narkotikas

Ienirstot tumši valdzinošajā eiforijā


Mikroblogošanas vietnē Twitter pēdējo nedēļu laikā tik aktīvi un bieži jūsmoju par Sema Levinsona radīto jauniešu seriālu Euphoria, ka sapratu – drīz saviem sekotājiem apnikšu, kā arī apjautu, ka ar 280 rakstu zīmēm ir par maz, lai izliktu ārā visu, kas man sakāms par šo HBO seriālu. Tieši tāpēc atsauksme blogā ir tikai un vienīgi loģisks solis. 

Seriāla pirmā sērija pie skatītājiem nonāca 2019. gada 16. jūnijā un tā pārsteidza ar nefiltrētu un seksuāli uzlādētu saturu, kura dēļ noteikti atkārās ne viens vien žoklis, bet tikumīgākie skatītāji droši vien riebumā novērsās vai drudžaini taustījās pēc validola. Diemžēl tikumības sargus man jāapbēdina, jo visu astoņu sēriju garumā tiek runāts gan par seksu, gan par narkotikām, kā arī netrūkst ļoti grafisku ainu – piemēram, vēmekļos guļoša narkomāne, kailas krūtis, dzimumlocekļi un to bildes varoņu telefonos utt. Tomēr Levinsons šīs ainas seriālā nav iekļāvis tikai tāpēc, lai skatītājus šokētu, bet gan lai padarītu savu darbu maksimāli īstu un pietuvinātu realitātei, jo jauniešu dzīve taču nesastāv tikai no mācībām, vienradžiem un pastaigām ziedu pļavās. Nefiltrētās ainas seriālā iederas tik ļoti dabiski, ka jau pēc dažām sērijām skatītāji tām vairs nepievērš īpašu uzmanību, jo tās organiski saplūst ar stāstījumu, paspilgtinot ticamības momentu.

Foto: Euphoria meitenes Helovīna epizodes tērpos.

Katras sērijas (izņemot sezonas noslēguma sēriju) epicentrā ir kāds jaunietis: Rū (Zendaya), kura cieš no depresijas un smagas narkotiku atkarības, kas viņu reiz jau gandrīz ievedusi kapā; Neits (Jacob Elordi), kurš ir vardarbīgs manipulators un zelta puisēns no ietekmīgas ģimenes, kuras galva dzīvo dubultu dzīvi; Keta (Barbie Ferreira), kura pārvar savus kompleksus par svaru, apzinās savas seksualitātes spēku un sāk strādāt seksa video čatā; Džūlza (Hunter Schafer) – transseksuāla meitene, kura labprātīgi piekrīt destruktīvām īstermiņa attiecībām ar internetā iepazītiem vīriešiem, kā arī pamanās savaldzināt trauslo un atkarību mākto Rū; Medija (Alexa Demie), kura ir skaista, seksapīla un pašpārliecināta, bet nespēj izbeigt fiziski vardarbīgās attiecības ar Neitu; Kriss (Algee Smith), kurš cenšas piepildīt sava tēva sapni par veiksmīga amerikāņu futbolista karjeru, bet nespēj gūt vērā ņemamus panākumus ne futbola laukumā, ne attiecībās ar draudzeni Kesiju; Kesija (Sydney Sweeney), kura skolā izpelnījusies vieglas uzvedības meitenes slavu, bet patiesībā ir ļoti trausla un salauzta dvēsele, kas meklē cilvēcisku siltumu un mīlestību visās nepareizajās vietās. Neviens no Euphoria varoņiem nav tikai melns vai balts, kā arī sākotnējais iespaids par kādu no personāžiem var izrādīties maldīgs, jo Levinsons tēlus radījis pietiekami daudz-dimensionālus, lai skatītājiem netrūktu pārsteigumu un sirdī iezagtos žēlums pret kādu, kurš sākotnēji šķitis ļaunais, vai dzimtu dusmas pret kādu, kurš šķitis pozitīvais tēls.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla galveno aktieru buķeti sastāda lielākoties mazpazīstami aktieri, bet tajā netrūkst arī daži plaši zināmi vārdi – seriāla “Grejas anatomija” zvaigzne Ēriks Deins, dziedātāja un Disneja kanāla zvaigzne Zendaja, kura, pateicoties Rū lomai seriālā, veiksmīgi atbrīvojusies no naivās Disneja aktrises tēla, kā arī strauji uzlecošā zvaigzne Sidnija Svīnija, kura filmējusies tādos seriālos kā “Kalpones stāsts” un “Asi priekšmeti”, kā arī Kventina Tarantīno jaunākajā filmā “Reiz Holivudā”. Tomēr divas atpazīstamākās personas šajā projektā strādā otrpus kamerai: reperis Dreiks ir seriāla izpildproducents, bet R&B un hiphopa izpildītājs Labrinth ir seriāla mūzikas autors. (Manuprāt, ar Euphoria skaņu celiņu Labrinth ir pierādījis, ka ir absolūts ģēnijs, jo viņa radītā mūzika daudzām seriāla ainām piešķīrusi papildus dziļumu, emociju lādiņu un pamatīgu spēku.) Tomēr lielās zvaigznes seriālā nebūt neaizēno mazpazīstamos aktierus, jo viņu veikums ir vienkārši fenomenāls – piemēram, grūti noticēt, ka Hanterai Šeiferei Džūlzas loma ir pirmais nopietnais aktrises darbs, bet Ketas atveidotājai Bārbijai Fererai kontā ir vien dažas mazas lomiņas. Par šo aktrišu veikumu biju absolūti sajūsmā, jo Šeifere transseksualitāti parādīja ļoti ikdienišķā gaismā, bet Ferera savai varonei Ketai piešķīra ikonisku pašpārliecinātību un neļāva viņai kļūt par klišejisko “resno meiteni”, kuras izmērs ir visa viņas būtība. Euphoria kastinga direktors viennozīmīgi ir paveicis nevainojamu darbu.

Es sev nepiedotu, ja neveltītu kādu vārdu kinematogrāfijai, kā arī Euphoria tērpu un grima māksliniekiem, jo šis seriāls ir absolūta eiforija acīm – vizuāli tik skaisti veidoti seriāli ir milzīgs retums, turklāt šis nav tas gadījums, kad forma nomāc saturu, jo Levinsona veikumā šie abi elementi ir vienlīdz spēcīgi. Runājot par seriāla varoņu grimu un apģērbu, jāsaka, ka šiem jaunajiem cilvēkiem ir potenciāls kļūt par modes noteicējiem, jo ir redzams, ka pie vizuālajiem tēliem ir rūpīgi piedomāts, lai tos radītu unikālus. (Intervijās vairāki seriāla aktieri atklāja, ka veidojuši moodboards jeb tādas kā bilžu un informācijas kolāžas ar savam varonim atbilstošām lietām, lai labāk izprastu savu atveidojamo personāžu un viņa stilu.)

Foto: Kadrs no seriāla.

Noteikti jāpiemin tas, ka seriāls nav Levinsona oriģināldarbs, jo viņš iedvesmojies no tāda paša nosaukuma Izraēlas jauniešu seriāla, kurš tika demonstrēts no 2012. gada 30. novembra līdz 2013. gada 1. februārim. Ir skaidrs, ka amerikāņu versijai pavisam noteikti būs ilgāks mūžs nekā oriģinālam, jo 2019. gada jūlijā, kad Euphoria pirmā sezona vēl nebija noslēgusies, tika paziņots, ka seriālam būs arī otrā sezona, kas, manuprāt, ir ļoti loģisks solis, jo pirmā sezona tikai uzkurināja intrigu un radīja tik pamatīgu mazuma pēcgaršu, ka esmu gatavs arī trešajai un ceturtajai sezonai. Ar to kripatiņu informācijas, kuru skatītāji ieguva pirmajā sezonā, absolūti nepietiek, lai pienācīgi izstāstītu tik ļoti komplicētu varoņu stāstus, kādi redzami seriālā Euphoria, turklāt galvenās intrigas pēc pirmās sezonas tā arī palika neatrisinātas. Pirmā sezona ir tikai aisberga redzamā daļa!

“Euphoria ir par mīlestību. Tas ir par tapšanu pamanītam, sadzirdētam un atzītam. Tas ir par to, ka pasaulē ir cilvēki, kas var izmainīt tavu dzīvi, ja vien tu turēsi savu sirdi atvērtu.” – Sems Levinsons

VĒRTĒJUMS: 10/10 (Ja vien seriālu pasaulē nenotiks kādi neparedzēti pārsteigumi, tad šis viennozīmīgi kļūs par manu mīļāko 2019. gada seriālu.) 

Mīlestības trijstūris, narkotikas, draudzība un slepkavība


cherrybombJa nebūtu Rūperta Grinta, tad 2009. gada britu drāma “Cherrybomb” tā arī paslīdētu man garām nepamanīta, jo filmas režisori ir mazpazīstami un nav īpašas ievērības cienīgi. Arī filmas sižets nav nekas jauns – visa pamatā ir mīlestības trijstūris, kas draud izjaukt draudzību.

Uzreiz atklāšu, ka filma nav tik lieliska vai kvalitatīva, lai tai veltītu tūkstoš vārdu garu apcerējumu, kurā pausta apbrīna par režisoru darbu, vizuālo noformējumu, oriģinālo sižeta līniju un filmas noslēgumu, kurš liek acīs izsprāgt asarām. Protams, filmā bija arī šis tas slavējams, bet par to nedaudz vēlāk…

Mazpilsētā ierodas Mišela (Kimberlija Niksona), kuras tēvs ir Malakija (Rūperts Grints) priekšnieks, un vienā acumirklī jaunā meitene sagroza galvas Malakijam un viņa draugam Lūkam (Roberts Šīrans). Mišela nolemj šīs simpātijas izmantot, lai paspēlētos ar puišiem, bet abi draugi kļūst tik apmāti ar savu mērķi, ka uz spēles liek draudzību un arī daudz ko vairāk.

Jaunieši lieto alkoholu, narkotikas, smēķē, zog automašīnas, kaujas un dara vēl daudz dažādas lietas. Visam pa vidu ir arī stāsti par viņu ģimenēm, kas ir ļoti nozīmīgi, jo izskaidro jauniešu rīcību un raksturus.

Filmas stāsts man daļēji patika (īpaši beigas), bet tas nešķita līdz galam noslīpēts un radās tāda kā paviršības sajūta, kas ļoti traucēja. Arī par skaņu neko slavinošu nevaru pateikt, jo brīžiem fona trokšņi bija skaļāki par dialogiem. Ar dažām filmām ir tā, ka satura nav, bet vismaz ir vizuālais baudījums, bet šis nebija tas gadījums – saturs bija viduvējs, bet vizuālais baudījums gandrīz nekāds, jo atstāja sajūtu, ka filmējuši amatieri, ne profesionāļi.

Gribu atsauksmi pabeigt uz pozitīvas nots, tāpēc ķeršos klāt aktieriem. Kimberlija Niksona nebija nekāda sapņu meitene, kuras dēļ vērts zaudēt galvu, turklāt viņas tēlojums bija ļoti vājš, tāpēc šoreiz visas uzslavas pelnījuši tieši puiši. Jau otro reizi novērtēju, kā Rūpertam Grintam veicas ārpus Poteriādes un nākas secināt, ka nav slikti, bet nav arī tik spīdoši, kā Emmai Vatsonei un Danielam Redklifam. Pagaidām izskatās, ka Rona loma Poteriādē varētu būt arī lielākā aktiera loma visā karjerā, bet es, protams, ceru, ka Grintam viss vēl priekšā un viņš savu talantu neizniekos.

Šīs filmas lielākā zvaigzne noteikti ir Roberts Šīrans, jo viņš savu lomu nospēlēja vienkārši lieliski – filmas laikā savas domas par Šīrana atveidoto Lūku mainīju vairākkārt, un tas liecina tikai to, ka aktierim izdevies perfekti parādīt gan sava varoņa ārējo bravūru, gan iekšēji trauslo pasauli. Roberts Šīrans man ir atklājums, jo līdz šim nebiju ne par viņu dzirdējis, ne arī kādā filmā vai seriālā redzējis.

Ja filmai būtu piesaistīts talantīgs režisors un pieredzējis scenārija autors, tad nešaubos, ka par “Cherrybomb” būtu sajūsmā, bet reālā situācija ir tāda, kāda tā ir.

VĒRTĒJUMS: 5/10

28 dienas rehabilitācijas klīnikā


28.dienasMana pieredze liecina, ka ieteikumus kino vakariem droši var meklēt mikroblogu vietnē Twitter.com, jo pagaidām neesmu vīlies sekotāju ieteiktajās filmās. Šķiet, ka pirms pāris mēnešiem mūziķis Rolands Ūdris jeb Ūdrītis ieteica man noskatīties Betijas Tomasas režisēto filmu „28 dienas”, tāpēc klausīju viņa ieteikumam un vienu kino vakaru veltīju tieši šai filmai.

Stāsts ir par lielpilsētas ballīšu meiteni Gvenu (Sandra Buloka), kura kopā ar savu mīļoto Džasperu (Dominiks Vests) ir kompānijas dvēseles, – viņi ir bezrūpīgi, vieglprātīgi un atkarībām apmāti. Jautrais pārītis ierodas Gvenas māsas kāzās, pamatīgi piedzeras, izjauc svinības, sabojā kāzu torti, nozog limuzīnu, ietriecas ar to mājā un… Gvena tiek nogādāta rehabilitācijas klīnikā, lai tajā pavadītu divdesmit astoņas dienas ilgu ārstēšanās kursu.

Sākumā filma šķiet gluži vai komēdija, jo notikumi ir komiski, Gvena un Džaspers ir jautrības iemiesojumi, apveltīti ar nebeidzamu enerģiju un pozitīvismu. Šķiet, ka viņi ir brīvi no visa un visiem, bet tā gluži nav, jo abiem ballētājiem ir nopietnas problēmas ar atkarībām, kuras lēnām sagrauž viņu dzīvi. Protams, pašai Gvenai gan tā nešķiet, jo viņai ir jautri un dzīve bez alkohola ir garlaicīga, bet tā tas ir tikai līdz brīdim, kad viņa saprot, ko atkarības ir nodarījušas viņas dzīvei, kas, skaidrā prātā esot, vairs nešķiet tik skaista un jautra.

Nonākot rehabilitācijas klīnikā, Gvenas atmiņā ataust ainas no bērnības, kuras ir reizē jautras un sāpīgas, jo mazo meiteņu acīs bezatbildīgā māte-alkoholiķe ir jautrības iemiesojums. Meitenēm pieaugot, abas izveidojas atšķirīgas – viena ņēmusi piemēru no mātes, bet otra uzskata mātes likteni kā brīdinājumu.

Filmā diezgan labi parādīts kontrasts starp dzīvi skaidrā prātā un reibumā, jo gandrīz katram atkarībniekam taču šķiet, ka viņa atkarība nav nekāda problēma. Tieši pretēji – daudzi alkoholiķi pat uzskata, ka grādīgā dzira padara viņus labākus, jautrākus. Atzīšos, skatoties šo filmu, man ļoti patika Gvena pirms rehabilitācijas klīnikas, jo viņas dzīvīgums dzirkstīja, bet tikai filmas beigās sapratu, ka dzīvība nevis dzirkstīja, bet aizplūda no viņas. Ir grūti šo filmu nesaprast, jo katram mūsdienu cilvēkam ir vismaz viena atkarība un, lai arī kā to gribētos noliegt, tā būtiski ietekmē gan finanses, gan uzvedību.

Vienmēr esmu centies tēlot advokātu cilvēkiem ar atkarību problēmām, jo mani šī nepareizība vilina – šādi cilvēki nav perfekti un viņi no apkārtējiem nepieprasa, lai viņi būtu perfekti . Patiesībā jau cilvēkam nav jācenšas būt perfektam, viņam jācenšas būt labākam. Ar smagumu sirdī tomēr katram jāatzīst, ka atkarības cilvēku gremdē, īpaši jau tad, ja tās ir atkarības no apreibinošām vielām, kurām ir spēcīgi destruktīva ietekme.

Filma man patika – pat ļoti, tikai kaitināja uzspēlētais, samākslotais Gerhards (Alans Tudiks), bet pārējie aktieri raisīja vairāk simpātijas nekā antipātijas.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

“Krustnagliņas” – 7. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Vienpadsmitā nodaļa

            Trīs naktī.

Atvēru vaļā istabas logu un izliecos ārā pa to, lai varētu uzsmēķēt. Gandrīz biju nokūpinājis visu cigareti, kad izdzirdēju skaļu balsi. Izmetu smēķi laukā no pirkstu tvēriena un ātstāju vaļā mazu loga spraugu. Vismaz desmit reizes izsmidzināju gaisā savas dārgās smaržas, kurām reiz biju iztērējis visu nedēļas kabatas naudu. Kādā no atvilktnēm sameklēju košļājamās gumijas paciņu un centos pēc iespējas ātrāk sakošļāt cietos kubiņus, kuri lika mutē izdalīties siekalām un garšas receptorus kņudināja ar spēcīgu garšu.

Atslēdzu vaļā istabas durvis un pamanīju, ka gaitenis ir tukšs. Skaņa nāca no vecāku istabas. Nekādā ziņā negribēju dzirdēt, kā vecāki mīlējas, bet sapratu, ka šoreiz notiek strīds.

Vismaz varēju viegli uzelpot par to, ka viņi nav mani pieķēruši smēķējam.

–Tu domā tikai par sevi. Vai maz zini, cik ir pulkstens?! – Mammas balss šķita saspringta.

–Mēs ar kolēģiem pēc tiesas sēdes pasēdējām bārā un mazliet apspriedām prāvu.

–Tikai netaisnojies, ka tur nebija nevienas mamzeles!

–Tur nebija nevienas mamzeles, vari pazvanīt un pajautāt puišiem. – Tēvs nezaudēja savaldību.

–Zini, kur vari iebāzt to savu tiesas prāvu?! – Māte nicinoši iesmējās. – Sev dirsā. Es tev palīdzēšu.

–Bet, dārgā! Es to daru jūsu labā.

–Nemaz nelien man virsū! Ej gulēt uz dzīvojamo istabu un šonakt šeit nerādies!

Iespējami ātri un klusi devos atpakaļ uz savu istabu un ieslēdzos tajā, cerēdams, ka vecāki strīda karstumā nav dzirdējuši, ka kāds atrodas gaitenī aiz viņu istabas durvīm.

Gribēju doties pie mammas un pateikt, ka viņa ir egoistiska maita, ja atļaujas tēvam kaut ko pārmest, bet nolēmu paklusēt. Vairs nevarēju iemigt, tāpēc visu nakti pavadīju skatoties Īstonas skolēnu profilus Facebook.com. Uzkavējos pie Dezirē profila, – visas viņas bildes bija gandrīz ideālas.

Ausa rīts un tikai tad pamanīju, ka man ir viens jauns draudzības uzaicinājums – no Matiasa Gustina. Ja draudzības apstiprināšanu sociālajā portālā var uzskatīt par pateicības izteikšanu, tad lai šī ir mana pateicība.

Divpadsmitā nodaļa

            –Kur tu vakar biji? – Ķīmijas stundas laikā sēdēju blakus Tomasam, kurš izskatījās krietni vien miegaināks nekā es. – Es treniņa laikā pamatīgi sasitos, labi, ka Matiass mani aizveda mājās.

Draugs mani ignorēja un rakstīja telefonā īsziņu. Varu derēt, ka savai latviešu draudzenītei Laurai.

–Vai tagad, kad esi kopā ar to Baltijas lauķi, tu uzmetīsi draugus?

–Lūdzu, piever muti! – Viņš nošņāca un turpināja rakstīt ziņu.

–Būtu vismaz man pateicis, ka nevarēsi ierasties man pakaļ, jo jāvizina sava kundzīte pa kafejnīcām.

Tomass aizvēra ķīmijas grāmatu un iemeta to somā.

–Vai tu vari likt mani mierā? – Viņš piecēlās kājās. – Labāk spaidi pa stūriem savu Adeli un ļauj citiem elpot svaigu gaisu.

–Zini, es domāju, ka esi normāls draugs, bet izrādās, ka esi uzmetējs. Pārdevi draugu par pārīti milzīgu pupu.

Šķita, ka daži klasē to dzirdēja un sāka gardi smieties. Tomass par to nebija īpaši apmierināts un veltīja Laurai skatienu, kas pauda „Piedod, viņi visi ir muļķi!”

Draugs lēnā solī devās ārā no klases un ignorēja skolotājas saucienus.

–Kundziņ, šodien dosies pie direktores. – Skolotāja skatījās pāri briļļu malai un nezaudēja pat gramu no savaldības. – Neiešu jau dzīties pakaļ, priekš tam ir domāti vecāki.

Uz mana galda parādījās zīmīte.

Atvēru to un uz tās šķībā, grūti salasāmā rokrakstā bija rakstīts:

Kas tam stulbajam Tomasam noticis? Adele.”

            Ātri sāku rakstīt:

Mūsu jauniņā Laura sačakarējusi čalītim prātu un Tomass vakar mani pat neaizveda mājās pēc treniņa. Labi, ka bija Matiass.”

            Pametu zīmīti Adelei.

Jau pēc pāris minūtēm saņēmu atbildes zīmīti.

Tu domā to smuko no 11. klases? Patiešām jauks puisis, zinu, ka Elisai viņš patīk. Kaut gan skolā runā, ka viņš ir gejs. Padomā pats – kuram normālam puisim var būt tik perfekti mati?”

            Pasmaidīju un sāku rakstīt:

Adel, Tu nu gan esi. Met acis uz smukpuisīti? Nevajag tādu sīkumu dēļ visus padarīt par gejiem! Tu tiešām zini, ka Elisai viņš patīk?”

            Atbildes zīmīte nonāca uz mana galda jau pēc nepilnas minūtes.

Varbūt arī, ka nav gejs, bet skolā viņam nav bijusi neviena nopietna draudzene. Jā, jā, jā – Elisai viņš patīk, tikai Tu nesaki, ka es ko tādu esmu teikusi. Bet Tu jau zini Elisu, – viņai patīk visi smukie un gejiskie, kaut gan pati ir reāls pumpu ģīmis.”

            Saburzīju zīmīti un iemetu somā. Tātad jāpatur acīs ne tikai Maksims, bet arī Matiass.  

Stundas bija beigušās un es savā skapītī sametu grāmatas un, kad aizvēru tā durvis, pamanīju, ka netālu no manis visu laiku stāvējis Matiass. Viņš smaidīja un tad atcerējos, ko Adele man par viņu rakstīja zīmītēs. Ja nu viņam patiešām patīk puiši un Matiass ir „man uzmetis aci”? Es taču nedrīkstēju cilvēkam pateikt to, ka negribu ar viņu runāt tikai tāpēc, ka par viņa seksuālo orientāciju baumo dažas meitenes skolā. Tomēr aizdomas par viņa seksualitāti radīja manī satraukumu, – jutos ārkārtīgi neveikli un cerēju, ka manā uzvedībā nekas nemainīsies.

–Sveiks! – Mani no mugurpuses apķēra Adele un meta naidīgus skatienus Matiasa virzienā.

–Lūdzu, tu zini, ka man nepatīk publiski paust savas jūtas. – Uzmanīgi atbrīvojos no meitenes rokām un jutu, ka šodien viņa īpaši pārspīlējusi ar smaržām.

–Sveiki! – Beidzot ierunājās arī Matiass, kurš labu laiku stāvēja paraugskolnieka pozā, turēdams rokās mācību grāmatu kaudzi.

–Tātad, tu esi mana puiša glābējs? Matiass, ja nemaldos.

–Nemaldies gan. – Viņš pievērsās man. – Kā ar kāju? Ir labāk?

–Viss oki.

–Varbūt šodien arī tevi aizvest mājās? – Viņš draudzīgi uzsita man pa plecu.

–Viņš nāks kopā ar mani. – Adeles valdonīgais tonis aizdedzināja dusmu liesmu manī.

–Ja tev nav grūti un ir pa ceļam. – Paudu pretēju viedokli, kas noteikti sadusmoja Adeli.

–Tava draudzene arī var braukt līdzi. – Arī Matiass salādēja mantas skapītī un ap rādītājpirkstu sāka virpināt mašīnas atslēgas. – Laižam?

–Protams, ka es braukšu.

Būtu vēlējies kaut Adele pievaldītu muti. Vai viņa patiešām bija greizsirdīga?! Domāja, ka es varētu mainīt orientāciju un sākt pīties ar puišiem.

Matiass spriedzi manā un Adles starpā ignorēja un visu ceļu centās uzturēt draudzīgas sarunas.

–Adele, par ko tu plāno mācīties pēc Īstonas vidusskolas beigšanas?

–Šaubos vai vispār mācīšos. Skola ir tīrakā laika izšķiešana, kāpēc man vajadzīgs kaut kāds sūda diploms, ja jau tāpat esmu gudra un ar skaistumu daudz ko mūsdienās var panākt.

–Gribi būt nākamā Parisa Hiltone? – Centos dot pirmo triecienu meitenei.

–Nē, vienkārši manos plānos neietilpst laika izniekošana.

–Bet varbūt pārdomāsi? – Matiass iejaucās.

–Šaubos. Matias, un ko tu darīsi pēc skolas beigšanas?

–Vēl īsti nezinu, bet plānoju sākt nodarboties ar mūziku vai tamlīdzīgi. Man patīk dažādi mākslas veidi – mūzika, literatūra, gleznošana, kino. Ja vien es spētu dzīvot divsimts gadus, tad īstenotu visus savus plānus.

–Tad pieķeries kādam plānam, kuru vēlies īstenot visvairāk.

–Un kādi ir tavi nākotnes plāni, Den? – Matiass pameta skatienu uz aizmugurējo sēdekli, kurā sēdēju kopā ar Adeli.

–Nu es par to īsti negribētu runāt.

–Tā nav godīgi! – Adele man uzsita pa ceļgalu, kuru tikai vakar biju nobrāzis. Apvaldīju vaidu. – Mēs pastāstījām, bet tu te lauzies kā jaunava pēc devītā aborta.

–Labi jau labi. Es gribu kļūt par rakstnieku vai žurnālistu. Apmierināti?

–Vai iedosi man izlasīt savu pirmo romānu, kad būsi to uzrakstījis? – Matiasa jautājums lika Adelei nervozi šaudīt acis.

–Protams, kāpēc ne?!

–Un man? – Adele piebalsoja.

–Tu taču grāmatas nelasi.

–Zini, Den, ej dirst! Ejiet jūs abi dirst, jo jūs ne sūda nesajēdzat no dzīves. – Viņa uzmeta ādas rokassomiņu plecā. – Izlaid mani pie veikala, tālāk varat braukt divatā.

Kad Matiass apstājās, teicu, lai viņš brauc tālāk, bet pats metos pakaļ Adelei, kura tobrīd spēra gaisā zemes un šņāca kā pūķis.

–Tev patīk tas zilais, ja? Pasaki man to uzreiz, lai nebūtu tā, ka meitenes skolā smejas par to, ka visu šo laiku esmu satikusies ar kaut kādu zilo. Nu, pasaki!

–Adele, nomierienies! – Apķēru viņu, bet meitene pretojās apskāvienam. – Man patīk meitenes, neuztraucies. Vienkārši man pašlaik nav īpaši patīkams periods. Tomass ar savu meiteni mani ignorē un es gribu sadraudzēties ar kādu jaunu draugu, turklāt esmu palicis bez transporta un senči man nekad nepirks auto.

–Kāpēc tu nevari draudzēties ar mani?

–Es jau to arī daru, vai tad ne?! Vienkārši es gribu arī kādu vīriešu dzimuma draugu.

–Kāpēc? – Viņa iecirta papēdi zemē un uzstājīgi gaidīja atbildi.

–Tāpēc, ka sieviešu kompānijā es varētu nojūgties.

–Tu gribi teikt, ka mana sabiedrība liek tev jukt prātā, to tu gribēji pateikt? – Nu man pretī šņāca nevis meitene, bet gan pasaules indīgākā čūska.

–Dieva dēļ, Adel, tu zini, ko es ar to domāju. – Balss aizlūza un kļuva mazliet nazāla. – Sasodīts.  Tev taču ir draudznes meitenes un es tev neko nepārmetu. Kāpēc tu man neļauj draudzēties ar to, ko es vēlos?

–Labi, dari kā zini.

Nekas tā neierobežoja kā šie četri vārdi. Zvēru, ka biju gatavs Adelei no rokām izraut viņas somiņu un pārmest to ielas otrā pusē, lai tikai viņa uz brīdi nolaistos no saviem augstumiem.

–Labi! Darīšu arī.

Sāku prātot vai vispār manī ir kaut kripatiņa mīlestības pret šo meiteni. Varbūt tā bija tikai viena no tām iedomātajām mīlestībām, par kurām stāstīja franču kino?! Kur palikusi tā meitene, kas spēja likt man smieties visa vakara garumā? Tā, kuru es iekāroju tik stipri, ka nevarēju pat gulēt, jo viņas ķermeņa aprises iznira gandrīz no jebkura sapņa.

Turpinājums sekos… 

“Krustnagliņas” – 6. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Skolas bibliotēka bija pārbāzta ar grāmatām, – Īstonas skolā esošā bija uzskatāma par īstenu grāmatu tārpu paradīzi. Jaunākie darbi vien aizņēma pusi bibliotēkas plauktu.

Dezirē krāva man klēpī grāmatas – Stīga Lārsona „Meiteni ar pūķa tetovējumu”, Jūnasa Jūnasona „Simtgadnieku, kas izkāpa pa logu un pazuda”, Vanesas Difenbau „Ziedu Valodu”, Dž. K. Roulingas „Hariju Poteru un Filozofu akmeni”, Isabellas Aljendes „Garu namu” un  Hāleda Hoseinī „Pūķa ķērāju”. Katram trīs grāmatas, atlika tikai sadalīt, kurš ņems kuras.

Apsēdāmies pie četrvietīga galda un, kamēr es noliku grāmatas, Dezirē aizgāja līdz kafijas automātam bibliotēkas stūrī. Viņa atgriezās ar divām plastmasas glāzēm, kurās kūpēja kārdinoši smaržojošs, gandrīz melns šķidrums.

–Lūdzu! – Viņa pastūma uz manu pusi vienu glāzi un apsēdās man blakus.

Pagaršoju un mazliet saviebos. Nebija pievienots cukurs.

–Varbūt vajadzēja cukuru? – Šķita, ka meitene lasīja domas. – Es parasti cukuru nelietoju, tāpēc tavējai neko nebēru klāt.

–Nekas, būs labi kā ir.

Izkārtoju grāmatas mūsu priekšā un ļāvu, lai Dezirē izvēlas, kuras viņa grib.

Kā pirmo viņa paņēma „Hariju Poteru un Filozofu akmeni” – nolādēts, savai esejai es par to būtu uzrakstījis vismaz vienu A4 formāta lappusi. Nākamā bija Vanesas Difenbau „Ziedu valoda” – to reiz biju lasījis lielā steigā, tāpēc miglaini atcerējos tās saturu. Kā beidzamo viņa izvēlējās Stīga Lārsona „Meiteni ar pūķa tetovējumu” – man tā patīk grāmatas galvenā varone Līsbeta Salandere. Sasodīts, nebiju lasījis nevienu no grāmatām, kuras palika man! Tātad šodien strādāsim tikai pie Dezirē esejas.

–Vai tevi apmierina grāmatu sadale? – Viņa pasmaidīja tā, ka mana atbilde bija skaidra.

–Jā, pilnībā.

–Tad sāksim. – Viņa izvilka no savas baltās Puma pleca somas lielu bloknotu ar dzeltenām lapām un divas pildspalvas – vienu sarkanu, otru melnu. – Stāsti man savas domas par katru no grāmatām un es pierakstīšu, lai pēc tam tās papildinātu ar savu viedokli.

Jutos mazliet neveikli, gluži kā intervijā, bet sāku runāt: – Pats Roulingas dzīvesstāsts jau vien ir ko vērts. Iedomājies, viņa brauc vilcienā un galvā iešaujas doma par burvju puisēnu vārdā Harijs! Nez vai viņa pati apzinājās, ka tā ideja ienesīs autorei tādu peļņu, ka viņa kļūs par pirmo literatūras autori miljardieri?! Domāju, ka abi stāsti ir vienlīdz satriecoši, – gan autores, gan viņas radītā burvju puisēna. Turklāt apbrīnoju to, kā autore spēj pasargāt savu privāto dzīvi no preses… Nu labi, ne vienmēr tas izdodas, jo allaž atrodas kāds kretīns, kurš bāž savu degunu tur, kur nevajag, tādējādi bradājot pa ģimenes attiecību lauciņu, kurā nemaz nav laipni gaidīts.

Tā mēs sēdējām vairāk kā trīs stundas, apspriezdami kolorīto Līsbetas tēlu no „Meitenes ar pūķa tetovējumu” un par Vanesas Difenbau radīto meiteni no bāreņu patversmes un to, cik sāpīgi ir uzaugt vienam. Sarunas beigās jau sākām spriest par to, kādi ziedi mūs raksturotu vislabāk.

–Es pat nezinu. – Dezirē iegrima domās. – Man piederētos acālija, amarillis, fenhelis, granāts un kliņģerīte.

–Trausla un gaistoša kaisle, lepnums, spēks, muļķība un skumjas. – Gandrīz vienā acumirklī iztulkoju viņas ziedu nozīmi un sapratu, ka no grāmatas visspilgtāk atceros tieši pašu ziedu tulkojumu.

Tikai prātoju, par ko gan tik skaista, eleganta un gudra meitene var skumt?!

Pasaki man, kāpēc tu skumsti?

            –Man gan piederētos krustnagliņas. – Nedroši piebalsoju. – Tikai krustnagliņas!

–Neatceros, ko tās nozīmē? – Viņa domīgi vērās manī.

–Es arī ne, tikai man patīk to smarža.

Melis! Den, tu esi sasodīts melis, jo tu zini, ka krustnagliņas nozīmē „es tevi mīlēju, bet tu to nezināji”.

            –Bibliotēka pēc desmit minūtēm tiks slēgta! – Kaulaina sieviete ar garenu seju pienāca pie mūsu galdiņa. Izskatījās, ka viņa nav gulējusi vismaz mēnesi, jo riņķi ap acīm lika viņai izskatīties pēc pandas.

Bibliotēkas darbiniece pameta mūs vienus un mēs sākām novākt mantas no galda.

Pieliecos pie Dezirē, lai iečukstētu viņai ausī kādu joku: – Vai nu viņa cieš no vardarbības ģimenē vai arī viņas tēvs ir panda.

Šķita, ka meitene eksplodēs no smiešanās, – viņas acīs sariesās smieklu asaras un viņa kampa pēc gaisa, dzirdot šo banālo, novazāto joku.

–Tas ir ļauni! – Viņa saraustītā balsī teica un reizē slaucīja asaras. – Bet man patīk.

Draudzīgi pasmaidīju un iemetu somā savu pierakstu kladi, bet grāmatas ieguldīju klēpī.

–Žēl, ka nepaspējām pastrādāt pie tavas esejas. – Viņa nopūtās. – Varbūt es rīt varētu tev palīdzēt?

Gribēju jau piekrist, kad atcerējos par treniņu, kas rīt sāksies jau uzreiz pēc stundām un ilgs vismaz līdz laikam, kad bibliotēka būs jau stundu kā slēgta.

–Es nevaru. – Dusmas uz treneri Hačersonu bija neizmērojamas. – Man rīt ir treniņš.

–Nekas, tad varbūt citreiz.

Izgājuši ārā sapratām, ka sākusi biezēt tumsa.

–Vai pavadīsi mani? – Atkal atbilde bija zināma, pirms jautājums tika izteikts.

–Protams!

Gājām klusēdami un apstājāmies tikai vienu reizi, jo Dezirē palika kā piekalta, lūkojoties kādā skatlogā. Viņa ievilka mani līdzi sev veikalā un bija gluži vai apmāta ar kādu apavu pāri.

Viņa paņēma rokās kādas īpaši mirdzošas kurpes, tām bija no bēšas ādas veidots ornaments, kuru izdaiļoja sarkani un balti kristāliņi, papēdis augsts un pēdas daļā bija iešūta sarkana ādas mēlīte.

Cesare Pacioti. – Viņa to izteica kā skaistāko vārdu. – Tām ir atlaide. – Meitene apklusa. – To cena ir samazināta no septiņsimt uz piecsimt eiro.

Viņa pameta veikalu saskumusi.

–Ja es būtu bagāta, tad tās nopirktu. – Viņa nopūtās un pleci nošļuka zemāk. – Ar tām izlaidumā mani visi pamanītu.

–Vai tad Maksims tev tās nevarētu nopirkt? – Mazliet priecīgi izsaucos. – Viņam taču ir… Nu, kā to lai pasaka?

–Bizness?! – Dezirē vārgi iesmējās. – To, ko viņš nopelna, to arī iegrūž savās nāsīs vai izpīpē un nodzer. Nav jau viņš nekāds lielais narkodīleris vai tamlīdzīgi.

–Tevi apmierina tas, ko viņš dara?

–Protams, ka nē. – Viņas skatiens pauda „vai tu joko?” – Kuru normālu meiteni apmierinātu tas, ka viņas puisis tirgojas ar kaut kādiem mēsliem un arī pats to draņķi lieto?!

Atskanēja telefona zvans. Vismaz tagad zināju Dezirē zvana melodiju – tā bija Britnijas Spīrsas dziesma And Then We Kiss. Samērā veca un ne īpaši populāra dziesma.

–Man jāskrien. Vari doties mājās, tālāk tikšu pati. – Dezirē uz atvadām pamāja man un, kurpēm klabot, aizskrēja prom.

Man atlika tikai prātot, kas tik steidzams viņai vakara stundā darāms.

Desmitā nodaļa

            „Viņš zināja ko tādu par Cacīgo, kas palīdzētu iekarot viņas simpātijas un, ja būs vajadzība, tad eksistēja  arī plāns, kā aizvākt no ceļa viņas puisi. Šis karotājs par mīlestību, – liktenīgais Viņš, – tik viegli nebija gatavs padoties. Ja jau reiz Cacīgā pati izrādīja labpatiku uzturēties Viņa sabiedrībā, tad samierināties ar slepenā pielūdzēja vietu nebija pietiekami.” 

            Tas bija vienīgais, ko uzrakstīju kā papildinājumu savai topošajai grāmatai un man sāka šķist, ka tās galvenais varonis Viņš iemantojis daļu no manis paša.

Ritēja oktobra pēdējās dienas un vēl nebiju sācis strādāt pie savas literatūras esejas, kaut gan vairākas reizes biju pārlasījis un pielabojis Dezirē veikumu. Viņas rakstītais lēnām sāka atgādināt augstskolas līmeņa pētījumu par literatūras debijām, jo teikumi bija noslīpēti līdz perfektumam.

Treniņa laikā vēroju kā Elisa un Dezirē kopīgi taisa špagatas futbola laukuma zālienā un izpilda dažādus lokanības vingrojumus. Nezināju vai tā ir kāda slepena stila vienošanās, bet gandrīz visām karsējām mugurā bija Juicy Couture sporta tērpi. Nebija gluži tā, ka karsējas diktētu skolas modi meitenēm, jo ne viņas visas bija bagātas un varēja atļauties dārgu zīmolu apģērbus. Bagāto vecāku meitiņas nebaidījās izcelties un gandrīz katru nedēļu atrādīja kādu jaunu apģērba gabalu, kas maksāja vairākus simtus eiro. Lai Īstonā kļūtu populārs, nevajadzēja būt talantīgam, pietika ar to, ka vecāki bija gatavi apmaksāt kārtējā šopinga radītos izdevumus.

Šodien gribēju uzrādīt īpaši labu rezultātu, tāpēc novērsu skatienu no meitenēm un skrēju ātrāk nekā parasti. Man blakus pēkšņi uzradās sāncensis, droši vien, kāds no maratonistiem.

Viņam bija apmēram tikpat gari mati kā man, tikai tumši brūni, gandrīz melni, – sasukāti uz atpakaļu, līdzīgi kā Džeimsam Dīnam, nemanīju pat vienu matu šķipsnu, kas neievērotu pedantisko kārtību uz galvas. Puisis bija tikai nedaudz īsāks par mani, bet skrēja krietni ātrāk nekā es. Sacensību gars mani pārņēma vēl vairāk un centos iepriekš neredzēto sportistu panākt.

Puisis pameta skatu atpakaļ un, ieraudzījis mani, pasmīnēja.

Labo kāju sarāva krampī, kājas sapinās un tam visam sekoja sāpīgs kritiens.

–MAUCĪBA! – Iekliedzos un saķēru labo kāju, kura tagad bija ne tikai krampju pārņemta, bet arī asiņoja.

Jauniņais apstājās un ātri piesteidzās man klāt.

–Tev viss kārtībā? – Viņš notupās man blakus un aplūkoja kāju.

–Viss būs labi, es pats. – Jutos neveikli un šo sajūtu pastiprināja fakts, ka karsēju skatieni bija kā piekalti man un jauniņajam.

Nespēju pat piecelties un jutu, kā sūrst nobrāztās plaukstas. Uzmetu tām skatienu un pamanīju, ka tajās bija satriekti sīki smilšu graudiņi.

–Lai gan… – Padevu roku jauniņajam un lēnām piecēlos.

–Es tevi aizvedīšu līdz soliņiem un palūgšu trenerim Hačersonam ūdeņraža pārskābi un pārsējus.

Miesu klāja sīki sviedru pilieni un centos turēties tā, lai nenosmērētu puiša drēbes ar asinīm vai sviedriem.

–Tu esi maratonists? – Vaicāju. – Pirmo reizi redzu kādu, kas tik ātri skrien.

–Nē, jaunais barjerskrējējs no vienpadsmitās.

Sāpēs ievaidējos un gandrīz atkārtoti paklupu.

–Tātad būsim vienā frontē. – Šķita, ka jauniņo šis fakts iepriecina. – Tu laikam esi Dens, vai ne?

–Jā. Un tu būtu?

–Matiass. Ja varētu, tad paspiestu tev roku.

Abi reizē iesmējāmies un jau bijām nonākuši līdz tribīnēm. Matiass palīdzēja man apsēsties un pats aizskrēja pie trenera. Manīju, ka Elisa un Dezirē joprojām lūkojas manā virzienā.

Pēc brīža pie manis atgriezās Matiass, – viņa rokās bija balta pudelīte ar šķidrumu un pārsēji. Viņš nekavējās un izgāza gandrīz puspudeli šķidruma man tieši uz nobrāztā ceļgala, – sajutu nepatīkamu kņudināšanu, bet necentos to ārēji izrādīt.

Jaunais barjerskrējējs pārsēja man ceļgalu un tad apstrādāja rokas.

–Šķiet, ka viss būs kārtībā. – Viņš ar roku pārbrauca pāri bārdas rugājiem.

Apskaudu viņu, jo es mācījos jau divpadsmitajā klasē, bet nevarēju lepoties ar tik vīrišķīgu sejas apmatojumu kā Matiasam. Puisis patiešām līdzinājās kādam Holivudas aktierim, kurš izskatās tā, it kā nebūtu skuvies trīs dienas, bet matu sakārtojumu tur lielākā godā nekā savu miesīgo māti un savaldzināt meitenes spēj pat ignorējot viņas.

–Tev ir mašīna?

–Nē, bet manam draugam ir. – Atbildēju, kad bijām nonākuši līdz autostāvvietai.

Tikai tur nemanīju Tomasa surabkrāsas Opel Astra, – apjuku, jo ar kājām līdz mājām nevarēšu aiziet saviem spēkiem pat tad, ja ļoti centīšos. Šķita, ka Matiass pamanījis manu apjukumu.

–Draugs pazudis?

–Laikam jau. – Drūmi nopūtos un nezināju, ko darīt.

–Ejam, es tevi aizvedīšu ar savējo.

Matiass atkal palīdzēja man pārvietoties un pēc mirkļa bijām nonākuši pie sarkana Alfa Romeo 156. Sāku saprast, kāpēc man ir tik liela kabatas nauda, – jo citiem vienaudžiem bija automašīnas, bet man tikai kabatas nauda.

Iekāpu blakussēdētāja vietā un centos iekārtoties pēc iespējas ērtāk. Automašīnas salons smaržoja pēc tīrāmā līdzekļa ar citronu aromātu, šķita, ka atrast putekļus šeit būtu neiespējami, bet panelis mirdzēja kā ar eļļu aplaistīts. Baidījos pat kārtīgi atspiest muguru pret muguras balstu.

Piesprādzējos un mēs uzsākām braukt. Mašīna darbojās nepārspējami klusi, ka radās sajūta – mēs slīdam, nevis braucam.

–Tātad, arī tu piedalīsies „Sadraudzības spēlēs”?

–Domāju ne tikai piedalīties, es domāju uzvarēt. – Viņš to pateica bez jebkādas augstprātības pieskaņas balsī. – Uz uzvaru taču ejam mēs visi, vai ne?

–Laikam jau.

–Treneris Hačersons ir lielisks.

–Aha. – Vienaldzīgi piekritu.

Vēlāk Matiass izlaida mani tieši pie mājas un tikai tad sāku domāt, – kā gan viņš zināja, kur es dzīvoju? Kaut kā nespēju atcerēties, ka būtu nosaucis savu adresi, bet varbūt, sāpju pārņemts, vairs nespēju loģiski domāt.

Ieslēdzos istabā uzreiz pēc atgriešanās mājās, – nevēlējos, lai mamma ierauga nobrāzumus un no tāda sīkuma uzbur drāmu par to, ka nepieciešama profesionāla ārsta palīdzība.

Turpinājums sekos… 

“Džia” – traģisks dzīvesstāsts, kas atnesa Džolijai pirmos lielos panākumus


1998. gada filma „Gia” jau ilgu laiku saistīja manu interesi – lielākoties tāpēc, ka filmas pamatā ir stāsts par reālu sievieti, pasaules pirmo supermodeli – Džiu Karandži. Filmas kodols nav Džias fenomenālie panākumi modeļu biznesā vai spēja mainīties, bet gan viņas traģiskais dzīvesstāsts.

Kas bija Džia? Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Džia bija pasaulē zināma supermodele, kura kļuva par modes pasaules sensāciju. Viņas dzīvesstāsts tiek apspriests arī mūsdienās, bet viņas skaistums ir neaizmirstams.

Fotogrāfi viņu mīlēja, jo Džiai piemita talants, kāds nebija nevienai tā laika modelei – lielākā daļa tā laika modeļu bija tikai skaisti ģīmīši, nekas vairāk, bet Džia bija cilvēks ar tūkstoš sejām. Pieļauju, ka šis talants modelei bija iegūts īsās, bet smagās dzīves laikā. Runā, ka Džia bērnībā tikusi izvarota un nemitīgas sāpes sniedza problemātiskās attiecības ar māti un arī neveiksmes mīlestībā.

Tagad parunāsim par filmu! Es gan neteiktu, ka šī lente ir kaut kas izcils un ģeniāls, bet man tā patika un pat ļoti. Džiu filmā atveido divas aktrises – Mila Kunisa (Džia bērnībā) un Andželīna Džolija (pieaugusī Džia). Šī bija viena no retajām filmām, kurā man patika Džolijas veikums – absolūti neesmu skaistās aktrises talanta fans, bet Džias lomu viņa atveidoja izcili. Es noticēju tam, ka Džolija nav Džolija, bet gan Džia – panākumu apreibināta sieviete, kura, meklējot mīlestību, pazūd narkotiku atkarības gūstā.

Filmā netiek slēpts tas, ka Džia bija lesbiete – modeles draudzene bija fotosesiju grimētāja Linda. Abu sieviešu mīlestība bija sarežģīta, jo Džias atkarība no narkotikām, īpaši no heroīna, radīja galvenās nesaskaņas abu attiecībās.

Filma parāda arī to, kā modes pasaule sagremo un izspļauj mēslainē cilvēkus, kas tai vairs nav vajadzīgi. Tā notika arī ar Džiu – 24 gadu vecumā modes pasaule sāka viņu ignorēt un, nespēdama pārtraukt narkotiku lietošanu, modele nonāca slimnīcā, kur viņai atklāja HIV vīrusu. Džia saprata, ka viņas dzīve tuvākajā laikā pārtrūks… 1986. gada 18. novembrī , 26 gadu vecumā, Džia nomira un modes pasaule šo notikumu ignorēja, pierādot to, ka modes mašinērijai vajag tikai jaunos, skaistos un veselos…

Foto: Leģendārais „Cosmopolitan” vāks. Džias rokas saliktas aiz muguras, lai slēptu adatas dūrienu pēdas.

Filmā ir daži skaisti citāti, īpaši patīk teksts, kuru fotogrāfs Frančesko velta Džiai fotosesijas laikā: „This is life, not heaven. You don’t have to be perfect.

Un šķiet, ka šis ir mans mīļākais citāts no filmas: You know what I think? I think there’s a reason for everything. And I think that there’s a plan for everyone. And I think that God has a big plan for me. Just not in this life.

Bet te viņas mīļotās Lindas teiktais, kas ideāli raksturo to, kāda bija Džia: „She was like a puppy. She was like… love me, love me, love me, love me… and I did. I Did. I did right away. She was my lover. The only person I really loved.

Protams, katrs var izdarīt savus secinājumus par to, kāpēc Džia lietoja narkotikas un secināt, vai viņa bija dziļi traģisks tēls vai arī vienkārši izlaidīga sieviete… Es sliecos domāt, ka Džia lietoja narkotikas, lai izbēgtu no kaut kā – sāpēm, atmiņām, nomācošām domām, kas viņu vajāja…

VĒRTĒJUMS: 7/10

Te arī filmas traileris: 

Romāns, kas pārspēj S. Kinga darbus – “Mēness parks”.


Atceros kā es iepazinos ar Breta Īstona Elisa daiļradi, – varētu teikt, ka tā bija nejaušība, bet varbūt tas bija liktenis. (Smejos.) Atceros, ka kāda pavecāka kundze uz bibliotēku atnesa Elisa skandalozo darbu “Amerikāņu psiho” un bija īpaši daiļrunīga, sakot: “Šitādu mēslu sen nebiju lasījusi.” Eliss tika ķengāts un kaunināts par slimīgo fantāziju. Kad kundzīte izgāja no bibliotēkas, grāmatu paņēmu es… 

“Amerikāņu psiho” varbūt ir skandalozākais Elisa darbs, bet tas noteikti nav labākais, – man romānā brutalitāte netraucēja tik ļoti kā visu to firmu un zīmolu nosaukumi, kā arī dažādu restorānu apmeklējumu un vizītkaršu apraksti. Tomēr autora darbos vienmēr piesaistījusi drosme un lietu saukšana īstajos vārdos. Droši varu teikt, ka mana mīļākā Elisa grāmata ir “Mēness parks” un šis darbs ir arī manā visu laiku mīļāko grāmatu TOP 3. “Mēness parku” no bibliotēkas ņemu tik bieži, ka sāk rasties vēlēšanās pašam iegādāties šo darbu. (Kāds man to droši var arī uzdāvināt.) (Atkal smejos.)

Romāns unikāls ar to, ka Eliss šajā darbā nojaucis sienu, kas nošķir reālo no izdomātā, – galvenais “Mēness parka” varonis ir pats Eliss, bet notikumi, kas minēti grāmatā ir fantastikas pārpildīti un tik neticami, ka vienīgais, ko vari darīt, ir ticēt! Autors jau grāmatas pirmajās lappusēs nežēlo kritiku saviem iepriekšējiem darbiem, atzīdams, ka daļa no tiem tapuši narkotiku ietekmē. Viņš atzīst arī to, ka “Amerikāņu psiho” galvenais varonis Patriks Beitmens tapis iedvesmojoties no miesīgā tēva. (Negribētos gan ticēt, ka Elisa tēvs bijis tik nežēlīgs, ka būtu pielīdzināms maniakālajam Beitmenam.)

Grāmatas sākums ir ticams, – reālistisks, bet tad sāk parādīties rēgi, dzīvas rotaļlietas, anomālijas un pilsētu pāršalc arī slepkavību vilnis. Viss šķiet tik neticami, ka neviens patiešām netic grāmatas galvenajam varonim. (Un kurš tad ticētu nelabojamam narkomānam un alkoholiķim?!)

“Mēness parks” atzīts par Stīvena Kinga cienīgu romānu un 2005. gadā saņēma Šausmu ģildes balvu kā labākais gada šausmu romāns, – teikšu, ka “Mēness parks” ir labāks par vismaz pusi Kinga sarakstītajiem darbiem.

Romānā atainota visa glamūra tumšā puse, – narkotikas, nebeidzamas ballītes, alkoholisms, posts, kādu popularitāte nodara ģimenes dzīvei un arī sānsoļi. Eliss raksta patiešām unikāli, drosmīgi un baudāmi…

Grāmatu caurstrāvo mistērijas, – viena no lielākajām ir tā, ka Elisa “bijusī sieva” Džeinija Denisa nemaz neeksistē, par spīti tam, ka viņai ir pašai sava mājaslapa, kurā fani ieskatījušies vairāk kā 3 000 000 reižu. (Džeinija ir fikcijas tēls – tāda sieviete patiesībā nekad nav eksistējusi.) Tāpēc, lai arī cik ļoti gribētu Elisam ticēt, šī grāmata reizē ir gan biogrāfija, gan fikcija, kurai ticēt par visiem 100% tai nevajadzētu…

VĒRTĒJUMS: 10/10

Emma Vatsone filmējas Rated R tipa filmā


The Motion Picture Association of America šogad gaidāmajai filmai “The Perks of Being a Wallflower” piešķīrusi Rated R statusu. Galveno sieviešu lomu filmā atveido “Harija Potera” zvaigzne Emma Vatsone. Vai tas nozīmē, ka varēsim vērot Vatsoni patiešām nepiedienīgās ainās?!

Stīvena Čbovka grāmatā “The Perks of Being a Wallflower” patiešām bija minētas arī intīma rakstura ainas, bet tās netika tik smalki iztirzātas, lai varētu uzskatīt par rupjām, seksuāli pārāk atklātām vai kādā citā veidā nepiedienīgām. Protams, – grāmatā ir apspriests sekss, gan tradicionāls, gan netradicionāls, narkotiku lietošana, alkohols, attiecības, apmātība, ģimenes attiecības un pat pedofīlija… Pietiekami krāšņs komplekts, lai režisors to spētu padarīt par patiešām pelnīti Rated R vērtētu filmu.

Grāmatas beigu daļā gan ir intīma aina starp Čārliju (aktieris Logans Lermans) un Semu (jau minētā Emma Vatsone). Ir pamatotas cerības, ka tieši šī būs filma, kas liks Vatsoni uztvert kā talantīgu aktrisi, nevis kā gudro Hermioni no Poteriādes. 

Eksperti šai filmai piešķirto Rated R statusu vērtē skeptiski un apgalvo, ka tas iegūts tikai tāpēc, lai piesaistītu plašāku skatītāju uzmanību.

Filmai uz ekrāniem vajadzētu nonākt šī gada rudenī. “The Perks of being Wallflower” atspoguļo skolēnu dzīvi Pitsburgā, Pensilvānijā 1991. – 1992. mācību gadā.

Te arī video ar kadriem no filmas un intervijām ar aktieriem: 

Grāmata, kuru vajadzētu izlasīt katram pusaudzim: “The Perks of Being a Wallflower”


Uzreiz nākšu klajā ar atzīšanos, ka ar Stīvena Čboska grāmatu “The Perks of Being a Wallflower” sevi pamatīgi spīdzināju. Kādā veidā? Pēc Ziemassvētkiem uz mana naktsgaldiņa stāvēja desmit grāmatas, – viena no tām bija “The Perks of Being a Wallflower”. (Grāmatu man uzdāvināja kāda ārkārtīgi jauka bloga lasītāja.) Citāti no grāmatas mani tik ļoti aizrāva, ka zināju – nelikšos mierā, kamēr tā nebūs izlasīta. Nolēmu, ka Čboska romānu lasīšu pēdējo, – tas bija mans literārais saldais ēdiens, – pataupīts beigām! 

Par grāmatu “The Perks of Being a Wallflower” uzzināju pateicoties savai mīļākajai aktrisei Emmai Vatsonei, kad kādā ārzemju ziņu portālā lasīju, ka viņa filmēsies režisora Stīvena Čboska romāna ekranizējumā. Filmas režisors, scenārija un arī romāna autors ir viens un tas pats cilvēks – Stīvens Čboskis. (Priecājos par to, ka pats nespēlē arī galveno lomu – pusaudzi Čārliju.) Režisora un rakstnieka Čboska ievērojamākais veikums ir līdzdalība seriāla “Džeriko” veidošanā. “The Perks of Being a Wallflower” ir viņa pirmais romāns. Romāna ekranizējums gaidāms 2012. gada rudenī. (Amerikas pirmizrādes datums vēl nav zināms, bet Norvēģijā filma tiks demonstrēta 28. septembrī.)

Grāmata ir par piecpadsmit gadus veco Čārliju, kurš vidusskolā ir jauniņais. Skolā mācās arī viņa māsa, bet viņu savstarpējās attiecības ir sarežģītas. Kādu dienu Čārlijs satiek vecāko klašu skolēnus – Semu un  Patriku. Semas skaistums puisi aizrauj, bet puiša klātbūtne liek Čārlijam domāt, ka meitenei jau ir attiecības. Viņš jūtas atvieglots, kad uzzina, ka Sema un Patriks patiesībā ir tuvi radinieki. Turklāt Patrikam meitenes nemaz neinteresē, jo viņš ir gejs. Sema diezgan ātri pamana, ka Čārlijs lolo pret viņu siltas jūtas, tāpēc meitene steidzas brīdināt par to, ka starp viņiem nekas nevar sanākt un iesaka Čarlijam, lai viņš savas siltās jūtas apslāpē. Tomēr, jo vairāk šīs jūtas apslāpē, jo lielākas tās izaug.

Šī grāmata pagaidām ir rekordiste manā grāmatu sarakstā, jo izrakstīju veselus astoņus citātus no šī darba. Tagad vēlētos, kaut man, uzsākot vidusskolas gaitas, būtu bijusi šī grāmata – Čboska romāns ir kā mierinājums pusaudžiem un labākais draugs vienlaicīgi. “The Perks of Being a Wallflower” ir mana absolūtā favorīte jauniešu romānu žanrā. Pagaidām neesmu lasījis neko labāku un tik jēgpilnu šajā žanrā.  Grāmata lieliski ataino pusaudžu sāpīgo iekšējo pasauli un katra grāmatas rindiņa spēlē uz lasītāja dvēseles stīgām, beigās izraisot emociju izvirdumu. Grāmatas galvenais varonis Čārlijs ir tāds pusaudzis uz kuru nebūtu iespējams dusmoties, viņš ir tik labs draugs, ka labāku nemaz nevarētu vēlēties. Tomēr puiša zemapziņā mīt kāds noslēpums, kas saistīts ar aizsaulē aizgājušo tanti Helēnu, bet puisis pats nespēj to atcerēties, tāpēc viņš apmeklē psihoterapeita seansus. No šķietami skaidrā atmiņu ūdens iznirst kāds patiešām ļoti šokējošs pagātnes notikums, kas daudz ko izskaidro.

Čārlija literatūras skolotājs regulāri dod viņam lasīt papildus literatūru, tāpēc rodas jautājums – kāpēc? Uz šiem jautājumiem atbildes būs atrodamas tikai grāmatas beigās. Teikšu atklāti, biju domājis, ka Čārlija literatūras skolotāja nodomi ir krietni vien savādāki, nekā tie bija patiesībā.

Romāns rakstīts vēstuļu formā. Čārlijs šīs vēstules sūta kādam noslēpumainam draugam – iespējams, ka to adresāts ir Čārlija draugs, kurš nesenā pagātnē labprātīgi šķīries no savas dzīves. Atbildes vēstuļu, protams, nav, tomēr tās arī nav vajadzīgas, jo rodas sajūta, ka Čārlijs šīs vēstules rakstījis vairāk pats sev.

Grāmata ir izdota 1999. gadā, bet tā ir ārkārtīgi aktuāla arī mūsdienās, jo laiki mainās, bet cilvēku daba, vērtības un tikumi – nē! Liela daļa romāna ir veltīta tādiem tematiem kā sekss, narkotikas, mīlestība, ģimene, bailes, draudzība, homofobija, vardarbība un nodevība. Tieši atklātības un satura dēļ grāmata bieži vien atzīta par jauniešiem nevēlamu, bet tā būtu jāizlasa katram jaunietim un arī viņu vecākiem šīs grāmatas izlasīšana nenāktu par sliktu. Reāla mūsdienu jauniešu dzīves esence – piesātināta ar spēcīgu garšu un arī ar pēcgaršu, kas ilgi nepametīs domas. Tik spilgtu varoņu kā Čārlijs literatūrā ir maz. Patiešām unikāls, mazliet dīvains, bet patīkams tēls.

Foto: Filmas “The Perks of Being a Wallflower” vadošie aktieri.

Tad nu par romāna ekranizējumu: Čboskis teicis, ka Emma Vatsone bijusi pirmā par kuru viņš iedomājies, kad meklējis Semas lomas atveidotāju. Semai un Emmai Vatsonei kopīgs varētu būt vienīgi tas, ka abas ir satriecoši skaistas un abās iemīlēties ir vieglāk par vieglu. Sema ir tāda meitene par kuru mūsu vecāki teiktu, ka viņa ir “nepareiza”, bet aiz šī “nepareizuma” slēpjas jauka, sirsnīga meitene ar labiem nodomiem. Galveno, Čarija lomu atveidos aktieris Logans Lermans, – viņa kontā ir tādas filmas kā “Vilciens uz Jumu”, “Persijs Džeksons”, “23” un “Tauriņa efekts”. Logans filmas ekranizācijai ir lieliska izvēle – šķiet, ka šis aktieris iemieso visu, kas raksturīgs Čārlijam. Patrika lomas atveidotājs Ezra Millers arī ir ideāla izvēle. Īpatnējs, iepriekš pārāk bieži neredzēts aktieris (ja vien neņem vērā lomu filmā “We Need to Talk About Kevin”), viņa loma filmā “The Perks of Being a Wallflower” ir diezgan nozīmīga, jo piešķir stāstam humora elementus. Par pārējiem filmas aktieriem nav ko piebilst, – aktieru atlase veikta nekļūdīgi. Aktieri savām lomām piemēroti un tas pateicoties tam, ka režisors pats ir arī grāmatas autors, – viņš pats labāk zina, kādus iztēlojies sevis radītos stāsta varoņus.

Būtu lieliski, ja šī grāmata tiktu tulkota latviešu valodā, jo pagaidām neesmu lasījis nevienu darbu, kas atainotu jauniešu dzīvi tik spilgti, kā grāmata “The Perks of Being a Wallflower”. Šis darbs pārliecinoši ierindojas manā TOP 5 labāko grāmatu sarakstā, bet savā žanrā grāmatu pārliecinoši ierindoju pirmajā vietā.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Būs vēl atsevišķs raksts ar citātiem no šīs grāmatas. 

Jauns romāns turpinājumos: “Bez jūtām”


Šī gada 11. novembris ir ļoti īpašs, jo veido skaistu ciparu virknējumu 11.11.11., tieši tāpēc nolēmu, ka man šī diena sev pašam jāpadara īpaša. Tad nu jāizpilda dotais solījums, jāpublicē jauns romāns turpinājumos. Par ko tas būs šoreiz? Mazliet pastāstīšu, bet jau šovakar varēsiet lasīt pirmo romāna nodaļu un uzzināt par ko tad būs romāns. 

Rakstot šo romānu, ietekmējos no filmām par narkotikām, seksu, slepkavībām, pagrimumu un cilvēka iekšējo pasauli. Vienmēr ir vilinājušas filmas par narkomāniem un prostitūtām – tā ir tāda kā miglaina, dūmos un baudā tīta pasaule ar saviem noteikumiem un savu maģiskuma devu.

Nekad neesmu nosodījis cilvēkus, kuriem ir problēmas ar atkarībām – mums katram ir kāda atkarība – alkoholisms, šopaholisms, seksaholisms, smēķēšana, zagšana, mīlestība, kafija, tenkošana utt. Atkarības ir daudz un dažādas, tomēr šis romāns bija kā atkāpe no jauniešu un fantāzijas literatūras, kurai tik ļoti biju pieķēries. Šis romāns ir domāts cilvēkiem, kam pāri astoņpadsmit un tādiem, kuri nebaidās no rupjiem vārdiem.

Ilgi gan domāju – publicēt vai nē, ko tādu, kas ir kā atkāpe pašam no sevis, bet tad sapratu – tā nav nekāda atkāpe. Šis romāns – “Bez jūtām” ir tas, kas es patiesībā esmu, – tas kā es vēlos izteikties literatūrā. Iespējams, ka šis ir pat pārāk maigs darbs un tālākā nākotnē augšu vēl vairāk un bailes no atklātības, vulgaritātes un patiesuma izzudīs pavisam. Šo darbu sākotnēji nebiju domājis publicēt, bet tad, kāda pastāvīgā bloga lasītāja deva man zaļo gaismu un teica, lai publicēju. Tad nu tā – šī nav pasaka, šis būs abstrakts pagrimums.

Tad nu tā – mazāk runas un ķeramies pie darbiem.

Tad nu tā – lai satiekas glamūrs, atkarības, sekss, cigarešu dūmi un slepkavības. Durvis uz manu jaunāko romānu ir pavērtas visiem.

Ceru, ka patiks un, ka lasīsiet!

Zem katras romāna daļas ir vārdi “Turpinājums sekos” – klikšķini uz šiem vārdiem un jaunā logā tiks atvērts nākamais romāna turpinājums. 

“Bez jūtām” – sākums

“Bez jūtām” – 2. turpinājums

“Bez jūtām” – 3. turpinājums

“Bez jūtām” – 4. turpinājums

“Bez jūtām” – 5. turpinājums

“Bez jūtām” – 6. turpinājums

“Bez jūtām” – 7. turpinājums

“Bez jūtām” – 8. turpinājums

“Bez jūtām” – 9. turpinājums

“Bez jūtām” – 10. turpinājums

“Bez jūtām” – 11. turpinājums

“Bez jūtām” – 12. turpinājums

“Bez jūtām” – 13. turpinājums

“Bez jūtām” – 14. turpinājums

“Bez jūtām” – 15. turpinājums

“Bez jūtām” – 16. turpinājums

“Bez jūtām° – 17. turpinājums

“Bez jūtām” – 18. turpinājums

“Bez jūtām” – 19. turpinājums

“Bez jūtām” – 20. turpinājums

“Bez jūtām” – 21. turpinājums

“Bez jūtām” – NOSLĒGUMS