literatūra

Nedaudz par sadarbību ar grāmatu izdevniecībām


Pirms kāda laika @celoju.lasot Instagram kontā izvērtās diskusija par literatūras blogeriem Latvijā un viņu sadarbību ar grāmatu izdevniecībām, tāpēc gribu nedaudz plašāk padalīties ar savām domām un pieredzi, kā arī pastāstīt par blogeru un izdevniecību sadarbības procesu. 

Rakstīt par literatūru gribēju jau kopš vidusskolas laikiem, bet nopietni blogošanai pievērsos 2011. gada sākumā, kad sāku sadarboties ar izdevniecību “Zvaigzne ABC” – tolaik sadarbību ar šo izdevniecību uzsāka daudzi literatūras mīļotāji, apmaiņā pret godīgām atsauksmēm saņemot grāmatas. (Vēlāk arī no citām izdevniecībām sekoja sadarbības piedāvājumi, kuriem labprāt piekritu.) Pirmos pāris gadus īsti nepratu veidot atsauksmes un centos katrā literārajā darbā izcelt tikai pozitīvo, tāpēc līdz pat 2013. gadam rakstītās atsauksmes sanāca pārlieku glaimojošas un jums tās neieteiktu uztvert kā kaut nedaudz nopietnu kritiku. Pāris gadus rakstīju tikai par jaunāko tulkoto un pašmāju literatūru, jo raksti par to bija vislasītākie, bet, domājot par bloga statistiku un to, cik daudz grāmatu jāizlasa un atsauksmju jāuzraksta, laika gaitā pats sev uzkrāvu nevajadzīgu slogu un sāku zaudēt lasītprieku. 2013. gada sākumā nolēmu uz laiku pārtraukt sadarbību ar visām grāmatu izdevniecībām, jo jutu, ka blogs ievirzījies man netīkamās sliedēs un pats esmu pazaudējies. Gadu veltīju “Poteriādes” grāmatu pārlasīšanai un senāk izdotu grāmatu lasīšanai, lai sniegtu sev atslodzi un laiku pārdomām par bloga nākotni. Tolaik sapratu, ka iesākto vēlos turpināt, bet nedaudz citādāk: nepadarot blogošanu par pienākumu; nelaupot sev prieku, ko sniedz grāmatu lasīšana; kā arī nomainot cukursaldo grāmatu atsauksmju stilu pret konstruktīvu kritiku.

Lai nebūtu nekādu pārpratumu, varu īsumā pastāstīt, kā notiek blogeru sadarbība ar izdevniecībām:

  • Blogeris pats var izvēlēties, kādas grāmatas lasīs, un grāmatu izvēle parasti tiek veikta rūpīgi, jo neviens negrib veltīt laiku grāmatai, kura viņam jau pašā sākumā nešķiet saistoša. (Izņemot tos gadījumus, kad grāmata ir tik draņķīga, ka gribas to izlasīt kaut vai tikai tāpēc, lai no sirds izsmietos.)
  • Grāmatu izdevniecības blogeriem nemaksā. Apmaiņā pret godīgu atsauksmi blogeris saņem grāmatu, kas sniedz iespēju izvairīties no garām rindām bibliotēkā, bet materiālā ziņā to nevarētu uzskatīt par lielu ieguvumu. Varu pačukstēt, ka vairumam literatūras blogeru mājās ir grāmatu kalni, kurus daudzi (arī es) labprāt samazina, grāmatas atdodot draugiem, dāvinot bibliotēkām vai pārdodot tās internetā par simbolisku samaksu.
  • Grāmatu izdevniecības neizvirza nosacījumu, ka atsauksmēm jābūt pozitīvām. Protams, izdevniecības noteikti cer uz pozitīvām atsauksmēm, bet nereti sadarbība izrādās abpusēji neizdevīga, jo blogeris izniekojis laiku, lasot grāmatu, kura likusi viņam smagi vilties, bet izdevniecība pretī saņēmusi negatīvu atsauksmi par grāmatu.

Tas, ka kāda izdevniecība sadarbojas ar blogeriem, nenozīmē, ka tā ir pasargāta no kritikas – ja sekojat blogeru aktivitātēm sociālajos tīklos, tad droši vien esat pamanījuši, cik nesaudzīgi ir blogeru viedokļi par ne pārāk veiksmīgiem grāmatu dizaina risinājumiem, nekvalitatīviem tulkojumiem, paviršu redaktoru darbu, pašmāju erotiskās literatūras bestselleriem, banāliem dzejas krājumiem utt. Literatūras blogeri Latvijā ne tuvu nav influenceri, kuriem ar pozitīvām atsauksmēm un slavinošiem viedokļiem ir jāatpelna sadarbības partneru dāvanas. Manā pieredzē ir bijuši gadījumi, kad, pateicoties publikācijām blogā un sociālajos tīklos, uz mani apvainojas gan grāmatas autors, gan kāds no izdevniecības darbiniekiem, tomēr šādi gadījumi ir ļoti reti, jo parasti pašmāju autori un grāmatu izdevēji ar kritiku prot sadzīvot un neuztver to personīgi.

Kad 2014. gadā atsāku sadarbību ar grāmatu izdevniecībām, biju nolēmis, ka atsauksmēs būšu daudz kritiskāks, kā arī vairāk izdabāšu savām vēlmēm, nevis domāšu par to, kuru grāmatu atsauksmes visvairāk vēlētos redzēt bloga lasītāji. Jā, tas bija egoistisks lēmums, bet ir ārkārtīgi svarīgi savu hobiju nepadarīt par pienākumu, jo tad tas laika gaitā vairs nesniegs prieku. Ar septiņām grāmatu izdevniecībām sadarbojos joprojām, tomēr jāatzīst, ka šo sadarbību sniegtās iespējas vairs neizmantoju tik aktīvi kā agrāk, jo lasīšanai veltu mazāk laika un lielākoties lasu grāmatas angļu valodā, kā arī aktīvi klausos audiogrāmatas. Piemēram, pagājušā gadā blogā rakstīju tikai par 6 grāmatām, kuras tika saņemtas no grāmatu izdevniecībām. (Zem grāmatu atsauksmēm, kuras tapušas sadarbības ietvaros, parasti ir teksts: “Grāmata saņemta no …”. Citi blogeri arī lieto šādu vai līdzīgu tekstu atsauksmju beigās.)

Manuprāt, vērtīgākais, ko grāmatu blogeris iegūst no sadarbības ar grāmatu izdevniecībām, ir netaustāmas lietas – iespēju satikt grāmatu autorus un izlasīt grāmatas, pirms tās nonākušas grāmatnīcu plauktos; ielūgumus uz dažādiem literatūras un grāmatu blogeru pasākumiem; ekskluzīvu ieskatu gaidāmajos literatūras jaunumos un iespēju ieteikt grāmatas tulkošanai; padziļinātu izpratni par grāmatu izdevniecību darbību un iespēju ielūkoties grāmatu izdošanas aizkulisēs; jaunus kontaktus un arī draugus, kā arī daudz ko citu.

Protams, šis ir tikai mans personīgais viedoklis, tāpēc varu runāt tikai savā vārdā un, iespējams, citi literatūras blogeri man nepiekritīs par kādu vai vairākiem rakstā minētajiem punktiem, jo viņu pieredze bijusi atšķirīga no manējās.

Advertisements

Nostalģiskās atmiņas par pirmajām reizēm


Dainas Tabūnas stāstu krājums “Pirmā reize” manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās jau ļoti ilgi, tomēr šīs grāmatas lasīšanu atliku tik bieži, ka beidzot to izlasīju gandrīz piecus gadus pēc tās izdošanas. Mani lasošie draugi, kuru viedoklim uzticos, Tabūnas veikumu slavēja, tāpēc jau pirms lasīšanas biju noskaņojies tam, ka grāmata diez vai man sagādās vilšanos. 

Grāmatā apkopoti septiņi stāsti par septiņu meiteņu pirmajām reizēm – pirmo saskarsmi ar reliģiju, pirmajiem greizsirdības uzplūdiem, pirmo piedzeršanos, pirmo attālināšanos no draugiem, pirmo seksuālo pieredzi, pirmo nopietno attiecību pārbaudījumu un daudz ko citu. Jāatzīst, ka grāmatas nosaukums mani nedaudz apmānīja, jo vārdu salikums “pirmā reize” vedināja domāt par kaut ko ļoti intīmu un pikantu, bet seksa grāmatā ir gaužām maz un tas pieminēts tikai garāmejot, tāpēc stāstu saturs vērtējams kā diezgan nevainīgs.

Nevarētu teikt, ka grāmatā apkopotie stāsti ir par septiņām absolūti dažādām meitenēm, jo viņu vārdi mainās, bet mani kā lasītāju nepameta sajūta, ka autore stāsta par vienu un to pašu meiteni dažādos dzīves posmos. Iespējams, tas ir trūkums, jo galvenās varones šķiet nedaudz vienveidīgas, bet tajā pat laikā tas ir arī pluss, jo visus stāstus ļoti organiski savieno un rada sajūtu, ka grāmatā iekļautie stāsti ir viens veselums. Stāstu varones ir ļoti īstas un nesamākslotas, tāpēc katra no viņām varētu eksistēt ne tikai grāmatas lapaspusēs, bet arī ārpus tām, kas ir liels autores meistarības rādītājs.

“Pirmā reize” īpaši varētu patikt astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušajiem, jo katrs, kurš dzimis šajā laika posmā, noteikti atpazīs grāmatā aprakstīto vidi, skolas atmosfēru, rotaļas, zīmolus un ne vienu vien situāciju, kas uzjundīs sentimentālas atmiņas par bērnību un pieaugšanu. Piemēram, šis citāts atsauca atmiņā manu bērnību, kad domāju, ka manas vecmammas vārds ir “Babiņa”:

“Ilvijai nav ne jausmas, kā sauc viņas vecmāmiņu, jo bērnībā visi teica tikai “ome” un krietni vēlāk, kad Ilvija aptvēra, ka tas nav nekāds vārds, bija neērti jautāt.” – 47. lpp

Un šis citāts atgādināja par laiku, kad tikko biju uzsācis smēķēt un kāri skatījos uz cigaretēm ikreiz, kad smēķēja “lielie” puiši:

“Varbūt man arī paprasīt? Tikai vienu dūmu. Tas taču nekas nav.

Kamēr es pāris minūtes drudžaini domāju, prasīt vai tomēr ne, viņš ir pabeidzis smēķēt un izmet nodeguli sniegā. Ar nožēlu secinu, ka tur palika vismaz pāris dūmi, kas būtu man noderējuši.” – 54. lpp

Foto: @dgfelton

Varētu pat teikt, ka šajā grāmatā ir iekļauta patiesa un neizskaistināta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušo bērnu pieaugšanas esence, kura absolūti nav drūma vai nomācoša. Jā, tajā netrūkst saldsērīguma un nostalģisku atmiņu, kuras liek gan smaidīt, gan brīžiem saskumt, bet grāmatā ir arī naivs sirsnīgums un izcils humors, kas liek balsī smieties. (Vismaz es balsī smējos pat divos naktī, kad lasīju stāstu “Darījumi ar Dievu”.) Ja jāizvēlas favorīt-stāsti no grāmatas, tad jāsaka, ka man visvairāk patika “Darījumi ar Dievu”, “Slepenā kaste” un “Aukstā zeme”.

Stāstu valoda ir ļoti dzīva, tāpēc lasīšanas process ir raits un beigās atstāj nelielu mazuma piegaršu, kas ir labs kvalitātes rādītājs. Ceru, ka kāds no nākamajiem autores darbiem būs kārtīga biezuma romāns, jo Tabūna raksta baudāmi, meistarīgi izvairās no klišejām un skaisti vārdos ietērpj sajūtas, kuras nav svešas katram, kurš gājis cauri pieaugšanas grūtībām vai dzīvē juties nedaudz pazaudējies.

“Ja laiks aizpildīts ar lietām, kas jāizdara, tad ir mazāk iespēju nomocīt sevi ar visādām nejēdzībām.” – 111. lpp

“Galu galā, šī zeme ir pārāk auksta , lai iztiktu tikai ar sava ķermeņa siltumu. Un beigās mēs visi tāpat gulēsim tajā pa vienam.” – 152. lpp

VĒRTĒJUMS: 8/10

Izdevējs: Apgāds Mansards

Kāds tad bija īstais Džeimss Dīns?


Pītera L. Vinklera veidotā grāmata The Real James Dean: Intimate Memories from Those Who Knew Him Best ir jau trešā biogrāfiskā grāmata par leģendāro aktieri Džeimsu Dīnu, kura nonākusi manā grāmatu plauktā. Kāpēc man nepietika ar pirmo divu biogrāfiju izlasīšanu? Jo iepriekš lasīju Lū Brakera grāmatu Jimmy & Me, kurā autors nelaiķi ir idealizējis, un Pola Aleksandra grāmatu James Dean: Boulevard of Broken Dreams, kurā jūtama diezgan “dzeltena” piegarša, bet es vēlējos atrast vidusceļu – Džeimsa Dīna biogrāfiju bez rozā brillēm un tenku piegaršas. 

Ievadā apzināti rakstīju, ka Vinklers grāmatu veidojis, nevis sarakstījis, jo grāmatā apkopoti četrdesmit divi agrāk jau publicēti stāsti, ar kuriem dalījušies cilvēki, kas Dīnu pazinuši vislabāk, bet Vinklers kā autors izpaudies tikai zemsvītru piezīmēs un nodaļu ievados. Tomēr Vinklera darbu noteikti nevajadzētu novērtēt par zemu, jo par Dīnu pieejams patiešām milzīgs daudzums publikāciju, uz kuru fona grāmatā iekļautie 42 stāsti tāds nieks vien ir. Veidojot The Real James Dean, Vinklers meistarīgi atsijājis graudus no pelavām un no pieejamās informācijas gūzmas izvilcis patiešām baudāmu Džeimsa Dīna esenci. (Grāmatā lasāmas aktrises Elizabetes Teilores, aktrises Šellijas Vintersas, režisora Elija Kazana, aktrises Natālijas Vudas, režisora Džordža Stīvensa un citu Džeimsa Dīna dzīvē nozīmīgu cilvēku atmiņas par kopā pavadīto laiku.)

“But without pain, no discoveries would be made.” – 105. lpp

Stāsti izkārtoti hronoloģiskā secībā, sākot ar Dīna vecmāmiņas un tēva stāstiem par viņa bērnību, un beidzot ar Dīna sacīkšu auto mehāniķa stāstu par leģendārā aktiera nāves dienu. (1955. gada 30. septembrī automehāniķis Rolfs Vuterihs kopā ar Džeimsu Dīnu bija ceļā uz autosacīkstēm, kad Dīna vadītā sporta automašīna Porsche 550 Spyder sadūrās ar kāda koledžas studenta vadīto Ford automašīnu. Dīns bija tikai 24 gadus vecs, kad izdzisa viņa dzīvība.)

Vinklers nav centies izveidot grāmatu, kurā Dīns tiktu glorificēts vai nomelnots, bet gan apzināti izvēlējies stāstus, kas lasītājiem ļauj iepazīt ļoti īstu un cilvēcīgu Dīnu. Šī pieeja ir ārkārtīgi veiksmīga, jo lasītājiem rada ilūziju, ka arī viņi īsu brīdi pazinuši Džeimsu Dīnu un no malas vērojuši viņa sarežģīto ceļu uz panākumiem kino pasaulē. Pirms ķēros klāt The Real James Dean lasīšanai, mani māca bažas, ka grāmata man varētu šķist garlaicīga, jo par Dīnu daudz esmu lasījis, dzirdējis un skatījies, tomēr šīs bažas ātri vien izkūpēja gaisā, jo, lasot grāmatu, bija iespēja palūkoties uz Dīnu no dažādu cilvēku skatpunktiem un uzzināt daudz iepriekš nedzirdētu faktu par viņu. Piemēram, ka Dīns 11 gadu vecumā cieta no seksuālas vardarbības, ka savas karjeras pirmsākumos viņš regulāri bija pusbadā un mēdza dzīvot uz citu cilvēku rēķina, ka viņš plānoja iemēģināt savu talantu matadora ampluā, kā arī to, ka mode un apģērbi viņam tā īsti nemaz nerūpēja. Vienaldzība pret modi gan nav traucējusi Dīnam kļūt par stila ikonu un viņa dumpinieciskais ģērbšanās stils ir aktuāls arī mūsdienās – vairāk nekā 60 gadus pēc viņa nāves.

“The only way he could be sure you really loved him, was if you loved him when he was truly at his worst.” – 132. lpp

“In some weird way he reminded me of Peter Pan, but without the joy, as if he had sprung from never-never land and would disappear back into it.” – 161. lpp

“He was very afraid of being hurt. He was afraid of opening up in case it was turned around and used against him.” – 293. lpp

“This world we live in is dominated, I think, by an idyllic interpretation of success. This, in turn, manufactures fantasy. People become involved with the fantasy and stop looking for their own success. They find it, instead, in the success of movie stars and other celebrities. They live in a dream world.” – 310. lpp

Lai gan Dīna profesionālā karjera bija īsa un tās laikā viņš paspēja nofilmēties tikai trīs lielās lomās (filmās East of Eden (1955), Rebel Without a Cause (1955) un Giant (1956)), ar to pietika, lai viņš atstātu neizdzēšamus nospiedumus kino pasaulē un sabiedrībā. Pats Dīns apgalvoja, ka viņam vienā rokā ir Montgomerijs Klifts, kurš saka “Palīdzi man!”, un otrā rokā ir Marlons Brando, kurš saka “Ej ellē!”, bet kaut kur pa vidu ir Džeimss Dīns. Viņš bija vienlaicīgi ļoti jūtīgs un dumpiniecisks, tāpēc piecdesmito gadu jauniešiem bija viegli ar viņu identificēties un viņš ātri kļuva par jauniešu elku.

“As I watched Jimmy I recalled scenes from my own youth. I had never before identified with a screen personality in this way and I was amazed and a little unnerved by my response.” – 211. lpp

Šī grāmata ir viegli lasāma un tā nav tikai par Džeimsu Dīnu, bet arī par cilvēku sarežģīto dabu, piecdesmito gadu kultūru, Holivudas zelta laikmetu un kino pasaules aizkulisēm, kuras vairāku desmitgažu laikā nav nemaz tik ievērojami mainījušās, jo grāmatā minētie notikumi diži neatšķiras no tā, kas notiek mūsdienu Holivudā. Ja ir vēlme izlasīt tikai vienu grāmatu par Džeimsu Dīnu, tad The Real James Dean būs īstā, jo grāmata ir aizraujoša un Vinklers tajā iekļāvis ļoti koncentrētu Dīna dzīves esenci.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Atskats uz 2018. gadu grāmatās, filmās, seriālos un mūzikā


2018. gads jau gandrīz noslēdzies, tāpēc ir īstais laiks atskatīties uz to, kādas labas filmas redzētas, aizraujošas grāmatas lasītas, seriāli līdz rīta gaismai skatīti un dziesmas dzirdētas. Diemžēl 2018. gads kultūras baudīšanas jomā man nebija tas ražīgākais, tāpēc stāstīšu tikai par tām lietām, kuras pašam sanācis piedzīvot un izdzīvot, bet no jums gaidīšu komentārus ar jūsu 2018. gada favorītiem kino, literatūrā, seriālos un mūzikā. 

Kino: Gada laikā noskatījos aptuveni 100 filmas, tomēr tāpat nesanāca noskatīties visas savā skatāmo filmu sarakstā iekļautās filmas, tāpēc vismaz daži duči savu skatīšanās kārtu turpinās gaidīt nu jau 2019. gadā. Pirmā 2018. gada favorīte noteikti ir Ari Astera režisētā šausmu filma Hereditary (2018), kura mani patīkami pārsteidza ne tikai ar pārdomātiem vizuālajiem risinājumiem, bet arī ar lielisku aktieru sastāvu. (Tonija Kolete par lomu filmā noteikti ir pelnījusi Oskara nomināciju, jo viņas sniegums bija fenomenāls.) Otrā favorīte ir Bo Bērnema režisētā drāma Eighth Grade (2018), kura it kā neko jaunu un nebijušu nepiedāvā, bet tajā pat laikā ir ļoti īsta, sirsnīga un realitātei pietuvināta filma par pieaugšanu un pusaudžu problēmām. Trešā favorīte ir Džona Krasinska režisētā zinātniskās fantastikas šausmu filma A Quiet Place (2018), kurai ir liels potenciāls kļūt par zinātniskās fantastikas klasiku, jo tajā ir visi nepieciešamie elementi, lai filmu ar interesi varētu skatīties arī pēc desmit un divdesmit gadiem.

Seriāli: Šogad centos daudz jaunu seriālu neskatīties, bet tāpat pamanījos izbrīvēt laiku vairākiem jaunpienācējiem, no kuriem ātri vien izkristalizējās šī gada favorīti. Pirmajā vietā pārliecinoši lieku Maika Flanigana veidoto šausmu seriālu The Haunting of Hill House (2018), kas skatīšanās laikā lika gan uzmesties zosādai, gan nedaudz salauza manu sirdi, jo Flanigana veikums ir ne tikai vizuāli baudāms (un baidāms), bet arī saturiski dziļš un aizkustinošs. Otrajā vietā lieku Mārtijas Noksones veidoto kriminālseriālu Sharp Objects (2018), kurā ir hipnotizējoša noskaņa, lielisks skaņu celiņš, psiholoģiski sarežģītas galveno varoņu personības, kā arī sižeta pavērsieni, kuri pat tikai ar trīs izteiktiem vārdiem spēj izmainīt pilnīgi visu seriālu. Trešajā vietā lieku Toma Roba Smita sarakstīto un Raiena Mērfija režisēto seriālu The Assassination of Gianni Versace: American Crime Story, kurā stāstīts par modes dizainera Džanni Versačes slepkavību. (Šis seriāls, manuprāt, ir lielisks pierādījums tam, ka Mērfijam vajadzētu aktīvāk pievērsties veiksmīgajam American Crime Story seriālam un atmest ar roku sevi izsmēlušajam American Horror Story seriālam.)

Grāmatas: Šogad lasīju ļoti maz. Patiesībā neatceros tādu gadu, kurā būtu lasījis tik maz, cik 2018. gadā. Lai izlasīto grāmatu skaits nebūtu pavisam nožēlojams, gada vidū aktīvi pievērsos audiogrāmatām, ar kurām man ne vienmēr izveidojās veiksmīgas attiecības, jo dažas pat nespēju noklausīties līdz beigām, tomēr dažas bija patiešām lieliskas un tur liels nopelns ir to ierunātājiem. Biju sajūsmā par Ārmija Hamera ierunāto Andrē Asimana grāmatu Call Me by Your Name, kuru iepriekš biju lasījis arī drukātā formātā (un toreiz man tā šķita laba, bet ne lieliska), kā arī ne mazākā sajūsmā biju par Ramona de Okampo ierunāto Adama Silveras grāmatu More Happy Than Not. No drukātā formātā lasītajām grāmatām man visvairāk patika Fila Naita autobiogrāfija “Apavu vīrs” un Eduāra Luī daļēji autobiogrāfiskais darbs “Jātiek vaļā no Edija”.

Mūzika: Bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama un tai man vienmēr pietiek laika, jo mūziku klausos strādājot, atpūšoties, pastaigājoties, mazgājoties un reizēm pat guļot. Mani 2018. gada sirdij tuvākie un visbiežāk atskaņotie albumi noteikti ir Janelle Monáe sievišķā maiguma un spēka pilnais albums Dirty ComputerJames Bay astoņdesmito gadu noskaņās ieturētais albums Electric Lightnothing,nowhere emo repa albums RuinerTwenty One Pilots slepenībā ierakstītais albums TrenchNovo Amor harmoniskais un relaksējošais albums Birthplace, TV šova Britain’s Got Talent sensācijas Calum Scott debijas albums Only HumanThe 1975 emocionāli atkailinātais albums A Brief Inquiry into Online Relationships, kā arī Years & Years pozitīvās enerģijas pielietais albums Palo Santo.

Un kāds bija tavs 2018. gads? Padalies komentāros!

Obsesīvi kompulsīvo traucējumu anatomija


“Vai es izslēdzu gludekli? Vai es aizslēdzu mājokļa durvis? Vai es nodzēsu sveces? Vai šī situācija pakļauj mani infekciju slimību riskam?” Katrs cilvēks kaut reizi mūžā sev ir uzdevis šādus vai līdzīgus jautājumus, kuri parasti rada nepatīkamu satraukumu un pat trauksmes sajūtu, kas parasti pazūd tiklīdz tiek pārbaudīts, vai satraukumam bijis pamats. Tagad iztēlojies, ka tu nespēj šo sajūtu izslēgt un tā nepazūd arī pēc tam, kad vairākas reizes pēc kārtas esi pārliecinājies, ka visu esi izdarījis kā nākas, un iespējamība, ka varētu notikt kas slikts, ir tuvu nullei vai vienāda ar nulli. Tāda ir obsesīvi kompulsīvo traucējumu jeb OCD skarto cilvēku ikdiena, par kuru ļoti plaši stāstīts Deivida Adama grāmatā The Man Who Couldn’t Stop. (Frāzi “OCD slimnieki” izvairos lietot apzināti, jo grāmatā minēts, ka OCD nav slimība, bet gan anomālija vai garīgās veselības traucējumi.) 

Grāmatas autors Deivids Adams septiņus gadus bijis britu laikraksta The Guardian zinātnes, vides un medicīnas nozaru speciālais korespondents, kā arī viņš strādājis par zinātniskā žurnāla Nature redaktoru un rakstu autoru, bet visdetalizētāk viņš pētījis tieši obsesīvi kompulsīvos traucējumus jeb OCD (latviešu valodā šī abreviatūra ir OKT, bet tā tiek lietota daudz retāk). Noteikti jāpiemin, ka Adams nav tikai stāstnieks un skatītājs no malas, jo obsesīvi kompulsīvie traucējumi skāruši arī viņu: laika gaitā Adams atradis veidus, kā mazināt OCD ietekmi uz dzīves kvalitāti, bet agrāk viņu vajājusi apsēstība ar domām, ka ikdienišķu darbību rezultātā viņš inficēsies ar HIV vai inficēs ar šo vīrusu savus tuviniekus. Šīs domas neizkliedēja nedz HIV testi, nedz neskaitāmi zvani HIV atbalsta centriem, kuros strādājošie operatori jau pazina Adama balsi, tāpēc viņam nācās likt lietā aktiera prasmes, izliekoties par citiem cilvēkiem. Tolaik jaunais vīrietis lieliski apzinājās savu domu absurdumu, bet šī apziņa nemazināja trauksmes sajūtu un vēlmi atkal un atkal veikt vienas un tās pašas darbības, lai pārliecinātos, ka viņš nav inficējies ar HIV.

“Officially, it is no more possible to be a little bit OCD than it is to be a little bit pregnant or a little bit dead. Someone has OCD or they are normal.”

Kad Adams runāja ar izdevējiem par šīs grāmatas radīšanu, viņi autoram ierosināja uz grāmatas vāka likt bildi ar ziepju gabalu, bet Adams šādam risinājumam nepiekrita, jo tas tikai kultivētu stereotipus. Protams, ir OCD skartie, kas ir apsēsti ar roku mazgāšanu vai lietu kārtošanu noteiktā secībā, bet zem šīs abreviatūras slēpjas daudz vairāk par roku mazgāšanu vai mantu kārtošanu: grāmatā aprakstīta gan paša autora apsēstība ar HIV, gan citu cilvēku apsēstības dažādos vēstures posmos, kas lieliski parāda OCD plašo spektru un pierāda to, ka OCD eksistēja vēl ilgi pirms šiem traucējumiem bija dots nosaukums. (Grāmatā minēts, ka obsesīvi kompulsīvie traucējumi nav bijuši sveši ne izcilajam rakstniekam Hansam Kristianam Andersenam, ne izgudrotājam Nikola Teslam.)

“The reality of OCD is scary for all involved. But it’s not dangerous. Yet it can be, especially for people who believe the condition is nothing more serious than a need to wash hands. That’s why it’s necessary to show and talk about the reality of what OCD is and what it is not. That’s why there’s no bar of soap on the cover of this book.”

The Man Who Couldn’t Stop noteikti nav pašpalīdzības grāmata, bet tās autors apgalvo, ka būs tikai priecīgs, ja kādam tā uzlabos dzīves kvalitāti vai palīdzēs izprast savus tuviniekus, kurus skāruši obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Grāmata sarakstīta populārzinātniskajā valodas stilā, tāpēc to droši var lasīt arī cilvēki bez jebkādām priekšzināšanām par OCD vai garīgās veselības traucējumiem. Adams ļoti labās proporcijās “atšķaidījis” personīgās pieredzes stāstus un citu OCD skarto pieredzes stāstus ar dažādu zinātnisko tekstu un pētījumu kopsavilkumiem, tādējādi radot saistošu lasāmvielu, kurā netrūkst ne aizraujošā, ne izglītojošā satura. Savu grāmatas eksemplāru esmu izraibinājis ar dučiem līmlapiņu, jo tajā ir daudz vērtīgu atziņu un tēmu, par kurām sabiedrībā būtu jārunā daudz biežāk (piemēram, par Holivudas tieksmi romantizēt garīgās veselības traucējumus vai atainot tos kā kaut ko smieklīgu).

“People who live with OCD drag a mental sea anchor around . Obsession is a brake, a source of drag, not a badge of creativity, a mark of genius or an inconvenient side effect of some greater function. That’s not to say that some people with OCD don’t achieve great things.”

VĒRTĒJUMS: 9/10

Paldies blogerim Asmo, kurš šo grāmatu man uzdāvināja pagājušā gada Ziemassvētkos! 

10 latviešu grāmatnieku Instagram konti, kuriem vērts sekot


Foto: @never_too_many_books

Pagājušā gadā jau rakstīju par latviešu grāmatniekiem Instagramā, bet laiks nestāv uz vietas un Instagrams kļūst ar pašmāju grāmatniekiem bagātāks, tāpēc šoreiz padalīšos ar vēl 10 jauniem literatūras mīļotāju kontiem, kuros smelties iedvesmu lasāmvielas izvēlei. 

@es_lasu Instagram kontu droši var saukt par blogu, jo tajā ir ne tikai skaistas un pārdomātas bildes, bet arī grāmatu atsauksmes un diskusijas par un ap grāmatām. Šis ir viens no aktīvākajiem un ar informāciju bagātākajiem latviešu grāmatnieku kontiem, kuram noteikti ir vērts piesekot, ja esi labas literatūras cienītājs.

View this post on Instagram

Jo noslēpums nekad nedod miera 📿 Pēc “Zīdtārpiņa” pēdējās lapaspuses aizvēršanas ilgi domāju, kas tad ir tas magnētiskais, kas mani pievelk Roberta Galbraita (jeb Dž.K. Roulingas) sērijā par detektīvu Kormoranu Straiku? “Zīdtārpiņu” diezgan negausīgi izrāvu cauri pusotrā dienā un jau ar nepacietību gaidu trešo latviešu valodā tulkoto grāmatu Career of Evil, bet tikmēr angļu valodā septembrī iznāks ceturtā sērijas grāmata – Lethal White 📘📙 Varbūt tā ir Roulingas spēja uzburt darbības vietas norisi tik spēcīgi un detalizēti, ka lasītājs neglābjami pazūd tajā vismaz uz vairākām stundām, spilgti iztēlē uzzīmējot tās aprises. Vai teju gluži katrs no mums nav pabijis Cūkkārpā? Šiet tas pats notiek ar Londonu, tikai caur detektīva skatu punkta un sajūtām. Ziema, kodīgs sals, vilinošais pabu omulīgums un siltums, Ziemassvētku atmosfēra pilsētas ielās… lasot es tiešām aizmirsu, ka šobrīd valda tveicīgs vasaras vidus 🎡 🎄🍺 Kormorans ir tieši tāds detektīva tēls, kas mani uzrunā visvairāk – tiešs, dzīves traumēts, ārkārtīgi vērīgs, bet ar absolūti cilvēciskām vājībām. Brīžos, kad lietas atrisinājums ir tik tikko rokā, viņš aizmirst par neciešamajām sāpēm kājas stumbenī un aizklibo, lai piespiestu vainīgo pie sienas. Viņa valoda var būt skopa, taču lasītājam ļauts ieskatīties detektīva prātā, kas darbojas abolūti nevainojami precīzi. Roulinga jau atkal spējusi mani aizraut – gaidu grāmatas turpinājumu ar zināmu nepacietības devu. Šī patiešām ir laba detektīvžanra sērija, mazāk skarba kā skandināvu rakstnieku darbi, bet ļoti īsta – viegli noticēt, ka Kormorans ir reāla personība. Sevišķi, ja Londonas ielās manāt būdīgas miesasbūves vīrieti ar pamatīgi izpūrušu, kuplu matu erkuli, kurš ejot stipri pieklibo un ir iegrimis domās tā, ka šķietami nemana neko no apkārt notiekošā. Jo varbūt ir nodevies kārtējā nozieguma šķetināšanai… .🕵️‍♂️

A post shared by Pāršķir lapaspusi 📖 (@es_lasu) on

 

@celoju.lasot ir patīkamākais šī gada jaunums Instagram vidē: šis konts augustā uzsāka savu darbību ar patiešām lielu vērienu un augsti uzstādītu kvalitātes latiņu, publicējot kvalitatīvas bildes un plašas grāmatu atsauksmes. Man vienmēr prieks redzēt, ka kāds grāmatu atsauksmēm pieiet ar tādu rūpību, radošo enerģiju un laika ieguldījumu.

View this post on Instagram

Jelgava 94 ir īpaša grāmata, to atzīs daudzi. Būtu es vēstures skolotāja, iekļautu to obligātās literatūras sarakstā, jo šis, manuprāt, ir veiksmīgākais darbs par kūlīgajiem 90tajiem visā plašajā latviešu literatūras jūrā. Pēc maniem aprēķiniem, visfeinākās sajūtas lasot šo darbu varētu būt 1980-1985 dzimušajiem, bet noteikti patiks arī pārējiem. Kurta Kobeina kults, kasetes, maģi, konči, pīpes, disenes, ģitāras, trakas frizūras un kedas… 😎Uztaisi sev time travel, aizceļo uz tīņu gadiem, vienkārši baudot šo grāmatu. Lasot nedzer smalku vīnu, tas neies klāt šim darbam. 😅 📖 Jelgava 94 … ✒️Jānis Joņevs … 🗞 @apgads_mansards … / / / #jelgava94 #jānisjoņevs #apgādsmansards #grāmataslatviski #latviešuliteratūra #bookphoto #grāmatas #books #bookstagram #bookish #bookstagram #bookstagrammer

A post shared by Blogs par grāmatām latviski (@celoju.lasot) on

 

@ketijalasa Instagram konts nesen svinēja gada jubileju un tajā periodiski tiek publicētas ne tikai glītas bildes, bet arī īsas grāmatu atsauksmes.

 

Kas gan es būtu par “Poteriādes” fanu, ja īpaši neizceltu citus Roulingas darbu fanus?! @unalasa Instagram konta īpašniece ir ne tikai “Poteriādes” fane, bet arī bloga https://unalasa.wordpress.com autore.

 

@latviete_lasa ir viens no jaunākajiem pašmāju grāmatnieku kontiem, jo tas izveidots tikai šī gada augusta beigās, bet aktivitātes ziņā tas jau pārspējis daudzus, kas Instagram vidē rosās krietni ilgāk. Šī Instagram konta īpašniece ir arī bloga https://latvietelasa.wordpress.com autore.

 

@bookeliina konta saimniece lasa grāmatas latviešu un angļu valodā, kā arī ir liela Harija Potera grāmatu sērijas fane. (Pat es, būdams ilggadējs Roulingas darbu fans, nevaru lepoties ar tik iespaidīgu “Poteriādes” grāmatu kolekciju, kāda ir šī Instagram konta īpašniecei Elīnai.)

 

@gramatplaukts konta īpašniece Liene lasa patiešām ļoti daudz (tikpat, cik paši aktīvākie grāmatu blogeri) un savā Instagram kontā dalās ar saviem iespaidiem par aktuālāko literatūru, tāpēc noteikti pieseko šim kontam, ja tevi interesē literatūras pasaules jaunumi.

View this post on Instagram

Sofija Kinsela ir viena no manām iecienītākajām autorēm. Tāpēc biju priecīga, kad @zvaigzne_abc izdeva vienu no viņas jaunākajiem darbiem. Kā jau vienmēr, tas notiek ar viņas darbiem ar aizrautību to izlasīju, stāsts lasās viegli un lapaspuses šķiras uz priekšu neticamā ātrumā. Lielisks humors, bez skaļiem smiekliem vienkārši nav iespējams iztikt! Ja gribas ko aizraujošu, viegli lasāmu, tad noteikti izlasi! . . . I'm glad to have discovered Sophie Kinsella and I really enjoyed her writing. Fun entertaining book and I really like the humor author uses into her books. If you are in the mood for a sweet and fun read then you definetely should read this book! . . . #bookstagram #book #sophiekinsella #mynotsoperfectlife #romancebooks #ilovereading #sofijakinsela #zvaigzneabc #grāmata @sophiekinsellawriter

A post shared by Liene Freimane (@gramatplaukts) on

 

@caelum_books savā Instagram kontā rosību uzsāka šī gada augusta beigās un uzreiz uzstādīja sev ļoti augstu latiņu, publicējot augstvērtīgu saturu, kas ir bauda ne tikai acīm, bet arī dvēselei.

 

Šī gada augusts grāmatu lasītājiem Instagramā bijis ļoti aktīvs, jo arī @gramatmile šai platformai pievienojās tieši augustā, lai dalītos ar grāmatu bildēm un iespaidiem par izlasīto.

View this post on Instagram

Haruki Murakami "Kafka liedagā" Murakami viennozīmīgi ir meistars. Stāsts rit tik plūdeni, ka brīžiem grūti nodalīt, kur beidzas reālā pasaule un sākas fantāzija. Varoņi detalizēti izstrādāti, ka lasītājs sāk dzīvot līdzi. Lai arī cik neticami notikumi ar varoņiem neatgadītos, pretēji loģikai, grāmata liek ticēt, ka tā patiešām arī varētu būt. Viss ir metafora – pasaule, "Kafka liedagā", runājoši kaķi un piecpadsmitgadīgs zēns, kurš aizbēdzis no mājām. Kas īsti ir laiks un kāda ir laika nozīme? #grāmata #murakami #harukimurakami #kafkaliedagā #kafkaontheshore #eslasu #japaneseliterature #literature #book #reading #ilovebook #goodreadswithaview #beach #summer #booklover

A post shared by Grāmatmīle (@gramatmile) on

 

@lasambrille Instagram vidē darbojas jau vairāk nekā gadu un priecē savus sekotājus ne tikai ar bildēm, bet arī ar patiešām izsmeļošām atsauksmēm par grāmatām.

View this post on Instagram

Bada spēļu tradīcijas turpinātājs, pēc būtības cīņa par izdzīvošanu tuvākā nākotnē. Ļoti interesants darba pieteikums, grāmatu iegādājos un lasīju vēl pirms ažiotāžas, daļēji tāpēc varbūt gaidīju vairāk zinātnes, t.sk. sci-fi, analītiskumu, bet patiesībā tas ir vnk labi būvēts piedzīvojumu trilleris (kā jau teicu – bada spēles). Jau ekranizēts ar superzvaigznēm galvenajās lomās, diemžēl pieejamie filmas vērtējumi nav pārāk iedvesmojoši, bet noteikti noskatīšos. Darbā izmantots pelnrušķītes stāsts, kas ir viena no izplatītākajām klišejām – parasta meitene bez īpašām personības iezīmēm no nekurienes pēkšņi ne no šā, ne no tā, tiek iecelta saulītē un kļūst par sabiedrībā ievērojamu personu, protams, neaizmirstot arī princi baltā zirgā, kuru tā vien saista tieši šāda tipāža meitene. Bet ko nu daudz kritizēšu, jo lasīt tiešām ir interesanti un stāsta detaļās ir ticamības moments. Pavirši lasot atsauksmes, darbam tiek piedēvētas biedējoša pareģojuma par mūsu nākotni īpašības. Nu es neko stipri šausminošu tur nesaskatu, bet es nepiederu pie personām, kam piemīt vajāšanas mānijas pazīmes, domājot, ka, piemēram, viņu lielvekalā iegādātais tualetes papīrs kādam interesē vairāk nekā datu ievākšanas algoritmiem lielajām mārketinga korporācijām, lai varētu nopelnīt vairāk. Bet, atpakaļ pie stāsta, autors ir meistarīgi apkopjis daudz aktuālās lietas no pēdējās desmitgades un attīstījis to tālāk. Jāsaka, ka ir arī sižeta līnijas, kas nav paredzamas un tas dod darba piesātinātību. Galvenā varone Meja sākumā ir kā vienīgā pareizības saliņa jaunajā civilizācijā, ļaujiet tā man to teikt, bet pamazām tiek visā tajā ievilkta un sabojāta, lai vēlāk pamazām rāptos no tā visa ārā. Kopumā pēc darba izlasīšanas ir sajūta kā pēc kārtīgas fast food porcijas apēšanas – nedaudz vainas apziņa par nodarīto savam kuņģim (atņemto laiku reālajai dzīvei) un vērtīgo uzturvielu neesamību, bet tomēr bija garšīgi un esi paēdis uz kādu laiku. Tuvās nākotnes apraksti ir tiešām aizgrābjoši un būs interesanti salīdzināt, cik no tā visa piepildīsies. Kopš grāmatas izlasīšanas (attiecīgi, jāņem vērā, ka grāmata izdota 2013.gadā), ir jau daži notikumi, kas sakrīt. #literatura #literature #books

A post shared by lasambrille (@lasambrille) on

 

Kuriem no šiem Instagram kontiem seko tu? 

Stāsts par bēgšanu no mazpilsētas un pašam no sevis


Par Eduāra Luī daļēji autobiogrāfisko darbu “Jātiek vaļā no Edija” pēdējā mēneša laikā aktīvi runājuši daudzi mani lasošie draugi, bet ar grāmatām ir tā, ka labāk vienreiz pašam izlasīt, nekā dzirdēt simtiem labu atsauksmju. Tāpēc es ķēros klāt Luī sarakstītajai grāmatai, lai noskaidrotu, kāpēc tad Edijs kādam ir tik ļoti nevēlams, ka no viņa jātiek vaļā. 

Grāmatā stāstīts par Ediju Belgēlu jeb Ediju Smukģīmi, kuram lemts savu bērnību un pamatskolas gadus pavadīt kādā Francijas mazpilsētā, kura absolūti neatbilst vidusmēra cilvēka priekšstatiem par dzīvi šķietami tolerantajā, izsmalcinātajā un pārtikušajā Francijā. Kāpēc Edija stāsts par dzīvi mazpilsētā ir tik īpašs? Jo viņš ir homoseksuāls un šī viņa neatbilstība “īsta veča” normām padara viņu derdzīgu ne tikai mazpilsētas iedzīvotājiem, bet arī sev pašam, kā rezultātā viņš cieš no emocionālas un fiziskas vardarbības. Katrs, kurš kādreiz dzīvojis mazā ciematā vai mazpilsētā, noteikti zina, cik ļoti normālības un pelēcības masā izceļas katrs, kurš uzdrošinās atšķirties vai vienkārši nespēj būt tāds, kā visi citi.

Lai arī vairākās atsauksmēs esmu lasījis to, ka šī grāmata ir par Edija ceļu uz sevis pieņemšanu, manuprāt, šī grāmata ir arī par dzimumu lomām, kuras sabiedrība, īpaši tās aizspriedumainākā daļa, vēlas uzspiest cilvēkiem, tādējādi apslāpējot viņu patieso būtību un ierobežojot viņu lēmumus.

“Šai te viņas vecumā joprojām nav bērnu, kaut kas nav ar viņu normāli. Droši vien lesbiete. Vai arī frigida, neviens nav viņu kārtīgi paņēmis priekšā.” – 62. lpp.

“Nedusmojies uz viņu par to, tu taču zini, viņš ir vīrietis un vīrieši nekad nerunā par savām jūtām.” – 114. lpp.

“Tas, kurš nejūtas kā īsts vīrietis, visvairāk cenšas par tādu izlikties, un tas, kurš apzinās savu iekšējo vājumu, labprāt izrāda spēku.” – 130. lpp.

Līdzīgi kā grāmatas galvenais varonis Edijs, arī es esmu dzimis deviņdesmito gadu sākumā un lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis lauku ciematā, tāpēc daudzas no grāmatā aprakstītajām situācijām man nešķita svešas, tomēr jāatzīst, ka daļa no grāmatas ainām mani šokēja, jo bija grūti noticēt, ka runa ir par Franciju deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā. Eduārs Luī, aprakstot savas bērnības atmiņas, ir ļoti atklāts, brīžiem varbūt pat pārāk atklāts, jo lasītājiem stāsta pat par bērnībā piedzīvotām incesta “spēlēm”. Es patiešām gribētu zināt, kas no tā visa ir noticis realitātē, bet kas radies autora iztēles rezultātā, jo pieļauju, ka daudzas no grāmatā minētajām personām, ja tās patiešām eksistē, varētu nebūt sajūsmā par Luī vaļsirdību, kuras rezultātā arī viņš pats šajā grāmatā daudzās epizodēs atainots ne pārāk glaimojošā gaismā.

Grāmatas valoda ir vienkārša un stāstījums brīžiem ir ļoti naivs, bet vienlaicīgi arī ļoti dzīvs, reālistisks un emocionāli uzlādēts. Jāatzīst, ka es būtu gribējis, lai grāmata būtu biezāka un tajā pieminēto cilvēku dzīvesstāsti būtu izvērstāki, jo mani patiešām aizrāva ne tikai Edija stāsts, bet arī viņa tuvinieku likteņstāsti. Pēc grāmatas izlasīšanas man palika vairāki neatbildēti jautājumi, bet šī mazuma piegarša vienlaicīgi ir arī literārā darba kvalitātes rādītājs, jo pēc slikti uzrakstītiem darbiem šāda “dodiet man vēl” sajūta nekad nerodas.

Man īpaši spilgti atmiņā iespiedusies grāmatas beigu daļa, kurā aprakstīts tas, kā tēvs pavada Ediju viņa ceļā uz izlaušanos no mazpilsētas, kurā burtiski gandrīz viss ož pēc nabadzības un nolemtības. Edija tēvs ir homofobs un rasists, bet viņa attieksmē jūtams lepnums un skaudība, jo viņa dēls bijis gana gudrs un drosmīgs, lai nostātos pret straumi un izdarītu to, par ko tik daudzi mazpilsētas iedzīvotāji tikai sapņoja. Aizverot grāmatu, domāju, ka tieši Edija atšķirīgā būtība bija tā, kas ļāva viņam izlauzties no vietas, kura laika gaitā no tās iedzīvotājiem izsūca individualitāti un degsmi.

“Viņš bija sapratis, ka viens pastāv tikai attiecībā pret otru un ka tiem ļaudīm, kas pazīst tikai ērtības, bet nekad nav izjutuši trūkumu vai pazemojumu, kaut kā pietrūkstot. It kā viņi nebūtu pa īstam dzīvojuši.” – 137. lpp.

Ar šo darbu Luī ir piešķīris balsi strādnieku šķirai un ir parādījis Francijas ne tik daiļo pusi, kuru aiz Parīzes spožajām gaismām un buržuāzijas skaļajām dzīrēm ir viegli nesaredzēt un nesadzirdēt. Kā pats Luī kādā intervijā stāstīja, daudzi cilvēki vardarbīgo un nabadzīgo Francijas daļu atsakās redzēt un uzskata to par fantāzijas augli; pat vairāki grāmatu izdevēji Parīzē apgalvoja, ka Luī rakstītajam neviens neticēs, tādējādi apstiprinot rakstnieka apgalvojumu par to, ka sabiedrībai ir tieksme ignorēt neērtās problēmas, kuras skar vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu. Kad Luī sāka rakstīt “Jātiek vaļā no Edija”, viņš vēlējās radīt kaut ko godīgu un īstu, un, manuprāt, viņam tas ir lieliski izdevies.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; Nairi Balian tulkojums no franču valodas.