Kāpēc tu atnesi ieroci uz ballīti?!

Foto: Albuma noformējums

Kad šķietami piemīlīgā aktrise Teilore Momsena paziņoja par to, ka pamet seriālu “Intrigante” (Gossip Girl), lai pievērstos mūzikai, daudzi tikai pasmējās, sakot, ka meitene pati nezina, ko dzīvē vēlas darīt, bet Teilore daudziem sagādāja pārsteigumu, gadu gaitā pierādot, ka ir sasodīti laba dziedātāja. Grupa The Pretty Reckless, kurā Teilore ir soliste, šā gada martā izdeva jau otro studijas albumu Going to Hell, kurā nav ne miņas no jaukās Teilores, kas atveidoja Dženiju seriālā “Intrigante”, jo jau pati pirmā albuma dziesma sākas ar… orgasmu. Vārda vistiešākajā nozīmē! 

Albumu atklāj dziesma Follow Me Down, kuras ievadā skan grupas solistes vaidi – ne sāpju, bet baudas radīti. Teilore provocē klausītājus jau ar pirmajām albuma sekundēm, bet, kamēr citi šausmināsies par jaunās meitenes vulgaritāti, tikmēr gudrākie TPR klausītāji tikai pasmaidīs par šo visu, jo zinās – provokācijas ir neatņemama šīs grupas tēla sastāvdaļa, turklāt bieži vien provokācija ir tikai spēle, lai pakacinātu mietpilsoņus. Teksti par elli, par svētības aiztaupīšanu, ieroča atnešanu uz ballīti, sačakarēto pasauli, mokošu vientulību un sāpēm – tas viss un vēl daudz kas cits atrodams albumā Going To Hell.

Ja Teilore Momsena būtu Merilina Mensona meita, tad nešaubos, ka viņš būtu bezgala lepns par savu lolojumu, jo šī divdesmit gadus vecā jauniete rada kvalitatīvu mūziku un turpina labākās rokmūziķu dzīvesstila tradīcijas, ignorējot apkārtējo nicinošās piezīmes par viņas stilu, izdarībām uz skatuves un vecāku šausmināšanos par to, cik sliktu piemēru viņa rāda jaunajai paaudzei. (Teilore kādā intervijā teikusi: “Es atvainojos, ja ietekmēju jūsu bērnus ne tā, kā jūs to vēlētos, bet es nevaru būt atbildīga par viņu rīcību.”)

Foto: kadrs no Heaven Knows dziesmas video

Šis albums, manuprāt, ir nedaudz labāks par iepriekšējo (Light Me Up, kas tika izdots 2010. gadā), jo šis ir nedaudz tumšāks, roķīgāks un arī provokatīvāks. “Manu dziesmu lirikas ir mana dienasgrāmata – jūs dzirdat katru manas dzīves detaļu.” – tā Teilore izteikusies par pašas radīto mūziku. Un šajā albumā emocionāli atkailinātākā dziesma noteikti ir liriskā Waiting For A Friend, kas ir arī viena no manām šī albuma favorītēm, kuru ir grūti noklausīties tikai vienreiz, jo gribas to dzirdēt vēl un vēl. Albuma ceturtā dziesma House On A Hill, kurā iepīti citāti no 1988. gada filmas They Live, ir mana nākamā favorīte, bet ne mazāk mani uzrunāja albuma devītā dziesma Burn, kas paņem klausītāju savā varā ar vienkāršību. Tomēr man ir izkristalizējusies viena absolūtā šī albuma favorīte, kura man neizsakāmi patīk un liek cerēt, ka tā neiedvesmos nevienu jaunieti atnest ieroci uz ballīti. Jā, es runāju par Why’d You Bring A Shotgun To The Party. Par pārējām albuma dziesmām man nav nekas daudz sakāms – tās ir labas, bet, manuprāt, ne izcilas.

Teilores nemitīgi piesmakušajā balsī ir bauda klausīties un brīžiem pat ir grūti noticēt, ka tikai šogad šī meitene kļūs divdesmit vienu gadu veca, jo viņa ir gluži kā Kurta Kobeina un Merilina Mensona sakausējums – talantīga, šokējoša, mākslinieciska, skaista un viennozīmīgi arī saistoša personība. “Es negribu būt Kortnija Lova – es gribu būt Kurts Kobeins.” – tā Teilore izteikusies par vienu no saviem elkiem mūzikā.

Ļoti simpatizē, ka visu albumā iekļauto dziesmu radīšanā piedalījusies pati Teilore: piecas no albuma dziesmām Teilore sarakstījusi viena, bet pārējās septiņas albumā iekļautās dziesmas viņa sarakstījusi kopā ar grupas ģitāristu un bekvokālistu Benu Filipsu.

VĒRTĒJUMS: 7/10 

Roka faili 3: “Led Zeppelin”

„Led Zeppelin. Mūzika, cilvēki un simboli” ir trešā un pagaidām arī jaunākā no „Roka failu” sērijas grāmatām. Klāsa Vāveres sastādītajām „Roka failu” sērijas grāmatām ir tendence kļūt biezākām un arī saturiski bagātākām. (Tas, protams, priecē.)

Šī ir pirmā „Roka failu” grāmata, kurā vairākas lappuses veltītas arī grupas dalībnieku solokarjerām. Pirmajās divās „Roka failu” grāmatās tika apspriesti tikai grupas, kā viena veseluma, karjeras spožākie un tumšakie brīži. Pieļauju, ka šī grāmata lappušu skaita ziņā ir apjomīgākā tāpēc, ka „Led Zeppelin” ir grupa, kas izmainīja rokmūziku uz visiem laikiem, radot grupas tēlu un skanējumu, kuru mūsdienās cenšas kopēt un atdarināt lielākā daļa rokgrupu.

Šajā grāmatā liels uzsvars likts uz to, ka „Led Zeppelin” bija dumpinieki, kurus joprojām apvij nostāsti par viņu saistību ar pašu nelabo. Brīžiem pat ir vēlme ticēt tam, ka „Led Zeppelin” patiešām ir pārdevuši savas dvēseles velnam, jo viņu mūzika ir ellišķīgi laba un grēcīgi salda. Turklāt šo „vella kalpu” tēlu paspilgtina simboli, kas tiek izmantoti, lai reprezentētu grupas dalībniekus – īpašu intrigu rada Džimija Peidža simbols „Zoso”, jo tā nozīme joprojām ir neatrisināta mīkla.

„Led Zeppelin” ir viena no visu laiku skandalozākajām un izaicinošākajām grupām – tikai retais mākslinieks var atļauties ignorēt presi un medijus, un izdot albumu, kura dizaina noformējumā nav minēts grupas nosaukums.

Atkal ar prieku varu runāt par albumu mākslinieciskajiem noformējumiem, bet šoreiz gan neteikšu, ka man ir kāds favorīts, jo patīk visi dizaina risinājumi, kas izmantoti „Led Zeppelin” albumu noformējumos. Īpaši uzrunāja Storma Torgersona darbs – „In Through The Out Door” albuma noformējums. Torgersons veiksmīgi spēja uztvert „Led Zeppelin” attieksmi un raksturu, ko materializēja albuma noformējumā.

Ja man jānosauc mīļākā dziesma no „Led Zeppelin” repertuāra, tad to varu izdarīt bez jebkādas šaubīšanās – tā ir „Immigrant Song” ar vikingiskajiem saucieniem, kuri vienkārši paņem savā varā, liekot asinīm dzīslās riņķot vismaz divreiz ātrāk.

Ceru, ka Klāss Vāvere turpinās rakstīt un „Apgāds Mansards” turpinās izdot „Roka failu” grāmatas, jo ir vēl daudzas ģeniālas rokgrupas par kurām gribētu lasīt šāda veida grāmatas. Ļoti vēlos, lai „Roka failos” tiek iemūžinātas tādas grupas kā „Queen”, „AC/DC”, „Aerosmith”, „Nirvana”, „The Doors”, „R.E.M.”, „Joan Jett & The Blackhearts” u.c.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Te arī „Immigrant Song”: 

Roka faili 2: “Pink Floyd”

Šī ir jau otrā „Roka failu” grāmata, kuru esmu izlasījis un ar prieku jāatzīst, ka „Pink Floyd. Mūzika, cilvēki un cūkas” man patika krietni vien vairāk kā „The Beatles. Mūzika, cilvēki un notikumi”. Iespējams tas tāpēc, ka „Pink Floyd” mūzika man tuvāka, nekā tā, kuru radījuši „The Beatles”. 

Pēdējo pāris dienu laikā „Pink Floyd” albumu „The Wall” esmu noklausījies vismaz kādas piecas reizes, lai tikai noskaņotos grāmatas izbaudīšanai. Agrāk biju simtprocentīgi pārliecināts, ka mana mīļākā „Pink Floyd” dziesma ir „Another Brick In The Wall Part 2”, bet šo pāris dienu laikā atklāju, ka „Goodbye Blue Sky” izraisa manī tādas sajūtas, kādas nespēj radīt neviena cita dziesma. Klausoties „Goodbye Blue Sky”, es sēžu kā nohipnotizēts un izbaudu tās emocijas, kuras rada dziesma un piepilda katru miesas poru. „Pink Floyd” mūzika – tā ir tīra maģija.

Ja „The Beatles” grupas sastāvu varu nosaukt bez jebkādas minstināšanās, tad ar „Pink Floyd” ir krietni vien savādāk, jo nevaru nosaukt nevienu grupas dalībnieku, neieskatoties Klāsa Vāveres sastādītajā grāmatā. Uzskatu, ka tas pat ir labi, jo „Pink Floyd” mūzikas cienītāji vairāk baudīja un joprojām bauda viņu mūziku, nobīdot grupas dalībnieku intrigas un nesaskaņas otrajā plānā.

Ja „The Beatles” dziedāja pārsvarā tikai par mīlestību, tad „Pink Floyd” nebaidījās aizskart nopietnākas tēmas, īpaši jau ar politiku saistītās.

Tagad parunāsim par lietām, kuras priecēja Klāsa Vāveres sastādītajā grāmatā. Šķiet, ka lielākā daļa grāmatā minēto faktu man bija nezināmi, jo līdz šim uzmanību biju pievērsis tikai grupas daiļradei. Nekad nebūtu domājis, ka tik harmoniski skanošu, labi nostrādātu un ilgmūžīgu mūziku spēja radīt grupa, kuras sastāvā nepārtraukti bija milzīgas nesaskaņas. Konflikti brīžiem nonāca līdz tik absurdam līmenim, ka grupas simbolam (cūkai) nācās kļūt par transseksuāli. (58. lappusē atrodamais stāsts par šo „dzimuma maiņas operāciju” ir uzjautrinošs un reizē skumjš.)

Grāmatā redzama arī vēl kāda „Pink Floyd” vērtība – albumu mākslinieciskie noformējumi, kas ir patiešām iespaidīgi. Mans favorīts ir „Animals” albuma noformējums ar lidojošu cūku – Storma Torgersona darbs.

„Roka failu” grāmatas nu uzskatu par literāra formāta asortiem, kas domāti mūzikas mīļotājiem.

VĒRTĒJUMS: 10/10

„Roka failu” sērijas grāmatas izdod „Apgāds Mansards”. 

Te arī “Goodbye Blue Sky”: