literatūra

Rudenī pie lasītājiem nonāks jauns Roberta Galbraita kriminālromāns


Šonedēļ atklātībā nonāca ziņa, ka šī gada 18. septembrī pie Galbraita darbu cienītājiem nonāks jau ceturtais kriminālromāns par privātdetektīva Kormorana Straika piedzīvojumiem. Grāmatas nosaukums Lethal White tika atklāts jau 2017. gada 14. martā, bet tikai šonedēļ lasītājiem, kas nepacietīgi jautāja, kad tad beidzot viņi varēs šo darbu turēt savās rokās, tika sniegta atbilde ar precīzu datumu. 

Tie cilvēki, kas kaut nedaudz seko līdzi literatūras pasaules aktualitātēm, zina, ka Roberts Galbraits ir britu rakstnieces Dž. K. Roulingas pseidonīms, kura sniegto noslēpumainību un anonimitāti Roulinga izbaudīja pavisam īsu laika posmu, jo jau pēc pirmās grāmatas “Dzeguzes sauciens” izdošanas Galbraita patiesā identitāte ātri tika atklāta, kas, protams, acumirklī nodrošināja grāmatai bestsellera statusu. Angļu valodā lasošie ar Galbraita daiļradi varēja iepazīties jau 2013. gadā, bet 2017. gadā Galbraita darbu tulkojumus latviešu valodā sāka izdot izdevniecība “Zvaigzne ABC”.

Par ko tad būs stāstīts Galbraita jaunākajā darbā? Pie Straika birojā ierodas satraukts vīrietis, vārdā Billijs, lai lūgtu privātdetektīva palīdzību kāda nozieguma izmeklēšanā, kuru Billijs redzējis laikā, kad bijis vēl tikai bērns. Par spīti tam, ka jaunajam vīrietim ir acīmredzama psiholoģiskā krīze un viņš nespēj atcerēties daudzas konkrētas notikušā detaļas, viņa stāsts šķiet ļoti patiess. Pirms Straiks paspēj ķerties klāt Billija sīkākai izjautāšanai, jaunais vīrietis, panikas mākts, jau steigā pametis privātdetektīva biroju.

Cenšoties aizrakties līdz Billija stāsta pašiem pamatiem, Straiks un viņa izmeklētāju aģentūras partnere Robina, kas reiz bija tikai viņa asistente, tiek uzvesti uz pavedienu takas, kas aizved viņus cauri Londonas sānielām, uz slepenu svētnīcu, kas atrodas Parlamenta namā, un uz skaistu, bet draudīgu muižu dziļos laukos.

Turklāt šī labirinta risināšanas laikā arī paša Straika dzīve nav nemaz tik vienkārša, jo jauniegūtā slava nozīmē to, ka viņš vairs nevar privātajā un profesionālajā dzīvē darboties tikpat nemanāmi kā agrāk. Arī privātdetektīva attiecības ar viņa kādreizējo asistenti Robinu ir sarežģītākas kā jebkad – Straika biznesā viņa tagad ir neaizstājama, bet viņu personiskās attiecības kļuvušas daudz saspringtākas.

Izklausās aizraujoši, vai ne?!

Advertisements

“Izsvītrotie” – karsta lasāmviela skandināvu kriminālromānu faniem


Grāmatu lasītāji Latvijā ir ļoti iecienījuši skandināvu kriminālromānus – tam lielisks apliecinājums ir to biežā parādīšanās grāmatnīcu pārdotāko grāmatu topos. Adleram-Olsenam, Lārsonam, Lāgerkrancam un Nesbē nu pievienojies arī zviedru rakstnieks Stefans Anhems, kurš savā dzimtenē ir ļoti iecienīts autors, bet, pateicoties grāmatu apgādam “Mansards”, tagad arī latviski lasošajiem kriminālromānu cienītājiem ir iespēja iepazīties ar autora daiļradi. Šī gada pavasara sākumā lasītāju vērtējumam tika nodots Stefana Anhema kriminālromāns “Izsvītrotie”, kas ir ne tikai pirmais šī autora darbs, kas tulkots latviešu valodā, bet arī pirmais sērijas “Izmeklē Fabians Risks” kriminālromāns. 

Pēc nopietnu nepatikšanu ievārīšanas gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē, grāmatas galvenais varonis Fabians Risks piespiedu kārtā pamet savu iepriekšējo darba vietu Stokholmas policijas pārvaldē un kopā ar ģimeni pārceļas uz savu dzimto pilsētu, kur viņam pēc sešu nedēļu ilga atvaļinājuma jāsāk strādāt vietējā policijas iecirknī. Šīs sešas brīvās nedēļas Fabians plāno pavadīt mierpilni – iekārtojoties jaunajā mājoklī un darot visu, lai atjaunotu saskaņu starp sevi un sievu, bet jau neilgi pēc ģimenes ierašanās jaunajā mājvietā šie plāni tiek izjaukti, jo pie Risku ģimenes nama durvīm zvana Fabiana nākamā priekšniece, lai informētu, ka notikusi nežēlīga slepkavība un upuris ir viens no viņa pamatskolas klasesbiedriem. Un, iespējams, arī slepkava ir viens no viņa klasesbiedriem, kura plānos ir izsvītrot ne tikai pirmā upura Jergena Polsona seju no klases fotogrāfijas, bet arī vēl citu klasesbiedru sejas. Izmeklētājs ātri saprot, ka atvaļinājums noslēgsies tā arī nesācies, kā arī lasītājiem ir skaidrs, ka “Izsvītrotie” nebūs romāns par bezrūpīgu izmeklētāja atvaļinājumu kopā ar ģimeni.

Lasot “Izsvītrotos”, man nemitīgi gar acīm zibēja ainas gluži kā filmā un nebija tāds apraksts, kuru man būtu bijis grūti vizualizēt, turklāt notikumi risinājās tik spraigi, ka šķīru lappusi pēc lappuses, lai tikai uzzinātu, kas notiks tālāk. Arī pastrādātās slepkavības autors ir smalki izstrādājis un brīžiem tās atgādina ko tādu, uz ko spējīgs būtu leģendārais grāmatu, filmu un seriāla tēls Hanibāls Lekters, kas pavisam noteikti jāuztver kā kompliments Anhema iztēlei un žanra pārzināšanai. Diemžēl grāmatas lielākais pluss vienlaicīgi ir arī tās lielākais mīnuss, jo “Izsvītrotie” tik ļoti atgādina lieliska trillera scenāriju, ka tai pietrūkst izciliem literārajiem darbiem raksturīgā dziļuma. Otrā plāna varoņi man šķita meistarīgi ieskicēti un daži no tiem pat izcili (piemēram, dāņu policijas darbiniece Dunja), bet visproblemātiskākie šķita tieši centrālie varoņi, no kuriem Fabians ne reizi vien šķita kaitinošs, jo rīkojās absolūti muļķīgi un lika man gandrīz balsī iesaukties “Ko, pie velna, tu dari?”, un arī slepkava, jo viņam tika piešķirtas gluži vai mītiskas būtnes spējas un arī viņa motīvs mani pilnībā nepārliecināja. (Te gan jāņem vērā, ka es neesmu psihiatrs, kurš zina, kāds ir pietiekami labs iemesls, lai psihopātisks maniaks savā galvā attaisnotu klasesbiedru slepkavošanu.)

Ja grāmatu jāpielīdzina ēdienam, tad tā noteikti varētu būt turza popkorna, kuru negausīgā tempā apēst, neizjūtot pēc ēšanas sāta sajūtu un ātri vien aizmirstot par šīs uzkodas notiesāšanu. Neskatoties uz kritiku, ko šai grāmatai esmu veltījis, jāatzīst, ka šis ir ideāls pludmales kriminālromāns, kuru lasīt atvaļinājumā vai vienkārši sauļojoties, jo brīžiem Anhema rakstītais liks pār ķermeni pārskriet aukstiem drebuļiem, tādējādi atvēsinot lasītāju no svelmes. Vērtējot šo grāmatu kā brīvā laika izklaidi, man jāsaka, ka sen neko tik aizraujošu un nervus kutinošu nebiju lasījis.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; no zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska.

Kāpēc man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga?


Jebkurš cilvēks, kurš mani pazīst vismaz pāris gadus, zina, ka esmu liels Dž. K. Roulingas darbu fans un rakstnieces radītā Harija Potera grāmatu sērija man ir īpaši mīļa, bet pēdējo gadu laikā ir radies kāds liels BET. Man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga. Par laimi, spēju nošķirt cilvēku no viņa darbiem, bet pieļauju, ka ilgtermiņā manas antipātijas pret Roulingu varētu izaugt tik lielas, ka tās sāks ietekmēt arī to, kā es uzlūkoju viņas darbus. Kādi tad ir tie iemesli, kāpēc manī dzimušas antipātijas pret šo izcilo britu autori? 

“Poteriādes” monopolizēšana: Kad izlasīju pēdējo “Poteriādes” grāmatu, sajūtas bija līdzīgas kā tad, kad jāšķiras no laba drauga, zinot, ka ar viņu vairs nekad netiksies, tāpēc priecājos, kad Roulinga pēc septītās grāmatas izdošanas ļāva lasītājiem atgriezties burvju pasaulē un atklāja Pottermore fanu vietni, kurā sāka publicēt padziļinātas grāmatu varoņu biogrāfijas un nelielus stāstiņus par viņu dzīvi pēc pēdējā grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Sākumā tā šķita kā patīkama atkal satikšanās, bet tad sākās šo stāstu un papildinājumu plūdi, kuriem pat es kā rūdīts “Poteriādes” fans vairs nespēju izsekot līdzi. Džons Grīns reiz ir teicis, ka viņš nezinot, kā beidzas viņa grāmatas, jo tas esot atkarīgs no katra lasītāja individuāli. Lai arī Roulingas darbos ir daudz maģijas, šo beigu maģiju, par kuru runā Grīns, Roulinga saviem lasītājiem ir liegusi, turklāt rakstniece diezgan asi uztver arī dažādas “Poteriādes” elementu interpretācijas, kuras nesaskan ar viņas viedokli. (Mikroblogošanas vietnē Twitter viņa daudzus “Poteriādes” fanus ir bloķējusi pat par simpātiju paušanu pret grāmatu sērijas slikto puisi Drako Malfoju.) Brīdī, kad tiek publicēta rakstnieka grāmata, tā pieder arī tās lasītājiem, bet šķiet, ka Roulinga to nesaprot un grib sev paturēt ne tikai visu burvju pasauli, bet arī tiesības uztvert viņas rakstīto atšķirīgi.

“Poteriādes” politizēšana: Katrs, kurš seko Roulingai mikroblogošanas vietnē Twitter, zina, ka rakstniece aktīvi komentē politiskās norises pasaulē un regulāri kritizē ASV prezidentu Donaldu Trampu. Politiskā aktivitāte, protams, ir apsveicama, bet viņa dažādus politiskos procesus un aktualitātes sabiedrībā sasaista ar “Poteriādes” varoņiem un notikumiem. Piemēram, pēkšņi viņa atklāja, ka profesora Vilksona kļūšana par vilkaci esot HIV metafora, bet Cūkkārpas direktors Dumidors ir gejs, kaut gan grāmatās par to pat nebija doti mājieni. Donalda Trampa imigrantu politiku viņa ir salīdzinājusi ar Lorda Voldemorta cīņu pret visiem, kas neietilpa tīrasiņu burvju kategorijā, kā arī piebilda, ka Tramps ir daudz sliktāks par Voldemortu. Nezinu, vai šie izteikumi ir autores izmisīgi centieni atkal iebīdīt “Poteriādi” aktuālajās ziņās, bet viņai vajadzētu nošķirt politiku no daiļliteratūras, jo pēdējais, ko Harijam Poteram vajag, ir politiska piegarša. Piekrītu žurnālistes Lorenas Sazernas teiktajam, ka “Poteriāde” nav politikas rokasgrāmata, bet gan pasaka, kurai ar reālo pasauli ir maz kā kopīga, tāpēc tā nav piemērotākā literatūra, kuru citēt vai interpretēt atbilstoši tā brīža aktualitātēm pasaulē, jo reālajā pasaulē pasaku scenāriji nedarbojas. Turklāt mūsdienās Tramps ir visur, tāpēc būtu labi, ja viņš netiktu ievilkts arī populārajā burvju sāgā.

Neturēšanās pie sava teiktā: Kad Roulinga paziņoja, ka Cūkkārpas direktors ir homoseksuāls, viņas fani bija pārsteigti, bet daudzi vaicāja – kāda no tā visa jēga, jo grāmatu sērija pabeigta jau pirms laba laika? BET tad 2016. gada rudenī skatītāju vērtējumam tika nodots “Poteriādes” prīkvels “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt” (Fantastic Beasts and Where to Find Them), kurā būtiska loma atvēlēta arī Dumidora jaunības dienu sirdsāķītim Gelertam Grindevaldam. Pēc pirmās Fantastic Beasts filmas pirmizrādes tika paziņots, ka šīs filmu sērijas otrās daļas epicentrā būs Dumidora un Grindevalda konflikts, bet Dumidora seksuālā orientācija tajā netiks ne minēta, ne atainota. Šis fakts pilnīgi nevienu nesatrauktu, ja vien Roulinga pati iepriekš nebūtu paziņojusi, ka Cūkkārpas direktors ir gejs un viņu vienojušas romantiskas jūtas ar tumšo burvi Grindevaldu. Tad kāda bija šī paziņojuma jēga, ja autore šo faktu nebija minējusi “Poteriādes” grāmatās un negrasās to minēt arī filmās, kurās stāstīts par Dumidora jaunību un laikiem pirms Harija Potera dzimšanas? Vismaz man izskatās, ka šis paziņojums nebija nekas vairāk kā vēlme iegūt LGBT kopienas simpātijas un radīt ažiotāžu.

Nespēja uztvert jokus un neiedziļināšanās kontekstā: Jūtūbera PewDiePie fans esmu krietni īsāku laiku nekā Roulingas fans, bet, kad PewDiePie publicēja joku video, kurā bija iekļauta arī pasmiešanās par nacismu, un Roulinga to uztvēra ļoti saasināti, veltot jaunajam zviedram dzēlīgus komentārus, es par visiem 100% nostājos populārā jūtūbera pusē. Jebkurš, kurš skatās PewDiePie veidotos video, zina, ka viņš nav nacists un nemudina savus skatītājus uz nacistiskām darbībām, bet Roulinga nevilcinājās savā Twitter profilā pārpublicēt izgriezumus no kāda vox.com raksta, kurā jaunajam vīrietim tika piedēvēta arī rasistiska izturēšanās, kaut gan apsūdzības rasismā izrādījās nepamatotas. Turklāt šī nav vienīgā reize, kad Roulinga dalījusies ar saturu, kas izrauts no konteksta: 2017. gadā viņa dalījās ar video, kurā bija redzams, kā ASV prezidents Tramps “ignorē” ratiņkrēslā sēdoša puisēna sveicienam pastiepto roku. Beigās izrādījās, ka video ir rediģēts un tam ir nogriezts sākums, kurā redzams, kā prezidents Tramps ratiņkrēslā sēdošajam puisēnam velta ilgu un sirsnīgu sveicienu. (Tikai nepārprotiet – es totāli neesmu Trampa fans, bet man ļoti riebjas lietu izraušana no konteksta, īpaši jau tad, ja to dara žurnālisti vai cilvēki ar patiešām milzīgu ietekmi. Turklāt Tramps ir sastrādājis pietiekami daudz muļķību, lai nevienam viņa pretiniekam nerastos pat nepieciešamība kaut ko safabricēt vai izraut no konteksta.) Kas attiecas uz PewDiePie gadījumu – tu nedrīksti cilvēku nepatiesi apsūdzēt nacisma popularizēšanā un rasismā, bet pēc tam izlikties, ka nekas slikts taču nav noticis un tu neesi pielicis savu pirkstu cilvēka reputācijas un karjeras iedragāšanā.

Par spīti visam, varu teikt, ka joprojām turpināšu fanot par “Poteriādi”, bet no Roulingas viedokļu vai paziņojumu lasīšanas gan man turpmāk vajadzētu izvairīties. Varbūt arī kādam no jums pēdējo gadu laikā mainījušās domas par šo izcilo rakstnieci? Padalies komentāros ar savu viedokli!

Kas ierakstīts latviskajā laimes kodā?


Kad uzzināju, ka rakstniece Dace Rukšāne strādā pie grāmatas “Latviskais laimes kods”, nodomāju, ka tā droši vien būs atbilde Meika Vikinga grāmatai “Mazā hygge grāmata”, kurā tās autors padalījies ar dāņu laimes atslēgām, jo gandrīz katru gadu dāņu tauta tiek atzīta par laimīgāko pasaulē. Latvietis vidējais varbūt teiks: “Ko tad mēs?! Pagājušā gadā ANO mūs atzina tikai par 54. laimīgāko valsti, turklāt mums taču patīk čīkstēt, cik viss slikti.”, bet patiesībā latvietim ir daudz iemeslu būt laimīgam un pateicīgam. Šī grāmata tam ir lielisks atgādinājums. 

Grāmata sadalīta divpadsmit nodaļās (katram gada mēnesim ir sava nodaļa) un katrai no tām ir piecas apakšnodaļas – pieci latviskā laimes koda elementi, par kuriem īsus komentārus snieguši cilvēki, kas konkrēto jomu labi pārzina un regulāri tajā smeļas prieku. Arī man ir ticis tas gods būt nelielai daļiņai no šīs grāmatas, jo tās autore pagājušā gadā palūdza man atbildēt uz dažiem jautājumiem par grāmatām un to lasīšanu.

Jāatzīst, man liels prieks, ka šīs grāmatas autore ir tieši Dace, jo viņa spējusi palūkoties uz latvisko laimes kodu patiešām ļoti objektīvi – bez jebkādas čīkstēšanas, kas daudziem latviešiem nav sveša, kā arī bez jebkādām rozā brillēm, lai tikai izliktos, ka esam labāki nekā patiesībā. Šī ir ļoti godīga grāmata ne tikai par mūsu laimi, bet arī par mūsu vēsturi un latviešiem kā tautu. Kad ar draugiem runāju par šo grāmatu, bieži vien lietoju vārdus “latviskā esence”, jo autorei izdevies ļoti koncentrētā veidā izvilkt mūsu tautas būtību un pasniegt to lasītājiem saistošā veidā. Būtu grēks nepieminēt grāmatā iekļautās fotogrāfijas, jo tajās, paldies Dievam, nav pārspīlēta glamūra kā no modes žurnāliem, bet ir sirdi sildošs īstums ar svētku galdu, kurā redzami trauki no PSRS laikiem, ar pļavām, kuru smaržu lieliski spēju iztēloties, ar mīlīgiem mazdārziņiem, ar mājas tortēm un ainavām, kuras tā vien aicina doties pastaigā. Manuprāt, šī ir lieliska dāvana Latvijai un tās tautai valsts simtgadē, jo liek ar veselīgu lepnumu paraudzīties pašiem uz sevi un arī ļauj uzzināt mazāk zināmus faktus par mūsu vēsturi. (Piemēram, man nebija ne jausmas par to, cik sena un daudzveidīga ir kapu svētku vēsture.)

Foto: Ieskats grāmatā.

Man ārkārtīgi simpatizēja intervijas apakšnodaļu beigās, jo Dace atradusi tik saistošus, iedvesmojošus un arī jautrus intervējamos, ka brīžiem sakaunējos, jo uz viņu fona esmu diezgan garlaicīgs čalis, kurš prieku rod lasīšanā un brīvajā laikā raksta par grāmatām. No īsajām intervijām sasmēlos arī iedvesmu lietām, kuras kādreiz gribētu pamēģināt, lai padarītu savu dzīvi pilnasinīgāku.

“Varbūt atkarība no dabas ir viena no skaistākajām atkarībām, kāda vien iespējama?” – Andris, 57 gadi, bļitko visu ziemu un brauc bļitkot arī uz Ziemeļiem

“Laikam to sauc par vecumu, kad izklaides ir būšana ar savējiem, nevis svešajiem, kad koncerts ir putnu dziesmas un dzeguzes trīs dažādās oktāvās, un varžu koris, teātris, klačiņas lauku stilā pie ugunskura, bet izstādes ekspozīcijas radām, iekārtojam un mainām paši savā ritmā.” – Ilze, 43 gadi, arhitekte, dzīvo Rīgā, ir lauku mājas

Vienīgi par grāmatas tehnisko izpildījumu gan man ir šādas tādas pretenzijas, jo esmu pārliecināts, ka grāmatu lasīs daudz cilvēku, bet tās mīkstie, neglancētie vāki aktīvai lasīšanai galīgi nav piemēroti: pat pēc pāris lasīšanas reizēm grāmatas vākā parādījušās dažas locījumu zīmes. Tikai der atcerēties, ka vāks grāmatas saturu nemaina un, neatkarīgi no tā, kādā vākā būtu ietērpts “Latviskais laimes kods”, tas ir darbs, kuru noteikti vajadzētu tulkot un izdot arī citās valstīs, lai ārzemnieki, kuriem interesē Latvija un tās kultūra, varētu uzzināt, kādi tad ir tie latvieši.

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Nometot akmeni, kas velk dzelmē


Sev mīļa autora grāmatas iznākšana vienmēr ir nelieli svētki, bet, ja grāmata tiek izdota tieši tavā dzimšanas dienā, tad tie jau ir dubultsvētki. Kad 2017. gada 4. maijā pie lasītājiem nonāca rakstnieka Patrika Nesa jauniešu romāns Release, šādi dubultsvētki bija man, jo Ness ir radījis manu 2015. gada subjektīvo favorīti “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, 2017. gada mīļāko grāmatu More Than This, kā arī lielisko “Haosa spēles” triloģiju. 

Manu prieku par dzimšanas dienas “dāvanu” ātri vien aizēnoja internetā atrodamās atsauksmes, kurās Nesa darbu cienītāji vēstīja, ka Release ir autora karjerā līdz šim vājākais darbs. Protams, par šādu runu patiesumu var pārliecināties tikai vienā veidā – izlasot grāmatu!

Kas tad slēpjas aiz Release nosaukuma? Grāmatā stāstīts par vienu dienu septiņpadsmit gadus vecā Adama Torna dzīvē, kurā viss kūleņo un līkumo gluži kā amerikāņu kalniņos: puiša pirmā nopietnā mīlestība rīko atvadu ballīti; Adama vecākais brālis paziņo, ka drīzumā kļūs par tēvu; Adama priekšnieks, draudot ar atlaišanu, liek puisim ar viņu pārgulēt; puiša labākā draudzene paziņo, ka drīzumā pārcelsies uz Eiropu. Tomēr tas vēl nav pats trakākais, jo, kamēr Adama pasaule jūk un brūk, tikmēr starp cilvēkiem nonākusi mistiska radība, kura var atnest pavisam reālu pasaules galu.

Pateicoties grāmatas īsajām nodaļām un daudzajām tukšajām lapaspusēm, lasīšanas process bija raits un es to patiešām izbaudīju, tomēr grāmata šķita tik viduvēja, ka nākamgad ap šo pašu laiku noteikti būšu aizmirsis, ka to vispār esmu lasījis. Iespējams, vilšanās būtu mazāka, ja Release autors nebūtu Patriks Ness, kurš vairāku gadu garumā lasītājus lutinājis ar patiešām izciliem un oriģināliem darbiem. Zinot, uz ko spējīgs Ness, Release ož pēc pamatīgas haltūras.

“Everything was always so clear in books and movies. Everyone always knew their reasons. But real life was such a mess.”

Foto: @dgfelton

Grāmata nemitīgi manī radīja dalītas izjūtas, jo patika uzmanības pievēršana kristietības dubultajām morālēm (piemēram, mīlestības sludināšana, bet nespēja mīlēt atšķirīgo), bet kaitināja Adama vecāki, kuri bija īsta klišeju esence (homofobiski, ne pārāk inteliģenti kristieši, kas nespēj mīlēt savu homoseksuālo dēlu). Jā, par tādiem kristiešiem dzirdēts arī reālajā dzīvē, bet šī klišeja tieši literatūrā un kino ir tik ļoti novazāta, ka sāk kļūt apnicīga, turklāt nepiestāv Nesam, kurš parasti prot atrast daudz svaigākas idejas. Ievērības cienīgāks šķita grāmatā iekļautais temats par upuru vainošanu, kas īpaši aktuāls tieši pēdējā gada laikā, kad seksuālu noziegumu upuri (arī vīrieši) runā par noziegumiem, kas pret viņiem pastrādāti.

“Maybe hearts don’t ever stop breaking once broken. Maybe they just keep on beating, until they’re broken again, and then they keep on beating still.”

Grāmatai ir divas sižeta līnijas: viena, kuras galvenais varonis ir Adams, un otra, kuras galvenā varone ir Karaliene, kura iemiesojusies nesen nogalinātas meitenes ķermenī. Gandrīz visa romāna garumā šīs sižeta līnijas nekrustojas, tomēr pat tad, kad tās uz pavisam īsu brīdi satiekas, nerodas pārliecība par to, ka paranormālā sižeta līnija patiešām ir nepieciešama un piešķir grāmatai papildus vērtību.

Patika stāsta doma, ka mums kaut kas ir jāpalaiž vaļā, lai mēs piedzīvotu atbrīvošanu un varētu turpināt dzīvot. Vērtējot visu kopumā, jāsaka, ka Release vairāk atgādina nevis romānu, bet garstāstu, kurš apaudzēts ar daudzām nevajadzīgām detaļām, bet patiesi svarīgajām lietām veltīta pārāk maza uzmanība. Ja autors nebūtu tik ļoti pieķēries iecerei, ka visam jānotiek vienas dienas laikā, iespējams, no šīs idejas būtu sanācis kas daudz labāks, bet lieliski apzinos, ka no ieceres Ness nav atteicies, lai  lasītājiem parādītu to, cik daudz kas var mainīties cilvēka dzīvē ļoti īsā laika nogrieznī.

“Is it not a shame that we must wait until the end of the world for all boundaries to fall?”

VĒRTĒJUMS: 6/10

Hygge jeb dāņu laimes noslēpums


Daudzos pētījumos par dažādu tautu laimes līmeni dāņi jau daudzu gadu garumā ieņēmuši vadošas vietas: 2012. gadā – 1. vieta; 2013. gadā – 1. vieta; 2015. gadā – 3. vieta; 2016. gadā – 1. vieta. (Pasaules laimes indeksa ziņojuma dati.) Kā tas nākas, ka valstī, kurā gada lielāko daļu valda drēgnums un tumsa, dzīvo pasaulē laimīgākie cilvēki? Varbūt hygge ir atbilde?! 

Grāmatu “Mazā hygge grāmata” sarakstījis Meiks Vikings, kurš ir Kopenhāgenas Laimes pētniecības institūta vadītājs, tāpēc grūti iedomāties kādu, kas par dāņu laimes atslēgu zinātu vairāk. Vārdu “hygge” ir grūti iztulkot, bet tas ir kaut kas līdzīgs omulībai, turklāt hygge ir kļuvis tik populārs, ka tas ir visur – apskatot grāmatu piedāvājumu interneta grāmatnīcās, var atrast hygge recepšu grāmatas, hygge brīvdienu grāmatas, hygge krāsojamās grāmatas, hygge spēļu grāmatas un pat hygge adījumu grāmatas. Tieši tik plaša ir šī vārda nozīme, tāpēc “omulība” noteikti neaptver visas tās tēmas un sajūtas, kuras sevī ietver šis nedaudz savādais vārds.

Jau pašā grāmatas sākumā Vikings (vai vispār mēdz būt vēl skandināviskāks uzvārds?!) lasītājiem izskaidro hygge vārda nozīmi, kā arī sniedz nelielu, bet ļoti saistošu ieskatu ne tikai dāņu, bet arī citu tautu valodu īpatnībās un vārdos, kurus ir grūti iztulkot vai paskaidrot tiem, kam šī valoda nav dzimtā. Uzreiz gan jāpiemin, ka stāstījums nav sauss un garlaicīgs, jo Vikings neieslīgst liekās detaļās un rakstīto brīžiem atsvaidzina ar labu humora devu. Grāmatā var sasmelties idejas pasākumiem, interjeram, maltītēm, garderobei, veselībai, ceļojumam uz Dāniju, dekorācijām un daudz kam citam.

“Tā kā dāņiem patīk sveces, koka izstrādājumi un citi viegli uzliesmojoši priekšmeti, nav brīnums, ka Kopenhāgena vairākas reizes ir nodegusi līdz pamatiem.”

“Dānijā visi ģērbjas melnā. Jūsu mērķis ir izskatīties tā, lai iederētos Karla Lāgerfelda bērēs: stilīgi, bet vienkrāsaini.”

“Mazā hygge grāmata” ir ļoti daudzpusīga un, kas nav mazsvarīgi, tā ir ļoti tuva latviešu mentalitātei, kā arī ļauj baudīt hygge katram, jo viens no dāņu laimes pamatnosacījumiem ir tāds, ka lietas, kas liek justies hyggelig, nemaksā dārgi un reizēm tās nemaksā neko. Dārgas un ekskluzīvas lietas visbiežāk neatbilst hygge būtībai.

“Mūsdienās viens no iemesliem, kāpēc mums patīk sēdēt šajos omulīgajos kaktiņos, varētu būt apziņa, ka jūtamies drošībā – skats, kas paveras uz citu istabu vai ielu, sniedz mums priekšrocības pamanīt jebkādas potenciālās briesmas.”

Protams, lasot šo grāmatu, katrs pieķers sevi pie domas, ka dāņiem viegli justies laimīgiem, jo, kā pats autors raksta: “…bez 5 nedēļas gara apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma vēl ir arī salīdzinoši īsa darba nedēļa, bezmaksas veselības aprūpe un augstskolas izglītība.”, autors arī necenšas noliegt, ka naudai ir zināma ietekme uz laimi: “Protams, ja nevarat atļauties nopirkt pārtiku, nauda ir būtiska, bet, ja necīnāties ar trūkumu vai necenšaties savilkt galus kopā, 100 mārciņas mēnesī neko nemainīs, ja runa ir par laimi.” Kā jau iepriekš rakstīju, lai justos hyggelig, nav nepieciešami lieli naudas līdzekļi, reizēm pietiek ar to, ka ļaujam sev izbaudīt nedaudz bērnišķīgas aktivitātes, jo, lai arī cik veci mēs būtu, vizināšanās ar ragaviņām vai galda spēles jebkurā vecumā sniedz prieku un naudas ieguldījumus neprasa.

“…mēs jūtamies laimīgāki, kad iesaistāmies aizraujošās atpūtas aktivitātēs. Viena no pieaugušo cilvēku problēmām ir tā, ka mēs pārāk daudz koncentrējamies uz darbības rezultātu. Mēs strādājam, lai nopelnītu naudu. Ejam uz sporta zāli, lai zaudētu svaru. Pavadām laiku kopā ar cilvēkiem, lai veidotu sakarus un virzītu tālāk savu karjeru. Kāpēc mēs nedarām kaut ko tikai prieka pēc?”

“Mazā hygge grāmata” ir ļoti nomierinoša lasāmviela, kas iedvesmo un liek justies ļoti hyggelig, jo autors lasītājiem atgādina šķietami pašsaprotamas lietas, par kurām justies pateicīgiem, kā arī apstiprina to, ka tev nevajag dārgu auto, pārsimts kvadrātmetru lielu penthausu un Moet šampanieti ūdens vietā, lai justos laimīgi. Šī ir grāmata, kas liek lasītājam justies labi, turklāt grāmatas tehniskais izpildījums un vizuālais noformējums ir absolūta meistarklase – viennozīmīgi skaistākā un gaumīgākā grāmata, kādu šogad nācies turēt rokās.

Cilvēkiem, kas mājīgumu, ģimeniskumu un omulību tur augstā cieņā, šī grāmata būs ideāla dāvana, ar kuru būs grūti aizšaut garām.

“Šis ir hygge gadalaiks. Pieaug sveču un saldumu patēriņš, kā arī ĶMI (ķermeņa masas indekss).”

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Sintija Zariņa.