sievietes

Spilgtākie citāti no Čārlza Bukovska grāmatas “Sievietes”


Kad sāku lasīt Čārlza Bukovska romānu “Sievietes”, biju noskaņojies, ka man tas patiks, jo a)Bukovskis ir klasiķis, kuru apjūsmo daudzi, b)man patīk nedaudz provokatīva un nepieradināta proza, c)iepriekš biju lasījis patiešām lieliskus citātus no citiem viņa darbiem. Tomēr “Sievietes” sagādāja man smagu vilšanos, jo šī darba galvenais varonis Henrijs Činaskis manī radīja antipātijas, kā arī citu romāna varoņu likteņi man īsti nerūpēja, turklāt visa šī darba garumā nenotiek tikpat kā nekāda varoņu izaugsme. Diemžēl šaubos, ka Bukovska darbu lasīšanai došu otru iespēju, jo jūtu, ka man ar viņa daiļradi vienkārši nav pa ceļam. 

Vienīgais, par ko Bukovski varu uzslavēt, ir spēcīgie citāti, kuru dēļ izlēmu izveidot citātu izlasi blogā, lai “Sieviešu” lasīšana man nebūtu bijusi veltīga. 

“Pasaulē ir pārāk daudz aukstuma. Ja cilvēki par visu mierīgi izrunātos, būtu daudz labāk.” – 76. lpp

“Māsas jau brīdināja, ka, dzīvojot ar tik vecu perdeli kā tu, nekas labs nav gaidāms.” – 109. lpp

“Cilvēks vienkārši nogurst turēt mīlestību sevī un izlaiž laukā, jo vajag kādu vietu, kur tai iet. Tad parasti sākas nepatikšanas.” – 115. lpp

“Attiecību sākums vienmēr ir visvieglākais. Pēc tam sākas atklājumi, kas nekad nebeidzas.” – 118. lpp

“Nekad neko nevar zināt. Ir tādas dienas, kad labāk palikt gultā un paslēpties zem segas.” – 176. lpp

“Publiku nevajag novērtēt par zemu un nevajag arī tai laizīt pakaļu. Jāatrod zelta vidusceļš.” – 178. lpp

“Ja notiek kaut kas slikts, tu dzer, lai to aizmirstu; ja notiek kas labs, tu dzer, lai nosvinētu; un ja nenotiek nekas, tu dzer, lai kaut kas notiktu.” – 206. lpp

“Ir daudz dažādu nāvju, un, kaut arī mēs zinām par nāves esamību un gandrīz katru dienu par to domājam, ļoti grūti ir izturēt, kad negaidīti nomirst tuvs un mīlēts cilvēks.” – 206. lpp

“Cilvēki vēstulēs parasti ir daudz labāki nekā īstenībā. Tieši tāpat kā dzejnieki dzejā.” – 224. lpp

“Tā ar cilvēkiem ir. Jo ilgāk viņus pazīst, jo vairāk dīvainību viņos parādās. Dažreiz dīvainības ir uzjautrinošas – sākumā.” – 232. lpp

“Dzīvojot vienā vietā, cilvēks sāk ticēt, ka visur ir tāpat kā viņa kaktā.” – 239. lpp

“Smags darbs ir kaut vai tikai nodzīvot līdz nāvei.” – 246. lpp

“Galu galā visiem viss ir viena vienīga sagadīšanās.” – 256. lpp

“Ja miesa nedabū paēst, arī gars ir izsalcis.” – 288. lpp

“Jo vairāk upju šķērsots, jo vairāk tu zini par upēm – protams, ja esi izturējis krāces un slidenos akmeņus. Dažkārt gadās sāpīgi apdauzīties.” – 293. lpp

“Labs rakstnieks zina, kad nerakstīt. Klabināt mašīnu jau prot katrs.” – 299. lpp

“Cilvēki bez morāles bieži uzskata sevi par brīvākiem, bet parasti viņiem trūkst spējas just vai mīlēt.” – 300. lpp

“–Tu uzvedies kā kinozvaigzne. Vai tavas sievietes vienmēr ir bijušas divdesmit , trīsdesmit gadu jaunākas par tevi?

–Kad man vēl nebija trīsdesmit, tad tā nebija.” – 315. lpp

“Taču melot cilvēkam par viņa talantu tikai tāpēc, ka viņš sēž tev pretī, ir pagalam nepiedodami, jo tas ir mudinājums viņam neatlaidīgi turpināt, un tieši tādā veidā cilvēks bez īsta talanta var visnejēdzīgāk izniekot savu dzīvi.” – 329. lpp

“Cilvēku attiecībās ir vajadzīga uzticība, pat ja viņi nav precējušies.” – 346. lpp

“–Man laikam vajag drusku iedzert.

–Gandrīz visiem vajag, tikai daudzi to nezina.” – 347. lpp

Grāmatu izdevusi “Izdevniecība AGB”; no angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Vai vīrietis drīkst raudāt?


Foto: kadrs no seriāla Supernatural

Foto: kadrs no seriāla Supernatural

Dzirdot vārdu salikumu “dzimumu vienlīdzība”, visbiežāk cilvēki domā tieši par sieviešu tiesībām un to, cik ļoti sievietes cieš no seksisma, bet tikai retais aizdomājas par to, ka dzimumu vienlīdzība ir arī vīriešu temats, jo nereti arī vīrieši kļūst par seksisma mērķiem. 

Pagājušā gadā, kad aktrise Emma Vatsone kļuva par ANO labās gribas vēstnesi, viņa dažādos ANO organizācijas “ANO sievietes” rīkotajos pasākumos izvēlējās runāt ne tikai par sieviešu tiesībām, bet arī par to, ka vīrieši ikdienā cieš no dažādiem sabiedrībā valdošajiem stereotipiem, kā arī nerakstītām normām. Savā pirmajā ANO runā Vatsone uzsvēra, ka feministes visbiežāk tiek uztvertas kā vīriešu nīdējas, bet tam tā nevajadzētu būt, jo dzimumu līdztiesība ir jautājums, par kuru aktīvi vajadzētu diskutēt arī vīriešiem. Īpaši viņa izcēla sabiedrībā kultivēto stereotipu, ka vīrieši nedrīkst būt emocionāli un vāji, kas bieži vien vīriešiem liek iztikt bez speciālistu palīdzības, kad viņi saskārušies ar depresiju vai kādu citu garīgo slimību, jo kauns un bailes viņiem liedz šo emocionālo vājumu atzīt. Rezultāts: Lielbritānijā visbiežākais nāves cēlonis vīriešiem vecumā no 20 līdz 49 gadiem ir pašnāvība.

Citāts no intervijas, kuru Emma Vatsone sniedza šī gada 8. martā HeForShe kampaņas ietvaros:

Foto: aktrise Emma Vatsone

Foto: aktrise Emma Vatsone

“Mani patiešām satrauc šī doma, ka vīrieši nedrīkst raudāt, un nedrīkst izteikties un runāt par to, kā viņi jūtas. Es domāju, ka tā ir skumjākā lieta pasaulē. Būt dedzīgam, būt emocionālam – tas nav tas, kas tevi padara par meiteni. Tas ir tas, kas padara tevi par cilvēku.” – Emma Vatsone 

Domāju, ka gandrīz katrs taču ir dzirdējis jautājumu “Kādam ir jābūt īstam vīrietim?”, kurš tiek uzdots dažādās intervijās televīzijā, radio un drukātajā presē, kad tiek intervētas sievietes. Ziniet, kādai vajadzētu būt atbildei uz šo jautājumu: tādam, kāds viņš vēlas būt. (Tieši tas pats attiecas uz sievietēm.) Šādi jautājumi, manuprāt, ir diezgan muļķīgi un vairo seksismu, jo liek mums ielikt sievietes un vīriešus kaut kādos noteiktos normu un rīcības rāmjos, tādējādi nostiprinot stereotipus, kas liek cilvēkiem justies slikti un nevīrišķīgi vai nesievišķīgi, ja viņi neatbilst savam dzimumam noteiktajām normām.

f0df7769a381e0c12b0391c21878fdb5

Bija laiks, kad ļoti vēlējos mācīties par pirmsskolas izglītības pedagogu, jo man patīk auklēt mazus bērnus, bet šī vēlme palika tikai idejas līmenī, jo nobijos no tā, ka mūsdienu sabiedrība (īpaši jau Latvijā) nav gatava pieņemt to, ka vīrieši strādā jomās, kurās ilgstoši strādājušas tikai sievietes. (Ar ļoti retiem izņēmumiem.) Vēl samērā nesenā pagātnē viens no maniem paziņām līdzīgu iemeslu dēļ sapņus par nākotnes karjeru iebradāja dubļos: viņš vēlējās kļūt par frizieri, bet no šīs ieceres atteicās, jo saprata, ka tad viņu uzskatītu par geju. (Šis paziņa ir absolūti heteroseksuāls.) Protams, lai lauztu šos stereotipus ir jāiet un jādara – jāmācās profesija, kas patīk, un jādara darbs, kurš ir sirdij tuvs, bet reizēm bailes, kuras cilvēkos iedēsta sabiedrība, ir stiprākas par sapņiem, tāpēc ne viens vien cilvēks izvēlas izdabāt sabiedrībai, ne sev. Muļķīgi, bet ne katrs ir tik stiprs, lai nostātos pret straumi un nepazustu tajā. Skumjākais laikam ir tas, ka šo stereotipu kultivēšanu mēs ļoti bieži saucam par izglītību, jo dzimumam uzliktās normas tiek mācītas jau tad, kad sēžam pamatskolas solā, bet reizēm šī izglītošana notiek vēl agrākā vecumā.

Daļēji pie vainas ir arī bērnu vecāki, kas puikām bērnībā stāsta, ka viņi nedrīkst raudāt, bet meitenēm, ka viņām nevajadzētu spēlēties ar mašīnām. Varētu šķist, ka tie ir tikai tādi sīkumi, tomēr šī doma iesēžas dziļi zemapziņā un vēlāk, kad šie bērni kļuvuši par pieaugušajiem, meitenes baidās iekarot savu vietu “vīriešu pasaulē”, bet vīrieši cenšas slēpt emocijas un izjūt kaunu brīžos, kad ir ļāvuši tām vaļu.

Savā HeForShe runā Vatsone pieminēja arī to, ka tad, kad vīrieši tiks atbrīvoti no stereotipu važām, situācija mainīsies arī sievietēm. Jo tikai tad, kad cilvēks jūtas pieņemts, kā arī netiek vērtēts pēc sava dzimuma, viņš spēj sniegt sabiedrībai labāko no sevis. Gan vīriešiem, gan sievietēm vajadzētu darīt to, ko viņi vēlas, neizpelnoties sabiedrības nosodījumu par dzīvošanu saskaņā ar sevi un vēl vairāk – par savām emocijām.

Līgas Sproģes atsauksme par grāmatu “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”


sievietes.kuras.skrien.ar.vilkiemBeidzot arī līdz mums nonākusi grāmata, kuru visapkārt pasaulei apspriež visās sabiedrības aprindās jau kopš tās iznākšanas pirms aptuveni divdesmit gadiem. Klarisas Pinkolas Estesas darbs „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” ir kā kauciens, kas sadrebina sievietes būtību līdz pašiem dziļumiem un liek atmosties no transa, kurā pašas sevi esam ieaijājušas, ilgstoši ignorējot savvaļīgo iedabu un savas būtības veselīgās izpausmes.

Dr. Estesa meistarīgi izmanto savas zināšanas psiholoģijā kā arī seno teiksmu vākšanā un stāstīšanā, lai aizvestu savas lasītājas atpakaļ pie saknēm un soli pa solim atgrieztu uz dvēseles takas. Modernajā pasaulē sievišķā instinktīvā iedaba tiek vajāta, dzenāta un nomākta. Katras pašas rokās ir lēmums, vai atjaunot saikni ar Pirmatnējo Sievieti un beidzot atņirgt zobus, parādot, ka mīļuma laiki ir pagājuši un beidzot sāksi pienācīgi rūpēties par savu garu.

Autore ir izdalījusi piecpadsmit nodaļas, kurās analizējot pasakas un tajās ietvertos arhetipus, norāda uz izplatītākajām kļūdām, kuras pieļauj sievietes. Cik gan daudzas jūtas nomāktas, emocionāli iztukšotas, apmulsušas, vienaldzīgas, nedrošas? Cik daudzām pietrūkst dzīvīguma vai iedvesmas; cik daudzas jūtas iesprostotas, nederīgas, iežņaugtas spīlēs, šaubu pilnas vai kā nonākušas strupceļā? Tās visas ir norādes, ka attiecības ar savvaļīgo iedabu ir traumētas, taču mūsdienu sabiedrībā tiek norakstītas kā normālas parādības un teju sievietes rakstura iezīmes, ko var apārstēt ar kādu tableti un turpināt kultivēt tādu pašu dzīvesveidu kā līdz šim.

Taču tas nebūt nav risinājums. Vienīgais veids kā atkal justies spēcīgai, vērtīgai, pulsējoša prieka pilnai  un apmierinātai, ir dzīvot saskaņā ar saviem cikliem. Lai līdz tam nonāktu, vispirms jāapzinās savu nelaimju cēloņi.  Dr. Estesa ar divdesmit vienas pasakas palīdzību norāda uz šiem cēloņiem un kā tos uzveikt. Enkurs pie sievietes kājas var būt gan dzīvesbiedrs, kas jau sen vairs nesniedz laimi, bet drīzāk nosūc enerģiju, darbs, kurš ir netīkams, bet vajadzīgs pirms būs vairāk laika pievērsties savam sirds projektam,  netīksme pret savu ķermeni un stereotipu važas, kā arī mūžīgās atrunas, ka vispirms jāparūpējas par visiem citiem, līdz varēs atlicināt kādu brītiņu sev. Diemžēl, ieceres un plāni arvien tiek atlikti dažādu apstākļu dēļ, sieviete pati izžūst un vairs nav spējīga ne tikai iecerētajam sirds projektam, bet arī ikdienas darbiem.

Šī grāmata uz mani atstāja dziļu iespaidu, jo viss, ko iekšēju nojautu, nu tapa pateikts vārdos. Ir patīkami apzināties, ka instinkti vienmēr veduši uz pareizo pusi un nav norakstāmi uz kādu dumpības lēkmi. Sievietēm ir visas tiesības sacelties, jo pārāk liela daļa lietu, ko sludina ikdienas dzīve, ietver viņu apspiešanu, pārveidošanu, pielāgošanu, mainīšanu. Ar laiku šī ideoloģija mūsos iespiežas tik tālu, ka samierināmies un uztveram to kā normālu lietu, bet savas domas – kā ko greizu un atvairāmu. Būris, kurā atrodamies šķiet kā drošs patvērums.„Sieviete pati to neapjaušot, cenšas saliekties un ielocīties rāmī, kas nav viņējais.” Šādu paradumu esmu ievērojusi daudzās meitenēs un sievietēs. Tādos brīžos gribas šīm apmātajām personām iecirst veselīgu pliķi, lai uzlabotu asinsriti. Nav nekā traģiskāka kā izniekot savus talantus, dzīvojot dzīvi, kādu no tevis sagaida citi. Sievietes var uzbūvēt skaistu ārējo korpusu un turpināt iet cauri gadiem, taču iekšēji dilt arvien plānākas un plānākas.

Dr.Estesa pierāda savu stāstnieces talantu un ir savijusi šo darbu izteiksmīgā valodā, kas trāpa uz īstajām dvēseles stīgām. Daudzi citāti būtu pelnījuši izrakstīšanu un glabāšanu sev tuvumā, lai uzturētu svaigu prātu un apņemšanos.  Sekojošais ir viens no maniem mīļākajiem. „Ja jūs darītu pāri saviem bērniem, drīz vien pie jūsu durvīm klauvētu bāriņtiesas pārstāvji. Ja jūs ļauni izturētos  pret saviem mājdzīvniekiem, par to satrauktos dzīvnieku tiesību aizstāvji. Taču šajā pasaulē nav nevienas Radošuma patruļas vai Dvēseles policijas, kas iejauktos, ja jūs pastāvīgi mērdētu badā savu dvēseli.”

No tiesas iesaku izlasīt šo grāmatu visiem. Sievietes tajā atradīs spēku un ceļu atpakaļ pie savas patības, bet vīrieši varēs gūt priekšstatu, kas ir svarīgs viņu mīļotajām. „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” nav pāris nakšu lasāmviela – drīzāk pāris nedēļu vai mēneša. Šādai grāmatai vajag iet cauri lēnām, apdomājot, mācoties, un atkal un atkal, un atkal atgriežoties, tādējādi ieminot taku uz savu atjaunoto esību.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Vīrieši skatās uz dekoltē, bet sievietes uz…


Padalīšos ar jums, lasītāji kādā mazliet kutelīgā tematā, kas man bijis ārkārtīgi aktuāls pēdējo mēnešu laikā. Atceros, ka agrāk man sievietes sūdzējās, ka mēs – vīrieši, sarunas laikā skatoties tikai uz dekoltē. Tomēr šoreiz es varu tāpat pasūdzēties par sievietēm! Kur tad parasti vērsts viņu skatiens?!

Es, sarunas laikā, skatos sievietēm sejā, nevis uz dekoltē. Piederu pie tā vīriešu tipa, kam sievietē svarīgākā ir tieši seja, nevis auguma parametri vai dekoltē. (Tas ir, ja runājam par fiziskajiem dotumiem, jo man vienmēr sievietē svarīgākā būs viņas personība.)

Protams, kad satieku kādu sieviešu kārtas dzimuma pārstāvi, novērtēju viņu ar skatienu. Ir labi, ja ir skaista dekoltē zona, bet blenzt uz to sarunas laikā – tas, manuprāt, jau ir mazliet perversi…

Tad nu par manu atklājumu! Pēdējo mēnešu laikā pētīju, kur sievietes skatās, kad runā ar kādu. Atzīšos, ka atklājums mani ārkārtīgi kaitināja. Vidēji katra otrā sieviete, sarunas laikā, diezgan bieži uzmeta skatienu uz… JĀ – uz manu kājstarpi.

Atzīšos, ka tas man liek justies neērti, – šādās situācijās nezinu ko darīt – uzgriezt sievietei muguru, teikt, lai skatās man sejā vai arī vienkārši aizsegt savu kājstarpi ar pleca somu?! Nomocījos ar jautājumiem – vai pie vainas nesen nopirktās tā saucamās “gaiļa bikses” (šauras, turklāt indigo zilā krāsā)? Varbūt sievietes par mani runā kā par lielisku mīlnieku? (Šaubos!) Vai arī tieši pretēji – izsmej?!

Lai arī kāda būtu atbilde uz šiem jautājumiem, tas nemainīs faktu, ka jūtos diezgan riebīgi un klamzīgi, kad kāda daiļā dzimuma būtne skatās nevis man sejā, bet gan uz kājstarpi. Intīmās tēmas man nekad nav likušas justies ērti, – ar savu ķermeni esmu apmierināts, kaut gan vienmēr ir vēlēšanās šo to uzlabot. (vēdera prese, kāju muskuļi utt.)

Savā ziņā sievietes pašas izaicina vīriešu skatienus ar dziļiem dekoltē, bet vīrieši? Mēs taču nestaigājam ar atvērtu bikšu priekšu vai izkārtu “mantību”, tādā gadījumā uz stakli vērstos skatienus nevarētu nosodīt. (Tā teikt – ja pats uzprasās, tad pats vainīgs!) BET es zinu, ka man vienmēr bikšu rāvējslēdzējs ir aizvērts!

Tad nu šis ir temats diskusijām – vai tiešām šī “seksīgs šeit un seksīgs tur” ēra mūs novedusi līdz tam, ka pat satiekoties cenšamies novērtēt otra cilvēka diezgan intīmos fiziskos dotumus?! Neesmu ne aseksuāls, ne arī izvirtulis, bet kaut kā pierasts, ka, tiekoties ar cilvēkiem, skatiens tiek tēmēts sejā, uz galdu, aizkaros, ainavā aiz loga, bet ne uz kājstarpi…