literatūra

Stāsts par bēgšanu no mazpilsētas un pašam no sevis


Par Eduāra Luī daļēji autobiogrāfisko darbu “Jātiek vaļā no Edija” pēdējā mēneša laikā aktīvi runājuši daudzi mani lasošie draugi, bet ar grāmatām ir tā, ka labāk vienreiz pašam izlasīt, nekā dzirdēt simtiem labu atsauksmju. Tāpēc es ķēros klāt Luī sarakstītajai grāmatai, lai noskaidrotu, kāpēc tad Edijs kādam ir tik ļoti nevēlams, ka no viņa jātiek vaļā. 

Grāmatā stāstīts par Ediju Belgēlu jeb Ediju Smukģīmi, kuram lemts savu bērnību un pamatskolas gadus pavadīt kādā Francijas mazpilsētā, kura absolūti neatbilst vidusmēra cilvēka priekšstatiem par dzīvi šķietami tolerantajā, izsmalcinātajā un pārtikušajā Francijā. Kāpēc Edija stāsts par dzīvi mazpilsētā ir tik īpašs? Jo viņš ir homoseksuāls un šī viņa neatbilstība “īsta veča” normām padara viņu derdzīgu ne tikai mazpilsētas iedzīvotājiem, bet arī sev pašam, kā rezultātā viņš cieš no emocionālas un fiziskas vardarbības. Katrs, kurš kādreiz dzīvojis mazā ciematā vai mazpilsētā, noteikti zina, cik ļoti normālības un pelēcības masā izceļas katrs, kurš uzdrošinās atšķirties vai vienkārši nespēj būt tāds, kā visi citi.

Lai arī vairākās atsauksmēs esmu lasījis to, ka šī grāmata ir par Edija ceļu uz sevis pieņemšanu, manuprāt, šī grāmata ir arī par dzimumu lomām, kuras sabiedrība, īpaši tās aizspriedumainākā daļa, vēlas uzspiest cilvēkiem, tādējādi apslāpējot viņu patieso būtību un ierobežojot viņu lēmumus.

“Šai te viņas vecumā joprojām nav bērnu, kaut kas nav ar viņu normāli. Droši vien lesbiete. Vai arī frigida, neviens nav viņu kārtīgi paņēmis priekšā.” – 62. lpp.

“Nedusmojies uz viņu par to, tu taču zini, viņš ir vīrietis un vīrieši nekad nerunā par savām jūtām.” – 114. lpp.

“Tas, kurš nejūtas kā īsts vīrietis, visvairāk cenšas par tādu izlikties, un tas, kurš apzinās savu iekšējo vājumu, labprāt izrāda spēku.” – 130. lpp.

Līdzīgi kā grāmatas galvenais varonis Edijs, arī es esmu dzimis deviņdesmito gadu sākumā un lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis lauku ciematā, tāpēc daudzas no grāmatā aprakstītajām situācijām man nešķita svešas, tomēr jāatzīst, ka daļa no grāmatas ainām mani šokēja, jo bija grūti noticēt, ka runa ir par Franciju deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā. Eduārs Luī, aprakstot savas bērnības atmiņas, ir ļoti atklāts, brīžiem varbūt pat pārāk atklāts, jo lasītājiem stāsta pat par bērnībā piedzīvotām incesta “spēlēm”. Es patiešām gribētu zināt, kas no tā visa ir noticis realitātē, bet kas radies autora iztēles rezultātā, jo pieļauju, ka daudzas no grāmatā minētajām personām, ja tās patiešām eksistē, varētu nebūt sajūsmā par Luī vaļsirdību, kuras rezultātā arī viņš pats šajā grāmatā daudzās epizodēs atainots ne pārāk glaimojošā gaismā.

Grāmatas valoda ir vienkārša un stāstījums brīžiem ir ļoti naivs, bet vienlaicīgi arī ļoti dzīvs, reālistisks un emocionāli uzlādēts. Jāatzīst, ka es būtu gribējis, lai grāmata būtu biezāka un tajā pieminēto cilvēku dzīvesstāsti būtu izvērstāki, jo mani patiešām aizrāva ne tikai Edija stāsts, bet arī viņa tuvinieku likteņstāsti. Pēc grāmatas izlasīšanas man palika vairāki neatbildēti jautājumi, bet šī mazuma piegarša vienlaicīgi ir arī literārā darba kvalitātes rādītājs, jo pēc slikti uzrakstītiem darbiem šāda “dodiet man vēl” sajūta nekad nerodas.

Man īpaši spilgti atmiņā iespiedusies grāmatas beigu daļa, kurā aprakstīts tas, kā tēvs pavada Ediju viņa ceļā uz izlaušanos no mazpilsētas, kurā burtiski gandrīz viss ož pēc nabadzības un nolemtības. Edija tēvs ir homofobs un rasists, bet viņa attieksmē jūtams lepnums un skaudība, jo viņa dēls bijis gana gudrs un drosmīgs, lai nostātos pret straumi un izdarītu to, par ko tik daudzi mazpilsētas iedzīvotāji tikai sapņoja. Aizverot grāmatu, domāju, ka tieši Edija atšķirīgā būtība bija tā, kas ļāva viņam izlauzties no vietas, kura laika gaitā no tās iedzīvotājiem izsūca individualitāti un degsmi.

“Viņš bija sapratis, ka viens pastāv tikai attiecībā pret otru un ka tiem ļaudīm, kas pazīst tikai ērtības, bet nekad nav izjutuši trūkumu vai pazemojumu, kaut kā pietrūkstot. It kā viņi nebūtu pa īstam dzīvojuši.” – 137. lpp.

Ar šo darbu Luī ir piešķīris balsi strādnieku šķirai un ir parādījis Francijas ne tik daiļo pusi, kuru aiz Parīzes spožajām gaismām un buržuāzijas skaļajām dzīrēm ir viegli nesaredzēt un nesadzirdēt. Kā pats Luī kādā intervijā stāstīja, daudzi cilvēki vardarbīgo un nabadzīgo Francijas daļu atsakās redzēt un uzskata to par fantāzijas augli; pat vairāki grāmatu izdevēji Parīzē apgalvoja, ka Luī rakstītajam neviens neticēs, tādējādi apstiprinot rakstnieka apgalvojumu par to, ka sabiedrībai ir tieksme ignorēt neērtās problēmas, kuras skar vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu. Kad Luī sāka rakstīt “Jātiek vaļā no Edija”, viņš vēlējās radīt kaut ko godīgu un īstu, un, manuprāt, viņam tas ir lieliski izdevies.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; Nairi Balian tulkojums no franču valodas. 

Advertisements

Grāmata “Lielie mazie meli”


Kad noskatījos Deivida E. Kellija veidotā seriāla Big Little Lies pirmo sezonu, uzzināju, ka lieliskā seriāla pamatā ir austrāliešu izcelsmes autores Laienas Moriartijas romāns “Lielie mazie meli”, kuru latviešu valodā izdevis apgāds “Kontinents”. Par seriālu biju tādā sajūsmā, ka vēlējos izlasīt arī grāmatu, jo gribēju pilnībā ienirt Moriartijas radītajā lielo mazo melu virpulī, kurš vienlaicīgi ir izklaidējošs un arī nervus kutinošs. 

Skolas viktorīnas vakarā ir notikusi traģēdija un kāds no tās dalībniekiem ir miris. Lasītājiem netiek atklāts, kurš tas ir, kā arī netiek izpausts, vai tas bija nelaimes gadījums vai aukstasinīga slepkavība. Lai uzzinātu atbildes uz visiem jautājumiem, lasītājam ir jāapbruņojas ar pacietību vairāk nekā 400 lapaspušu garumā, jo tikai pašās grāmatas beigās krīt noslēpumainības plīvurs, atklājot visu lielo melu aisbergu, kas tik ilgi slēpies zem redzamās mazo melu daļas. Pēc paziņojuma par iespējamo slepkavību lasītājs tiek aizvests pagātnē – sešus mēnešus pirms viktorīnas vakara, kad savā četrdesmitajā dzimšanas dienā košā Medelaina satiek jauniņo Džeinu, kura uz dzīvi Pirivī pussalā pārcēlusies pavisam nesen. Abas sievietes ātri iedraudzējas un vēlāk viņām pievienojas arī Medelainas skaistā un bagātā draudzene Seleste, tādējādi izveidojot draudzīgu trijotni, kurai, šķiet, kopīgs vien tas, ka viņu bērni mācīsies vienā skolā; bet patiesībā ārējais izskats un stāvoklis sabiedrībā izrādās maldinošs, jo viņām ir vairāk kopīga nekā sākotnēji varētu šķist.

Grāmatā iekļauto tēmu klāsts ir tik plašs, ka pat grūti tās visas uzskaitīt, bet tās ļoti meistarīgi sakausētas vienā lielā, vienotā veselumā, neradot sajūtu, ka kaut kas no tā visa būtu neiederīgs. Visa centrā ir mazie meli, kurus grāmatas varones stāsta pašas sev un citiem: viena, lai pārliecinātu sevi, ka vīra vardarbīgā izturēšanās ir viņas pašas nopelns; otra, lai iestāstītu sev, ka viņas bijušajam vīram nav tiesību atgriezties viņas dzīvē un piedalīties viņu kopīgās meitas audzināšanā; trešā, lai slēptu kādu tumšu pagātnes noslēpumu, par kuru katru dienu atgādina viņas mazais dēlēns. Aprakstītās tēmas ir ļoti smagas un pat nomācošas, bet Moriartija tās pasniegusi izklaidējošā manierē un ar pamatīgu humora devu, vienlaicīgi neparodējot šo sieviešu samezglotos dzīvesstāstus. Gan lasot grāmatu, gan skatoties tās ekranizāciju, mani nepameta sajūta, ka “Lielie mazie meli” ir daudz kvalitatīvāka seriāla “Bīstamās mājsaimnieces” versija. Uzreiz gan jāsaka, ka par plaģiātu te nevar būt ne runas, jo līdzības galvenokārt vērojamas tikai abu šo darbu noskaņā, pasniegšanas manierē un faktā, ka to galvenās varones ir dažādās intrigās iepītas sievietes.

Pieļauju, ka grāmatas autore ļoti apzināti galvenās varones izveidojusi ļoti atšķirīgas, lai uzsvērtu, ka par spīti atšķirīgajam, sievietes (un jo īpaši mātes) spēj atrast kopīgu valodu un pat izveidot ciešu un patiesu draudzību. Lasīšanas procesā nedaudz iemīļoju katru no romāna varonēm, jo Moriartija viņas radījusi tik ļoti īstas un ar cilvēciskiem trūkumiem, ka ir viegli saprast, kāpēc katra no sievietēm rīkojās tieši tā, kā aprakstīts grāmatā. Pat Renātes, kuru noteikti ne vienam vien lasītājam gribēsies uzskatīt par ļauno varoni, rīcību ir viegli saprast, jo, kad runa ir par kādu, kurš nodarījis pāri viņas bērnam, katra māte var kļūt par mežonīgu plēsoņu, lai tikai savu atvasi pasargātu.

Daži citāti no grāmatas:

“Kāpēc visiem vajadzēja tik delikāti censties nepieminēt Selestes naudu? Bagātība jau nebija nekāda apkaunojoša slimība. To pašu varēja sacīt arī par Selestes skaistumu.” – 42. lpp.

“Varēja būt arī ļaunāk. Ak, tik daudzkārt ļaunāk. Viņa bija lasījusi par īstiem ģimenes varmācības upuriem. Tas bija briesmīgi. Tas bija pa īstam.” – 154. lpp.

“Citu cilvēku problēmas allaž šķita tik viegli pārvaramas, bet citu bērni – daudz paklausīgāki.” – 201. lpp.

“Interesanti, ka pastaigājoties varēja pateikt daudz ko tādu, ko nebija iespējams pastāstīt, jūtot ciešu skatienu pāri galdam.” – 268. lpp.

“Vai viņš justos pazemots, ja pasaule uzzinātu, ka ieraksti viņa Facebook profilā daudz ko neatklāj?” – 354. lpp.

Ja grāmata jāsalīdzina ar tās ekranizāciju, tad jāsaka, ka Kellijs izturējies ļoti cieņpilni pret Moriartijas darbu un svarīgākās sižeta līnijas mainījis minimāli – lielākā atkāpe no grāmatas varētu būt tā, ka seriālā vienai no galvenajām varonēm piedēvēta laulības pārkāpšana, par kuru grāmatā pilnīgi nekas nav pat pieminēts. Seriāls un grāmata man vienlīdz labi patika, tomēr jāatzīst, ka seriāla pirmās sezonas noslēgums bija gaumīgāks par grāmatas beigām, bet humora ziņā gan seriāls grāmatu nepārspēja. Rīza Viterspūna Medelainas lomā, Nikola Kidmena Selestes lomā un Šeilīna Vudlija Džeinas lomā, manuprāt, ir vienkārši izcilas, jo viņas ļoti izjusti un patiesi spējušas nodot skatītājiem to emociju daudzveidību un spēcīgo vēstījumu, kuru Moriartija ir iemūžinājusi grāmatā.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Kontinents”; no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa. 

Rudenī pie lasītājiem nonāks jauns Roberta Galbraita kriminālromāns


Šonedēļ atklātībā nonāca ziņa, ka šī gada 18. septembrī pie Galbraita darbu cienītājiem nonāks jau ceturtais kriminālromāns par privātdetektīva Kormorana Straika piedzīvojumiem. Grāmatas nosaukums Lethal White tika atklāts jau 2017. gada 14. martā, bet tikai šonedēļ lasītājiem, kas nepacietīgi jautāja, kad tad beidzot viņi varēs šo darbu turēt savās rokās, tika sniegta atbilde ar precīzu datumu. 

Tie cilvēki, kas kaut nedaudz seko līdzi literatūras pasaules aktualitātēm, zina, ka Roberts Galbraits ir britu rakstnieces Dž. K. Roulingas pseidonīms, kura sniegto noslēpumainību un anonimitāti Roulinga izbaudīja pavisam īsu laika posmu, jo jau pēc pirmās grāmatas “Dzeguzes sauciens” izdošanas Galbraita patiesā identitāte ātri tika atklāta, kas, protams, acumirklī nodrošināja grāmatai bestsellera statusu. Angļu valodā lasošie ar Galbraita daiļradi varēja iepazīties jau 2013. gadā, bet 2017. gadā Galbraita darbu tulkojumus latviešu valodā sāka izdot izdevniecība “Zvaigzne ABC”.

Par ko tad būs stāstīts Galbraita jaunākajā darbā? Pie Straika birojā ierodas satraukts vīrietis, vārdā Billijs, lai lūgtu privātdetektīva palīdzību kāda nozieguma izmeklēšanā, kuru Billijs redzējis laikā, kad bijis vēl tikai bērns. Par spīti tam, ka jaunajam vīrietim ir acīmredzama psiholoģiskā krīze un viņš nespēj atcerēties daudzas konkrētas notikušā detaļas, viņa stāsts šķiet ļoti patiess. Pirms Straiks paspēj ķerties klāt Billija sīkākai izjautāšanai, jaunais vīrietis, panikas mākts, jau steigā pametis privātdetektīva biroju.

Cenšoties aizrakties līdz Billija stāsta pašiem pamatiem, Straiks un viņa izmeklētāju aģentūras partnere Robina, kas reiz bija tikai viņa asistente, tiek uzvesti uz pavedienu takas, kas aizved viņus cauri Londonas sānielām, uz slepenu svētnīcu, kas atrodas Parlamenta namā, un uz skaistu, bet draudīgu muižu dziļos laukos.

Turklāt šī labirinta risināšanas laikā arī paša Straika dzīve nav nemaz tik vienkārša, jo jauniegūtā slava nozīmē to, ka viņš vairs nevar privātajā un profesionālajā dzīvē darboties tikpat nemanāmi kā agrāk. Arī privātdetektīva attiecības ar viņa kādreizējo asistenti Robinu ir sarežģītākas kā jebkad – Straika biznesā viņa tagad ir neaizstājama, bet viņu personiskās attiecības kļuvušas daudz saspringtākas.

Izklausās aizraujoši, vai ne?!

“Izsvītrotie” – karsta lasāmviela skandināvu kriminālromānu faniem


Grāmatu lasītāji Latvijā ir ļoti iecienījuši skandināvu kriminālromānus – tam lielisks apliecinājums ir to biežā parādīšanās grāmatnīcu pārdotāko grāmatu topos. Adleram-Olsenam, Lārsonam, Lāgerkrancam un Nesbē nu pievienojies arī zviedru rakstnieks Stefans Anhems, kurš savā dzimtenē ir ļoti iecienīts autors, bet, pateicoties grāmatu apgādam “Mansards”, tagad arī latviski lasošajiem kriminālromānu cienītājiem ir iespēja iepazīties ar autora daiļradi. Šī gada pavasara sākumā lasītāju vērtējumam tika nodots Stefana Anhema kriminālromāns “Izsvītrotie”, kas ir ne tikai pirmais šī autora darbs, kas tulkots latviešu valodā, bet arī pirmais sērijas “Izmeklē Fabians Risks” kriminālromāns. 

Pēc nopietnu nepatikšanu ievārīšanas gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē, grāmatas galvenais varonis Fabians Risks piespiedu kārtā pamet savu iepriekšējo darba vietu Stokholmas policijas pārvaldē un kopā ar ģimeni pārceļas uz savu dzimto pilsētu, kur viņam pēc sešu nedēļu ilga atvaļinājuma jāsāk strādāt vietējā policijas iecirknī. Šīs sešas brīvās nedēļas Fabians plāno pavadīt mierpilni – iekārtojoties jaunajā mājoklī un darot visu, lai atjaunotu saskaņu starp sevi un sievu, bet jau neilgi pēc ģimenes ierašanās jaunajā mājvietā šie plāni tiek izjaukti, jo pie Risku ģimenes nama durvīm zvana Fabiana nākamā priekšniece, lai informētu, ka notikusi nežēlīga slepkavība un upuris ir viens no viņa pamatskolas klasesbiedriem. Un, iespējams, arī slepkava ir viens no viņa klasesbiedriem, kura plānos ir izsvītrot ne tikai pirmā upura Jergena Polsona seju no klases fotogrāfijas, bet arī vēl citu klasesbiedru sejas. Izmeklētājs ātri saprot, ka atvaļinājums noslēgsies tā arī nesācies, kā arī lasītājiem ir skaidrs, ka “Izsvītrotie” nebūs romāns par bezrūpīgu izmeklētāja atvaļinājumu kopā ar ģimeni.

Lasot “Izsvītrotos”, man nemitīgi gar acīm zibēja ainas gluži kā filmā un nebija tāds apraksts, kuru man būtu bijis grūti vizualizēt, turklāt notikumi risinājās tik spraigi, ka šķīru lappusi pēc lappuses, lai tikai uzzinātu, kas notiks tālāk. Arī pastrādātās slepkavības autors ir smalki izstrādājis un brīžiem tās atgādina ko tādu, uz ko spējīgs būtu leģendārais grāmatu, filmu un seriāla tēls Hanibāls Lekters, kas pavisam noteikti jāuztver kā kompliments Anhema iztēlei un žanra pārzināšanai. Diemžēl grāmatas lielākais pluss vienlaicīgi ir arī tās lielākais mīnuss, jo “Izsvītrotie” tik ļoti atgādina lieliska trillera scenāriju, ka tai pietrūkst izciliem literārajiem darbiem raksturīgā dziļuma. Otrā plāna varoņi man šķita meistarīgi ieskicēti un daži no tiem pat izcili (piemēram, dāņu policijas darbiniece Dunja), bet visproblemātiskākie šķita tieši centrālie varoņi, no kuriem Fabians ne reizi vien šķita kaitinošs, jo rīkojās absolūti muļķīgi un lika man gandrīz balsī iesaukties “Ko, pie velna, tu dari?”, un arī slepkava, jo viņam tika piešķirtas gluži vai mītiskas būtnes spējas un arī viņa motīvs mani pilnībā nepārliecināja. (Te gan jāņem vērā, ka es neesmu psihiatrs, kurš zina, kāds ir pietiekami labs iemesls, lai psihopātisks maniaks savā galvā attaisnotu klasesbiedru slepkavošanu.)

Ja grāmatu jāpielīdzina ēdienam, tad tā noteikti varētu būt turza popkorna, kuru negausīgā tempā apēst, neizjūtot pēc ēšanas sāta sajūtu un ātri vien aizmirstot par šīs uzkodas notiesāšanu. Neskatoties uz kritiku, ko šai grāmatai esmu veltījis, jāatzīst, ka šis ir ideāls pludmales kriminālromāns, kuru lasīt atvaļinājumā vai vienkārši sauļojoties, jo brīžiem Anhema rakstītais liks pār ķermeni pārskriet aukstiem drebuļiem, tādējādi atvēsinot lasītāju no svelmes. Vērtējot šo grāmatu kā brīvā laika izklaidi, man jāsaka, ka sen neko tik aizraujošu un nervus kutinošu nebiju lasījis.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; no zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska.

Kāpēc man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga?


Jebkurš cilvēks, kurš mani pazīst vismaz pāris gadus, zina, ka esmu liels Dž. K. Roulingas darbu fans un rakstnieces radītā Harija Potera grāmatu sērija man ir īpaši mīļa, bet pēdējo gadu laikā ir radies kāds liels BET. Man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga. Par laimi, spēju nošķirt cilvēku no viņa darbiem, bet pieļauju, ka ilgtermiņā manas antipātijas pret Roulingu varētu izaugt tik lielas, ka tās sāks ietekmēt arī to, kā es uzlūkoju viņas darbus. Kādi tad ir tie iemesli, kāpēc manī dzimušas antipātijas pret šo izcilo britu autori? 

“Poteriādes” monopolizēšana: Kad izlasīju pēdējo “Poteriādes” grāmatu, sajūtas bija līdzīgas kā tad, kad jāšķiras no laba drauga, zinot, ka ar viņu vairs nekad netiksies, tāpēc priecājos, kad Roulinga pēc septītās grāmatas izdošanas ļāva lasītājiem atgriezties burvju pasaulē un atklāja Pottermore fanu vietni, kurā sāka publicēt padziļinātas grāmatu varoņu biogrāfijas un nelielus stāstiņus par viņu dzīvi pēc pēdējā grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Sākumā tā šķita kā patīkama atkal satikšanās, bet tad sākās šo stāstu un papildinājumu plūdi, kuriem pat es kā rūdīts “Poteriādes” fans vairs nespēju izsekot līdzi. Džons Grīns reiz ir teicis, ka viņš nezinot, kā beidzas viņa grāmatas, jo tas esot atkarīgs no katra lasītāja individuāli. Lai arī Roulingas darbos ir daudz maģijas, šo beigu maģiju, par kuru runā Grīns, Roulinga saviem lasītājiem ir liegusi, turklāt rakstniece diezgan asi uztver arī dažādas “Poteriādes” elementu interpretācijas, kuras nesaskan ar viņas viedokli. (Mikroblogošanas vietnē Twitter viņa daudzus “Poteriādes” fanus ir bloķējusi pat par simpātiju paušanu pret grāmatu sērijas slikto puisi Drako Malfoju.) Brīdī, kad tiek publicēta rakstnieka grāmata, tā pieder arī tās lasītājiem, bet šķiet, ka Roulinga to nesaprot un grib sev paturēt ne tikai visu burvju pasauli, bet arī tiesības uztvert viņas rakstīto atšķirīgi.

“Poteriādes” politizēšana: Katrs, kurš seko Roulingai mikroblogošanas vietnē Twitter, zina, ka rakstniece aktīvi komentē politiskās norises pasaulē un regulāri kritizē ASV prezidentu Donaldu Trampu. Politiskā aktivitāte, protams, ir apsveicama, bet viņa dažādus politiskos procesus un aktualitātes sabiedrībā sasaista ar “Poteriādes” varoņiem un notikumiem. Piemēram, pēkšņi viņa atklāja, ka profesora Vilksona kļūšana par vilkaci esot HIV metafora, bet Cūkkārpas direktors Dumidors ir gejs, kaut gan grāmatās par to pat nebija doti mājieni. Donalda Trampa imigrantu politiku viņa ir salīdzinājusi ar Lorda Voldemorta cīņu pret visiem, kas neietilpa tīrasiņu burvju kategorijā, kā arī piebilda, ka Tramps ir daudz sliktāks par Voldemortu. Nezinu, vai šie izteikumi ir autores izmisīgi centieni atkal iebīdīt “Poteriādi” aktuālajās ziņās, bet viņai vajadzētu nošķirt politiku no daiļliteratūras, jo pēdējais, ko Harijam Poteram vajag, ir politiska piegarša. Piekrītu žurnālistes Lorenas Sazernas teiktajam, ka “Poteriāde” nav politikas rokasgrāmata, bet gan pasaka, kurai ar reālo pasauli ir maz kā kopīga, tāpēc tā nav piemērotākā literatūra, kuru citēt vai interpretēt atbilstoši tā brīža aktualitātēm pasaulē, jo reālajā pasaulē pasaku scenāriji nedarbojas. Turklāt mūsdienās Tramps ir visur, tāpēc būtu labi, ja viņš netiktu ievilkts arī populārajā burvju sāgā.

Neturēšanās pie sava teiktā: Kad Roulinga paziņoja, ka Cūkkārpas direktors ir homoseksuāls, viņas fani bija pārsteigti, bet daudzi vaicāja – kāda no tā visa jēga, jo grāmatu sērija pabeigta jau pirms laba laika? BET tad 2016. gada rudenī skatītāju vērtējumam tika nodots “Poteriādes” prīkvels “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt” (Fantastic Beasts and Where to Find Them), kurā būtiska loma atvēlēta arī Dumidora jaunības dienu sirdsāķītim Gelertam Grindevaldam. Pēc pirmās Fantastic Beasts filmas pirmizrādes tika paziņots, ka šīs filmu sērijas otrās daļas epicentrā būs Dumidora un Grindevalda konflikts, bet Dumidora seksuālā orientācija tajā netiks ne minēta, ne atainota. Šis fakts pilnīgi nevienu nesatrauktu, ja vien Roulinga pati iepriekš nebūtu paziņojusi, ka Cūkkārpas direktors ir gejs un viņu vienojušas romantiskas jūtas ar tumšo burvi Grindevaldu. Tad kāda bija šī paziņojuma jēga, ja autore šo faktu nebija minējusi “Poteriādes” grāmatās un negrasās to minēt arī filmās, kurās stāstīts par Dumidora jaunību un laikiem pirms Harija Potera dzimšanas? Vismaz man izskatās, ka šis paziņojums nebija nekas vairāk kā vēlme iegūt LGBT kopienas simpātijas un radīt ažiotāžu.

Nespēja uztvert jokus un neiedziļināšanās kontekstā: Jūtūbera PewDiePie fans esmu krietni īsāku laiku nekā Roulingas fans, bet, kad PewDiePie publicēja joku video, kurā bija iekļauta arī pasmiešanās par nacismu, un Roulinga to uztvēra ļoti saasināti, veltot jaunajam zviedram dzēlīgus komentārus, es par visiem 100% nostājos populārā jūtūbera pusē. Jebkurš, kurš skatās PewDiePie veidotos video, zina, ka viņš nav nacists un nemudina savus skatītājus uz nacistiskām darbībām, bet Roulinga nevilcinājās savā Twitter profilā pārpublicēt izgriezumus no kāda vox.com raksta, kurā jaunajam vīrietim tika piedēvēta arī rasistiska izturēšanās, kaut gan apsūdzības rasismā izrādījās nepamatotas. Turklāt šī nav vienīgā reize, kad Roulinga dalījusies ar saturu, kas izrauts no konteksta: 2017. gadā viņa dalījās ar video, kurā bija redzams, kā ASV prezidents Tramps “ignorē” ratiņkrēslā sēdoša puisēna sveicienam pastiepto roku. Beigās izrādījās, ka video ir rediģēts un tam ir nogriezts sākums, kurā redzams, kā prezidents Tramps ratiņkrēslā sēdošajam puisēnam velta ilgu un sirsnīgu sveicienu. (Tikai nepārprotiet – es totāli neesmu Trampa fans, bet man ļoti riebjas lietu izraušana no konteksta, īpaši jau tad, ja to dara žurnālisti vai cilvēki ar patiešām milzīgu ietekmi. Turklāt Tramps ir sastrādājis pietiekami daudz muļķību, lai nevienam viņa pretiniekam nerastos pat nepieciešamība kaut ko safabricēt vai izraut no konteksta.) Kas attiecas uz PewDiePie gadījumu – tu nedrīksti cilvēku nepatiesi apsūdzēt nacisma popularizēšanā un rasismā, bet pēc tam izlikties, ka nekas slikts taču nav noticis un tu neesi pielicis savu pirkstu cilvēka reputācijas un karjeras iedragāšanā.

Par spīti visam, varu teikt, ka joprojām turpināšu fanot par “Poteriādi”, bet no Roulingas viedokļu vai paziņojumu lasīšanas gan man turpmāk vajadzētu izvairīties. Varbūt arī kādam no jums pēdējo gadu laikā mainījušās domas par šo izcilo rakstnieci? Padalies komentāros ar savu viedokli!

Kas ierakstīts latviskajā laimes kodā?


Kad uzzināju, ka rakstniece Dace Rukšāne strādā pie grāmatas “Latviskais laimes kods”, nodomāju, ka tā droši vien būs atbilde Meika Vikinga grāmatai “Mazā hygge grāmata”, kurā tās autors padalījies ar dāņu laimes atslēgām, jo gandrīz katru gadu dāņu tauta tiek atzīta par laimīgāko pasaulē. Latvietis vidējais varbūt teiks: “Ko tad mēs?! Pagājušā gadā ANO mūs atzina tikai par 54. laimīgāko valsti, turklāt mums taču patīk čīkstēt, cik viss slikti.”, bet patiesībā latvietim ir daudz iemeslu būt laimīgam un pateicīgam. Šī grāmata tam ir lielisks atgādinājums. 

Grāmata sadalīta divpadsmit nodaļās (katram gada mēnesim ir sava nodaļa) un katrai no tām ir piecas apakšnodaļas – pieci latviskā laimes koda elementi, par kuriem īsus komentārus snieguši cilvēki, kas konkrēto jomu labi pārzina un regulāri tajā smeļas prieku. Arī man ir ticis tas gods būt nelielai daļiņai no šīs grāmatas, jo tās autore pagājušā gadā palūdza man atbildēt uz dažiem jautājumiem par grāmatām un to lasīšanu.

Jāatzīst, man liels prieks, ka šīs grāmatas autore ir tieši Dace, jo viņa spējusi palūkoties uz latvisko laimes kodu patiešām ļoti objektīvi – bez jebkādas čīkstēšanas, kas daudziem latviešiem nav sveša, kā arī bez jebkādām rozā brillēm, lai tikai izliktos, ka esam labāki nekā patiesībā. Šī ir ļoti godīga grāmata ne tikai par mūsu laimi, bet arī par mūsu vēsturi un latviešiem kā tautu. Kad ar draugiem runāju par šo grāmatu, bieži vien lietoju vārdus “latviskā esence”, jo autorei izdevies ļoti koncentrētā veidā izvilkt mūsu tautas būtību un pasniegt to lasītājiem saistošā veidā. Būtu grēks nepieminēt grāmatā iekļautās fotogrāfijas, jo tajās, paldies Dievam, nav pārspīlēta glamūra kā no modes žurnāliem, bet ir sirdi sildošs īstums ar svētku galdu, kurā redzami trauki no PSRS laikiem, ar pļavām, kuru smaržu lieliski spēju iztēloties, ar mīlīgiem mazdārziņiem, ar mājas tortēm un ainavām, kuras tā vien aicina doties pastaigā. Manuprāt, šī ir lieliska dāvana Latvijai un tās tautai valsts simtgadē, jo liek ar veselīgu lepnumu paraudzīties pašiem uz sevi un arī ļauj uzzināt mazāk zināmus faktus par mūsu vēsturi. (Piemēram, man nebija ne jausmas par to, cik sena un daudzveidīga ir kapu svētku vēsture.)

Foto: Ieskats grāmatā.

Man ārkārtīgi simpatizēja intervijas apakšnodaļu beigās, jo Dace atradusi tik saistošus, iedvesmojošus un arī jautrus intervējamos, ka brīžiem sakaunējos, jo uz viņu fona esmu diezgan garlaicīgs čalis, kurš prieku rod lasīšanā un brīvajā laikā raksta par grāmatām. No īsajām intervijām sasmēlos arī iedvesmu lietām, kuras kādreiz gribētu pamēģināt, lai padarītu savu dzīvi pilnasinīgāku.

“Varbūt atkarība no dabas ir viena no skaistākajām atkarībām, kāda vien iespējama?” – Andris, 57 gadi, bļitko visu ziemu un brauc bļitkot arī uz Ziemeļiem

“Laikam to sauc par vecumu, kad izklaides ir būšana ar savējiem, nevis svešajiem, kad koncerts ir putnu dziesmas un dzeguzes trīs dažādās oktāvās, un varžu koris, teātris, klačiņas lauku stilā pie ugunskura, bet izstādes ekspozīcijas radām, iekārtojam un mainām paši savā ritmā.” – Ilze, 43 gadi, arhitekte, dzīvo Rīgā, ir lauku mājas

Vienīgi par grāmatas tehnisko izpildījumu gan man ir šādas tādas pretenzijas, jo esmu pārliecināts, ka grāmatu lasīs daudz cilvēku, bet tās mīkstie, neglancētie vāki aktīvai lasīšanai galīgi nav piemēroti: pat pēc pāris lasīšanas reizēm grāmatas vākā parādījušās dažas locījumu zīmes. Tikai der atcerēties, ka vāks grāmatas saturu nemaina un, neatkarīgi no tā, kādā vākā būtu ietērpts “Latviskais laimes kods”, tas ir darbs, kuru noteikti vajadzētu tulkot un izdot arī citās valstīs, lai ārzemnieki, kuriem interesē Latvija un tās kultūra, varētu uzzināt, kādi tad ir tie latvieši.

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.