Kas mīt meža tumšākajā daļā?

Tie cilvēki, kas regulāri lasa literatūras blogus, iespējams, ir pamanījuši, ka jau vairāku gadu garumā grāmatu blogeri Ziemassvētkos viens otru apdāvina ar dažādiem literārajiem darbiem. Tieši šīs apdāvināšanas ietvaros, pateicoties Spīganai, pagājušā gada nogalē tiku pie Hollijas Blekas grāmatas The Darkest Part of the Forest, par kuru nācies lasīt un dzirdēt lielākoties pozitīvas atsauksmes. 

Grāmatas darbība norisinās Fērfoldas mazpilsētā, kurā dzīvo Heizela un Bens – māsa un brālis, kas jau sen pieraduši pie tā, ka vieta, kurā viņi pavadījuši savu bērnību, nav tipiska mazpilsēta, jo Fērfoldā līdzās cilvēkiem dzīvo arī maģiskas būtnes. Vietējo iedzīvotāju un tūristu visiecienītākā Fērfoldas apskates vieta ir meža vidū esošais stikla zārks, kurā kopš neatminamiem laikiem guļ ragains princis, pie kura vienatnē bieži dodas arī Heizela un Bens, lai vienkārši izkratītu sirdi, dalītos noslēpumos un jūsmotu par radības skaistumu. Pāris reizes gadā mežā tiek atrasts pa kādam maģisko būtņu noslepkavotam tūristam, bet vietējie iedzīvotāji ar meža būtnēm sadzīvo ļoti labi, jo ievēro senas tradīcijas un viens otra eksistencei nekaitē, bet tā tas ir līdz brīdim, kad atklājas, ka stikla zārks ir saplēsts un ragainais princis ir pazudis. Pēc prinča pazušanas meža robežu pārkāpj kāds tumšs maģisks spēks, kas apdraud visu Fērfoldas iedzīvotāju drošību, izjaucot saskaņu, kas līdz šim valdījusi cilvēku un meža būtņu starpā.

Lasot grāmatas aprakstu, sāku vilkt paralēles ar pasaku par Sniegbaltīti, bet, kad sāku lasīt Blekas darbu, sapratu, ka visas līdzības beidzas ar stikla zārku meža vidū, jo The Darkest Part of the Forest ir pilnīgi cits stāsts, kurā rakstniece ievijusi jau zināmus elementus, vienlaicīgi izvairoties no banālām un apnicīgām klišejām. Galvenos varoņus Blekai izdevies radīt ticamus, spēcīgus un lasītājiem tīkamus: Heizela ir bezbailīga bruņiniece, kas skūpsta puišus, daudz nedomājot par sekām, ko šāda rīcība radīs, bet viņas brālis Bens ir muzikāli apdāvināts puisis, kurš mēdz iemīlēties vienos un tajos pašos cilvēkos, kuros ieskatījusies viņa māsa. Autore veiksmīgi atainojusi sāncensību, kas valda brāļa un māsas starpā, bet nav arī aizmirsusi par atbildību, ko parasti ģimenes locekļi izjūt viens pret otru, lai arī cik sarežģītas būtu attiecības viņu starpā. Saikne starp Heizelu un Benu ir pietiekami samezglota, lai lasītājiem būtu interesanti lasīt grāmatu, bet vienlaicīgi arī pietiekami sirsnīga un mīloša, lai lasītājiem nodotu pareizo vēstījumu.

“The only way to end grief was to go through it.”

Šajā grāmatā stāstīts arī par to, cik ļoti mēs pieķeramies vietai, kurā esam uzauguši, un ar kādiem maģiskiem un pasakām līdzīgiem stāstiem mēs mēdzam apaudzēt savas bērnības dienu atmiņas, reizēm norokot atmiņu dzīlēs tās daļas, kuras nemaz nav bijušas tik skaistas un saulainas. Bleka, rakstot gan par ragaino princi, gan par Bena labāko draugu Džeku, kurš patiesībā nav cilvēks, bet gan meža radība, kas uzaugusi kopā ar cilvēkiem, lasītājiem liek aizdomāties par cilvēku bailēm no atšķirīgā, kuras bieži mēdz būt ļoti neracionālas. The Darkest Part of the Forest iekļauto tematu klāsts patiešām atgādina krāšņu kaleidoskopu, kurā grūti sakausējamas lietas veiksmīgi apvienotas vienā stāstā, kurā varoņi ir ļoti dzīvi un notiekošais šķiet ticams.

Autores valoda ir plūstoša, teikumi ir meistarīgi būvēti, turklāt var just, ka Bleka savus gados jaunos lasītājus neuzskata par maziem muļķīšiem, kuriem var iebarot pilnīgi jebko, kas pasniegts fantāzijas mērcē. Jāatzīst, ka par grāmatas noslēgumu gan nebiju pārāk lielā sajūsmā, jo tas šķita sasteigts, kā arī noteikti jāpiemin tas, ka grāmatas pirmā puse noskaņas un stāstījuma ziņā ir daudz saistošāka nekā otrā puse.

VĒRTĒJUMS: 7/10