mūzika

Subjektīvs atskats uz 2017. gada labākajiem albumiem


2017. gads bija gads, kurā literatūru noliku otrajā plānā un lielāko daļu uzmanības savā brīvajā laikā veltīju filmām, seriāliem, rakstīšanai un, protams, mūzikai, jo bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama. Šis gads mūzikas lauciņā bija patiešām brīnišķīgs, tāpēc katra gada mēnesim esmu izvēlējies vienu albumu – favorītu, kuru tajā mēnesī klausījos visaktīvāk. 

JANVĀRIS: Britu indie grupas Aquilo debijas albums Silhouettes,  kurš pie klausītājiem nonāca 2017. gada 27. janvārī, manas simpātijas iekaroja jau tad, kad tas vēl nemaz nebija iznācis, jo singli, kas tika izdoti pirms 27. janvāra, lika nojaust, ka albums būs kaut kas patiešām ļoti īpašs. Un nojautas izrādījās pamatotas, jo Aquilo debijas albuma dziesmām piemīt spēcīgs miers, kas pārņem klausītāju savā varā un aizved pa atmiņu takām.

FEBRUĀRIS: Tā kā februārī netika izdots neviens albums, kuru uzskatītu par vienu no saviem gada favorītiem, tad mēneša albuma titulu piešķīru 2016. gada 21. oktobrī iznākušajam rokgrupas The Pretty Reckless trešajam studijas albumam Who You Selling For. Arī šajā albumā grupas soliste Teilore Momsena joprojām koķetē ar tēmām par elli un dvēseles pārdošanu, bet grupas mūzika ieguvusi lielāku brieduma pakāpi un atgādina kaut ko no old school rokgrupu gabaliem.

MARTS: 2017. gada 3. martā pie klausītājiem nonāca dziedātāja Eda Šīrana trešais studijas albums ÷, kurš lauza rekordus, skanēja gandrīz pilnīgi visur un pārņēma mūzikas topus tā, ka vadošajā desmitniekā bija atrodamas tikai dziesmas no šī albuma. Eds zina, kā radīt komerciāli veiksmīgas dziesmas un šo formulu viņš izmantojis arī strādājot pie šī albuma radīšanas. Tikai ar albumiem, kas izpelnās milzīgu popularitāti, parasti notiek viena ne pārāk laba lieta – tie tik ļoti tiek griezti pa riņķi, ka vienā mirklī tie ļoooti apnīk.

APRĪLIS: Tā kā aprīlis man palika bez mēneša albuma, tad aprīlim izvēlējos vienu no maijā iznākušajiem albumiem. Amerikāņu repera Logic trešais studijas albums Everybody pie klausītājiem nonāca 2017. gada 5. maijā un īpašu uzmanību tas izpelnījās, pateicoties singlam 1-800-273-8255, kurā runāts par cilvēkiem, kas vēlas šķirties no dzīves. Pasaulē, kurā vairums reperu dzied par vieglas uzvedības sievietēm, naudu un dārgiem auto, ir ārkārtīgi patīkami redzēt un dzirdēt tādus izpildītājus kā Logic, kas savām dziesmām izvēlas jēgpilnus tematus, kuri rada izmaiņas sabiedrībā un iedrošina uz pārmaiņām miljoniem cilvēku visā pasaulē.

MAIJS: Amerikāņu poproka grupas Paramore piekto studijas albumu After Laughter, kurš klausītāju vērtējumam tika nodots 2017. gada 12. maijā, pavisam noteikti esmu klausījies biežāk nekā jebkuru citu šajā topā iekļauto albumu. Daudzus grupas fanus pārsteidza Paramore jaunais skanējums, kuru grupas soliste Heilija Viljamsa raksturo ar frāzi “raudi cītīgi, dejo cītīgāk”, jo albumā depresīvi teksti sakausēti ar dzīvespriecīgu instrumentālo pavadījumu. Savu salauzto sirdi Heilija kopā ar grupas biedriem pārvērtusi mākslā un radījusi albumu, kurā atrodamas atsauces uz astoņdesmito gadu populāro mūziku.

JŪNIJS: Angļu dziedātājas Duas Lipas debijas albums Dua Lipa, kurš tika izdots 2017. gada 2. jūnijā, viennozīmīgi ir mans gada lielākais guilty pleasure mūzikā, par kuru patiesībā nekādu vainas izjūtu nejūtu, jo kurš gan šī gada laikā nav dungojis rindiņu “I’ve got new rules, I count ’em” no Duas līdz šīm populārākās dziesmas New Rules?! Gandrīz visas albuma dziesmas ir ārkārtīgi lipīgas un dziedātājas debijas platē atrodams pat duets ar Coldplay solistu Krisu Mārtinu, bet, manuprāt, lielu lomu Duas popularitātē spēlē arī tas, ka dziedātāja ir ļoti piezemēta un ārkārtīgi jauka gan pret faniem, gan pret savu komandu.

JŪLIJS: Amerikāņu dziedātājas SZA unikālo balsi iemīlēju jau tad, kad to pirmoreiz dzirdēju barbadosiešu dziedātājas Riannas dziesmā Consideration. Tolaik par SZA bija dzirdējis tikai retais, bet kopš 2017. gada 9. jūnija, kad dziedātāja izdeva savu debijas studijas albumu Ctrl, viss ir mainījies un viņa kļuvusi par vienu no gada aktuālākajām jaunajām māksliniecēm. SZA balsij ir šarms, kāds piemita aizgājušo desmitgažu soulmūzikas dziedātājām, un viņa šo dāvanu liek lietā, radot patiešām lieliskas RnB dziesmas, kuras vienkārši ir neiespējami noklausīties tikai vienreiz.

AUGUSTS: Amerikāņu rokgrupas PVRIS otrais studijas albums All We Know of Heaven, All We Need of Hell, kurš pie klausītājiem nonāca 2017. gada 25. augustā, man bija viens no patīkamākajiem atklājumiem, jo līdz pat augusta sākumam par šo grupu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Albums ir vokāli, instrumentāli un saturiski spēcīgs – tajā saklausāma tāda kā pieradināta agresija, kura nav nogurdinoša, bet vienlaicīgi nav arī pārāk pieklusināta. Ne velti albuma nosaukumā minētas debesis un elle, jo šis albums ir kaut kas pa vidu abiem – dievišķi skaists un ellīgi sāpīgs.

SEPTEMBRIS: Mailiju Sairusu var mīlēt vai ienīst, jo šī amerikāņu dziedātāja reti kuru cilvēku pēdējo gadu laikā atstājusi vienaldzīgu, bet, šķiet, ka, izdodot savu sesto studijas albumu Younger Now, kurš iznāca 2017. gada 29. septembrī, Mailija atgriezusies pie savām kantrī mūzikas saknēm un padarījusi savu tēlu daudz mierīgāku, brīžiem pat nedaudz vecmodīgu. Younger Now viennozīmīgi nepārspēs 2013. gadā izdotā albuma Bangerz milzīgo popularitāti, bet tas nekādā ziņā nemaina faktu, ka šogad izdotais albums ir patiešām ļoti kvalitatīvs un tajā iekļautās dziesmas ir uzlādētas ar pamatīgu pozitīvisma devu.

OKTOBRIS: Amerikāņu grupas Bleachers otrais albums Gone Now, kurš tika izdots 2017. gada 2. jūnijā, apvieno sevī divpadsmit dziesmas, kuras varu iztēloties skanam kādā ballītes ainā indie filmā. No manas mutes tas noteikti ir kompliments, jo man patīk indie filmas un nestandarta ballīšu mūzika. Albums ne tuvu nav perfekts, bet es to patiešām izbaudīju un dziesmas Hate That You Know Me un Don’t Take the Money gandrīz nekad nespēju noklausīties tikai vienreiz.

NOVEMBRIS: 2017. gada 3. novembrī pie mūzikas mīļotājiem nonāca britu dziedātāja Sema Smita otrais studijas albums The Thrill of It Allkurš izpelnījās dažādas atsauksmes, jo ir arī tādi mūzikas kritiķi, kas uzskata, ka Sems spēj radīt tikai viduvējas balādes un panākumus viņam nodrošina savdabīgā un ļoti spēcīgā balss. Jāatzīst, ka, klausoties The Thrill of It All, nekādus īpašos pārsteigumus nesagaidīju, bet, skatoties no otras puses, izpalika arī nepatīkami pārsteigumi un klausītāji saņēma veco labo Semu Smitu. Īpaši gribētu izcelt albuma fenomenālāko dziesmu No Peace, kurā Sems apvienojies duetā ar jauno dziedātāju YEBBA.

DECEMBRIS: Svinot sava piektā studijas albuma The Con desmito gadadienu, kanādiešu indie roka duets Tegan and Sara nolēma 2017. gada 10. oktobrī albumu izdot atkārtoti – šoreiz kā labi zināmo dziesmu kaverversiju albumu, kurā dzirdamas duetam mīļu mūziķu versijas par The Con albuma dziesmām. The Con X: Covers ir ļoti daudzveidīgs albums, jo tajā dzirdamas PVRIS, Bleachers, Sindijas Lauperes, CHVRCHES, Grimes, Paramore solistes Heilijas Viljamsas un citu grupu un dziedātāju versijas par The Con albumā iekļautajām dziesmām, no kurām vairākas pat pārspēj oriģinālu. (Burn Your Life Down Bleachers izpildījumā un Nineteen Heilijas izpildījumā man lika uzmesties zosādai un skriet skudriņām.)

Un kādu mūziku tu klausījies 2017. gadā? Kādi ir tavi favorīti un atklājumi mūzikā? 

Advertisements

Melanholiskais mājupceļš – A. Alsiņas debijas albums “Domum”


Evija Šaitere – albuma vāciņa noformējums

Visbiežāk sev tīkamu mūziku es atrodu pats, bet reizēm gadās arī tā, ka skaista mūzika atrod mani, turklāt īstajā laikā. Tā notika arī ar latviešu mūziķes un komponistes Aijas Alsiņas debijas albumu “Domum”, kurš dienasgaismu ieraudzīja šī gada 13. septembrī. 

Aija Alsiņa ir latviešu komponiste un skaņu dizainere, kas šobrīd dzīvo Londonā un tur studē maģistra programmā “Komponēšana Filmām un Medijiem”, bet iepriekš viņa dzīvojusi arī Dānijā, kur apguva skaņu inženiera pienākumus, un Barselonā, kur pievērsās komponēšanai. Klavierspēli viņa apguva 6 gadu vecumā, dzīvojot Latvijā, kad skatījās un klausījās kā klavieres spēlē viņas piecus gadus vecākā māsīca. Aija radījusi mūziku un skaņu celiņus vizuālajiem medijiem, filmām un pat modes skatēm, bet 2016. gadā viņa iekļuva prestižā Marvin Hamlisch filmu mūzikas konkursa labāko desmitniekā un šogad konkursā atgriezās jau kā žūrijas locekle.

Neo-klasiskā žanra albumā “Domum” apkopotas 12 pēdējo četru gadu garumā sarakstītas klaviermūzikas oriģinālkompozīcijas, kurās jūtamas Londonas, Barselonas, Kopenhāgenas un Rīgas noskaņas. Latīņu valodā vārds “domum” nozīmē “mājup” un šī atgriešanās mājās jūtama Aijas skaņdarbos, jo tā ir komponistes atgriešanās pie viņas bērnu dienu vasarām, kuras tika pavadītas pie vecvecākiem laukos, jau agrā vecumā iepazīstot klavierspēli. Arī klausītajam “Domum” kompozīcijas liek ienirt nostalģiskās atmiņās par savām mājām – neatkarīgi no tā, vai tās ir vecvecāku mājas ar smaržīgām pļavām, svaigi ceptas maizes smaržu un vecmammas mīļajām rokām, vai arī par tīri poētisku mājas sajūtu, kuru sniedzis kāds tuvs cilvēks. Bez klavierēm albumā dzirdamas arī vijoles (Shannon Stott-Rigsbee), čella (Daniel Gonzalez) un mežraga (John Stacy) skaņas, kas piešķir kompozīcijām papildus daudzslāņainību. Šajā emocionāli izjustajā albumā klausītājs var tikai apbrīnot Aijas spēju izstāstīt veselu stāstu, neizmantojot nevienu vārdu. Protams, tas ir ļoti subjektīvi, bet mana favorīt-kompozīcija no šī albuma ir Break Away.

Klausoties “Domum”, ir jūtams tas, ka Aija strādājusi ar vizuālajiem medijiem un filmām, jo visas kompozīcijas ir viegli vizualizējamas un rada plašu emociju gammu, kas, manuprāt, ir īpaši svarīgi, jo māksla, kura tās baudītājam rada emocijas, ir sasniegusi savu mērķi. Aijas skaņdarbus spēju iztēloties skanam kādā smalkā Eiropas kino drāmā vai kanādiešu režisora Ksavjē Dolana filmā. Un to arī talantīgajai latvietei novēlu – tapt filmu skaņu celiņu veidotāju pamanītai un sadzirdētai, kā arī gūt plašu atpazīstamību un klausītāju loku arī ārpus Latvijas.

Kam šis albums varētu patikt? Ludovico Einaudi talanta cienītājiem, kvalitatīvas klasiskās mūzikas baudītājiem un tiem, kas meklē skaistu mūziku relaksācijai.

Albumu iespējams noklausīties TE un iegadāties TE.

Neliels dzīves un bloga rudens “apdeits”


Pavisam nemanot ir pienācis rudens un dienas kļuvušas krietni īsākas, bet vakari garāki, kas nebūt nav slikta lieta, ja esi grāmatu lasītājs, rakstītājs vai kāds, kurš ir atkarīgs no seriālu skatīšanās. Rudens ir arī ražas laiks, tāpēc nolēmu jums, bloga lasītāji, nedaudz pastāstīt par to, kāda tad ir mana radošā raža.

Mana plānotāja 12. februāra ailītē ir rakstīts tikai viens teikums: Sāku rakstīt “Testu”. Tas arī ir iemesls, kāpēc kopš šī gada sākuma ieraksti blogā parādās daudz retāk. Vakarnakt aizgāju gulēt trijos naktī un pasmaidīju nedaudz nogurušu smaidu, kad redzēju, ka sarakstītā teksta apjoms pārsniedzis 150 lappušu atzīmi. Varoņi jau kopš vasaras sākuma sākuši dzīvot paši savas dzīves un iznīcinājuši manu domu par to, ka šis būs tikai garstāsts, jo, lai iecerēto pabeigtu, nepieciešamas vēl vismaz 100 lapaspuses. “Testa” galvenie varoņi ir četri arodvidusskolas pēdējā kursa studenti, kas, tuvojoties skolas izlaidumam, ne tikai sāk plānot nākotni, bet arī piedzīvo pārbaudījumus, kurus droši varētu nosaukt par viņu personīgo elli. Kad sāku rakstīt “Testu”, zināju, ka ar savu varoņu starpniecību vēlos runāt par problēmām, par kurām latviešu jauniešu literatūrā runāts maz, bet kuras eksistē daudzu jauniešu dzīvēs. Par sava darba nākotni minējumus šobrīd nevēlos izteikt, jo pagaidām tā vienīgais lasītājs esmu es pats un mans galvenais mērķis ir to pabeigt līdz gada beigām.

Ar grāmatu lasīšanu šogad man neveicas pārāk spīdoši, jo līdz septembra sākumam esmu izlasījis tikai vienpadsmit grāmatas, no kurām piecas ir sarakstītas vai tulkotas latviešu valodā, bet sešas angļu valodā. Līdz gada beigām ceru izlasīt arī Stīvena Kinga “Tas”, Ava Dellaira “Love Letters to The Dead”, Elizabetes Gilbertas “Lielo Burvību”, Patrika Nesa “Release”, kā arī, iespējams, Roberta Galbraita “Dzeguzes saucienu”, kuru jau esmu lasījis oriģinālvalodā. Lasīšanas plānos ietilpst arī Adama Silveras “They Both Die at The End”, Jasmine Warga “My Heart and Other Black Holes”, kā arī Becky Chamers “The Long Way to a Small, Angry Planet” grāmatu lasīšana, bet nezinu, vai ar saviem gausajiem lasīšanas tempiem ar tām visām tikšu galā līdz gada beigām.

Ja ir kas tāds, kam šogad laiku neesmu žēlojis, tad tie ir seriāli, jo skatāmo seriālu sarakstā ir American Gods, Girlboss, Riverdale, Mist, Skam, The Deuce, Duck Tales, Z: The Beginning of Everything, How to Get Away With Murder, Sense8, This Is Us, Stranger Things, Mom, Family Guy, Mr. Robot, Taboo, American Horror Story, American Crime Story, 13 Reasons Why un Teen Wolf. Jāatzīst, ka sešus no sarakstā minētajiem seriāliem šogad beidzu skatīties, jo vai nu tika pārtraukta to veidošana, vai arī tie vienkārši sāka mani garlaikot.

Bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama, tāpēc šogad savu pleilisti esmu papildinājis ar dažiem simtiem jaunu dziesmu. 8. septembrī sagaidījām Sema Smita atgriešanos ar singlu Too Good At Goodbyes un jau tuvāko mēnešu laikā pie klausītājiem nonāks viņa otrais studijas albums. Viens no gada patīkamākajiem atklājumiem bija repera Logic 5. maijā izdotais albums Everybody, kurš saturiski, manuprāt, ir viens no šī gada jēgpilnākajiem albumiem. 12. maijā tika izdots albums, kuru šogad gaidīju visvairāk: poproka grupas Paramore piektais studijas albums After Laughter, kurā depresīvi teksti sakausēti kopā ar dzīvespriecīgu instrumentālo pavadījumu. Pie 2017. gada jaunatklājumiem varu pieskaitīt arī rokgrupas PVRIS albumu All We Know of Heaven, All We Need of Hell, bet gada guilty pleasure titulu pavisam droši varu piešķirt dziedātājas Dua Lipa debijas albumam Dua Lipa.

Kā jums šogad veicas ar radošajiem darbiem un kultūras baudīšanu? Pastāstiet komentāros!

Kad apklust smiekli


Visbiežāk cilvēkiem liek smieties kaut kas pozitīvs, bet kas ir tā doma vai sajūta, kas cilvēkus atgriež realitātē, liekot pārtraukt smiešanos? Tieši par to ir amerikāņu poproka grupas Paramore jaunākais albums After Laughter, kurš pie klausītājiem nonāca šī gada 12. maijā. 

Paramore kompānijā smiekli noteikti pārtrūka tad, kad 2015. gada beigās grupu pameta tās ilggadējais basģitārists Džeremijs Deiviss, lai jau 2016. gada sākumā uzsāktu cīņu tiesas zālē pret grupas solisti Heiliju Viljamsu. Aiziešanas un tiesāšanās iemesls ir tāds, ka, par spīti grupā pavadītajiem vienpadsmit gadiem, viņš tika uzskatīts nevis par Paramore līdzīpašnieku, bet tikai par grupas darbinieku, kas atspoguļojās arī viņa peļņas daļā.

Pēc Deivisa aiziešanas no Paramore, grupa pārtapa duetā, kas sastāvēja no Teilora Jorka un Heilijas Viljamsas. Kādu dienu, sēžot kafejnīcā un runājot par to, vai grupas pastāvēšanai gadījumā nevajadzētu pielikt punktu, Teilors un Heilija satika bijušo grupas ģitāristu Džošu Farro, kurš kopā ar brāli Zaku Farro grupu pameta 2010. gadā. Šķietamas nejaušības noveda viņus līdz sarunām par bundzinieka Zaka atgriešanos grupā, kā rezultātā Zaks 2017. gada sākumā atkal pievienojās Paramore sastāvam.

Šī gada 19. aprīlī klausītāju vērtējumam tika nodots jaunā albuma pirmais singls Hard Timeskas iezīmēja Paramore jaunā skanējuma sākumu, jo dziesmā dominē sintpopa un astoņdesmito gadu mūzikas elementi, atstājot ierasto poproku otrajā plānā. Protams, joprojām netrūkst tādu cilvēku, kas nebeidz sūkstīties, ka vēlas atpakaļ veco labo Paramore, bet tāpat taču bija arī tad, ka grupa izdeva ceturto studijas albumu Paramore. Jauno skanējumu lieliski raksturo atsauces uz astoņdesmito gadu mūziku, kā arī dzīvespriecīgu melodiju sakausēšana kopā ar diezgan depresīviem dziesmu tekstiem. Grupas fani internetā jau pasmējušies, ka šo albumu var raksturot vienā teikumā: dzīve joprojām sūkā un es joprojām gribu mirt, bet šoreiz es gribu arī dejot.

Citāts no Hard Times:

All that I want
Is to wake up fine
Tell me that I’m alright
That I Ain’t gonna die

Foto no kreisās: Zaks Farro, Heilija Viljamsa, Teilors Jorks.
Foto autors: Eric Ryan Anderson

Albums sastāv no divpadsmit dziesmām, no kurām īpaši gribu izcelt astoņas. Jau pieminētā Hard Times viennozīmīgi ir gudra izvēle albuma vadošajam singlam, jo šī ir enerģiskākā dziesma no After Laughter. Veiksmīga singla potenciāls noteikti ir arī dziesmai Rose-Colored Boy, bet otrais albuma singls Told You So, kurš pie klausītājiem nonāca 3. maijā, apvienojumā ar diezgan depresīvo videoklipu iezīmē jau daudz tumšākas noskaņas. Atmiņā paliekoša ir arī Fake Happy, par kuru Heilija intervijā Zeinam Lovam sacīja, ka viņai riebjoties neīstums, bet dzīvē vienkārši ir brīži, kad tev jābūt profesionālam.  Mierīgā 26 ir vēstījums 26 gadus vecajai Heilijai, jo grupas soliste apgalvo, ka ir jāpadomā, ko tu pats teiktu jaunākai sevis versijai vai cilvēkam, kurš dzīvē iet cauri līdzīgām problēmām, jo reizēm ir grūti mīlošā veidā runāt pašam ar sevi. (Heilija bija 26 gadus veca, kad grupu pameta Džeremijs Deiviss.)

Citāts no 26:

Reality will break your heart
Survival will not be the hardest part

Foto: Kadrs no Hard Times dziesmas videoklipa.

Pool ir netipiska mīlas dziesma, par kuru Teilors sacīja, ka ir daudz balāžu, kuras saka: “Hei, vecīt, viss ir perfekti un skaisti, viss ar tevi saistītais ir satriecošs un viss ir lieliski.”, bet Heilija raksta par attiecībām, kuras ir daudz reālākas. No Friend ir vienīgā dziesma no albuma, kurā nav dzirdama Heilijas balss. To izpilda Ārons Veiss no MewithoutYou, kura balsi dziesmā apslāpē nedaudz haotiskas ģitāras un bungu skaņas, liekot klausītājiem pamatīgi saspicēt ausis, lai saprastu, par ko tiek dziedāts. Lai arī sākumā man šī dziesma nepatika, vēlāk tā kļuva par vienu no manām favorītēm, jo tajā ir ne tikai atsauces uz vecajām Paramore dziesmām, bet arī spēcīgs vēstījums un instrumentālā daļa, kas lika man vilkt paralēles ar Pink Floyd. Lai arī neviens grupas pārstāvis to nav apstiprinājis, ir saprotams, ka šī dziesma ir par Džeremiju Deivisu. (Dziesmā Deiviss tiek salīdzināts ar lāci, kurš izliekas par pa upi peldošu kažoku, kam nepieciešama glābšana, bet patiesībā tas gatavojas savu glābēju ieraut ūdenskritumā.) Albumu noslēdz Tell Me How, kurā Heilija ielikusi visu savu sāpi par cilvēku zaudēšanu.

Citāts no Tell Me How:

Of all the weapons you fight with
Your silence is the most violent

Noteikti vajag laiku, lai pierastu pie grupas jaunā skanējuma, turklāt, klausoties albumu atkal un atkal, izkristalizējas jaunas favorītes, līdz brīdim, kad saproti, ka tev patīk visas albumā iekļautās dziesmas, jo tās rada rūpīgi pārdomātu stāstu. Nezinu, vai šis albums būs komerciāli veiksmīgs, jo grupa krasi mainījusi stilu un tās dalībnieki bijuši ļoti patiesi paši pret sevi, nedomājot par to, vai skanējums būs pietiekami komerciāls, bet tieši ar to Paramore mūsdienu mūzikas tirgū tik ļoti izceļas.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Atskats uz 2016. gadu


6359893062651349621860352261_booksandmoviesJa būtu iespējams, es 2016. gadu restartētu, jo man, līdzīgi kā daudziem cilvēkiem, šis gads nebija tas pats veiksmīgākais, bet tajā bija arī daudz labu lietu. Piemēram, parasti tikai grūtībās cilvēks var uzzināt, kas ir viņa patiesie draugi, tāpēc man prieks, ka mans draugu loks arī pēc 2016. gada ir palicis nemainīgs. (Paldies jums, draugi!) Tieši tāpēc 2017. gadā gribu jums, bloga lasītāji, vēlēt labu veselību un draugus, kuru klātbūtne visvairāk jūtama tieši tad, kad neklājas viegli!

holden-caulfield

Foto: Carmela Alvarado

Veselības problēmu dēļ lasīju ļoti maz (gada laikā izlasīju 19 grāmatas), toties daudz skatījos filmas, seriālus, kā arī klausījos mūziku. Savu 2016. gada mīļāko grāmatu izlasīju jau pašā gada sākumā: šo godu ieguva Dž. D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”.  Pateicoties izdevniecībai “Zvaigzne ABC”, izlasīju Millennium triloģijas turpinājumu, pirms tas parādījās grāmatnīcu plauktos. Gada beigās izlasīju gada lielāko vilšanos literatūrā jeb Poteriādes lugu, kuras publicēšanu ir grūti izskaidrot, jo tā ir totāla grāmatu sērijas aklā zarna, ne papildinājums.

sense8_wallpaper_by_alexlima1095-d8xiqy9

Foto: Alex Lima

Seriālu lauciņā 2016. gads bija patiešām izcils. Veltīju savu brīvo laiku This Is Us, Sense8, Stranger Things, Teen Wolf, American Horror Story, 11.22.63., American Crime Story un Mr. Robot seriāliem. Pārtraucu skatīties seriālus Salem un Bates Motel, jo tie sāka mani garlaikot un to saturs vairs nešķita saistošs. Gada labākā seriāla titulu gribētu piešķirt gan This Is Us, gan Stranger Things, gan Sense8, bet, ja jāizvēlas tikai viens, tad priekšroku dodu Sense8.

Par gada labāko filmu man nebija jādomā, jo mana absolūtā 2016. gada favorīte ir Swiss Army Man. (Iespējams, ja būtu noskatījies jaunāko Ksavjē Dolana filmu, tad par labāko atzītu to, bet It’s Only The End Of The World skatīšanās man vēl tikai priekšā.)

rs-224400-21

Foto: Rolling Stone

Pagājušo gadu mana mīļākā grupa Paramore, kas tagad ir duets, pavadīja ierakstu studijā, lai jau 2017. gadā klausītāju vērtējumam nodotu savu jaunāko albumu. Kamēr Paramore pavadīja laiku studijā, tikmēr manu dziesmu atskaņošanas sarakstu pārņēma kāda cita grupa – twenty one pilots. Šī puišu dueta dziesmas Heathens un Stressed Out pagājušā gadā skanēja gandrīz visur: kafejnīcās, pasākumos un populārās filmās. Pateicoties šīm dziesmām, puiši tikuši arī pie 3 Grammy nominācijām. Savās dziesmās TØP apvienojuši vairākus žanrus, radot unikālu skanējumu, kā arī dziesmu tekstus izvēlējušies jēgpilnus – tiek dziedāts par emocionālās un garīgās veselības problēmām, jauniešu pašnāvībām, sevis meklējumiem, vientulību un daudz ko citu.

Gada beigās pie klausītājiem atgriezās britu dziedātājs Džeimss Arturs, kura jaunākais albums Back From The Edge atnesa viņam panākumus ne tikai Eiropā.

Mūzikas lauciņā gads bija patiešām labs, tomēr jāatzīst, ka nedaudz kaitināja pārspīlētā Bejonses glorificēšana un viņas PR komandas aktivitātes. Turklāt Bejonse sāka apnikt arī vairākiem profesionālajiem mūzikas kritiķiem, kuri viņas albumu Lemonade neiekļāva 2016. gada labāko albumu topā, jo, būsim godīgi, tas bija kvalitatīvs, bet ļoti uzspēlēts un mākslīgs.

Kādi ir mani plāni 2017. gadam? Vairāk rūpēties par savu veselību, veltīt laiku draugiem, izlasīt vairāk nekā 19 grāmatas, skatīties kvalitatīvas filmas, kā arī izvairīties no jauniem seriāliem (kas ir neiespējami).

Sievišķās enerģijas altāris


Foto: Albuma vāciņš.

Foto: Albuma vāciņš.

Šī gada 30. septembrī pie klausītājiem nonāca jau otrais amerikāņu dziedātājas Banks albums The Altar, kurš jau izpelnījies lielākoties pozitīvas mūzikas kritiķu atsauksmes. 

2013. gadā Banks koncertēja kopā ar kanādiešu dziedātāju The Weeknd, bet jau nākamajā gadā izdeva savu pirmo studijas albumu Goddess, kurš nodrošināja dziedātājai plašu atpazīstamību. Vairāki mūzikas kritiķi viņu nodēvēja par the next big thing mūzikas lauciņā, tādējādi uzstādot ārkārtīgi augstu latiņu nākamajam dziedātājas albumam. Lai arī dziesmu kvalitātes līmenis nav krities un Banks joprojām bauda kritiķu labvēlību, vairākās albuma recenzijās nācies lasīt, ka 28 gadus vecās dziedātājas izaugsme ir apstājusies un viņa turpina pirmajā albumā iesākto, tādējādi nepiedāvājot klausītājiem svaigu skanējumu.

Daļēji piekrītu profesionālajiem mūzikas kritiķiem, tomēr ne par visiem 100%, jo Banks turpina būt Banks, kas, manuprāt, ir pats svarīgākais, jo, iegādājoties The Altar, klausītāji grib dzirdēt to pašu dziedātāju, kas viņus apbūra ar savu pirmo albumu. Intervijā Chart Attach dziedātāja atzinusi, ka, ierakstot mūziku, dod vaļu saviem dzīvnieciskajiem instinktiem, tādējādi nojaucot visas robežas. To ļoti labi var just Banks jaunākajā albumā, jo dziesmas caurstrāvo tumšas un dažbrīd pat mežonīgas noskaņas, kā arī jūtami rituālu un afrikāņu motīvi (piemēram, dziesmā Haunt). Simpatizē arī tas, ka dziedātāja spēlējas pati ar savu balsi, radot gan ļoti maigas dziesmas, gan agresīvas un seksuāli uzlādētas dziesmas.

Foto: Kadrs no Gemini Feed dziesmas videoklipa.

Foto: Kadrs no Gemini Feed dziesmas videoklipa.

Albuma favorītes izkristalizējās ātri: hipnotizējošā Gemini Feed, ritmiski izaicinošā Fuck With Myself, enerģiskā Trainwreck, harmoniskā Mother Earth, rituāla noskaņās ieturētā Judas, nedaudz afrikāniskā Haunt, spēcīgi uzlādētā 27 Hours. (27 Hours diemžēl nav pieejama kompaktdiska pircējiem, jo šī ir digitālā albuma bonusa dziesma.) Pārējās sešas albuma dziesmas arī nav zemē metamas, tomēr dažas no tām man šķiet garlaicīgas: piemēram, To The Hilt un Lovesick. Esmu vīlies, ka albumā netika iekļauta dziesma Better, jo tā ir labāka par vismaz pusi dziesmu, kuras albumā tika iekļautas, turklāt dziesmā Better spilgti izpaužas dziedātājas unikālais stils un īpatnēji skaistā balss.

Šis albums ir īsts sievišķās enerģijas altāris, kurā tiek cildināts sievietes spēks, seksualitāte, garīgā pasaule un uzdrīkstēšanās nepakļauties. Manuprāt, albums patiks R&B un alternatīvās popmūzikas cienītājiem, kā arī dziedātājas Lorde faniem un tiem mūzikas mīļotājiem, kas noguruši no vienveidīgās meinstrīma mūzikas.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Laba garastāvokļa receptes


Foto: Ekrānuzņēmums no "Origo" mājaslapas.

Foto: Ekrānuzņēmums no “Origo” mājaslapas.

“Origo” 2016. gada vasaras izdevumā iejutos viesredaktora lomā un pastāstīju par laba garastāvokļa receptēm grāmatās, mūzikā un filmās, kā arī ieteicu pāris lietas, kas spēj uzlabot manu dienu vai nedēļas nogali. Ar saviem ieteikumiem nolēmu padalīties arī ar jums, bloga lasītāji! 

Grāmatas: Pēdējo pāris gadu laikā ļoti esmu iemīļojis klasisko literatūru – īpaši patīk Dž. D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”, Viljama Goldinga “Mušu valdnieks” un F. S. Ficdžeralda “Lieliskais Getsbijs”, bet arī jaunākajā literatūrā ir daudz spilgtu grāmatu. Uz klasikas statusu var pretendēt pagājušā gadā izdotais Patrika Nesa darbs “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, bet tiem, kas mīl nervus kutinošu un izklaidējošu lasāmvielu, iesaku pievērsties Roberta Golbraita (Dž. K. Roulingas pseidonīms) kriminālromāniem par kolorīto privātdetektīvu Kormoranu Straiku.

Mūzika: Siltā pavasara vai vasaras vakarā, baudot kādu dzērienu, klausīties Frenka Sinatras “Moon River” – manuprāt, šī ir perfekta kombinācija, lai sajustu laimes pielietu mieru. Patīkami pēdējo pāris gadu atklājumi ir sintpopa grupa Years and Years un alternatīvā roka pārstāvji Wolf Alice; abas šīs grupas šogad varēsim dzirdēt un vērot arī Positivus festivālā.

Par indie duetu Aquilo, iespējams, dzirdējis tikai retais, bet esmu drošs, ka ikvienam, kurš izbauda relaksējošu mūziku, patiks Bena un Toma radītās dziesmas.

Filmas: Bleika Edvardsa “Breakfast at Tiffany’s” un Elia Kazana “East of Eden” ir tās divas filmas, kuras varu skatīties atkal un atkal, jo tām piemīt šarms, kas raksturīgs tikai piecdesmito un sešdesmito gadu kino. Ne mazāk mīļa man ir Sema Mendesa zināmākā filma “Amerikāņu skaistums”, kura man joprojām liek uz vējā plīvojošiem plastikāta maisiņiem skatīties kā uz mākslu. Silti iesaku redzeslokā paturēt arī 27 gadus veco kanādiešu režisoru/aktieri Ksavjē Dolanu, kurš režisējis ne tikai sešas pilnmetrāžas filmas, bet arī britu dziedātājas Adeles “Hello” mūzikas videoklipu. Pieļauju, ka par Dolana sesto filmu “Juste la fin du mondešogad tiks runāts daudz, jo viņš nebaidās būt neparasts, atsakoties no standarta risinājumiem un viegli pārdodama satura.

Lietas, kas uzlabo garastāvokli:

  1. Brauciens pie radiniekiem uz Latgali vienmēr ir notikums, jo latgaliešu raupjā nesamākslotība un siltā sirsnība liek aizmirst par mazsvarīgo, liekot novērtēt cilvēciskas vērtības.
  2. Mans labākais pēdējā gada pirkums ir hanteles un jogas paklājiņš, jo, ja mājās ir viss treniņam nepieciešamais, ir grūti atrast attaisnojumu, lai netrenētos, turklāt apziņa, ka treniņa beigās gaidāms endorfīnu pieplūdums, vienmēr motivē.

Lai jums saulaina nedēļas nogale un arī visa vasara!