Roka faili 3: “Led Zeppelin”

„Led Zeppelin. Mūzika, cilvēki un simboli” ir trešā un pagaidām arī jaunākā no „Roka failu” sērijas grāmatām. Klāsa Vāveres sastādītajām „Roka failu” sērijas grāmatām ir tendence kļūt biezākām un arī saturiski bagātākām. (Tas, protams, priecē.)

Šī ir pirmā „Roka failu” grāmata, kurā vairākas lappuses veltītas arī grupas dalībnieku solokarjerām. Pirmajās divās „Roka failu” grāmatās tika apspriesti tikai grupas, kā viena veseluma, karjeras spožākie un tumšakie brīži. Pieļauju, ka šī grāmata lappušu skaita ziņā ir apjomīgākā tāpēc, ka „Led Zeppelin” ir grupa, kas izmainīja rokmūziku uz visiem laikiem, radot grupas tēlu un skanējumu, kuru mūsdienās cenšas kopēt un atdarināt lielākā daļa rokgrupu.

Šajā grāmatā liels uzsvars likts uz to, ka „Led Zeppelin” bija dumpinieki, kurus joprojām apvij nostāsti par viņu saistību ar pašu nelabo. Brīžiem pat ir vēlme ticēt tam, ka „Led Zeppelin” patiešām ir pārdevuši savas dvēseles velnam, jo viņu mūzika ir ellišķīgi laba un grēcīgi salda. Turklāt šo „vella kalpu” tēlu paspilgtina simboli, kas tiek izmantoti, lai reprezentētu grupas dalībniekus – īpašu intrigu rada Džimija Peidža simbols „Zoso”, jo tā nozīme joprojām ir neatrisināta mīkla.

„Led Zeppelin” ir viena no visu laiku skandalozākajām un izaicinošākajām grupām – tikai retais mākslinieks var atļauties ignorēt presi un medijus, un izdot albumu, kura dizaina noformējumā nav minēts grupas nosaukums.

Atkal ar prieku varu runāt par albumu mākslinieciskajiem noformējumiem, bet šoreiz gan neteikšu, ka man ir kāds favorīts, jo patīk visi dizaina risinājumi, kas izmantoti „Led Zeppelin” albumu noformējumos. Īpaši uzrunāja Storma Torgersona darbs – „In Through The Out Door” albuma noformējums. Torgersons veiksmīgi spēja uztvert „Led Zeppelin” attieksmi un raksturu, ko materializēja albuma noformējumā.

Ja man jānosauc mīļākā dziesma no „Led Zeppelin” repertuāra, tad to varu izdarīt bez jebkādas šaubīšanās – tā ir „Immigrant Song” ar vikingiskajiem saucieniem, kuri vienkārši paņem savā varā, liekot asinīm dzīslās riņķot vismaz divreiz ātrāk.

Ceru, ka Klāss Vāvere turpinās rakstīt un „Apgāds Mansards” turpinās izdot „Roka failu” grāmatas, jo ir vēl daudzas ģeniālas rokgrupas par kurām gribētu lasīt šāda veida grāmatas. Ļoti vēlos, lai „Roka failos” tiek iemūžinātas tādas grupas kā „Queen”, „AC/DC”, „Aerosmith”, „Nirvana”, „The Doors”, „R.E.M.”, „Joan Jett & The Blackhearts” u.c.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Te arī „Immigrant Song”: 

Roka faili 2: “Pink Floyd”

Šī ir jau otrā „Roka failu” grāmata, kuru esmu izlasījis un ar prieku jāatzīst, ka „Pink Floyd. Mūzika, cilvēki un cūkas” man patika krietni vien vairāk kā „The Beatles. Mūzika, cilvēki un notikumi”. Iespējams tas tāpēc, ka „Pink Floyd” mūzika man tuvāka, nekā tā, kuru radījuši „The Beatles”. 

Pēdējo pāris dienu laikā „Pink Floyd” albumu „The Wall” esmu noklausījies vismaz kādas piecas reizes, lai tikai noskaņotos grāmatas izbaudīšanai. Agrāk biju simtprocentīgi pārliecināts, ka mana mīļākā „Pink Floyd” dziesma ir „Another Brick In The Wall Part 2”, bet šo pāris dienu laikā atklāju, ka „Goodbye Blue Sky” izraisa manī tādas sajūtas, kādas nespēj radīt neviena cita dziesma. Klausoties „Goodbye Blue Sky”, es sēžu kā nohipnotizēts un izbaudu tās emocijas, kuras rada dziesma un piepilda katru miesas poru. „Pink Floyd” mūzika – tā ir tīra maģija.

Ja „The Beatles” grupas sastāvu varu nosaukt bez jebkādas minstināšanās, tad ar „Pink Floyd” ir krietni vien savādāk, jo nevaru nosaukt nevienu grupas dalībnieku, neieskatoties Klāsa Vāveres sastādītajā grāmatā. Uzskatu, ka tas pat ir labi, jo „Pink Floyd” mūzikas cienītāji vairāk baudīja un joprojām bauda viņu mūziku, nobīdot grupas dalībnieku intrigas un nesaskaņas otrajā plānā.

Ja „The Beatles” dziedāja pārsvarā tikai par mīlestību, tad „Pink Floyd” nebaidījās aizskart nopietnākas tēmas, īpaši jau ar politiku saistītās.

Tagad parunāsim par lietām, kuras priecēja Klāsa Vāveres sastādītajā grāmatā. Šķiet, ka lielākā daļa grāmatā minēto faktu man bija nezināmi, jo līdz šim uzmanību biju pievērsis tikai grupas daiļradei. Nekad nebūtu domājis, ka tik harmoniski skanošu, labi nostrādātu un ilgmūžīgu mūziku spēja radīt grupa, kuras sastāvā nepārtraukti bija milzīgas nesaskaņas. Konflikti brīžiem nonāca līdz tik absurdam līmenim, ka grupas simbolam (cūkai) nācās kļūt par transseksuāli. (58. lappusē atrodamais stāsts par šo „dzimuma maiņas operāciju” ir uzjautrinošs un reizē skumjš.)

Grāmatā redzama arī vēl kāda „Pink Floyd” vērtība – albumu mākslinieciskie noformējumi, kas ir patiešām iespaidīgi. Mans favorīts ir „Animals” albuma noformējums ar lidojošu cūku – Storma Torgersona darbs.

„Roka failu” grāmatas nu uzskatu par literāra formāta asortiem, kas domāti mūzikas mīļotājiem.

VĒRTĒJUMS: 10/10

„Roka failu” sērijas grāmatas izdod „Apgāds Mansards”. 

Te arī “Goodbye Blue Sky”:

Roka faili 1: “The Beatles”

„Apgāda Mansards” izdotā grāmata „The Beatles. Mūzika, cilvēki un notikumi” ir pirmā  „Roka failu” sērijas atvase. Uzreiz jāatzīst, ka Klāss Vāvere paveicis patiešām lielisku darbu, sastādot šo kompakto grāmatu, kura ir kā stipras tējas uzlējums. (Ar patīkamu, spēcīgu pēcgaršu.)

Uzreiz gan pateikšu, ka neesmu nekāds bītlu fans, bet man patīk mūziķu biogrāfijas un mūzika kā māksla – tieši tāpēc arī lasīju šo grāmatu. Tomēr, ja man jānosauc favorīts no „The Beatles” sastāva, tad uzreiz varu teikt: „Džons Lenons, Džons Lenons un vēlreiz – Džons Lenons!” Viņš jau vairākus gadus ir mans apbrīnas objekts un viņa dziesmu „Imagine” varu klausīties vairākas stundas, bez jebkāda paguruma.

Pēc grāmatas izlasīšanas ir tāda kā bada sajūta, jo ir vēlme YouTube video vietnē noklausīties „The Beatles” lielākos hitus un moka vainas apziņa, ka agrāk neesmu bītliem veltījis pietiekami daudz uzmanības. Pamatskolā, mūzikas nodarbībās nācās dziedāt gan „Yesterday”, gan arī „Yellow Submarine”, bet ar to ir par maz, lai uzņemtu pienācīgu bītlu mūzikas devu.

Klāss Vāvere grāmatā „The Beatles. Mūzika, cilvēki un notikumi” ir koncentrējis bītlu esenci – aprakstīti svarīgākie notikumi, hiti, plates, baumas un cilvēki, kas bītliem bijuši tuvu stāvoši. Iepriekš gan nebiju dzirdējis par spekulācijām, kuras saistītas ar Pola Makartnija „nāvi” un dubultnieku, tāpēc ar interesi meklēju plašāku informāciju par šīm baumām.

„Roka failu” pirmā grāmata manī pamodināja interesi par šo ikonisko grupu, kuras vēsture ir leģendu un apbrīnas cienīga. Mani fascinē bītlu bohēma, produktivitāte, mūzikas kvalitāte un grupas dalībnieku personību krāšņums.

Klāss Vāvere par šo grāmatu saka tā: „ Tā kā teksta apjoms ir ierobežots, ļoti būtiska bija informācijas atlase – par ko runāt, par ko ne.” Grāmatas autors labi pastrādājis un radījis „gardumu” tiem, kuri ir bītlu fani un arī tiem, kurus interesē – kas tie tādi bītli ir?!

VĒRTĒJUMS: 10/10