netflix

13 iemesli, kāpēc man nepatika/patika “13 Reasons Why” otrā sezona


Pagājušā gadā blogā jau rakstīju par Braiena Jorkija veidoto seriālu 13 Reasons Why, kurš ātri kļuva par straumēšanas servisa Netflix vienu no visvairāk skatītajiem seriāliem. Par spīti augstajiem reitingiem, skatītāju un kritiķu domas par seriāla pirmo sezonu bija atšķirīgas, bet, kad šī gada 18. maijā pie skatītājiem nonāca seriāla otrā sezona, skatītāju un kritiķu viedokļi kļuva vienbalsīgāki, jo pat pielaidīgākie skatītāji vairs nespēja ignorēt daudzos seriāla trūkumus. Šajā bloga rakstā padalīšos ar 13 lietām, kas man 13 Reasons Why seriāla otrajā sezonā patika un nepatika. 

Uzmanību! Raksts satur maitekļus jeb spoilerus!

NEPATIKA: Kad cilvēks ir miris, viņa vairs nav un viņš nespēj sniegt atbildes uz jautājumiem, kuri palika neatbildēti viņa dzīves laikā, tāpēc šķita muļķīgi iekļaut seriālā Hannas spoku, kuru redz tikai Klejs. Ja tas tomēr nebija spoks, bet gan Kleja halucinācijas, tad tas taču nozīmē, ka Klejs ir nedaudz sajucis prātā, vai ne?! Manuprāt, Hannas spoks bija ļoti neveiksmīgs veids, kā iekļaut Hannu arī otrajā seriāla sezonā, jo tas radīja vairāk jautājumu nekā atbilžu. Būtu pieticis ar atmiņu ainām no laikiem, kad Hanna bija dzīva.

NEPATIKA: Seriālā bija iekļautas tik daudz tēmas, ka tās visas izveidoja vienu lielu ķīseli un neviena no tām netika pienācīgi apskatīta. Seriāls būtu ieguvis, ja katrā sezonā tiktu apskatīta viena aktuāla tēma, ne desmit dažādas, no kurām katra apskatīta virspusēji.

PATIKA: Par spīti tam, ka arī šī tēma tika apskatīta samērā virspusēji, man patika, ka seriālā tiek runāts arī par seksuālo vardarbību pret vīriešiem, jo šī problēma sabiedrībā ļoti bieži tiek ignorēta vai tiek uztverta kā uzjautrinoša un komiska.

PATIKA: Zinu, ka daudzi par šo nebūs ar mani vienisprātis, bet man patika tas, ka seriālā pašnāvība un seksuālā vardarbība tika atainota ļoti grafiski, jo, manuprāt, cilvēkiem ir svarīgi ieraudzīt, ka pašnāvība nav glīta vai romantiska (kā “Romeo un Džuljetā”), un seksuālā vardarbība (arī pret vīriešiem) nav attaisnojama vai viegli aizmirstama.

NEPATIKA: Otrajā sezonā bija tik daudz jaunu elementu, kas nelīmējās kopā ar pirmo sezonu, ka tos visus pat būtu grūti uzskaitīt.

PATIKA: Seriāla vēstījums ir par to, ka mums jābūt laipniem un iecietīgiem pret citiem, kā arī jāatceras tas, ka reizēm mēs neapzināti varam viens otram nodarīt pāri. Diemžēl šo vēstījumu brīžiem aizēno slikti veidotais scenārijs.

NEPATIKA: Lielākā daļa seriāla varoņu ir klišejiski un tiem trūkst dziļuma, turklāt, skatoties seriālu, mani nepameta sajūta, ka vairāki seriāla varoņi ir mākslīgi seriālā ielikti un nemaz tajā neiederas, jo nesniedz stāstam nekādu pievienoto vērtību.

NEPATIKA: Seriāla otrajai sezonai vajadzēja sniegt skatītājiem atbildes uz neatbildētajiem jautājumiem, bet tā vietā skatītāji ir saņēmuši jucekli un vēl vairāk neatbildētu jautājumu. Iespējams, tas arī bija seriāla veidotāju mērķis, lai radītu materiālu nākamajām seriāla sezonām. (Būtu gan ļoti labi, ja seriāla veidotāji pēc otrās sezonas liktu šim projektam treknu punktu, lai 13 Reasons Why nesāktu izskatīties pēc parodijas.)

PATIKA: Šajā seriālā nenoliedzami redzami daudzi ļoti talantīgi aktieri (Dilans Minnets, Ketrīna Lengforda, Ross Batlers, Keita Volša u. c.), kuru dēļ šī seriāla skatīšanās nav tik mokoša.

NEPATIKA: Lai noturētu skatītāju uzmanību, seriāla veidotāji pārāk paļāvušies uz šoka faktoru un pārspīlētu dramatiskumu, kas seriāla sižetam patiesībā nodara lielu kaitējumu, jo aiz šoka un drāmas pazūd iedziļināšanās nopietnos tematos. Turklāt, ņemot vērā, ka seriāla varoņi ir vidusskolēni un daudzi no viņiem nemaz nav pilngadīgi, vairākas situācijas šķita nereālistiskas.

PATIKA: Ja ignorē visus seriāla mīnusus, kuru ir daudz, seriāls tomēr ir palīdzējis sabiedrībā uzsākt diskusijas par daudziem nozīmīgiem tematiem. Vai šīs diskusijas varēja uzsākt daudz kvalitatīvākā veidā? Pilnīgi noteikti!

NEPATIKA: Man šķiet, ka Kleju kā galveno seriāla varoni daudzi skatītāji pacieš tikai tāpēc, ka Dilans Minnets ir patiešām lielisks aktieris. Kleja rīcība seriālā mēdz būt kaitinoša un viņa nozīmīgums Hannas dzīvē ir stipri pārspīlēts, turklāt tā ideja, ka Klejs būtu varējis izglābt Hannu no pašnāvības, ir vairāk kā tikai muļķīga, lai neteiktu vairāk.

NEPATIKA: Mani izbrīna, ka seriālam ar patiešām iespaidīgu budžetu, slavējamu aktieru sastāvu un milzīgu skatītāju auditoriju ir tik pavirši veidots scenārijs, kurš dažās sērijās ir zem katras kritikas. Sāpīgākais laikam ir tas, ka pēc pirmās sezonas bija tik daudz kritikas, no kuras mācīties, kā arī tik daudz laba materiāla, kuru attīstīt, lai radītu kaut ko patiešām lielisku, bet rezultātā skatītāji ir saņēmuši kaut ko ļoti paviršu un sliktāku par seriāla pirmo sezonu.

Ja arī tu esi noskatījies 13 Reasons Why otro sezonu, tad padalies ar savām domām komentāros zem šī raksta!

Nervus kutinošā Džeralda spēle


2017. gads pavisam noteikti ir šausmu karaļa Stīvena Kinga gads, jo viņa romāna “Tas” (It) ekranizācija lauzusi daudzus rekordus un kļuvusi par vienu no kino vēsturē populārākajām un pelnošākajām šausmu filmām, tomēr “Tas” nav vienīgā Kinga romāna ekranizācija, kas šogad nonākusi pie skatītājiem. “Džeralda spēle” (Gerald’s Game) ir mazāk zināms, bet tāpēc vien noteikti ne sliktāks Kinga literārais darbs, kura ekranizācija savu pirmizrādi Netflix straumēšanas servisā piedzīvoja šī gada 29. septembrī. 

Filmas režisors ir Maikls Flanegans, kurš iepriekš strādājis pie tādām filmām kā Oculus, Hush un Ouija, kuras zināmas gandrīz katram rūdītam šausmu filmu fanam. “Džeralda spēlē” tiek stāstīts par Džeraldu (Brūss Grīnvuds) un Džesiju (Karla Gudžīno) – precētu pāri, kurš dodas uz nomaļu ezera māju, lai uzlabotu kopdzīvi un piešķirtu jaunu uguntiņu savai seksuālajai dzīvei. Vīrs, kura matos jau rotājas sudrabs, ar rokudzelžiem pieķēdē sievu pie masīvas gultas un sāk spēlēt lomu spēli, kura Džesijā rada paniku un atsauc atmiņā nepatīkamas ainas no pagātnes. Kad sieviete pārdomā, viņa lūdz vīram pārtraukt lomu spēli un atbrīvot viņu no rokudzelžiem, bet notiek sliktākais iespējamais scenārijs un Džeraldu piemeklē sirdstrieka. Viņš nomirst, atstājot sievu pieslēgtu pie gultas.

Ja jums šķiet, ka pēc Džeralda nāves filma kļūst vienveidīga un garlaicīga, tad jūs smagi maldāties, jo jebkurš, kurš kādreiz lasījis Kinga romānus, zina, ka tajos spraigākās cīņas notiek varoņos pašos. Arī “Džeralda spēle” nav izņēmums, jo atūdeņošanās, tumsa un bailes daru savu, lai atmodinātu Džesijas tumšāko būtību, liktu uznirt slēptākajām pagātnes atmiņām, kā arī radītu halucinācijas, kuras reizē palīdz, bet reizē arī neļauj saprast, kas no apkārt notiekošā ir īsts, bet kas tikai viņas iztēles radīts. (Man jāatzīst, ka filmas beigās biju nedaudz šokēts par pāris lietām, kas izrādījās īstas.)

Foto: Kadrs no filmas

Esmu dzirdējis viedokļus, ka Karla Gudžīno par Džesijas lomu varētu tikt nominēta “Oskaram”, bet es patiešām neesmu drošs, ka Amerikas Kinoakadēmija varētu spert šādu soli, jo “Džeralda spēle” ir Netflix filma, tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Gudžīno šajā filmā ir fenomenāla. (Ir pāragri dalīt “Oskara” nominācijas, bet, ja viņa brīnumainā kārtā tiks pie nominācijas, es par to tikai priecāšos.) Gudžīno saspēle ar Grīnvudu man lika noticēt, ka viņi ir precēts pāris, kas neveiksmīgi mēģina glābt savu laulību, jo viņu starpā varēja just gan ķīmiju, gan apslāpētu spriedzi.

Filmā nolasāmas arī feminisma idejas, bet tās nav uzbāzīgas vai kaitinošas, tās drīzāk liek apbrīnot Džesijas spēku un personību, kas spējusi uzvarēt ne vienā vien smagā cīņā pašai ar sevi un pret citiem. Īpašas uzslavas noteikti pelnījuši filmas vizuālo risinājumu veidotāji, jo ainavas un specefekti ir patiešām iespaidīgi: brīžiem skati ir gleznu cienīgi, bet brīžiem tie liek uzmesties zosādai pat uz zosādas. Kā ķirsis uz kūkas bija filmas noslēgums, kādu nebiju gaidījis, bet tas mani pārsteidza vislabākajā nozīmē. Manuprāt, šī ir Flanegana karjeras labākā filma, kā arī viena no labākajām Kinga romānu ekranizācijām.

Viennozīmīgi viens no spilgtākajiem 2017. gada psiholoģiskajiem trilleriem, kurš jāredz katram šī žanra cienītājam.

VĒRTĒJUMS: 9/10

13 iemesli, kāpēc?


Viens no 2017. gada karstākajiem seriāliem pavisam noteikti ir Braiena Jorkija radītais pusaudžu/jauniešu seriāls 13 Reasons Why, kura pamatā ir tāda paša nosaukuma grāmata, kuras autors ir Džejs Ašers. Video straumēšanas servisā Netflix seriāla pirmā sezona tika publicēta šī gada 31. martā. 

Seriāla galvenais varonis Klejs Džensens (Dilans Minnets) saņem sūtījumu ar kasetēm, kuras ierunājusi viņa skolasbiedrene Hanna Beikere (Ketrīna Lengforda). Jaunā meitene samērā nesenā pagātnē izdarījusi pašnāvību un šajās kasetēs, kuras tiek nodotas cilvēkiem, kas tieši vai netieši vainojami viņas nāvē, viņa atklāj trīspadsmit iemeslus, kas noveda viņu līdz tik šausminošam un neatgriezeniskam solim. Klausoties kasetes, puisis uzzina daudz jauna par saviem līdzcilvēkiem, skolas biedriem, kā arī par Hannu, tomēr šis process Klejam ir emocionāli smags un mokošs, jo viņš meiteni klusībā mīlēja.

Grāmatas ekranizēšanas tiesības pirms dažiem gadiem iegādājās dziedātāja Selēna Gomesa un viņas māte Mendija, lai radītu televīzijas seriālu, kurā Hannas lomu atveidotu pati Gomesa, tomēr 2015. gadā stafeti pārņēma Netflix un ieviesa būtiskas izmaiņas, ļaujot dziedātājai ieņemt izpildproducentes krēslu. Šķiet, ka galarezultātu neviens nebija gaidījis tik spožu, jo kritiķu atsauksmes ir lielākoties pozitīvas, IMDb vērtējums ir 9,1, Rotten Tomatoes tas saņēmis 93% svaiguma rādītāju, turklāt pašlaik šis ir pusaudžu un jauniešu vidū aktuālākais seriāls.

Par spīti tam, ka seriāla pirmā sezona sastāv no 13 apmēram piecdesmit minūšu garām sērijām, visas sērijas noskatījos dažu dienu laikā, jo seriāla veidotāji ļoti veiksmīgi pārnesuši grāmatas saturu uz kustīgajām bildēm, noslēdzot katru sēriju ar mazuma piegaršu. Turklāt vislielākā mazuma piegarša paliek tieši pēc trīspadsmitās sērijas, jo skatītājs tiek atstāts neziņā par tik daudzu seriāla varoņu likteņiem – dažus skatītājs noteikti paspējis iemīļot, bet pret dažiem noteikti radusies liela nepatika un pat riebums. Lai arī viss Džeja Ašera grāmatas saturs izmantots jau pirmajā sezonā un grāmatai nav ne prīkvela, ne turpinājuma, ir pamats cerēt, ka jau nākamajā gadā pie skatītājiem nonāks seriāla otrā sezona. Zinātāji apgalvo, ka tuvāko nedēļu laikā seriāla veidotāji nāks klajā ar paziņojumu par 13 Reasons Why nākotni.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla tēmu kaleidoskops ir ārkārtīgi daudzveidīgs, jo tajā tiek runāts par emocionālo un fizisko vardarbību, garīgās veselības problēmām, seksuālo vardarbību, ģimenes attiecībām, draudzību, jauniešu alkoholismu, narkotikām, homoseksualitāti, rīcības sekām, dzīvi trūkumā, pirmo mīlestību un daudz ko citu. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad jauniešu seriāla veidotāji izvēlējušies aktierus, kas patiešām izskatās pēc apmēram 17-19 gadus veciem jauniešiem, turklāt aktieru atlases veicēji ir padomājuši arī par to, lai aktieri būtu atšķirīgi un katrs ar kaut ko izceltos.

Sākumā gan nedaudz vīpsnāju par to kasešu būšanu, jo tomēr ir 21. gadsimts, taču ātri vien tika paskaidrots, kāpēc tieši kasetes, un skaidrojums šķita vairāk kā tikai pārliecinošs; tikai visu laiku domāju arī par to, vai nevienam atskaņotājs neierāva kasetes lenti, kā arī par to, kurš tās kasetes pēc klausīšanās pārtina. Vislielākās pretenzijas man radīja grims, jo “ievainojumi” uz aktieriem bija uzmālēti tik nekvalitatīvi, ka bija sāpīgi uz to skatīties; skatījos un gaidīju, kad atlobīsies kāda rēta vai uztūkums. (Spoiler alert: viss turējās savās vietās visu 13 sēriju garumā.)

Trīspadsmitās sērijas beigās apmēram kļūst skaidrs, kas būs otrās sezonas centrā, un, ja šīs aizdomas izrādīsies patiesas, 13 Reasons Why pēc pirmajām 13 sērijām kļūs tikai un vienīgi saturiski tumšāks un saspringtāks.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Seriāls, kas nojauc barjeras – Sense8


sense8Vai esi kādreiz izjutis pēkšņu un neizskaidrojamu iekāri, dusmas, prieku, nomāktību vai citas emocijas? Iespējams, tas tāpēc, ka tās nemaz nav tavas emocijas, bet kāda cita cilvēka, ar kuru tevi saista mistiska emocionālā un garīgā saikne. Lilijas un Lanas Vačovsku (dzimuši kā Endijs un Lerijs Vačovski) radītajā seriālā Sense8, kuru iespējams vērot Netflix, stāstīts par veseliem 8 šādiem cilvēkiem. 

Astoņi vadošie seriāla varoņi nāk no dažādām pasaules vietām un ir ārkārtīgi atšķirīgi: tumšādains autobusa šoferis (Aml Ameen), kurš pamanās iesaistīties bandu karos; Džekija Čana daiļā dzimuma versija (Doona Bae), kas uzņemas vainu par brāļa noziegumiem; transseksuāla hakere – lezbiete (Jamie Clayton), kura nokļūst aizdomīga ārsta nagos; indiešu farmaceite (Tina Desai), kura nemīl savu līgavaini, kuru apbrīno visi viņas radi un draugi; DJ meitene (Tuppence Middleton) no Anglijas, kura pamanās sapīties ar narkotiku tirgoņiem; sliktais zēns (Max Riemelt), kuram zagšana un ienaidnieku nogalināšana nesagādā nekādas problēmas; homoseksuāls meksikāņu aktieris (Miguel Ángel Silvestre), kurš “sēž skapī” un slēpj savu dzīvesbiedru, jo baidās, ka patiesība sagraus ne tikai viņa mačo tēlu, bet arī veiksmīgo karjeru; labais policists (Brian J. Smith), kurš apveltīts ar augstām morāles normām un mīkstu sirdi. 

Šķiet, ka šiem cilvēkiem ir ļoti maz kā kopīga, tomēr pamazām viņi sāk just saikni, kas izpaužas kā šķietamas vīzijas, nebijušu spēju parādīšanās, dīvaini sapņi, kā arī spēja vienā mirklī aizceļot uz vietu, kur atrodas kāds no pārējiem septiņiem cilvēkiem. Grūtā brīdī viņi viens otram var palīdzēt – piemēram, kad autobusa šoferim jāizrēķinās ar vietējo bandu, viņam pieslēdzas daiļā dzimuma Džekijs Čans un piekauj visus sliktos. Apvienojot savas individuālās spējas, zināšanas un uzkrāto pieredzi, viņi veido astoņu cilvēku komandu – tādu, kurā komandas biedri viens otru klātienē nemaz nav satikuši.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Protams, skan lieliski un aizraujoši, bet ir kāds BET – cilvēki ar šādām spējām nepatīk kādam dakterim, kurš vēlas viņus “izārstēt”. Dažiem no viņiem jātiek galā ne tikai ar savas dzīves problēmām, kuras kā sniega bumba kļūst arvien lielākas, bet arī jāglābj sava dzīvība, bēgot no ārsta, kura spējas un ietekme ir lielāka, nekā sākotnēji šķiet.

Seriālā stipri jūtams, ka Vačovsku māsām pēc dzimuma maiņas LGBT temati ir īpaši svarīgi, tāpēc seriālā ir gan geju pāris, gan transseksuāla sieviete, gan lezbiete. Tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis, bet, manuprāt, būtu pieticis ar vienu LGBT varoni – piemēram, ar transseksuālo hakeri, kura ir arī šī lieliskā citāta autore:

“The real violence, the violence I realized was unforgivable, is the violence that we do to ourselves, when we’re too afraid to be who we really are.”

Dalītas jūtas ir arī par episkajām cīņu ainām, jo to horeogrāfija un spraigums man lika apbrīnā pavērt muti, tomēr vienlaicīgi arī nācās domāt par to, cik ļoti nereālistiskas tās ir, jo ieroču lodes (nosacīti) labajiem varoņiem vienmēr lido garām, turklāt ne reizi vien seriālā kāds no labajiem varoņiem viens pats uzvar baru bruņotu noziedznieku. Skatoties Sense8, ticamības moments brīžiem zūd, bet tā vien gribas visus robus scenārijā ignorēt, jo Vačovsku radītā seriāla ideja ir patiešām svaiga un saistoša.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla varoņi ir rūpīgi izstrādāti un ar katru nākamo sēriju viņi kļūst dziļāki, nostiprinās viņu savstarpējā saikne, kā arī viņi iemācās izmantot viens otra valodu, spējas un zināšanas. Ar aktieru atlasi seriāla veidotāji trāpījuši desmitniekā, jo aktieri ir harismātiski, turklāt katrs savam atveidotajam varonim piešķīris kādu odziņu, tāpēc atsijāt favorīt-varoņus ir grūti. Simpatizē arī tas, ka galvenajām lomām izvēlēti ārkārtīgi talantīgi, bet vidusmēra kino baudītājam ne pārāk labi zināmi aktieri, kas padara šo seriālu vēl svaigāku.

Sense8 ieplānotas piecas sezonas, kuras skatītāju vērtējumam tiks nodotas piecu gadu garumā. Vačovskas uzrakstījušas pat seriāla noslēguma sēriju, turklāt aktieri parakstījuši līgumus uz visām piecām sezonām, tāpēc diezgan droši var teikt, ka seriālam būs vismaz piecas sezonas, ja vien reitingi pēkšņi nesāks strauju lejupslīdi.

Ja tev patika V For Vendetta, Cloud Atlas un Matrix sērijas filmas, tad nešaubos, ka tev patiks arī Sense8.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Karstākais vasaras fantastikas seriāls


strangerthingsposterDaferu brāļu radītā seriāla Stranger Things skatīšanās pielīdzināma Stīvena Kinga labāko hitu vērošanai. Šādus vārdus seriālam veltījis pats šausmu karalis Stīvens Kings, piebilstot, ka teiktais jāuztver kā kompliments. (Zinot, cik draņķīgas reizēm ir Kinga romānu ekranizācijas, piebilde šoreiz īsti vietā.) 

Šis Netflix seriāls pie skatītājiem nonāca šī gada 15. jūlijā, ātri izpelnoties ļoti pozitīvas atsauksmes gan no kritiķiem, gan no fantastikas seriālu cienītājiem. Seriāla darbība notiek kādā mazā ciematā, kas atrodas Indiānas štatā. 1983. gada 6. novembrī šajā ciematā mistiski pazūd 12 gadus vecais Vils (Noah Schnapp), kuru aktīvi sāk meklēt ne tikai policija, bet arī viņa māte Džoisa (Winona Ryder) un vecākais brālis Džonatans (Charlie Heaton), kā arī skolasbiedri. Dienā, kad pazūd Vils, ciematā uzrodas puiciska paskata meitene vārdā Vienpadsmit (Millie Bobby Brown), kura apveltīta ar iespaidīgām telekinēzes spējām. Pazudušā puiša tuvākie draugi Vienpadsmit ņem savā paspārnē, lai slēptu viņu no pieaugušajiem, kaut gan viņi lieliski apzinās, ka meitene no kāda bēg, un viņas uzrašanās noteikti ir saistīta ar Vila pazušanu. 

Cilvēkiem, kas dzīvojuši astoņdesmitajos, šis seriāls noteikti raisīs patīkamu nostalģiju, tomēr esmu lasījis, ka ne viss seriālā redzamais ir no astoņdesmitajiem, jo, piemēram, lukturīši esot pārāk moderni, daži spēkrati esot no deviņdesmitajiem, seriālā redzams arī automāts no deviņdesmitajiem, kā arī seriālā dzirdama dziesma, kas pie klausītajiem nonāca tikai astoņdesmito gadu beigās. Protams, tie ir tikai tādi sīkumi uz kuriem var arī pievērt acis, lai nebojātu sev skatīšanās prieku. Neskatoties uz to, ka esmu deviņdesmito gadu bērns, man jāatzīst, ka mani šī astoņdesmito gadu noskaņa acumirklī apbūra.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Cilvēki, kas veikuši aktieru atlasi, noteikti pelnījuši aplausus un konfeti salūtu, jo aktieru kolektīvs seriālā ir patiešām izcils, turklāt piefiksēju ne vienu vien aktieri, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējis, bet, pateicoties Stranger Things, noteikti viņiem turpmāk pievērsīšu pastiprinātu uzmanību. Vinona Raidere pazudušā puisēna māti atveido vienkārši izcili, parādot ciešanas un vājprāta robežu, uz kuras balansē viņas varone, kas ne mirkli nezaudē ticību tam, ka viņas dēls ir dzīvs, arī tad, kad pierādījumi liecina par pretējo. Patīkami pārsteidza arī aktieri-bērni, īpaši Vienpadsmit atveidotāja Millija Bobija Brauna un Vila drauga Maika atveidotājs Fins Volfhārds. Savā redzeslokā noteikti paturēšu Vila brāļa atveidotāju Čārliju Hītonu un viņa simpātijas Nensijas atveidotāju Natāliju Daieri.

Seriāls uzbūvēts no daudzām klišejām un tajā jūtamas atsauces uz Kinga, Spīlberga, Lūkasa un Kārpentera daiļradi, tomēr šis ir tas gadījums, kad klišejas nešķiet kaitinošas. Tieši pretēji – seriāls šķiet svaigs un ļoti baudāms. Iespējams, seriāla popularitātē vainojams nostalģijas vilnis, kas pēdējā gada laikā gāžas pār mums – atgriežas “Pokemoni”, Harija Potera sāgai nesen pievienojusies jauna grāmata, seriālam “Pilna māja” (Full House) iznācis turpinājums utt. Es par to visu noteikti nesūdzos, jo arī seriāls par astoņdesmitajiem gadiem, kas ieturēts labākajās klasiskās fantāzijas un zinātniskās fantastikas tradīcijās, ir tieši tas, ko jau sen vēlējos. (Man kā lielam Stīvena Kinga fanam Stranger Things bija īsta medus maize.)

VĒRTĒJUMS: 9/10