Megija Stīvotera

Līga Sproģe par Stīvoteras „Mērsifolas vilku” triloģijas noslēgumu


 

muzam.stivoteraVisām triloģijām pienāk beigas, taču šo gadījumu es uztveru īpaši smagi. Nav neviena grāmata, kas spētu līdzināties „Mērsifolas vilku” sērijas sajūtu pasaulei.

Megija Stīvotera ir viena no manām  mīļākajām urbānās fantāzijas rakstniecēm, kuras darbi vienmēr ierauj sevī un nelīdzinās nekam citam. Kad 2011.gadā latviski iznāca „Mērsifolas vilku” triloģijas pirmā daļa „Trīsas”, es zināju, ka gaidāms kas labs, taču īsti nenovērtēju tā apmērus.

Nevajag ļaut sevi maldināt anotācijai, šis nav kārtējais pusaudži-iemīlas-un-viens-no-viņiem-ir-pārdabiska-būtne atreferētais darbs. Jā, darbības laikā galvenajiem varoņiem ir apmēram septiņpadsmit gadi. Jā, tur ir mīlestība. Un jā – tur ir vilki. Vilki nevis vilkači.

Tā ir šīs pasaules veiksmes atslēga. Mīts par vilkačiem ir pagriezts pavisam citā veidā. Tam nav nekāda sakara ar mēness ciklu, neviens nepaliek par spalvainu manekenu, kas gaudo uz ēku jumtiem, vai vēl briesmīgāk – savā cilvēciskajā formā neprot valkāt kreklu. Krekli ir ļoti vajadzīgi un vēl pāris jakas piedevām, jo šeit transformācijas katalizators ir aukstums. (Bet cēloņi sniedzas vēl tālāk gēnos, kā izrādās turpmākajās daļās) Šie vilkači vasarās ir cilvēki, bet tuvojoties ziemai un aukstumam, vairs nespēj palikt savā ādā un top par vilkiem. Īstiem, dzīvnieciskiem dzīvniekiem, tā teikt. Romāna gaitā transformācijas pasniedz tik lieliski, ka nekas nešķiet loģiskāks.

Arī tēli šeit ir daudzdimensionāli un sulīgi – reiz iepazīstot Semu, Greisu, Izabellu, Kolu un pārējos, viņus nav iespējams nemīlēt. Neviens nav tikai labs vai ļauns, un visiem ir pagātne.

Kas padara šīs grāmatas tik neaizmirstamas ir abu iepriekšējo apvienojums. Valoda un apraksti visu stāstu padara tik asi reālistisku, ka burtiski ir iespējams sajust smaržas, skaņas un dabas detalizēto skaistumu. Lasītājs praktiski atrodas tur.  Pirmā lapaspuse ir solis cauri durvīm, kuru otrā pusē ir kas daudzkārt labāks par 3D kino. Atšķirot jebkuru lapu, tieši no valodas ir iespējams nešaubīgi pateikt, kas tā par grāmatu.

„Trīsas” manās acīs ir un paliks triloģijas spēcīgākā grāmata. Sekojošajās „Svārstībās” darbība nedaudz pieklust un parādās citi romāna aspekti – kas nekādā ziņā nav slikti. Pēdējā, nupat iznākusī daļa „Mūžam” atrodas kaut kur uz robežas. Ja sākums vēl ir nosacīti mierīgs un vairāk strādā uz tēlu atklāšanu no dažādiem skatpunktiem  beigas garantē acu nepacelšanu no lappusēm, nagu graušanu un sirdsklauves.

Kopš Greisa pārvērtās un nozuda mežos, ir pagājuši divi mēneši. Tagad tuvojas pavasaris un vilki periodiski atgriežas cilvēku ādā. Greisas prombūtnes laikā notikumi nav stāvējuši uz vietas – Semu dēļ viņas pazušanas tur aizdomās policija, Kols savā maksimālisma stilā strādā pie vilkacisma dziedināšanas līdzekļa un mežos atrod vēl vienu vilku nogalinātu meiteni. Tas ir pēdējais piliens Tomam Kalpeperam un viņš beidzot izdabū atļauju rīkot medības, lai iznīcinātu vilku baru, kas mīt Mērsifolas Robežu mežos – tikai daudzi no tiem patiesībā nemaz nav vilki…

Kad Greisa beidzot ir spējīga palikt cilvēka veidolā, viņa ierosina pagaidām labāko plānu – vilkus pārvietot. Vietas jautājums atrisinās, kad policists Kēnigs uzzin, kas īstenībā notiek un sāk sadarboties ar jauniešiem. Plāna grūtākā daļa – kā tieši aizvadīt baru ar vilkiem jūdzēm tālu.

Ja šāda tipa romānos pierasta lieta ir viens pāris, kura mīlestības stāsts ir viena no vadošajām līnijām, Stīvotera grauj arī šo ieradumu. Mums ir Sems un Greisa, taču ne mazāk spēcīgas jūtas valda starp Izabelu un Kolu. Vēl labāk – tās ir destruktīvas, izmisīgas, sāpjpilnas, un pilnīgi atšķirīgas no parasti attēlotajām. Labais, gaišais un neapšaubāmais pret iekšējiem dēmoniem. Perfekts balanss, kas neļauj stāstam palikt pārāk saldam un nodrošina līdzjutējus visiem mīlētāju veidiem.

Fināls vēlreiz apliecina, ka Stīvotera ir spējīga uz sižeta pagriezieniem, kas nebūt nav iepriecinoši. Mani nepārsteigtu, ja izrādītos, ka lasītāju baidīšana ir viņas hobijs. Saldsērīgas beigas ar nākotnes cerību – ko vēl vairāk varam vēlēties. Varbūt skaidrāku atbildi par vilkacisma infekciju, kas otrajā daļā uzsāka tik veiksmīgu gaitu medicīniskajā pieejā, bet šeit apsīka. Tiesa, iztēle vienmēr ir labāka par skaidru atbildi. Autore mums deva pamatu versijām, un šādi nevarēsim vilties, ja expectations neizrādītos patiesas.

Sērijas grāmatu nosaukumi lieliski raksturo arī fāzes, kam iziet cauri lasītājs. Sākumā trīcēšana no bagātīgajām emocijām, tad svārstīšanās, vai iecelt šos darbus savā mīļākajā plauktiņā, un visbeidzot atklāsme, ka jau esi to izdarījis un paliksi kopā ar tiem mūžam.

Tas ir par grāmatām. Izskatās, ka arī šiem darbiem taps ekranizētās versijas. „Warner Bros” ir pieteicis tiesības uz filmas adaptāciju, taču pagaidām projekts atrodas attīstības sadaļā un nav zināms pat aptuvens iznākšanas gads.  Ja vien tas nebūs vēl pēc kādiem pieciem gadiem, kuru laikā tehnoloģijas būs ļāvušas radīt 6D vai 7D kino, tai filmai pat īsti nav jēgas, jo ar ekranizāciju tā tieši zaudēs, sastāvot no kā vairāk par attēlu+skaņu.

Bet ko es te muļķojos, cilvēki jau sen ir izgudrojuši 7D kino. To sauc par grāmatu lasīšanu.

Vērts apmeklēt: Autore ir sastādījusi skaņu celiņu katrai grāmatai, kas rada atbilstošo noskaņu. Visvairāk esmu pieķērusies „Trīsu” dziesmām.  Pārējos playlist, kā arī vairāk informācijas par sērijas grāmatām, var atrast šeit.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Noskaidrotas 100 labākās jauniešu grāmatas


Vietne www.npr.org nesen sarīkoja aptauju, lai noskaidrotu 100 iemīļotākās jauniešu grāmatas. Pavisam tika saņemtas vairāk kā 75 000 balsis un jāatzīst, ka pirmo trīs vietu ieguvēji nerada nekādu pārsteigumu.

Pirmajā vietā ierindojusies Dž. K. Roulingas radītā „Harija Potera” sāga, otrajā vietā ir S. Kolinsas „Bada Spēļu” triloģija, bet trešajā vietā atrodas H. Lī „Kas nogalina lakstīgalu…”.  Pirmajā desmitniekā atrodami arī Dž. R. R. Tolkīna darbi – „Hobits” (5. vietā) un „Gredzenu pavēlnieks” (7. vietā). 12. vietā atrodams Duglasa Adamsa darbs „Galaktikas ceļvedis stopētājiem”, bet 16. vietā atrodama mana mīļākā jauniešu grāmata – Stīvena Čbovska „The Perks of Being a Wallflower”. (Kura pagaidām, diemžēl, latviski nav tulkota, kaut gan regulāri tiek iekļauta labāko jauniešu grāmatu topos.)

Topā atrodami arī citi ļoti populāri darbi, piemēram, Kasandras Klēras „The Mortal Instruments” sērija (21. vietā), Stefanijas Meieres „Krēslas” sērija (27. vietā), Rišelas Mīdas „Vampīru Akadēmija” (39. vietā), Džodijas Pikultas „Nosargāt māsu” (43. vietā),  Ursulas K. Le Gvinas „Jūrzeme” (47. vietā), Megas Kebotas „Princeses dienasgramata” (49. vietā).

Arī otrajā piecdesmitniekā tikuši ievērojami un ļoti populāri darbi, kurus lasa ne tikai jaunieši, bet arī pieaugušie. Zināmākie otrā piecdesmitnieka darbi ir Lorenas Oliveras „Delīrijs” (52. vietā), Džonatana Strouda „Bartimija triloģija” (65. vietā), Pītera S. Bīgla „Pēdējais vienradzis” (73. vietā), Patrika Nesa „Haosa Spēles” triloģija (85. vietā) un Megijas Stīvoteras „Trīsu” triloģija (97. vietā).

Jāatzīst, ka topā atrodami maz pārsteigumi un pārsvarā tajā ir fantāzijas literatūra un darbi, kas stipri vien pietuvināti popkultūrai. Tomēr pirmais piecdesmitnieks ir samērā priecējošs un liek domāt, ka jauniešiem ar literāro gaumi viss kārtībā. (Kaut gan ir daudzas grāmatas, kuras ir ieņēmušas nepelnīti zemas pozīcijas topā un palikušas pat ārpus Top 100 robežām.)

Elīna Zālīte par “Svārstībām” – “Grāmata ir kā spoža zvaigzne…”


Tu zini to sajūtu, kad tu peldi virs ūdens? Visas sajūtas tiek apslāpētas, tu esi bezsvara stāvoklī, pilnīgi relaksējies, atbrīvojies. Nekur nav lielu trokšņu, kas liktu uztraukties, nekādas steigas, tu esi drošībā, priecīgs par dzīvi un viss pārējais šķiet jūdzēm tālu. Tieši tā Megijas Stīvoteras grāmatas liek man justies.

Megija savus grāmatu tēlus apraksta tik spilgti, detalizēti, ka tie manā iztēlē atdzīvojas un ieņem savu formu. Visas grāmatas darbības, ainas tiek izspēlētas manā prātā, iedomās, visas varoņu emocijas es uzsūcu sevī un pārdzīvoju līdz ar viņiem, priecājos līdz ar viņiem, mīlu kopā ar viņiem. Es patiešām apbrīnoju šādus rakstniekus, kas liek manai iztēlei strādāt, un tas ir patiešām ir ļoti atzinīgi, jo bieži ar mani tas tā nenotiek.
Grāmata „Svārstības” ir turpinājums Megijas Stīvoteres pirmajai grāmatai „Trīsas”. Ar nožēlu man jāatzīst, ka Stīvoteres pirmā grāmata bija daudz interesantāka un izklaidējošāka. Tomēr arī šai grāmatai piemīt savs raksturiņš un šarms, jo tieši šajā daļā stāsts ir par puisi, kurš reiz bija vilks, un par meiteni, kas pamazām pārvērtās par vilku.
Vēl pirms dažiem mēnešiem tieši Sems bija mistiska būtne, par kuru neviens pat nenojauta. Sems bija gan vilks, gan cilvēks, pateicoties Greisai un viņas draudzenei Izabellai, šobrīd Sems ir tikai cilvēks.
Pagājušā gadā Greisa patiešām no visas sirds ilgojās kļūt par daļu no vilku bara, kas dzīvo mežā aiz viņas mājas. Tomēr šobrīd nevis Greisa vēro vilkus, gaidot, lai viens no viņiem atnāk pie viņas, bet gan viņi vēro meiteni, gaidot, kad Greisa dosies pie viņiem. Kas notiek ar meiteni? Viņa taču nespēj pārvērsties par vilku, viņa taču ir izdziedēta! Viņa taču pārkarsa tajā dienā, kad tēvs bija Greisu ieslēdzis mašīnā…
Sems ir tik ļoti aizņemts ar jaunajiem vilkiem, kurus Beks bija pārvērtis, ka viņš pat nepamana, kas īsti notiek ar Greisu. Greisas vecāki šo uzdevumu sarežģī, jo viņi aizliedz Greisai tikties ar Semu. Sems mēģina izprast jauno vilku Kolu.
Kols ir ļoti izskatīgs puisis, rokzvaigzne no kādas populāras rokgrupas „NARKOTIKA”. Puiša pagātne ir sāpīgiem, briesmīgiem notikumiem pildīta. Kolam pašam ir savi dēmoni, ar kuriem cīnīties, viņš atsakās no savas cilvēciskās dzīves labprātīgi. Mūziķis ir pametis savu spožo karjeru. Šis puisis ir ārkārtīgi gudrs, viņa tēvs arī, ievērojams un nedaudz traks zinātnieks. Kolam iepatīkas Izabella, viņš uzticas šai meitenei. Kols nevēlas viņu izmantot, taču iekāre un valdzinājums ir pārāk spēcīgs, taču Kols braši turas pretī. Viņš ciena Izabellu, vēlas būt godprātīgs, ne tik bezrūpīgs kā agrāk.
Megijas Stīvoteras grāmata „Svārstības” ir intriģējoša, notikumi šajā grāmata nekad nestāv uz vietas, grāmata ir dinamiska. Man ļoti patīk tas, ka Megija šajā grāmatā ir ievietojusi, ierakstījusi dažus zinātniskus aspektus, kuri paskaidro kā cilvēks pārvēršas par vilku, kā šī pārvērtība norisinās. Tieši iesaistot Kola tēlu šajā grāmatā, es sapratu, kāpēc daži cilvēki izbauda savu pārvēršanos par vilku un kāpēc daži to nosoda. Es saprotu, ka Kols vēlas pārstāt eksistēt kā cilvēks, lai dzīvotu labāku dzīvi, lai sāktu visu no jauna, kad viņa iepriekšējā dzīvē nav vērts vairs dzīvot. Vai tas būtu īstais risinājums, atteikties no savas dzīves, lai aizmirstu savu nožēlojamo dzīvi, kuru puisis pats bija izvēlējies?
Grāmatas valoda ir viegla, romantiska, skarba, maiga. Grāmata ir kā spoža zvaigzne, kas iemirdzas ar katru lappusi arvien spožāk. Un kad grāmatas vāks ir aizvērts, šī zvaigzne joprojām turpina mirdzēt manos sapņos un pārdomās par lasīto.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Atsauksmes autore: Elīna Zālīte

“Tā bija īsta apsēstība!” E. Zālīte par grāmatu “Trīsas”


Megijas Stīvoteres grāmata „Trīsas”, patiešām lika man sajust grāmatas aukstumu, – kur stindzinošajā aukstumā pirmo reizi Greisa un viņas vilks raudzījās viens uz otru. Aukstums šajā grāmatā atspoguļo neiespējamo mīlestību, sāpes, bailes, ciešanas, zaudējumu, cilvēka dzīves pārrāvumu. Grāmata lika izjust arī karstumu, – īsti pieskārieni, glāsti, skūpsti, sirdspuksti un abu šo savienojumu rezultātā izjust trīsas. Šis trīsas rodas no bailēm par trauslo mīlestību, no apsēstības ar mistiskiem dzīvniekiem, kur īstā pasaule savijas ar mistisko un pārdabisko, neticamo, neiespējamo.


Tik savāda ziema tā bija. Paradoksāli, bet viņi atrada ceļu viens pie otra, kādā pasaulē visskumjākā un briesmīgākā notikuma laikā. Greisa varēja kliegt, bet viņa to nedarīja. Viņa būtu varējusi pretoties, bet nepretojās. Meitene gulēja un ļāvās, noraugoties kā vilki viņu laizīja un kodīja, purināja no visām pusēm. Kāds vilks ar degungalu bakstīja meitenes sauju. Viņš cieši lūkojās Greisā ar savām dzeltenajām acīm, nekad mūžā viņš nebija redzējis tik skaistu meiteni. Taču, lai gan viņam bija zvēra ķermenis, acīs nebija zvērības. Šis vilks izglāba meiteni, viņš apturēja vilku baru. Greisa vilku redzēja vēl un vēl, allaž ārā, aukstumā. Greisa no viņa nebaidījās nekad, viņa vilku apbrīnoja, dievināja. Tā bija īsta apsēstība!
Greisa ir īpaša meitene, kura vairāk pār visu pasaulē mīl vilkus, it īpaši savu vilku, kura –acis lāsmo zeltainās nokrāsās. Greisa, kā jau visi bērni, mācījās skolā, braukāja ar mašīnu, pavadīja laiku ar draudzenēm, taču Greisa labprātāk laiku pavadītu raugoties uz mežu un gaidot parādoties savu vilku.
Viņas vilks ir puisis ar dzeltenām acīm. Sems ir trausls kā tauriņš rudenī, ko pirmā salna var iznīcināt. Esot kopā ar Greisu Semam tik tikko pietiek siltuma, lai viņš paliktu…
Megijas Stīvoteres grāmata „Trīsas” patiešām ir fantastiski izcila, šī grāmata man lika pat raudāt visskumjākajās vietās, dažbrīd tika noraudātas pat četras lapaspuses! Tagad diezgan ilgi dzīvošu pārdomās par izlasīto, kamēr nomierināšos, jo grāmata mani ieskāva burvīgajā fantāziju pasaulē, kur es varēju būt aculieciniece dažādiem notikumiem, neuztveriet mani burtiski, man vienkārši ir dzīvīga fantāzija!
Grāmatu uztvert bija ļoti viegli, nevienu brīdi nebija tā, ka es notikumus varētu paredzēt uz priekšu, tas ir milzīgs pluss! Kad notikumus sāku paredzēt uz priekšu, pazūd viss tas maģiskais un burvīgais, es pieslēdzos grāmatai tā, it kā tā būtu Zviedru mīkla!

Burvīga lasāmviela!

Vērtējums: 10/10

Atsauksmes autore: Elīna Zālīte