sekss

Ienirstot tumši valdzinošajā eiforijā


Mikroblogošanas vietnē Twitter pēdējo nedēļu laikā tik aktīvi un bieži jūsmoju par Sema Levinsona radīto jauniešu seriālu Euphoria, ka sapratu – drīz saviem sekotājiem apnikšu, kā arī apjautu, ka ar 280 rakstu zīmēm ir par maz, lai izliktu ārā visu, kas man sakāms par šo HBO seriālu. Tieši tāpēc atsauksme blogā ir tikai un vienīgi loģisks solis. 

Seriāla pirmā sērija pie skatītājiem nonāca 2019. gada 16. jūnijā un tā pārsteidza ar nefiltrētu un seksuāli uzlādētu saturu, kura dēļ noteikti atkārās ne viens vien žoklis, bet tikumīgākie skatītāji droši vien riebumā novērsās vai drudžaini taustījās pēc validola. Diemžēl tikumības sargus man jāapbēdina, jo visu astoņu sēriju garumā tiek runāts gan par seksu, gan par narkotikām, kā arī netrūkst ļoti grafisku ainu – piemēram, vēmekļos guļoša narkomāne, kailas krūtis, dzimumlocekļi un to bildes varoņu telefonos utt. Tomēr Levinsons šīs ainas seriālā nav iekļāvis tikai tāpēc, lai skatītājus šokētu, bet gan lai padarītu savu darbu maksimāli īstu un pietuvinātu realitātei, jo jauniešu dzīve taču nesastāv tikai no mācībām, vienradžiem un pastaigām ziedu pļavās. Nefiltrētās ainas seriālā iederas tik ļoti dabiski, ka jau pēc dažām sērijām skatītāji tām vairs nepievērš īpašu uzmanību, jo tās organiski saplūst ar stāstījumu, paspilgtinot ticamības momentu.

Foto: Euphoria meitenes Helovīna epizodes tērpos.

Katras sērijas (izņemot sezonas noslēguma sēriju) epicentrā ir kāds jaunietis: Rū (Zendaya), kura cieš no depresijas un smagas narkotiku atkarības, kas viņu reiz jau gandrīz ievedusi kapā; Neits (Jacob Elordi), kurš ir vardarbīgs manipulators un zelta puisēns no ietekmīgas ģimenes, kuras galva dzīvo dubultu dzīvi; Keta (Barbie Ferreira), kura pārvar savus kompleksus par svaru, apzinās savas seksualitātes spēku un sāk strādāt seksa video čatā; Džūlza (Hunter Schafer) – transseksuāla meitene, kura labprātīgi piekrīt destruktīvām īstermiņa attiecībām ar internetā iepazītiem vīriešiem, kā arī pamanās savaldzināt trauslo un atkarību mākto Rū; Medija (Alexa Demie), kura ir skaista, seksapīla un pašpārliecināta, bet nespēj izbeigt fiziski vardarbīgās attiecības ar Neitu; Kriss (Algee Smith), kurš cenšas piepildīt sava tēva sapni par veiksmīga amerikāņu futbolista karjeru, bet nespēj gūt vērā ņemamus panākumus ne futbola laukumā, ne attiecībās ar draudzeni Kesiju; Kesija (Sydney Sweeney), kura skolā izpelnījusies vieglas uzvedības meitenes slavu, bet patiesībā ir ļoti trausla un salauzta dvēsele, kas meklē cilvēcisku siltumu un mīlestību visās nepareizajās vietās. Neviens no Euphoria varoņiem nav tikai melns vai balts, kā arī sākotnējais iespaids par kādu no personāžiem var izrādīties maldīgs, jo Levinsons tēlus radījis pietiekami daudz-dimensionālus, lai skatītājiem netrūktu pārsteigumu un sirdī iezagtos žēlums pret kādu, kurš sākotnēji šķitis ļaunais, vai dzimtu dusmas pret kādu, kurš šķitis pozitīvais tēls.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla galveno aktieru buķeti sastāda lielākoties mazpazīstami aktieri, bet tajā netrūkst arī daži plaši zināmi vārdi – seriāla “Grejas anatomija” zvaigzne Ēriks Deins, dziedātāja un Disneja kanāla zvaigzne Zendaja, kura, pateicoties Rū lomai seriālā, veiksmīgi atbrīvojusies no naivās Disneja aktrises tēla, kā arī strauji uzlecošā zvaigzne Sidnija Svīnija, kura filmējusies tādos seriālos kā “Kalpones stāsts” un “Asi priekšmeti”, kā arī Kventina Tarantīno jaunākajā filmā “Reiz Holivudā”. Tomēr divas atpazīstamākās personas šajā projektā strādā otrpus kamerai: reperis Dreiks ir seriāla izpildproducents, bet R&B un hiphopa izpildītājs Labrinth ir seriāla mūzikas autors. (Manuprāt, ar Euphoria skaņu celiņu Labrinth ir pierādījis, ka ir absolūts ģēnijs, jo viņa radītā mūzika daudzām seriāla ainām piešķīrusi papildus dziļumu, emociju lādiņu un pamatīgu spēku.) Tomēr lielās zvaigznes seriālā nebūt neaizēno mazpazīstamos aktierus, jo viņu veikums ir vienkārši fenomenāls – piemēram, grūti noticēt, ka Hanterai Šeiferei Džūlzas loma ir pirmais nopietnais aktrises darbs, bet Ketas atveidotājai Bārbijai Fererai kontā ir vien dažas mazas lomiņas. Par šo aktrišu veikumu biju absolūti sajūsmā, jo Šeifere transseksualitāti parādīja ļoti ikdienišķā gaismā, bet Ferera savai varonei Ketai piešķīra ikonisku pašpārliecinātību un neļāva viņai kļūt par klišejisko “resno meiteni”, kuras izmērs ir visa viņas būtība. Euphoria kastinga direktors viennozīmīgi ir paveicis nevainojamu darbu.

Es sev nepiedotu, ja neveltītu kādu vārdu kinematogrāfijai, kā arī Euphoria tērpu un grima māksliniekiem, jo šis seriāls ir absolūta eiforija acīm – vizuāli tik skaisti veidoti seriāli ir milzīgs retums, turklāt šis nav tas gadījums, kad forma nomāc saturu, jo Levinsona veikumā šie abi elementi ir vienlīdz spēcīgi. Runājot par seriāla varoņu grimu un apģērbu, jāsaka, ka šiem jaunajiem cilvēkiem ir potenciāls kļūt par modes noteicējiem, jo ir redzams, ka pie vizuālajiem tēliem ir rūpīgi piedomāts, lai tos radītu unikālus. (Intervijās vairāki seriāla aktieri atklāja, ka veidojuši moodboards jeb tādas kā bilžu un informācijas kolāžas ar savam varonim atbilstošām lietām, lai labāk izprastu savu atveidojamo personāžu un viņa stilu.)

Foto: Kadrs no seriāla.

Noteikti jāpiemin tas, ka seriāls nav Levinsona oriģināldarbs, jo viņš iedvesmojies no tāda paša nosaukuma Izraēlas jauniešu seriāla, kurš tika demonstrēts no 2012. gada 30. novembra līdz 2013. gada 1. februārim. Ir skaidrs, ka amerikāņu versijai pavisam noteikti būs ilgāks mūžs nekā oriģinālam, jo 2019. gada jūlijā, kad Euphoria pirmā sezona vēl nebija noslēgusies, tika paziņots, ka seriālam būs arī otrā sezona, kas, manuprāt, ir ļoti loģisks solis, jo pirmā sezona tikai uzkurināja intrigu un radīja tik pamatīgu mazuma pēcgaršu, ka esmu gatavs arī trešajai un ceturtajai sezonai. Ar to kripatiņu informācijas, kuru skatītāji ieguva pirmajā sezonā, absolūti nepietiek, lai pienācīgi izstāstītu tik ļoti komplicētu varoņu stāstus, kādi redzami seriālā Euphoria, turklāt galvenās intrigas pēc pirmās sezonas tā arī palika neatrisinātas. Pirmā sezona ir tikai aisberga redzamā daļa!

“Euphoria ir par mīlestību. Tas ir par tapšanu pamanītam, sadzirdētam un atzītam. Tas ir par to, ka pasaulē ir cilvēki, kas var izmainīt tavu dzīvi, ja vien tu turēsi savu sirdi atvērtu.” – Sems Levinsons

VĒRTĒJUMS: 10/10 (Ja vien seriālu pasaulē nenotiks kādi neparedzēti pārsteigumi, tad šis viennozīmīgi kļūs par manu mīļāko 2019. gada seriālu.) 

Neprātīgas attiecības, kurās iespējams sadegt – “Brīnišķais neprāts”


Vaaki_print“And if I could hold on
Through the tears and the laughter
Would it be beautiful?
Or just a beautiful disaster.”

Dziesma Beutiful Disaster, kuru izpilda satriecošā Kellija Klārkosone, lieliski raksturo Džeimijas Makgvairas romānu “Brīnišķais neprāts” (oriģinālā: Beautiful Disaster). Esmu gandrīz par simt procentiem pārliecināts, ka tieši šī dziesma iedvesmojusi Makgvairu laikā, kad viņa radīja šo young adult žanra romānu par neprātīgu, erotisku un diezgan destruktīvu mīlas stāstu. Rebekas Džordanas un Metjū Vaildera radītās dziesmas Beautiful Disaster vārdi pilnībā atbilst romāna sižetam – dziesmā ir stāsts par sievieti, kura mīl vīrieti, bet saprot, ka dibinot ar viņu attiecības, var būt tikai divi varianti – kaut kas neprātīgi brīnišķīgs vai katastrofāls.

Grāmatas apraksts no izdevniecības White Book mājaslapas: “Treviss Medokss ir universitātes sliktais puisis – skaisti muskuļots, tetovēts un bīstams, Ebija Ebernetija – vienkārša, klusa meitene. Jaunieši satiekas, un sākas viņu jūtu duelis. Cauri grāmatai vijas cīņa starp prātu un sirdi, līdz nākas atzīt, ka apzināta vairīšanās vienam no otra noved pie ugunīgas vēlmes. Vai pagātnes rēgi spēs izšķirt tos, kas nepārvarami alkst būt kopā?”

Jau pašā grāmatas sākumā šķietami pareizā un klusā Ebija satiek Trevisu, kurš pelna naudu ar nelegālajām cīņām un teicienu “mainīt sievietes kā zeķes” viņš uztver burtiski, – abu starpā uzreiz jūtamas simpātijas, spītējot tam, ka ir skaidrs – nekas labs tur nevar sanākt. Ebijas draudzenei Amerikai ir attiecības ar Trevisa brālēnu Šepu, kurš dzīvo kopā ar Trevisu, tāpēc meitenei gandrīz piespiedu kārtā regulāri nākas satikt universitātes sekssimbolu. Seksuālā spriedze abu starpā jūtama gandrīz nemitīgi, tāpēc jau pašā sākumā lasītājam ir skaidrs, ka šī spriedze uzliesmos nevaldāmā kaislē.

Makgvaira radījusi tādu attiecību modeli, ka lasītājs to var saukt tikai un vienīgi par absolūti destruktīvu. Trevisam ir vesela virkne negatīvo īpašību – slimīga greizsirdība, egoisms, nesavaldība, agresija, vieglprātība, neapdomība un arī dažādas atkarības. Tā vien šķiet, ka Īsternas sekssimbols ir dēmonu mākts jaunietis un meitenēm būtu jāmet viņam liels līkums, jo Treviss spējīgs tikai sāpināt un sagādāt problēmas. Tomēr Ebijas un Trevisa attiecībās noteikumus diktē sirds, kas smacē saprāta balsi.

Daudziem varētu šķist, ka Trevisa un Ebijas attiecības ir nereālas, jo neviena normāla sieviete apzināti neizvēlētos postošas attiecības, bet ir kāds liels BET. Šādi pāri nav tālu jāmeklē – arī realitātē sievietes ilgstoši ir kopā ar vīriešiem, kas ir alkoholiķi, slimīgi greizsirdīgi, vardarbīgi, egoistiski un nes sieviešu dzīvē tikai postu, bet sievietes viņus patiešām mīl, turklāt tik spēcīgi, ka pat nedomā par šķiršanos. Šīm sievietēm nevajag stāstīt, ka tas nav pareizi, jo viņas pašas to apzinās, bet ļauj, lai noteikumus diktē sirds.

Ir lietas, kas man šajā romānā nepatika – studenti, kuri par naudu īpaši nesatraucas, kaut gan realitātē nauda ir galvenā studentu rūpe; pārspīlētā Trevisa varenība un spēks; Ebijas šķietami vienaldzīgā attieksme par faktu, ka Treviss klapē gandrīz visus, kas pagādās ceļā.

Tomēr netrūka arī pozitīvā – dzīvā valoda, erotika, neprātīgais attiecību modelis un noteikumu pārkāpšana.

Patīk tas, ka Džeimija Makgvaira nebaidās no nosodījuma, jo gandrīz jebkuriem vecākiem šķistu traģiski, ja viņu pusaugu vecuma meita satiktos ar tādu puisi kā Treviss Medokss, – autore pierāda, ka šādas attiecības nav nemaz tik neiespējamas. Makgvairas romānu var uztvert kā brīdinājumu, bet to var interpretēt arī kā iedrošinājumu – izvēle katra paša ziņā, jo autore nemoralizē, stāstot, kas ir pareizi un kas ne.

“Krustnagliņas” 9. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Piecpadsmitā nodaļa

            Simona paziņoja, ka pagājuši vairāk kā divi mēneši, kopš iepriekšējās ballītes, tāpēc būtu tikai loģiski, ja tiktu sarīkots nākamais burziņš.

Viņa savā Twitter.com profilā iečivināja:

Simona atkal uzdarbojas! Gaidiet privātās ziņas un varbūt tieši Tu būsi uzaicināts uz manu nākamo ballīti!”

            Domāju, ka ielūgumu nesaņemšu, tāpēc izslēdzu datoru un turpināju rakstīt savu romānu, jo pēdējo dienu laikā biju slinkojis – vairāk kā divu mēnešu laikā biju apdrukājis tikai piecdesmit lapas – sanāk, ka vidēji dienā neuzrakstīju pat vienu lapu. Īsti rakstnieki nav tik slinki. Nesen kādā rakstnieku interneta forumā lasīju, ka kārtīgam rakstniekam dienā jāuzraksta vismaz 2 000 vārdu, bet es pieturējos pie sava plāna – 300 vārdi dienā.

Kad acis sāka pagurt, nolēmu atkal ieskatīties Twitter.com – tirdīja ziņkārība, ko tad raksta Īstonas skolas audzēkņi.

Es saņēmu ielūgumu uz Simonas graujošo ballīti…”

            Šāda tipa ieraksti pārpludināja mikroblogu vietni un nolēmu pārbaudīt vai man nav pienākusi kāda privātā ziņa. Tur nu tā bija.

Sveiks, Den! Būšu priecīga Tevi redzēt savā ballītē šajā piektdienā. Xoxo Simona.”

            Pēc pārdesmit minūtēm parādījās jauns publiskais ieraksts no Simonas:

Ielūgumi izsūtīti un gaidu visus ielūgtos norunātajā dienā 18:00 pie sevis ciemos. Būs graujoši!”

            Būtu vēlējies, kaut Simona visiem būtu izsūtījusi arī sarakstu ar to cilvēku vārdiem, kuri uzaicināti uz gaidāmo ballīti, savādāk nezināju vai pasākumu vērts apmeklēt vai arī atkal tajā jutīšos kā liekais.

Vairākas stundas pavadīju pildot mājasdarbus un ik pēc pāris minūtēm pierakstīju arī dažas idejas literārajam darbam. Dažas no tām nosvītroju uzreiz pēc uzrakstīšanas. Rakstniekam svarīgi ir darbināt kritisko domāšanu, lai atsijātu graudus no pelavām. Brīžiem gan šķita, ka man nav nekādas kritiskās domāšanas, jo viss, kas bija galvā, nonāca arī uz papīra.

–Den? – Mamma stāvēja durvju ailē ar tējas krūzi. – Tu visu dienu mācies, vismaz iedzer tēju un mazliet atpūtini acis.

Atrāvu vaļā atvilktni un sagrūdu tajā iekšā visas aprakstītās lapas.

–Vai raksti mīlestības vēstules, kas jāslēpj no mammas?! – Viņa nolika manā priekšā tējas krūzi un apšļakstīja galdu.

–Mammu, es teicu, lai nelej tik pilnu krūzi. – Paķēru kādu netīru T-kreklu no grīdas un saslaucīju izlieto tēju.

–Ko tik cītīgi slēpi no manis? – Viņas ziņkārība tomēr nebija zudusi.

–Mammu, lūdzu, nelien manās darīšanās! Tā būs labāk mums abiem. – Noliku savā priekšā matemātikas grāmatu un atšķīru pierakstus. – Turklāt mūsdienās mīlestības vēstules vairs neraksta un, pat ja rakstītu, tad kādā no sociālajiem portāliem, nevis uz papīra lapas.

–Mēs ar tēti iepazināmies, kad viņš dienēja armijā un tad varēja sarakstīties tikai ar vēstulēm. Es nezināju, kā viņš izskatās, kāda ir viņa balss, varēju par viņu spriest tikai pēc vēstulēm. – Protams, mamma uzskatīja par savu pienākumu gremdēties jaunības atmiņās manā klātbūtnē. – Ja tu zinātu, cik tavam tēvam tad bija skaists rokraksts, varu apzvērēt, ka tajā vien varēja iemīlēties.

–Mammu, lūdzu! – Pārmetoši palūkojos uz viņu. – Man patiešām nav jāzina jūsu attiecību detaļas.

Mamma atstāja mani vienu, kopā ar mācību grāmatām. No atvilktnes izņēmu aprakstītās lapas un turpināju rakstīt, jo šķita, ka ir sakrājies tik daudz sakāmā. Un savu galveno varoni Viņu nedrīkstēju pamest vienu. Pēdējo nedēļu laikā sāku apsvērt to vai manas grāmatas varoņiem nevajadzētu piešķirt īstus vārdus?! Tādus, kādi bija parastiem cilvēkiem. Bet, varbūt, saukt sava romāna varoni vienkārši par Viņu bija uzdrīkstēšanās?! Bet tikpat labi to varēja dēvēt arī par muļķību.

Tikai vēl nebiju izdomājis, ko darīšu tad, kad grāmata būs pabeigta. Pirmā būs rediģēšana, tas ir pavisam skaidrs. Ko darīt, kad viss būs noslīpēts tik perfekti, cik uz to būšu spējīgs?! Neviena izdevniecība taču neuztvers nopietni astoņpadsmit gadus jaunu rakstnieku.

Pagaidām turpināšu rakstīt un pēc tam jau redzēs, kas notiks.

Piektdiena pienāca nemanot un tikai tad sapratu, ka uz Simonas ballīti uzaicināti gandrīz visi sportisti un visas karsējmeitenes. Simona uzskatīja, ka visa pasaule, vai vismaz Īstonas vidusskola, riņķo tikai ap viņu. Bagāto vecāku meitiņai nevajadzēja būt īpaši gudrai vai arī skaistai – galvenais, ka papucītis spēja samaksāt par visām viņas iegribām.

Šajā ballītē bija pat dīdžejs un bārmenis, kas regulāri parūpējās par to, lai tiktu aizdedzināta bāra lete.

Bezmērķīgi klīdu pa milzīgo māju, meklēdams kādu, kuru es pazīstu. Iepriekšējā Simonas ballītē satiku Elisu, Adeli, Dezirē un pat savu māsīcu, kas apmeklē skolu, kura atrodas apmēram astoņdesmit kilometrus no Īstonas. Toreiz tā arī nenoskaidroju, kā viņa bija nokļuvusi līdz Īstonai.

Pēc mirkļa ieraudzīju Adeli, kas sarunājās ar bariņu meiteņu, kuras izskatījās vairāk apceptas grilā, nekā brūni iedegušas solārijā. Laikam jau katra centusies kā mācēja, lai tikai izskatītos pēc iespējas labāk skolas bagātnieces ballītē.

Acis apžilbināja fotokameras zibspuldze.

Tātad bija nolīgts arī fotogrāfs.

Tad ieraudzīju Elisu – viņa dejoja ar Matiasu.

Piegāju ar draugiem apsveicināties un pamanīju, ka Elisa mazliet pārcentusies ar pumpu maskēšanu – grima kārta uz sejas bija tik bieza, ka lielā karstumā tā varētu sākt kust. Par godu Simonas ballītei, viņa bija pielīmējusi arī mākslīgās skropstas. Mugurā viņai bija klasiski melna minikleita, kas tikko spēja nosegt dibenu.

–Sveiks, draudziņ! –Šis vārds lieliski norādīja uz to, ka meitene mani neuztvēra kā puisi, bet gan tikai kā draugu.

–Den! – Matiass paspieda man roku.

Viņam mugurā bija rūtains krekls, kurā dominēja sarkanā krāsa un kājās Matiass bija uzvilcis zilas džinsu auduma bikses, kas bija diezgan apspīlētas. Draugs gan nebija pacenties uzvilkt jostu. Tad tomēr viņš vienmēr nebija līdz mielēm perfekts.

–Kā ballīte? – Apvaicājos.

–Samērā jautri. – Matiass atbildēja, bet Elisa pārliecās viņam pār plecu, lai varētu sarunāties ar kādu karsēju, kas tikko bija pieslīdejusi klāt. – Kāpēc tu esi viens?

–Dažreiz nav nemaz slikti pabūt vienam. – Noriju rūgtumu, kas krājās pakrūtē. – Varbūt aizejam kaut ko iedzert?

–Labi. – Matiass uzreiz piekrita un tad pievērsās Elisai. – Nāksi?

Visi trīs apsēdāmies pie virtuves letes, kas šodien bija pārvērsta par bāra leti. Katrs paņēmām pa lielai plastmasas glāzei un pielējām tās pilnas ar alu. Elisa bija viena no tām retajām meitenēm, kurām ārkārtīgi garšoja alus.

Dīdžejs pacēla rokas gaisā un sāka skanēt Keitijas Perijas dziesma Last Friday Night – meitenes ekstāzē spiedza un dziedāja dziesmai līdzi. Tad pamanīju zālē arī pašu pasākuma vaininieci – Simonu. Meitene nebija žēlojusi naudu, lai izskatītos kā visspožākā zvaigzne. Viņa bija ģērbusies piegulošā sudrabkrāsas kleitā ar fliteriem. Kājās viņai bija pieskaņotas kurpes, kuras bija vismaz piecpadsmit centimetrus augstas. Pieaudzētie mati šūpojās mūzikas ritmā un brīžiem ieskāva Simonu tumšā matu virpulī.

–Simona ir forša, ne? – Matiass iedzēra pamatīgu malku no plastmasas glāzes. – Es arī būtu laimīgs, ja man būtu tādi senči, kas finansē un atļauj rīkot tāda mēroga ballītes.

–Aha. – Piekritu.

Elisa pameta mūs divatā, jo aizsteidzās pie kādas meitenes, kura pirms mirkļa bija ienākusi mājā pa parādes durvīm.

–Kā beidzās tas vakars ar Adeli?

Samulsu, jo domājot par to vakaru, atmiņā atausa arī intīmā problēma, kuru visā tās spozmē biju demonstrējis Matiasam. Šobrīd to dziļi nožēloju.

–Nekā. – Skatījos uz savām pelēkajām kedām. – Viņa sadusmojās un aizgāja prom. Kopš tā laika tā arī nemaz neesam runājuši.

–Tik nopietni?

–Laikam. – Iedzēru alu un klusi atraugājos. – Bet es nemaz negrasos viņai skriet pakaļ. Mani tā stūrgalvība un spītība tracina.

–Runājot par stūrgalvību… – Matiass man ar roku iebikstīja krūtīs un pamāja uz dejotāju pusi. – Skaties kas nāk pie tevis!

Adele lauzās cauri dejotājiem un es spēju apbrīnot tikai to, cik bezgaumīgi viņa spējusi saģērbties. Melns džemperis, džinsu auduma bikses un sporta apavi. Gribēju novērst skatienu un izlikties, ka viņu nepazīstu.

–Den. Mums vajag parunāt. – Adele uzstājīgi lūkojās acīs un satvēra manu roku.

Izrāvu roku no viņas tvēriena.

–Neuzskatu, ka mums būtu kas runājams. – Vienā piegājienā izdzēru visu glāzi alus un no muciņas, kas stāvēja uz letes, piepildīju glāzi atkal pilnu.

–Beidz tēlot nepieejamo! Es tev lūdzu tikai īsu sarunu un viss. Pēc tam varēsi doties pie saviem draugiem un darīt ko vēlies. – Īpaši viņa uzsvēra vārdu „draugiem”, reizē skatoties uz Matiasu.

Puisis jutās neērti un devās pie Elisas.

–Labi, tu tāpat aizbaidi visus manus draugus.

Adele devās uz otro stāvu un gaidīja, ka es došos līdzi. Negribīgi sekoju viņai un, nonākuši augšstāvā, ieslēdzāmies kādā guļamistabā.

–Es gribu parunāt par mums.

–Un, kas, pēc tavām domām, mums vēl būtu runājams? – Gribēju jau doties prom, bet dusmas ņēma virsroku un gribēju dzirdēt vismaz dažas atbildes. – Es negribu būt kopā ar cilvēku, kas ir slimīgi greizsirdīgs un nespēj uzticēties man pat tad, kad esmu kopā ar draugiem.

–Tas bija pārpratums. – Viņa taisnojās. – Turpmāk varēsi tikties ar Matiasu, cik bieži vien gribēsi un es jums netraucēšu.

–Kas tev liek domāt, ka mūs vēl saistīs kaut kāds „turpmāk”? Nekāda turpmāk nebūs! Kas notika vienreiz, notiks arī otrreiz un es nemeklēju morālu teroru.

–Nolādēts! – Viņa apsēdās uz gultas malas un izlaida pirkstus caur matiem. – Tu esi tāds āzis. Kāpēc tu nevari dot otro iespēju?

–Tāpēc, ka negribu.

Adele novilka džemperi, tad bikses un piecēlās kājās. Viņai mugurā bija tikai melna mežģīņu veļa. Viņa atāķēja vaļā krūšturi, atklādama savas plaukstas lieluma krūtis.

Viņa pieplaka manai mutei un iegrūda mani gultā.

Šķita, ka kaisle aptumšoja manu saprātu un izdzertais alus mazliet laupīja loģisko domāšanu. Ļāvos mirklim un drīz jau bijām pavisam kaili gultā.

Attapos pēc stundas, guļam blakus Adelei. Viņa aizsmēķēja cigareti un piedāvāja ievilkt pāris dūmus arī man, bet es atteicos.

–Tā bija kļūda. – Sāku steidzīgi ģērbties un palagos noslaucīju nosvīdušo pieri. – Mums nevajadzēja to darīt.

–Den! Ko tu ar to gribi teikt? – Adele bija sašutusi un pieslējās gultā sēdus. – Tev tas neko nenozīmēja?

–Adele, tā nevar! Mums nekas nesanāks un man to vajadzēja saprast jau kopš dienas, kad sāku ar tevi tikties. – Aizpogāju kreklu un atglaudu matus no sejas.

–Labi, vācies pie sava geju drauģeļa un liec mani mierā. – Pirmo reizi redzēju šo meiteni raudam.

Biju apģērbies un nolēmu neuzkavēties guļamistabā vēl ilgāk, – gadījumā, ja nu Adele sadomā uzburt publisku drāmu.

–Nē, Adel, liec tu mani mierā! – Uz atvadām piebildu un devos prom.

Aiz sevis aizvēru durvis.

Nonācis pirmajā stāvā, meklēju Elisu un Matiasu. Manīju, ka viņi dejo zāles vidū, pacēluši gaisā alus glāzes.

Manas prombūtnes laikā lielākā daļa bija paspējuši pamatīgi piedzerties. Pirms došanās prom gribēju atvadīties no draugiem.

Visi uzskatīja par pienākumu spiesties cieši klāt un reizē pamanījās arī aplaistīt mani ar alu. Nonācu līdz Matiasam un Elisai, bet mani šokēja nevis viņu smagā dzēruma stadija, bet tas, ka drauga mati nebija zaudējuši veidojumu un turējās kā vienots veselums.

Tajos matos noteikti ir betons vai ģipsis.

            –Es došos prom. – Apķēru draugus un centos izspiest smaidu. – Jautri pavadiet laiku!

Šķita, ka abi runā nesaprotamā valodā, tāpēc necentos nemaz ielaisties sarunās.

Gaiss ārā bija spirdzinoši vēss un, ejot uz mājām, izsmēķēju desmit cigaretes pēc kārtas.

Jutu, ka kuņģī iedur asa sāpe un pārņem nelabuma vilnis. Atbalstījies pret daudzstāvu mājas ēku, sāku vemt. Bija sajūta, ka kuņģis apmetis vairākus kūleņus un tagad grib izrāpties ārā pa muti.

Tonakt ar savu kuņģi un dzīvību palikām sasaistīti kopā un cerēju, ka tā tas būs uz ilgu laiku.

Sešpadsmitā nodaļa

Brīžiem pārņem sajūta, ka, jo vairāk emocijas tevi pārpilda, jo tukšāks jūties. Tā es šodien staigāju un pat īsti nezināju, ko vēlos – piebēru pilnu bļodu ar kartupeļu čipsiem, bet, kad apsēdos, lai tos ēstu, apetīte pazuda. Arī kafijai ļāvu atdzist un izsmēķētās cigaretes uzdzina tikai nelabumu.

Pirmā skolas diena pēc mežonīgās nedēļas nogales šķita samērā skaļa, jo līdz tenkotājiem bija nonākusi jaunākā informācija par Simonas ballīti. Tie, kas uz burziņu nebija ielūgti, izplatīja visnekrietnākās baumas un pat nepapūlējās noskaidrot vai kaut nieks no teiktā ir patiesība. Dažas meitenes manā virzienā raidīja samērā naidīgus skatienus un varēju apzvērēt, ka dzirdēju tekstus, kas ietvēra sevī vārdu salikumu „viņš pārgulēja ar Adeli un tad viņu pameta.” Nezinu, kā tāda informācija bija nonākusi līdz Īstonas jaunajai tenku vāceļu paaudzei, bet šīs baumas bija tīra un balta patiesība.

Šķita, ka paiet ir daudz grūtāk, ja tev ir pievērsti apkārtējo skatieni – šķita, ka tie spēj gājēju paklupināt un tāpēc jutos ārkārtīgi neveikli. Tomēr zināju, ka patvērumu skolā neradīšu nekur, jo klasē mani gaidīja viena no šo tenku vaininiecēm. Nezināju kā izturēties – draudzīgi meiteni pasveicināt, atvainoties vai vienkārši ignorēt un novelt vainu uz izlietoto alkohola daudzumu?!

–Sveiks!  – Tomass mani sveicināja, kad iegāju klasē. Draugs sēdēja uz galda un bezrūpīgi šupoja kājas. – Kā gāja pie Simonas?

–Beidz ņirgāties! – Atcirtu un devos uz savu vietu.

Vai Tomasam patiešām vajadzēja mūsu draudzību iemīdīt vēl dziļāk dubļos?! Ja vien es būtu fiziski spēcīgāks par draugu, tad nekavējoties būtu triecis dūri tieši viņa sejā, bet sapratu, ka reālajā situācijā Tomass mani izklapētu kā gaļas gabalu. Jutu kā dusmu karstums caurstrāvo ķermeni un man sāka svīst plaukstas, tāpēc nācās tās slaucīt bikšu starās ik pēc pāris minūtēm.

Pārlaidu skatienu pār klasi un pamanīju, ka Adele vēl nebija ieradusies. Cerēju, ka viņa nav izdarījusi neko muļķīgu, jo tad tiktu vainots es, kaut gan neko tik šausmīgu nebiju izdarījis. Pārgulēšana astoņpadsmit gadu vecumā ir tikpat ierasta lieta kā alkohola lietošana un smēķēšana.

Atskanēja zvans un klasē ienāca skolotāja, bet tikai pēc piecām minūtēm viņai sekoja arī bariņš meiteņu, – viņu vidū bija arī Adele. Viņa bija pamatīgi uzcirtusies – mati ieveidoti, mugurā mežģīņu legingi un balta, pieguloša minikleita. Nekad nebiju redzējis, ka viņa ikdienā būtu tā saposusies. Pat Simonas ballītē viņa ieradās kā tāda parasta lauku meitene.

–Bija jautri, es ballītes beigās pat mazliet pabiju divatā ar Čārliju. – Adele to izteica tik skaļi, ka tas izklausījās pēc publiska paziņojuma visai klasei. – Prieks, ka Simona viņu ielūdza uz ballīti, kaut gan viņš jau divus gadus mācās koledžā.

–Un? – Divas meitenes vienlaicīgi iesaucās. – Kāds viņš bija?

–Mēs jau uzreiz nepārgulējām. – Adele iesmējās un it kā nejauši palūkojās tieši man sejā. – Bet viņš ir foršākais puisis, kādu jebkad esmu satikusi.

Tu to dari tikai, lai mani sāpinātu, bet man nesāp. Nemaz. Nemaz. Nemaz. Pat ne mazdrusciņ.

            Sapratu, ka viss šis teātris ir tikai samērā banāls meiteņu gājiens, lai parādītu man to, ko esmu zaudējis un to, cik ļoti labi Adelei klājas arī bez manis. Nolēmu, ka atļaušu viņām papriecāties, ja jau tik teatrāli tiek demonstrēta tāda vēlme.

Vienaldzība vismaz palīdzēja koncentrēties uz stundas tēmu un beidzot nonācu pie secinājuma, – ja rūpīgi klausās tajā, ko saka skolotāja, tad var arī kaut ko iemācīties. Vienas stundas laikā biju kladē pierakstījis vairāk nekā iepriekšējo divarpus mēnešu laikā. Klades stūrus biju nežēlīgi apzīmējis un veicis dažas piezīmes sev, – piemēram, biju aprēķinājis, cik ātri varētu sakrāt piecsimt eiro, īpaši neierobežojot savus ikdienas tēriņus. Tā kā vairs neplānoju tikties ar Adeli, tad arī izdevumi par randiņiem vairs nebija nekāda problēma. Varbūt izdosies vajadzīgo naudu sakrāt krietni ātrāk nekā cerēts, bet par vienu biju drošs – pirms Ziemassvētku brīvlaika nauda jau būs man kabatā. Galvenais – nevajadzētu tēti informēt par to, ka ar Adeli viss cauri, jo tad pastāvētu iespējamība, ka kabatas nauda tiktu samazināta līdz agrākajiem piecdesmit eiro.

Nodarbība paskrēja nemanot un nemaz necentos būt pirmais, kurš tiek laukā no klases. Ļāvu, lai man garām paiet Adeles atbalsta grupa un pārējie klasesbiedri, kamēr es lēnām un uzmanīgi saliku mantas somā. Piecēlos kājās un pamanīju, ka neesmu vienīgais, kas palicis klasē.

–Vai tad tev nebija jāpavada sava draudzene uz nākamo nodarbību? – Tomasa balss skanēja kā smilšpapīrs.

Jau grasījos iet prom, kad spēcīga roka ietriecās man krūtīs, apturēdama mani.

– Paņirgājies un pietiek. Varbūt vēl iesit man pa seju, atspārdi mani un salauz kājas.

–Tu taču zini, ka negribēju par tevi ņirgāties. – Šķita, ka draugs gribēja atvainoties, bet tieša, nepārprotama atvainošanās neplūda pār viņa lūpām. – Tā vienkārši nejauši sanāca.

–Jā, tiešām tev forši sanāca. – Atcirtu un tīšuprāt ar plecu pagrūdu draugu un biju ārā no klases.

Pusdienlaikā sekoja atklājums, ka man nemaz tik daudz draugu nav, jo sēdēju pie galdiņa viens pats.

Nenodedzini tiltus, pirms neesi uzbūvējis jaunus. Teica kāda klusa balstiņa manā galvā un es gribēju, lai tā aizver savu muti.

Apetīte ātri pazuda un bez sirdsapziņas pārmetumiem izmetu neskarto cepeša gabalu un frī kartupeļus miskastē.

Skolas grīdas šodien smirdēja pēc hlora un sāku prātot par to, vai tik apkopējas pienākumos nav tāds punkts kā: „darīt visu iespējamo, lai skolēniem būtu pēc iespējas mazāka vēlme ilgstoši uzturēties gaiteņos.” Pagaidām bija sajūta, ka viss tiek slidināts, smirdināts un padarīts iespējami neomulīgs.

Izlavījos ārā no skolas un ieelpoju rudenīgo gaisu. Manīju, ka apkārt neviena nav. Šajā laikā visi vēl ēda pusdienas un arī pēc maltītes ieturēšanas reti kurš vēlējās doties ārā – aukstajā, mitrajā rudens gaisā.

Izvilku no skolas somas cigarešu paciņu un aizlavījos aiz sporta zāles. Aizdedzu cigareti un vilku dūmus plaušās, cerēdams, ka nikotīns kaut kādā veidā aizgaiņās grūtsirdību un vientulības sajūtu. Šodien nemanīju nevienu aiz sporta zāles, kaut gan šī vienmēr bijusi populārākā vieta, kurā uzvilkt dūmu. Biju nosmēķējis jau pus cigareti, kad dzirdēju, kā kāds noklepojas. Šī skaņa lika izskriet šermuļiem caur kauliem. Acumirklī nometu cigareti zemē un uzkāpu tai virsū ar savu pelēko ASOS kedu un cerēju, ka oglīte nepārdedzinās apavu plāno zoli. Tikai dūmus gan nebija kur likt, tāpēc centos tos izpūst caur degunu, cerot, ka tas neizskatīsies tik uzkrītoši. Rezultātā atgādināju dusmās šņācošu vērsi.

Manā priekšā parādījās garš stāvs. Caur dūmiem saskatīju baltu kreklu bez piedurknēm, kas piekļāvās krūšu muskuļiem un pelēkas sporta bikses, kas plīvoja vējā. Tas varēja būt tikai viens cilvēks.

–Treneri Hačerson! – Drebelīgā balsī uzrunāju vērotāju. – Prieks jūs redzēt.

–Tu taču neuzskati mani par muļķi, Den, vai ne? – Viņš pienāca man tuvāk un ar kāju uzspēra man pa kedu, atklājot izsmēķi. Viņš to pacēla rokās un rādīja man kā vērtīgu trofeju. – Es negribu tevi atrunāt no smēķēšanas ar sarežģītu morāļu palīdzību.

Trenera acu skatiens palika piekalts man un šķita, ka viņš grib, lai tagad runāju es.

–Jūs taču atļausiet man piedalīties „Sadraudzības spēlēs”? – Pirmo reizi izjutu patiešām lielu degsmi šajās spēlēs piedalīties, jo tā bija mana pēdējā iespēja vidusskolas laikā pierādīt, ka es esmu kaut kas. – Jūs taču saprotat. Pēdējais gads un mana pēdējā iespēja izcīnīt medaļu.

Šķita, ka Hačersonam ir grūti pieņemt lēmumu. Viņš ilgi skatījās uz izsmēķi un kaut ko nesaprotami murmināja.

–Vispār jau man nebūtu nekāda skāde, ja es tevi izslēgtu no sportistu vidus. – Viņš nometa izsmēķi man pie kājām. – Šogad Īstonu „Sadraudzības spēlēs” barjerskriešanas disciplīnā taču varētu pārstāvēt arī Matiass, patiešām liels talants, starp citu.

–Es saprotu. – Nopūtos un bija vēlme izvilkt vēl vienu cigareti un to izsmēķēt, lai nomierinātu nervus.

–Bet kādu gan labumu es iegūšu, ja liegšu tev dalību spēlēs?! – Viņš izrāva no mana tvērienu somu un sāka to pērmeklēt, līdz atrada paciņu, kuru tik ļoti kāroja atrast. – Esmu vīlies.

Nespēju neko pateikt, tikai klusēju.

–Atļaušu tev piedalīties spēlēs, ja apsolīsi, ka vairs nekad neredzēšu tevi smēķējam.

–Apsolu. – Paņēmu no trenera rokām savu somu un pārmetu to pār plecu.

–Tavi rezultāti ir krietni sliktāki par Matiasa sniegumu un tu nevari atļauties smēķēt, jo neesi izcils sportists. – Pirmo reizi no trenera Hačersona dzirdēju tik skarbu kritiku, kas vērsta manā virzienā. – Tu sasniegsi labu rezultātu tikai tad, ja to vēlēsies stiprāk par dienišķā dūma ievilkšanu.

Hačersons taču bija tas, kas man ieborēja to, ka es varētu sportā sasniegt lieliskus rezultātus. Tagad viņš apgalvoja, ka nemaz tik spīdošs neesmu. Varbūt tā bija kāda īpaša taktika – teikt, ka neesi tik labs, lai dziļi zemapziņā plauktu spītības iedīglis?!

–Paldies, trener! – Gribēju pēc iespējas ātrāk tikt prom no viņa uzmanības loka.

–Bet atceries, ja pieķeršu tevi otro reizi, tad nodošu skolas direktorei un izslēgšana no sportistu vidus kalpos tikai kā soda papildinājums. – Viņš piegāja man pavisam tuvu klāt un uzsita pa plecu. – Es zinu, ka tu esi lāga puisis, Den.

–Heh. – Tik neveikli nebiju juties sen. – Vēlreiz paldies! Es nu labāk iešu.

Gribēju skriet prom no sporta zāles sniegtās ēnas un aizvēja, bet par spīti visam, vēlējos arī saglabāt šķietamo mieru.

Nožēloju, ka šodien nebiju līdzi paņēmis smaržas vai košļājamo gumiju, jo nākamā nodarbība bija franču valoda. Sēdēju blakus Reičelai, – vismaz simts kilogramus smagai meitenei, kura bija apveltīta ar absolūto ožu un nemitīgi sūdzējās skolotājai, ja kādu dienu nebiju nomazgājies vai arī pirms vairākām stundām biju smēķējis.

„Skolotāj, Dens smird pēc siera!” vai „Skolotāj, Denam somā smird sporta drēbes!” Tās bija tikai parastās Reičelas vaimanas, tomēr es nesūdzējos par to, ka meitene stundas laikā mielojās ar šokolādes batoniņiem un aizņēma vismaz divas trešdaļas sola, atlicinot man pavisam niecīgu galda daļu.

Klasesbiedri vienmēr Reičelu apsmēja un meitenei bija tikai divas lietas, kas sniedza baudu – ēšana un sūdzēšanās par mani. Tāpēc nolēmu, ka ļaušu klasesbiedrenei izbaudīt abus šos priekus.

Turpinājums sekos…

“Krustnagliņas” 8. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Trīspadsmitā nodaļa

Vēl šķita, ka dzīvoju septembrī, kaut gan jau bija sācies novembris. Eseju prezentācija bija mokoša, jo lielākā daļa klases stāstīja par darbiem, kurus nekad nebija lasījuši un teksti izklausījās kā pārkopēti no Vikipēdijas – mērogā viens pret vienu. Klusībā domāju, ka tas ir nožēlojami, – cilvēki dzīvo apmēram septiņdesmit gadus un daudzi no viņiem visā šajā garajā laika posmā nav iepazinuši nevienu ievērojamu literatūras meistardarbu.

Adeles prezentācija bija viena no visšausmīgākajām, jo viņa pat nebija pacentusies izmantot  Google meklētāju vai Vikipēdijas sniegto informāciju. Brūnās acis regulāri jautājoši pievērsās man un rokās viņa virpināja vientulīgu A4 formāta lapu.

Laikam jau skolotāja zināja, ka esmu viens no lielākajiem literatūras gardēžiem klasē, tāpēc bija pietaupījusi mani saldajam ēdienam.

–Šodien mani pārsteidza Dezirē no paralēlklases, bet tagad redzēsim, vai manis liktās cerības uz Denu arī attaisnosies. – Skolotāja ar rokām nogludināja savu krēmkrāsas bikškostīmu un apsēdās ar skatu pret mani. – Sāc!

Ilgi stāstīju par spilgtajām literatūras debijām, kuras biju izvēlējies un paudu savu viedokli par romānos pieminēto tēmu aktualitāti un literārās valodas bagātību. Brīžiem pašķielēju uz klasesbiedru pusi un dūša saskrēja papēžos.

Viņi, droši vien, mani pēc šīs runas uzskatīs par totālu literatūras frīku, – par autsaideri ar kuru nevajadzētu draudzēties.

Tomēr skolotāja iedrošinoši pamāja ar galvu, lai turpinu un es kādas desmit minūtes bez apstājas runāju par H. Hoseinī „Pūķa ķērāju” un skolotāja priekā sasita plaukstas.

–Izcili! Tu esi tikpat satriecošs kā Dezirē no paralēlklases. – Viņa nopūtās. – Ja vien es būtu jaunāka, Den.

Klasē visi iesmējās un Rendijs – klases klauns pacēla gaisā abu roku īkšķus, reizē savilkdams lūpas tūtiņā.

–Paldies, skolotāj. – Centos būt pazemīgs, bet iekšēji priekā lēkāju un gribēju izkliegt savu prieku.

Domāju, ka šo lielisko notikumu varētu nosvinēt kopā ar Dezirē. Mēs taču esejas rakstījām kopā.

Nebiju gaidījis, ka Dezirē būs tā, kas uzmeklēs mani, nevis otrādi.

Stāvēju gaitenī pie ziņojumu dēļa un klausījos viņas sajūsmas pilnajā stāstā par prezentācijas norisi, šķita, ka no viņas vārdiem un acīm līst gaisma. Brīžiem viņa apvaldīti spiedzošā balsī uzsauca „Super!”, lai raksturotu sajūsmu par to, ka spējusi tik ilgi noturēt teicamas atzīmes.

Šodien meitene nebija lietojusi smaržas, tāpēc pastiprināti jutu vaska aromātu, ko apkopējas nežēlojot zieķēja uz skolas grīdām, padarot gaiteņus par bīstamām slidotavām. Bet, iespējams, tāds arī bija viņu mērķis, – lai skolēni starpbrīžos neskraidītu.

Vienojāmies par to, ka Dezirē uzsauks man pusdienas kafejnīcā kā pateicību par palīdzību esejas rakstīšanā.

Tikāmies pie Cafe Friends ieejas.

Dezirē stāstīja, ka bērnībā vienmēr apmeklējusi tieši šo kafejnīcu, kurā tēvs meitenei esot pircis vislielāko saldējuma porciju, kuru rotāja pamatīga šokolādes un karameļu mērces kārta. Reizēs, kad meitene bija īpaši paklausīga, saldējums tika papildināts ar lielu, saldu zemeņu porciju.

–Nekad neesmu šeit bijis. – Paziņoju, kad ieņēmām vietu pie loga.

–Šī ir viena no visforšākajām vietām visā valstī, neviens Starbucks nestāv līdzās. Saldējumu šeit gatavo uz vietas un tas ir vienīgais ēdiens, ko baudu, neskaitot kalorijas.

–Vai tad tev tas ir vajadzīgs?

–Saldējums? Reizēm jau var.

–Nē, es nedomāju saldējumu, bet gan kaloriju skaitīšanu. – Draudzīgi padevu ēdienkarti Dezirē. – Tu taču tāpat esi slaida.

–Atliek tikai ielaist pāris liekus kilogramus, kad tie sāk vairoties kā bērni Ķīnā. Es labāk izvēlos kontrolēt savu dzīvi visā pilnībā.

Meitene nemaz neapskatīja ēdienkarti, kad pasūtīja ēdienu. Laikam jau viņai šī vieta bija tik mīļa, ka ēdienkarti bija iekalusi no galvas. Gaiss telpā bija smags – to piepildīja rūgtas kafijas aromāts, svaigi ceptu bulciņu smarža un dažādi aromāti, kas nāca no apmeklētājiem. Šī noskaņa iemidzināja modrību un padarīja atmosfēru absolūti intīmu.

Ar rādītājpirkstu berzēju kādu no galda plaisām un skatījos ārā pa logu. Šajā ielā nemanīju daudz cilvēku, laikam tas arī bija iemesls, kāpēc par šo vietu nekad nebiju dzirdējis.

Mums tuvojās viesmīlis ar lielu paplāti. Puisis izskatījās tikai nedaudz vecāks par mani, – gariem matiem, kuri bija saņemti zirgastē, bet gareno seju klāja pūtītes. Viņš nolika man priekšā milzīgu bļodu ar vaniļas saldējumu, kas bija apliets ar visām iespējamām mērcēm un bļodas malā bija smalki sagriezti persiku gabaliņi. Pretī bļodai tika novietota kolas glāze un nolēmu, ka Dezirē neinformēšu par to, ka man šis dzēriens īpaši neiet pie sirds.

–Šodien atkal no bibliotēkas paņēmu pāris grāmatas. – Dezirē paņēma pamatīgu karoti saldējuma un iebāza to mutē.

–Kādas, ja nav noslēpums?

–Nav noslēpums. – Viņa runāja ar pilnu muti un man tas šķita smieklīgi, jo manīju, ka viņa nav pārāk laimīga, ka vienā piegājienā mēģinājusi apēst tik lielu kumosu. – Ketrīnas Stoketas „Kalponi” un Kendaisas Bušnelas „Kerijas dienasgrāmatas”.

–Par Stoketu kaut ko esmu dzirdējis, bet, kas ir Bušnela?

Dezirē nevarēja novaldīt smieklus.

–Tu nezini, kas ir Kendaisa Bušnela? – Viņa to pateica tādā tonī, it kā es būtu pateicis, ka nekad neesmu dzirdējis par Jēzu Kristu vai rokgrupu Queen.

–Patiesībā jau nezinu gan. – Atzinos un ar karoti maisīju saldējumu kopā ar dažādajām mērcēm, veidojot vienveidīgu, diezgan neglīta izskata masu. – Viņa jau nav nekāds Dievs. – Centos attaisnoties.

–Teiksi, ka par „Seksu un Lielpilsētu” arī neko neesi dzirdējis? – Viņa uz karotes gala uzlika pavisam niecīgu saldējuma gabaliņu un tad to nolaizīja. – Tikai nesaki, ka nezini arī Keriju Bredšovu vai arī viņas atveidotāju Sāru Džesiku Pārkeri.

–Protams, ka zinu. Kurš tad to zirga ģīmi nezina?!

–Den, ir kretīniski smieties par cilvēku tikai viņa ārējā izskata dēļ. – Tā parasti runāja arī mana mamma, kaut gan bieži vien apbrīnoja slavenību pievilcības trūkumu. – Viņa ir lielisks cilvēks.

–Kā tu to vari zināt, ja nemaz viņu nepazīsti?

–Labāk par cilvēku ir domāt visu to labāko, nevis nopelt, pirms vispār esi iepazinis. – Dezirē vienā piegājienā izdzēra visu glāzi kolas un tad salvetē noslaucīja lūpas. – Varbūt parunājam par ko citu?

–Labi. – Piekrītoši pamāju ar galvu. – Varbūt pastāsti kādas filmas tev patīk.

–Es filmas īpaši bieži neskatos, bet man patīk seriāli, īpaši jau „Bīstamās mājsaimnieces”. Un tev?

–Es skatos pārsvarā šausmu filmas un melodrāmas, kaut gan visbiežāk brīvo laiku pavadu rakstot.

–Un ko tu raksti? – Meitene pasauca viesmīli, lai atdotu savu tukšo bļodiņu un pasūtītu vēl vienu kolas glāzi.

–Neko īpašu… – Iepauzēju. – Tāpat manu rakstīto nekad neviena izdevniecība neizdos. Mana rakstnieka karjera ir būvēta uz mākoņiem un sapņiem.

–Ja tu neticēsi pats saviem spēkiem, tad neviens neticēs.

Tajā vakarā atgriezos mājās un rakstīju vairākas stundas bez pārtraukuma. Jutu, ka roka no rakstīšanas notirpusi, bet acis kļuvušas sausas. Bija četri no rīta, kad beidzu rakstīt. Kopš septembra biju uzrakstījis jau vairāk nekā četrdesmit lapaspuses. Nebija nekas spīdošs, bet jutos gandarīts.

Guļot sapņoju par Dezirē – viņa turēja rokās manu grāmatu un maigā balsī lūdza, lai ierakstu kādu veltījumu, bet es grāmatā ielieku vienu vienīgu krustnagliņu.

Četrpadsmitā nodaļa

            Adele deva nepārprotamus mājienus par to, ka mums šonakt pirmo reizi būs intīmas tuvības brīdis un es atcerējos par savu pirmo reizi, kad iemīlējos (vai man vismaz šķita, ka esmu iemīlējies) un, kad nodarbojos ar seksu.

Bija vasara. Mēs kopīgi peldējām ezera ūdenī, kas bija silts kā piens. Lanas garie, melnie mati piekļāvās bronzas krāsas ādai un viņas smiekli – visapkārt tikai tie. Zvārgulīšiem un melodijai līdzīgi smiekli, kas atklāja gandrīz perfekti baltus zobus.

Tad viņa sāka ar zobiem kodīt lūpas, joprojām smaidot.

Izkāpām no ūdens un viņa man palūdza dvieli. Vēroju, kā viņa noslauka ūdens lāsītes no miesas, kas saulē mirdzēja kā dzidrākie kristāli. Lanas acīs pavīdēja nešpetna dzirksts, kura lika man pār muguru skriet skudriņām un vēderā sāka lidot nevis tauriņi, bet gan vesels sirseņu pūznis. Satraukums mani gandrīz nogalināja, tāpēc ātri apģērbos, pat nenoslaucījies.

“Tev dvieli nevajadzēs?”

Viņa jautāja un šoreiz smaids pazuda.

“Labi, tad varu kārtīgi noslaucīties.”

Viņa atkal iesmējās un, kad noslaucījās, tad abi apsēdāmies uz slapjā dvieļa.

“Pīpēsi?”

Viņa pasniedza man cigareti un aizdedzināja to ar sērkociņiem. Meitene no laukiem, – atvērta, skaista, ar mazvērtības kompleksiem un lielu seksapīlu. Un ar sērkociņiem. Iesmējos un viņa uzreiz jautājoši palūkojās man sejā.

“Kas ir?”

“Nekas!” Steidzīgi atbildēju. “Tu esi smieklīga.” Pauze. “Bet labā nozīmē smieklīga. Ar tevi nekad nav garlaicīgi.”

Viņa tikai atzinīgi pasmaidīja un ievilka kārtējo dūmu plaušās.

Man patika vērot, kā viņas pilnīgās lūpas apkļaujas ap cigaretes filtru un kā tās savelkas brīžos, kad viņa ievelk dūmus un brīžos, kad tās paveras, lai izpūstu pienainu, baltu mākoni gaisā. Caur dūmiem vēroju viņas siltās, brūnās acis.

Sekss mums bija tikai vienreiz un nepameta sajūta, ka tā bija tikai nejaušība. Mēs bijām dzēruši un nākamajā dienā viņa neko neatcerējās, bet es gan. Izstāstīju meitenei visu par tās nakts notikumiem – arī to, ka es izsargājos un to, ka tas bija skaistākais mirklis manā dzīvē. Tā nakts aizskaloja prom visu skurbumu un iegaumēju viņas ķermeņa smaržu un to, cik karsts tas bija. Pēc tās nakts neesmu mēģinājis viņai tuvoties, vismaz ne intīmi. Nosolījāmies, ka paliksim labi draugi, bet labi zinājām, ka vārdu salikums „paliksim draugi” nozīmē „nekad vairs netiksimies”.

Kādu laiku pēc tās liktenīgās nakts vēl uzturējām kontaktus un reizēm arī saskrējāmies, lai turētu doto solījumu par palikšanu draugu attiecībās. Bieži vien prātoju – vai tikai mana pirmā meitene nemeloja par to, ka neatceras, kas notika tajā naktī. Varbūt Lanai tā visa bija tikai spēle?!

Toreiz domāju, ka palaižu garām savas dzīves lielo laimi un viņa atradīs kādu citu, kas sniegs viņai mīlestību un baudu, bet visbeidzot viņi apprecēsies un dzīvos vidusmēra dzīvi. Tajā vasarā biju tikai sešpadsmit gadus vecs un sapņoju par ideāliem, kuriem nekad nebija lemts piepildīties realitātē. Manu pirmo meiteni raksturoja dzīvesprieks un dzīves baudīšanas māksla. Bija jābūt muļķim, lai nespētu viņu iemīlēt, bet viņa…

…viņa tikai skatījās man acīs ar aizdegtu cigareti starp lūpām un teica, ka es izskatoties reizē skaists un naivs.

Šovakar jau kādu desmito reizi ieskatījos spogulī, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Dažas sīkās pumpas uz sejas, kuras varēja pamanīt tikai ar mikroskopu, nomaskēju ar speciālu zīmuli, kurš bija paredzēts pumpu iznīdēšanai un maskēšanai. Pēc tam divreiz izmazgāju zobus, – vienreiz ar balinošu zobu pastu, bet otrreiz ar tādu, kas spēcīgi smaržoja pēc piparmētrām.

Bija palikušas tikai divas stundas līdz randiņam, bet es atkārtoti izlēmu ieiet dušā, lai pirmo reizi mūžā noskūtu kaunuma apmatojumu. Nezināju, kā meitenēm patīk, – kad viss ir gludi noskūts vai arī tad, ja paliek tā, kā māte Daba vēlējusies. Nolēmu, ka Adele ir viena no tām, kurai kaunuma apmatojums uzdzen šermuļus un rada nelabu dūšu.

Ar grūtībām aizskaloju visu noskūto kaunuma apmatojumu kanalizācijā, tad noslaucījos un atkal apģērbos. Jutu, ka noskūtajās vietās nepatīkami kņudinina, – sajūta bija tracinoša un izjutu pamatīgu diskomfortu. Ja šāda sajūta saglabāsies ilgstoši, tad randiņa laikā spēšu tikai dīdīties un berzēt kājas vienu pret otru.

Nepatīkamais karstums cirkšņu apvidū tikai pieņēmās spēkā.

Iesteidzos virtuvē, bet tur jau priekšā bija mamma.

–Uz kurieni tā saposies? – Viņa nopētīja mani no galvas līdz kājām un atzinīgi pamāja. – Tikai kurpes gan varēji uzvilkt citas.

Nopētīju savas Puma melnas ādas sporta kurpes un nepievērsu mammas piezīmei īpašu vērību.

Paņēmu no saldētavas maisiņu ar ledu un centos aizsteigties uz savu istabu, pirms mamma sāk uzdot mulsinošus jautājumus.

–Kam tev ledus?

Nolādēts!

            –Atsitu ceļgalu pret gultas stūri. – Kļuvu nepacietīgs.

–Parādi! – Viņa runāja ar mani tonī, kādā parasti čaloja ar Grāntu.

–Mammu, man vairs nav seši gadi, es pats varu tikt galā.

Aizcirtu istabas durvis un uzreiz, kā tās tika aizslēgtas, norāvu no kājām bikses un piespiedu starp kājām ledus maisiņu. Sajūta bija patīkami atvēsinoša, – izvilku dažus ledus gabaliņus no maisiņa un ar tiem riņķoju pār apsārtušo ādu.

Nolādēts, kāpēc man vispār galvā iešāvās kaut kāda idiotiska doma par skūšanos?!

            Tad pamanīju, ka ādu intīmajā zonā pārklājušas arī sīkas pumpiņas – tā bija ādas atbildes reakcija uz kairinājumu.

Pār muguru pārskrēja auksti sviedri un gandrīz acumirklī nobālēju. Nu bija pilnīgi vienalga, kas man mugurā, jo šonakt līdz gultai netikšu, tas bija vairāk kā skaidrs. Sapratu, ka mirklī, kad izģērbšos Adeles priekšā, kļūšu par izsmiekla objektu. Varbūt viņa ādas apsārtumu un sīkās pumpiņas cirkšņu rajonā iztulkos kā kādu seksuāli transmisīvo slimību?!

Šādiem skūšanās eksperimentiem neļāvos pirmajā reizē, kad nodarbojos ar seksu un tajā reizē man meitene neko neaizrādīja. Varbūt tas bija tāpēc, ka viņa bija tā pielējusies, ka knapi spēja parunāt? Varbūt tāpēc, ka viņa šādām lietām nemaz nepievērsa uzmanību? Varbūt tāpēc, ka kaisle nedraudzējas ar kritisko domāšanu?

Kam lai šobrīd lūdzu palīdzību?

Tomass atkal ir kopā ar savu latvieti un nevienai meitenei padomu nevaru lūgt.

Matiass.

Tikai man nebija viņa telefona numura.

Zvanīju Elisai:

–Čau! – Centos maskēt satraukumu balsī, jo šķita, ka pat no balss intonācijas var nolasīt to, kas noticis. – Tev gadījumā nav Matiasa telefona numurs?

–Matiasa? – Sapratu, ka arī viņa spēlē teātri „nekādu Matiasu nepazīstu” garā. – Tu domā to no vienpadsmitās, ja?

–Jā, jā, to pašu. – Centos apvaldīt satraukumu un izmisumu. – Nu, tev ir viņa numurs?

–Es pameklēšu un tad tev nosūtīšu īsziņā.

Kad Matiasam zvanīju un teicu, lai steidzami ierodas pie manis, sāku domāt par to, vai tā ir prātīga doma. Nebijām nekādi tuvie draugi – mūs nesaistīja kopīgas atmiņas par bērnību vai pat spilgti piedzīvojumi. Draudzīgu attiecību uzturēšana vēl nenozīmēja to, ka esam labi draugi, kaut gan sliecos domāt, ka tādi esam.

Bija palikusi tikai pusstunda līdz randiņam, kad pie manis ieradās Matiass.

–Kas noticis? – Viņa mati izskatījās tik ideāli, cik vien mirstīga cilvēka mati var izskatīties – neviena nepaklausīga mata. – Vai kas steidzams?

–Vispār jau man gadījusies mulsinoša situācija. – Iestūmu Matiasu savā istabā un aizslēdzu durvis.

Cerēju, ka viņš patiešām nav gejs un arī to, ka viņš šo situāciju nav pārpratis pilnīgi ačgārni. Vairākas reizes dziļi ievilku elpu un tad atsāku runāt.

–Man tev ir viens jautājums, bet tev jāatbild godīgi. Sarunāts?

–Labi. – Draugs apsēdās uz gultas malas un gaidīja, kas notiks tālāk.

–Bet tev jāapsola arī tas, ka par šeit redzēto nevienam neko nestāstīsi.

Nu Matiass izskatījās pavisam apjucis.

Pirms viņš paguva uzdot kādu papildus jautājumu, es novilku bikses un atklāju sevi draugam visā pilnībā.

Draugs izlaida smieklus caur degunu.

–Tu gribēji man parādīt savu locekli?! Un ko tu vēlies, lai es pasaku? Vai tā izmērs ir normāls, vai sēklinieki atbilst kādiem standartiem vai…

–Tu neredzi?! – Dusmās iekliedzos. – Šodien skuvu TO vietu un viss ir apsārtis un izmeties sīkās pumpiņās.

Muguru pārklāja satraukuma sviedri un uzrāvu bikses atkal kājās, lai apkaunojošo brīdi pārtrauktu.

Matiass centās nomierināties, bet ik pēc mirkļa atsāka smieties, līdz kļuva sarkans.

–Nekas, pēc pāris dienām apsārtums pāries un arī pumpas pazudīs. – Viņš mierināja. – Pirmajā skūšanās reizē ādas reakcija parasti ir apsārtums, īpaši jau tad, ja skūšana veikta neprasmīgi.

–Man pēc pusstundas ir randiņš ar Adeli. – Šņācu caur zobiem. – Viņa lika man noprast, ka tam būs intīms turpinājums. Manā rīcībā nav pāris dienas, lai savestu ādu kārtībā.

Matiass nodūra galvu un vairs neko neatbildēja.

Bija palikušas desmit minūtes līdz randiņam. Bijām norunājuši, ka tiksimies pie naktskluba Blueberry-nights. Matiass atkal tēloja glābēju un aizveda mani līdz naktsklubam.

Matiass deva padomu, lai vismaz šonakt izvairos no intīmas tuvības, izmantojot aizbildinājumus par to, ka es vēloties nogaidīt un nevēlos visu sasteigt.

Adele jau gaidīja pie naktskluba ieejas, – viņa bija ģērbusies melnā kleitā ar U veida kakla izgriezumu.

Izkāpu no mašīnas un uzsmaidīju meitenei, bet viņa ieraudzīja, ka esmu kopā ar Matiasu, tāpēc aizgriezās prom.

–Adele! – Uzsaucu vispazemīgākajā balss tonī.

Viņa pagriezās pret mani un parādīja labās rokas vidējo pirkstu. Nebija grūti viņu saprast arī bez vārdiem.

Pat necentos viņu aizkavēt un ļāvu, lai meitene iet. Pozitīvā ziņa bija tā, ka vairs nebija jāsatraucas par savu intīmo problēmu – vismaz pagaidām ne.

Turpinājums sekos…

“Shame” (2011) – filma par atkarībām un saistībām


Foto: Filmas reklāmas plakāts.

Pēdējā laikā man izdodas uzdurties filmām, kuras tiek paspilgtinātas ar kailuma palīdzību un “Shame” bija viena no tādām. Patīkami bija tas, ka nācās atzīt, – kailuma nebija tik daudz, lai tas sāktu krist uz nerviem vai padarītu lenti lēti vulgāru.

“Kauns” ir 2011. gada filma, kuras režisors ir Stīvs Makvīns. Galveno lomu filmā atveido Maikls Fasbinders, bet viņa jaunāko māsu atveido aktrise Kerija Muligana.

Filmas saturs: Brendons ir vecpuisis, kurš bez seksa nekādas īpašās saistības ar sievietēm nevēlas uzņemties. Sekss ir viņa lielākā atkarība, – vīrietis pat necenšoties spēj savaldzināt sievietes, – viņam tas patīk un šī īpašība tiek likta lietā, lai ievilktu gultā kārtējo mīļāko. Viņa darba dators ir pārpildīts ar pornogrāfiju, mājās drēbju skapī glabājas vairāki simti erotiska satura žurnālu un dažādi videoierakstu. Brendona dzīves centrā ir sekss. Un tas viss nav tik smieklīgi kā “Amerikāņu pīrāgā” vai tamlīdzīgās filmās, – “Kauns” ir augstvērtīga drāma…

Tad Brendona ikdienas bezrūpīgo ritmu iztraucē māsa Sisija, kas ierodas ciemos pie brāļa, lai laiku padzīvotu pie viņa. Sisija ir depresīva un viņai ar brāli ir daudz kas kopīgs, tikai Brendons to nevēlas atzīt. Viņu attiecības ir reizē sirsnīgas, bet vienlaicīgi arī paviršas, bezrūpīgas, jo Brendons tomēr ir egocentrisks.

Aktierspēle nenoliedzami ir fantastiska, – Kerija Muligana mani absolūti apbūra, – viņas bērnišķīgā seja lieliski uzsvēra viņas galvenās varones būtību, – Sisija ir pieaugusi sieviete, kurai ir gluži bērnišķīga tieksme pēc mīlestības. Aktrise šo lomu iznesa perfekti, – skatītājs patiešām jutīs līdzi Sisijai un tas ir tikai un vienīgi Muliganas nopelns.

Arī par Maiklu Fasbinderu varu teikt tikai to labāko, – viņš Brendona tēlu atveidoja tik īstu, pretrunīgu, reizē nīstamu un cienījamu. Sejā varēja nolasīt to, ka iekšēji viņš veic cīņu ar saviem dēmoniem, kaut gan labi apzinās, ka tie vienmēr būs spēcīgāki.

Patika, ka filmā aizskarta atkarību tēma, – šoreiz nimfomānija. (Mūsdienās tā ir viena no populārākajām atkarībām ar kuru sirgst miljoniem cilvēku visā pasaulē.) Plus tam visam komplektā nāk arī tas, ka galvenais varonis, pat pārsniedzot trīsdesmit gadu vecumu, nav sapratis, ko vēlas no dzīves…

Šī lente pieskaitāma tām, kuras droši varu saukt par uzdrīkstēšanos.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Te arī filmas traileris:

Romāns, kas pārspēj S. Kinga darbus – “Mēness parks”.


Atceros kā es iepazinos ar Breta Īstona Elisa daiļradi, – varētu teikt, ka tā bija nejaušība, bet varbūt tas bija liktenis. (Smejos.) Atceros, ka kāda pavecāka kundze uz bibliotēku atnesa Elisa skandalozo darbu “Amerikāņu psiho” un bija īpaši daiļrunīga, sakot: “Šitādu mēslu sen nebiju lasījusi.” Eliss tika ķengāts un kaunināts par slimīgo fantāziju. Kad kundzīte izgāja no bibliotēkas, grāmatu paņēmu es… 

“Amerikāņu psiho” varbūt ir skandalozākais Elisa darbs, bet tas noteikti nav labākais, – man romānā brutalitāte netraucēja tik ļoti kā visu to firmu un zīmolu nosaukumi, kā arī dažādu restorānu apmeklējumu un vizītkaršu apraksti. Tomēr autora darbos vienmēr piesaistījusi drosme un lietu saukšana īstajos vārdos. Droši varu teikt, ka mana mīļākā Elisa grāmata ir “Mēness parks” un šis darbs ir arī manā visu laiku mīļāko grāmatu TOP 3. “Mēness parku” no bibliotēkas ņemu tik bieži, ka sāk rasties vēlēšanās pašam iegādāties šo darbu. (Kāds man to droši var arī uzdāvināt.) (Atkal smejos.)

Romāns unikāls ar to, ka Eliss šajā darbā nojaucis sienu, kas nošķir reālo no izdomātā, – galvenais “Mēness parka” varonis ir pats Eliss, bet notikumi, kas minēti grāmatā ir fantastikas pārpildīti un tik neticami, ka vienīgais, ko vari darīt, ir ticēt! Autors jau grāmatas pirmajās lappusēs nežēlo kritiku saviem iepriekšējiem darbiem, atzīdams, ka daļa no tiem tapuši narkotiku ietekmē. Viņš atzīst arī to, ka “Amerikāņu psiho” galvenais varonis Patriks Beitmens tapis iedvesmojoties no miesīgā tēva. (Negribētos gan ticēt, ka Elisa tēvs bijis tik nežēlīgs, ka būtu pielīdzināms maniakālajam Beitmenam.)

Grāmatas sākums ir ticams, – reālistisks, bet tad sāk parādīties rēgi, dzīvas rotaļlietas, anomālijas un pilsētu pāršalc arī slepkavību vilnis. Viss šķiet tik neticami, ka neviens patiešām netic grāmatas galvenajam varonim. (Un kurš tad ticētu nelabojamam narkomānam un alkoholiķim?!)

“Mēness parks” atzīts par Stīvena Kinga cienīgu romānu un 2005. gadā saņēma Šausmu ģildes balvu kā labākais gada šausmu romāns, – teikšu, ka “Mēness parks” ir labāks par vismaz pusi Kinga sarakstītajiem darbiem.

Romānā atainota visa glamūra tumšā puse, – narkotikas, nebeidzamas ballītes, alkoholisms, posts, kādu popularitāte nodara ģimenes dzīvei un arī sānsoļi. Eliss raksta patiešām unikāli, drosmīgi un baudāmi…

Grāmatu caurstrāvo mistērijas, – viena no lielākajām ir tā, ka Elisa “bijusī sieva” Džeinija Denisa nemaz neeksistē, par spīti tam, ka viņai ir pašai sava mājaslapa, kurā fani ieskatījušies vairāk kā 3 000 000 reižu. (Džeinija ir fikcijas tēls – tāda sieviete patiesībā nekad nav eksistējusi.) Tāpēc, lai arī cik ļoti gribētu Elisam ticēt, šī grāmata reizē ir gan biogrāfija, gan fikcija, kurai ticēt par visiem 100% tai nevajadzētu…

VĒRTĒJUMS: 10/10

Daudz seksa, franču kino klasikas un Bertoluči – “Sapņotāji” (2003)


Foto: Kadrs no Bernardo Bertoluči filmas “Sapņotāji”. 

Bernardo Bertoluči filma “Sapņotāji” pie skatītājiem nonāca 2003. gadā, – kritiķi to sauca par viņa pēdējo divdesmit gadu labāko filmu, daudzi par to smīkņāja, bet dažās valstīs to cenzēja un pat izgrieza no filmas erotiska satura ainas. Šajā filmā ir daudz kailuma, daudz uzdrīkstēšanās, vieglprātības un arī daudz klasiskā kino esences… 

Ir 1968. gads, Francija – valstī nemitīgi notiek demonstrācijas, dumpji un grautiņi. Amerikāņu students Metjū ieradies Francijā, lai studētu. Dvīņi Izabelle un Teo aicina amerikāņu studentu dzīvot pie sevis, jo viņu vecāki uz mēnesi devušies prom. Trijotne izbauda bohēmu, – lieto alkoholu, smēķē un izdzīvo spilgtākos mirkļus no klasiskā franču kino, min šarādes, kas saistītas ar slavenākajām lentēm un ir arī daudz seksa.

Patiesībā tieši sekss ir tas ar ko Bertoluči šajā filmā ārkārtīgi šokē. Tik daudz atklātu seksuāla rakstura ainu mākslas filmā redzu pirmo reizi, – ir gandrīz viss, ko cilvēks var un ko nevar iedomāties. Ar nožēlu jāatzīst, ka bija brīži, kad šī tik ļoti atklātā seksualitāte traucēja, jo bija neērti skatīties. (Paldies Dievam, ka nepaaicināju nevienu sev kā skatīšanās kompanjonu.)

Visa šī seksuālā un emocionālā brīvība liek ne tikai mulst, bet arī kaut kādā veidā valdzina.  Varu vienīgi slavēt filmas aktierus par lielo drosmi, kura viņiem bija vajadzīga, lai šajā lentē filmētos. Aktieru sastāvs patiešām lielisks – Eva Grīna, Luiss Garels un Maikls Pits.

Fantastiskas bija epizodes, kurās galvenie filmas varoņi izdzīvoja franču klasiskā kino spilgtākās ainas, – mūsdienu kino tika jaukts kopā ar spožām melnbaltajām ainām, kas, manuprāt, šarmēja vairāk par visu. Seksa ainas gan balansēja uz robežas starp mākslu un porno, bet kaut kā tomēr šķita, ka vairāk noturas mākslas lauciņā, bet daudz nemaz arī līdz porno netrūka. Bet šīs atklātās ainas sniedza papildus dabiskuma izjūtu. Tā ir uzdrīkstēšanās, kas man tik ļoti patīk, – robežu nojaukšana.

Pie filmas gan nonācu pateicoties kādam konkrētam aktierim – Maiklam Pitam. Viņa aktiera talantu biju jau novērtējis daudzās filmās, – jāsaka, ka viņam padodas visas lomas. Pēdējo gadu laikā par šo aktieri gan dzirdēts ārkārtīgi maz, vienīgi tiek aprunāts viņa ģērbšanās stils. (Aktieris pat uz saviesīgiem pasākumiem un preses konferencēm ierodas ģērbies kā bezpajumtnieks – saplēstā džemperī, atstarojošā jakā, netīrās džinsa auduma biksēs.)

Godīgi sakot, “Sapņotāji” man atgādināja par daudz jaunāku filmu – Havjēra Dolana “Iedomātajām mīlestībām” – abām filmām kopīgs ir mīlestības trijstūris, tikai Dolana izpildījumā seksa ir daudz mazāk un mīlestība paliek tikai iedomu līmenī. Nemaz neapšaubu to, ka Dolans savu filmu veidojis ietekmējoties no Bertoluči “Sapņotājiem”.

Pat nezinu kā lai vērtē šo filmu, jo tā man izraisīja dalītas sajūtas, – gribas reizē slavēt un riebumā viebties, tikai nezinu, ko gribu darīt pirmo… Man grūti vērtēt divus režisorus – Dolanu un Bertoluči, jo šie divi man likuši iemīlēt franču kino.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Te arī filmas traileris:

Literārā mīkstmiesība, jeb kā man pietrūkst latviešu literatūrā?!


Man vienmēr bijusi sajūta, ka latviešu literatūrā bijuši tukši laukumi, kuri aizpildīti pavirši vai arī palikuši pavisam balti. Es pat teiktu, ka latviešu autori baidās no uzdrīkstēšanās, – mums nav neviena meistara šausmu žanrā, mums nav autoru kas izceltos ar bezkaunību, mums nav arī sava Breta Īstona Elisa, kas nekautrētos lietot tādus vārdus prozā no kuriem tantiņām vīstu ausis un degtu acis… Kāpēc Latvijā rakstnieki izvairās no uzdrīkstēšanās un kāpēc izdevēji baidās no šādu darbu izdošanas?

Kāda latviešu autore par vienu no saviem darbiem reiz teica, ka tajā esot iekļauta Rated R tipa aina. (Ar Rated R apzīmē tāda satura filmas un grāmatas, kuras nevajadzētu skatīties/lasīt cilvēkiem, kuri jaunāki par 18 gadiem.) Šāda tipa ainas romāniem un literatūrai kā tādai piešķir ticamību un reizēm aiziet pat tik tālu, ka rada tumšu Fantasy romāna noskaņu. (Kā piemēru varam ņemt Breta Īstona Elisa darbus.)

Atgriežoties pie pieminētās Rated R  tipa ainas latviešu autores izpildījumā, – teikšu atklāti un godīgi, – aprakstīt bučošanos un to, ka kaisle mīlētājus pārņēma no matu galiem līdz papēžiem, tā ir multfilmu un “Skolas romānu” līmeņa erotiskā aina – bezkaislīgi un bezemocionāli. Rated R aina būtu Līsbetas (Varone no romāna “Meitene ar pūķa tetovējumu”.) atriebība par izvarošanu, bet neko tādu latviešiem nav izdevies radīt, jo liela uzdrīkstēšanās mūsmājās skaitās tā, ja romāna varones bērns noslīkst vai tamlīdzīgi. (Arī tad reizēm lasītāji uzskata, ka autors aizgājis par tālu.) BET literatūrā nepastāv jēdziens “robežas”!!!

Dzīvei arī romānos jābūt reālai, – sabiedrībā taču pastāv izvarošanas, sekss, bezpajumtnieki, pagrimums, izvirtības, slepkavības, izsmiešana un daudz kas cits šķietami “netīrs”. Nevajadzētu to noklusēt tikai tāpēc, ka tie ir tā saucamie “neērtie temati”. Vai autori baidās, ka, radot šādu tumšu pasauli, viņi paši tiks uzskatīti par tumšiem un garīgi netīriem?! Vai izdevējus māc bailes, ka šādi darbi varētu būt komerciāli neveiksmīgi?! Varbūt bail no sabiedrības nosodījuma?!

Atbildēt uz šiem retoriskajiem jautājumiem es nevarēšu un varbūt arī nevajag. Gan jau pienāks laiks, kad latviešu literārā mīkstmiesība tiks iemīdīta dubļos un dzims arī pašmāju Stīvens Kings un Brets Īstons Eliss, atstājot pašmāju rozmundas pilčeres pagātnei.

Literatūra taču ir māksla un tur var un vajag atļauties visu! Romānus taču neraksta ar domu, ko par to teiks lasītāji, bet gan ar domu, ka tā ir māksla un sniedz baudījumu pašam autoram.

Pajautājiet paši sev kāpēc filma “Kolka Cool” ir tik veiksmīga??? Tāpēc, ka tā ir uzdrīkstēšanās, – tajā viss ir īsts un bez jebkādiem izpušķojumiem! Lasītājam šķitīs reālāk, ja varonis tā vietā, lai dusmās pateiktu “Ej, lūdzu, projām!”, pateiks “Ej dirst!” – dusmās cilvēkam cenzūra nedarbojas un ārzemju autori nebaidās savos darbos izmantot tik populāros “Fuck You!” vai “Shit!”. 

Tad nu novēlu latviešu autoriem uzdrīkstēšanos! Vienīgais izņēmums, kurā šī cenzūra un runāšana “caur puķēm” būtu jāievēro, ir bērnu literatūra, bet pārējos žanros – droši, ļaujiet sev brīvu vaļu.

“Česilas pludmalē” – Nevainīgi savā kāzu naktī


20. gadsimta otrā puse – divi jaunlaulātie gaida savu kāzu nakti ar lielām bailēm un neziņu. Abi ir nevainīgi, bet šo intīmo detaļu paturējuši noslēpumā viens no otra. Jaunais pāris ir pilnīgi svešas tuvības priekšā, bet kā šī pavisam jaunā intimitātes pasaule ietekmēs viņu attiecības?!

Makjuans vienmēr bijis izcils meistars, ja runa ir par sarežģītu jūtu pasauli. Viņš mīlestību parasti ieliek pavisam citos rāmjos, savādākā ainavā un arī paši mīlētāji ir neparasti. Pēc romāna “Česilas pludmalē” izlasīšanas radās vēlme atkārtoti izlasīt arī viņa romānu “Bezgalīgā mīlestība”, lai tikai ilgāk varētu pagremdēties Makjuana daiļradē.

“Česilas pludmalē” ir stāsts par jaunlaulātajiem – Edvardu un Florensu, abi ir seksuāli nepieredzējuši, nobijušies un gandrīz nepārtraukti dzīvo domās par intīmu tuvību. Viņa bailēs, viņš gaidās. Florensa ir meitene no augstākās sabiedrības – turīga, muzikāla un inteliģenta. Viņas vecāki ir pazīstami ar pašu Airisu Mērdoku, ēdienreizēs uz ģimenes galda ceļ greznus, neparastus ēdienus un spēj būt iejūtīgi arī pret sarunu biedriem, kas nav pārāk inteliģenti. Edvards šajā jomā atšķiras, jo viņa radītāji ir savādnieki – māte garīgi slima, bet tēvs nekad netiek galā ar mājas darbiem, tāpēc visi viņa ģimenē valkā negludinātas drēbes.

Florensas tēls grāmatā vispār ir kaut kas burvīgs, gluži vai kā no fantāzijas literatūras, – emocionāli sarežģīta, sirdsskaidra un mīlestības apgarota meitene.
Ko varētu teikt par Edvardu? Ideja par “vēsturisku romānu ciklu par puslīdz aizmirstiem cilvēkiem, kuri kādu laiku bijuši pietuvināti izcilām personībām vai arī paši izbaudījuši spožas slavas mirkli” ir ģeniāla. Ja šāds romānu cikls tiktu izdots reālajā dzīvē, tad noteikti gribētu to izlasīt. Ja neskaita to, ka Edvards, pārsniedzis divdesmitgadnieka vecumu, ir nevainīgs, tad var viņu uzskatīt par vidusmēra puisi.

Šis literārais darbs ir samērā pikants ar sīki aprakstītām intīmajām detaļām. Sākotnēji šķiet, ka romāns ir ārkārtīgi komisks – divi mīlnieki bradā ap seksa tematiku kā divas pīles pa ledu un ir gandrīz skaidrs, ka īpaši labi tas nevar beigties. Beigu daļā grāmata kļūst nopietnāka un liek arī pašam lasītājam apcerēt mīlestības tēmu, arī to, cik svarīga loma savstarpējās attiecībās ir intīmajai tuvībai. Noslēgums ir tik meistarīgs, ka nevjag vairs neko pielikt, nedz arī atņemt, – skaisti, gluži kā tāda attiecību himna.

Makjuans ar “Česilas pludmalē” radīja to pašu noskaņu, kas bija “Bezgalīgajā mīlestībā” – savādāks attiecību modelis, īsti līdz galam nesaprasta un kutelīga mīlestība ar visām no tā izrietošajām sekām. Vienā vārdā – saldsērīgi.

Pievienošos literatūras kritiķiem un teikšu, ka šis patiešām ir Iana Makjuana labākais romāns.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Emma Vatsone filmējas Rated R tipa filmā


The Motion Picture Association of America šogad gaidāmajai filmai “The Perks of Being a Wallflower” piešķīrusi Rated R statusu. Galveno sieviešu lomu filmā atveido “Harija Potera” zvaigzne Emma Vatsone. Vai tas nozīmē, ka varēsim vērot Vatsoni patiešām nepiedienīgās ainās?!

Stīvena Čbovka grāmatā “The Perks of Being a Wallflower” patiešām bija minētas arī intīma rakstura ainas, bet tās netika tik smalki iztirzātas, lai varētu uzskatīt par rupjām, seksuāli pārāk atklātām vai kādā citā veidā nepiedienīgām. Protams, – grāmatā ir apspriests sekss, gan tradicionāls, gan netradicionāls, narkotiku lietošana, alkohols, attiecības, apmātība, ģimenes attiecības un pat pedofīlija… Pietiekami krāšņs komplekts, lai režisors to spētu padarīt par patiešām pelnīti Rated R vērtētu filmu.

Grāmatas beigu daļā gan ir intīma aina starp Čārliju (aktieris Logans Lermans) un Semu (jau minētā Emma Vatsone). Ir pamatotas cerības, ka tieši šī būs filma, kas liks Vatsoni uztvert kā talantīgu aktrisi, nevis kā gudro Hermioni no Poteriādes. 

Eksperti šai filmai piešķirto Rated R statusu vērtē skeptiski un apgalvo, ka tas iegūts tikai tāpēc, lai piesaistītu plašāku skatītāju uzmanību.

Filmai uz ekrāniem vajadzētu nonākt šī gada rudenī. “The Perks of being Wallflower” atspoguļo skolēnu dzīvi Pitsburgā, Pensilvānijā 1991. – 1992. mācību gadā.

Te arī video ar kadriem no filmas un intervijām ar aktieriem: