spēles

Pokemon GO radītāji veido Harija Potera spēli


Foto: Warner Bros. Interactive Entertainment

8. novembrī ar oficiālu paziņojumu klajā nāca Pokemon GO spēles izstrādātājs Niantic Inc. un oficiālā “Poteriādes” fanu vietne Pottermore.com, apstiprinot, ka jau drīzumā viedtālruņu lietotājiem būs pieejama burvju pasaules spēle, kura veidota pēc līdzīga principa kā Pokemon GO

Gandrīz pirms pieciem gadiem Niantic Inc. prezentēja spēli Ingress, kas nojauca robežas starp virtuālo pasauli un realitāti, jo par spēļu laukumu kļuva viss apkārt esošais un, lai spēlētu šo spēli, nepietika ar slinku sēdēšanu istabā ar viedtālruni rokās. Īsto uzvaras gājienu papildinātās realitātes spēles uzsāka pagājušā gada jūlijā, kad tika publiskota Pokemon GO spēle, kas piedzīvoja galvu reibinošus panākumus un kļuva par vienu no 2016. gada karstākajiem tematiem. Jau pagājušā gadā klīda baumas, ka pokemonu ķeršanas spēlei varētu sekot Harry Potter GO, bet tolaik nebija skaidrs, vai tās ir tikai “Poteriādes” fanu fantāzijas vai arī reāls projekts.

Nu apstiprināts, ka “Poteriādes” papildinātās realitātes spēle patiešām ir izstrādes procesā un jau nākamgad to varēs spēlēt katrs, kuram būs viedtālrunis un interese iepazīt burvju pasauli. Spēles nosaukums būs Harry Potter: Wizards Unite un tajā spēlētāji varēs iemācīties burvestības, atklāt jaunas būtnes un noslēpumus, izpētīt tuvākas un tālākas apkaimes, kā arī varēs cīnīties pret leģendāriem briesmoņiem un, apvienojoties ar citiem spēlētājiem, uzveikt spēcīgus ienaidniekus.

Pottermore vietnē rakstīts, ka konkrēts spēles izdošanas datums un sīkāka informācija par spēli tiks paziņota 2018. gadā.  Jaunumiem līdzi vari sekot spēles mājaslapā, Facebook lapā un Twitter lapā.

Avots: Niantic Labs un Pottermore

Advertisements

Bērnības iegribas, kurām ir tieksme atgriezties


nintendo.spelu.konsoles

Bērnībā nebiju tas bērns, kuru vecāki lutināja – ģimenē esmu vidējais bērns, tāpēc ir diezgan skaidrs, ka luteklīši bija pastarītis un pirmdzimtais, bet es kalpoju kā fona dekorācija. Nekad neesmu vecākiem jautājis, kāpēc bērnībā brāļi saņēma gandrīz visu, ko vēlējās, bet man nācās visu nopelnīt paša spēkiem? (Sāku strādāt diezgan agrā vecumā, bet esmu priecīgs par to, jo paša nopelnītā nauda vienmēr sagādāja gandarījumu.) 

Iespējams, ka visa atslēga slēpās tajā, ka mani brāļi vienmēr mācējuši palūgt tā, lai viņiem vecāki nespētu atteikt, tāpēc jāatzīst, ka reizēm bezkaunība atmaksājas. Bērnībā biju kluss, apaļīgs bērns ar elpošanas problēmām un jāatzīst, –  skatoties uz bērnības bildēm, es pats sev šķietu smieklīgs. Uzsākot pamatskolas gaitas, piedzīvoju pārvērtības – kļuvu kalsns, ļoti bāls un gandrīz vienmēr man bija zili riņķi zem acīm. Bērnībā nebija tāds posms, kad sevi varētu nosaukt par simpātisku bērnu un parasti jau ir tā, ka tie smukie bērni dabū visu, ko sirds kāro.

Tomēr šajā stāstā galvenais nav tas, ka bērnībā nebiju cukurdupsīts ar eņģeļa seju – stāsts ir par iegribām, kuras bērnībā nav piepildītas, –  tām ir tieksme atgriezties – lielākoties tad, kad sasniegts jau nopietns vecums. Pienācis laiks atklāt, kas bija mana lielākā iegriba – tās bija Nintendo spēļu konsoles. Sākumā bija Game Boy Color, tad Game Boy Advance, vēlāk Game Boy Advance SP, vēl vēlāk Nintendo DS, bet jau nopietnā vecumā šī bērnības iegriba transformējās par Nintendo 3DS. 

Protams, vecāki man neļāva pirkt spēļu konsoles – gandrīz vienmēr pamatojums aizliegumam bija tāds, ka spēļu konsoles ir domātas bēbīšiem un dundukiem. Mammu nepārliecināja arī arguments, ka manam onkulim, kurš tolaik bija vecāks par trīsdesmit gadiem, bija spēļu konsole un iespaidīga spēļu kolekcija. Manas iegribas atkārtoti tika apslāpētas četrpadsmit gadu vecumā, kad gribēju tolaik jauno Nintendo DS spēļu konsoli. Bērnišķīgās iegribas devās ilgā miegā…

…lai pamostos pēc gandrīz deviņiem gadiem. Šogad nodomāju: „Pie velna, kāpēc gan cilvēks gandrīz divdesmit trīs gadu vecumā nedrīkstētu piepildīt savus bērnības sapņus?!” Tieši tāpēc apsolīju sev, ka katru mēnesi atlikšu noteiktu naudas summu, lai pēc dažiem mēnešiem uzdāvinātu sev Nintendo 3DS.

Šim stāstam ir kāds piemērots citāts no Regīnas Bretas grāmatas „Dievs acis nemirkšķina”: „Nekad nav par vēlu laimīgai bērnībai. Taču šī otra bērnība nav atkarīga ne no viena cita – tikai no tevis.” Nebaidieties bērnību izdzīvot atkārtoti – ļaujiet savām bērnišķīgajām iegribām vaļu, jo galvenais, kas cilvēkam jāpaveic savā dzīvē – jābūt laimīgam! (Arī tad, ja šo laimi nes šķietami muļķīgas lietas.)

Trilleris, kas neatstāj vienaldzīgu – “Erebos”


 Sākšu jau ar to, ka grāmatas “Erebos” izvēle bija nejauša, – jo meklēju grāmatu, kuru sarakstījis vīrietis, – sieviešu sarakstītās grāmatas mani jau bija nogurdinājušas. (Neesmu seksists, bet atzīstiet, ka jebkurai autorei – sievietei galvenais grāmatā ir mīlestība! (Par šo tēmu es noteikti negribēju lasīt šoreiz.)) Grāmatu izlasīju trijos piegājienos un pēc pirmā priecājos, cik grāmatai vīrišķīgs, patīkams stils un raksturs, bet tikai tad nolēmu izlasīt informāciju par grāmatas autoru. Biju pārliecināts, ka U. Poznanski ir vīrietis, bet tad lasu – URZULA (!) Poznanski. Tas laikam ir arī mans lielais kompliments grāmatas autorei – reti kura sieviete spēj uzrakstīt ko tik vīrišķīgu.

 

Pirms grāmatas lasīšanas gan nekādus izpētes darbus par autori vai pašu grāmatu neveicu un silti iesaku arī jums darīt tāpat. Kāpēc? Rakājoties pa Wikipēdiju varat izlasīt arī ko tādu, kas mazinās pārsteiguma efektu, kad lasīsiet grāmatu. Grāmata ir ievērojama jau ar to vien, ka tajā ir apkopoti vairāki žanri un pēc izlasīšanas grūti saprast, kas tad īsti tas ir? Trilleris, fantāzija, jauniešu literatūra, zinātniskā fantastika vai parasts jauniešu romāns? Vairāk gan sliecos domāt, ka tas ir jauniešu trilleris ar zinātniskās fantastikas piegaršu. Brīžiem gan šķiet, ka šis darbs iekļauj sevī arī šausmu romāna elementus.

 

Grāmata ir stāsts par jaunieti Niku, kurš spēlē basketbolu, cītīgi mācās ķīmiju un ir diezgan parasts sava vecuma puisis. Pēdējā laikā viņu sāk satraukt, ka uz sporta treniņiem neierodas viņa draugi un klasesbiedri arī pamazām kļūst dīvaini un noslēpumaini. Tomēr tam visam ir izskaidrojums, – kāds disks, kuru jaunieši viens otram nodod. Skolēni, kuri disku nav ieguvuši, nezina, kas tajā ir, tomēr vēlāk tiek noskaidrots diska saturs – tā ir spēle, par kuru nedrīkst stāstīt nevienam, pat tiem, kuri to jau spēlē. Kādu dienu arī Niks saņem savu diska eksemplāru un sāk spēlēt “Erebosu”, – tas ir kas tāds, ko viņš nekad agrāk nav spēlējis – vizuāli baudāma, reālistiska un šķietami dzīva spēle. Spēle ar laiku iegūst gluži spokainu veidolu, – jo tā sāk dot pavēles spēlētājiem, kuras jāizpilda nevis spēlē, bet gan reālajā dzīvē.

 

Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka šī grāmata jauniešos iedēsta iedīgli tam, lai viņi vēlāk kļūtu par kriminālromānu un trilleru faniem. Esmu lasījis daudzus trillerus un varu teikt, ka šis ir viens no labākajiem. Lasīju grāmatu un izjutu spēcīgu atkarību, – spēles raksturojumam un tās notikumiem veltīta vairāk kā trešā daļa grāmatas un jutos tā, it kā pats to spēlētu un, brīžos, kad Niks to nespēlēja, vēlējos, lai viņš to spēlē. Atkarību izjutu tik dzīvi, ka reizē jutu gan postu, gan laimi, ko sniedz šī spēle. Ja “Erebos” būtu reāla spēle, tad, nešaubieties, es tagad to spēlētu! (Par spīti tam, ka neesmu spēlējis videospēles jau 5 gadus.)

 

Domāju, ka šī grāmata uzrunās jebkuru pusaudzi un arī viņa vecākus. Iespējams, ka tad jaunieši “redzēs no malas” kā izskatās atkarības mākti cilvēki un sajutīs žēlumu gan par savu dzīvi, gan par saviem tuvajiem. Vecākiem “Erebos” varētu likt saprast to, ka atkarība no videospēlēm ir vairāk psiholoģiska, bet reizē arī fiziska – tāpat kā alkoholisms, narkomānija un atkarība no nikotīna, – bērniem ar šādām atkarībām vajadzētu palīdzēt, nevis uzreiz mesties nosodīt.

 

Šobrīd “Erebos” ir literatūras sensācija – starp visām vampīru, vilkaču un eņģeļu romancēm jaunieši velta laiku arī U. Poznanski grāmatai un atzīst, ka tā ir gluži vai narkotiska un izlasāma vienā vakarā. Domāju, ka lasītājs vidējais “Erebosu” titulēs kā savu 2011. gada Nr. 1. grāmatu. (Savā žanrā šī noteikti ir lieliska grāmata un man tikai prieks, ka jauniešiem ir arī tik aizraujoša un reizē ārkārtīgi jēgpilna literatūra.) U. Poznanski jauniešu literatūrai piešķīrusi jaunu, patīkamu dvesmu.

 

Ja latviski tiks izdots vēl kāds autores romāns, tad būšu pirmais, kurš pēc tā stāvēs rindā!

 

VĒRTĒJUMS: 9/10

Atklātībā nodots “Bada Spēļu” filmas plakāts


Kā jau solīju – turpinu jūs informēt par jaunāko, kas notiek “Bada Spēļu” filmas sakarā. Šodien tika publiskots filmas “Bada Spēles” plakāts. Plakātā redzams kā Katnisa Everdīna (Dženifera Laurensa) stāv Kapitolija arēnas vidū, rokās turot savu uzticamo loku un bultas. Viņu ielenc ekrāni, uz tiem, kas atrodas pa labi, redzams arī Pīta (Džošs Hačersons). Bet ko nu tur daudz runāt, labāk apskatiet paši: