijam vajadzētu aktīvāk pievērsties veiksmīgajam American Crime Story seriālam un atmest ar roku sevi izsmēlušajam American Horror Story seriālam.)

Grāmatas: Šogad lasīju ļoti maz. Patiesībā neatceros tādu gadu, kurā būtu lasījis tik maz, cik 2018. gadā. Lai izlasīto grāmatu skaits nebūtu pavisam nožēlojams, gada vidū aktīvi pievērsos audiogrāmatām, ar kurām man ne vienmēr izveidojās veiksmīgas attiecības, jo dažas pat nespēju noklausīties līdz beigām, tomēr dažas bija patiešām lieliskas un tur liels nopelns ir to ierunātājiem. Biju sajūsmā par Ārmija Hamera ierunāto Andrē Asimana grāmatu Call Me by Your Name, kuru iepriekš biju lasījis arī drukātā formātā (un toreiz man tā šķita laba, bet ne lieliska), kā arī ne mazākā sajūsmā biju par Ramona de Okampo ierunāto Adama Silveras grāmatu More Happy Than Not. No drukātā formātā lasītajām grāmatām man visvairāk patika Fila Naita autobiogrāfija “Apavu vīrs” un Eduāra Luī daļēji autobiogrāfiskais darbs “Jātiek vaļā no Edija”.

Mūzika: Bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama un tai man vienmēr pietiek laika, jo mūziku klausos strādājot, atpūšoties, pastaigājoties, mazgājoties un reizēm pat guļot. Mani 2018. gada sirdij tuvākie un visbiežāk atskaņotie albumi noteikti ir Janelle Monáe sievišķā maiguma un spēka pilnais albums Dirty ComputerJames Bay astoņdesmito gadu noskaņās ieturētais albums Electric Lightnothing,nowhere emo repa albums RuinerTwenty One Pilots slepenībā ierakstītais albums TrenchNovo Amor harmoniskais un relaksējošais albums Birthplace, TV šova Britain’s Got Talent sensācijas Calum Scott debijas albums Only HumanThe 1975 emocionāli atkailinātais albums A Brief Inquiry into Online Relationships, kā arī Years & Years pozitīvās enerģijas pielietais albums Palo Santo.

Un kāds bija tavs 2018. gads? Padalies komentāros!

Advertisements

Obsesīvi kompulsīvo traucējumu anatomija


“Vai es izslēdzu gludekli? Vai es aizslēdzu mājokļa durvis? Vai es nodzēsu sveces? Vai šī situācija pakļauj mani infekciju slimību riskam?” Katrs cilvēks kaut reizi mūžā sev ir uzdevis šādus vai līdzīgus jautājumus, kuri parasti rada nepatīkamu satraukumu un pat trauksmes sajūtu, kas parasti pazūd tiklīdz tiek pārbaudīts, vai satraukumam bijis pamats. Tagad iztēlojies, ka tu nespēj šo sajūtu izslēgt un tā nepazūd arī pēc tam, kad vairākas reizes pēc kārtas esi pārliecinājies, ka visu esi izdarījis kā nākas, un iespējamība, ka varētu notikt kas slikts, ir tuvu nullei vai vienāda ar nulli. Tāda ir obsesīvi kompulsīvo traucējumu jeb OCD skarto cilvēku ikdiena, par kuru ļoti plaši stāstīts Deivida Adama grāmatā The Man Who Couldn’t Stop. (Frāzi “OCD slimnieki” izvairos lietot apzināti, jo grāmatā minēts, ka OCD nav slimība, bet gan anomālija vai garīgās veselības traucējumi.) 

Grāmatas autors Deivids Adams septiņus gadus bijis britu laikraksta The Guardian zinātnes, vides un medicīnas nozaru speciālais korespondents, kā arī viņš strādājis par zinātniskā žurnāla Nature redaktoru un rakstu autoru, bet visdetalizētāk viņš pētījis tieši obsesīvi kompulsīvos traucējumus jeb OCD (latviešu valodā šī abreviatūra ir OKT, bet tā tiek lietota daudz retāk). Noteikti jāpiemin, ka Adams nav tikai stāstnieks un skatītājs no malas, jo obsesīvi kompulsīvie traucējumi skāruši arī viņu: laika gaitā Adams atradis veidus, kā mazināt OCD ietekmi uz dzīves kvalitāti, bet agrāk viņu vajājusi apsēstība ar domām, ka ikdienišķu darbību rezultātā viņš inficēsies ar HIV vai inficēs ar šo vīrusu savus tuviniekus. Šīs domas neizkliedēja nedz HIV testi, nedz neskaitāmi zvani HIV atbalsta centriem, kuros strādājošie operatori jau pazina Adama balsi, tāpēc viņam nācās likt lietā aktiera prasmes, izliekoties par citiem cilvēkiem. Tolaik jaunais vīrietis lieliski apzinājās savu domu absurdumu, bet šī apziņa nemazināja trauksmes sajūtu un vēlmi atkal un atkal veikt vienas un tās pašas darbības, lai pārliecinātos, ka viņš nav inficējies ar HIV.

“Officially, it is no more possible to be a little bit OCD than it is to be a little bit pregnant or a little bit dead. Someone has OCD or they are normal.”

Kad Adams runāja ar izdevējiem par šīs grāmatas radīšanu, viņi autoram ierosināja uz grāmatas vāka likt bildi ar ziepju gabalu, bet Adams šādam risinājumam nepiekrita, jo tas tikai kultivētu stereotipus. Protams, ir OCD skartie, kas ir apsēsti ar roku mazgāšanu vai lietu kārtošanu noteiktā secībā, bet zem šīs abreviatūras slēpjas daudz vairāk par roku mazgāšanu vai mantu kārtošanu: grāmatā aprakstīta gan paša autora apsēstība ar HIV, gan citu cilvēku apsēstības dažādos vēstures posmos, kas lieliski parāda OCD plašo spektru un pierāda to, ka OCD eksistēja vēl ilgi pirms šiem traucējumiem bija dots nosaukums. (Grāmatā minēts, ka obsesīvi kompulsīvie traucējumi nav bijuši sveši ne izcilajam rakstniekam Hansam Kristianam Andersenam, ne izgudrotājam Nikola Teslam.)

“The reality of OCD is scary for all involved. But it’s not dangerous. Yet it can be, especially for people who believe the condition is nothing more serious than a need to wash hands. That’s why it’s necessary to show and talk about the reality of what OCD is and what it is not. That’s why there’s no bar of soap on the cover of this book.”

The Man Who Couldn’t Stop noteikti nav pašpalīdzības grāmata, bet tās autors apgalvo, ka būs tikai priecīgs, ja kādam tā uzlabos dzīves kvalitāti vai palīdzēs izprast savus tuviniekus, kurus skāruši obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Grāmata sarakstīta populārzinātniskajā valodas stilā, tāpēc to droši var lasīt arī cilvēki bez jebkādām priekšzināšanām par OCD vai garīgās veselības traucējumiem. Adams ļoti labās proporcijās “atšķaidījis” personīgās pieredzes stāstus un citu OCD skarto pieredzes stāstus ar dažādu zinātnisko tekstu un pētījumu kopsavilkumiem, tādējādi radot saistošu lasāmvielu, kurā netrūkst ne aizraujošā, ne izglītojošā satura. Savu grāmatas eksemplāru esmu izraibinājis ar dučiem līmlapiņu, jo tajā ir daudz vērtīgu atziņu un tēmu, par kurām sabiedrībā būtu jārunā daudz biežāk (piemēram, par Holivudas tieksmi romantizēt garīgās veselības traucējumus vai atainot tos kā kaut ko smieklīgu).

“People who live with OCD drag a mental sea anchor around . Obsession is a brake, a source of drag, not a badge of creativity, a mark of genius or an inconvenient side effect of some greater function. That’s not to say that some people with OCD don’t achieve great things.”

VĒRTĒJUMS: 9/10

Paldies blogerim Asmo, kurš šo grāmatu man uzdāvināja pagājušā gada Ziemassvētkos! 

10 latviešu grāmatnieku Instagram konti, kuriem vērts sekot


Foto: @never_too_many_books

Pagājušā gadā jau rakstīju par latviešu grāmatniekiem Instagramā, bet laiks nestāv uz vietas un Instagrams kļūst ar pašmāju grāmatniekiem bagātāks, tāpēc šoreiz padalīšos ar vēl 10 jauniem literatūras mīļotāju kontiem, kuros smelties iedvesmu lasāmvielas izvēlei. 

@es_lasu Instagram kontu droši var saukt par blogu, jo tajā ir ne tikai skaistas un pārdomātas bildes, bet arī grāmatu atsauksmes un diskusijas par un ap grāmatām. Šis ir viens no aktīvākajiem un ar informāciju bagātākajiem latviešu grāmatnieku kontiem, kuram noteikti ir vērts piesekot, ja esi labas literatūras cienītājs.

View this post on Instagram

Jo noslēpums nekad nedod miera 📿 Pēc “Zīdtārpiņa” pēdējās lapaspuses aizvēršanas ilgi domāju, kas tad ir tas magnētiskais, kas mani pievelk Roberta Galbraita (jeb Dž.K. Roulingas) sērijā par detektīvu Kormoranu Straiku? “Zīdtārpiņu” diezgan negausīgi izrāvu cauri pusotrā dienā un jau ar nepacietību gaidu trešo latviešu valodā tulkoto grāmatu Career of Evil, bet tikmēr angļu valodā septembrī iznāks ceturtā sērijas grāmata – Lethal White 📘📙 Varbūt tā ir Roulingas spēja uzburt darbības vietas norisi tik spēcīgi un detalizēti, ka lasītājs neglābjami pazūd tajā vismaz uz vairākām stundām, spilgti iztēlē uzzīmējot tās aprises. Vai teju gluži katrs no mums nav pabijis Cūkkārpā? Šiet tas pats notiek ar Londonu, tikai caur detektīva skatu punkta un sajūtām. Ziema, kodīgs sals, vilinošais pabu omulīgums un siltums, Ziemassvētku atmosfēra pilsētas ielās… lasot es tiešām aizmirsu, ka šobrīd valda tveicīgs vasaras vidus 🎡 🎄🍺 Kormorans ir tieši tāds detektīva tēls, kas mani uzrunā visvairāk – tiešs, dzīves traumēts, ārkārtīgi vērīgs, bet ar absolūti cilvēciskām vājībām. Brīžos, kad lietas atrisinājums ir tik tikko rokā, viņš aizmirst par neciešamajām sāpēm kājas stumbenī un aizklibo, lai piespiestu vainīgo pie sienas. Viņa valoda var būt skopa, taču lasītājam ļauts ieskatīties detektīva prātā, kas darbojas abolūti nevainojami precīzi. Roulinga jau atkal spējusi mani aizraut – gaidu grāmatas turpinājumu ar zināmu nepacietības devu. Šī patiešām ir laba detektīvžanra sērija, mazāk skarba kā skandināvu rakstnieku darbi, bet ļoti īsta – viegli noticēt, ka Kormorans ir reāla personība. Sevišķi, ja Londonas ielās manāt būdīgas miesasbūves vīrieti ar pamatīgi izpūrušu, kuplu matu erkuli, kurš ejot stipri pieklibo un ir iegrimis domās tā, ka šķietami nemana neko no apkārt notiekošā. Jo varbūt ir nodevies kārtējā nozieguma šķetināšanai… .🕵️‍♂️

A post shared by Pāršķir lapaspusi 📖 (@es_lasu) on

 

@celoju.lasot ir patīkamākais šī gada jaunums Instagram vidē: šis konts augustā uzsāka savu darbību ar patiešām lielu vērienu un augsti uzstādītu kvalitātes latiņu, publicējot kvalitatīvas bildes un plašas grāmatu atsauksmes. Man vienmēr prieks redzēt, ka kāds grāmatu atsauksmēm pieiet ar tādu rūpību, radošo enerģiju un laika ieguldījumu.

View this post on Instagram

Jelgava 94 ir īpaša grāmata, to atzīs daudzi. Būtu es vēstures skolotāja, iekļautu to obligātās literatūras sarakstā, jo šis, manuprāt, ir veiksmīgākais darbs par kūlīgajiem 90tajiem visā plašajā latviešu literatūras jūrā. Pēc maniem aprēķiniem, visfeinākās sajūtas lasot šo darbu varētu būt 1980-1985 dzimušajiem, bet noteikti patiks arī pārējiem. Kurta Kobeina kults, kasetes, maģi, konči, pīpes, disenes, ģitāras, trakas frizūras un kedas… 😎Uztaisi sev time travel, aizceļo uz tīņu gadiem, vienkārši baudot šo grāmatu. Lasot nedzer smalku vīnu, tas neies klāt šim darbam. 😅 📖 Jelgava 94 … ✒️Jānis Joņevs … 🗞 @apgads_mansards … / / / #jelgava94 #jānisjoņevs #apgādsmansards #grāmataslatviski #latviešuliteratūra #bookphoto #grāmatas #books #bookstagram #bookish #bookstagram #bookstagrammer

A post shared by Blogs par grāmatām latviski (@celoju.lasot) on

 

@ketijalasa Instagram konts nesen svinēja gada jubileju un tajā periodiski tiek publicētas ne tikai glītas bildes, bet arī īsas grāmatu atsauksmes.

 

Kas gan es būtu par “Poteriādes” fanu, ja īpaši neizceltu citus Roulingas darbu fanus?! @unalasa Instagram konta īpašniece ir ne tikai “Poteriādes” fane, bet arī bloga https://unalasa.wordpress.com autore.

 

@latviete_lasa ir viens no jaunākajiem pašmāju grāmatnieku kontiem, jo tas izveidots tikai šī gada augusta beigās, bet aktivitātes ziņā tas jau pārspējis daudzus, kas Instagram vidē rosās krietni ilgāk. Šī Instagram konta īpašniece ir arī bloga https://latvietelasa.wordpress.com autore.

 

@bookeliina konta saimniece lasa grāmatas latviešu un angļu valodā, kā arī ir liela Harija Potera grāmatu sērijas fane. (Pat es, būdams ilggadējs Roulingas darbu fans, nevaru lepoties ar tik iespaidīgu “Poteriādes” grāmatu kolekciju, kāda ir šī Instagram konta īpašniecei Elīnai.)

 

@gramatplaukts konta īpašniece Liene lasa patiešām ļoti daudz (tikpat, cik paši aktīvākie grāmatu blogeri) un savā Instagram kontā dalās ar saviem iespaidiem par aktuālāko literatūru, tāpēc noteikti pieseko šim kontam, ja tevi interesē literatūras pasaules jaunumi.

View this post on Instagram

Sofija Kinsela ir viena no manām iecienītākajām autorēm. Tāpēc biju priecīga, kad @zvaigzne_abc izdeva vienu no viņas jaunākajiem darbiem. Kā jau vienmēr, tas notiek ar viņas darbiem ar aizrautību to izlasīju, stāsts lasās viegli un lapaspuses šķiras uz priekšu neticamā ātrumā. Lielisks humors, bez skaļiem smiekliem vienkārši nav iespējams iztikt! Ja gribas ko aizraujošu, viegli lasāmu, tad noteikti izlasi! . . . I'm glad to have discovered Sophie Kinsella and I really enjoyed her writing. Fun entertaining book and I really like the humor author uses into her books. If you are in the mood for a sweet and fun read then you definetely should read this book! . . . #bookstagram #book #sophiekinsella #mynotsoperfectlife #romancebooks #ilovereading #sofijakinsela #zvaigzneabc #grāmata @sophiekinsellawriter

A post shared by Liene Freimane (@gramatplaukts) on

 

@caelum_books savā Instagram kontā rosību uzsāka šī gada augusta beigās un uzreiz uzstādīja sev ļoti augstu latiņu, publicējot augstvērtīgu saturu, kas ir bauda ne tikai acīm, bet arī dvēselei.

 

Šī gada augusts grāmatu lasītājiem Instagramā bijis ļoti aktīvs, jo arī @gramatmile šai platformai pievienojās tieši augustā, lai dalītos ar grāmatu bildēm un iespaidiem par izlasīto.

View this post on Instagram

Haruki Murakami "Kafka liedagā" Murakami viennozīmīgi ir meistars. Stāsts rit tik plūdeni, ka brīžiem grūti nodalīt, kur beidzas reālā pasaule un sākas fantāzija. Varoņi detalizēti izstrādāti, ka lasītājs sāk dzīvot līdzi. Lai arī cik neticami notikumi ar varoņiem neatgadītos, pretēji loģikai, grāmata liek ticēt, ka tā patiešām arī varētu būt. Viss ir metafora – pasaule, "Kafka liedagā", runājoši kaķi un piecpadsmitgadīgs zēns, kurš aizbēdzis no mājām. Kas īsti ir laiks un kāda ir laika nozīme? #grāmata #murakami #harukimurakami #kafkaliedagā #kafkaontheshore #eslasu #japaneseliterature #literature #book #reading #ilovebook #goodreadswithaview #beach #summer #booklover

A post shared by Grāmatmīle (@gramatmile) on

 

@lasambrille Instagram vidē darbojas jau vairāk nekā gadu un priecē savus sekotājus ne tikai ar bildēm, bet arī ar patiešām izsmeļošām atsauksmēm par grāmatām.

View this post on Instagram

Bada spēļu tradīcijas turpinātājs, pēc būtības cīņa par izdzīvošanu tuvākā nākotnē. Ļoti interesants darba pieteikums, grāmatu iegādājos un lasīju vēl pirms ažiotāžas, daļēji tāpēc varbūt gaidīju vairāk zinātnes, t.sk. sci-fi, analītiskumu, bet patiesībā tas ir vnk labi būvēts piedzīvojumu trilleris (kā jau teicu – bada spēles). Jau ekranizēts ar superzvaigznēm galvenajās lomās, diemžēl pieejamie filmas vērtējumi nav pārāk iedvesmojoši, bet noteikti noskatīšos. Darbā izmantots pelnrušķītes stāsts, kas ir viena no izplatītākajām klišejām – parasta meitene bez īpašām personības iezīmēm no nekurienes pēkšņi ne no šā, ne no tā, tiek iecelta saulītē un kļūst par sabiedrībā ievērojamu personu, protams, neaizmirstot arī princi baltā zirgā, kuru tā vien saista tieši šāda tipāža meitene. Bet ko nu daudz kritizēšu, jo lasīt tiešām ir interesanti un stāsta detaļās ir ticamības moments. Pavirši lasot atsauksmes, darbam tiek piedēvētas biedējoša pareģojuma par mūsu nākotni īpašības. Nu es neko stipri šausminošu tur nesaskatu, bet es nepiederu pie personām, kam piemīt vajāšanas mānijas pazīmes, domājot, ka, piemēram, viņu lielvekalā iegādātais tualetes papīrs kādam interesē vairāk nekā datu ievākšanas algoritmiem lielajām mārketinga korporācijām, lai varētu nopelnīt vairāk. Bet, atpakaļ pie stāsta, autors ir meistarīgi apkopjis daudz aktuālās lietas no pēdējās desmitgades un attīstījis to tālāk. Jāsaka, ka ir arī sižeta līnijas, kas nav paredzamas un tas dod darba piesātinātību. Galvenā varone Meja sākumā ir kā vienīgā pareizības saliņa jaunajā civilizācijā, ļaujiet tā man to teikt, bet pamazām tiek visā tajā ievilkta un sabojāta, lai vēlāk pamazām rāptos no tā visa ārā. Kopumā pēc darba izlasīšanas ir sajūta kā pēc kārtīgas fast food porcijas apēšanas – nedaudz vainas apziņa par nodarīto savam kuņģim (atņemto laiku reālajai dzīvei) un vērtīgo uzturvielu neesamību, bet tomēr bija garšīgi un esi paēdis uz kādu laiku. Tuvās nākotnes apraksti ir tiešām aizgrābjoši un būs interesanti salīdzināt, cik no tā visa piepildīsies. Kopš grāmatas izlasīšanas (attiecīgi, jāņem vērā, ka grāmata izdota 2013.gadā), ir jau daži notikumi, kas sakrīt. #literatura #literature #books

A post shared by lasambrille (@lasambrille) on

 

Kuriem no šiem Instagram kontiem seko tu? 

Stāsts par bēgšanu no mazpilsētas un pašam no sevis


Par Eduāra Luī daļēji autobiogrāfisko darbu “Jātiek vaļā no Edija” pēdējā mēneša laikā aktīvi runājuši daudzi mani lasošie draugi, bet ar grāmatām ir tā, ka labāk vienreiz pašam izlasīt, nekā dzirdēt simtiem labu atsauksmju. Tāpēc es ķēros klāt Luī sarakstītajai grāmatai, lai noskaidrotu, kāpēc tad Edijs kādam ir tik ļoti nevēlams, ka no viņa jātiek vaļā. 

Grāmatā stāstīts par Ediju Belgēlu jeb Ediju Smukģīmi, kuram lemts savu bērnību un pamatskolas gadus pavadīt kādā Francijas mazpilsētā, kura absolūti neatbilst vidusmēra cilvēka priekšstatiem par dzīvi šķietami tolerantajā, izsmalcinātajā un pārtikušajā Francijā. Kāpēc Edija stāsts par dzīvi mazpilsētā ir tik īpašs? Jo viņš ir homoseksuāls un šī viņa neatbilstība “īsta veča” normām padara viņu derdzīgu ne tikai mazpilsētas iedzīvotājiem, bet arī sev pašam, kā rezultātā viņš cieš no emocionālas un fiziskas vardarbības. Katrs, kurš kādreiz dzīvojis mazā ciematā vai mazpilsētā, noteikti zina, cik ļoti normālības un pelēcības masā izceļas katrs, kurš uzdrošinās atšķirties vai vienkārši nespēj būt tāds, kā visi citi.

Lai arī vairākās atsauksmēs esmu lasījis to, ka šī grāmata ir par Edija ceļu uz sevis pieņemšanu, manuprāt, šī grāmata ir arī par dzimumu lomām, kuras sabiedrība, īpaši tās aizspriedumainākā daļa, vēlas uzspiest cilvēkiem, tādējādi apslāpējot viņu patieso būtību un ierobežojot viņu lēmumus.

“Šai te viņas vecumā joprojām nav bērnu, kaut kas nav ar viņu normāli. Droši vien lesbiete. Vai arī frigida, neviens nav viņu kārtīgi paņēmis priekšā.” – 62. lpp.

“Nedusmojies uz viņu par to, tu taču zini, viņš ir vīrietis un vīrieši nekad nerunā par savām jūtām.” – 114. lpp.

“Tas, kurš nejūtas kā īsts vīrietis, visvairāk cenšas par tādu izlikties, un tas, kurš apzinās savu iekšējo vājumu, labprāt izrāda spēku.” – 130. lpp.

Līdzīgi kā grāmatas galvenais varonis Edijs, arī es esmu dzimis deviņdesmito gadu sākumā un lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis lauku ciematā, tāpēc daudzas no grāmatā aprakstītajām situācijām man nešķita svešas, tomēr jāatzīst, ka daļa no grāmatas ainām mani šokēja, jo bija grūti noticēt, ka runa ir par Franciju deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā. Eduārs Luī, aprakstot savas bērnības atmiņas, ir ļoti atklāts, brīžiem varbūt pat pārāk atklāts, jo lasītājiem stāsta pat par bērnībā piedzīvotām incesta “spēlēm”. Es patiešām gribētu zināt, kas no tā visa ir noticis realitātē, bet kas radies autora iztēles rezultātā, jo pieļauju, ka daudzas no grāmatā minētajām personām, ja tās patiešām eksistē, varētu nebūt sajūsmā par Luī vaļsirdību, kuras rezultātā arī viņš pats šajā grāmatā daudzās epizodēs atainots ne pārāk glaimojošā gaismā.

Grāmatas valoda ir vienkārša un stāstījums brīžiem ir ļoti naivs, bet vienlaicīgi arī ļoti dzīvs, reālistisks un emocionāli uzlādēts. Jāatzīst, ka es būtu gribējis, lai grāmata būtu biezāka un tajā pieminēto cilvēku dzīvesstāsti būtu izvērstāki, jo mani patiešām aizrāva ne tikai Edija stāsts, bet arī viņa tuvinieku likteņstāsti. Pēc grāmatas izlasīšanas man palika vairāki neatbildēti jautājumi, bet šī mazuma piegarša vienlaicīgi ir arī literārā darba kvalitātes rādītājs, jo pēc slikti uzrakstītiem darbiem šāda “dodiet man vēl” sajūta nekad nerodas.

Man īpaši spilgti atmiņā iespiedusies grāmatas beigu daļa, kurā aprakstīts tas, kā tēvs pavada Ediju viņa ceļā uz izlaušanos no mazpilsētas, kurā burtiski gandrīz viss ož pēc nabadzības un nolemtības. Edija tēvs ir homofobs un rasists, bet viņa attieksmē jūtams lepnums un skaudība, jo viņa dēls bijis gana gudrs un drosmīgs, lai nostātos pret straumi un izdarītu to, par ko tik daudzi mazpilsētas iedzīvotāji tikai sapņoja. Aizverot grāmatu, domāju, ka tieši Edija atšķirīgā būtība bija tā, kas ļāva viņam izlauzties no vietas, kura laika gaitā no tās iedzīvotājiem izsūca individualitāti un degsmi.

“Viņš bija sapratis, ka viens pastāv tikai attiecībā pret otru un ka tiem ļaudīm, kas pazīst tikai ērtības, bet nekad nav izjutuši trūkumu vai pazemojumu, kaut kā pietrūkstot. It kā viņi nebūtu pa īstam dzīvojuši.” – 137. lpp.

Ar šo darbu Luī ir piešķīris balsi strādnieku šķirai un ir parādījis Francijas ne tik daiļo pusi, kuru aiz Parīzes spožajām gaismām un buržuāzijas skaļajām dzīrēm ir viegli nesaredzēt un nesadzirdēt. Kā pats Luī kādā intervijā stāstīja, daudzi cilvēki vardarbīgo un nabadzīgo Francijas daļu atsakās redzēt un uzskata to par fantāzijas augli; pat vairāki grāmatu izdevēji Parīzē apgalvoja, ka Luī rakstītajam neviens neticēs, tādējādi apstiprinot rakstnieka apgalvojumu par to, ka sabiedrībai ir tieksme ignorēt neērtās problēmas, kuras skar vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu. Kad Luī sāka rakstīt “Jātiek vaļā no Edija”, viņš vēlējās radīt kaut ko godīgu un īstu, un, manuprāt, viņam tas ir lieliski izdevies.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; Nairi Balian tulkojums no franču valodas. 

Grāmata “Lielie mazie meli”


Kad noskatījos Deivida E. Kellija veidotā seriāla Big Little Lies pirmo sezonu, uzzināju, ka lieliskā seriāla pamatā ir austrāliešu izcelsmes autores Laienas Moriartijas romāns “Lielie mazie meli”, kuru latviešu valodā izdevis apgāds “Kontinents”. Par seriālu biju tādā sajūsmā, ka vēlējos izlasīt arī grāmatu, jo gribēju pilnībā ienirt Moriartijas radītajā lielo mazo melu virpulī, kurš vienlaicīgi ir izklaidējošs un arī nervus kutinošs. 

Skolas viktorīnas vakarā ir notikusi traģēdija un kāds no tās dalībniekiem ir miris. Lasītājiem netiek atklāts, kurš tas ir, kā arī netiek izpausts, vai tas bija nelaimes gadījums vai aukstasinīga slepkavība. Lai uzzinātu atbildes uz visiem jautājumiem, lasītājam ir jāapbruņojas ar pacietību vairāk nekā 400 lapaspušu garumā, jo tikai pašās grāmatas beigās krīt noslēpumainības plīvurs, atklājot visu lielo melu aisbergu, kas tik ilgi slēpies zem redzamās mazo melu daļas. Pēc paziņojuma par iespējamo slepkavību lasītājs tiek aizvests pagātnē – sešus mēnešus pirms viktorīnas vakara, kad savā četrdesmitajā dzimšanas dienā košā Medelaina satiek jauniņo Džeinu, kura uz dzīvi Pirivī pussalā pārcēlusies pavisam nesen. Abas sievietes ātri iedraudzējas un vēlāk viņām pievienojas arī Medelainas skaistā un bagātā draudzene Seleste, tādējādi izveidojot draudzīgu trijotni, kurai, šķiet, kopīgs vien tas, ka viņu bērni mācīsies vienā skolā; bet patiesībā ārējais izskats un stāvoklis sabiedrībā izrādās maldinošs, jo viņām ir vairāk kopīga nekā sākotnēji varētu šķist.

Grāmatā iekļauto tēmu klāsts ir tik plašs, ka pat grūti tās visas uzskaitīt, bet tās ļoti meistarīgi sakausētas vienā lielā, vienotā veselumā, neradot sajūtu, ka kaut kas no tā visa būtu neiederīgs. Visa centrā ir mazie meli, kurus grāmatas varones stāsta pašas sev un citiem: viena, lai pārliecinātu sevi, ka vīra vardarbīgā izturēšanās ir viņas pašas nopelns; otra, lai iestāstītu sev, ka viņas bijušajam vīram nav tiesību atgriezties viņas dzīvē un piedalīties viņu kopīgās meitas audzināšanā; trešā, lai slēptu kādu tumšu pagātnes noslēpumu, par kuru katru dienu atgādina viņas mazais dēlēns. Aprakstītās tēmas ir ļoti smagas un pat nomācošas, bet Moriartija tās pasniegusi izklaidējošā manierē un ar pamatīgu humora devu, vienlaicīgi neparodējot šo sieviešu samezglotos dzīvesstāstus. Gan lasot grāmatu, gan skatoties tās ekranizāciju, mani nepameta sajūta, ka “Lielie mazie meli” ir daudz kvalitatīvāka seriāla “Bīstamās mājsaimnieces” versija. Uzreiz gan jāsaka, ka par plaģiātu te nevar būt ne runas, jo līdzības galvenokārt vērojamas tikai abu šo darbu noskaņā, pasniegšanas manierē un faktā, ka to galvenās varones ir dažādās intrigās iepītas sievietes.

Pieļauju, ka grāmatas autore ļoti apzināti galvenās varones izveidojusi ļoti atšķirīgas, lai uzsvērtu, ka par spīti atšķirīgajam, sievietes (un jo īpaši mātes) spēj atrast kopīgu valodu un pat izveidot ciešu un patiesu draudzību. Lasīšanas procesā nedaudz iemīļoju katru no romāna varonēm, jo Moriartija viņas radījusi tik ļoti īstas un ar cilvēciskiem trūkumiem, ka ir viegli saprast, kāpēc katra no sievietēm rīkojās tieši tā, kā aprakstīts grāmatā. Pat Renātes, kuru noteikti ne vienam vien lasītājam gribēsies uzskatīt par ļauno varoni, rīcību ir viegli saprast, jo, kad runa ir par kādu, kurš nodarījis pāri viņas bērnam, katra māte var kļūt par mežonīgu plēsoņu, lai tikai savu atvasi pasargātu.

Daži citāti no grāmatas:

“Kāpēc visiem vajadzēja tik delikāti censties nepieminēt Selestes naudu? Bagātība jau nebija nekāda apkaunojoša slimība. To pašu varēja sacīt arī par Selestes skaistumu.” – 42. lpp.

“Varēja būt arī ļaunāk. Ak, tik daudzkārt ļaunāk. Viņa bija lasījusi par īstiem ģimenes varmācības upuriem. Tas bija briesmīgi. Tas bija pa īstam.” – 154. lpp.

“Citu cilvēku problēmas allaž šķita tik viegli pārvaramas, bet citu bērni – daudz paklausīgāki.” – 201. lpp.

“Interesanti, ka pastaigājoties varēja pateikt daudz ko tādu, ko nebija iespējams pastāstīt, jūtot ciešu skatienu pāri galdam.” – 268. lpp.

“Vai viņš justos pazemots, ja pasaule uzzinātu, ka ieraksti viņa Facebook profilā daudz ko neatklāj?” – 354. lpp.

Ja grāmata jāsalīdzina ar tās ekranizāciju, tad jāsaka, ka Kellijs izturējies ļoti cieņpilni pret Moriartijas darbu un svarīgākās sižeta līnijas mainījis minimāli – lielākā atkāpe no grāmatas varētu būt tā, ka seriālā vienai no galvenajām varonēm piedēvēta laulības pārkāpšana, par kuru grāmatā pilnīgi nekas nav pat pieminēts. Seriāls un grāmata man vienlīdz labi patika, tomēr jāatzīst, ka seriāla pirmās sezonas noslēgums bija gaumīgāks par grāmatas beigām, bet humora ziņā gan seriāls grāmatu nepārspēja. Rīza Viterspūna Medelainas lomā, Nikola Kidmena Selestes lomā un Šeilīna Vudlija Džeinas lomā, manuprāt, ir vienkārši izcilas, jo viņas ļoti izjusti un patiesi spējušas nodot skatītājiem to emociju daudzveidību un spēcīgo vēstījumu, kuru Moriartija ir iemūžinājusi grāmatā.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Kontinents”; no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa. 

Rudenī pie lasītājiem nonāks jauns Roberta Galbraita kriminālromāns


Šonedēļ atklātībā nonāca ziņa, ka šī gada 18. septembrī pie Galbraita darbu cienītājiem nonāks jau ceturtais kriminālromāns par privātdetektīva Kormorana Straika piedzīvojumiem. Grāmatas nosaukums Lethal White tika atklāts jau 2017. gada 14. martā, bet tikai šonedēļ lasītājiem, kas nepacietīgi jautāja, kad tad beidzot viņi varēs šo darbu turēt savās rokās, tika sniegta atbilde ar precīzu datumu. 

Tie cilvēki, kas kaut nedaudz seko līdzi literatūras pasaules aktualitātēm, zina, ka Roberts Galbraits ir britu rakstnieces Dž. K. Roulingas pseidonīms, kura sniegto noslēpumainību un anonimitāti Roulinga izbaudīja pavisam īsu laika posmu, jo jau pēc pirmās grāmatas “Dzeguzes sauciens” izdošanas Galbraita patiesā identitāte ātri tika atklāta, kas, protams, acumirklī nodrošināja grāmatai bestsellera statusu. Angļu valodā lasošie ar Galbraita daiļradi varēja iepazīties jau 2013. gadā, bet 2017. gadā Galbraita darbu tulkojumus latviešu valodā sāka izdot izdevniecība “Zvaigzne ABC”.

Par ko tad būs stāstīts Galbraita jaunākajā darbā? Pie Straika birojā ierodas satraukts vīrietis, vārdā Billijs, lai lūgtu privātdetektīva palīdzību kāda nozieguma izmeklēšanā, kuru Billijs redzējis laikā, kad bijis vēl tikai bērns. Par spīti tam, ka jaunajam vīrietim ir acīmredzama psiholoģiskā krīze un viņš nespēj atcerēties daudzas konkrētas notikušā detaļas, viņa stāsts šķiet ļoti patiess. Pirms Straiks paspēj ķerties klāt Billija sīkākai izjautāšanai, jaunais vīrietis, panikas mākts, jau steigā pametis privātdetektīva biroju.

Cenšoties aizrakties līdz Billija stāsta pašiem pamatiem, Straiks un viņa izmeklētāju aģentūras partnere Robina, kas reiz bija tikai viņa asistente, tiek uzvesti uz pavedienu takas, kas aizved viņus cauri Londonas sānielām, uz slepenu svētnīcu, kas atrodas Parlamenta namā, un uz skaistu, bet draudīgu muižu dziļos laukos.

Turklāt šī labirinta risināšanas laikā arī paša Straika dzīve nav nemaz tik vienkārša, jo jauniegūtā slava nozīmē to, ka viņš vairs nevar privātajā un profesionālajā dzīvē darboties tikpat nemanāmi kā agrāk. Arī privātdetektīva attiecības ar viņa kādreizējo asistenti Robinu ir sarežģītākas kā jebkad – Straika biznesā viņa tagad ir neaizstājama, bet viņu personiskās attiecības kļuvušas daudz saspringtākas.

Izklausās aizraujoši, vai ne?!

“Izsvītrotie” – karsta lasāmviela skandināvu kriminālromānu faniem


Grāmatu lasītāji Latvijā ir ļoti iecienījuši skandināvu kriminālromānus – tam lielisks apliecinājums ir to biežā parādīšanās grāmatnīcu pārdotāko grāmatu topos. Adleram-Olsenam, Lārsonam, Lāgerkrancam un Nesbē nu pievienojies arī zviedru rakstnieks Stefans Anhems, kurš savā dzimtenē ir ļoti iecienīts autors, bet, pateicoties grāmatu apgādam “Mansards”, tagad arī latviski lasošajiem kriminālromānu cienītājiem ir iespēja iepazīties ar autora daiļradi. Šī gada pavasara sākumā lasītāju vērtējumam tika nodots Stefana Anhema kriminālromāns “Izsvītrotie”, kas ir ne tikai pirmais šī autora darbs, kas tulkots latviešu valodā, bet arī pirmais sērijas “Izmeklē Fabians Risks” kriminālromāns. 

Pēc nopietnu nepatikšanu ievārīšanas gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē, grāmatas galvenais varonis Fabians Risks piespiedu kārtā pamet savu iepriekšējo darba vietu Stokholmas policijas pārvaldē un kopā ar ģimeni pārceļas uz savu dzimto pilsētu, kur viņam pēc sešu nedēļu ilga atvaļinājuma jāsāk strādāt vietējā policijas iecirknī. Šīs sešas brīvās nedēļas Fabians plāno pavadīt mierpilni – iekārtojoties jaunajā mājoklī un darot visu, lai atjaunotu saskaņu starp sevi un sievu, bet jau neilgi pēc ģimenes ierašanās jaunajā mājvietā šie plāni tiek izjaukti, jo pie Risku ģimenes nama durvīm zvana Fabiana nākamā priekšniece, lai informētu, ka notikusi nežēlīga slepkavība un upuris ir viens no viņa pamatskolas klasesbiedriem. Un, iespējams, arī slepkava ir viens no viņa klasesbiedriem, kura plānos ir izsvītrot ne tikai pirmā upura Jergena Polsona seju no klases fotogrāfijas, bet arī vēl citu klasesbiedru sejas. Izmeklētājs ātri saprot, ka atvaļinājums noslēgsies tā arī nesācies, kā arī lasītājiem ir skaidrs, ka “Izsvītrotie” nebūs romāns par bezrūpīgu izmeklētāja atvaļinājumu kopā ar ģimeni.

Lasot “Izsvītrotos”, man nemitīgi gar acīm zibēja ainas gluži kā filmā un nebija tāds apraksts, kuru man būtu bijis grūti vizualizēt, turklāt notikumi risinājās tik spraigi, ka šķīru lappusi pēc lappuses, lai tikai uzzinātu, kas notiks tālāk. Arī pastrādātās slepkavības autors ir smalki izstrādājis un brīžiem tās atgādina ko tādu, uz ko spējīgs būtu leģendārais grāmatu, filmu un seriāla tēls Hanibāls Lekters, kas pavisam noteikti jāuztver kā kompliments Anhema iztēlei un žanra pārzināšanai. Diemžēl grāmatas lielākais pluss vienlaicīgi ir arī tās lielākais mīnuss, jo “Izsvītrotie” tik ļoti atgādina lieliska trillera scenāriju, ka tai pietrūkst izciliem literārajiem darbiem raksturīgā dziļuma. Otrā plāna varoņi man šķita meistarīgi ieskicēti un daži no tiem pat izcili (piemēram, dāņu policijas darbiniece Dunja), bet visproblemātiskākie šķita tieši centrālie varoņi, no kuriem Fabians ne reizi vien šķita kaitinošs, jo rīkojās absolūti muļķīgi un lika man gandrīz balsī iesaukties “Ko, pie velna, tu dari?”, un arī slepkava, jo viņam tika piešķirtas gluži vai mītiskas būtnes spējas un arī viņa motīvs mani pilnībā nepārliecināja. (Te gan jāņem vērā, ka es neesmu psihiatrs, kurš zina, kāds ir pietiekami labs iemesls, lai psihopātisks maniaks savā galvā attaisnotu klasesbiedru slepkavošanu.)

Ja grāmatu jāpielīdzina ēdienam, tad tā noteikti varētu būt turza popkorna, kuru negausīgā tempā apēst, neizjūtot pēc ēšanas sāta sajūtu un ātri vien aizmirstot par šīs uzkodas notiesāšanu. Neskatoties uz kritiku, ko šai grāmatai esmu veltījis, jāatzīst, ka šis ir ideāls pludmales kriminālromāns, kuru lasīt atvaļinājumā vai vienkārši sauļojoties, jo brīžiem Anhema rakstītais liks pār ķermeni pārskriet aukstiem drebuļiem, tādējādi atvēsinot lasītāju no svelmes. Vērtējot šo grāmatu kā brīvā laika izklaidi, man jāsaka, ka sen neko tik aizraujošu un nervus kutinošu nebiju lasījis.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; no zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska.