Mansards

Nostalģiskās atmiņas par pirmajām reizēm


Dainas Tabūnas stāstu krājums “Pirmā reize” manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās jau ļoti ilgi, tomēr šīs grāmatas lasīšanu atliku tik bieži, ka beidzot to izlasīju gandrīz piecus gadus pēc tās izdošanas. Mani lasošie draugi, kuru viedoklim uzticos, Tabūnas veikumu slavēja, tāpēc jau pirms lasīšanas biju noskaņojies tam, ka grāmata diez vai man sagādās vilšanos. 

Grāmatā apkopoti septiņi stāsti par septiņu meiteņu pirmajām reizēm – pirmo saskarsmi ar reliģiju, pirmajiem greizsirdības uzplūdiem, pirmo piedzeršanos, pirmo attālināšanos no draugiem, pirmo seksuālo pieredzi, pirmo nopietno attiecību pārbaudījumu un daudz ko citu. Jāatzīst, ka grāmatas nosaukums mani nedaudz apmānīja, jo vārdu salikums “pirmā reize” vedināja domāt par kaut ko ļoti intīmu un pikantu, bet seksa grāmatā ir gaužām maz un tas pieminēts tikai garāmejot, tāpēc stāstu saturs vērtējams kā diezgan nevainīgs.

Nevarētu teikt, ka grāmatā apkopotie stāsti ir par septiņām absolūti dažādām meitenēm, jo viņu vārdi mainās, bet mani kā lasītāju nepameta sajūta, ka autore stāsta par vienu un to pašu meiteni dažādos dzīves posmos. Iespējams, tas ir trūkums, jo galvenās varones šķiet nedaudz vienveidīgas, bet tajā pat laikā tas ir arī pluss, jo visus stāstus ļoti organiski savieno un rada sajūtu, ka grāmatā iekļautie stāsti ir viens veselums. Stāstu varones ir ļoti īstas un nesamākslotas, tāpēc katra no viņām varētu eksistēt ne tikai grāmatas lapaspusēs, bet arī ārpus tām, kas ir liels autores meistarības rādītājs.

“Pirmā reize” īpaši varētu patikt astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušajiem, jo katrs, kurš dzimis šajā laika posmā, noteikti atpazīs grāmatā aprakstīto vidi, skolas atmosfēru, rotaļas, zīmolus un ne vienu vien situāciju, kas uzjundīs sentimentālas atmiņas par bērnību un pieaugšanu. Piemēram, šis citāts atsauca atmiņā manu bērnību, kad domāju, ka manas vecmammas vārds ir “Babiņa”:

“Ilvijai nav ne jausmas, kā sauc viņas vecmāmiņu, jo bērnībā visi teica tikai “ome” un krietni vēlāk, kad Ilvija aptvēra, ka tas nav nekāds vārds, bija neērti jautāt.” – 47. lpp

Un šis citāts atgādināja par laiku, kad tikko biju uzsācis smēķēt un kāri skatījos uz cigaretēm ikreiz, kad smēķēja “lielie” puiši:

“Varbūt man arī paprasīt? Tikai vienu dūmu. Tas taču nekas nav.

Kamēr es pāris minūtes drudžaini domāju, prasīt vai tomēr ne, viņš ir pabeidzis smēķēt un izmet nodeguli sniegā. Ar nožēlu secinu, ka tur palika vismaz pāris dūmi, kas būtu man noderējuši.” – 54. lpp

Foto: @dgfelton

Varētu pat teikt, ka šajā grāmatā ir iekļauta patiesa un neizskaistināta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušo bērnu pieaugšanas esence, kura absolūti nav drūma vai nomācoša. Jā, tajā netrūkst saldsērīguma un nostalģisku atmiņu, kuras liek gan smaidīt, gan brīžiem saskumt, bet grāmatā ir arī naivs sirsnīgums un izcils humors, kas liek balsī smieties. (Vismaz es balsī smējos pat divos naktī, kad lasīju stāstu “Darījumi ar Dievu”.) Ja jāizvēlas favorīt-stāsti no grāmatas, tad jāsaka, ka man visvairāk patika “Darījumi ar Dievu”, “Slepenā kaste” un “Aukstā zeme”.

Stāstu valoda ir ļoti dzīva, tāpēc lasīšanas process ir raits un beigās atstāj nelielu mazuma piegaršu, kas ir labs kvalitātes rādītājs. Ceru, ka kāds no nākamajiem autores darbiem būs kārtīga biezuma romāns, jo Tabūna raksta baudāmi, meistarīgi izvairās no klišejām un skaisti vārdos ietērpj sajūtas, kuras nav svešas katram, kurš gājis cauri pieaugšanas grūtībām vai dzīvē juties nedaudz pazaudējies.

“Ja laiks aizpildīts ar lietām, kas jāizdara, tad ir mazāk iespēju nomocīt sevi ar visādām nejēdzībām.” – 111. lpp

“Galu galā, šī zeme ir pārāk auksta , lai iztiktu tikai ar sava ķermeņa siltumu. Un beigās mēs visi tāpat gulēsim tajā pa vienam.” – 152. lpp

VĒRTĒJUMS: 8/10

Izdevējs: Apgāds Mansards

Stāsts par bēgšanu no mazpilsētas un pašam no sevis


Par Eduāra Luī daļēji autobiogrāfisko darbu “Jātiek vaļā no Edija” pēdējā mēneša laikā aktīvi runājuši daudzi mani lasošie draugi, bet ar grāmatām ir tā, ka labāk vienreiz pašam izlasīt, nekā dzirdēt simtiem labu atsauksmju. Tāpēc es ķēros klāt Luī sarakstītajai grāmatai, lai noskaidrotu, kāpēc tad Edijs kādam ir tik ļoti nevēlams, ka no viņa jātiek vaļā. 

Grāmatā stāstīts par Ediju Belgēlu jeb Ediju Smukģīmi, kuram lemts savu bērnību un pamatskolas gadus pavadīt kādā Francijas mazpilsētā, kura absolūti neatbilst vidusmēra cilvēka priekšstatiem par dzīvi šķietami tolerantajā, izsmalcinātajā un pārtikušajā Francijā. Kāpēc Edija stāsts par dzīvi mazpilsētā ir tik īpašs? Jo viņš ir homoseksuāls un šī viņa neatbilstība “īsta veča” normām padara viņu derdzīgu ne tikai mazpilsētas iedzīvotājiem, bet arī sev pašam, kā rezultātā viņš cieš no emocionālas un fiziskas vardarbības. Katrs, kurš kādreiz dzīvojis mazā ciematā vai mazpilsētā, noteikti zina, cik ļoti normālības un pelēcības masā izceļas katrs, kurš uzdrošinās atšķirties vai vienkārši nespēj būt tāds, kā visi citi.

Lai arī vairākās atsauksmēs esmu lasījis to, ka šī grāmata ir par Edija ceļu uz sevis pieņemšanu, manuprāt, šī grāmata ir arī par dzimumu lomām, kuras sabiedrība, īpaši tās aizspriedumainākā daļa, vēlas uzspiest cilvēkiem, tādējādi apslāpējot viņu patieso būtību un ierobežojot viņu lēmumus.

“Šai te viņas vecumā joprojām nav bērnu, kaut kas nav ar viņu normāli. Droši vien lesbiete. Vai arī frigida, neviens nav viņu kārtīgi paņēmis priekšā.” – 62. lpp.

“Nedusmojies uz viņu par to, tu taču zini, viņš ir vīrietis un vīrieši nekad nerunā par savām jūtām.” – 114. lpp.

“Tas, kurš nejūtas kā īsts vīrietis, visvairāk cenšas par tādu izlikties, un tas, kurš apzinās savu iekšējo vājumu, labprāt izrāda spēku.” – 130. lpp.

Līdzīgi kā grāmatas galvenais varonis Edijs, arī es esmu dzimis deviņdesmito gadu sākumā un lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis lauku ciematā, tāpēc daudzas no grāmatā aprakstītajām situācijām man nešķita svešas, tomēr jāatzīst, ka daļa no grāmatas ainām mani šokēja, jo bija grūti noticēt, ka runa ir par Franciju deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā. Eduārs Luī, aprakstot savas bērnības atmiņas, ir ļoti atklāts, brīžiem varbūt pat pārāk atklāts, jo lasītājiem stāsta pat par bērnībā piedzīvotām incesta “spēlēm”. Es patiešām gribētu zināt, kas no tā visa ir noticis realitātē, bet kas radies autora iztēles rezultātā, jo pieļauju, ka daudzas no grāmatā minētajām personām, ja tās patiešām eksistē, varētu nebūt sajūsmā par Luī vaļsirdību, kuras rezultātā arī viņš pats šajā grāmatā daudzās epizodēs atainots ne pārāk glaimojošā gaismā.

Grāmatas valoda ir vienkārša un stāstījums brīžiem ir ļoti naivs, bet vienlaicīgi arī ļoti dzīvs, reālistisks un emocionāli uzlādēts. Jāatzīst, ka es būtu gribējis, lai grāmata būtu biezāka un tajā pieminēto cilvēku dzīvesstāsti būtu izvērstāki, jo mani patiešām aizrāva ne tikai Edija stāsts, bet arī viņa tuvinieku likteņstāsti. Pēc grāmatas izlasīšanas man palika vairāki neatbildēti jautājumi, bet šī mazuma piegarša vienlaicīgi ir arī literārā darba kvalitātes rādītājs, jo pēc slikti uzrakstītiem darbiem šāda “dodiet man vēl” sajūta nekad nerodas.

Man īpaši spilgti atmiņā iespiedusies grāmatas beigu daļa, kurā aprakstīts tas, kā tēvs pavada Ediju viņa ceļā uz izlaušanos no mazpilsētas, kurā burtiski gandrīz viss ož pēc nabadzības un nolemtības. Edija tēvs ir homofobs un rasists, bet viņa attieksmē jūtams lepnums un skaudība, jo viņa dēls bijis gana gudrs un drosmīgs, lai nostātos pret straumi un izdarītu to, par ko tik daudzi mazpilsētas iedzīvotāji tikai sapņoja. Aizverot grāmatu, domāju, ka tieši Edija atšķirīgā būtība bija tā, kas ļāva viņam izlauzties no vietas, kura laika gaitā no tās iedzīvotājiem izsūca individualitāti un degsmi.

“Viņš bija sapratis, ka viens pastāv tikai attiecībā pret otru un ka tiem ļaudīm, kas pazīst tikai ērtības, bet nekad nav izjutuši trūkumu vai pazemojumu, kaut kā pietrūkstot. It kā viņi nebūtu pa īstam dzīvojuši.” – 137. lpp.

Ar šo darbu Luī ir piešķīris balsi strādnieku šķirai un ir parādījis Francijas ne tik daiļo pusi, kuru aiz Parīzes spožajām gaismām un buržuāzijas skaļajām dzīrēm ir viegli nesaredzēt un nesadzirdēt. Kā pats Luī kādā intervijā stāstīja, daudzi cilvēki vardarbīgo un nabadzīgo Francijas daļu atsakās redzēt un uzskata to par fantāzijas augli; pat vairāki grāmatu izdevēji Parīzē apgalvoja, ka Luī rakstītajam neviens neticēs, tādējādi apstiprinot rakstnieka apgalvojumu par to, ka sabiedrībai ir tieksme ignorēt neērtās problēmas, kuras skar vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu. Kad Luī sāka rakstīt “Jātiek vaļā no Edija”, viņš vēlējās radīt kaut ko godīgu un īstu, un, manuprāt, viņam tas ir lieliski izdevies.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; Nairi Balian tulkojums no franču valodas. 

“Izsvītrotie” – karsta lasāmviela skandināvu kriminālromānu faniem


Grāmatu lasītāji Latvijā ir ļoti iecienījuši skandināvu kriminālromānus – tam lielisks apliecinājums ir to biežā parādīšanās grāmatnīcu pārdotāko grāmatu topos. Adleram-Olsenam, Lārsonam, Lāgerkrancam un Nesbē nu pievienojies arī zviedru rakstnieks Stefans Anhems, kurš savā dzimtenē ir ļoti iecienīts autors, bet, pateicoties grāmatu apgādam “Mansards”, tagad arī latviski lasošajiem kriminālromānu cienītājiem ir iespēja iepazīties ar autora daiļradi. Šī gada pavasara sākumā lasītāju vērtējumam tika nodots Stefana Anhema kriminālromāns “Izsvītrotie”, kas ir ne tikai pirmais šī autora darbs, kas tulkots latviešu valodā, bet arī pirmais sērijas “Izmeklē Fabians Risks” kriminālromāns. 

Pēc nopietnu nepatikšanu ievārīšanas gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē, grāmatas galvenais varonis Fabians Risks piespiedu kārtā pamet savu iepriekšējo darba vietu Stokholmas policijas pārvaldē un kopā ar ģimeni pārceļas uz savu dzimto pilsētu, kur viņam pēc sešu nedēļu ilga atvaļinājuma jāsāk strādāt vietējā policijas iecirknī. Šīs sešas brīvās nedēļas Fabians plāno pavadīt mierpilni – iekārtojoties jaunajā mājoklī un darot visu, lai atjaunotu saskaņu starp sevi un sievu, bet jau neilgi pēc ģimenes ierašanās jaunajā mājvietā šie plāni tiek izjaukti, jo pie Risku ģimenes nama durvīm zvana Fabiana nākamā priekšniece, lai informētu, ka notikusi nežēlīga slepkavība un upuris ir viens no viņa pamatskolas klasesbiedriem. Un, iespējams, arī slepkava ir viens no viņa klasesbiedriem, kura plānos ir izsvītrot ne tikai pirmā upura Jergena Polsona seju no klases fotogrāfijas, bet arī vēl citu klasesbiedru sejas. Izmeklētājs ātri saprot, ka atvaļinājums noslēgsies tā arī nesācies, kā arī lasītājiem ir skaidrs, ka “Izsvītrotie” nebūs romāns par bezrūpīgu izmeklētāja atvaļinājumu kopā ar ģimeni.

Lasot “Izsvītrotos”, man nemitīgi gar acīm zibēja ainas gluži kā filmā un nebija tāds apraksts, kuru man būtu bijis grūti vizualizēt, turklāt notikumi risinājās tik spraigi, ka šķīru lappusi pēc lappuses, lai tikai uzzinātu, kas notiks tālāk. Arī pastrādātās slepkavības autors ir smalki izstrādājis un brīžiem tās atgādina ko tādu, uz ko spējīgs būtu leģendārais grāmatu, filmu un seriāla tēls Hanibāls Lekters, kas pavisam noteikti jāuztver kā kompliments Anhema iztēlei un žanra pārzināšanai. Diemžēl grāmatas lielākais pluss vienlaicīgi ir arī tās lielākais mīnuss, jo “Izsvītrotie” tik ļoti atgādina lieliska trillera scenāriju, ka tai pietrūkst izciliem literārajiem darbiem raksturīgā dziļuma. Otrā plāna varoņi man šķita meistarīgi ieskicēti un daži no tiem pat izcili (piemēram, dāņu policijas darbiniece Dunja), bet visproblemātiskākie šķita tieši centrālie varoņi, no kuriem Fabians ne reizi vien šķita kaitinošs, jo rīkojās absolūti muļķīgi un lika man gandrīz balsī iesaukties “Ko, pie velna, tu dari?”, un arī slepkava, jo viņam tika piešķirtas gluži vai mītiskas būtnes spējas un arī viņa motīvs mani pilnībā nepārliecināja. (Te gan jāņem vērā, ka es neesmu psihiatrs, kurš zina, kāds ir pietiekami labs iemesls, lai psihopātisks maniaks savā galvā attaisnotu klasesbiedru slepkavošanu.)

Ja grāmatu jāpielīdzina ēdienam, tad tā noteikti varētu būt turza popkorna, kuru negausīgā tempā apēst, neizjūtot pēc ēšanas sāta sajūtu un ātri vien aizmirstot par šīs uzkodas notiesāšanu. Neskatoties uz kritiku, ko šai grāmatai esmu veltījis, jāatzīst, ka šis ir ideāls pludmales kriminālromāns, kuru lasīt atvaļinājumā vai vienkārši sauļojoties, jo brīžiem Anhema rakstītais liks pār ķermeni pārskriet aukstiem drebuļiem, tādējādi atvēsinot lasītāju no svelmes. Vērtējot šo grāmatu kā brīvā laika izklaidi, man jāsaka, ka sen neko tik aizraujošu un nervus kutinošu nebiju lasījis.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; no zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska.

“Hronikas. Pirmā grāmata” – profesionāla īgņas siltās atmiņas par jaunību


Kad sāku lasīt Boba Dilana „Hronikas. Pirmā grāmata”, tad domāju – nožēlošu, ka esmu veltījis laiku šai grāmatai. Kāpēc biju tik skeptiski noskaņots?! Jo Dilans taču ir „profesionāls īgņa” un, ko gan labu var sagaidīt no īgņas?! (Smejos.) Uzreiz teikšu, ka neesmu par grāmatu gluži stāvā sajūsmā, bet man „Hronikas” patika…

Šajā darbā visvairāk apbrīnoju Dilana satriecoši labo atmiņu – nu, kā cilvēks to visu var atcerēties pēc tik daudziem gadiem, kas pagājuši?! Cilvēku vārdus, uzvārdus, iesaukas, to, kas viņiem bijis mugurā un to, kas konkrētajā laikā bijis populārs. „Hronikas” ir must have  pirkums gan vēsturniekiem, gan mūzikas ekspertiem, jo Dilans vēsturiskos notikumus pasniedzis viegli saprotamā, izklaidējošā manierē. Lasot grāmatu, vari iztēloties, kā gar acīm ņirb Ņujorkas ielas, pa kurām iet steidzīgi cilvēki, kas ģērbušies drēbēs, kuras bija modē Dilana jaunībā. Bet tam visam pa vidu ielu mūziķi un starp tiem arī Bobs Dilans, kurš meklē savus klausītājus, klīstot pa ielām, klubiem un bāriem…

Stāstījums pārpildīts ar skaistu nostalģiju, kādu varam redzēt vecajās filmās, kuru šarmam grūti pretoties. Dilans lieliski aprakstījis konkrētā laika posma vidi – nesamākslotu, patiesu, skarbu un reizē valdzinošu. Brīžiem grāmatā minētie notikumi paliek otrajā plānā, jo Dilana stāstījuma stils ir galvenais uzmanības objekts.

Lasot grāmatu, atklājas, ka Dilans nav nekāds īgņa, jo pagātni atceras ar neviltotu un siltu mīlestību, kuru caurvij viņam svarīgu cilvēku atziņas.

Man ļoti iepatikās viens citāts, kas atrodams jau grāmatas sākumā:

„Pastāstīju par savu vecmammu no mammas puses, kura dzīvoja ar mums. Viņa bija labsirdīga un cildena un reiz man teica, ka laime nav ceļš uz kaut kurieni. Ka laime ir ceļš. Viņa arī mācīja mani būt laipnam, jo ikviens, ko satiec, smagi cīnās.”

Pagājuši tik daudzi gadi, kopš Dilana jaunības, bet mūzikas bizness un kultūra rada nemainīgu iespaidu, to pierāda Dilana citāts:

„Meinstrīma kultūra man vienkārši šķita bezjēdzīgi tizla un krāpnieciska.”

Mūsdienās literatūrā populāras ir triloģijas un Dilana „Hronikas” arī būs triloģija, tāpēc atliek rakstniekam/mūziķim novēlēt, lai otrā grāmata būtu tikpat meistarīgi uzrakstīta un vēl labāka nekā pirmā.

Rakstu var lasīt arī “Kultūras Dienā”.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Tulkojuma autors: Vilis Kasims

Izdevējs: Apgāds Mansards

Sesārija Evora – baskājainā dīva un vienkārši spēcīga personība


Lasot Žozē Manuela Simoeša grāmatu „Sesārija Evora”, rodas vēlme šo šarmanto dziedātāju samīļot, jo Evoras personība apbur un šarmē ar savu sirds tīrību un spēku. Sesārijai Evorai nepatika, ja viņu salīdzināja ar citām dziedātājām un labi vien, ka tā, jo pasaulē nav otras tādas.

Daudzi viņu dēvē par Baskājaino dīvu, „veco groku” un „portvīnu”, bet man Sesārija asociējas ar kafiju – stipru, dārgu un tādu, kuras garša ilgi nepamet garšas kārpiņas. Viņas dzīvesstāsts bija reizē rūgts un salds un Sesārija nenoliedza dzīves rūgtuma esamību, bet par saldajiem brīžiem nedižojās kā pāvs. (Iedomība nav viņai piedēvējama īpašība.) Viņai nevajadzēja rotas vai greznus dimantus, jo viņa pati bija dārgakmens.

Brīžiem grāmata ir kā intervija, brīžiem tā ir stāstījuma formā, bet saistošākās ir tieši interviju daļas, jo tajās dzirkstī Sesārijas personības dzirksteles, kuras liek smaidīt, bet brīžiem skumdina un aizkustina. Viņa bija īsta un patiesa, tieši tāpēc arī patīkama sarunu biedrene intervētājam.

Sesārijas dzīves uztvere bija piepildīta ar apgarotu gudrību – ļoti patīk teksts, ko viņa veltījusi ģimenes tēmai: „…bērns pats vēlāk nosaka, vai viņa īstais tēvs ir tas, kas viņu uztaisīja, vai tas, kas viņu pabaroja.” Par mūziku Sesārija teikusi tā: „Dziedāt mornu nozīmē izdziedāt manas tautas dvēseli.”

Dziedātāju dzīve nežēloja – tā viņu norūdīja un padarīja par stipru un apbrīnojamu sievieti. Viņa ir Āfrikas dimants, sieviete, kuru apbrīno visā pasaulē.

Ja Sesārija būtu dzīva, tad gribētu dzirdēt kā viņa dzied „dzīvajā”, vēlams piesmēķētā, mazā koncertzālē, kurā cilvēki malko dzērienus un gaisu piesātina Sesārijas balss un dziesmu teksti, kas aizskar dvēseli. Sesārija bija dziedātāja, kura izjuta dziesmu tekstus un izdzīvoja katras dziesmas stāstu, ieliekot tajā emocijas, kuras nodeva arī klausītājam. Viņa dziedāja valodā, kuru saprot visi… sirds valodā.

Grāmatu var izlasīt nepilnas stundas laikā, bet tās saturs nepamet domas daudz ilgāk. + Ļoti patīk grāmatā redzamās Sesārijas bildes.

VĒRTĒJUMS: Par grāmatu 8/10, bet par Sesārijas personību 11/10.

Roka faili 3: “Led Zeppelin”


„Led Zeppelin. Mūzika, cilvēki un simboli” ir trešā un pagaidām arī jaunākā no „Roka failu” sērijas grāmatām. Klāsa Vāveres sastādītajām „Roka failu” sērijas grāmatām ir tendence kļūt biezākām un arī saturiski bagātākām. (Tas, protams, priecē.)

Šī ir pirmā „Roka failu” grāmata, kurā vairākas lappuses veltītas arī grupas dalībnieku solokarjerām. Pirmajās divās „Roka failu” grāmatās tika apspriesti tikai grupas, kā viena veseluma, karjeras spožākie un tumšakie brīži. Pieļauju, ka šī grāmata lappušu skaita ziņā ir apjomīgākā tāpēc, ka „Led Zeppelin” ir grupa, kas izmainīja rokmūziku uz visiem laikiem, radot grupas tēlu un skanējumu, kuru mūsdienās cenšas kopēt un atdarināt lielākā daļa rokgrupu.

Šajā grāmatā liels uzsvars likts uz to, ka „Led Zeppelin” bija dumpinieki, kurus joprojām apvij nostāsti par viņu saistību ar pašu nelabo. Brīžiem pat ir vēlme ticēt tam, ka „Led Zeppelin” patiešām ir pārdevuši savas dvēseles velnam, jo viņu mūzika ir ellišķīgi laba un grēcīgi salda. Turklāt šo „vella kalpu” tēlu paspilgtina simboli, kas tiek izmantoti, lai reprezentētu grupas dalībniekus – īpašu intrigu rada Džimija Peidža simbols „Zoso”, jo tā nozīme joprojām ir neatrisināta mīkla.

„Led Zeppelin” ir viena no visu laiku skandalozākajām un izaicinošākajām grupām – tikai retais mākslinieks var atļauties ignorēt presi un medijus, un izdot albumu, kura dizaina noformējumā nav minēts grupas nosaukums.

Atkal ar prieku varu runāt par albumu mākslinieciskajiem noformējumiem, bet šoreiz gan neteikšu, ka man ir kāds favorīts, jo patīk visi dizaina risinājumi, kas izmantoti „Led Zeppelin” albumu noformējumos. Īpaši uzrunāja Storma Torgersona darbs – „In Through The Out Door” albuma noformējums. Torgersons veiksmīgi spēja uztvert „Led Zeppelin” attieksmi un raksturu, ko materializēja albuma noformējumā.

Ja man jānosauc mīļākā dziesma no „Led Zeppelin” repertuāra, tad to varu izdarīt bez jebkādas šaubīšanās – tā ir „Immigrant Song” ar vikingiskajiem saucieniem, kuri vienkārši paņem savā varā, liekot asinīm dzīslās riņķot vismaz divreiz ātrāk.

Ceru, ka Klāss Vāvere turpinās rakstīt un „Apgāds Mansards” turpinās izdot „Roka failu” grāmatas, jo ir vēl daudzas ģeniālas rokgrupas par kurām gribētu lasīt šāda veida grāmatas. Ļoti vēlos, lai „Roka failos” tiek iemūžinātas tādas grupas kā „Queen”, „AC/DC”, „Aerosmith”, „Nirvana”, „The Doors”, „R.E.M.”, „Joan Jett & The Blackhearts” u.c.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Te arī „Immigrant Song”: 

Roka faili 2: “Pink Floyd”


Šī ir jau otrā „Roka failu” grāmata, kuru esmu izlasījis un ar prieku jāatzīst, ka „Pink Floyd. Mūzika, cilvēki un cūkas” man patika krietni vien vairāk kā „The Beatles. Mūzika, cilvēki un notikumi”. Iespējams tas tāpēc, ka „Pink Floyd” mūzika man tuvāka, nekā tā, kuru radījuši „The Beatles”. 

Pēdējo pāris dienu laikā „Pink Floyd” albumu „The Wall” esmu noklausījies vismaz kādas piecas reizes, lai tikai noskaņotos grāmatas izbaudīšanai. Agrāk biju simtprocentīgi pārliecināts, ka mana mīļākā „Pink Floyd” dziesma ir „Another Brick In The Wall Part 2”, bet šo pāris dienu laikā atklāju, ka „Goodbye Blue Sky” izraisa manī tādas sajūtas, kādas nespēj radīt neviena cita dziesma. Klausoties „Goodbye Blue Sky”, es sēžu kā nohipnotizēts un izbaudu tās emocijas, kuras rada dziesma un piepilda katru miesas poru. „Pink Floyd” mūzika – tā ir tīra maģija.

Ja „The Beatles” grupas sastāvu varu nosaukt bez jebkādas minstināšanās, tad ar „Pink Floyd” ir krietni vien savādāk, jo nevaru nosaukt nevienu grupas dalībnieku, neieskatoties Klāsa Vāveres sastādītajā grāmatā. Uzskatu, ka tas pat ir labi, jo „Pink Floyd” mūzikas cienītāji vairāk baudīja un joprojām bauda viņu mūziku, nobīdot grupas dalībnieku intrigas un nesaskaņas otrajā plānā.

Ja „The Beatles” dziedāja pārsvarā tikai par mīlestību, tad „Pink Floyd” nebaidījās aizskart nopietnākas tēmas, īpaši jau ar politiku saistītās.

Tagad parunāsim par lietām, kuras priecēja Klāsa Vāveres sastādītajā grāmatā. Šķiet, ka lielākā daļa grāmatā minēto faktu man bija nezināmi, jo līdz šim uzmanību biju pievērsis tikai grupas daiļradei. Nekad nebūtu domājis, ka tik harmoniski skanošu, labi nostrādātu un ilgmūžīgu mūziku spēja radīt grupa, kuras sastāvā nepārtraukti bija milzīgas nesaskaņas. Konflikti brīžiem nonāca līdz tik absurdam līmenim, ka grupas simbolam (cūkai) nācās kļūt par transseksuāli. (58. lappusē atrodamais stāsts par šo „dzimuma maiņas operāciju” ir uzjautrinošs un reizē skumjš.)

Grāmatā redzama arī vēl kāda „Pink Floyd” vērtība – albumu mākslinieciskie noformējumi, kas ir patiešām iespaidīgi. Mans favorīts ir „Animals” albuma noformējums ar lidojošu cūku – Storma Torgersona darbs.

„Roka failu” grāmatas nu uzskatu par literāra formāta asortiem, kas domāti mūzikas mīļotājiem.

VĒRTĒJUMS: 10/10

„Roka failu” sērijas grāmatas izdod „Apgāds Mansards”. 

Te arī “Goodbye Blue Sky”:

Roka faili 1: “The Beatles”


„Apgāda Mansards” izdotā grāmata „The Beatles. Mūzika, cilvēki un notikumi” ir pirmā  „Roka failu” sērijas atvase. Uzreiz jāatzīst, ka Klāss Vāvere paveicis patiešām lielisku darbu, sastādot šo kompakto grāmatu, kura ir kā stipras tējas uzlējums. (Ar patīkamu, spēcīgu pēcgaršu.)

Uzreiz gan pateikšu, ka neesmu nekāds bītlu fans, bet man patīk mūziķu biogrāfijas un mūzika kā māksla – tieši tāpēc arī lasīju šo grāmatu. Tomēr, ja man jānosauc favorīts no „The Beatles” sastāva, tad uzreiz varu teikt: „Džons Lenons, Džons Lenons un vēlreiz – Džons Lenons!” Viņš jau vairākus gadus ir mans apbrīnas objekts un viņa dziesmu „Imagine” varu klausīties vairākas stundas, bez jebkāda paguruma.

Pēc grāmatas izlasīšanas ir tāda kā bada sajūta, jo ir vēlme YouTube video vietnē noklausīties „The Beatles” lielākos hitus un moka vainas apziņa, ka agrāk neesmu bītliem veltījis pietiekami daudz uzmanības. Pamatskolā, mūzikas nodarbībās nācās dziedāt gan „Yesterday”, gan arī „Yellow Submarine”, bet ar to ir par maz, lai uzņemtu pienācīgu bītlu mūzikas devu.

Klāss Vāvere grāmatā „The Beatles. Mūzika, cilvēki un notikumi” ir koncentrējis bītlu esenci – aprakstīti svarīgākie notikumi, hiti, plates, baumas un cilvēki, kas bītliem bijuši tuvu stāvoši. Iepriekš gan nebiju dzirdējis par spekulācijām, kuras saistītas ar Pola Makartnija „nāvi” un dubultnieku, tāpēc ar interesi meklēju plašāku informāciju par šīm baumām.

„Roka failu” pirmā grāmata manī pamodināja interesi par šo ikonisko grupu, kuras vēsture ir leģendu un apbrīnas cienīga. Mani fascinē bītlu bohēma, produktivitāte, mūzikas kvalitāte un grupas dalībnieku personību krāšņums.

Klāss Vāvere par šo grāmatu saka tā: „ Tā kā teksta apjoms ir ierobežots, ļoti būtiska bija informācijas atlase – par ko runāt, par ko ne.” Grāmatas autors labi pastrādājis un radījis „gardumu” tiem, kuri ir bītlu fani un arī tiem, kurus interesē – kas tie tādi bītli ir?!

VĒRTĒJUMS: 10/10