Prometejs

Bibliotekārs: pasaulē bīstamākā profesija


Kad pirmoreiz turēju savās rokās Skota Hokinsa debijas romānu “Ogļu kalna bibliotēka”, nezināju, ko no grāmatas gaidīt, jo bibliotekārs noteikti nav vārda “aizraujošs” sinonīms, bet literatūras blogeri atsauksmes par šo grāmatu rakstījuši piesardzīgi, lai netīšām nepadalītos ar kādu maitekli. Lai uzzinātu, par ko tad Hokinsu tā slavē, ķēros klāt lasīšanai. 

Grāmatas galvenie varoņi ir trīsdesmit gadu slieksni pārkāpuši bibliotekāri, kuri apgūst kādu no divpadsmit Bibliotēkas katalogiem – grāmatas galvenās varones Karolīnas katalogs ir valodas, bet citiem Tēva bērniem tie ir dzīvnieki, mirušo pasaule, karošana u. c. Bibliotekāru dzīve nekad nav bijusi mierīga, bet lietu kārtība vēl vairāk sašķobās, kad pazūd Tēvs un visiem viņa bērniem nākas viņu meklēt, jo pēc Tēva pazušanas ap Bibliotēku parādās mistisks aizsardzības lauks, kurš liedz bibliotekāriem atgriezties Bibliotēkā. Kur pazudis Tēvs un kurš uzstādījis aizsardzības lauku ap Bibliotēku?

Jāatzīst, ka grāmatas sākums mani nedaudz nobiedēja, jo es neko no notiekošā nesapratu un man šķita, ka šī būs grāmata, kura jālasa divreiz, lai kaut nedaudz tiktu skaidrībā par tajā notiekošo, bet pavisam ātri manas bažas tika izkliedētas. Aizverot grāmatu, neatbildētu jautājumu nebija un vienīgais iemesls, kāpēc lasīt šo grāmatu atkal, ir nevis neskaidrības, bet gan vēlme izdzīvot šo absolūti trako piedzīvojumu karuseli vēlreiz.

“Labāko melu pamatā vienmēr ir kāda daļa patiesības.”

Ja es būtu grāmatu izdevējs un Hokinss būtu atnācis pie manis, lai izklāstītu topošā romāna sižetu un notikumus, es vienā elpas vilcienā viņam grāmatas izdošanu atteiktu, jo, sadalot romānu pa punktiem, tas viss izskatās pārāk traki un ambiciozi, lai tas strādātu praksē, bet brīnumainā kārtā tas strādā labāk par Šveices pulksteni. Ir grūti noticēt, ka šis ir Hokinsa debijas romāns, jo meistarības ziņā viņš ir pārspējis pašu Nīlu Geimenu, ar kuru viņš tik bieži tiek salīdzināts, bet autors pats sev uzstādījis tik augstu latiņu, ka man bail par to, ka viņš savas karjeras laikā varētu to arī nepārvarēt.

“Iekšējais miers nozīmē nevis konfliktu neesamību, bet gan spēju tikt ar tiem galā.”

“Ogļu kalna bibliotēka” ir debijas romānam neparasti daudzslāņains darbs. Noņemot vienu kārtu, atklājas pavisam jauna aina, līdz lasītājs tiek aizvests līdz kodolam, kurš skaisti saliek visus puzles gabaliņus to īstajās vietās, atklājot rūpīgi pārdomātu pasauli, kura vienlaicīgi šķiet prātam neaptverama un ļoti loģiska. Tomēr viss lasītājam netiek pasniegts uz sudraba paplātes, jo grāmatā netrūkst skaistu metaforu, ar kuru izlobīšanu lasītājam jātiek galā pašam. Šajā darbā dažbrīd paspīd arī melnais humors, bet grāmatas valoda ir plūstoša, rūpīgi veidota un ļoti dzīva. (Pateicoties dažādām grāmatas īpatnībām, Hokinsa debijas romāna tulkošana noteikti nebija viegls uzdevums, bet tulkotājs Vilis Kasims savu darbu paveicis nevainojami un tulkojumu ir bauda lasīt.)

“Dusmām nedrīkst ļaut uzkrāties. Ja ļausi tām galvā vārīties, ar laiku tās tevi saēdīs.”

VĒRTĒJUMS: 10/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Prometejs”. No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims.

Advertisements

Romāns, kas norauj jumtu


Foto: grāmatas vāks

Foto: grāmatas vāks

Kad lasīju “Asinszāles triptiha” pirmo grāmatu “Rūgtās sēklas”, sapratu, ka neko tamlīdzīgu neesmu lasījis, tāpēc vēlme uzzināt to, kas notiks tālāk, bija tikai pašsaprotama. Ar ķeršanos pie otrās daļas nesteidzos, jo nedaudz šaubījos par to, vai Īans Tregilliss pietaupījis šaujampulveri arī atlikušajām divām triptiha daļām. 

Izdevniecības apraksts par grāmatu:

“Jau divdesmit gadus kopš Otrā pasaules kara angļu burvji ir vienīgais Britu impērijas glābiņš no Padomju Savienības – lielvaras, kuras teritorija sniedzas no Klusā līdz Atlantijas okeānam. Katra burvja nāve ir trieciens britu nacionālajai aizsardzībai.

Tikmēr kāds brālis un māsa, kas nežēlīga nacistu eksperimenta rezultātā ieguvuši pārcilvēciskas spējas, izbēg no dziļi aiz dzelzs priekškara noslēptas slepenas bāzes un dodas uz Angliju.

Jo tajā dzīvo bijušais spiegs Reibolds Māršs. Un Grētai, vājprātīgajai gaišreģei, attiecībā uz viņu ir savi plāni. 

Tiekot atkal ierautam Asinszāles pasaulē, Māršs atklāj, ka, beidzoties karam, Lielbritānijas tumšajiem darbiem netika pielikts punkts. Un, kamēr viņš cenšas aizsargāt karalieni un valsti, vissmagākā cīņa viņam ir jāizcīna pašam ar sevi.”

Šajā romānā Māršs kļuvis nožēlojams, jo viņa attiecības ar sievu par normālu laulību ir grūti nosaukt, arī finansiālajā jomā neiet spoži, bet viņa dēls, kuram vajadzēja būt ģimenes prieka avotam, sirgst ar neizskaidrojamu garīgo slimību, radot Māršam un Līvai virkni problēmu. Tikmēr Vils dzīvo kā niere taukos un cenšas aizmirst tos tumšos laikus, kuros ietilpa cilvēku upurēšana valsts labā un pārrunas ar eidoloniem. Šķiet, ka liktenis lēmis Māršam mūžīgu pagrimumu, bet Vilam pārticības un miera pilnas vecumdienas, tomēr tad Londonā ierodas Grēta ar savu brāli Klausu un šī šķietami vājprātīgā sieviete abus šos vīriešus izrauj no ikdienas rutīnas un atkal padara viņus par šaha figūrām spēlē, kuru jau sen ir izplānojusi un izspēlējusi savā galvā.

Atšķirībā no pirmās triptiha grāmatas, otrajā grāmatā varoņi kļuvuši daudz dziļāki un katram no tiem ir savs stāsts un motīvi, kas attaisno viņu rīcību un ļauj lasītājiem izprast svarīgākos grāmatas varoņus. Tomēr ir arī kāda lieta, kas bija pirmajā grāmatā, bet otrajā grāmatā ir zudusi – tā ir drūmi valdzinošā atmosfēra, kas caurvija “Rūgtās sēklas”, bet “Visaukstākajā karā” ir palikusi tikai šīs atmosfēras vāja atblāzma, galveno uzsvaru liekot uz varoņiem un spraigo darbību.

Foto: Asinszāles triptiha autors Īans Tregilliss

Foto: Asinszāles triptiha autors Īans Tregilliss

Jau lasot “Rūgtās sēklas”, par manu favorīt-varoni kļuva gaišreģe Grēta, kura “Visaukstākajā karā” spēlē vienkārši prātu spridzinošu lomu – tas, kādus tīklus savijusi šī čigāniete, lasītājiem liek pārsteigumā noelsties un apbrīnot šo sievieti, kura noteikti nav nekāda everyone’s cup of tea, jo aiz viņas šķietamā vājprāta patiesībā slēpjas auksts aprēķins un apskaužama ģenialitāte.

Nezinu, kā vērtēt to, ka romāns noslēdzas visspraigākajā brīdī, bet ļoti pozitīvi vērtēju to, ka šajā grāmatā spriedzes netrūkst, bet klišeju trūkums patīkami pārsteidz.

Šo grāmatu droši varu ieteikt arī cilvēkiem, kuru vēstures zināšanas ir niecīgas, jo, kad sāku lasīt “Asinszāles triptihu”, baidījos, ka manas minimālās vēstures zināšanas neļaus šo darbu pilnībā izbaudīt, bet lasīšanas procesā pārliecinājos, ka šo grāmatu sēriju bez problēmām var izbaudīt cilvēks, kurš vēstures eksāmenā saņēmis piecinieku.

VĒRTĒJUMS: 8/10 (Būtu 9, ja Tregilliss būtu saglabājis to baisi valdzinošo atmosfēru, kas valdīja pirmajā triptiha grāmatā.)

Izdevējs: Izdevniecība “Prometejs”; No angļu valodas tulkojusi: Evita Bekmane.

Patiesība ir tur, ārā


vilnaKatrs no mums kādreiz ir iedomājies par to, kāda izskatīsies pasaule pēc vairākiem simtiem gadu, uzburot savā prātā harmonisku un tehnoloģiski augsti attīstītu vai absolūti distopisku un pagrimuma pilnu ainu. Amerikāņu rakstnieks Hjū Hovijs savā romānā “Vilna” lasītājiem piedāvā iepazīt diezgan drūmu un pat baisu nākotnes vīziju, kuru diez vai kāds pie pilna prāta esošs cilvēks vēlētos piedzīvot. 

Romānā stāstīts par diezgan tālu nākotni (romānā nav minēts konkrēts laiks), kad uz zemes klimats kļuvis tik toksisks, ka cilvēkiem, lai izdzīvotu, nākas dzīvot pazemes Elevatorā, kurā valda sava kārtība un likumi. Jautājumi “kā tas viss sākās?” un “kāpēc cilvēkiem jādzīvo Elevatorā?” var novest pie izsūtīšanas virszemē, kas uzskatāms par nāvessodu. Jau pašā romāna sākumā doties ārā labprātīgi piekrīt šerifs Holstons, kura sieva pirms dažiem gadiem arī devusies ārā, lai tīrītu (izsūtīšanu no Elevatora sauc par tīrīšanu), tādējādi laupot savā vīrā degsmi un vēlmi dzīvot.

Pēc tam, kad iepriekšējais šerifs izsūtīts tīrīšanā, tiek meklēts jauns un mēra Džensas izvēle krīt par labu kādai meitenei no Mehāniskās daļas – Džuljetai jeb Džūlai. Ideja par šo sievieti šerifa krēslā šķiet vienlaicīgi laba un arī sasodīti bīstama, jo Džūla ir pārāk gudra, pārāk valdonīga un arī pārāk spītīga, lai pakļautos rakstītajiem un nerakstītajiem Elevatora likumiem. Ar katru jaunu izlasītu lappusi lasītājs saprot, kāpēc “Vilna” tiek salīdzināta ar “Bada spēlēm”, jo Džūla ir “Vilnas” Katnisa Everdīna – revolūcijas simbols.

Daudzie jautājumi, kas lasītājam rodas jau pašā romāna sākumā, uztur intrigu un neļauj romānu nolikt malā neizlasītu, jo katrs, kurš sācis “Vilnu” lasīt, grib uzzināt, kāpēc šie cilvēki dzīvo elevatorā, kāpēc virszemē nav iespējams dzīvot, kāda izskatās nākotnes Eiropa, vai visa pasaule ir kļuvusi toksiska, kāpēc kas tāds tika pieļauts, kur palikuši pasaules lielie vadītāji utt. Viens ir skaidrs – jautājumu ir krietni vairāk nekā atbilžu uz tiem. Romāna valoda ir bagātīga un Hovijs ļoti rūpīgi izplānojis un aprakstījis Elevatora sistēmu, valdošās intrigas, amatu sadalījumu, savstarpējās attiecības starp dažādām Elevatora daļām un arī dažādus tehniskos sīkumus.

Ļoti iespējams, ka tā ir mana vaina, bet nespēju izjust tikpat kā nekādu saikni ar romāna galveno varoni Džuljetu – nebija līdzpārdzīvojuma. Ļoti patika Holstons, mērs Džensa un vietnieks Mārnss. (Iespējams, pie vainas tas, ka ar šiem varoņiem lasītājs tiek iepazīstināts jau pašā romāna sākumā, bet Džuljetu lasītājs iepazīst tikai tad, kad izlasījis ļoti apjomīgu romāna ievadu.)

Lasot “Vilnu”, sevi lika manīt kāda fobija, kas mani vajā jau kopš bērnības – klaustrofobija. (Šī iemesla dēļ nekad neesmu apmeklējis pazemes alas un par šaurām, slēgtām telpām pat domāt negribu.) Klaustrofobisku momentu “Vilnā” netrūkst, tāpēc dažbrīd romānu nespēju izbaudīt pilnībā.

“Vilna” ir ļoti kvalitatīvs un aizraujošs zinātniskās fantastikas darbs, tikai man šķita, ka dažas intrigas ar nolūku tiek pārāk ilgi stieptas garumā, lai noturētu lasītāja uzmanību, un grāmatas beigās neatbildētu jautājumu ir krietni vairāk nekā tās sākumā. Romāns man patika, bet pagaidām grūti spriest, vai tik ļoti, lai gribētu lasīt turpinājumus.

Starp citu, kinokompānija 20th Century Fox jau iegādājusies “Vilnas” ekranizēšanas tiesības un filmas režisors būs Ridlijs Skots. Plānots, ka filma uz kinoteātru lielajiem ekrāniem nonāks jau 2015. gadā. Baidos kaut ko prognozēt, bet, manuprāt, filma būs kases grāvējs.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Labāk piebiedroties rēgiem, nekā ļaut, lai tie tevi vajā. Labāk nedzīvot, nekā dzīvot tukšu dzīvi…” – 117. lpp

VĒRTĒJUMS: 7/10

Izdevējs: Izdevniecība “Prometejs”, tulkotāja: Santa Andersone.

Kā būtu, ja karā piedalītos burvji un pārcilvēki?


Foto: grāmatas vāka noformējums

Foto: grāmatas vāka noformējums

Kāds būtu bijis Otrais pasaules karš, ja tajā būtu izmantoti pārdabiskie spēki – burvestības un pārcilvēki, kuru spējas ir grūti aptvert? Jaunās latviešu izdevniecības “Prometejs” pirmais izdotais romāns “Rūgtās sēklas”, kuru sarakstījis Īans Tregilliss, piedāvā savu alternatīvās vēstures versiju no tēmas “kā būtu, ja būtu”. 

Pašā romāna sākumā lasītājs tiek aizvests uz kādu drūmu bāreņu namu, kurā saimnieko doktors Vestarps. Ir beidzies Pirmais pasaules karš un daudzi bērni palikuši bez vecākiem, tāpēc liela daļa no viņiem nonāk dažādos bāreņu namos, bet daļa kļūst par izmēģinājuma trusīšiem doktora Vestarpa laboratorijā, kura maskējusies zem “Cilvēces apgaismības bāreņu nama” izkārtnes. Pēc īsā un diezgan drūmā prologa seko stāsta turpinājums – doktora Vestarpa bērni jau izauguši (tie, kas izdzīvojuši pēc eksperimentiem), bet drūmā atmosfēra nav mainījusies, jo sācies Otrais pasaules karš.

Spāņu pilsoņu kara misijas laikā britu slepenais aģents Māršs redz vienu no šiem bērniem, kas nu jau kļuvusi par pieaugušu sievieti, un redzēto viņš nespēj aizmirst, jo jaunā sieviete viņu uzlūko tā, it kā pazītu, turklāt viņš pamana vēl ko dīvainu – no viņas galvas stiepjas vadi. Tikai vēlāk Māršs saprot, ka nacistu rīcībā ir cilvēki ar pārdabiskām spējām, kas izpaužas kā neredzamība, spēja staigāt caur sienām, gaišredzība un spēja aizdedzināt priekšmetus. Lai cīnītos pret nacistiem un šiem pārcilvēkiem, Māršam palīgā nāk viņa draugs Vils un burvji, kas izmanto pārdabiski baiso un ļauno spēku (eidolonu) palīdzību, bet cena par eidolonu pakalpojumiem ir augsta – sākumā tās ir tikai asinis, bet jau vēlāk tās ir cilvēku dzīvības.

Šis noteikti ir viens no tiem darbiem, par kuru ir grūti rakstīt, jo tas vienkārši ir jāizlasa, lai to saprastu un izjustu pilnībā. Lasot aprakstu, varētu šķist muļķīga kombinācija “cilvēki ar pārdabiskām spējām + burvji + Otrais pasaules karš”, bet tā nebūt nav, jo Tregilliss to visu kopā sakausējis tik organiski, ka nevienā brīdī nerodas sajūta, ka romānā kaut kas būtu samākslots vai neiederīgs. Lasot romānu, man netika laupīts ticamības moments, kas, manuprāt, fantāzijas žanram ir pats būtiskākais.

Tos, kas vēl tikai gatavojas lasīt “Rūgtās sēklas”, varu brīdināt, ka sākums lasās diezgan grūti, jo ir pamatīgi jāiedziļinās, lai saprastu visu notiekošo, kas sākotnēji ir viens liels juceklis, bet pēc pirmajām simts lappusēm lasīšana kļūst raitāka, jo daudzmaz ir izkristalizējušies centrālie romāna tēli. Ja runājam par favorītiem, tad manas simpātijas ļoti ātri iekaroja britu burvis Vils un vāciete Grēta, kura apveltīta ar gaišreģes spējām.

Īpaši gribu uzslavēt autoru par romāna valodu, kas ir lakoniska, bez liekiem izskaistinājumiem un nevajadzīgām detaļām. Ļoti vīrišķīgs un skarbs romāns, kura lielākais trumpis ir banalitāšu trūkums. “Asinszāles triptiha” pirmā grāmata “Rūgtās sēklas” gan tāda iesildīšanās vien ir, jo tā iepazīstina ar galvenajiem varoņiem, uzkurina spiedzi un beigās lasītāju pamet neziņā par to, kas tad notiks tālāk. Noteikti gribēšu izlasīt arī grāmatas turpinājumu, tāpēc ļoti ceru, ka izdevniecība “Prometejs” turpinās tulkot un izdot Tregillisa darbus. Starp citu, esmu pārliecināts, ka “Rūgtās sēklas” tiks ekranizētas, jo grāmatu ir ļoti viegli vizualizēt un jau spēju iztēloties, ka, nonākot laba režisora rokās, šis materiāls varētu pārtapt kases grāvējā.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10 

Grāmatu no angļu valodas tulkojusi: Evita Bekmane