Sems Smits

Subjektīvs atskats uz 2017. gada labākajiem albumiem


2017. gads bija gads, kurā literatūru noliku otrajā plānā un lielāko daļu uzmanības savā brīvajā laikā veltīju filmām, seriāliem, rakstīšanai un, protams, mūzikai, jo bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama. Šis gads mūzikas lauciņā bija patiešām brīnišķīgs, tāpēc katra gada mēnesim esmu izvēlējies vienu albumu – favorītu, kuru tajā mēnesī klausījos visaktīvāk. 

JANVĀRIS: Britu indie grupas Aquilo debijas albums Silhouettes,  kurš pie klausītājiem nonāca 2017. gada 27. janvārī, manas simpātijas iekaroja jau tad, kad tas vēl nemaz nebija iznācis, jo singli, kas tika izdoti pirms 27. janvāra, lika nojaust, ka albums būs kaut kas patiešām ļoti īpašs. Un nojautas izrādījās pamatotas, jo Aquilo debijas albuma dziesmām piemīt spēcīgs miers, kas pārņem klausītāju savā varā un aizved pa atmiņu takām.

FEBRUĀRIS: Tā kā februārī netika izdots neviens albums, kuru uzskatītu par vienu no saviem gada favorītiem, tad mēneša albuma titulu piešķīru 2016. gada 21. oktobrī iznākušajam rokgrupas The Pretty Reckless trešajam studijas albumam Who You Selling For. Arī šajā albumā grupas soliste Teilore Momsena joprojām koķetē ar tēmām par elli un dvēseles pārdošanu, bet grupas mūzika ieguvusi lielāku brieduma pakāpi un atgādina kaut ko no old school rokgrupu gabaliem.

MARTS: 2017. gada 3. martā pie klausītājiem nonāca dziedātāja Eda Šīrana trešais studijas albums ÷, kurš lauza rekordus, skanēja gandrīz pilnīgi visur un pārņēma mūzikas topus tā, ka vadošajā desmitniekā bija atrodamas tikai dziesmas no šī albuma. Eds zina, kā radīt komerciāli veiksmīgas dziesmas un šo formulu viņš izmantojis arī strādājot pie šī albuma radīšanas. Tikai ar albumiem, kas izpelnās milzīgu popularitāti, parasti notiek viena ne pārāk laba lieta – tie tik ļoti tiek griezti pa riņķi, ka vienā mirklī tie ļoooti apnīk.

APRĪLIS: Tā kā aprīlis man palika bez mēneša albuma, tad aprīlim izvēlējos vienu no maijā iznākušajiem albumiem. Amerikāņu repera Logic trešais studijas albums Everybody pie klausītājiem nonāca 2017. gada 5. maijā un īpašu uzmanību tas izpelnījās, pateicoties singlam 1-800-273-8255, kurā runāts par cilvēkiem, kas vēlas šķirties no dzīves. Pasaulē, kurā vairums reperu dzied par vieglas uzvedības sievietēm, naudu un dārgiem auto, ir ārkārtīgi patīkami redzēt un dzirdēt tādus izpildītājus kā Logic, kas savām dziesmām izvēlas jēgpilnus tematus, kuri rada izmaiņas sabiedrībā un iedrošina uz pārmaiņām miljoniem cilvēku visā pasaulē.

MAIJS: Amerikāņu poproka grupas Paramore piekto studijas albumu After Laughter, kurš klausītāju vērtējumam tika nodots 2017. gada 12. maijā, pavisam noteikti esmu klausījies biežāk nekā jebkuru citu šajā topā iekļauto albumu. Daudzus grupas fanus pārsteidza Paramore jaunais skanējums, kuru grupas soliste Heilija Viljamsa raksturo ar frāzi “raudi cītīgi, dejo cītīgāk”, jo albumā depresīvi teksti sakausēti ar dzīvespriecīgu instrumentālo pavadījumu. Savu salauzto sirdi Heilija kopā ar grupas biedriem pārvērtusi mākslā un radījusi albumu, kurā atrodamas atsauces uz astoņdesmito gadu populāro mūziku.

JŪNIJS: Angļu dziedātājas Duas Lipas debijas albums Dua Lipa, kurš tika izdots 2017. gada 2. jūnijā, viennozīmīgi ir mans gada lielākais guilty pleasure mūzikā, par kuru patiesībā nekādu vainas izjūtu nejūtu, jo kurš gan šī gada laikā nav dungojis rindiņu “I’ve got new rules, I count ’em” no Duas līdz šīm populārākās dziesmas New Rules?! Gandrīz visas albuma dziesmas ir ārkārtīgi lipīgas un dziedātājas debijas platē atrodams pat duets ar Coldplay solistu Krisu Mārtinu, bet, manuprāt, lielu lomu Duas popularitātē spēlē arī tas, ka dziedātāja ir ļoti piezemēta un ārkārtīgi jauka gan pret faniem, gan pret savu komandu.

JŪLIJS: Amerikāņu dziedātājas SZA unikālo balsi iemīlēju jau tad, kad to pirmoreiz dzirdēju barbadosiešu dziedātājas Riannas dziesmā Consideration. Tolaik par SZA bija dzirdējis tikai retais, bet kopš 2017. gada 9. jūnija, kad dziedātāja izdeva savu debijas studijas albumu Ctrl, viss ir mainījies un viņa kļuvusi par vienu no gada aktuālākajām jaunajām māksliniecēm. SZA balsij ir šarms, kāds piemita aizgājušo desmitgažu soulmūzikas dziedātājām, un viņa šo dāvanu liek lietā, radot patiešām lieliskas RnB dziesmas, kuras vienkārši ir neiespējami noklausīties tikai vienreiz.

AUGUSTS: Amerikāņu rokgrupas PVRIS otrais studijas albums All We Know of Heaven, All We Need of Hell, kurš pie klausītājiem nonāca 2017. gada 25. augustā, man bija viens no patīkamākajiem atklājumiem, jo līdz pat augusta sākumam par šo grupu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Albums ir vokāli, instrumentāli un saturiski spēcīgs – tajā saklausāma tāda kā pieradināta agresija, kura nav nogurdinoša, bet vienlaicīgi nav arī pārāk pieklusināta. Ne velti albuma nosaukumā minētas debesis un elle, jo šis albums ir kaut kas pa vidu abiem – dievišķi skaists un ellīgi sāpīgs.

SEPTEMBRIS: Mailiju Sairusu var mīlēt vai ienīst, jo šī amerikāņu dziedātāja reti kuru cilvēku pēdējo gadu laikā atstājusi vienaldzīgu, bet, šķiet, ka, izdodot savu sesto studijas albumu Younger Now, kurš iznāca 2017. gada 29. septembrī, Mailija atgriezusies pie savām kantrī mūzikas saknēm un padarījusi savu tēlu daudz mierīgāku, brīžiem pat nedaudz vecmodīgu. Younger Now viennozīmīgi nepārspēs 2013. gadā izdotā albuma Bangerz milzīgo popularitāti, bet tas nekādā ziņā nemaina faktu, ka šogad izdotais albums ir patiešām ļoti kvalitatīvs un tajā iekļautās dziesmas ir uzlādētas ar pamatīgu pozitīvisma devu.

OKTOBRIS: Amerikāņu grupas Bleachers otrais albums Gone Now, kurš tika izdots 2017. gada 2. jūnijā, apvieno sevī divpadsmit dziesmas, kuras varu iztēloties skanam kādā ballītes ainā indie filmā. No manas mutes tas noteikti ir kompliments, jo man patīk indie filmas un nestandarta ballīšu mūzika. Albums ne tuvu nav perfekts, bet es to patiešām izbaudīju un dziesmas Hate That You Know Me un Don’t Take the Money gandrīz nekad nespēju noklausīties tikai vienreiz.

NOVEMBRIS: 2017. gada 3. novembrī pie mūzikas mīļotājiem nonāca britu dziedātāja Sema Smita otrais studijas albums The Thrill of It Allkurš izpelnījās dažādas atsauksmes, jo ir arī tādi mūzikas kritiķi, kas uzskata, ka Sems spēj radīt tikai viduvējas balādes un panākumus viņam nodrošina savdabīgā un ļoti spēcīgā balss. Jāatzīst, ka, klausoties The Thrill of It All, nekādus īpašos pārsteigumus nesagaidīju, bet, skatoties no otras puses, izpalika arī nepatīkami pārsteigumi un klausītāji saņēma veco labo Semu Smitu. Īpaši gribētu izcelt albuma fenomenālāko dziesmu No Peace, kurā Sems apvienojies duetā ar jauno dziedātāju YEBBA.

DECEMBRIS: Svinot sava piektā studijas albuma The Con desmito gadadienu, kanādiešu indie roka duets Tegan and Sara nolēma 2017. gada 10. oktobrī albumu izdot atkārtoti – šoreiz kā labi zināmo dziesmu kaverversiju albumu, kurā dzirdamas duetam mīļu mūziķu versijas par The Con albuma dziesmām. The Con X: Covers ir ļoti daudzveidīgs albums, jo tajā dzirdamas PVRIS, Bleachers, Sindijas Lauperes, CHVRCHES, Grimes, Paramore solistes Heilijas Viljamsas un citu grupu un dziedātāju versijas par The Con albumā iekļautajām dziesmām, no kurām vairākas pat pārspēj oriģinālu. (Burn Your Life Down Bleachers izpildījumā un Nineteen Heilijas izpildījumā man lika uzmesties zosādai un skriet skudriņām.)

Un kādu mūziku tu klausījies 2017. gadā? Kādi ir tavi favorīti un atklājumi mūzikā? 

Advertisements

Gospeļi, šķiršanās un reliģija: Sema Smita jaunais albums


Šķiet, ka viens no 2017. gada svarīgākajiem datumiem mūzikas pasaulē ir 3. novembris, jo tā bija diena, kad pie klausītājiem nonāca dziedātāja Sema Smita otrais studijas albums The Thrill of It All, kuru Smita faniem nācās gaidīt vairāk nekā 3 gadus, jo viņa iepriekšējais albums In the Lonely Hour tika izdots 2014. gada 26. maijā. 

Ja Smita debijas albumā daudz tika runāts par neatbildētu mīlestību un ilgām pēc kāda, tad The Thrill of It All jau tiek runāts par šķiršanās sāpēm, kā arī par reliģiju. Albuma vadošā singla Too Good at Goodbyes videoklips koplietošanas vietnē YouTube divu mēnešu laikā skatīts vairāk nekā 200 miljonu reižu, kas, manuprāt, ir labs rādītājs, kurš apliecina, ka cilvēkiem Smita mūzika patiešām ļoti pietrūka. Profesionālo kritiķu atsauksmes par Smita jaunāko veikumu ir lielākoties pozitīvas, tomēr netrūkst arī negatīvas kritikas: piemēram, New Musical Express apgalvo, ka šajā albumā britu dziedātāja veikums reizēm vērtējams kā blāvs, bet The A.V. Club vērtējums ir vēl skarbāks, jo portāla mūzikas kritiķis apgalvo, ka Sema Smita mūzikā laba ir tikai viņa balss, kamēr pašas dziesmas ir garlaicīgas. Tomēr neviens neapšauba to, ka Smits šogad un arī nākamgad dominēs ne tikai mūzikas topos, bet arī mūzikas balvu pasniegšanās, jo viņš, gluži tāpat kā Adele, ir vērtība, kuru mīl gan klausītāji, gan balvu dalītāji.

Noklausoties The Thrill of It All albumu, nekādus lielos pārsteigumus nesaņēmu, jo gan vokāli, gan stila ziņā tas joprojām ir tas pats vecais labais Sems Smits, kuru iepazinām pirms vairāk nekā trim gadiem. No vienas puses, tas ir labi, jo es absolūti nejūtos vīlies tajā, ko saņēmu, bet, no otras puses, kāds neliels pārsteigums vai muzikālais eksperiments izaugsmei nebūtu nācis par ļaunu.

Kad Zeins Lovs intervēja dziedātāju, Smits atklāja, ka albuma pamatakmens bijusi dziesma Burning, kura ir viena no atklātākajām dziesmām viņa karjerā. Emocionālo sadegšanas sajūtu, par kuru Smits stāstīja intervijā Lovam, dziesmā var ļoti labi saklausīt un Burning viennozīmīgi ir viena no albuma spēcīgākajām kompozīcijām. Pie savām favorītēm pieskaitu arī šīs dziesmas: Midnight Train, kura pārpratuma dēļ gandrīz nenonāca līdz iekļaušanai albumā, jo Smits domāja, ka dziesmu nosūtījis savai komandai, kad patiesībā e-pasts ar dziesmu nemaz nebija nosūtīts; Timbaland producētā Praykura sākotnēji bija paredzēta dziedātāja trešajam albumam un ir vienīgā albuma dziesma ar politisku zemtekstu; No Peace, kurā Smits apvienojies duetā ar mazpazīstamu dziedātāju Yebba, kuras balss sakūst kopā ar Smita balsi, radot absolūti perfektu un izjustu skanējumu; Nothing Left for You, kuras skanējums ir vienkāršs, bet, pateicoties gospeļu korim, vienlaicīgi arī ļoti atmiņā paliekošs; Baby, You Make Me Crazy, kuras džezīgās un dzīvespriecīgās noskaņas patīkami kontrastē ar pārējām albuma dziesmām.

Dažas no albuma dziesmām man patiešām šķita garlaicīgas un viegli aizmirstamas, bet noteikti ne sliktas, toties tās, kuras šajā albumā mirdz, ir patiešām izcilas (īpaši Pray, No Peace un Burning) un tās noteikti kļūs par 21. gadsimta popmūzikas klasiku. Ļoti priecē tas, ka otrajā albumā vairāk dzirdams gospeļu koris, kas vienkārši lieliski papildina Smita balsi un piešķir dziesmām pamatīgumu un jaunas dimensijas.

The Thrill of It All ir albums, kura dziesmas klausīties atkal un atkal.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Mūzikas albums vientulīgām stundām


Foto: albuma vāciņš

Foto: albuma vāciņš

“I’m covering my ears like a kid
When your words mean nothing, I go la la la
I’m turning off the volume when you speak
Cause if my heart can’t stop it, I find a way to block it I go.”

Šīs Naughty Boy dziesmas “La la la” rindiņas noteikti ir dzirdējis katrs, kurš ar popmūziku ir uz “Tu”, bet, manuprāt, diezgan maza šīs dziesmas klausītāju daļa zina, ka dziļās un neparastās balss īpašnieks, kas šīs rindiņas dzied, ir divdesmit divus gadus vecais britu jaunietis Sems Smits, kuru bieži vien cilvēki jauc ar citu britu jaunieti – 23 gadus veco dziedātāju Džonu Ņūmenu. Smita maģiskā balss ir sajūsminājusi cilvēkus visā pasaulē, liekot tiem vēlēties, lai jaunais dziedātājs dzied viņiem šūpuļdziesmas pirms iemigšanas.

Šā gada 26. maijā, septiņas dienas pēc dziedātāja divdesmit otrās dzimšanas dienas, klausītāju vērtējumam tika nodots Sema Smita debijas albums In The Lonely Hour, kuru izdevusi ierakstu kompānija Capitol Records. Rakstot šo albumu, Smits daudz klausījies norvēģu dziedātājas Maria Mena radītās dziesmas, kā arī smēlies iedvesmu no neatbildētas mīlestības radītajām sāpēm. (Intervijā The FADER jaunais dziedātājs atklājis, ka albums In The Lonely Hour ir par cilvēku, kurā viņš pagājušā gadā iemīlējās, nesaņemot pretmīlu. Smits šajā intervijā arī atklāja, ka viņam nav nekādas attiecību pieredzes, jo par viņa mīlestības objektiem vienmēr kļuvuši cilvēki, kas nav spējuši atbildēt ar to pašu.)

Foto: Sems Smits, uzstājoties SNL

Foto: Sems Smits, uzstājoties SNL

Runājot par albumā iekļautajām dziesmām, varu teikt, ka man tās visas šķiet pietiekami baudāmas, lai klausītos vairāk par vienu, divām un arī trim reizēm. Mana absolūtā šī albuma favorīt-dziesma ir Money On My Mindkuru pēdējo pāris nedēļu laikā noklausos vismaz desmit reizes dienā, bet ne mazāk simpātiska man šķiet Stay With Mekas klausītāju aizrauj ar smeldzi, emocionalitāti un gospeļu kori, kas piešķir dziesmai episkumu. I’ve Told You Now  ir dziesma, kuru bez problēmām un apnikuma varētu klausīties no rīta līdz vakaram (un to es saku bez jebkādas pārspīlēšanas), jo šīs dziesmas vienkāršībā un emocionālajā atkailinātībā slēpjas tās panākumu atslēga. Par pārējām albuma dziesmām neko daudz piebilst nevaru – tās ir smeldzīgas, nedaudz līdzinās viena otrai, ir vokāli ļoti spēcīgas, kā arī katrā no tām ir nedaudz klasiska šarma, kas spēj klausītāju apburt. Nav šaubu, ka arī pēc desmit gadiem Sema Smita dziesmas būs tiesīgas saukties par labu mūziku, jo, radot šo albumu, jaunais dziedātājs nav centies radīt preci, bet mūziku.

Ideāls albums, kuru klausīties vientulīgā stundā, ļaujoties pārdomām un labas mūzikas baudīšanai.

VĒRTĒJUMS: 8/10