šausmu filmas

Dažos teikumos par filmām #8


Pateicoties tam, ka lielākā daļa manu iecienīto seriālu līdz pat rudenim devušies pelnītā atpūtā, mans brīvais laiks vairāk tiek veltīts filmām, tāpēc divu mēnešu laikā esmu paspējis noskatīties jau aptuveni divus dučus filmu, no kurām lielākā daļa manā skatāmo filmu sarakstā atradās pat vairākus gadus. Šoreiz ļoti kodolīgi pastāstīšu par piecām jaunām un nosacīti jaunām filmām. 

Nezinu, kā biju palaidis garām Maika Flanigana režisēto šausmu trilleri Hush (2016), bet man prieks, ka, pateicoties Looper YouTube kanālam, uzzināju par tā eksistenci un biju pietiekami ieintriģēts, lai to noskatītos. Filmā stāstīts par kurlu rakstnieci Mediju (Keita Sīgela), kas apmetusies uz dzīvi klusā meža namiņā, kur kādu vakaru viņu apciemo maskā tērpies svešinieks, kurš plāno jauno sievieti nogalināt. Hush režisors un galvenās lomas atveidotāja ir arī filmas scenārija autori, par ko varu viņus tikai un vienīgi slavēt, jo galvenajai varonei piešķirta ne tikai asa reakcija, bet arī spēja izvērtēt rīcības sekas, tādējādi ļaujot šai filmai izvairīties no daudzām trilleriem un šausmu filmām raksturīgajām klišejām. Saturiski svaiga un nervus kutinoša filma. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Džona Krasinska režisēto zinātniskās fantastikas šausmu filmu A Quiet Place (2018) noteikti dzirdējuši gandrīz visi kino gardēži, jo šī filma izpelnījusies ne tikai skatītāju mīlestību un kino kritiķu atzinību, bet arī Saturday Night Live šova parodiju veidotāju uzmanību. Pēc A Quiet Place noskatīšanās varu tikai pievienoties filmas sajūsmināto fanu pūlim, jo Krasinskis kopā ar savu komandu, kurā ietilpst arī viņa sieva Emīlija Blanta, radījis filmu, kura viennozīmīgi kļūs par zinātniskās fantastikas klasiku, jo tajā jūtamas svaigas dvesmas, tā ir pārdomāti veidota un filmas sieviešu lomas uzrakstītas ārkārtīgi spēcīgas, turklāt filmas noslēgums man šķita spridzinošs. Cilvēki, kas šo filmu skatījušies mājās, ne kinoteātrī, ir lieli ieguvēji, jo tās izbaudīšanai ir nepieciešams pilnīgs klusums – pat popkorna kraukšķināšana tās skatīšanās pieredzi var izbojāt. Šī filma ir pierādījums tam, cik daudz skatītājiem var pastāstīt talantīgi aktieri, izmantojot tikai savu ķermeņa valodu un sejas grimases. VĒRTĒJUMS: 9/10

Grega Berlanti režisētā romantiskā pusaudžu komēdija Love, Simon (2018), kuras pamatā ir Bekijas Albērtalli grāmata Simon vs. Homo Sapiens Agenda, ārzemēs tika plaši izreklamēta vēl ilgi pirms tā nonāca uz kinoteātru ekrāniem, tāpēc īsti nezināju, ko gaidīt – iespējams, plaši izreklamētu vilšanos. Jāatzīst, ka pārāk lielas cerības neloloju, jo grāmata manī sajūsmu neradīja: tās ideja šķita laba, bet tās realizācija vāja. Kad filma beidzot nonāca uz kinoteātru ekrāniem, pār to gāzās sajūsmas lavīna, jo ekranizācija pārspēja grāmatu, turklāt ļoti nozīmīgs ir fakts, ka Love, Simon ir pirmā romantiskā pusaudžu LGBT filma, kuru veidojusi viena no “Lielā sešinieka” (Big Six) Holivudas filmu studijām. Niks Robinsons, kurš filmā atveido galveno lomu, ir aktieris, kura vārdu vērts iegaumēt, jo Saimona lomu viņš iznesa izcili, turklāt viņš arvien biežāk parādās galvenajās lomās lielos Holivudas projektos, kas liek domāt, ka aktierim slavas virsotne vēl tikai priekšā. Love, Simon ir viens no retajiem gadījumiem, kad filma ir vismaz uz pusi labāka par grāmatu, kura ir tās pamatā. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Benija un Džoša Safdiju režisētā krimināldrāma Good Time (2017), kurā galvenās lomas atveido Roberts Patinsons un pats Benijs Safdijs, bieži tiek nosaukta kā viena no 2017. gada labākajām filmām, kura palikusi nepelnīti nenovērtēta. Filmas darbība norisinās lielākoties vienas diennakts laika nogrieznī, kurā Patinsona atveidotais varonis kopā ar savu garīgi atpalikušo brāli (Benijs Safdijs) veic laupīšanu, pēc kuras Safdija varonis tiek apcietināts, tāpēc viņa brālis, kurš palicis uz brīvām kājām, dara visu iespējamo, lai savu līdzzinātāju izpestītu no cietuma. Ir patiesa bauda šo filmu skatīties, jo tās notikumi ir spraigi un tās vizuālajiem risinājumiem piemīt ļoti izteikts klasiskā kino šarms. Par spīti tam, ka Good Time nebija nekāds kases grāvējs, ar savu lomu filmā Patinsons ir pierādījis to, ka kādreiz varētu pretendēt arī uz “Oskara” nomināciju, kā arī nelielie filmas ienākumi nemaina faktu, ka filma ir augstas kvalitātes darbs. VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Lai nebūtu tā, ka viss ir tikai skaisti un rožaini, sarakstā iekļāvu arī vienu filmu, par kuru man pat vienu uzslavu ir grūti atrast. Džefa Vadlova režisētā šausmu filma Truth or Dare (2018) man sākotnēji šķita diezgan interesants projekts, jo filma rotaļājās ar ideju par nolādētu “patiesība vai risks” spēles variantu, kurā dalībniekam jāmirst, ja viņš nesaka patiesību vai neizpilda izaicinājumu. Diemžēl Vadlova veikums neattaisnoja pat pašu pieticīgāko skatītāju cerības, jo tajā vājš ir ne tikai režisora un scenārija autora darbs, bet arī aktieru sniegums, kas skatītājiem liek izjust gandrīz pilnīgu vienaldzību par to, kurš no filmas varoņiem mirs nākamais. Skatoties Truth or Dare, brīžiem pieķēru sevi smejamies un tas nebija tāpēc, ka filmā iekļautie joki būtu smieklīgi, bet gan tāpēc, ka filmas sižets brīžiem ir līdz absurdumam smieklīgs. Skumjākais ir tas, ka filma pat nav izklaidējoša. VĒRTĒJUMS: 3/10

Vai esi kādu no šīm filmām noskatījies? Varbūt vari ieteikt, kuras filmas man noskatīties un iekļaut nākamajā “Dažos teikumos par filmām” rakstā? Atsauksmes un ierosinājumus raksti komentāros! 

Advertisements

Dažos teikumos par filmām #7


Beidzies “Oskaru” trakums un arī vairums seriālu devušies pelnītā atpūtā līdz jaunas sezonas sākumam, tāpēc beidzot var uzelpot un neiespringt par balvām un jaunu sēriju parādīšanos. Pēc Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas noskatījos kādu duci filmu, par kuru kvalitāti īpaši nesatraucos, jo galvenokārt meklēju izklaidējošu skatāmvielu, bet reizēm sanāca uzdurties arī kam saturiski dziļam.

Režisora Kreiga Gilespija veidoto biogrāfisko sporta drāmu/komēdiju I, Tonya (2017) noskatījos tikai tāpēc, ka esmu liels Margo Robijas un Alisones Dženijas talanta cienītājs, bet pārāk lielas cerības uz šo filmu neliku. Un labi, ka tā! Daiļslidotājas Tonjas Hārdingas attiecības ar neiejūtīgo māti un vardarbīgo vīru filmā atainotas patiešām lieliski, kā arī tehniski slidošanas elementi tajā parādīti ļoti meistarīgi un skaisti, bet mani ārkārtīgi kaitināja stāsta pasniegšanas maniere, kas sabojāja visu skatīšanās procesu. Turklāt, skatoties filmu, nepameta arī sajūta, ka Hārdinga atainota daudz baltāka un pūkaināka, nekā viņa bijusi patiesībā – kad internetā sāku meklēt informāciju par filmā atainoto notikumu atbilstību realitātei, guvu savām aizdomām apstiprinājumu. VĒRTĒJUMS: 5/10

Maikla un Pītera Spīrigu režisētā šausmu filma Jigsaw (2017) manā skatāmo filmu sarakstā nonāca momentāni, jo savos vidusskolas gados ļoti fanoju par šausmu filmām un jaunās “Zāģa” sērijas filmas vienmēr tika gaidītas ar nepacietību. Jāatzīst, ka šo gadu laikā mana attieksme pret šausmu filmām, kurās spilgti atainota grafiskā vardarbība ar iekšu izlaišanu, sakropļošanu un slepkavošanu, ir krasi mainījusies, un zāģveidīgas filmas liek man nepatikā viebties. Astotā “Zāģa” sērijas filma ieturēta labākajās šī filmu cikla tradīcijās un jāatzīst, ka arī tās kvalitāte nebija tik vāja, kā biju gaidījis. Bet vai tā piedāvā ko jaunu un neredzētu? Absolūti nē! VĒRTĒJUMS: 5,5/10

Viens no patīkamākajiem šī gada pārsteigumiem šausmu žanrā viennozīmīgi ir Deivida Bruknera gotiski mitoloģiskais darbs The Ritual (2017), kuru iespējams noskatīties Netflix straumēšanas servisā. Filmā stāstīts par četriem draugiem, kas pēc traģiskas piektā drauga zaudēšanas dodas pārgājienā, lai atslēgtos no ikdienas un pieminētu nelaiķi. Diemžēl arī pārgājiens izvēršas traģiski, jo, dodoties mājup pa īsāko ceļu, kas ved cauri mežam, vīrieši sastopas ar kādu neizskaidrojamu spēku. Vizuāli man šī filma šķita absolūti perfekta un nedaudz atgādināja Roberta Egersa lielisko filmu The Witch: A New-England Folktale (2015), bet Bruknera pieeja jau vairākkārt apspēlētām tēmām šķita ļoti svaiga un pārdomāta. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Martijas Noksones radītā drāma To The Bone (2017) mani uzrunāja līdz pašam kaulam un lika izjust diskomfortu, kas šajā gadījumā, manuprāt, bija režisores mērķis, jo filmā stāstīts par anoreksijas slimnieci Elenu (Lilija Kolinsa), kura tiek ievietota speciālā ārstēšanas iestādē, kur viņa satiek sev līdzīgos. Noksones veikums ir ļoti godīgs un neizpušķots, kas ir ļoti svarīgi, kad tiek runāts par tik nopietnām tēmām kā anoreksija, jo šādu slimību romantizēšana vai glamurizēšana var maksāt dzīvības. Brīžiem filmu skatījos kā trilleri un domāju, ka nebūtu slikti, ja šo filmu pamatskolās rādītu jauniešiem kādā no audzināšanas stundām. VĒRTĒJUMS: 8/10 

Džeimsa Franko režisētā biogrāfiskā komēdija The Disaster Artist (2017), kurā pats Franko atveido galveno lomu – noslēpumiem apvīto kino pasaules dīvaini Tomiju Vizo –, bet viņa brālis Deivs Franko atveido Vizo labāko (un, iespējams, vienīgo) draugu Gregu, ir viens no 2017. gada filmu industrijas labākajiem notikumiem. Bēdīgi slaveno filmu The Room (2003) droši vien zina katrs, kurš seko līdzi kultūras pasaules veiksmēm un neveiksmēm, bet tikai retais zina šīs filmas aizkulises un to, kas tad īsti ir ekscentriskais Tomijs Vizo, kurš šo filmu veidojis. Radot The Disaster Artist, Franko paveicis izcilu darbu abpus kamerām, jo spējis ne tikai gaumīgi pasmieties par Vizo dīvainībām, bet arī parādījis viņa cilvēcisko pusi. VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

 

Komentāros pastāsti, kā tev šajās pavasarīgajās dienās veicas ar filmu skatīšanos? Padalies arī ar saviem filmu ieteikumiem! 

Dažos teikumos par filmām #5


Pēdējos pāris mēnešus mans brīvais laiks tika aizpildīts ar vairākiem seriāliem un kādu duci filmu, kā arī ar sērām par lieliskā seriāla Sense8 pāragro un neplānoto noslēgumu. (Kad noslēdzās seriāla otrā sezona, straumēšanas serviss Netflix, par spīti tam, ka seriālam kopumā bija ieplānotas piecas sezonas, pieņēma lēmumu pārtraukt Sense8 finansēšanu un demonstrēšanu. Iespējams, pie vainas bija augstās seriāla veidošanas izmaksas, jo viena Sense8 sērija tās veidotājiem izmaksāja vidēji 9 000 000$.) Tomēr šoreiz ne par seriāliem, bet par dažām saturiski tumšām filmām. 

Esmu liels šausmu filmu fans, tāpēc Federiko Alvaresa režisētais šausmu trilleris Don’t Breathe (2016), kurš nonācis daudzos pagājušā gada labāko trilleru/šausmu filmu topos, jau labu laiku atradās arī manā skatāmo filmu sarakstā. Filmas sižets vienkāršs: trīs jaunieši izlemj aplaupīt aklu un šķietami nevarīgu kara veterānu, aiz kura nekaitīgās ārienes slēpjas labām maņām apveltīts slepkava. Jāatzīst, ka nedaudz kaitināja galvenā “ļaundara” pārspīlētais sīkstums, bet tajā pat laikā biju gaidījis ko daudz banālāku, tāpēc šī filma mani pozitīvi pārsteidza un pamatīgi pakutināja nervus. Filmā vienu no galvenajām lomām atveido seriāla 13 Reasons Why  zvaigzne Dilans Minnets. VĒRTĒJUMS: 7,5/10

R. R. Jangas režisēto filmu Before I Fall (2017), kas ir Lorenas Oliveras grāmatas “Pirms es krītu” ekranizācija, nolēmu noskatīties tikai tāpēc, ka biju dzirdējis ļoti pozitīvas atsauksmes gan par grāmatu, gan par filmu. Before I Fall ir tāda kā pusaudžu versija par “Murkšķa dienu”, jo filmas galvenā varone Sema, līdzīgi kā Bila Mureja atveidotais Fils, atkal un atkal izdzīvo vienu un to pašu dienu. Diemžēl šī filma nepiedāvā neko jaunu un oriģinālu, turklāt tajā netrūkst apnicīgu banalitāšu, kuras, iespējams, kādu arī spēj aizkustināt, bet mani tikai nokaitināja. VĒRTĒJUMS: 5/10 

M. Naita Šjamalana režisētais trilleris Split (2016) ir stāsts par kādu jaunu vīrieti Denisu (Džeimss Makavojs), kurā mīt 23 dažādas personības un divdesmit ceturtā ir attīstības procesā, alkstot izlauzties brīvībā. Kādā dienā Deniss nolaupa trīs meitenes, kuras kļūst par viņa transformāciju aculieciniecēm. Makavoja sniegums šajā filmā ir tik spilgts un pārsteidzošs, ka atsauca man atmiņā aktiera Ralfa Fainsa neaizmirstamo lomu filmā “Sarkanais pūķis”, kura man joprojām liek uzmesties zosādai. Pieļauju, ka, gatavojoties darbam pie filmas, Makavojs smēlies iedvesmu tieši no Fainsa veikuma. VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Šķiet, ka uz Gora Verbinska režisēto filmu A Cure for Wellness (2016) liku pārāk lielas cerības, tāpēc vilšanās režisora veikumā bija īpaši smaga, tomēr nav arī tik slikti, ka nožēlotu filmas skatīšanos. Filmā stāstīts par veiksmīgu biznesmeni Lokhārtu (Deins Dehāns), kuram jādodas komandējumā uz kādu veselības centru Šveices Alpos, lai no turienes pārvestu mājās liela uzņēmuma izpilddirektoru. Ierodoties idilliskajā vietā, vīrietis sāk pamanīt dažādas dīvainības, kuras rada klaustrofobisku sajūtu un liek uzpeldēt tumšākajām pagātnes atmiņām. Vizuāli filma ir skaista un rūpīgi nostrādāta, bet saturiski nepārliecinoša un diezgan garlaicīga. VĒRTĒJUMS: 6/10

Ir filmas, par kuru kvalitātes trūkumu tu nojaut jau pirms to skatīšanās, bet, par spīti pamatotajām aizdomām, tāpat velti laiku, lai tās noskatītos. Deimjana Makē režisētā filma Don’t Hang Up (2016) ir viens no šiem gadījumiem. Filmā stāstīts par jauniešiem, kuri nežēlīgi “izāzē” draugus, paziņas un pilnīgi svešus cilvēkus, lai tikai nostiprinātu savu popularitāti internetā, tomēr jautrība beidzas dienā, kad kāds no viņu upuriem nolemj pacelt likmes un uzspēlēt spēli ar pašiem jokdariem.  Lai arī filmas ideja sākumā ir daudzsološa, tās veidotāji darījuši visu iespējamo, lai tās kvalitātes līmenis gāztos lejā gluži kā lavīna, tādējādi padarot filmu absolūti nebaudāmu. Filmas noslēgums vispār ir loģikas trūkuma paraugstunda. VĒRTĒJUMS: 3/10 

Kura bija pēdējā šausmu/mistērijas/trillera žanra filma, ko tu noskatījies?

“Amerikāņu šausmu stāsta” atgriešanās


american-horror-story-season-6Sev nosolījos, ka pēc ceturtās (Freakshow) un piektās (Hotel) “Amerikāņu šausmu stāsta” sezonas šo Raiena Mērfija un Breda Falčuka radīto seriālu vairs neturpināšu skatīties, jo ceturtā sezona bija bezgaumīgi šķebinoša, bet piektajā sezonā Mērfijs galveno lomu atdeva dziedātājai Lady Gaga, kura daudziem AHS faniem (arī man) šķita kā īsta darvas karote medus mucā. 

Radot seriāla sesto sezonu “Amerikāņu šausmu stāsts: Roanoka” (American Horror Story: Roanoke), Mērfijs atgriezies pie AHS pirmsākumiem, jo seriāla darbība norisinās skaistā, bet baisā lauku mājā, kas atrodas uz Roanokas salas, Ziemeļkarolīnā. Skaisto lauku īpašumu iegādājas jauns, precēts pāris: Šelbija (Sarah Paulson un Lily Rabe) un Mets (Cuba Gooding Jr. un André Holland) Milleri. Pēc tam, kad mājā sāk notikt neizskaidrojamas lietas, Mets lūdz savai māsai Lī (Angela Bassett un Adina Porter) pieskatīt Šelbiju. Protams, ierodoties Lī, nekas netiek atrisināts, jo viņa uz Roanokas salu atved ne tikai savus pagātnes rēgus, bet arī bijušo mīļoto un meitu, kuru pavisam drīz pamanās pazaudēt. Un tas ir tikai Roanokas salas murga sākums. 

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Pamanījāt, ka iekavās pie katra seriāla varoņa minēti divu dažādu aktieru vārdi?! Jā, sestajā AHS sezonā vadošos varoņus atveido divi aktieru komplekti, jo seriāls pasniegts kā dokumentālo filmu sērija, kurā viens aktieru komplekts ir “īstie” cilvēki, kas piedzīvojuši notikušo, bet otrs aktieru komplekts ir aktieri, kas notikušo rekonstruē. (Gluži kā dokumentālo filmu “Atgriezties dzīvam” ciklā, tikai ar atšķirību, ka AHS arī “reālos” personāžus atveido aktieri.) Jāatzīst, ka šī notikumu pasniegšanas maniere ir ļoti kaitinoša, jo skatītājs tiek izsists no seriāla noskaņas ikreiz, kad darbību pārtrauc kāds no aktieriem, kurš stāsta par Roanokas salā piedzīvoto. Iespējams, tādējādi seriāla veidotāji vēlējās radīt reālistiskāku atmosfēru, tomēr tas nav izdevies un cerētā efekta vietā sanācis pamatīgs defekts. Tas gan nav jāuztver kā akmens aktieru dārziņā, jo aktieri seriālā ir patiešām lieliski – īpaši Sāra Polsone, Kuba Gudings juniors, Lilija Reiba, Andžela Baseta un Keitija Beitsa.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Jaunākā AHS sezona rūdītajiem seriāla faniem, visticamākais, atgriezīs ticību tam, ka Mērfijs un Falčuks visu savu radošo šaujampulveri vēl nav izlietojuši, tomēr nepamet arī šaubas, ka seriāls vairs nespēs sasniegt to kvalitātes līmeni, kuru varējām vērot pirmajās divās sezonās. Pagaidām skatītāju vērtējumam nodotas pirmās trīs no 10 šajā sezonā plānotajām sērijām, turklāt Mērfijs sola, ka sestajā sērijā gaidāms milzīgs pavērsiens, kas apgriezīs visu kājām gaisā. Jāņem vērā arī fakts, ka daudzi aktieri, kas apstiprinājuši savu dalību seriāla sestajā sezonā, pirmajās trīs sērijās vēl nav parādījušies, tāpēc ir pamats ticēt Mērfija solījumiem par to, ka AHS skatītājiem sagatavots ne viens vien pārsteigums.

Salīdzinot ar iepriekšējām AHS sezonām, šī ir patīkami piezemēta, ar atsaucēm uz klasisko šausmu kino, bez pārspīlēta ekscentriskuma un nevajadzīgām modes skatēm Lady Gaga izpildījumā. (Jā, manī joprojām ir rūgtums par to, ka Lady Gaga par savu vājo sniegumu iepriekšējā AHS sezonā nepelnīti saņēma Golden Globe balvu kategorijā “Labākā aktrise miniseriālā vai televīzijas filmā”.)

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

“Astrāls: Sākums”/Insidious: Chapter 3


Filmas plakāts

Filmas plakāts

Katram stāstam ir savs sākums, tieši tāpēc “Astrāla” (Insidious) filmu veidotāji piedāvā jau trešo šīs sērijas filmu – prīkvelu “Astrāls: Sākums” (Insidious: Chapter 3), kuras darbība notiek vairākus gadus pirms Lambertu ģimenes lietas.

Pirmajām divām “Astrāla” sērijas filmām Lī Vonels bija tikai scenārija autors, bet nu viņš pilnībā ņēmis vadības grožus savās rokās un pie “Astrāls: Sākums” veidošanas strādājis gan kā scenārija autors, gan kā režisors. Turklāt tas vēl nav viss – viņš šajā filmā piedalās arī kā aktieris, atveidojot vienu no diviem spoku medniekiem. Manuprāt, šāda kombinācija nav pārāk daudzsološa – protams, ja vien tu neesi Vudijs Alens vai Ksavjē Dolans.

Filmas galvenā varone Kvina Brenere (Stefānija Skota) ierodas pie talantīgās ekstrasenses Elisas Raineres (Līna Šeja), lai sazinātos ar savu mirušo māti, kura, pēc Kvinas domām, mēģina ar viņu nodibināt kontaktu. Vecā ekstrasense nelabprātīgi piekrīt meitenei palīdzēt, bet seanss nenorit tik gludi, kā cerēts, tāpēc nolemj meitenei atteikt turpmāku palīdzības sniegšanu un uz atvadām piekodina pārtraukt centienus sazināties ar mirušo māti. Tomēr durvis uz viņsauli ir atvērtas un baisas parādības turpina piemeklēt Kvinu, sākumā padarot viņu par ceļu satiksmes negadījuma upuri, bet vēlāk par paranormālo parādību upuri. Ir skaidrs, ka tā nav Kvinas māte, kas mēģina ar meiteni sazināties…

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Trešās filmas uzbūve ar neko daudz neatšķiras no pirmo divu filmu uzbūves, tāpēc ar neko jaunu tā nepārsteidz. Iespējams, tieši tāpēc trešā “Astrāla” sērijas filma šķiet saturiski vājākā. Tā ir gluži kā trešo reizi sildīta zupa – it kā ir laba, bet tajā pat laikā jau divreiz baudīta, tāpēc nesniedz jaunas garšas un esošās kļuvušas neizteiksmīgākas un apnicīgas. Manuprāt režisoram vajadzēja rakt dziļāk, pamatojot ļauno garu darbību – protams, var izlīdzēties ar skaidrojumu, ka ļaunie ir ļauni tāpēc, ka viņi vienkārši tādi ir, bet uz mani tas īsti nenostrādāja. Nedaudz apnicīgs šķita arī nodeldētais skatītāju biedēšanas paņēmiens ar ekrānā pēkšņi izlecošiem mošķiem – jā, tie momenti lika nedaudz satrūkties, bet miegu naktī nelaupīja.

Filmas pērle pavisam noteikti ir aktrise Līna Šeja, kura skatītājos rada līdzpārdzīvojumu, piešķirot šim stāstam nedaudz dziļāku jēgu un diezgan lielu sirsnības devu. Pateicoties viņas sniegumam, nenožēloju, ka veltīju laiku šai filmai.

VĒRTĒJUMS: 5/10

Lācara efekts


the-lazarus-effect_1424378817Katrs, kurš dzirdējis Bībeles stāstu par Lācaru, noteikti nojauš, ka Deivida Gelba režisētajā filmā “Lācara efekts” (The Lazarus Effect) centrālā tēma ir augšāmcelšanās no mirušajiem, jo tieši to Jēzus izdarīja ar Lācaru – uzmodināja viņu no mirušajiem. 

Filmā stāstīts par ambiciozu zinātnieku grupiņu, kura vairākus gadus strādājusi pie seruma “Lācars” izstrādes. Jau filmas sākumā zinātnieku pāris Frenks (Marks Duplass) un Zoja (Olīvija Vailda) stāsta, ka šis serums paredzēts tam, lai kritiskās situācijās pagarinātu laika posmu, kurā cilvēku iespējams glābt no nāves, tādējādi samazinot cilvēku mirstību uz operāciju galdiem. Te nu jāsaka, ka ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli, turklāt šīs filmas kontekstā teiciens jāuztver gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē. Zinātnieki plūc uzvaras laurus, jo, pateicoties “Lācara” serumam, izdodas atdzīvināt mirušu suni, bet zinātniekiem netiek dots ilgs laiks, lai svinētu panākumus, jo serums viņiem tiek atsavināts. Tomēr viena no zinātnieku grupas dalībniecēm – Īva (Sāra Boldžera), kas visu dokumentē, filmējot ar kameru, nodrošinājusies un pietaupījusi mazumiņu “Lācara” seruma neparedzētiem gadījumiem. Zinātnieki dodas uz laboratoriju, lai atkārtotu savus panākumus, bet notiek neplānotais un vadošā zinātniece Zoja mirst. Protams, turpmākais scenārijs katram ir skaidrs, jo zinātnieku grupa nedomā apstāties pie dzīvnieku atdzīvināšanas. Un tas ir beigu sākums.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Uzreiz gan jāsaka, ka no šīs filmas biju gaidījis daudz, daudz vairāk, jo aktieru sastāvs ir diezgan spožs: Marks Duplass, Olīvija Vailda, Sāra Boldžera, Donalds Glovers un viens no seriāla “Amerikāņu šausmu stāsts” spilgtākajiem aktieriem Evans Pīterss. Tomēr ne aktieros šoreiz meklējama vaina, bet gan režisorā un scenāristos, jo šis temats ir pietiekami saistošs, izpētes vērts un fantāziju rosinošs, lai no tā izveidotu kaut ko patiešām ļoti labu, bet Gelbam izdevies radīt kaut ko stipri viduvēju un no atmiņas ātri gaistošu. Turklāt ir grūti nosaukt šo par šausmu filmu, jo nekā baisa tajā nebija (amatieriskas ainas, klišejas, banalitātes) – vismaz man kā rūdītam šausmu žanra filmu fanam bija garlaicīgi skatīties un prieku sagādāja fakts, ka “Lācara efekts” ir tikai nepilnu pusotru stundu gara filma.

Filmas morāle, manuprāt, ir tāda, ka cilvēkam nav tiesību iejaukties dabiskajos procesos, lai kaut ko mainītu – īpaši jau atdzīvināt mirušos, jo atgriežot cilvēku no aizsaules, līdz ar viņu var atgriezties kas ļoti postošs. Filmas beigas vedina uz domām par turpinājumu, bet es ceru, ka tāds netiks veidots.

VĒRTĒJUMS: 4/10

Sieviete melnā 2: Nāves eņģelis


Foto: filmas plakāts

Foto: filmas plakāts

Ar veiksmīgām šausmu filmām gandrīz vienmēr ir tā, ka pirmajai filmai seko turpinājums arī tad, ja pirmā filma radījusi pabeigtības sajūtu un nepieciešamība pēc turpinājuma nav bijusi. 2012. gadā skatītāju vērtējumam tika nodots 1989. gada filmas The Woman In Black rimeikskurā galveno lomu atveidoja britu aktieris Daniels Redklifs, bet šī gada sākumā uz kinoteātru ekrāniem (diemžēl ne Latvijas) nonāca filmas turpinājums – “Sieviete melnā 2: Nāves eņģelis” (The Woman In Black 2: Angel of Death). 

“Sieviete melnā 2: Nāves eņģelis” darbība norisinās 40 gadus pēc notikumiem, kas baisajā Eel Marsh mājā notika laikā, kad tajā viesojās “Sieviete melnā” filmas galvenais varonis Arturs Kips, kuru 2012. gada filmas versijā atveidoja Poteriādes galvenā zvaigzne Daniels Redklifs. Lai paglābtos no Otrā Pasaules kara šausmām, Eel Marsh ierodas divas sievietes ar bariņu bērnu, kuri viņām jāpasargā no kara posta, tomēr, bēgot no vilka, viņas nonākušas nagos lācim jeb šajā gadījumā Sievietei Melnā, kura šoreiz vēlas, lai mirst bērni, kas ieradušies viņas namā.

Absolūti loģiski būtu bijis, ja filmas turpinājumu veidotu pirmās daļas režisors Džeimss Vatkins, bet ne viss notiek tā, kā vajadzētu, tāpēc otro filmu par mistisko Sievieti Melnā uzņēmās veidot režisors Toms Hārpers, turklāt arī scenārija autori Džeinu Goldmanu nomainīja Džons Krokers. Tā kā otrās filmas darbība norisinās 40 gadus pēc pirmajā filmā atainotajiem notikumiem, tad diezgan loģiski ir arī tas, ka aktieru sastāvs ir pilnībā nomainījies.

Pēdējais, ko šausmu filmās vēlos redzēt, ir mirstoši bērni – esmu liels šausmu filmu fans un ir ļoti maz lietu, kas mani spēj nobiedēt, tomēr mazu bērnu nāves ir pēdējais, ko es vēlos redzēt jebkura žanra filmā. Runājot par filmas sižetu, jāsaka, ka nedaudz tracināja ainas, kurās parādījās melnie caurumi – dažbrīd bija grūti izprast, kāpēc kāds no filmas varoņiem rīkojas tieši tā un ne citādi. Baisu momentu filmā ir maz, tāpēc “Sieviete melnā 2: Nāves eņģelis” tikai nosacīti ir šausmu filma, bet vairāk iederētos zem žanriem: mistērija, trilleris, drāma.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Ja runājam par aktieriem, tad jāsaka, ka galvenās sieviešu lomas atveidotāja Fēbe Foksa bija diezgan viduvēja, par bērnu lomu atveidotājiem neko sliktu nevaru teikt – visi bija ļoti dabiski, bet par favorītu noteikti varētu uzskatīt Džeremiju Irvinu, kurš filmā atveido Fēbes Foksas atveidotās varones Īvas sirdsāķīti Hariju. Pēdējo piecu gadu laikā Irvins, kurš pašlaik ir tikai 24 gadus vecs, kino pasaulē sevi pierādījis kā ļoti nopietnu spēlētāju, pretendējot gan uz ļoti nopietnām lomām, gan uz dāmu mīluļa titulu.

Ar skumjām jāatzīst, ka no šīs filmas biju gaidījis daudz vairāk, bet, pēc filmas noskatīšanās, nācās atzīt, ka “Sieviete melnā” ir divu galvas tiesu pārāka par tās turpinājumu. Tieši tāpēc ceru, ka ar šo filmu Sieviete Melnā dosies pelnītā atpūtā. (Filmas noslēgums gan par to neliecināja.) Tomēr, ja būs trešā filma, tad vismaz ceru, ka to veidos Džeimss Vatkins un filmai tiks piešķirts tas klasiskais šausmu kino šarms, kāds valdīja pirmajā filmā.

VĒRTĒJUMS: 5/10