mitoloģija

Līgas Sproģes atsauksme par Geimena “Amerikāņu dieviem”


amerikanu.dieviVēl viena no grāmatām, kurām slava iet pa priekšu ir Nīla Geimena „Amerikāņu dievi”. Izdota vairāk kā pirms desmit gadiem, tā ir ieguvusi daudzas prestižas fantāzijas literatūras balvas un nerimstoši turpina vākt jaunus lasītājus un sajūsminātas atsauksmes. 2012.gada nogalē tā beidzot tika tulkota arī latviski. Tagad, kad tracis ir nedaudz pierimis, nolēmu izvērtēt šo FF apgabala spožo bāku. 

Pēc pieredzes esmu iemācījusies ļoti izreklamētiem darbiem tuvoties piesardzīgi. Nevajag visu uztvert pārāk nopietni un sabūvēt milzīgas ekspektācijas; visticamāk, jāuzslavē būs PR speciālisti nevis pats darbs. Tāpēc ar „Amerikāņu Dieviem” pārāk neiespringu, un tas izrādījās labākais piegājiens.

Grāmatas ideja fantāzijas cienītājiem nebūs nekāds jaunums. Mītiskas būtnes un dievi ir reāli; tie turpina dzīvot mūsu vidū, pielāgojoties laikmetu maiņai un saplūstot ar pūli. Kad cietumnieks vārdā Ēna, tiek atbrīvots pēc sava laika nosēdēšanas, viens no šādiem dieviem viņu uzmeklē un nolīgst par darbinieku. Tas ir neviens cits kā Odins, Visa Tēvs, kurš šoreiz dod priekšroku vārdam Trešdiena. Trešdiena necieš prašņāšanu, tāpēc Ēna iemācās nebāzt degunu svešās darīšanās, pildīt to, ko viņam liek un saņem savu summiņu. Situācija pasaulē mainās, cilvēki zaudē ticību vecajiem dieviem un tos aizstāj jaunie – tehnoloģiju.  Tuvojas vētra, drīz tiks atklāts karš starp šīm divām pusēm, un Trešdiena meklē sev atbalstītājus. Ēna kļūst par viņa šoferi/miesassargu, un kopīgi viņi apbraukā ASV, meklējot pagrīdē nogājušos dievus.

Tas arī ir viss, kas vairāk vai mazāk norisinās šajā darbā. Vēl pa vidu galvenajam sižetam ir iestarpināti autonomi gabaliņi, kas vēsta par to cilvēku ierašanos Amerikā, kuri atveda sev līdzi dievus no Vecās Pasaules, vai arī par to, kā šie dievi velk savu dzīvi tagad. Visa grāmata diezgan vienveidīgi turpinās vienā līmenī, bez īpašiem kāpinājumiem un kulminācijas. Solītā vētra tā arī nepienāk, tie ir tikai negaisa mākoņi, kas staigā gar pamali un tad atkal izklīst.

Vēl vairāk par to mani sakaitināja Ēnas tēls. Varonis, no kura skatpunkta notiek visa darbība, tā arī paliek neizpētīts un divdimensionāls. Ne viņu satrauc dievu esamība, ne mirusī sieva, kas sāk staigāt apkārt. Lasītājs neuzzin, kas ar viņu ir noticis līdz cietumam, arī īstais vārds netiek minēts. Reakcijas iztrūkst praktiski uz visu, nav zināms, kas viņam patīk, kādi ir viņa plāni, visus tos sīkumus, kas tēlu padara stabilu. Rezultātā man visu laiku bija iekšējs nemiers un urdoša sajūta, ka nav droša pamata uz kura stāvēt, lai varētu vērot turpmākos notikumus. Pēdējās nodaļās beidzot atklājas Ēnas īstā izcelsme, bet tas nemaina faktu, ka līdz šīm pēdējām lapām lasītājs ir spiests dzīvot ar sarauktu pieri. Jā,  tēls var būt kā ēna, taču šajā gadījumā man personiski autora pieeja nelikās veiksmīga.

Patīkamāk ir ignorēt dziņas analizēt tehniku un visu laist gar ausīm jau no pirmajām lapām, tad dažādie neloģiskie pavērsieni un ainas liks tikai pasmieties un izbaudīt laiku. Šī ir kārtīga autsaideru un frīku literatūra, es joprojām nebeidzu brīnīties, kā tā ir kļuvusi tik populāra. Bet veiksmes atslēga varbūt nemaz nav tik sarežģīta – cilvēkus nemainīgi piesaista sekss un iekšas, kas „Amerikāņu Dievos” nav tālu jāmeklē. Valoda ir asa un reālistiska, bez ierastā glancējuma, tādējādi vēl vairāk pastiprinot fantāzijas elementus, kas var būt arī tumši – paranormālās romances popularitātes kāpums paspēris šo faktu putekļainā pagaldē.

Mani mīļākie brīži no „Dieviem” bija kāda blakus tēla, Hincelmaņa, izpildījumā, kurš mēdza stāstīt Minhauzena cienīgus atgadījumus par bargajām ziemām, kas viņa pilsētā piedzīvotas vectēvu laikos. Darbā pa vidu Snickers un Jack Daniels reklāmām sastopamas arī dažas spēcīgas un trāpīgas atziņas. Kā trešā no top lietām, manuprāt, ir teorija, kas tad ir šie dievi. Tā nav maģija, dievs ir cilvēku ticības produkts. Ir jāatsakās no mirstīgās eksistences, lai kļūtu par nemirstīgu ideju – viņi kļūst par koncentrētu sevis esenci.

Grāmatu ir vērts lasīt, bet tā ir kā krievu rulete – ir lielas iespējas, ka šis darbs patiks vai liksies normāls, bet var būt gadījumi, kad kāds to nespēs ciest un izlidinās no istabas. Jebkurā gadījumā būs iegūts neparastāks skatpunkts uz lietām un idejām, tā kā tas vien jau ir ieguvums.

Ar šo romānu vēl nekas nav beidzies, pašreiz notiek darbs pie seriāla adaptācijas, kuru paredzēts izlaist šī gada nogalē vai nākamgad. Pats Geimens, savukārt, ir atzinis, ka plāno „Amerikāņu Dievu” turpinājumu, kas vairāk koncentrēsies uz jaunajiem dieviem. Tā kā par dieviem mēs vēl dzirdēsim, un vēl ir laiks sākt lasīt Geimenu, ja ir svarīgi pārzināt aktuālo grāmatu un seriālu saknes.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Vai viegli būt dievam? Geimena “Amerikāņu dievi”


Zinu, ka ir cilvēki, kas Nīla Geimena „Amerikāņu dievus” izlasījuši pāris dienu laikā, bet man šis romāns prasīja pāris nedēļas. Pagaidām par romānu esmu dzirdējis tikai pozitīvas atsauksmes un nešaubos, ka tā tas ir tāpēc, ka romāns ir lielisks. Uzreiz gan atklāšu to, ka, runājot par „Amerikāņu dieviem”, būšu ļoti subjektīvs un kritisks…

Ideja par dieviem, kas dzīvo mūsdienu sabiedrībā, gluži kā parasti cilvēki, man šķita absolūti valdzinoša un atklāšu, ka no „Amerikāņu dieviem” gaidīju ļoti daudz – iespējams, ka pat pārāk daudz. Grāmatas gaidīšanas procesā biju izsapņojis, kāda grāmata varētu būt, kādas sajūtas tā manī izraisīs utt. Iespējams, ka tieši mana spēcīgi attīstītā fantāzija bija vainīga pie tā, ka man romānā kaut kas pietrūka.

Par ko tad ir „Amerikāņu dievi”? Romāns ir par dieviem, kuri lēnām grimst aizmirstībā – daudzi no viņiem strādā pavisam parastus darbus. Viņus pie dzīvības uztur ticība un jāatzīst, ka dievu ziedu laiki sen kā beigušies, jo seno dievu vietu jau sen ieņēmuši citi pielūgsmes objekti  – mūsdienu dievi. Romānā tiek pausta doma, ka dievs bez saviem pielūdzējiem ir tukša vieta, bet man gribas ticēt pretējam, ka cilvēks bez dieva, kuram ticēt, ir samērā tukšs.

Mani skumdināja fakts, ka Geimens pietiekami daudz neļāva izpausties vienai no dievietēm – ielasmeitai Bilkīzai. Manuprāt, viņa bija kolorītākā, saistošākā un savā ziņā arī valdzinošākā no visiem grāmatas varoņiem. Būtu vēlējies, lai viņas loma romānā būtu krietni vien lielāka un nozīmīgāka. (Bilkīzas ainas lasīju priekšā draugiem, kursabiedriem un radiniekiem, kuri klausījās ar atvērtām mutēm un plaši ieplestām acīm. Brīžiem šķita, ka klausītāju apakšžokļi sasniegs grīdu.) Par spīti tam, ka Bilkīza ir tikai otrā plāna varone, viņu es acumirklī iemīlēju.

Jau iepriekš atvainojos par to, ja tagad aizvainošu kādu no senajiem dieviem, bet, lasot „Amerikāņu dievus”, bieži pieķēru sevi pie domas: „C’mon, dievi taču nevar būt tādi ņergas un lūzeri!” Geimens senos dievus parādījis diezgan neglaimojošā gaismā – es pat teiktu, ka viņš aizskāris dievu jūtas, padarot viņus par pasaulīgās dzīves kājslauķiem. Protams, tik nožēlojamus viņus padarījis mūsu ticības trūkums un pielūgsmes dotais spēks, kas viņus uztur pie dzīvības.

Romāns neuzbāzīgi uzdod jautājumu: „Vai viegli būt dievam?” Un atbilde ir šāda: „Protams, ka nē!”

„Amerikāņu dievi” ir absolūti avangardisks un mazliet arī abstraksts romāns. Brīžiem nevar saprast, ko romāna galvenais varonis Ēna nosapņo un kas notiek īstenībā, tāpēc brīžiem ir sajūta, ka romāns ir juceklīgs.

Romānā ir citāti, kuri mani uzrunāja, te būs daži no tiem:

70. lappusē atrodams šāds citāts:

„Idejas nogalēt ir daudz grūtāk nekā cilvēkus, bet beigās arī tās var nogalēt.”

118. lappusē ir citāts par pārvērtēto fiziskās miesas nozīmi:

„–Tā ir, – Trešdiena turpināja, – mūžīgā cilvēku muļķība. Dzīšanās pēc jaukās miesas, nesaprotot, ka tā ir tikai skaists kaulu ietērps. Tārpu barība. Naktīs tu berzējies pret tārpu barību. Lūdzu neapvainojies.”

265. lappusē atrodams grāmatu mīļotājiem tuvs citāts:

„manuprāt, bez grāmatu veikala pilsēta nav pilsēta; bez grāmatnīcas ar pilsētas vārdu vien, ticiet man, nevienu dvēseli neapmuļķosiet).”

Un 541. lappusē atrodams citāts par to, kas uztur dievus pie dzīvības:

„Paklau, dievi mirst, kad viņus neviens vairs nepiemin. Tāpat kā cilvēki. Bet zeme paliek. Gan labās vietas, gan sliktās. Zeme nekur nepazudīs.”

Žēl, ka Geimens romānā nebija iekļāvis populārākus dievus, bet iespējams tas tāpēc, ka cilvēki viņus vēl atceras un viņi neietilpst aizmirsto dievu kategorijā. Biju gaidījis, ka „Amerikāņu dievi” būs krietni vien iespaidīgāks, episkāks un neaizmirstamāks darbs, bet esmu drošs, ka šo grāmatu atkārtoti nelasīšu, pat par spīti tam, ka romāns ir ļoti labs.

Romānā bieži tika skandināts, ka vētra nāk, diemžēl, īstu vētru tā arī nesagaidīju… (Jau atsauksmes sākumā brīdināju, ka būšu subjektīvs un kritisks.)  Joprojām nepamet sajūta, ka romāns ir stipri par daudz pārvērtēts.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Vērtējot „Amerikāņu dievus”, varu pievienoties blogera Andra rakstītajai grāmatas atsauksmei. (Šo atsauksmi uzgāju tikai tad, kad biju beidzis rakstīt savējo.)

Elīna Zālīte par “Svārstībām” – “Grāmata ir kā spoža zvaigzne…”


Tu zini to sajūtu, kad tu peldi virs ūdens? Visas sajūtas tiek apslāpētas, tu esi bezsvara stāvoklī, pilnīgi relaksējies, atbrīvojies. Nekur nav lielu trokšņu, kas liktu uztraukties, nekādas steigas, tu esi drošībā, priecīgs par dzīvi un viss pārējais šķiet jūdzēm tālu. Tieši tā Megijas Stīvoteras grāmatas liek man justies.

Megija savus grāmatu tēlus apraksta tik spilgti, detalizēti, ka tie manā iztēlē atdzīvojas un ieņem savu formu. Visas grāmatas darbības, ainas tiek izspēlētas manā prātā, iedomās, visas varoņu emocijas es uzsūcu sevī un pārdzīvoju līdz ar viņiem, priecājos līdz ar viņiem, mīlu kopā ar viņiem. Es patiešām apbrīnoju šādus rakstniekus, kas liek manai iztēlei strādāt, un tas ir patiešām ir ļoti atzinīgi, jo bieži ar mani tas tā nenotiek.
Grāmata „Svārstības” ir turpinājums Megijas Stīvoteres pirmajai grāmatai „Trīsas”. Ar nožēlu man jāatzīst, ka Stīvoteres pirmā grāmata bija daudz interesantāka un izklaidējošāka. Tomēr arī šai grāmatai piemīt savs raksturiņš un šarms, jo tieši šajā daļā stāsts ir par puisi, kurš reiz bija vilks, un par meiteni, kas pamazām pārvērtās par vilku.
Vēl pirms dažiem mēnešiem tieši Sems bija mistiska būtne, par kuru neviens pat nenojauta. Sems bija gan vilks, gan cilvēks, pateicoties Greisai un viņas draudzenei Izabellai, šobrīd Sems ir tikai cilvēks.
Pagājušā gadā Greisa patiešām no visas sirds ilgojās kļūt par daļu no vilku bara, kas dzīvo mežā aiz viņas mājas. Tomēr šobrīd nevis Greisa vēro vilkus, gaidot, lai viens no viņiem atnāk pie viņas, bet gan viņi vēro meiteni, gaidot, kad Greisa dosies pie viņiem. Kas notiek ar meiteni? Viņa taču nespēj pārvērsties par vilku, viņa taču ir izdziedēta! Viņa taču pārkarsa tajā dienā, kad tēvs bija Greisu ieslēdzis mašīnā…
Sems ir tik ļoti aizņemts ar jaunajiem vilkiem, kurus Beks bija pārvērtis, ka viņš pat nepamana, kas īsti notiek ar Greisu. Greisas vecāki šo uzdevumu sarežģī, jo viņi aizliedz Greisai tikties ar Semu. Sems mēģina izprast jauno vilku Kolu.
Kols ir ļoti izskatīgs puisis, rokzvaigzne no kādas populāras rokgrupas „NARKOTIKA”. Puiša pagātne ir sāpīgiem, briesmīgiem notikumiem pildīta. Kolam pašam ir savi dēmoni, ar kuriem cīnīties, viņš atsakās no savas cilvēciskās dzīves labprātīgi. Mūziķis ir pametis savu spožo karjeru. Šis puisis ir ārkārtīgi gudrs, viņa tēvs arī, ievērojams un nedaudz traks zinātnieks. Kolam iepatīkas Izabella, viņš uzticas šai meitenei. Kols nevēlas viņu izmantot, taču iekāre un valdzinājums ir pārāk spēcīgs, taču Kols braši turas pretī. Viņš ciena Izabellu, vēlas būt godprātīgs, ne tik bezrūpīgs kā agrāk.
Megijas Stīvoteras grāmata „Svārstības” ir intriģējoša, notikumi šajā grāmata nekad nestāv uz vietas, grāmata ir dinamiska. Man ļoti patīk tas, ka Megija šajā grāmatā ir ievietojusi, ierakstījusi dažus zinātniskus aspektus, kuri paskaidro kā cilvēks pārvēršas par vilku, kā šī pārvērtība norisinās. Tieši iesaistot Kola tēlu šajā grāmatā, es sapratu, kāpēc daži cilvēki izbauda savu pārvēršanos par vilku un kāpēc daži to nosoda. Es saprotu, ka Kols vēlas pārstāt eksistēt kā cilvēks, lai dzīvotu labāku dzīvi, lai sāktu visu no jauna, kad viņa iepriekšējā dzīvē nav vērts vairs dzīvot. Vai tas būtu īstais risinājums, atteikties no savas dzīves, lai aizmirstu savu nožēlojamo dzīvi, kuru puisis pats bija izvēlējies?
Grāmatas valoda ir viegla, romantiska, skarba, maiga. Grāmata ir kā spoža zvaigzne, kas iemirdzas ar katru lappusi arvien spožāk. Un kad grāmatas vāks ir aizvērts, šī zvaigzne joprojām turpina mirdzēt manos sapņos un pārdomās par lasīto.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Atsauksmes autore: Elīna Zālīte