sarunas

Neliels ieskats grāmatu blogeru Klases eglītē


Gramatu_blogeru__quot_Klases_e_18Šā gada 14. decembrī norisinājās pirmā grāmatu blogeru Klases eglīte, kuru organizēja izdevniecības Zvaigzne ABC darbinieki. Satikāmies, lai neformālā gaisotnē parunātu par to, kas interesē mūs visus – par literatūru.

Gramatu_blogeru__quot_Klases_e_3Bija arī karstie dzērieni un našķi, kas sniedza enerģiju, lai varētu aktīvi diskutēt.

563590_506607702694516_1790813681_nJums šķiet, ka biju vienīgais puisis dāmu kompānijā?! Nekā nebija! Visu dāmu uzmanību izpelnījās Andas šarmantais pavadonis Stefāno.

Gramatu_blogeru__quot_Klases_e_5Foto: No kreisās – Līga un Evija. Domāju, ka “Mēģinājumi izgaršot kultūru” bloga lasītāji Līgu jau pazīst, jo viņa ir viena no bloga autorēm. Starp citu, lasītāji viņu atzinīgi novērtējuši, sakot, ka viņas atsauksme par Kronina “Pāreju” esot labākā no blogā lasāmajām grāmatu atsauksmēm.

548666_506607769361176_1017029626_n

Gramatu_blogeru__quot_Klases_e_21Kopīgi izdekorējām eglīti un teicām novēlējumus citiem blogeriem un izdevniecības darbiniekiem. Vienīgi žēl, ka uz pasākumu ierados ar nelielu nokavēšanos, tāpēc nedzirdēju citu blogeru novēlējumus.

483530_506608016027818_442366971_n

303704_506608086027811_1408866766_nTikām pie goda rakstiem un saņēmām arī pārsteiguma dāvanas.

Pirms fotografēšanās un dāvanas saņemšanas, izdevniecības redaktore Bārbala Simsone pavēstīja kādu ļoti iepriecinošu faktu, kas man liek priekā smaidīt vēl tagad. Kas tas par iepriecinošo faktu?! Pačukstēšu tikai to, ka tā būs grāmata, kuras tulkojumu gaidu ar patiešām milzīgu nepacietību.

196575_506608162694470_514500213_nNotika balsošana par 2012. gada labāko grāmatu un uzvarēja Ursulas K. Le Gvinas romāns “Tumsas kreisā roka”. Viens ir skaidrs – grāmatu blogeriem īpaši mīļa ir fantāzijas un fantastikas literatūra, jo pārsvarā tika balsots par šī žanra grāmatām.

Gramatu_blogeru__quot_Klases_e_16Blogeru Klases eglīte bija patiešām pozitīvs pasākums, kurā netrūka smieklu un arī nopietnu sarunu par literatūru un citām tēmām. Tāpēc jāsaka liels paldies visiem blogeriem, kas bija ieradušies uz pasākumu un arī Zvaigzne ABC darbiniekiem, jo, pateicoties viņiem, šāds pasākums notika. Cerams, ka blogeru Klases eglīte kļūs par lielisku tradīciju!

Fotogrāfiju autores: Vineta Tropiņa un Spīgana

Tipogrāfijas smarža un sarunas par literatūru


20. jūnija pusdienlaikā grāmatu atsauksmju rakstītāji – blogeri tikās ar apgāda “Zvaigzne ABC” un tipogrāfijas “Poligrāfists” darbiniekiem, lai redzētu kā top grāmatas un pie kafijas tases parunātu par un ap literatūru. Atgriežoties mājās, drēbes mazliet bija saglabājušas patiešām lielisko tipogrāfijas smaržu, – parfīma ražotāji, vienreiz uzklausiet mani, un sāciet ražot aromātu, kas smaržotu pēc tipogrāfijas!

Šādos milzīgos ruļļos tipogrāfija saņem papīru, kurš pēc tam tiek sagriezts sloksnēs un tad tas uzsāk ceļu, lai kļūtu par grāmatām. 

Lūk, tādi jau sagriezta papīra kalni gaida, lai tie tiktu apdrukāti! Piebildīšu, ka tieši šajā telpā smarža bija visspēcīgākā, – koncentrēta smarža, kuru sajūtam ikreiz, kad tiek atvērta jauna grāmata. 

Šeit notiek griešanas darbi. (Atzīšos, ka man pie šāda aparāta būtu bail strādāt, pat par spīti tam, ka griešana izskatījās pat ļoti droša.) 

Baidos kļūdīties, bet šķiet, ka šis aparāts līmēja grāmatas. 

Jā, – viss ir tieši tā kā izskatās, – tā patiešām ir liela šujmašīna, kura tiek izmantota grāmatu veidošanas procesā.

Šeit kopā tiek saliktas skolēnu darba burtnīcas, –  uz galda redzams jau galaprodukts.

 Pēc tipogrāfijas iepazīšanas sekoja tikpat patīkama nodarbe, – sarunas par literatūru. Bildē redzams kā Kārlis Sīmanis (stāv kājās) stāsta par Ilonas Balodes grāmatu “Pekina – Rīga”. Apskatījām arī materiālus, kas tiks iekļauti grāmatā un secinājums ir viens, – grāmata “Pekina – Rīga” patiešām būs notikums literatūras pasaulē. 

Iepazināmies ar jaunākajām grāmatām un šķiet, ka es neesmu vienīgais, kuram tagad saraksts ar grāmatām, kuras ir kvēla vēlme izlasīt, ir pamatīgi pieaudzis. (Pašlaik lasu A. E. Maieres gramatu “Putna svars”, kurai drīzumā jānonāk pie lasītājiem, – saku godīgi, – izcili amizants darbs ar melnā humora garšu, par kuru tuvāko dienu laikā apsolu uzrakstīt blogā.)

Es te varētu uzskaitīt veselu lērumu ar grāmatām, kuras tiks izdotas tuvāko mēnešu laikā, bet tad jau tas būtu pielīdzināms bloga lasītāju spīdzināšanai, jo gaidāmas patiešām lieliskas grāmatas.

Daudz diskutējām par F&F žanru un dalījāmies arī pārdomās par to, kādus tad darbus (visos žanros) vajadzētu tulkot latviešu valodā.

(Es ieteicu tulkot savu mīļāko grāmatu, – Stīvena Čbovska “The Perks of Being a Wallflower”, kura atzīta par 3. problemātiskāko grāmatu ASV, jo tajā jauniešu dzīve atainota ārkārtīgi patiesa un skarba, – pirmā mīlestība, narkotikas, alkohols, vardarbība skolās, bērnības traumas un homoseksuālisms. Skandalozs, bet reizē ar dziļu patiesību un mīlestību pārpildīts darbs.)

Bija prieks satikt blogerus, kurus iepriekš nebiju saticis un “Zvaigzne ABC” darbiniekus, – patiešām lieliski pavadīju laiku, uzlādēju sevi ar pozitīvām emocijām un, protams, ar tipogrāfijas smaržu, kuru iepriekš jau tik ļoti apjūsmoju.

Kā arī liels paldies tipogrāfijas “Poligrāfists” darbiniekiem par interesanto ekskursiju (jutos kā bērns no grāmatas “Čārlijs un šokolādes fabrika”, kas laimējis zelta biļeti uz saldumu fabriku).

Vīrieši skatās uz dekoltē, bet sievietes uz…


Padalīšos ar jums, lasītāji kādā mazliet kutelīgā tematā, kas man bijis ārkārtīgi aktuāls pēdējo mēnešu laikā. Atceros, ka agrāk man sievietes sūdzējās, ka mēs – vīrieši, sarunas laikā skatoties tikai uz dekoltē. Tomēr šoreiz es varu tāpat pasūdzēties par sievietēm! Kur tad parasti vērsts viņu skatiens?!

Es, sarunas laikā, skatos sievietēm sejā, nevis uz dekoltē. Piederu pie tā vīriešu tipa, kam sievietē svarīgākā ir tieši seja, nevis auguma parametri vai dekoltē. (Tas ir, ja runājam par fiziskajiem dotumiem, jo man vienmēr sievietē svarīgākā būs viņas personība.)

Protams, kad satieku kādu sieviešu kārtas dzimuma pārstāvi, novērtēju viņu ar skatienu. Ir labi, ja ir skaista dekoltē zona, bet blenzt uz to sarunas laikā – tas, manuprāt, jau ir mazliet perversi…

Tad nu par manu atklājumu! Pēdējo mēnešu laikā pētīju, kur sievietes skatās, kad runā ar kādu. Atzīšos, ka atklājums mani ārkārtīgi kaitināja. Vidēji katra otrā sieviete, sarunas laikā, diezgan bieži uzmeta skatienu uz… JĀ – uz manu kājstarpi.

Atzīšos, ka tas man liek justies neērti, – šādās situācijās nezinu ko darīt – uzgriezt sievietei muguru, teikt, lai skatās man sejā vai arī vienkārši aizsegt savu kājstarpi ar pleca somu?! Nomocījos ar jautājumiem – vai pie vainas nesen nopirktās tā saucamās “gaiļa bikses” (šauras, turklāt indigo zilā krāsā)? Varbūt sievietes par mani runā kā par lielisku mīlnieku? (Šaubos!) Vai arī tieši pretēji – izsmej?!

Lai arī kāda būtu atbilde uz šiem jautājumiem, tas nemainīs faktu, ka jūtos diezgan riebīgi un klamzīgi, kad kāda daiļā dzimuma būtne skatās nevis man sejā, bet gan uz kājstarpi. Intīmās tēmas man nekad nav likušas justies ērti, – ar savu ķermeni esmu apmierināts, kaut gan vienmēr ir vēlēšanās šo to uzlabot. (vēdera prese, kāju muskuļi utt.)

Savā ziņā sievietes pašas izaicina vīriešu skatienus ar dziļiem dekoltē, bet vīrieši? Mēs taču nestaigājam ar atvērtu bikšu priekšu vai izkārtu “mantību”, tādā gadījumā uz stakli vērstos skatienus nevarētu nosodīt. (Tā teikt – ja pats uzprasās, tad pats vainīgs!) BET es zinu, ka man vienmēr bikšu rāvējslēdzējs ir aizvērts!

Tad nu šis ir temats diskusijām – vai tiešām šī “seksīgs šeit un seksīgs tur” ēra mūs novedusi līdz tam, ka pat satiekoties cenšamies novērtēt otra cilvēka diezgan intīmos fiziskos dotumus?! Neesmu ne aseksuāls, ne arī izvirtulis, bet kaut kā pierasts, ka, tiekoties ar cilvēkiem, skatiens tiek tēmēts sejā, uz galdu, aizkaros, ainavā aiz loga, bet ne uz kājstarpi…