stāsti

Nostalģiskās atmiņas par pirmajām reizēm


Dainas Tabūnas stāstu krājums “Pirmā reize” manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās jau ļoti ilgi, tomēr šīs grāmatas lasīšanu atliku tik bieži, ka beidzot to izlasīju gandrīz piecus gadus pēc tās izdošanas. Mani lasošie draugi, kuru viedoklim uzticos, Tabūnas veikumu slavēja, tāpēc jau pirms lasīšanas biju noskaņojies tam, ka grāmata diez vai man sagādās vilšanos. 

Grāmatā apkopoti septiņi stāsti par septiņu meiteņu pirmajām reizēm – pirmo saskarsmi ar reliģiju, pirmajiem greizsirdības uzplūdiem, pirmo piedzeršanos, pirmo attālināšanos no draugiem, pirmo seksuālo pieredzi, pirmo nopietno attiecību pārbaudījumu un daudz ko citu. Jāatzīst, ka grāmatas nosaukums mani nedaudz apmānīja, jo vārdu salikums “pirmā reize” vedināja domāt par kaut ko ļoti intīmu un pikantu, bet seksa grāmatā ir gaužām maz un tas pieminēts tikai garāmejot, tāpēc stāstu saturs vērtējams kā diezgan nevainīgs.

Nevarētu teikt, ka grāmatā apkopotie stāsti ir par septiņām absolūti dažādām meitenēm, jo viņu vārdi mainās, bet mani kā lasītāju nepameta sajūta, ka autore stāsta par vienu un to pašu meiteni dažādos dzīves posmos. Iespējams, tas ir trūkums, jo galvenās varones šķiet nedaudz vienveidīgas, bet tajā pat laikā tas ir arī pluss, jo visus stāstus ļoti organiski savieno un rada sajūtu, ka grāmatā iekļautie stāsti ir viens veselums. Stāstu varones ir ļoti īstas un nesamākslotas, tāpēc katra no viņām varētu eksistēt ne tikai grāmatas lapaspusēs, bet arī ārpus tām, kas ir liels autores meistarības rādītājs.

“Pirmā reize” īpaši varētu patikt astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušajiem, jo katrs, kurš dzimis šajā laika posmā, noteikti atpazīs grāmatā aprakstīto vidi, skolas atmosfēru, rotaļas, zīmolus un ne vienu vien situāciju, kas uzjundīs sentimentālas atmiņas par bērnību un pieaugšanu. Piemēram, šis citāts atsauca atmiņā manu bērnību, kad domāju, ka manas vecmammas vārds ir “Babiņa”:

“Ilvijai nav ne jausmas, kā sauc viņas vecmāmiņu, jo bērnībā visi teica tikai “ome” un krietni vēlāk, kad Ilvija aptvēra, ka tas nav nekāds vārds, bija neērti jautāt.” – 47. lpp

Un šis citāts atgādināja par laiku, kad tikko biju uzsācis smēķēt un kāri skatījos uz cigaretēm ikreiz, kad smēķēja “lielie” puiši:

“Varbūt man arī paprasīt? Tikai vienu dūmu. Tas taču nekas nav.

Kamēr es pāris minūtes drudžaini domāju, prasīt vai tomēr ne, viņš ir pabeidzis smēķēt un izmet nodeguli sniegā. Ar nožēlu secinu, ka tur palika vismaz pāris dūmi, kas būtu man noderējuši.” – 54. lpp

Foto: @dgfelton

Varētu pat teikt, ka šajā grāmatā ir iekļauta patiesa un neizskaistināta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušo bērnu pieaugšanas esence, kura absolūti nav drūma vai nomācoša. Jā, tajā netrūkst saldsērīguma un nostalģisku atmiņu, kuras liek gan smaidīt, gan brīžiem saskumt, bet grāmatā ir arī naivs sirsnīgums un izcils humors, kas liek balsī smieties. (Vismaz es balsī smējos pat divos naktī, kad lasīju stāstu “Darījumi ar Dievu”.) Ja jāizvēlas favorīt-stāsti no grāmatas, tad jāsaka, ka man visvairāk patika “Darījumi ar Dievu”, “Slepenā kaste” un “Aukstā zeme”.

Stāstu valoda ir ļoti dzīva, tāpēc lasīšanas process ir raits un beigās atstāj nelielu mazuma piegaršu, kas ir labs kvalitātes rādītājs. Ceru, ka kāds no nākamajiem autores darbiem būs kārtīga biezuma romāns, jo Tabūna raksta baudāmi, meistarīgi izvairās no klišejām un skaisti vārdos ietērpj sajūtas, kuras nav svešas katram, kurš gājis cauri pieaugšanas grūtībām vai dzīvē juties nedaudz pazaudējies.

“Ja laiks aizpildīts ar lietām, kas jāizdara, tad ir mazāk iespēju nomocīt sevi ar visādām nejēdzībām.” – 111. lpp

“Galu galā, šī zeme ir pārāk auksta , lai iztiktu tikai ar sava ķermeņa siltumu. Un beigās mēs visi tāpat gulēsim tajā pa vienam.” – 152. lpp

VĒRTĒJUMS: 8/10

Izdevējs: Apgāds Mansards

Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam


300x0_psihoanalitpiez_978-9934-0-5429-7Nešaubos, ka daudziem cilvēkiem vismaz reizi mūžā bijusi vēlēšanās ieskatīties tajā, kas notiek aiz psihoanalītiķa kabineta durvīm, jo psihoanalītiķi taču dzird daudz patiesākus un skandalozākus stāstus nekā mācītāji grēksūdžu laikā. Psihoanalītiķis Stīvens Gross savā grāmatā “Psihoanalītiķa piezīmes. Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam” ļauj ne tikai ielūkoties savā kabinetā pa atslēgas caurumu, bet arī ļauj saprast, kāpēc mēs tik bieži jūtamies nelaimīgi un apmaldījušies savās dzīvēs. 

Tos lasītājus, kas alkst pēc bezgaumīgas netīrās veļas mazgāšanas dzeltenās preses gaumē, uzreiz jāapbēdina, jo Gross pret saviem pacientiem ne mirkli nezaudē cieņu, kā arī viņa rakstītie teksti ir emocionāli ļoti dziļi. Gross raksta: “Lai sargātu pacientu anonimitāti, vienlaikus nesagrozot mūsu kopīgā darba saturu, es mainīju vārdus un visas īpašās pazīmes, kas varētu kalpot personas identifikācijai.” Grāmatas teksti ir saskaņoti ar Grosa pacientiem un viņi piekrituši stāstu publicēšanai, jo vēlējušies, lai viņu gūtā pieredze palīdzētu citiem cilvēkiem, kas saskārušies ar līdzīgām problēmām.

Šajā plānajā grāmatā iekļauts 31 īsais stāsts – daži no tiem ir šķietami ikdienišķi, bet vairums no tiem ir traģikomiski, vienkārši komiski, smeldzīgi, nostalģiski, skumīgi, dziļi un ar ļoti lielu dzīves patiesības devu. Daudzu Grosa pacientu problēmu saknes meklējamas viņu bērnībā, bet lielākā daļa stāstos minēto cilvēku savu skumju un nelaimju cēloni atraduši, kāds pārsteigums, paši sevī. Gandrīz visu stāstu vēstījumus veiksmīgi uztvēru, tomēr bija arī pāris tādu, kuru nozīmi šajā grāmatā tā līdz galam arī neizpratu, bet, iespējams, pie vainas nav Gross, bet gan es pats un man vienkārši šie stāsti vēlreiz rūpīgi jāpārlasa.

Esmu pārliecināts, ka daudzās Grosa aprakstītajās situācijās lasītāji spēs atpazīt paši sevi – varbūt ne tik saasinātā formā, bet kā atblāzmu pavisam noteikti, jo, lai arī psihoanalītiķa pacienti brīžiem rīkojas gaužām neloģiski, viņu rīcība un vēlmes ir viegli saprotamas un tik ļoti cilvēcīgas. Turklāt katrā no mums taču mīt dēmoni, neatkarīgi no tā, vai uzskatām sevi par emocionāli un garīgi veseliem vai salauztiem.

Īpaši trāpīgi Gross izteicies par mīlestību un sāpju nepieciešamību:

“Pēc mīlestības izslāpuši cilvēki vilcinās pārbaudīt savu fantāziju atbilstību realitātei.” 

“Ik pa laikam mēs mēģinām apslāpēt sāpīgas emocijas. Taču kolīdz mums sekmējas nejust neko, mēs zaudējam vienīgo līdzekli, kurš mums ļautu uzzināt, kas mūs sāpina un kāpēc.”

Ne mazāk simpātiskas man šķita Grosa atziņas par pacientiem, kā arī pacientu atziņas pašiem par sevi:

Kāda Grosa paciente psihoanalītiķim reiz teikusi šādi: “Es gandrīz nekad nezinu, ko jūtu. Es izsecinu, ko vajadzētu just, un atbilstoši rīkojos.” Manuprāt, šis ir ļoti raksturīgi tik daudziem cilvēkiem, tāpēc nereti gadās tā, ka apmaldāmies paši savās sajūtās.

“Piemēram, vēloties radīt priekšstatu par sevi kā labu cilvēku, mēs projicējam uz citām personām vai grupām tās savas iezīmes, ko uzskatām par kaunpilnām.” 

Un šis citāts būs saprotams katram, kurš pametis savas bērnības mājas (un ne tikai): “…mūsu apmeklētās vietas, palikušas bez cilvēkiem, kurus tēvs reiz mīlēja, vairs nebija tās vietas, ko viņš pazina.” 

Gross, liekot lietā zināšanas, kuras uzkrājis, strādājot psihoanalītiķa amatā vairāk nekā 25 gadus, radījis daudzkrāsainu darbu, kurš neatstāj lasītājus vienaldzīgus. Šī nav pašpalīdzības vai padomu grāmata – šis ir meistarīgi izstrādāts stāstu apkopojums, kurā atklājas cilvēku emocionālais trauslums, kā arī tieksme izvēlēties sarežģītus apkārtceļus, lai iegūtu vienkāršas un visiem saprotamas lietas. Turklāt Gross atklājis daudz ne tikai par saviem pacientiem, bet arī pats par savu cilvēcīgo pusi, kas spilgti izpaužas viņa domās, vārdos, ko viņš nepasaka saviem pacientiem, kā arī tajā, kā viņš dzīvo ārpus sava darba kabineta.

Un nekas šajā darbā nav melnbalts, jo tiek runāts gan par labajām sāpēm, gan par sliktajām uzslavām, gan par alkām pēc neziņas, gan par ilūzijām, kuras reizēm mums nepieciešamas, lai mēs turpinātu dzīvot.

VĒRTĒJUMS: 8/10

No angļu valodas tulkojusi Andžela Šuvajeva; Izdevējs: “Zvaigzne ABC”.

Stāstu krājums “Zilie jūras vērši”


Foto: grāmata vāciņš

Foto: grāmata vāciņš

“Zilie jūras vērši” ir jau otrais latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājums, kuru izdod izdevniecība Zvaigzne ABC, ļaujot debitēt daudziem jaunajiem rakstniekiem, kā arī jau zināmiem autoriem ļauj atkārtoti apliecināt sava talanta spožumu. 

Stāstu krājumā iekļauti 20 stāsti, kuru autori ir 18 rakstnieki – gan debitanti, gan pieredzējuši rakstnieki. Stāsti, kas publicēti šajā grāmatā, tika izvēlēti konkursā “Sapņu laiks 2”, kuru pagājušā gadā rīkoja izdevniecība Zvaigzne ABC. Pirmo vietu konkursā saņēma Tējtasītes bloga autore Anna Kalna, kura uzvaras laurus plūca ar veseliem trim stāstiem (“Domracis”, “SIA Harons” un “Skārda mūza Melānija”), otro vietu saņēma Lilija Berzinska ar stāstu “Filemons”, bet trešajā vietā ierindojās Džeina Tamuļeviča ar stāstu “Zilie jūras vērši”. Par spīti tam, ka stāstu krājumu radījuši 18 dažādi rakstnieki, grāmatā valda vienota noskaņa un saturiski vairāki stāsti ir diezgan līdzīgi un tādu izteiktu kontrastu ir samērā maz.

Sāksim ar favorītiem: Mani absolūti apbūra Lilijas Berzinskas stāsts “Filemons”, kurā reinkarnācijas tēma tika atspoguļota ļoti meistarīgi, iepinot stāstā šausmu stāsta elementus, turklāt priecē tas, ka autore lasītāju baida ne ar asinīm, bet gluži kingiskā manierē – dodot vaļu lasītāja fantāzijai. (Ja par šo stāstu man būtu jāliek atsevišķs vērtējums, tad tas noteikti būtu desmitnieks.) Varēja just, ka rakstniece veikusi rūpīgu izpētes darbu, kā arī pie stāsta strādājusi pedantiski, turklāt visu pasniegusi diezgan inteliģentā manierē.

No trim Annas Kalnas stāstiem man vislabāk patika “SIA Harons”, kura gaisotne ir samērā drūma, bet atstāj  pārdomu pēcgaršu, kā arī nepazūd no atmiņas nākamajā dienā, kā tas ir ar dažiem citiem stāstu krājumā iekļautajiem stāstiem.

Ja kāds no rakstniekiem spēj uzburt patiešām maģisku atmosfēru, tad tā ir Ieva Melgalve. Līdzīgi kā citi stāstu krājuma lasītāji, arī es īsti nesapratu, par ko ir stāsts “Jēzus ķirzaka”, bet tas bija kaut kas absolūti fantastisks – ja stāstam būtu garša, tad tā manas garšas kārpiņas nebūtu pametusi vēl tagad.

Daces Znotiņas “Deja ar citādo” ļoti simpatizēja ar savu saldsērīgumu un rūpīgi izplānoto stāstījumu, kā arī ar smalki aprakstītajām detaļām. Šis stāsts noteikti nav izcils, bet viennozīmīgi tas vērtējams kā ļoti labs un atmiņā paliekošs.

Stāstu krājumā iekļauti arī daži komiskie stāsti, no kuriem mans favorīts ir Riharda Buivida “Ķivere”, kurā dzirkstī ne tikai humors, bet arī ļoti reālistiski ieskicēta mūsdienu autoservisa atmosfēra ar spilgtiem varoņiem. Šeit gribētu arī pieminēt kādu citātu, kas man nakts vidū lika smieties balsī: “Tikmēr Ģirts tik skrēja un skrēja kā čigāns ar piezvanīšanai aizdotu telefonu.” Simpatizē, ka autors nebaidās no sava īpatnējā, bet ļoti dzīvā rakstīšanas stila.

Man patika arī Džeinas Tamuļevičas stāsta “Zilie jūras vērši” ideja, bet izpildījums liedza stāstu izbaudīt pilnvērtīgi, jo šaubos, ka diezgan tālā nākotnē eksistēs mūsdienās populārie sociālie portāli, turklāt tie stāstā aprakstīti nedaudz griezi. Piemēram, Instagram tāda lieta kā zvaigznītes neeksistē, bet autore norādījusi, ka tieši ar zvaigznītēm, ne sirsniņām, iespējams paust savu patiku pret Instagram lietotāju ievietotajām bildēm. Stāstam ir liels potenciāls, bet izpildījums šķita paviršs.

Bija stāsti, kas mani atstāja absolūti vienaldzīgu, bet bija arī tādi, kurus jau nākamajā dienā biju aizmirsis. Pieļauju, ka tā patīk/nepatīk padarīšana ir gaumes jautājums, bet skaidrs ir viens – daudziem autoriem idejas ir labas, bet tās nav līdz galam nostrādātas vai arī atgādina tādas ātras skices bez mugurkaula un jēgas.

Ļoti ceru, ka stāstu konkursu tradīcija tiks turpināta un autori vairāk piestrādās pie saviem stāstiem, kā arī nebaidīsies radīt ko patiešām īpašu un vairāk pievērsīsies šausmu žanram.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10 

Roulingas dāvana lasītājiem – 12 jauni Poteriādes stāsti


Foto: Diagonaleja

Foto: Diagonaleja

Visa 2014. gada garumā rakstniece Dž. K. Roulinga rūpējusies par dažādiem pārsteigumiem Poteriādes faniem, tāpēc ir tikai loģiski, ka arī gads tiks noslēgts ar pārsteigumu. Patiesībā, ar veseliem divpadsmit maziem pārsteigumiem. 

Piektdien, 5. decembrī Pottermore lietotāji savos e-pastos saņēma vēstuli, kurā Harija Potera mamma aka Dž. K. Roulinga informēja sava talanta pielūdzējus par to, ka, sākot no 12. decembra, līdz 24. decembrim vietnē Pottermore katru dienu tiks publicēts jauns Poteriādes stāsts. Zināms, ka viens stāsts būs par Harija Potera ienaidnieku Drako Malfoju.

12 jauni stāsti par burvju pasauli, kuros būs “Jauktasiņu prinča” papildinājumi, mirdzoši zelta galeoni un kāda jauna mikstūra vai pat divas, ir pasaulslavenās autores dāvana lasītājiem Ziemassvētkos. Manuprāt, autore izteikusies pietiekami mīklaini, lai intriga būtu uzkurināta. Turklāt, ja Roulinga turpinās ar tādu regularitāti publicēt jaunus Poteriādes stāstus, tad, ļoti iespējams, drīzumā grāmatnīcu plauktos varētu parādīties pirmais stāstu krājums par Roulingas radīto burvju pasauli.

Melnais humors, Redklifs un medicīna – “Jaunā ārsta piezīmes”


jauna.arsta.piezimesAktīvi sekoju tam, ko pēc „Harija Potera” sāgas noslēguma dara Poteriādes aktieri un jāatzīst, ka pagaidām esmu patīkami pārsteigts par vadošo aktieru trio – Danielu Redklifu, Emmu Vatsoni un Rupertu Grintu. Īpaši jau Redklifs vairākkārt pierādījis to, ka ir lielisks aktieris arī ārpus burvju puisēna Harija tēla. Šoreiz talantīgais britu aktieris iejuties jaunā ārsta Vladimira Bomgarda lomā seriālā „Jaunā ārsta piezīmes”. 

Iespējams, ka seriāla nosaukums klasiskās literatūras cienītājiem un pazinējiem šķiet dzirdēts, jo seriāls veidots pēc krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova „Jaunā ārsta piezīmju” stāstu motīviem. Literatūras klasika vienmēr bijusi cieņā kino industrijā un labi vien ir, jo ne visi seriālu cienītāji fano par Gossip Girl, Friends, The Vampire Diaries un citiem modernajiem seriāliem. „Jaunā ārsta piezīmes” noteikti patiks cilvēkiem, kas spēj novērtēt klasiku, elegantu vecmodīgumu un seno laiku nostalģijas valdzinājumu.

Jaunais ārsts – izcilnieks Vladimirs Bomgards no Maskavas tiek nosūtīts uz lauku slimnīcu, kurā viņam jāizcieš diezgan traģikomiskas un smagas ugunskristības. Visi pārbaudījumi palīdz Bomgardam kļūt par īstu vīrieti un cienījamu ārstu – tiesa, ir arī kāds bubulis, kas sāk vajāt jauno ārstu – morfijs. „Jaunā ārsta piezīmes” varētu būt vecmodīgā versija par „Doktoru Hausu” – par spīti tam, ka šie seriāli norisinās atšķirīgos laikos, tajos ir ļoti daudz kā kopīga – īpaši jau melnais humors un kolorītie varoņi. No 1917. gada skatītājs brīžiem tiek pārcelts uz 1934. gadu, kurā pusmūža ārsts Bomgards (Džons Hams) atceras savus jaunības gadus un ārsta karjeras sākumu.

Nemaz nebiju pārsteigts, kad uzzināju, ka Redklifs filmēsies Bulgakova stāstu ekranizējumā, jo zināju, ka talantīgais britu aktieris ir liels Bulgakova darbu fans (īpaši mīļš viņam ir romāns „Meistars un Margarita”). Redklifs ciena Bulgakovu un to var just tajā, kā viņš atveido Bomgardu – šajā lomā aktieris ir absolūta perfekcija.

Acīm tīkama šķiet diezgan drūmā 20. gadsimta sākuma Krievija – uzreiz gan jāpiebilst, ka drūmā atmosfēra nav nomācoša un neizraisa depresiju, jo humors caurstrāvo katru seriāla sēriju, radot sabalansētu garšu buķeti. Dažas ainas „Jaunā ārsta piezīmēs” ir biedējošas un tad atliek vien nopūsties: „Paldies Dievam, ka nedzīvoju 20. gadsimta sākumā!” Nebiju domājis, ka nepilnus simts gadus senā pagātnē sabiedrībā valdīja TĀDA līmeņa tumsonība un medicīnas sistēma, kas uzdzen baiļu tirpas.

Šarmants, valdzinošs, nostalģisks, mazliet biedējošs un inteliģents seriāls, kuru var baudīt kā labāko kafiju vai melno šokolādi – gards, bet reizē arī rūgts baudījums. Bez šaubām varu teikt, ka šis ir mans 2012. gada favorīts seriālu vidū, kuru iesaku noskatīties arī citiem kvalitatīvu seriālu mīļotājiem.

Tagad, lai mani sasmīdinātu vajag pateikt divus vārdus – „Leopolds  Leopoldovičs”, un tas viss pateicoties šim seriālam. Un, jā – tagad man atkal ir bail no zobārsta, īpaši jau no zobu raušanas.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Notikusi un reizē nenotikusi “Nenotikusi mīlestība” (stāsti)


Mīlestība – temats, kurš bija jau pašā literatūras sākumā un, pavisam noteikti, būs arī līdz pat literatūras beigām. (Es gan ļoti ceru, ka vismaz manas dzīves laikā cilvēki vēl turpinās lasīt grāmatas un ļaus literatūrai dzīvot, atstājot vietu arī mīlestības tēmai literatūrā.) Šīs parādības – mīlestības – daudzveidību rakstnieki centušies atainot dažādi – salkani, sērīgi, pašsaprotami un kā kaut ko neiespējamu un nicināmu. Latviešu autore Jana Veinberga mīlestību ataino kā kaut ko esošu, bet līdz galam nepiepildītu, atstātu bez atbildes – tāds ir Veinbergas stāstu krājums “Nenotikusi mīlestība”.

 

“Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.” (Pāvila 1. vēstule korintiešiem)

Ar šīm rindām iesākas pirmais stāsts “Mīlestība. Ziemassvētku pasaka”. Šīs rindas uzrunāja un pirmo stāstu krājuma stāstu izlasīju ar lielu aizrautību un acu priekšā spēju uzburt ainu ar attēlotajiem notikumiem un personāžiem. Turklāt priecājos, kad atklāju – jau pirmajā stāstā mīlestība ir nevis nenotikusi, bet gan notikusi – savdabīgā veidā, bet tomēr reāla un aptaustāma.

“Bez vārdiem” stāsts šķita tipisks, pat mazliet banāls un nojauca to sajūtu, ka visas ieskicētās dzīves ainas grāmatā būs kaut kas ar specifisku garšu, smaržu un notikumiem.

Iespējams, ka stāsts “Tikai viena nakts” ir bijis mazliet jāpārraksta vai arī pie tā veidošanas palīgā vajadzēja saukt kādu pusaudzi, jo daļa tajā atainoto notikumu mazliet atgādinijā stilizētus bruņinieku un barbaru laikus, kad par mīļotās sirdi cilvēki bija gatavi mirt un runāja tik salkani un teatrāli, ka šķita smieklīgi. Pieļauju, ka Jana Veinberga vairs nav pusaudze un tāpēc vajadzētu mazliet izvairīties no mūsdienu jauniešu attiecību atainošanas. Idejiski jau nekādu problēmu stāstam nav, bet tieši pasniegšanas veids ir tas, kas traucē – šķiet mazliet neveikli – kā pirmā reize uzkāpjot uz slidām, kad klūpi un krīti.

Par laimi atklājās arī tas, ka stāsti ir diezgan atšķirīgi – piemēram “Zīmējumi” šķita pat mazliet mistisks, tāpat kā “Mīļais ar mani nerunā” – abi šie stāsti patiešām pelnījuši lielu uzslavu, jo spēj noturēt lasītāja interesi nemainīgā līmenī un liek vēlēties, lai tie nebūtu stāsti, bet gan divi apjomīgi romāni. Protams, vēl ir arī “Tango” par nepiepildītu pastnieces mīlestību un vēl citi, kas atstāj pēcgaršu (varbūt ne tik stipru kā gribētos, bet tomēr pēcgarša ir.)

 

Šis stāstu krājums ir patiešām skaists un mazliet pat aizkustinošs – katrā stāstā iekļautā doma ir dziļa un labi saprotama. Lakoniskums, pavisam noteikti, ir autores draugs un, netipiski sievietēm, viņa necenšas izplūst nevajadzīgā liekvārdībā.

Šo romānu vari iemest somā, ja paredzēts kāds ilgāks brauciens ar vilcienu vai arī vienkārši vari pagatavot sviestmaizes un ieliet termosā tēju, lai dotos pie dabas ar grāmatu. Uzkāp kādā pakalnā, atspiedies pret sārtot sākušu kļavu un ieelpo saldeno rudens gaisu, ieklausies pēdējo kameņu dunoņā un aizmirsties stāstos par mīlestību, kura ir notikusi, bet ne līdz galam – kā autore pati teiktu – šie stāsti ir bez tradicionālā “happy end”.

 

VĒRTĒJUMS: 7,5/10