Patriks Ness

Nometot akmeni, kas velk dzelmē


Sev mīļa autora grāmatas iznākšana vienmēr ir nelieli svētki, bet, ja grāmata tiek izdota tieši tavā dzimšanas dienā, tad tie jau ir dubultsvētki. Kad 2017. gada 4. maijā pie lasītājiem nonāca rakstnieka Patrika Nesa jauniešu romāns Release, šādi dubultsvētki bija man, jo Ness ir radījis manu 2015. gada subjektīvo favorīti “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, 2017. gada mīļāko grāmatu More Than This, kā arī lielisko “Haosa spēles” triloģiju. 

Manu prieku par dzimšanas dienas “dāvanu” ātri vien aizēnoja internetā atrodamās atsauksmes, kurās Nesa darbu cienītāji vēstīja, ka Release ir autora karjerā līdz šim vājākais darbs. Protams, par šādu runu patiesumu var pārliecināties tikai vienā veidā – izlasot grāmatu!

Kas tad slēpjas aiz Release nosaukuma? Grāmatā stāstīts par vienu dienu septiņpadsmit gadus vecā Adama Torna dzīvē, kurā viss kūleņo un līkumo gluži kā amerikāņu kalniņos: puiša pirmā nopietnā mīlestība rīko atvadu ballīti; Adama vecākais brālis paziņo, ka drīzumā kļūs par tēvu; Adama priekšnieks, draudot ar atlaišanu, liek puisim ar viņu pārgulēt; puiša labākā draudzene paziņo, ka drīzumā pārcelsies uz Eiropu. Tomēr tas vēl nav pats trakākais, jo, kamēr Adama pasaule jūk un brūk, tikmēr starp cilvēkiem nonākusi mistiska radība, kura var atnest pavisam reālu pasaules galu.

Pateicoties grāmatas īsajām nodaļām un daudzajām tukšajām lapaspusēm, lasīšanas process bija raits un es to patiešām izbaudīju, tomēr grāmata šķita tik viduvēja, ka nākamgad ap šo pašu laiku noteikti būšu aizmirsis, ka to vispār esmu lasījis. Iespējams, vilšanās būtu mazāka, ja Release autors nebūtu Patriks Ness, kurš vairāku gadu garumā lasītājus lutinājis ar patiešām izciliem un oriģināliem darbiem. Zinot, uz ko spējīgs Ness, Release ož pēc pamatīgas haltūras.

“Everything was always so clear in books and movies. Everyone always knew their reasons. But real life was such a mess.”

Foto: @dgfelton

Grāmata nemitīgi manī radīja dalītas izjūtas, jo patika uzmanības pievēršana kristietības dubultajām morālēm (piemēram, mīlestības sludināšana, bet nespēja mīlēt atšķirīgo), bet kaitināja Adama vecāki, kuri bija īsta klišeju esence (homofobiski, ne pārāk inteliģenti kristieši, kas nespēj mīlēt savu homoseksuālo dēlu). Jā, par tādiem kristiešiem dzirdēts arī reālajā dzīvē, bet šī klišeja tieši literatūrā un kino ir tik ļoti novazāta, ka sāk kļūt apnicīga, turklāt nepiestāv Nesam, kurš parasti prot atrast daudz svaigākas idejas. Ievērības cienīgāks šķita grāmatā iekļautais temats par upuru vainošanu, kas īpaši aktuāls tieši pēdējā gada laikā, kad seksuālu noziegumu upuri (arī vīrieši) runā par noziegumiem, kas pret viņiem pastrādāti.

“Maybe hearts don’t ever stop breaking once broken. Maybe they just keep on beating, until they’re broken again, and then they keep on beating still.”

Grāmatai ir divas sižeta līnijas: viena, kuras galvenais varonis ir Adams, un otra, kuras galvenā varone ir Karaliene, kura iemiesojusies nesen nogalinātas meitenes ķermenī. Gandrīz visa romāna garumā šīs sižeta līnijas nekrustojas, tomēr pat tad, kad tās uz pavisam īsu brīdi satiekas, nerodas pārliecība par to, ka paranormālā sižeta līnija patiešām ir nepieciešama un piešķir grāmatai papildus vērtību.

Patika stāsta doma, ka mums kaut kas ir jāpalaiž vaļā, lai mēs piedzīvotu atbrīvošanu un varētu turpināt dzīvot. Vērtējot visu kopumā, jāsaka, ka Release vairāk atgādina nevis romānu, bet garstāstu, kurš apaudzēts ar daudzām nevajadzīgām detaļām, bet patiesi svarīgajām lietām veltīta pārāk maza uzmanība. Ja autors nebūtu tik ļoti pieķēries iecerei, ka visam jānotiek vienas dienas laikā, iespējams, no šīs idejas būtu sanācis kas daudz labāks, bet lieliski apzinos, ka no ieceres Ness nav atteicies, lai  lasītājiem parādītu to, cik daudz kas var mainīties cilvēka dzīvē ļoti īsā laika nogrieznī.

“Is it not a shame that we must wait until the end of the world for all boundaries to fall?”

VĒRTĒJUMS: 6/10

Advertisements

Tiks ekranizēta “Haosa spēles” triloģija


Foto: Toms Holands un Deizija Ridlija.

Par rakstnieka Patrika Nesa radītās “Haosa spēles” grāmatu triloģijas ekranizēšanu tiek runāts jau kopš pirmās grāmatas (“Nazis, ko neatlaist”) nonākšanas grāmatnīcu plauktos, liekot lasītājiem izteikt minējumus par galveno lomu atveidotājiem un laiku, kad pirmā filma nonāks pie skatītājiem. Beidzot minēšanai pielikts punkts, jo Patriks Ness nācis klajā ar oficiālu paziņojumu. 

Mikroblogošanas vietnē Twitter Patriks Ness 11. maijā paziņoja, ka “Haosa spēle” tiks ekranizēta filmu studijas Lionsgate paspārnē un tās režisors būs Dags Līmans, bet galvenās lomas atveidos “Zvaigžņu karu” zvaigzne Deizija Ridlija un jaunā “Zirnekļcilvēka” zvaigzne Toms Holands. Filmēšanas darbi tiks uzsākti jau šovasar un filmas scenārija autors būs pats Patriks Ness.

Izdevniecības “Zvaigzne ABC” grāmatas “Nazis, ko neatlaist” apraksts:

“Triloģijas pirmajā daļā “Nazis, ko neatlaist” attēlota skarba, nežēlīga, tomēr valdzinoša pasaule, kurā izdzīvot ir liela māksla un veiksme. Šajā pasaulē cilvēki dzird cits cita domas. Te nav privātas telpas, nav noslēpumu.
Vai varbūt ir?
Galvenais varonis Tods Hjūits dodas spriedzes pilnā un emocionālā ceļojumā, kurā viņam jākļūst par vīru – par spīti briesmām, par spīti bailēm un izmisumam.”

Plānots, ka filma pirmizrādi piedzīvos 2018. gadā, Kannu kinofestivāla laikā. Līdz šim no Nesa darbiem ekranizēts tikai viens – grāmata “Septiņas minūtes pēc pusnakts”.

Kādas ir jūsu domas par aktieru izvēli un gaidāmo ekranizāciju?

Ir jābūt kam vairāk


Amerikāņu rakstnieka Patrika Nesa vārds ir svešs tikai retajam jauniešu un fantāzijas literatūras fanam, jo Ness ir viens no spožākajiem 21. gadsimta autoriem, ko apliecina iegūtie Carnegie Medal, Guardian Children’s Fiction Prize, James Tiptree Jr. Award un Costa Children’s Book Award apbalvojumi. Rakstnieka 2013. gadā izdotais romāns More Than This spilgti pierāda to, ka Ness ir lielisks stāstnieks un viņa filozofiskais pasaules redzējums liek aizturēt elpas ne tikai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem. 

Romāna galvenā varoņa Seta liktenis jau pašā grāmatas sākumā nav pārāk spožs, jo puisi mētā ledaini auksti jūras viļņi, nežēlīgi triecot viņa galvu pret akmeņiem, kā rezultātā tiek nāvējoši ielauzts viņa galvaskauss. Viņš mirst. Un pēc laika viņš pamostas, kā viņam pašam šķiet, ellē, bet tā stipri līdzinās vietai Anglijā, kurā viņš dzīvoja kopā ar saviem vecākiem un jaunāko brāli pirms pārvākšanās uz Ameriku. Tikai tur nav ne viņa vecāku, ne citu cilvēku, tikai viņš viens pats un pasaule, kuru klāj bieza putekļu kārta; pasaule, kurā, šķiet, neviens nav dzīvojis jau gadiem ilgi, jo zālāji ir nepļauti, bet visa pārtika, izņemot konservētos labumus, ir ēšanai nederīga. Jo ilgāk puisis paliek šajā vietā, jo vairāk viņš tic tam, ka tā patiešām ir elle, jo šī Anglijas mazpilsēta glabā tik daudz sāpīgu atmiņu no viņa pagātnes.

“We have to lie to ourselves to live. Otherwise, we’d go crazy.”

Sākot lasīt šo grāmatu, zināju, ka tā nebūs nekāda vieglā izklaides literatūra, jo tajā stāstīts par puisi, kurš labprātīgi šķīries no savas dzīvības, lai tikai apturētu sāpes, kas jau sešpadsmit gadu vecumā kļuvušas nepanesamas. Mani pārsteidza valodas plūdums un vieglums, ar kādu Ness lasītājiem izstāstījis Seta stāstu, kurā netrūkst ne labā, ne sliktā, kas ļoti izplūdina līnijas starp balto un melno, piešķirot autora radītajai pasaulei daudzus pārejas toņus un padarot to daudzdimensionālu.

“Life does not have to go how you think it will. Not even when you are very sure what is going to happen.”

Par spīti tam, ka Ness šogad svinēs savu četrdesmit sesto dzimšanas dienu, viņš nav zaudējis savu jauneklīgo pasaules redzējumu, kas ļauj viņam radīt mūsdienu jauniešiem aktuālus darbus. Daudzas no More Than This iekļautajām tēmām ir mūžsenas – draudzība, attiecības ģimenē, vardarbība, pašnāvības, dzīve pēc nāves, pirmās mīlestības radītās sāpes, vēlme būt mīlētam un pieņemtam, bet tās pasniegtas ļoti mūsdienīgi un 21. gadsimta realitātei atbilstoši.

“You know that feeling we talked about, that there had to be more? More life beyond the crappy ones we were living?”

Foto: Martinus.sk

Daudzi More Than This lasītāji Nesa grāmatu salīdzinājuši ar Vačovsku brāļu radīto kulta filmu “Matrikss”, jo starp abiem šiem darbiem patiešām ir zināmas līdzības, tomēr jāņem vērā, ka šis Nesa darbs pavisam noteikti nav nekāds “Matrikss” Nr. 2. Grāmatas autors uzsvēris to, cik riskanti ir uzbūvēt visu savu dzīvi un laimi tikai ap vienu cilvēku, kā arī to, cik svarīgi ir nezaudēt sajūtu, ka dzīvē ir daudz vairāk skaisto lietu un laimes dzirkstelīšu, nekā tu spēj saskatīt mirkļos, kad viss šķiet bezcerīgs un visas izejas šķiet bezizejas.

“And love and care have all kinds of different faces, and within them, there’s room for understanding, and for forgiveness, and for more.”

Uzreiz pēc tam, kad biju šo grāmatu izlasījis, gribēju to sākt lasīt no sākuma, jo More Than This ir ārkārtīgi dziļš darbs, kurā Ness kādā mirklī atklāj tik lielu sižeta pavērsienu, ka tas izmaina pilnīgi visu stāstu, turklāt pagrieziena punkts šķiet tik ļoti loģisks, jo tas pēkšņi izskaidro gandrīz visu, kas līdz tam brīdim lasītājam šķitis neskaidrs. Tas iebradā zemē ne tikai visas lasītāja teorijas par notiekošo, bet arī maina lasītāja izpratni par grāmatas žanru. Vēlme pārlasīt grāmatu rodas tāpēc, lai noskaidrotu, kā iespējams tas, ka neesi pamanījis tik šķietami absurda, bet reizē loģiska pavērsiena tuvošanos.

“A book. It’s a world all on its own, too. A world made of words, where you live for a while.”

Lai arī Seta stāsts ir saldsērīgs, tas vienlaicīgi ir arī ļoti skaists un aizkustinošs, kā arī cerību pilnu pēcgaršu radošs. Arī tad, kad grāmata bija aizvērta, vēl ilgu laiku turpināju dzīvot tajā.

VĒRTĒJUMS: 10/10 

Briesmonis mūsos pašos


300x0_septinasminutespecpusnakts_978-9934-0-5099-2Grāmata, pēc kuras izlasīšanas vēlējos savas lauku mājas pagalmā iestādīt īves koku. Ja man būtu jāpastāsta par Patrika Nesa grāmatu “Septiņas minūtes pēc pusnakts” vienā teikumā, tad tas skanētu tieši tā. 

Grāmatas galvenais varonis ir pusaudzis Konors, kura dzīvē iestājies tumšais posms: pirms vairākiem gadiem ģimeni pametis viņa tēvs, mamma ilgstoši cīnās ar vēzi, pajukušās ģimenes dzīvē nemitīgi iejaucas vecmamma, kā arī skolā puisim nav miera, jo viņu apceļ vienaudži. Varētu šķist, ka vienam cilvēkam, kurš vēl nav sasniedzis pilngadību, ar šādu problēmu vezumu jau tā ir par daudz, bet tam visam klāt tiek piemesti arī mokoši nakts murgi un briesmoņa viesošanās, kas vienmēr notiek septiņas minūtes pēc pusnakts. Šis gan nav nekāds parastais briesmonis, jo tas nenāk ciemos, lai nogalinātu. Tas apciemo Konoru, lai izstāstītu viņam trīs stāstus.

Grāmatas idejas autore ir Šivona Dauda, kas pati nepaspēja to realizēt, jo 47 gadu vecumā rakstniece zaudēja cīņā ar vēzi, tāpēc grāmatas rakstīšana tika uzticēta “Haosa spēles” triloģijas autoram Patrikam Nesam. Uzdevums, protams, ārkārtīgi grūts un atbildīgs, bet Ness to ir izpildījis cieņpilni, nezaudējot savu rakstības stilu un nesabojājot Daudas lielisko ideju.

IMG_20151219_123329Grāmatu izdaiļo apbrīnojami skaistas Džima Keja ilustrācijas, kas tik organiski iekļaujas šajā darbā, ka ir grūti iztēloties “Septiņas minūtes pēc pusnakts” bez šiem nedaudz gotiskajiem, tumšajiem, bet tik ļoti valdzinošajiem mākslas darbiem. (Starp citu, savu darbu ilustrēšanu Kejam uzticējusi arī pasaulslavenā rakstniece Dž. K. Roulinga.) Kejs sev uzticētos darbus vienmēr uztver ļoti nopietni, sākotnēji veicot rūpīgu izpētes procesu, lai varētu radīt ilustrācijas, kas saslēdzas kopā ar rakstnieka darbu un atbilst viņa radītās pasaules redzējumam.

Šīs grāmatas lasīšanu varētu nodēvēt par sava veida emocionālās attīrīšanās procesu, jo šī nav muļķīga un bezbēdīga bērnu grāmatele, kuru vienā vakarā izlasīt, lai jau nākamās dienas rītā to aizmirstu. Patrika Nesa radītais stāsts brīžiem aizķer atmiņas, izvelk uz āru pārdomas un liek sev uzdot jautājumus. (Nesen kādā televīzijas raidījumā dzirdēju viedokli, ka mākslas galvenais uzdevums neesot atbilžu sniegšana, bet gan jautājumu uzdošana.) Autors īpaši uzsvēris to, ka pasaulē viss nav tikai melns un balts, kā arī to, ka katrā skumjā stāstā ir arī kas skaists.  “Septiņas minūtes pēc pusnakts” ir viens no tiem retajiem darbiem, kura lasīšanā piedalās ne tikai smadzenes un acis, bet arī sirds.

IMG_20151219_123529Izdevniecība “Zvaigzne ABC” šo darbu ievietojusi sadaļā “literatūra bērniem”, kas man šķiet nedaudz maldinoši, jo “Septiņas minūtes pēc pusnakts” ir liekams tajā pašā kategorijā, kurā atrodas Ekziperī “Mazais princis”, jo ir grāmatas, kuras ir tik labas, ka tām nepiedienas vecuma ierobežojumi.

Vēl pavisam nesen, kad man tika uzdots jautājums par 2015. gada mīļāko grāmatu, nezināju, ko atbildēt, bet izrādās, ka labāko biju pamanījies pietaupīt gada beigām. Esmu pārliecināts, ka šo grāmatu lasīšu atkārtoti, un uz īves kokiem vairs nekad nespēšu paskatīties tāpat kā agrāk.

VĒRTĒJUMS: 10/10 (Šogad pirmoreiz daiļliteratūras darbam sniedzu šādu vērtējumu.) 

Izdevējs: “Zvaigzne ABC”; No angļu valodas tulkojusi Daina Ozoliņa.

Līgas Sproģes atsauksme par P. Nesa “Briesmoņcilvēkiem”


briesmoncilvekiVisām triloģijām pienāk beigas, un šoreiz tas notiek ar Patrika Nesa „Haosa Spēli”. „Nazis, ko neatlaist” uzstādīja augstu latiņu, „Jautājuma un Atbildes” beigas atstāja lasītājus frustrācijā vāļājamies pa gultu, un tagad ir pienācis laiks „Briesmoņcilvēku”episkajam finālam.

Šeit priekšrocības ir tiem, kas lasa visas trīs grāmatas pēc kārtas, jo „Briesmoņcilvēki” burtiski atsākas no tās vietas, kur palika iepriekšējās daļas beigās, it kā tikai būtu pāršķirta lapa. Tā kā gada laikā darba noskaņa un sižeta kāpinājumi bija piemirsušies, man no sākuma bija grūti ielasīties, jo ievada vietā dabūju jau kulmināciju, kas iesvieda kara norisēs pilnīgi nesagatavotu. Tiekot pāri tam, notikumi neļaus palikt vienaldzīgam nevienam.

Trīs armijas saduras Jaunajā Prentistaunā, un cīņa par Jauno Pasauli var sākties. Atbildes sievietes grib apturēt mēra Prentisa armiju, bet cilvēkiem nākas sadarboties, kad ēnkāji nebeidzamās straumēs sāk plūst no kalna, lai apturētu kolonistus no savas tautas paverdzināšanas un nogalināšanas. Jau pirmā kauja atklāj, ka ēnkāju miermīlība ir novērtēta par zemu, un viņu ieroči ir nežēlīgi un neatstās dzīvu nevienu, kas stāsies tiem ceļā.

Kamēr Tods paliek mēra tuvumā, lai viņu pieskatītu un tiek ierauts cīņas epicentrā, Viola steidzas pie nupat nolaidušā kosmosa izlūkkuģa, cerot, ka pirmā būs viņa un nevis Koila kundze. Atbraucēji ir Violai pazīstamie Simona un Bredlijs, kas necerēja viņu vairs redzēt. Visiem kopīgos strīdos ir jāizlemj, vai izšaut raķeti pret ēnkājiem, vai arī ļaut viņiem apslaktēt mēra vīrus… un arī Todu. Emocijas sit augstu vilni, Viola nav gatava riskēt ar Toda dzīvību, un pat apzinoties šī lēmuma sekas, viņa palaiž raķeti, tādējādi palīdzot Prentisa atlikušajiem vīriem atkāpties. Sliktā puse – viena kauja pārvēršas tālākā karadarbībā.

Sakāpinātie notikumi uz brīdi pierimst, un lasītāji tiek iepazīstināti ar trešo skatpunktu.  Šoreiz stāstījums noris no Violas, Toda un otrajā grāmatā nozīmīgā ēnkāja „1017” skatpunkta  Ēnkāju iepazīšana ir viena no labākajām lietām grāmatā. Tieši cilvēki ir citplanētieši un iebrucēji; jāatzīst, ka autors veiksmīgi savāca manas simpātijas ēnkāju pusē.

Kaujas un savstarpēji uzbrukumi seko viens pēc otra, un manai gaumei varbūt sāka palikt par daudz. Kā reiz teica viena gudra persona – var likt lasītājam baidīties no viena pūķa, diviem pūķiem, pieciem vai septiņiem, bet ar laiku iestājas pieradums. Vienveidīgas briesmas daudzos eksemplāros vairs nav kāpinājums, jāmaina to raksturs.

Vēl viena klusa atzīšanās – romantiskā līnija starp Violu un Todu mani vairs nepiesaistīja, un es piekrītu dažiem vecākajiem varoņiem, ka viņi ir tikai bērni, kas iekūlušies šajos notikumos un nav īsti spējīgi lemt par labāko. Pilnīgai laimei es gribētu vēl ceturto skatpunktu – Bredlija. Viņš, kā turpmāko ieceļotāju pārstāvis, ir viens no svarīgākajiem tēliem, kas spēj paraudzīties no malas, nevis savstarpējo naida un attiecību mudžekļa dzīlēm.

Pēc daudzām jo daudzām spridzināšanām, beidzot sākas virzība uz miera sarunām. Varbūt pašreiz ēnkāji ir vairākumā, taču ieceļotāji turpinās ierasties, un nebeidzamais karš būs iznīcība abām rasēm. Gan ēnkāji, gan cilvēki to saprot, taču atsevišķi indivīdi, saukti par mēru Prentisu un 1017 ir pārliecināti, ka miers nav iespējams un uzvarēt var tikai viena puse. Viņi sabotē tikšanos un apdraud visu, par ko pārējie tik ilgi ir cīnījušies un daudzi no viņiem arī gājuši bojā.

„Briesmoņcilvēkos” gaidāmas gan atkaltikšanās, gan šokējoši nāves gadījumi, gan jautājumi par to, kas tad galu galā ir cilvēcība. Liels notikumu pagrieziens pašās beigās noteikti sadalīs lasītājus divās grupās – vieniem tas patiks, citi nebūs apmierināti ar manevru, kas būtu nodrošinājis pavisam citādu noslēgumu. Tā kā man patīk alternatīvas un reālistiskas lietas fantāzijas žanrā, šoreiz autora rīcība lika man sadrūvēties. Nedaudz. Beigas-beigas, par spīti visam, ir lieliskas. „Haosa spēle” ne velti ir manā favorītu plauktiņā.

Tagad, kad kārtējais noslēgums ir pārdzīvots, atliek gaidīt filmu, jo arī „Haosa spēle” ir parakstīta ekranizācijai, kas iznāks jau nākamgad. Tiem, kam vairāk patīk lasāmā pasaule – internetā ir iespējams malumedniecības stilā iegūt triloģijas prīkvelu. Tas ir īsais stāsts „The New World”, kas apraksta Violas un viņas ģimenes piedzīvoto uz kuģa, pirms tas avarēja Jaunajā Pasaulē un ievadīja mums tik pazīstamo romānu.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Haosa triloģijas spilgtais noslēgums – “Briesmoņcilvēki”


briesmoncilvekiAr triloģijām bieži vien ir tā, ka noslēdzošā grāmata ir visvājākā, bet ir arī reti izņēmumi, kad triloģijas noslēgums ir īsta eksplozija. Centos noskaidrot – vai Patrika Nesa radītās Haosa triloģijas noslēdzošā grāmata “Briesmoņcilvēki” ir triumfs vai izgāzšanās. 

Ir sācies karš, kurā iesaistītas trīs karotāju puses – Jautājums, Atbilde un ēnkāji un ir pavisam skaidrs, ka būs milzīga asinspirts, kurā bez upuriem neiztiks. Uz planētas valda totāls haoss un vairs nav tālu tā diena, kad ieradīsies jauni ieceļotāji – vai viņiem nāksies redzēt harmonisku vai kara izpostītu planētu?! Varbūt ne vienu, ne otru…

Mani vienmēr mulsinājis tas, ka Haosa triloģijas grāmatas tiek pieskaitītas bērnu un jauniešu literatūrai, jo Patriks Ness raksta par karu, turklāt diezgan nežēlīgi, atklāti un bez jebkādas liekuļošanas, tāpēc šo triloģiju būtu grūti nosaukt par bērniem domātu. Triloģijas noslēdzošā grāmata “Briesmoņcilvēki” ir meistarīgi uzrakstīts fantastikas žanra darbs, kas izstaro gudrību un dziļu izpratni par karu un tā sekām.

Ļoti patīk tas, ka Patriks Ness varoņus nav sadalījis labajos un sliktajos – tas ir būtiski, ja tiek rakstīts par karu. Bieži nācies lasīt grāmatas, kurās manāma autora melnbaltā domāšana un tieksme attaisnot kādas karojošās puses veiktās slepkavības – parasti tas mani kaitina. “Briesmoņcilvēki” lieliski pierāda to, ka karā nav labo un slikto – katra slepkavība cilvēku padara par briesmoni un uz mūžu apzīmogo viņa rokas ar asinīm.

81. lappusē ir kāds citāts, kurš man šķita patiešām spēcīgs – spēcīgākais no visas triloģijas:

Viņš ir sliktāks par tiem citiem, es atbildu. Viņš ir vissliktākais no visiem.

Jo – 

Jo viņš zināja, ka rīkojas nepareizi. Viņš izjuta sāpes – 

Bet viņš neko nedarīja, lai notiekošo mainītu, parāda Debesis.

Pārējie ir tikpat vērti, cik dzīvnieki, es parādu, bet tas, kurš zina, ka tā rīkoties ir slikti, tomēr tik un tā neko nedara, ir pats ļaunuma iemiesojums.

Un vēl kāds citāts par to, kas veido cilvēku:

– Mūsu nodomi nav svarīgi, Tod. Nozīme ir tikai darbiem.

Romāns lieliski atklāj cilvēku raksturus un to, kādu ietekmi karš atstāj uz cilvēkiem, kā tas maina un pārveido viņus. “Briesmoņcilvēki” atstāj vielu pārdomām un vismaz uz mirkli liek paraudzīties uz karu mazliet savādāk.

“Briesmoņcilvēki” ir labākā Haosa triloģijas grāmata – tā patiešām ir īsts Patrika Nesa triumfs.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Desmit grāmatas tumšiem rudens un ziemas vakariem


Atzīsiet taču, ka karstām vasaras dienām piestāv viegla un izklaidējoša literatūra, bet kas piestāv rudenim un ziemai, kad tumsa svin savu uzvaru pār gaismu?! No manis lasītajām grāmatām, ieteikšu jums desmit, kuras vislabāk piestāv rudens un ziemas vakariem. 

Stīgs Lārsons „Millennium” triloģija. Stīgs Lārsons lika man iemīlēt kriminālromānu žanru un man patiešam ļoti, ļoti žēl, ka autors vairs neradīs jaunus romānus, jo 2004. gada 9. novembrī viņa dzīves pavediens pārtrūka. Lārsons lika man noticēt tam, ka lieliski romāni kriminālžanrā pastāv.

Brets Īstons Eliss „Mēness Parks”. Šķiet, ka biju vēl pusaudžu vecumā, kad lasīju Elisa „Mēness Parku”, bet joprojām atceros to, ka Elisa darbs mani sagūstīja. Ja Stīvens Kings lietotu narkotikas un apgrozītos glamūrīgās ballītēs, tad nešaubos, ka viņš uzrakstītu kaut ko līdzīgu Elisa „Mēness Parkam”. Ģeniāls darbs, kurā realitāte savijas kopā ar reālām šausmām.

Karloss Ruiss Safons „Eņģeļa spēle”. Gotisks darbs, kurā jūtama diezgan spēcīga šausmu žanra garša. Atzīšos, ka reti gadījies lasīt tik saistošus un intriģējošus darbus, kā „Eņģeļa spēle”. Brīnos tikai par vienu – kāpēc es vēl neesmu izlasījis Safona romānu „Vēja ēna”, jo Safons ir sasodīti lielisks rakstnieks.

Urzula Poznanski „Erebos”. Jauniešu romāns, kas mani absolūti aizrāva. Kaut ko tādu iepriekš nebiju lasījis un gribētu, kaut man tiktu dota iespēja atkal lasīt šo romānu pirmo reizi. Romāns ir tikpat aizraujošs, kā labākā datorspēle.

Stīvens Kings „Zvēru kapiņi”. Esmu rūdīts šausmu literatūras un šausmu filmu fans, bet jāatzīst, ka Šausmu Karaļa romāns „Zvēru kapiņi” manī radīja pamatīgas bailes. „Zvēru kapiņi” bija otrais romāns no Kinga daiļrades, kuru lasīju. (Pirmais bija „Roze, ērkšķu puķe”.) „Zvēru kapiņu” ekranizāciju gan neieteiktu skatīties, jo tā ir nevis baisa, bet baisi draņķīga filma.

Bernārs Verbērs „Tanatonauti”. Diezgan ķecerīgs romāns, kurš man uzdzina pretīgumu, bailes, nepatiku, neomulīgu sajūtu, bet kaut kā nespēju beigt to lasīt, jo tas ir sasodīti izklaidējošs un intriģējošs. Grāmatu lasīju vairāk kā pirms pusgada, bet pa šo laiku joprojām neesmu sapratis – man šis romāns patīk vai tomēr riebjas?!

Ralfs Kokins „Kurzemes vilkaču nostāsti”. Man ļoti patīk pastaigāties pa mežiem, bet, pēc „Kurzemes vilkaču nostāstu” izlasīšanas, kaut kā uzlūkoju mežus ar zināmu bijību. Nebiju gaidījis, ka mani varētu nobiedēt latviešu autora radīts darbs, bet R. Kokinam tas izdevās.

Dž. Alans Daneleks „2012”. Grāmata par scenārijiem, kā pasaule varētu piedzīvot Pastardienu. Brīžiem bija neomulīgi lasīt grāmatu, jo reāli sapratu – kāds no šiem pasaules beigu scenārijiem reiz piepildīsies, jo visam taču pienāk beigas… Arī planētai Zeme. Zinātniski izklaidējošs darbs.

Patriks Ness „Haosa Triloģija”. Viens no retajiem literatūras darbiem, kurš intrigu kāpina ar katru nākamo romānu, turklāt, katra nākamā grāmata ir labāka par iepriekšējo. Šis absolūti nav baiss darbs, bet liek domāt par globālām tēmām. Nepiekritīšu tiem, kas saka, ka šis ir jauniešu romāns, jo „Haosa Triloģijas” lasītāju vecuma amplitūda ir ļoti liela un ietver visa vecuma cilvēkus.

Dž. K. Roulinga „Harija Potera” sāga. Tumšiem rudens un ziemas vakariem nespēju iedomāties labāku lasāmvielu. „Harijs Poters” man atgādina par laikiem, kad tumšos ziemas vai rudens vakaros ieslēdzos savā istabā, lai līdz vēlai naktij lasītu Roulingas meistardarbus. „Harijs Poters” bija tā grāmatu sērija, kas mani padarīja par absolūtu grāmatu tārpu.