mūziķu biogrāfijas

“Hronikas. Pirmā grāmata” – profesionāla īgņas siltās atmiņas par jaunību


Kad sāku lasīt Boba Dilana „Hronikas. Pirmā grāmata”, tad domāju – nožēlošu, ka esmu veltījis laiku šai grāmatai. Kāpēc biju tik skeptiski noskaņots?! Jo Dilans taču ir „profesionāls īgņa” un, ko gan labu var sagaidīt no īgņas?! (Smejos.) Uzreiz teikšu, ka neesmu par grāmatu gluži stāvā sajūsmā, bet man „Hronikas” patika…

Šajā darbā visvairāk apbrīnoju Dilana satriecoši labo atmiņu – nu, kā cilvēks to visu var atcerēties pēc tik daudziem gadiem, kas pagājuši?! Cilvēku vārdus, uzvārdus, iesaukas, to, kas viņiem bijis mugurā un to, kas konkrētajā laikā bijis populārs. „Hronikas” ir must have  pirkums gan vēsturniekiem, gan mūzikas ekspertiem, jo Dilans vēsturiskos notikumus pasniedzis viegli saprotamā, izklaidējošā manierē. Lasot grāmatu, vari iztēloties, kā gar acīm ņirb Ņujorkas ielas, pa kurām iet steidzīgi cilvēki, kas ģērbušies drēbēs, kuras bija modē Dilana jaunībā. Bet tam visam pa vidu ielu mūziķi un starp tiem arī Bobs Dilans, kurš meklē savus klausītājus, klīstot pa ielām, klubiem un bāriem…

Stāstījums pārpildīts ar skaistu nostalģiju, kādu varam redzēt vecajās filmās, kuru šarmam grūti pretoties. Dilans lieliski aprakstījis konkrētā laika posma vidi – nesamākslotu, patiesu, skarbu un reizē valdzinošu. Brīžiem grāmatā minētie notikumi paliek otrajā plānā, jo Dilana stāstījuma stils ir galvenais uzmanības objekts.

Lasot grāmatu, atklājas, ka Dilans nav nekāds īgņa, jo pagātni atceras ar neviltotu un siltu mīlestību, kuru caurvij viņam svarīgu cilvēku atziņas.

Man ļoti iepatikās viens citāts, kas atrodams jau grāmatas sākumā:

„Pastāstīju par savu vecmammu no mammas puses, kura dzīvoja ar mums. Viņa bija labsirdīga un cildena un reiz man teica, ka laime nav ceļš uz kaut kurieni. Ka laime ir ceļš. Viņa arī mācīja mani būt laipnam, jo ikviens, ko satiec, smagi cīnās.”

Pagājuši tik daudzi gadi, kopš Dilana jaunības, bet mūzikas bizness un kultūra rada nemainīgu iespaidu, to pierāda Dilana citāts:

„Meinstrīma kultūra man vienkārši šķita bezjēdzīgi tizla un krāpnieciska.”

Mūsdienās literatūrā populāras ir triloģijas un Dilana „Hronikas” arī būs triloģija, tāpēc atliek rakstniekam/mūziķim novēlēt, lai otrā grāmata būtu tikpat meistarīgi uzrakstīta un vēl labāka nekā pirmā.

Rakstu var lasīt arī “Kultūras Dienā”.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Tulkojuma autors: Vilis Kasims

Izdevējs: Apgāds Mansards

Roka faili 3: “Led Zeppelin”


„Led Zeppelin. Mūzika, cilvēki un simboli” ir trešā un pagaidām arī jaunākā no „Roka failu” sērijas grāmatām. Klāsa Vāveres sastādītajām „Roka failu” sērijas grāmatām ir tendence kļūt biezākām un arī saturiski bagātākām. (Tas, protams, priecē.)

Šī ir pirmā „Roka failu” grāmata, kurā vairākas lappuses veltītas arī grupas dalībnieku solokarjerām. Pirmajās divās „Roka failu” grāmatās tika apspriesti tikai grupas, kā viena veseluma, karjeras spožākie un tumšakie brīži. Pieļauju, ka šī grāmata lappušu skaita ziņā ir apjomīgākā tāpēc, ka „Led Zeppelin” ir grupa, kas izmainīja rokmūziku uz visiem laikiem, radot grupas tēlu un skanējumu, kuru mūsdienās cenšas kopēt un atdarināt lielākā daļa rokgrupu.

Šajā grāmatā liels uzsvars likts uz to, ka „Led Zeppelin” bija dumpinieki, kurus joprojām apvij nostāsti par viņu saistību ar pašu nelabo. Brīžiem pat ir vēlme ticēt tam, ka „Led Zeppelin” patiešām ir pārdevuši savas dvēseles velnam, jo viņu mūzika ir ellišķīgi laba un grēcīgi salda. Turklāt šo „vella kalpu” tēlu paspilgtina simboli, kas tiek izmantoti, lai reprezentētu grupas dalībniekus – īpašu intrigu rada Džimija Peidža simbols „Zoso”, jo tā nozīme joprojām ir neatrisināta mīkla.

„Led Zeppelin” ir viena no visu laiku skandalozākajām un izaicinošākajām grupām – tikai retais mākslinieks var atļauties ignorēt presi un medijus, un izdot albumu, kura dizaina noformējumā nav minēts grupas nosaukums.

Atkal ar prieku varu runāt par albumu mākslinieciskajiem noformējumiem, bet šoreiz gan neteikšu, ka man ir kāds favorīts, jo patīk visi dizaina risinājumi, kas izmantoti „Led Zeppelin” albumu noformējumos. Īpaši uzrunāja Storma Torgersona darbs – „In Through The Out Door” albuma noformējums. Torgersons veiksmīgi spēja uztvert „Led Zeppelin” attieksmi un raksturu, ko materializēja albuma noformējumā.

Ja man jānosauc mīļākā dziesma no „Led Zeppelin” repertuāra, tad to varu izdarīt bez jebkādas šaubīšanās – tā ir „Immigrant Song” ar vikingiskajiem saucieniem, kuri vienkārši paņem savā varā, liekot asinīm dzīslās riņķot vismaz divreiz ātrāk.

Ceru, ka Klāss Vāvere turpinās rakstīt un „Apgāds Mansards” turpinās izdot „Roka failu” grāmatas, jo ir vēl daudzas ģeniālas rokgrupas par kurām gribētu lasīt šāda veida grāmatas. Ļoti vēlos, lai „Roka failos” tiek iemūžinātas tādas grupas kā „Queen”, „AC/DC”, „Aerosmith”, „Nirvana”, „The Doors”, „R.E.M.”, „Joan Jett & The Blackhearts” u.c.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Te arī „Immigrant Song”: 

Roka faili 2: “Pink Floyd”


Šī ir jau otrā „Roka failu” grāmata, kuru esmu izlasījis un ar prieku jāatzīst, ka „Pink Floyd. Mūzika, cilvēki un cūkas” man patika krietni vien vairāk kā „The Beatles. Mūzika, cilvēki un notikumi”. Iespējams tas tāpēc, ka „Pink Floyd” mūzika man tuvāka, nekā tā, kuru radījuši „The Beatles”. 

Pēdējo pāris dienu laikā „Pink Floyd” albumu „The Wall” esmu noklausījies vismaz kādas piecas reizes, lai tikai noskaņotos grāmatas izbaudīšanai. Agrāk biju simtprocentīgi pārliecināts, ka mana mīļākā „Pink Floyd” dziesma ir „Another Brick In The Wall Part 2”, bet šo pāris dienu laikā atklāju, ka „Goodbye Blue Sky” izraisa manī tādas sajūtas, kādas nespēj radīt neviena cita dziesma. Klausoties „Goodbye Blue Sky”, es sēžu kā nohipnotizēts un izbaudu tās emocijas, kuras rada dziesma un piepilda katru miesas poru. „Pink Floyd” mūzika – tā ir tīra maģija.

Ja „The Beatles” grupas sastāvu varu nosaukt bez jebkādas minstināšanās, tad ar „Pink Floyd” ir krietni vien savādāk, jo nevaru nosaukt nevienu grupas dalībnieku, neieskatoties Klāsa Vāveres sastādītajā grāmatā. Uzskatu, ka tas pat ir labi, jo „Pink Floyd” mūzikas cienītāji vairāk baudīja un joprojām bauda viņu mūziku, nobīdot grupas dalībnieku intrigas un nesaskaņas otrajā plānā.

Ja „The Beatles” dziedāja pārsvarā tikai par mīlestību, tad „Pink Floyd” nebaidījās aizskart nopietnākas tēmas, īpaši jau ar politiku saistītās.

Tagad parunāsim par lietām, kuras priecēja Klāsa Vāveres sastādītajā grāmatā. Šķiet, ka lielākā daļa grāmatā minēto faktu man bija nezināmi, jo līdz šim uzmanību biju pievērsis tikai grupas daiļradei. Nekad nebūtu domājis, ka tik harmoniski skanošu, labi nostrādātu un ilgmūžīgu mūziku spēja radīt grupa, kuras sastāvā nepārtraukti bija milzīgas nesaskaņas. Konflikti brīžiem nonāca līdz tik absurdam līmenim, ka grupas simbolam (cūkai) nācās kļūt par transseksuāli. (58. lappusē atrodamais stāsts par šo „dzimuma maiņas operāciju” ir uzjautrinošs un reizē skumjš.)

Grāmatā redzama arī vēl kāda „Pink Floyd” vērtība – albumu mākslinieciskie noformējumi, kas ir patiešām iespaidīgi. Mans favorīts ir „Animals” albuma noformējums ar lidojošu cūku – Storma Torgersona darbs.

„Roka failu” grāmatas nu uzskatu par literāra formāta asortiem, kas domāti mūzikas mīļotājiem.

VĒRTĒJUMS: 10/10

„Roka failu” sērijas grāmatas izdod „Apgāds Mansards”. 

Te arī “Goodbye Blue Sky”: