stāstu krājums

Nostalģiskās atmiņas par pirmajām reizēm


Dainas Tabūnas stāstu krājums “Pirmā reize” manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās jau ļoti ilgi, tomēr šīs grāmatas lasīšanu atliku tik bieži, ka beidzot to izlasīju gandrīz piecus gadus pēc tās izdošanas. Mani lasošie draugi, kuru viedoklim uzticos, Tabūnas veikumu slavēja, tāpēc jau pirms lasīšanas biju noskaņojies tam, ka grāmata diez vai man sagādās vilšanos. 

Grāmatā apkopoti septiņi stāsti par septiņu meiteņu pirmajām reizēm – pirmo saskarsmi ar reliģiju, pirmajiem greizsirdības uzplūdiem, pirmo piedzeršanos, pirmo attālināšanos no draugiem, pirmo seksuālo pieredzi, pirmo nopietno attiecību pārbaudījumu un daudz ko citu. Jāatzīst, ka grāmatas nosaukums mani nedaudz apmānīja, jo vārdu salikums “pirmā reize” vedināja domāt par kaut ko ļoti intīmu un pikantu, bet seksa grāmatā ir gaužām maz un tas pieminēts tikai garāmejot, tāpēc stāstu saturs vērtējams kā diezgan nevainīgs.

Nevarētu teikt, ka grāmatā apkopotie stāsti ir par septiņām absolūti dažādām meitenēm, jo viņu vārdi mainās, bet mani kā lasītāju nepameta sajūta, ka autore stāsta par vienu un to pašu meiteni dažādos dzīves posmos. Iespējams, tas ir trūkums, jo galvenās varones šķiet nedaudz vienveidīgas, bet tajā pat laikā tas ir arī pluss, jo visus stāstus ļoti organiski savieno un rada sajūtu, ka grāmatā iekļautie stāsti ir viens veselums. Stāstu varones ir ļoti īstas un nesamākslotas, tāpēc katra no viņām varētu eksistēt ne tikai grāmatas lapaspusēs, bet arī ārpus tām, kas ir liels autores meistarības rādītājs.

“Pirmā reize” īpaši varētu patikt astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušajiem, jo katrs, kurš dzimis šajā laika posmā, noteikti atpazīs grāmatā aprakstīto vidi, skolas atmosfēru, rotaļas, zīmolus un ne vienu vien situāciju, kas uzjundīs sentimentālas atmiņas par bērnību un pieaugšanu. Piemēram, šis citāts atsauca atmiņā manu bērnību, kad domāju, ka manas vecmammas vārds ir “Babiņa”:

“Ilvijai nav ne jausmas, kā sauc viņas vecmāmiņu, jo bērnībā visi teica tikai “ome” un krietni vēlāk, kad Ilvija aptvēra, ka tas nav nekāds vārds, bija neērti jautāt.” – 47. lpp

Un šis citāts atgādināja par laiku, kad tikko biju uzsācis smēķēt un kāri skatījos uz cigaretēm ikreiz, kad smēķēja “lielie” puiši:

“Varbūt man arī paprasīt? Tikai vienu dūmu. Tas taču nekas nav.

Kamēr es pāris minūtes drudžaini domāju, prasīt vai tomēr ne, viņš ir pabeidzis smēķēt un izmet nodeguli sniegā. Ar nožēlu secinu, ka tur palika vismaz pāris dūmi, kas būtu man noderējuši.” – 54. lpp

Foto: @dgfelton

Varētu pat teikt, ka šajā grāmatā ir iekļauta patiesa un neizskaistināta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušo bērnu pieaugšanas esence, kura absolūti nav drūma vai nomācoša. Jā, tajā netrūkst saldsērīguma un nostalģisku atmiņu, kuras liek gan smaidīt, gan brīžiem saskumt, bet grāmatā ir arī naivs sirsnīgums un izcils humors, kas liek balsī smieties. (Vismaz es balsī smējos pat divos naktī, kad lasīju stāstu “Darījumi ar Dievu”.) Ja jāizvēlas favorīt-stāsti no grāmatas, tad jāsaka, ka man visvairāk patika “Darījumi ar Dievu”, “Slepenā kaste” un “Aukstā zeme”.

Stāstu valoda ir ļoti dzīva, tāpēc lasīšanas process ir raits un beigās atstāj nelielu mazuma piegaršu, kas ir labs kvalitātes rādītājs. Ceru, ka kāds no nākamajiem autores darbiem būs kārtīga biezuma romāns, jo Tabūna raksta baudāmi, meistarīgi izvairās no klišejām un skaisti vārdos ietērpj sajūtas, kuras nav svešas katram, kurš gājis cauri pieaugšanas grūtībām vai dzīvē juties nedaudz pazaudējies.

“Ja laiks aizpildīts ar lietām, kas jāizdara, tad ir mazāk iespēju nomocīt sevi ar visādām nejēdzībām.” – 111. lpp

“Galu galā, šī zeme ir pārāk auksta , lai iztiktu tikai ar sava ķermeņa siltumu. Un beigās mēs visi tāpat gulēsim tajā pa vienam.” – 152. lpp

VĒRTĒJUMS: 8/10

Izdevējs: Apgāds Mansards

Viktorijas laika šausmu un spoku stāsti


300x0_vikt_laiku_spokuIespējams, tieši tāpēc, ka gada tumšajiem mēnešiem tik ļoti piestāv spoku un šausmu stāsti, izdevniecība Zvaigzne ABC šoruden izdeva Maika Stoka grāmatas “Viktorijas laika šausmu stāsti” un “Viktorijas laika spoku stāsti”, kurās Stoks apkopojis daļu no šo žanru populārākajiem stāstiem. 

Nejautājiet kāpēc, bet, kad mēs ar vecāko brāli bijām mazi, reizēm mamma vakara pasakas vietā izlasīja mums kādu spoku stāstu – ņemot vērā to, ka tolaik dzīvojām lauku mājā, kurai tuvākie kaimiņi atradās kilometra attālumā, tā noteikti nebija piemērotākā lasāmviela diviem pamatskolas vecuma bērniem. Lai atgrieztos patīkamajās bērnības dienu atmiņās, nolēmu izlasīt šīs divas Maika Stoka grāmatas, kuras solīja nedaudz baisu un klasisku šausmu devu.

Uzreiz gan jāsaka, ka esmu liels šausmu filmu un šausmu literatūras fans un manas prasības pret šī žanra darbiem ir ļoti augstas, tāpēc neko ārkārtīgi meistarīgu no šiem senajiem stāstiņiem negaidīju. Viktorijas laikos izpratne par labu šausmu stāstu noteikti nebija tik izsmalcināta kā mūsdienās, jo tolaik pietika ar diezgan primitīviem paņēmieniem, lai cilvēkam uzmestos zosāda un tiktu laupītas miega stundas. Lasot šos stāstus, noteikti jāņem vērā arī tas, ka tolaik cilvēki bija diezgan tumsonīgi un zinātne ne tuvu nebija tik attīstīta kā 21. gadsimtā, tāpēc cilvēkiem baisas šķita arī pavisam muļķīgas lietas un vairums pat necentās paranormālajam meklēt loģiskus izskaidrojumus.

300x0_vikt_laiku_sausmuŠajos spoku un šausmu stāstos var sazīmēt pamatakmeņus, uz kuriem turpmākajos gados tika būvēta šo žanru attīstība, papildinot šo žanru pūra lādi ne tikai ar nenopietniem blēņu stāstiem, ar kuriem biedēt lētticīgos, bet arī ar pavisam nopietniem romāniem, bez kuriem mūsdienu literatūra nebūtu iedomājama. Piemēram, stāstā “Ēna” saskatīju līdzības ar Oskara Vailda “Doriana Greja ģīmetni”, bet “Suns” lika domāt par Stīvena Kinga “Zvēru kapiņiem”. Senie stāsti un leģendas nenoliedzami ir iedvesmas avots daudziem rakstniekiem, jo vairākas idejas ir labas, tikai to izpildījums ir vājš, tāpēc loģiska ir rakstnieku vēlme šos stāstus pārveidot, apaudzēt ar svaigām idejām un elementiem, lai vēlāk nodotu lasītājiem vecu stāstu jaunā interpretācijā.

Šajos stāstu krājumos gan nebija neviena stāsta, kas manī būtu izraisījis bailes vai kaut nelielu izbīli, tomēr jāatzīst, ka tie ir izklaidējoši un, ja es būtu par kādiem piecpadsmit gadiem jaunāks, iespējams, dažs labs stāsts spētu laupīt arī pāris miega stundas. Mūsdienās cilvēki ir diezgan imūni pret dažādiem šausmu stāstiem, jo spēj ātri atrast visam loģisku izskaidrojumu, kā arī netrūkst cilvēku, kuriem parāds VIDā vai vēstule no Creditreform šķiet daudz biedējošākas parādības par vampīriem vai spokiem.

VĒRTĒJUMS: 6/10

Mīlasstāsti, kas dzeļ pakrūtē


300x0_milasstastiPagatavot karstu ingvera tēju, ietīties siltā pledā un ļauties rudenīgām pārdomām, baudot Daces Rukšānes jaunāko stāstu krājumu “Mīlasstāsti” – manuprāt, ideāls plāns, kā noslēgt dienu. 

Plānajā grāmatiņā iekļauti deviņi stāsti par deviņām dažādām sievietēm, kuru mīlasstāsti ir diezgan neparasti, jo tajos nav šim žanram ierastā salkanuma, banalitātes, kā arī stāstu varones izvairījušās no apnicīgām klišejām. Stāsti patīkami pārsteidz ar sievišķīgi smalki savītu jūtu pasauli un vīrišķīgu skarbumu un tiešumu, kas tiek papildināts ar trāpīgu humoru, radot spēcīgu pēcgaršu, kas nepamet vēl ilgi pēc stāstu krājuma izlasīšanas. Lasot šos stāstus, brīžiem nācās skaļi iesmieties, bet brīžiem sejā iegūla skumjas, jo, gluži kā tajā The Verve dziesmā Bittersweet Symphony, arī Daces Rukšānes stāstos ir šīs rūgti saldās noskaņas.

Tekstos jūtama autores mīlestība pret suņiem un putniem: tie ar lielu cieņu iemūžināti stāstos, padarot tos par svarīgiem stāstu varoņiem, jo par cilvēku taču daudz var pateikt pēc tā, kā viņš izturas pret dzīvniekiem. Turklāt autore dažas savas varones (īpaši Ninonu no stāsta “Zirneklīte Ninona”) apveltījusi ar dzīvnieciskām rakstura īpašībām un tieksmēm, kas vienlaicīgi gan apbur, gan biedē. Īpaši simpatizē, tas, ka Rukšāne nav ierobežojusi savus stāstus ar kādu konkrētu žanru, tāpēc šajā stāstu krājumā atrodami gan traģikomiski, gan sirreālistiski, gan šausmu žanra cienīgi darbi.

“es gribēju uz Parīzi un nebiju gatava atteikties no iespējas arī tad, ja man liktu atteikties pašai no sevis. Vismaz uz mirkli. Pēc tam taču vienmēr eksistē iespēja paņemt sevi atpakaļ.” Manuprāt, šis citāts no “ZARA Forever” diezgan spilgti raksturo to, kas noticis ar lielu daļu “Mīlasstāstu” varoņu – viņas sevi pazaudējušas attiecībās, tāpēc kādā dzīves posmā nonāk pie atskārsmes, ka vēlas atgūt savu veco es, kuru reiz upurējušas attiecību labā.

Stāsti ir īsi, bet tie ir tik pamatīgi, ka brīžiem iedzeļ pakrūtē un liek domām kā ātrvilcienam traukties cauri galvai, uzplēšot sen aizmirstas atmiņu sliedes. Daudziem varētu šķist, ka šis stāstu krājums domāts tikai sievietēm, bet sajūtām taču nav dzimuma ierobežojumu, turklāt laba literatūra ir un paliek laba literatūra, neatkarīgi no tā, par kuru no abiem dzimumiem šajos darbos ir runa.

Noslēgumā citāts no stāstu krājuma:

“Laime ir pārāk sarežģīta, tā klīst, kur pašai patīkas, un mēdz neierasties mājās uz vakariņām”

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Stāstu krājums “Zilie jūras vērši”


Foto: grāmata vāciņš

Foto: grāmata vāciņš

“Zilie jūras vērši” ir jau otrais latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājums, kuru izdod izdevniecība Zvaigzne ABC, ļaujot debitēt daudziem jaunajiem rakstniekiem, kā arī jau zināmiem autoriem ļauj atkārtoti apliecināt sava talanta spožumu. 

Stāstu krājumā iekļauti 20 stāsti, kuru autori ir 18 rakstnieki – gan debitanti, gan pieredzējuši rakstnieki. Stāsti, kas publicēti šajā grāmatā, tika izvēlēti konkursā “Sapņu laiks 2”, kuru pagājušā gadā rīkoja izdevniecība Zvaigzne ABC. Pirmo vietu konkursā saņēma Tējtasītes bloga autore Anna Kalna, kura uzvaras laurus plūca ar veseliem trim stāstiem (“Domracis”, “SIA Harons” un “Skārda mūza Melānija”), otro vietu saņēma Lilija Berzinska ar stāstu “Filemons”, bet trešajā vietā ierindojās Džeina Tamuļeviča ar stāstu “Zilie jūras vērši”. Par spīti tam, ka stāstu krājumu radījuši 18 dažādi rakstnieki, grāmatā valda vienota noskaņa un saturiski vairāki stāsti ir diezgan līdzīgi un tādu izteiktu kontrastu ir samērā maz.

Sāksim ar favorītiem: Mani absolūti apbūra Lilijas Berzinskas stāsts “Filemons”, kurā reinkarnācijas tēma tika atspoguļota ļoti meistarīgi, iepinot stāstā šausmu stāsta elementus, turklāt priecē tas, ka autore lasītāju baida ne ar asinīm, bet gluži kingiskā manierē – dodot vaļu lasītāja fantāzijai. (Ja par šo stāstu man būtu jāliek atsevišķs vērtējums, tad tas noteikti būtu desmitnieks.) Varēja just, ka rakstniece veikusi rūpīgu izpētes darbu, kā arī pie stāsta strādājusi pedantiski, turklāt visu pasniegusi diezgan inteliģentā manierē.

No trim Annas Kalnas stāstiem man vislabāk patika “SIA Harons”, kura gaisotne ir samērā drūma, bet atstāj  pārdomu pēcgaršu, kā arī nepazūd no atmiņas nākamajā dienā, kā tas ir ar dažiem citiem stāstu krājumā iekļautajiem stāstiem.

Ja kāds no rakstniekiem spēj uzburt patiešām maģisku atmosfēru, tad tā ir Ieva Melgalve. Līdzīgi kā citi stāstu krājuma lasītāji, arī es īsti nesapratu, par ko ir stāsts “Jēzus ķirzaka”, bet tas bija kaut kas absolūti fantastisks – ja stāstam būtu garša, tad tā manas garšas kārpiņas nebūtu pametusi vēl tagad.

Daces Znotiņas “Deja ar citādo” ļoti simpatizēja ar savu saldsērīgumu un rūpīgi izplānoto stāstījumu, kā arī ar smalki aprakstītajām detaļām. Šis stāsts noteikti nav izcils, bet viennozīmīgi tas vērtējams kā ļoti labs un atmiņā paliekošs.

Stāstu krājumā iekļauti arī daži komiskie stāsti, no kuriem mans favorīts ir Riharda Buivida “Ķivere”, kurā dzirkstī ne tikai humors, bet arī ļoti reālistiski ieskicēta mūsdienu autoservisa atmosfēra ar spilgtiem varoņiem. Šeit gribētu arī pieminēt kādu citātu, kas man nakts vidū lika smieties balsī: “Tikmēr Ģirts tik skrēja un skrēja kā čigāns ar piezvanīšanai aizdotu telefonu.” Simpatizē, ka autors nebaidās no sava īpatnējā, bet ļoti dzīvā rakstīšanas stila.

Man patika arī Džeinas Tamuļevičas stāsta “Zilie jūras vērši” ideja, bet izpildījums liedza stāstu izbaudīt pilnvērtīgi, jo šaubos, ka diezgan tālā nākotnē eksistēs mūsdienās populārie sociālie portāli, turklāt tie stāstā aprakstīti nedaudz griezi. Piemēram, Instagram tāda lieta kā zvaigznītes neeksistē, bet autore norādījusi, ka tieši ar zvaigznītēm, ne sirsniņām, iespējams paust savu patiku pret Instagram lietotāju ievietotajām bildēm. Stāstam ir liels potenciāls, bet izpildījums šķita paviršs.

Bija stāsti, kas mani atstāja absolūti vienaldzīgu, bet bija arī tādi, kurus jau nākamajā dienā biju aizmirsis. Pieļauju, ka tā patīk/nepatīk padarīšana ir gaumes jautājums, bet skaidrs ir viens – daudziem autoriem idejas ir labas, bet tās nav līdz galam nostrādātas vai arī atgādina tādas ātras skices bez mugurkaula un jēgas.

Ļoti ceru, ka stāstu konkursu tradīcija tiks turpināta un autori vairāk piestrādās pie saviem stāstiem, kā arī nebaidīsies radīt ko patiešām īpašu un vairāk pievērsīsies šausmu žanram.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10 

Skaists un patīkams notikums bloga līdzautorei


purpura.karala.galma

Pavisam nesen Zvaigzne ABC izdeva latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājumu “Purpura karaļa galmā”, kurā apkopoti 13 latviešu autoru rakstītie 16 stāsti. Šis stāstu krājums DGPyfrom blogam ir ļoti, ļoti īpašs, jo tajā atrodams bloga līdzautores Līgas Sproģes stāsts “Raiannonas Turnīrs”. 

Sākumā jau gribētu apsveikt Līgu ar jauna titula iegūšanu – bloga lasītāji, tagad pavisam oficiāli Līgu varat saukt par rakstnieci! Pagaidām gan esmu izlasījis tikai divus stāstus no krājuma – Didža Sedlenieka “Cūku” un Līgas Sproģes “Raiannonas Turnīru” un, ja visi stāsti ir tik lieliski, kā Līgas un Didža sarakstītie, tad silti iesaku iegādāties grāmatu “Purpura karaļa galmā”.

Patiešam liels prieks par latviešu autoriem – īpaši jau par tiem, kuru daiļradi iepriekš esmu iepazinis – Didzi Sedlenieku, Ilzi Eņģeli un Līgu Sproģi. Tā kā Didzim ir stāstu krājums “Bohēmijas zaglis” un Ilzei romāni “Septiņdesmit piecas dienas” un “Kāzu tiešraide”, tad arī Līgai novēlu tuvākajā nākotnē izdot kādu romānu vai stāstu krājumu.

“Purpura karaļa galmā” stāstu autori: Didzis Sedelnieks, Dace Znotiņa, Ilze Eņģele, Līga Ezera, Vilis Kasims, Santa Brauča, Santa Senkāne, Guntis Eņģelis, Kristīne Zute, Armands Skutelis, Līga Sproģe, Artūrs Dedzis un Arnis Buka.

“Dubultnieki” – Latvijas literatūras 2011. gada ievērojamākais notikums


Laikam vairs maz ir tādu literatūras mīļotāju, kas nav dzirdējuši par Tomu Kreicbergu, jeb Tom Crosshill. Latvijas mediji jau pamanījušies šī jaunā latviešu rakstnieka veiksmes stāstu izstāstīt sabiedrībai ne vienu reizi vien. Īsumā gan atkārtošu to, kas lasīts vairākkārt, – Toms Kreicbergs ir fantastikas īsprozas konkursa “Writers of Future” 2009. gada uzvarētājs, dzimis Rīgā, studējis un dzīvojis ASV. Ir daudz lasīts tieši par pašu Tomu – karjeru, “Writers of Future” konkursu, darbu ASV, fiziku, panākumiem literatūra, par viņa pirmā stāstu krājuma “Dubultnieki” nākšanu pasaulē un tā prezentāciju Latvijā, tad nu šoreiz atliek izpētīt pašu stāstu krājumu, kurš augstu novērtējumu un uzslavas izpelnījās jau krietnu laiku pirms tā izdošanas.

 

Sāksim jau ar pirmo, kas varētu pārsteigt lasītāju, – tas ir teksts: “No angļu valodas tulkojis Ingus Josts”. Paskaidrojums tam ir tāds, ka stāstu krājumā “Dubultnieki” iekļautie stāsti sākotnēji tika radīti angļu valodā un pēc tam tika tulkoti uz latviešu valodu. Stāstu krājuma “Dubultnieki” izdošana, pavisam noteikti, bija 2011. gada pats nozīmīgākais notikums Latvijas literatūras pasaulē. Domāju, ka daudziem literatūras cienītājiem simpatizē autora Toma Kreicberga vienkāršība, – viņš nebūt nav lielīgs, snobisks vai pašslavinošs, par spīti tam, ka Amerikā ievērojami rakstnieki paredz viņam ārkārtīgi spožu nākotni un literatūras kritiķi velta slavinošus vārdus. Šī ir autora pirmā grāmata, kas uzskatāma par spožu debiju, – atļaušos piebilst, ka neviens latviešu autors nekad nav debitējis ar kaut ko tik savdabīgu un tik literāri kvalitatīvu. (Šādu līmeni rakstnieki parasti sasniedz vairāku desmitgažu laikā.)

 

Stāstu krājumā ir trīspadsmit stāsti – daži no tiem atstāj neizdzēšamu iespaidu, bet daži no tiem ne tik ļoti (bet tas jau atkarīgs no katra lasītāja gaumes individuāli.) Stāstu krājums “ierauj sevī” jau ar pirmo stāstu – “Mammu, te rakstām Žeņa, tavs dēls” – jau pats nosaukums ir diezgan baiss, vai ne?! Saturs attaisno nosaukumu un pēc izlasīšanas pārņem vēsi drebuļi. Futūristisks šausmu stāsts. “Andra Pakalniņa beidzamā glāzīte” mani sajūsmināja, – ideja par metro Latvijā – tas vien ir ko vērts un ceļošana laikā ar šāda metro palīdzību, lai tikai mainītu nākotni. It kā daudzās fantastikas filmās redzēts sižets, bet šoreiz pasniegts savādāk – tā, ka nav sajūtas, ka atrodies klišeju ielenkumā, viss ir svaigs un notiek pirmo reizi. “Lidot uz cūkas Dorsenijas debesīs” ir mans vismīļākais stāsts no “Dubultniekiem” – iespējams, ka šis īsais, mazliet muļķīgais un reizē aizkustinošais stāsts par lidojošām cūkām patiešām spēj aizskart katra cilvēka sirdi. Toms pāris lapaspusēs man uzbūra pavisam reālu ainu ar lidojošām cūkām un es smaidīju, domādams – “Kāpēc ne?!” Tad vēl par vienu stāstu, kurš spēcīgi iespiedās atmiņā – “Sandra spēlē čuguna vīram” – spēju uzburt ainu, ka viss rakstītais ir Holivudas lielbudžeta filma un patiesībā arī ticu, ka pēc gadiem Toma darbi tiks ekranizēti un varēsim lepni teikt: “Viņš ir mūsējais!” Atzīšu, ka bija tikai divi stāsti, kas mani īpaši nesajūsmināja, bet ne stilā, ne izteiksmes līdzekļos tā vaina, bet manā subjektīvajā gaumē. (Tomēr zinu, ka ir daudzi, kuriem tieši šie divi stāsti patīk visvairāk.)

 

Īpašs uzsvars “Dubultniekos” ir likts uz tematu, kas attaisno grāmatas nosaukumu, – vairāki stāsti saistīti ar ideju, ka cilvēki nākotnē varēs saslēgties un kontrolēt viens otra rīcību un ietekmēt domas. Process un šādas saslēgšanās sekas ir ticami aprakstītas – tā, ka, pēc lasīšanas, uzplaiksnī bailes par to, ka nākotne varētu kļūt daudz, daudz bīstamāka un neparedzamāka nekā mūsdienas.

 

Grāmatai ir kāda pievienotā vērtība, kura man ārkārtīgi patika, – katra stāsta beigās ir autora piezīmes, kuras, saliktas kopā, veido paša Toma Kreicberga stāstu par to kā viņa literārie darbi nākuši pasaulē, kur tie tapuši, kā izauklēta doma un kādus panākumus katrs no tiem guvis. Lasīju katru stāstu, nepacietībā vēloties izlasīt arī paša autora komentāru. Šie autora komentāri atklāj arī to, ka zem katra stāsta slēpjas gluži cilvēciski piedzīvojumi, emocijas un pārdzīvojumi.

Pēc izlasīšanas grāmatu ieliku plauktā ar cerību, ka kādreiz tai līdzās varēšu novietot arī kādu Toma Kreicberga sarakstītu romānu. Patiešām ceru, ka Toms rakstīs arī plašākus darbus, jo, kā zināms, ar romāniem popularitāti iegūt ir vieglāk nekā ar stāstiem, turklāt ideju bāze autoram ir laba un pamatīga, lai dzimtu arī romāns.

 

Rezumē: stāstu krājums satriecošs un nešaubos, ka Toms nākotnē atradīsies “New York Times” bestselleru sarakstā.

 

VĒRTĒJUMS: 10/10

 

Notikusi un reizē nenotikusi “Nenotikusi mīlestība” (stāsti)


Mīlestība – temats, kurš bija jau pašā literatūras sākumā un, pavisam noteikti, būs arī līdz pat literatūras beigām. (Es gan ļoti ceru, ka vismaz manas dzīves laikā cilvēki vēl turpinās lasīt grāmatas un ļaus literatūrai dzīvot, atstājot vietu arī mīlestības tēmai literatūrā.) Šīs parādības – mīlestības – daudzveidību rakstnieki centušies atainot dažādi – salkani, sērīgi, pašsaprotami un kā kaut ko neiespējamu un nicināmu. Latviešu autore Jana Veinberga mīlestību ataino kā kaut ko esošu, bet līdz galam nepiepildītu, atstātu bez atbildes – tāds ir Veinbergas stāstu krājums “Nenotikusi mīlestība”.

 

“Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.” (Pāvila 1. vēstule korintiešiem)

Ar šīm rindām iesākas pirmais stāsts “Mīlestība. Ziemassvētku pasaka”. Šīs rindas uzrunāja un pirmo stāstu krājuma stāstu izlasīju ar lielu aizrautību un acu priekšā spēju uzburt ainu ar attēlotajiem notikumiem un personāžiem. Turklāt priecājos, kad atklāju – jau pirmajā stāstā mīlestība ir nevis nenotikusi, bet gan notikusi – savdabīgā veidā, bet tomēr reāla un aptaustāma.

“Bez vārdiem” stāsts šķita tipisks, pat mazliet banāls un nojauca to sajūtu, ka visas ieskicētās dzīves ainas grāmatā būs kaut kas ar specifisku garšu, smaržu un notikumiem.

Iespējams, ka stāsts “Tikai viena nakts” ir bijis mazliet jāpārraksta vai arī pie tā veidošanas palīgā vajadzēja saukt kādu pusaudzi, jo daļa tajā atainoto notikumu mazliet atgādinijā stilizētus bruņinieku un barbaru laikus, kad par mīļotās sirdi cilvēki bija gatavi mirt un runāja tik salkani un teatrāli, ka šķita smieklīgi. Pieļauju, ka Jana Veinberga vairs nav pusaudze un tāpēc vajadzētu mazliet izvairīties no mūsdienu jauniešu attiecību atainošanas. Idejiski jau nekādu problēmu stāstam nav, bet tieši pasniegšanas veids ir tas, kas traucē – šķiet mazliet neveikli – kā pirmā reize uzkāpjot uz slidām, kad klūpi un krīti.

Par laimi atklājās arī tas, ka stāsti ir diezgan atšķirīgi – piemēram “Zīmējumi” šķita pat mazliet mistisks, tāpat kā “Mīļais ar mani nerunā” – abi šie stāsti patiešām pelnījuši lielu uzslavu, jo spēj noturēt lasītāja interesi nemainīgā līmenī un liek vēlēties, lai tie nebūtu stāsti, bet gan divi apjomīgi romāni. Protams, vēl ir arī “Tango” par nepiepildītu pastnieces mīlestību un vēl citi, kas atstāj pēcgaršu (varbūt ne tik stipru kā gribētos, bet tomēr pēcgarša ir.)

 

Šis stāstu krājums ir patiešām skaists un mazliet pat aizkustinošs – katrā stāstā iekļautā doma ir dziļa un labi saprotama. Lakoniskums, pavisam noteikti, ir autores draugs un, netipiski sievietēm, viņa necenšas izplūst nevajadzīgā liekvārdībā.

Šo romānu vari iemest somā, ja paredzēts kāds ilgāks brauciens ar vilcienu vai arī vienkārši vari pagatavot sviestmaizes un ieliet termosā tēju, lai dotos pie dabas ar grāmatu. Uzkāp kādā pakalnā, atspiedies pret sārtot sākušu kļavu un ieelpo saldeno rudens gaisu, ieklausies pēdējo kameņu dunoņā un aizmirsties stāstos par mīlestību, kura ir notikusi, bet ne līdz galam – kā autore pati teiktu – šie stāsti ir bez tradicionālā “happy end”.

 

VĒRTĒJUMS: 7,5/10