Oskari

Dažos teikumos par filmām #6


Tuvojoties Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai, esmu noskatījies daudz filmu un šķiet, ka vismaz dažas no tām varētu tikt pagodinātas ar “Oskara” nominācijām. Šoreiz īsumā par piecām filmām, kuras visspilgtāk iespiedušās atmiņā. 

Endija Mušeti veidotā filma It (2017), kas ir Stīvena Kinga romāna “Tas” ekranizācija, ir viens no tiem ļoti retajiem gadījumiem, kad filma pārspēj grāmatu. Kad uzzināju par atkārtotu pieminētā romāna ekranizāciju, neko daudz no tās negaidīju, jo Kinga romānu ekranizācijas ļoti bieži ir draņķīgas un sacerēties uz ko izcilu būtu patiešām muļķīgi, bet tad tika publiskoti pirmie traileri un vēlāk uz kinoteātru ekrāniem parādījās filma, par kuru pat mani skeptiskākie draugi bija sajūsmā. Bija lietas, kas filmā man nepatika (īpaši absurdā aina ar akmeņu kauju), bet jauno aktieru un Bila Skarsgārda sniegums bija apbrīnas vērts, turklāt filmā nebija ne miņas no liekvārdības, kas grāmatā tik ļoti mani garlaikoja. VĒRTĒJUMS:8,5/10

Deivida Gordona Grīna režisētā biogrāfiskā drāma Stronger (2017), kurā stāstīts par Džefu Baumanu (Džeiks Džilenhols), kurš 2013. gada Bostonas maratona teroraktā zaudēja abas kājas, bija viena no manām pagājušā gada gaidītākajām filmām. Un tā man nelika vilties, jo Džilenhols jau atkal pierādīja, ka ir patiešām izcils un, manuprāt, pietiekami nenovērtēts aktieris, kurš kādreiz būtu pelnījis ne tikai “Oskara” nomināciju, bet arī pašu zeltīto statueti. Viņa emocionālais un līdz sīkumiem izjustais sniegums šajā filmā ir patiešām aizkustinošs un brīžiem pat liek uzmesties zosādai. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Grētas Gērvigas režisēto filmu Lady Bird (2017) īpaši aktīvi runā tieši kinokritiķi un citi filmu industrijas pazinēji un darboņi, tāpēc pieļauju, ka Gērvigas veikumam neizpaliks arī Amerikas Kinoakadēmijas uzmanība. Jāsaka godīgi, ka pēc visas tās sajūsmas lavīnas no filmas biju gaidījis ko vairāk, bet pēc Lady Bird noskatīšanās nepameta sajūta, ka šī varētu būt viena no 2017. gada pārvērtētākajām filmām. Nenoliedzams ir fakts, ka meitas (Šērša Ronana) un mātes (Lorija Metkalfa) attiecības filmā atainotas ārkārtīgi meistarīgi, bet joprojām vaicāju sev: “Vai šī patiešām ir kas vairāk par augstas kvalitātes drāmu, kurā stāstīts par pieaugšanu?!” VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Arī Kristofera Nolana režisētā kara drāma Dunkirk (2017) ir viena no tām filmām, par kuru aizgājušā gadā tika runāts ārkārtīgi daudz un uzslavu tai netrūka ne no kinokritiķu puses, ne no kinoteātru apmeklētāju puses. Vēsturi pārāk smalki nepārzinu, tāpēc pirms filmas skatīšanās nedaudz palasīju, kas tad Otrā pasaules kara laikā notika Dankērkā, bet beigās izrādījās, ka būtu spējis filmu saprast arī bez priekšzināšanām, jo uzsvars tajā likts ne uz vēsturiskiem datumiem, bet gan uz kara radītajām šausmām un cilvēcisko vērtību saglabāšanu kara laikā. Nolana darbs ir tik filigrāns, ka to nav iespējams pienācīgi aprakstīt dažos teikumos, bet noteikti jāpiemin filmas beigu daļā redzamā aina ar Tomu Hārdiju, kas ir patiesi iespaidīga. Patīkams pārsteigums bija arī dziedātājs Harijs Stailzs, no kura noteikti nebiju gaidījis tik labu sniegumu. VĒRTĒJUMS: 9/10 

Mārtina Makdonaha režisētā melnā komēdija/drāma Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (2017) pavisam noteikti ir viens no lielākajiem pagājušā gada pārsteigumiem kino pasaulē, jo neko daudz par filmu nebiju dzirdējis, bet, kad to noskatījos, vēl ilgi nespēju to aizmirst. Filmā stāstīts par māti (Frānsisa Makdormanda), kuras meita tikusi izvarota un nogalināta. Nespējot rast mieru par to, ka meitas slepkavas joprojām nav atrasti, sieviete uzstāda trīs plakātus ceļa malā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību policijas bezdarbībai. Īsti nesimpatizēja pāris pārmērīgi stereotipizētie tēli, bet priecēja melnais humors, ar kuru tika atšķaidīts ļoti nopietnais filmas temats, kā arī Makdormandas fenomenālais sniegums. Filmā veiksmīgi atainots atriebes, dusmu un naida postošais spēks, kurš neko neatrisina, bet tikai rada jaunas dusmas un naidu, sagraužot cilvēku no iekšienes. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kura no filmām, kuru līdz šim esi redzējis, Tavuprāt, būtu pelnījusi Amerikas Kinoakadēmijas uzmanību un “Oskara” nominācijas? Pastāsti komentāros! 

Advertisements

Kad pazūd prožektoru gaismas


Foto: Filmas plakāts

Foto: Filmas plakāts

Kas notiek ar aktieriem, kad no viņu popularitātes pāri palikusi vairs tikai vāja atblāzma? Iespējams, šis nav tas jautājums, ko sev regulāri uzdod vidusmēra kino baudītājs, jo vecos aktierus aizvieto jauni, ļaujot vecajiem nogrimt aizmirstībā – tāds ir šī biznesa nežēlīgais, bet dabiskais cikls. Režisora Alehandro Gonsalesa Injarrita veidotā drāma “Putncilvēks” (Birdman), kas vairāk atgādina traģikomēdiju, ir gluži kā veltījums visiem aktieriem, kuri zaudējuši savu spozmi. 

Filmas galvenais varonis ir Rigans (Maikls Kītons) – aktieris, kurš pirms divdesmit gadiem iemantojis milzu popularitāti, pateicoties galvenajai lomai filmās par izdomātu supervaroni Putncilvēku. Laika gaitā izbalojusi ne tikai Rigana popularitāte un ietekme, bet arī bankas konta bilance. Vairs nekāda glamūra un fotogrāfiju uz žurnālu vākiem – tā vietā ir nakšņošana noplukušās teātra ģērbtuvēs, problemātiskas attiecības ar meitu Semu (Emma Stouna), kas nesen atgriezusies no rehabilitācijas klīnikas, kā arī teātra izrāde Brodvejā, kurā Rigans ieguldījis visus savus finansiālos līdzekļus, tādējādi nostādot sevi uz kraujas malas.

Kādreiz slavenais un apbrīnotais aktieris saprot, ka izrāde, pie kuras viņš strādā, neko labu nesola, bet tad viens aktieris, kurš nav pārāk talantīgs, cieš nelaimes gadījumā un viņa vietā tiek pieņemts Maiks (Edvards Nortons) – aktieris, kurš ir totāls pakaļa, bet tajā pat laikā arī lielākā šīs izrādes cerība. Lai gan izrādi izdodas glābt, to tāpat draud nogremdēt ietekmīga The New York Times teātra kritiķe, kurai ir zobs uz izbijušiem Holivudas aktieriem, kas cenšas ielauzties teātra lauciņā. Turklāt vienmēr klātesošs ir Putncilvēks, kurš bieži parādās sirreālās ainās, gluži kā tāds pagātnes rēgs, atgādinot aktierim par zudušo spozmi un to, cik agrāk viņiem abiem klājies labi.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Īpašu uzmanību noteikti ir pelnījis filmas tehniskais izpildījums: ja sākumā gandrīz nepārtrauktā sitaminstrumentu juceklīgā improvizācija kaitināja, tad jau pēc divdesmit minūtēm pie tās biju pieradis, jo šīs juceklīgās skaņas palīdz izjust tās sajūtas, kas valda Rigana prātā; ne mazāk iespaidīga ir filmēšanas maniere, kas nebūt nav tradicionāla, tādējādi piešķirot filmai īpašu un ļoti baudāmu rokrakstu.

Filma šogad tika nominēta deviņām Oskara balvām, no kurām tā saņēma četras – par režiju, scenāriju, kinematogrāfiju, kā arī gada labākās filmas balvu. Vadošo aktieru darbs šajā filmā bija vienkārši fenomenāls un ļoti smalki nostrādāts, to pierāda arī Oskara nominācijas visiem trim vadošajiem filmas aktieriem – Maiklam Kītonam, Edvardam Nortonam un Emmai Stounai. Ne mazāk iespaidīgu sniegumu šajā filmā parādīja Naomi Votsa, kura atveido nedrošu, emocionālu aktrisi ar lieliem sapņiem par karjeru Brodvejā.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Lai arī filmā ir spēcīgs un vienkārši izcils humors, “Putncilvēks” atstāj izteiktu skumju pēcgaršu, jo liek domāt par to, kas tad notiek ar reiz tautā mīlētiem aktieriem tad, kad tie pazūd no prožektoru gaismām. Lielākā daļa noteikti piedzīvo sāpīgu kritienu realitātē, kurā pašam jākuļas saviem spēkiem, turklāt ar gadiem vieglāk nekļūst, jo šajā industrijā valda likums – jo vecāks kļūsti, jo mazāk esi kādam vajadzīgs. Vienu brīdi tevi apbrīno visa pasaule, bet jau nākamajā mirklī tev nākas cīnīties par to, lai paša miesīgā meita neizturētos pret tevi ar nicinājumu. Tomēr šajā stāstā ir sava deva pozitīvā, jo reizēm atliek notraust putekļus no spalvām un pacelties spārnos, lai dotos skaistā lidojumā.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Nopirkt ilūziju


Foto: filmas plakāts

Foto: filmas plakāts

Domāju, ka tikai retais laba kino cienītājs nav neko dzirdējis par Beneta Millera sporta drāmu “Lapsu medības” (Foxcatcher), kura pagājušā gadā kļuva par vienu no Kannu kinofestivāla apspriestākajām filmām, bet vēlāk tika nominēta piecām Oskara balvām. Nevienu no zeltīta vīriņa statuetēm filma gan nesaņēma, bet te jāvaino spēcīgā konkurence, jo šogad uz Oskariem pretendēja astoņas patiešām izcilas filmas. 

Kad ekrānā parādījās filmas beigu titri, biju priecīgs, ka iepriekš neko nezināju par amerikāņu miljonāru Džonu Duponu, kuru filmā atveido komiķis Stīvs Karels, kā arī manas ļoti niecīgās zināšanas par cīņu sportu un sportistu biogrāfijām šoreiz ļāva izbaudīt vairākus pārsteiguma momentus, kas man būtu izpalikuši, ja būtu cīņu sportu fanāts. Ir tādas uz patiesiem notikumiem balstītās filmas, kuras prasa zināmas priekšzināšanas, lai varētu tās pilnībā izbaudīt, bet ar “Lapsu medībām” ir tā – jo mazāk zini par stāstu, kas ir filmas pamatā, jo vairāk pārsteigumu un emocionālo vētru tā sniedz.

Filmas pamatā ir stāsts par miljonāru Džonu Duponu, kurš savā lauku īpašumā, kurā saimnieko kopā ar savu māti, izveido cīkstoņu komandu Foxcatcher – par komandas vadošo cīkstoni kļūst Marks Šulcs (Čenings Teitems), kas visu savu dzīvi pavadījis vecākā brāļa Deivida Šulca (Marks Rufalo) ēnā. Pievienošanās Foxcatcher komandai Markam kļūst ne tikai par iespēju labi nopelnīt, bet arī par iespēju beidzot iznākt no vecākā brāļa ēnas, pierādot apkārtējiem un pasaulei, ka viņš ir kaut kas īpašs, ne tikai Deiva mazais brālītis. Tomēr Marks nav vienīgais, kas kaut ko vēlas pierādīt kādam, jo arī Džons Dupons, izmantojot Marku un viņa brāli kā ieročus, alkst iekarot savas emocionāli vēsās mātes uzmanību un atzinību.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Par spīti slavinošajām atsauksmēm, “Lapsu medības” nesteidzos skatīties, jo neesmu nekāds lielais Čaninga Teitema fans – viņa sejas emociju amplitūda vienmēr šķitusi tikpat plaša kā Kristenai Stjuartei, turklāt šajā filmā Teitems spēlē vienu no galvenajām lomām. Tomēr Marka Šulca lomā mani šis muskuļotais meiteņu mīlulis patīkami pārsteidza, īpaši jau ar emocionāli spēcīgo ainu, kurā viņš ar galvu izšķaida spoguli, kas, starp citu, scenārijā nemaz nebija ierakstīta.

“Lapsu medību” galvenais spīdeklis ir Stīvs Karels, kurš vairumam asociējas pārsvarā ar komēdijām un ļoti nenopietniem varoņiem, tomēr šī filma pierāda, ka Karels spēj būt ļoti spēcīgs arī nopietnās lomās. Nav šaubu par to, ka Oskara nominācija bija absolūti pelnīta, jo viennozīmīgi Džona Dupona loma Karela karjerā ir labākā, kāda viņam jebkad bijusi. Valdonīgā un šķietami vēsā miljonāra loma Karelam latiņu ir uzstādījusi tik augstu, ka tuvāko gadu laikā aktierim būs grūti pārspēt pašam savu veikumu.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Skatītājam jau pašā filmas sākumā ir skaidrs, ka Dupons nebūs nekāds pozitīvais tēls, jo viņš atgādina mazu, izlutinātu puišeli, kurš uzskata, ka par naudu var nopirkt visu – arī ilūziju par to, ka ir lielisks cīkstoņu treneris un Foxcatcher komandas biedru draugs un apbrīnas objekts. Par spīti Dupona darbībām, kuras sajūsmu neraisa, manī radās žēlums pret šo cilvēku, jo nauda viņu padarīja nožēlojamu – aiz visa šī varenā miljonāra un filantropa tēla slēpās cilvēks, kurš, pateicoties savas mātes audzināšanai un pārāk lielajai mīlestībai pret zirgiem, palika iesprūdis maza puišeļa emocionālajā pasaulē, kurā viņam obligāti jāpierāda mātei un citiem tas, cik viņš varens un apbrīnojams.

Filma ir ne tikai saturiski dziļa, bet arī vizuāli bagāta ar skaistiem dabas skatiem un cīņas ainām.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10 (No filmas saņēmu daudz vairāk, nekā biju cerējis.)

“Oskaru” Leo!


volstritas.vilks

Foto: Filmas reklāmas plakāts

“Volstrītas vilks” ir režisora Martina Skorsēzes meistardarbs, kurš pagodināts ar četrām BAFTA un piecām Oskara nominācijām. To, vai šī filma iegūs prestižās britu un amerikāņu kino balvas, uzzināsim jau februāra vidū, kad tiks pasniegtas BAFTA balvas, un marta sākumā, kad tiks pasniegti Oskari

Filmas pamatā ir patiess stāsts par Volstrītas biržas brokeri Džordanu Belfortu, kurš deviņdesmito gadu sākumā nodibināja savu biržas brokeru kompāniju, kurā strādāja vairāk nekā tūkstoš darbinieku. Veicot naudas atmazgāšanu un nodarbojoties ar finanšu mahinācijām, Belforts sarausa milzu bagātību un izpelnījās FIB uzmanību. 1998. gadā Belforts tika apsūdzēts par finanšu noziegumiem un tiesa viņam piesprieda 22 mēnešus federālajā cietumā, turklāt tiesā tika paziņots, ka viņam jāatdod vairāk nekā 110 400 000 dolāru cilvēkiem, kas cietuši finansiālus zaudējumus, pateicoties viņa veiktajām mahinācijām. 

Filmā Džordanu Belfortu atveido Leonardo di Kaprio, kurš par šo lomu ir nominēts Oskara un BAFTA balvām. Manuprāt, ievērības cienīgs ir fakts, ka di Kaprio pēdējoreiz tika nominēts Oskaram pirms septiņiem gadiem par lomu filmā “Asiņainais dimants”, tāpēc vien “Volstrītas vilkam” vajadzētu pievērst īpašu uzmanību. (Protams, di Kaprio šo septiņu bez-Oskara-nomināciju gadu laikā atveidoja zeltītā vīriņa cienīgas lomas, bet izskatās, ka tikai Belforta loma beidzot spējusi atkausēt Amerikas Kinoakadēmijas ļaužu sirdis.) Di Kaprio atveidotais Belforts ir biznesa haizivs un harizmātisks veiksminieks – tāds, kurš spētu jebkuru cilvēku apvārdot, ieskaidrojot, ka viņam vajag tieši to, kas patiesībā viņam vismazāk ir nepieciešams. Turklāt viņa motivējošās runas ir gluži kā priekšnesumi sektās, kas visus klausītājus ieved transā un rada absolūtu sajūsmu.

Foto: Kadrs no filmas

Foto: Kadrs no filmas

Filmā parādīts, kā Belforts no bikla jaunieša kļūst par pašpārliecinātu vīrieti, kurš no nekā rada impēriju, kas viņam ļauj gluži vai peldēties naudā.  Skaista jahta, milzīga, grezna māja, dārgas sporta automašīnas, ballītes, kokaīns un citas narkotikas, savdabīgas izklaides – tā ir tikai daļa no lietām, kurām Belforts tērēja savu naudu skaistajos gados, kad FIB darbinieki vēl nebija nonākuši viņam uz pēdām. (Starp citu, aina, kurā di Kaprio apmētā FIB darbiniekus ar naudu, ir izcila.)

“Volstrītas vilks” noteikti ir viena no visu laiku labākajām Martina Skorsēzes filmām, jo tajā viss ir līdz pēdējam sīkumam pārdomāts – sākot no deviņdesmito gadu Armani uzvalkiem un beidzot ar humoru, kas ir vienkārši tik lielisks, ka spēj radīt mazvērtības kompleksus jebkuram komēdiju veidotājam. Protams, pieminēšanas vērti ir arī pārējie filmas aktieri, īpaši Metjū Makonahijs, kuram filmā ir maza, bet ļoti nozīmīga loma. Džona Hills, kurš filmā atveido mazliet neaptēsto Belforta draugu Doniju, arī ticis pie Oskara nominācijas kā labākais otrā plāna aktieris. (Manuprāt, viņam uz balvu šajā kategorijā necerēt, jo viņa konkurenti ir daudzreiz pārāki.)

Foto: Īstais Džordans Belforts

Foto: Īstais Džordans Belforts

Pēc filmas noskatīšanās, daudziem skatītājiem noteikti radīsies jautājums, ko tad Belforts dara mūsdienās? Belforts pašlaik ir 51 gadu vecs rakstnieks un uzņēmējs, kurš uzstājas ar motivējošām runām, bet lielu daļu ienākumu viņš joprojām spiests atdot savu agrāko finanšu mahināciju upuriem. Tā kā filmas “Volstrītas vilks” pamatā ir Belforta autobiogrāfiskais romāns The Wolf of Wall Street, tad arī daļu no summas, kuru Belforts saņēma par ekranizācijas tiesību pārdošanu, saņems arī cilvēki, kas deviņdesmitajos gados kļuva par šī Volstrītas vilka jēriem.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Filma Latvijas kinoteātros jau no 7. februāra. 

Apburtie loki un rasu sadursmes


sadursmeRežisora Pola Hegisa 2004. gada drāma „Sadursme” (Crash) ir stāsts par dažādu rasu un sabiedrības slāņu cilvēku sadursmēm, kuras iedarbina mijiedarbības mehānismu, radot spilgtu Losandželosas vides atainojumu.

Filmā stāstīts par vairākiem savstarpēji nesaistītiem cilvēkiem – Persijas imigrantu, melnādainu Holivudas režisoru, baltādainu pāri – apgabala prokuroru un viņa valdonīgo sievu, kādu ķīniešu pāri, melnādainajiem automašīnu zagļiem, baltādainajiem Losandželosas policistiem, afroamerikāņu policijas darbinieku un viņa māti u.c. Hegiss visus filmas varoņus sasaista kopā ar smalku pavedienu, tādējādi no daudziem maziem stāstiem izveidojot vienu lielu, ļoti iespaidīgu, dziļu un bezaizspriedumainu savstarpējo attiecību stāstu.

„Sadursme” nav klišejisks darbs, kurā varoņi sadalīti ļaunajos un labajos – Hegiss savus varoņus iedalījis vienā kategorijā – cilvēkos. Ir brīži, kad gribas kādam no varoņiem just līdzi, bet jau pēc pārdesmit minūtēm situācija ir mainījusies un upuris ir kļuvis par uzbrucēju. Tieši šī izpludinātā robeža starp klišejisko „labo un ļauno” iedalījumu padara filmu tik īstu, izjustu līdz niansēm un emocionāli piesātinātu. „Sadursmes” žanrs ir drāma, bet tajā jūtama arī ļoti spēcīga trillera piegarša, jo dažbrīd filma pamatīgi uzkurina asinis. Saldsērīgā sajūta, kas mani pārņēma skatoties filmu, nepameta arī vairākas stundas pēc “Sadursmes” noskatīšanās.

Melnādainie noziedznieki rada aizspriedumus, bet aizspriedumi rada melnādainos noziedzniekus – šāds apburtais loks vērojams šajā filmā. Un no aizspriedumiem cieš ne tikai melnādainie, bet arī latīņamerikāņi, ķīnieši, citu valstu imigranti un pat paši baltādainie. Turklāt šīs sadursmes veicina ne tikai atšķirīgā ādas krāsa, bet arī sociālais stāvoklis sabiedrībā. „Sadursme” lieliski pierāda to, ka katrā rasē un sabiedrības slānī ir gan nelieši, gan godājami cilvēki, tādējādi apliecinot, ka izpratnes trūkums un klišejiskā, aizspriedumainā domāšana spējīga radīt tikai un vienīgi mazākas vai lielākas sadursmes.

Filmas režisors Pols Hegiss strādājis pie tādām filmām kā „Miljons dolāru mazulīte”, „Kazino Royale”, „Mierinājuma kvants” un „Vēstules no Ivodzimas”. „Sadursmi” var uzskatīt par režisora veiksmīgāko darbu, jo tās kontā ir veselas trīs „Oskara” statuetes (divas no tām pienākas Hegisam). Jāatzīst, ka arī filmas aktieru ansamblis ir ļoti spēcīgs – Sandra Buloka, Mets Dilons (par policista Džona Raiena lomu tika nominēts „Oskara” balvai), Tonijs Danza, Brendans Freizers un citi. Būtu negodīgi, ja es kādu no aktieriem īpaši izceltu, jo visi pelnījuši uzslavas. „Sadursme” viennozīmīgi ir pelnījusi vietu manā visu laiku labāko filmu TOP desmitniekā. Ak jā, nedrīkst aizmirst arī par skaņu celiņu, kas šai filmai ir īpaši smeldzīgs un vienkārši lielisks.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Filma, kurā mātes mīlestība ir biedējoša – “Mama”


mama-movieRežisors Andress Mušeti kino pasaulē nav plaši pazīstams, bet tas nav traucējis viņam savākt iespaidīgu komandu, lai radītu šausmu filmu “Mama”, kura uz kinoteātru ekrāniem nonāca šā gada sākumā. Pie filmas strādājis Oskarotās fantāzijas/šausmu žanra lentes “Pāna labirints” režisors Giljermo del Toro, diviem Oskariem nominētā aktrise Džesika Časteina un talantīgais dāņu aktieris Nikolajs Kosters-Valdo.

Filmas “Mama” pamatā ir 2008. gada īsfilma ar tādu pašu nosaukumu un arī tās režisors ir Andress Mušeti. Īsfilma ir baisa, pat ļoti, tāpēc nerodas jautājumi, kāpēc dažu minūšu ilgs gabals tika apaudzēts ar garāku stāstu un idejām, lai radītu stundu un četrdesmit minūtes garu filmu, kurā galveno lomu atveido viena no talantīgākajām Holivudas aktrisēm – Džesika Časteina. Nezinu, vai tas ir Giljermo del Toro nopelns, bet filmā jūtama mistiska noskaņa, kas nedaudz atgādina savdabīgu, gotisku pasaku, kurā stāstīts par diezgan baisu mātes mīlestību.

Filmā stāstīts par divām mazām meitenītēm – Viktoriju un Liliju – viņas piecus gadus dzīvojušas meža būdiņā, līdz brīdim, kad viņas atrod. Meiteņu vecāki ir miruši, tāpēc viņas tiek nodotas onkuļa Lūkasa aizgādībā – viņš kopā ar savu dzīvesbiedreni Anabellu uzņemas rūpes par antisociālajām, mežonīgajām meitenēm. Viņi gan nenojauš, ka meitenēm sekojusi būtne, kas rūpējusies par to, lai viņas meža būdiņā izdzīvotu. Šī būtne cīnās par meitenēm, tādējādi apdraudot Lūkasa un Anabellas drošību un pat dzīvības, tāpēc atliek tikai viens risinājums – noskaidrot, kas ir šī būtne un ko tā vēlas.

Šajā Spānijas-Kanādas kopražojumā netrūkst daudz baisu brīžu, bet rūdītiem “šausmeņu” faniem tā nebūs nekāds nepārvaramais pārbaudījums, turklāt filmā netrūkst arī nelielas svaiguma dvesmas, kas pēdējā laikā šausmu žanrā ir liels retums. Tikai nevajag arī pārlieku sacerēties, jo filma ir ieturēta klasiskajos rāmjos un tajā netrūkst arī novazātu klišeju. Labi, pie velna klišejas, jo manu prātu visvairāk nodarbina tas, kāpēc Anabella it-kā-nakts-vidū meitenēm teica, lai beidz spēlēties un dodas gulēt, jo ir ļoti vēls, kaut gan aiz loga spīdēja spoža dienas gaisma?! Vai tiešām filmas veidotāji to nepamanīja vai arī tā tas bija domāts?!

Ja runājam par aktieru sastāvu, tad Džesika Časteina Anabellas lomā bija lieliska – viņa ir hameleons, jo spēj nospēlēt blondu pamuļķīti, dzelzs lēdiju, gotisku rokgrupas dalībnieci un man šķiet, ka nav tādas lomas, kas viņai būtu pārāk sarežģīta.

Režisors Andress Mušeti nav nekāds kino smagsvars un arī pieredze viņam nav tik liela, lai teiktu, ka viņš ir ar milzīgu bagāžu filmu veidošanā, tomēr jāatzīst, ka potenciāls šim režisoram ir milzīgs un nešaubos, ka savu talantu viņš liks lietā un vēl tikai radīs savu spožāko filmu.

“Mama” nav nekas ģeniāls, bet arī par izgāšanos šo filmu nevar saukt.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Oskaru vilšanās, prieks un prognozējamība


oscar.2013

Amerikas Kinoakadēmijas balvas jeb Oskari sadalīti, bet jāatzīst, ka Losandželosā notikusī ceremonija pārsteigumus nesagādāja. Kinoakadēmija šogad bija līdz nelabumam paredzama un vienīgā intriga bija par to, vai tiešām labākās filmas titulu saņems filma, kuras režisors balvai nav pat nominēts. 

Jau prognozēju, ka labākās filmas Oskaru saņems Afleka Argo vai arī Spīlberga LincolnOskaru ieguva Argo un man prieks, ka šo divu filmu cīņā uzvarēja tieši Afleka darbs, jo uzrunāja arī ārpus Amerikas dzīvojošos kinomīļus. Mana favorīte bija Zero Dark Thirty, bet visi tie skandāli, kas tika celti ap šo filmu lika saprast, ka Bigelovas darba izredzes uz balvu ir vājas.

Labākā aktiera Oskaru saņēma Daniels Dejs-Luiss par lomu filmā Lincoln, – manuprāt, balva pat ļoti pelnīta un man milzīgs prieks, ka Oskaru neieguva Bredlijs Kūpers.

Labākās aktrises Oskars bija paredzams, bet tāpat lika pamatīgi vilties, jo Dženifera Lorensa bija pēdējā no piecām nominētajām aktrisēm, kurai novēlēju Kinoakadēmijas balvu.  Daudzi Lorensu sauc par nākamo Merilu Strīpu, bet man šķiet, ka šis salīdzinājums ir lieks – Lorensai līdz Strīpas līmenim vēl daudzus gadus jāaug.

Neesmu stila eksperts, bet grūti nepamanīt to, ka par Lorensas kleitu tovakar jokoja gan žurnālisti, gan sociālo tīklu lietotāji – žurnālisti to dēvēja par wedding-dress-gone-wrong un smējās, sakot, ka aktrises kleita esot tik milzīga, ka tai pienāktos pašai savs pasta indekss. Turklāt kārtējā ķibele ar kleitu lika domāt, ka Lorensa ir izslāpusi pēc preses uzmanības. (Aktrise, dodoties pēc Oskara statuetes, pakrita, kas gan nav nekāds brīnums, ja sievietei mugurā kleita no kuras auduma varētu pašūt aizkarus visam karaļnamam. Šī nav pirmā aktrises ķibele ar tērpiem, jo šā gada Screen Actors Guild Award ceremonijā, dodoties pēc balvas, Lorensa gandrīz palika bez kleitas. Pagaidām šie “negadījumi” stipri atgādina PR trikus.)

Mana favorīte šajā nominācijā bija Džesika Časteina, kura tika nominēta par Majas lomu Ketrīnas Bigelovas drāmā Zero Dark Thirty. Ticu, ka tuvā nākotnē Časteina savu Oskaru vēl dabūs un es noteikti par to būšu neizsakāmi priecīgs, jo Časteina ir viena no talantīgākajām mūsdienu aktrisēm, kura māk iejusties gan blondas pamuļķītes ādā, gan dzelzs lēdijas ampluā.

Oskaru kā labākais otrā plāna aktieris saņēma Kristofers Valcs par lomu Kventina Tarantīno filmā Django Unchained. Oskaru kā labākā otrā plāna aktrise saņēma Anna Hetaveja par lomu Toma Hūpera mūziklā Les Miserables. Valcs un Hetaveja bija mani favorīti šajās nominācijās, tāpēc neko daudz šeit negribu piebilst, ja nu vienīgi to, ka esmu priecīgs par šiem Oskaru laureātiem.

Prieks arī par Angu Lī, kurš saņēma labākā režisora Oskaru par darbu pie filmas Life of Pi, jo vizuāli tā ir viena no iespaidīgākajām filmām kino vēsturē un Jana Martela grāmata „Pī dzīve” bija izaicinājums pat vistalantīgākajiem režisoriem, tāpēc Lī Oskars ir pat ļoti pelnīts.

Ceru, ka nākamgad Amerikas Kinoakadēmijas cilvēki nebūs tik paredzami un garlaicīgi, jo man šķiet, ka šā gada Oskaru ceremonija bija pati garlaicīgākā, kāda jebkad bijusi.

Pilnu uzvarētāju un nominantu sarakstu var atrast šeit.