obsesīvi kompulsīvie traucējumi

Obsesīvi kompulsīvo traucējumu anatomija


“Vai es izslēdzu gludekli? Vai es aizslēdzu mājokļa durvis? Vai es nodzēsu sveces? Vai šī situācija pakļauj mani infekciju slimību riskam?” Katrs cilvēks kaut reizi mūžā sev ir uzdevis šādus vai līdzīgus jautājumus, kuri parasti rada nepatīkamu satraukumu un pat trauksmes sajūtu, kas parasti pazūd tiklīdz tiek pārbaudīts, vai satraukumam bijis pamats. Tagad iztēlojies, ka tu nespēj šo sajūtu izslēgt un tā nepazūd arī pēc tam, kad vairākas reizes pēc kārtas esi pārliecinājies, ka visu esi izdarījis kā nākas, un iespējamība, ka varētu notikt kas slikts, ir tuvu nullei vai vienāda ar nulli. Tāda ir obsesīvi kompulsīvo traucējumu jeb OCD skarto cilvēku ikdiena, par kuru ļoti plaši stāstīts Deivida Adama grāmatā The Man Who Couldn’t Stop. (Frāzi “OCD slimnieki” izvairos lietot apzināti, jo grāmatā minēts, ka OCD nav slimība, bet gan anomālija vai garīgās veselības traucējumi.) 

Grāmatas autors Deivids Adams septiņus gadus bijis britu laikraksta The Guardian zinātnes, vides un medicīnas nozaru speciālais korespondents, kā arī viņš strādājis par zinātniskā žurnāla Nature redaktoru un rakstu autoru, bet visdetalizētāk viņš pētījis tieši obsesīvi kompulsīvos traucējumus jeb OCD (latviešu valodā šī abreviatūra ir OKT, bet tā tiek lietota daudz retāk). Noteikti jāpiemin, ka Adams nav tikai stāstnieks un skatītājs no malas, jo obsesīvi kompulsīvie traucējumi skāruši arī viņu: laika gaitā Adams atradis veidus, kā mazināt OCD ietekmi uz dzīves kvalitāti, bet agrāk viņu vajājusi apsēstība ar domām, ka ikdienišķu darbību rezultātā viņš inficēsies ar HIV vai inficēs ar šo vīrusu savus tuviniekus. Šīs domas neizkliedēja nedz HIV testi, nedz neskaitāmi zvani HIV atbalsta centriem, kuros strādājošie operatori jau pazina Adama balsi, tāpēc viņam nācās likt lietā aktiera prasmes, izliekoties par citiem cilvēkiem. Tolaik jaunais vīrietis lieliski apzinājās savu domu absurdumu, bet šī apziņa nemazināja trauksmes sajūtu un vēlmi atkal un atkal veikt vienas un tās pašas darbības, lai pārliecinātos, ka viņš nav inficējies ar HIV.

“Officially, it is no more possible to be a little bit OCD than it is to be a little bit pregnant or a little bit dead. Someone has OCD or they are normal.”

Kad Adams runāja ar izdevējiem par šīs grāmatas radīšanu, viņi autoram ierosināja uz grāmatas vāka likt bildi ar ziepju gabalu, bet Adams šādam risinājumam nepiekrita, jo tas tikai kultivētu stereotipus. Protams, ir OCD skartie, kas ir apsēsti ar roku mazgāšanu vai lietu kārtošanu noteiktā secībā, bet zem šīs abreviatūras slēpjas daudz vairāk par roku mazgāšanu vai mantu kārtošanu: grāmatā aprakstīta gan paša autora apsēstība ar HIV, gan citu cilvēku apsēstības dažādos vēstures posmos, kas lieliski parāda OCD plašo spektru un pierāda to, ka OCD eksistēja vēl ilgi pirms šiem traucējumiem bija dots nosaukums. (Grāmatā minēts, ka obsesīvi kompulsīvie traucējumi nav bijuši sveši ne izcilajam rakstniekam Hansam Kristianam Andersenam, ne izgudrotājam Nikola Teslam.)

“The reality of OCD is scary for all involved. But it’s not dangerous. Yet it can be, especially for people who believe the condition is nothing more serious than a need to wash hands. That’s why it’s necessary to show and talk about the reality of what OCD is and what it is not. That’s why there’s no bar of soap on the cover of this book.”

The Man Who Couldn’t Stop noteikti nav pašpalīdzības grāmata, bet tās autors apgalvo, ka būs tikai priecīgs, ja kādam tā uzlabos dzīves kvalitāti vai palīdzēs izprast savus tuviniekus, kurus skāruši obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Grāmata sarakstīta populārzinātniskajā valodas stilā, tāpēc to droši var lasīt arī cilvēki bez jebkādām priekšzināšanām par OCD vai garīgās veselības traucējumiem. Adams ļoti labās proporcijās “atšķaidījis” personīgās pieredzes stāstus un citu OCD skarto pieredzes stāstus ar dažādu zinātnisko tekstu un pētījumu kopsavilkumiem, tādējādi radot saistošu lasāmvielu, kurā netrūkst ne aizraujošā, ne izglītojošā satura. Savu grāmatas eksemplāru esmu izraibinājis ar dučiem līmlapiņu, jo tajā ir daudz vērtīgu atziņu un tēmu, par kurām sabiedrībā būtu jārunā daudz biežāk (piemēram, par Holivudas tieksmi romantizēt garīgās veselības traucējumus vai atainot tos kā kaut ko smieklīgu).

“People who live with OCD drag a mental sea anchor around . Obsession is a brake, a source of drag, not a badge of creativity, a mark of genius or an inconvenient side effect of some greater function. That’s not to say that some people with OCD don’t achieve great things.”

VĒRTĒJUMS: 9/10

Paldies blogerim Asmo, kurš šo grāmatu man uzdāvināja pagājušā gada Ziemassvētkos! 

Parunāsim par garīgo veselību


Zīmējums: Dawid Planeta

Nesen, sākot skatīties kāda gados jauna vlogera video, kurā viņš runāja par savu pieredzi cīņā ar veģetatīvo distoniju un depresiju, nopriecājos, ka cilvēki par to atklāti runā, bet tā tas bija līdz brīdim, kad šis jaunietis ieteica ar šīm nopietnajām problēmām cīnīties, vairāk smaidot un domājot pozitīvi. Un tas mani pamatīgi nokaitināja, jo, radot maldinošu priekšstatu par nopietnām garīgajām slimībām, sabiedrībā netiek veicināta iecietība un izpratne, bet tiek panākts tieši pretējais – cilvēki, kam nekad nav bijusi saskarsme, piemēram, ar depresiju, sāk uzskatīt nopietnas slimības par kaprīzēm, kuras iespējams izārstēt ar biežāku smaidīšanu. 

Tovakar ilgi domāju, ko šis jaunietis gribēja panākt, publicējot šādu video?! Vākt skatījumus savam YouTube kanālam; iedvesmot vai uzmundrināt citus; izpelnīties līdzjūtību no sava vloga skatītājiem; piesaistīt iepriekš neuzrunātu auditoriju; patēlot ļoti nopietnu cilvēku, runājot par lietām, par kurām viņam, acīmredzot, ir ļoti niecīga saprašana? Iespējams, ir jārok dziļāk un pie vainas ir popkultūra, kas mīl romantizēt garīgās slimības, padarot tās par kaut ko stilīgu, māksliniecisku un bezgala romantisku, jo, iemīloties kādā, kas cieš no bipolārajiem traucējumiem, depresijas, obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem, viss taču ir tik skaisti un rožaini – gluži kā paranormālajā romancē, turklāt tas darbojas arī tad, ja no garīgās veselības problēmām ciet tu pats, jo tas tev ļauj kļūt par radošāku un daudz īpašāku personību tavas simpātijas acīs. Realitātē nekas no tā visa nav romantisks un visbiežāk tieši traucē izveidot attiecības, jo tu nejūties pārliecināts, ka otrs cilvēks tevi sapratīs un spēs pieņemt ar visām tavām garīgās veselības problēmām. (Tikai nepārprotiet: garīgās veselības problēmas nav pasaules gals, jo arī tad, ja tās ir tava ikdiena, joprojām ir iespējams veidot skaistas attiecības un radīt apbrīnojamu mākslu, bet tā tas ir nevis pateicoties šīm problēmām, bet gan par spīti tām.)

Tajā vakarā nostrādāja ne tikai manas dusmas, bet arī YouTube algoritmi, kuri, šķiet, atvainodamies man par iepriekš ieteikto video, piedāvāja noskatīties kādu citu video par depresiju. Skatoties 28 gadus vecās polietes Kat Napiorkowska video LIVING WITH DEPRESSIONman uzmetās zosāda un šķita, ka neko labāku un precīzāku par šo tematu neesmu redzējis, jo tajā absolūti perfekti parādīts tas, ko depresija nodara cilvēkam un kā viņš jūtas, kad depresija ienāk viņa dzīvē. Režisore/fotogrāfe/dizainere Katažina Napjorkovska savā YouTube kanālā publicējusi dažādus izpratni veicinošus video par depresiju, bipolārajiem traucējumiem, panikas lēkmēm, obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem un citiem svarīgiem tematiem, par kuriem sabiedrība nereti izvairās runāt vai runā ar izpratnes trūkumu. Tieši tāpēc, ja nezini, kāda ir dzīve ar garīgās veselības problēmām un vēlies to saprast, tad iesaku paviesoties šīs talantīgās polietes YouTube kanālā

Ko es ar šo vēlējos pateikt? Ja ciešat no garīgās veselības problēmām, tad nebaidieties meklēt palīdzību un runājiet ar sev tuviem cilvēkiem par to! Ja jums nav pieredzes ar garīgās veselības problēmām un jūs nezināt, kā tās izpaužas, labāk nerunāt neko, lai, labu gribot, neizdarītu kaitējumu. Pietiks ar to, ja ieklausīsities citos un būsiet atvērti diskusijai.

Domas, kuras nomāc cilvēkus, kas cieš no garīgās/emocionālās veselības problēmām


f2fd5a483d5295fbe983958d63386306_fullDaudziem cilvēkiem radies maldīgs priekšstats, ka cilvēkam, kurš cieš no depresijas, vienmēr jāizskatās depresīvi, bet cilvēkam, kurš cieš no obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem, vienmēr jāizturas savādi un īpatnēji. Patiesībā garīgās un emocionālās veselības problēmas ne vienmēr ir redzamas, jo visbiežāk smagākās cīņas notiek tieši cilvēka galvā. Garīgās veselības un dzīvesstila blogere Naomi Dženkinsa apkopojusi 22 domas, kas regulāri uzpeld to cilvēku galvās, kas cieš no garīgās vai emocionālās veselības problēmām.

  1. Ja es šodien būšu priecīgs, vai cilvēki domās, ka es meloju par savām garīgās/emocionālās veselības problēmām?
  2. Es gribu pastāstīt par savām problēmām draugiem, lai viņi saprastu, bet man bail, ka viņi nesapratīs.
  3. Es vēlos, kaut tu nesalīdzinātu savu situāciju ar manējo, jo tas man vairāk nodara pāri nekā palīdz.
  4. Es neesmu pelnījis šīs attiecības. Es izpostu savas otrās pusītes dzīvi.
  5. Es neesmu pelnījis labu dzīvi.
  6. Kad cilvēki skatās uz mani, vai viss ko viņi redz ir manas garīgās/emocionālās veselības problēmas?
  7. Vai cilvēki domā, ka es to visu daru uzmanības dēļ?
  8. Vai citu cilvēku acīs manām garīgās/emocionālās veselības problēmām ir lielāka nozīme nekā maniem talantiem?
  9. Vai citiem šķiet, ka esmu nepateicīgs un ļaunprātīgs tikai tāpēc, ka man ir depresija?
  10. Es gribu, kaut cilvēki saprastu, ka es vēlos pavadīt laiku kopā ar viņiem, bet man tas nav tik vienkārši.
  11. Vai savu ārstu acīs es izskatos nožēlojams un vājš?
  12. Varu derēt, ka apkārtējie domā, ka es pietiekami stipri necenšos. Vai izskatās, ka es necenšos?
  13. Vai cilvēki mani patiesi saprot, vai arī tikai izliekas, ka ar mani viss ir kārtībā?
  14. Es tikai gribu būt normāls.
  15. Es nespēšu to paciest visu savu atlikušo dzīvi.
  16. Pazūdi no manas galvas, pazūdi no manas galvas!
  17. Esmu tik ļoti noguris…
  18. Ja man būs bērni, vai viņi to mantos no manis?
  19. Vai citu dzīves kļūtu labākas, ja es nebūtu daļa no viņu dzīves?
  20. Es redzu, ka manas garīgās/emocionālās veselības problēmas apgrūtina citus, un tas mani ļoti nomāc.
  21. Ja es izturētos kā īstais ES, vai cilvēki mani ienīstu?
  22. Es vēlos, kaut cilvēki censtos mani saprast.

Manuprāt, šīs Dženkinsas apkopotās domas ļoti lieti var noderēt tam, lai apkārtējie sāktu saprast tos savus tuviniekus, kuriem garīgās/emocionālās veselības problēmas ir ikdiena.