Stīvens Kings

Dažos teikumos par filmām #6


Tuvojoties Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai, esmu noskatījies daudz filmu un šķiet, ka vismaz dažas no tām varētu tikt pagodinātas ar “Oskara” nominācijām. Šoreiz īsumā par piecām filmām, kuras visspilgtāk iespiedušās atmiņā. 

Endija Mušeti veidotā filma It (2017), kas ir Stīvena Kinga romāna “Tas” ekranizācija, ir viens no tiem ļoti retajiem gadījumiem, kad filma pārspēj grāmatu. Kad uzzināju par atkārtotu pieminētā romāna ekranizāciju, neko daudz no tās negaidīju, jo Kinga romānu ekranizācijas ļoti bieži ir draņķīgas un sacerēties uz ko izcilu būtu patiešām muļķīgi, bet tad tika publiskoti pirmie traileri un vēlāk uz kinoteātru ekrāniem parādījās filma, par kuru pat mani skeptiskākie draugi bija sajūsmā. Bija lietas, kas filmā man nepatika (īpaši absurdā aina ar akmeņu kauju), bet jauno aktieru un Bila Skarsgārda sniegums bija apbrīnas vērts, turklāt filmā nebija ne miņas no liekvārdības, kas grāmatā tik ļoti mani garlaikoja. VĒRTĒJUMS:8,5/10

Deivida Gordona Grīna režisētā biogrāfiskā drāma Stronger (2017), kurā stāstīts par Džefu Baumanu (Džeiks Džilenhols), kurš 2013. gada Bostonas maratona teroraktā zaudēja abas kājas, bija viena no manām pagājušā gada gaidītākajām filmām. Un tā man nelika vilties, jo Džilenhols jau atkal pierādīja, ka ir patiešām izcils un, manuprāt, pietiekami nenovērtēts aktieris, kurš kādreiz būtu pelnījis ne tikai “Oskara” nomināciju, bet arī pašu zeltīto statueti. Viņa emocionālais un līdz sīkumiem izjustais sniegums šajā filmā ir patiešām aizkustinošs un brīžiem pat liek uzmesties zosādai. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Grētas Gērvigas režisēto filmu Lady Bird (2017) īpaši aktīvi runā tieši kinokritiķi un citi filmu industrijas pazinēji un darboņi, tāpēc pieļauju, ka Gērvigas veikumam neizpaliks arī Amerikas Kinoakadēmijas uzmanība. Jāsaka godīgi, ka pēc visas tās sajūsmas lavīnas no filmas biju gaidījis ko vairāk, bet pēc Lady Bird noskatīšanās nepameta sajūta, ka šī varētu būt viena no 2017. gada pārvērtētākajām filmām. Nenoliedzams ir fakts, ka meitas (Šērša Ronana) un mātes (Lorija Metkalfa) attiecības filmā atainotas ārkārtīgi meistarīgi, bet joprojām vaicāju sev: “Vai šī patiešām ir kas vairāk par augstas kvalitātes drāmu, kurā stāstīts par pieaugšanu?!” VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Arī Kristofera Nolana režisētā kara drāma Dunkirk (2017) ir viena no tām filmām, par kuru aizgājušā gadā tika runāts ārkārtīgi daudz un uzslavu tai netrūka ne no kinokritiķu puses, ne no kinoteātru apmeklētāju puses. Vēsturi pārāk smalki nepārzinu, tāpēc pirms filmas skatīšanās nedaudz palasīju, kas tad Otrā pasaules kara laikā notika Dankērkā, bet beigās izrādījās, ka būtu spējis filmu saprast arī bez priekšzināšanām, jo uzsvars tajā likts ne uz vēsturiskiem datumiem, bet gan uz kara radītajām šausmām un cilvēcisko vērtību saglabāšanu kara laikā. Nolana darbs ir tik filigrāns, ka to nav iespējams pienācīgi aprakstīt dažos teikumos, bet noteikti jāpiemin filmas beigu daļā redzamā aina ar Tomu Hārdiju, kas ir patiesi iespaidīga. Patīkams pārsteigums bija arī dziedātājs Harijs Stailzs, no kura noteikti nebiju gaidījis tik labu sniegumu. VĒRTĒJUMS: 9/10 

Mārtina Makdonaha režisētā melnā komēdija/drāma Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (2017) pavisam noteikti ir viens no lielākajiem pagājušā gada pārsteigumiem kino pasaulē, jo neko daudz par filmu nebiju dzirdējis, bet, kad to noskatījos, vēl ilgi nespēju to aizmirst. Filmā stāstīts par māti (Frānsisa Makdormanda), kuras meita tikusi izvarota un nogalināta. Nespējot rast mieru par to, ka meitas slepkavas joprojām nav atrasti, sieviete uzstāda trīs plakātus ceļa malā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību policijas bezdarbībai. Īsti nesimpatizēja pāris pārmērīgi stereotipizētie tēli, bet priecēja melnais humors, ar kuru tika atšķaidīts ļoti nopietnais filmas temats, kā arī Makdormandas fenomenālais sniegums. Filmā veiksmīgi atainots atriebes, dusmu un naida postošais spēks, kurš neko neatrisina, bet tikai rada jaunas dusmas un naidu, sagraužot cilvēku no iekšienes. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kura no filmām, kuru līdz šim esi redzējis, Tavuprāt, būtu pelnījusi Amerikas Kinoakadēmijas uzmanību un “Oskara” nominācijas? Pastāsti komentāros! 

Advertisements

“Tas”, kurš baida un nelaiž vaļā


Neilgi pēc tam, kad šoruden uz kinoteātru ekrāniem nonāca Andrē Muskjeti režisētā šausmu filma “Tas”, grāmatnīcu plauktos pirmoreiz parādījās arī Stīvena Kinga populārā šausmu romāna It latviskotā izdevuma pirmā grāmata. Izdevniecība “Zvaigzne ABC” Kinga romānu “Tas”, kas oriģinālvalodā izdots vienā sējumā, sadalījuši divās daļās, no kurām pirmā jau ir pieejama grāmatnīcās, bet otrā, visticamāk, tiks izdota nākamgad. 

Par spīti tam, ka grāmata sadalīta divās daļās, arī puse no tās ir pamatīgs ķieģelis, turklāt līdzīgi darījuši arī It ekranizācijas veidotāji, kas Kinga apjomīgo grāmatu nolēmuši ekranizēt divās filmās: “Tas” pirmā daļa pie skatītājiem nonāca šī gada septembrī, bet nākamā daļa pie skatītājiem nonāks tikai 2019. gada septembrī. Tā, manuprāt, ir laba ziņa tiem, kas pirms filmas skatīšanās plāno izlasīt grāmatu, tikai laicīgi gribu brīdināt, ka filmas veidotāji grāmatu nav vienkārši pārdalījuši uz pusēm, kā to izdarījuši izdevēji. Pirmajā filmā stāstīts par galveno varoņu bērnību un viņu pirmo sastapšanos ar dejojošo klaunu Penīvaizu, bet otrajā filmā galvenie varoņi būs jau pieauguši cilvēki, kamēr grāmatā galveno varoņu bērnība un pieaugušo gadi nav tik strikti nodalīti un lasītājs tiek mētāts no 1958. gada uz 1985. gadu un otrādi.

Par ko tad stāstīts grāmatā? Grāmatas galvenie varoņi ir septiņi neparasti bērni: Bils, kurš rausta valodu, apdomīgais Maiks, pievilcīgā Beverlija, kuru sit tēvs, Edijs, kuru kontrolē māte-hipohondriķe, inteliģentais un apaļīgais Bens, muldoņa Ričijs un pedantiskais ebreju zēns Stenlijs. Viņiem kopīgs ir tas, ka viņi noteikti nav skolas populārākie bērni, kā arī tas, ka viņi visi saskārušies ar ļaunu spēku, kas Derijas pilsētā nogalina bērnus. Tas spēj pieņemt tādu veidolu, kāds katram bērnam šķiet visbiedējošākais: vienam viņš parādās mūmijas izskatā, otram kā vilkatis, bet trešajam kā milzu putns. Kad Tas nav kāda konkrēta bērna baiļu iemiesojums, tas ir dejojošais klauns Penīvaizs – mistisks un ļauns spēks, kurš Derijas pilsētā atgriežas apmēram ik pēc 27 gadiem, lai sarīkotu slepkavnieciskas dzīres. Dzīres, kuras šie septiņi bērni nolēmuši apturēt, jo pilsētā nogalināti ne tikai viņu vienaudži, bet arī Bila mazais brālītis.

Foto: Kadrs no filmas.

Kings vienmēr spēlējies ar šausmām un dēmoniem, kas nav nekur tālu jāmeklē, jo paši baisākie briesmoņi mīt mūsos. Arī šis romāns nav izņēmums, jo, lai arī cik baiss šķistu Penīvaizs un viņa dažādās transformācijas, biedējošākā šī darba daļa ir Derijas iedzīvotāju vienaldzība un morālā un fiziskā vardarbība, kas tiek vērsta pret bērniem. (Beverlijas tēvs meiteni sit, Edija māte dēlam izdomā dažādas kaites, Bena māte viņu pārbaro, bet Bila vecāki pēc jaunākā dēla zaudēšanas pret Bilu izturas kā pret tukšu vietu.) Metaforu šajā darbā ir daudz un, manuprāt, arī pašu Penīvaizu var uztvert kā metaforu, jo klauns taču ir kas tāds, kam būtu jārada smiekli un jautrība, bet šis klauns sēj bailes un sāpes. (Gluži kā vecāki, kuriem savi bērni būtu jāmīl un jālolo, bet tā vietā viņi savām atvasēm nodara pāri un liek apšaubīt savu vērtību.)

“Dēls, vietai ir tikpat liela nozīme kā šajā vietā notikušajam. Lūk, kāpēc virsraksti ir lielāki tad, kad zemestrīce nonāvē divpadsmit cilvēkus Losandželosā, nekā tad, kad kāds nogalina trīs tūkstošus ļaužu kādā barbaru zemē Vidējos Austrumos.”

Grāmatā iekļauto tēmu saraksts ir ārkārtīgi garš un daudzveidīgs: rasisms, vardarbība ģimenē, tuvinieka zaudēšana, homofobija, destruktīvas attiecības, patiesa draudzība, hipohondrija, cilvēku liekulība utt. Protams, visas šīs tēmas ir ļoti nopietnas un par tām ir jārunā, tikai brīžiem šī daudzkrāsainība laupījusi Kingam tiešumu un viņš, stāstot par vienu notikumu, aizklīst pa sānu ceļiem un sāk stāstīt par ko citu, tādējādi izplešot savu radīto pasauli vēl lielāku un iespaidīgāku. Brīžiem tas darbojas stāsta labā, bet brīžiem es kā lasītājs apšaubīju atsevišķu detaļu nepieciešamību, jo tās tikai padarīja stāstu plašāku, be ne labāku. Par spīti nespējai padarīt stāstījumu koncentrētu, Kings ir radījis ļoti dzīvus varoņus, līdz sīkumiem izstrādātu Derijas pilsētu, kā arī spriedzes pilnas ainas ar Tā satikšanu, kuras lasīšanas tempu manāmi paātrināja, turklāt tas viss pasniegts ļoti bagātā un baudāmā valodā.

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas skaidrs ir tas, ka baisākais šajā pasaulē ir tieši tas, ko mēs nodarām viens otram – atliek tikai ieslēgt ziņu kanālu, lai pārliecinātos par šo vārdu patiesumu.

“Kam vajadzēja piecus dolārus vērtu kinobiļeti, ja par briesmoņiem varēja izlasīt laikrakstā par trīsdesmit pieciem centiem vai dzirdēt radio par brīvu?”

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Santa Brauča.

Nervus kutinošā Džeralda spēle


2017. gads pavisam noteikti ir šausmu karaļa Stīvena Kinga gads, jo viņa romāna “Tas” (It) ekranizācija lauzusi daudzus rekordus un kļuvusi par vienu no kino vēsturē populārākajām un pelnošākajām šausmu filmām, tomēr “Tas” nav vienīgā Kinga romāna ekranizācija, kas šogad nonākusi pie skatītājiem. “Džeralda spēle” (Gerald’s Game) ir mazāk zināms, bet tāpēc vien noteikti ne sliktāks Kinga literārais darbs, kura ekranizācija savu pirmizrādi Netflix straumēšanas servisā piedzīvoja šī gada 29. septembrī. 

Filmas režisors ir Maikls Flanegans, kurš iepriekš strādājis pie tādām filmām kā Oculus, Hush un Ouija, kuras zināmas gandrīz katram rūdītam šausmu filmu fanam. “Džeralda spēlē” tiek stāstīts par Džeraldu (Brūss Grīnvuds) un Džesiju (Karla Gudžīno) – precētu pāri, kurš dodas uz nomaļu ezera māju, lai uzlabotu kopdzīvi un piešķirtu jaunu uguntiņu savai seksuālajai dzīvei. Vīrs, kura matos jau rotājas sudrabs, ar rokudzelžiem pieķēdē sievu pie masīvas gultas un sāk spēlēt lomu spēli, kura Džesijā rada paniku un atsauc atmiņā nepatīkamas ainas no pagātnes. Kad sieviete pārdomā, viņa lūdz vīram pārtraukt lomu spēli un atbrīvot viņu no rokudzelžiem, bet notiek sliktākais iespējamais scenārijs un Džeraldu piemeklē sirdstrieka. Viņš nomirst, atstājot sievu pieslēgtu pie gultas.

Ja jums šķiet, ka pēc Džeralda nāves filma kļūst vienveidīga un garlaicīga, tad jūs smagi maldāties, jo jebkurš, kurš kādreiz lasījis Kinga romānus, zina, ka tajos spraigākās cīņas notiek varoņos pašos. Arī “Džeralda spēle” nav izņēmums, jo atūdeņošanās, tumsa un bailes daru savu, lai atmodinātu Džesijas tumšāko būtību, liktu uznirt slēptākajām pagātnes atmiņām, kā arī radītu halucinācijas, kuras reizē palīdz, bet reizē arī neļauj saprast, kas no apkārt notiekošā ir īsts, bet kas tikai viņas iztēles radīts. (Man jāatzīst, ka filmas beigās biju nedaudz šokēts par pāris lietām, kas izrādījās īstas.)

Foto: Kadrs no filmas

Esmu dzirdējis viedokļus, ka Karla Gudžīno par Džesijas lomu varētu tikt nominēta “Oskaram”, bet es patiešām neesmu drošs, ka Amerikas Kinoakadēmija varētu spert šādu soli, jo “Džeralda spēle” ir Netflix filma, tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Gudžīno šajā filmā ir fenomenāla. (Ir pāragri dalīt “Oskara” nominācijas, bet, ja viņa brīnumainā kārtā tiks pie nominācijas, es par to tikai priecāšos.) Gudžīno saspēle ar Grīnvudu man lika noticēt, ka viņi ir precēts pāris, kas neveiksmīgi mēģina glābt savu laulību, jo viņu starpā varēja just gan ķīmiju, gan apslāpētu spriedzi.

Filmā nolasāmas arī feminisma idejas, bet tās nav uzbāzīgas vai kaitinošas, tās drīzāk liek apbrīnot Džesijas spēku un personību, kas spējusi uzvarēt ne vienā vien smagā cīņā pašai ar sevi un pret citiem. Īpašas uzslavas noteikti pelnījuši filmas vizuālo risinājumu veidotāji, jo ainavas un specefekti ir patiešām iespaidīgi: brīžiem skati ir gleznu cienīgi, bet brīžiem tie liek uzmesties zosādai pat uz zosādas. Kā ķirsis uz kūkas bija filmas noslēgums, kādu nebiju gaidījis, bet tas mani pārsteidza vislabākajā nozīmē. Manuprāt, šī ir Flanegana karjeras labākā filma, kā arī viena no labākajām Kinga romānu ekranizācijām.

Viennozīmīgi viens no spilgtākajiem 2017. gada psiholoģiskajiem trilleriem, kurš jāredz katram šī žanra cienītājam.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Īsumā par dažiem seriāliem


Šogad seriāliem laiku patiešām neesmu žēlojis, jo, apkopojot skatāmo seriālu sarakstu, nonācu pie skaitļa 17, bet esmu drošs, ka kādu noteikti esmu aizmirsis pieskaitīt. Šoreiz īsumā pastāstīšu par trīs saturiski un kvalitātes ziņā ļoti atšķirīgiem seriāliem, kuri manā uzmanības lokā nonāca tikai pēdējo mēnešu laikā. 

Kad lasīju Nīla Geimena grāmatu “Amerikāņu dievi”, nebiju pārāk lielā sajūsmā par cienījamā rakstnieka veikumu, bet, kad uzzināju, ka šis darbs tiks ekranizēts seriāla formātā, turklāt pie stāsta iedzīvināšanas kustīgajās bildēs strādās seriāla “Hanibāls” radītājs Braiens Fullers, biju pārliecināts, ka šis noteikti būs viens no maniem 2017. gada must-see. American Gods seriālā stāstīts par aizmirstiem un mūsdienu sabiedrības radītiem dieviem, kas cenšas izdzīvot, kā arī novākt no sava ceļa konkurentus, lai nostiprinātu, saglabātu vai atgūtu savu vietu uz pielūgsmes pjedestāla. Šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad ekranizācija pārspēj grāmatu, jo Fullers padarījis Geimena radīto stāstu dziļāku, varoņus daudz-dimensionālus, kā arī piešķīris stāstam vērienu un izsmalcinātu ekstravaganci. Skatītājus ar savu sniegumu priecē gan labi zināmi aktieri (Emīlija Brauninga, Džiliana Andersone, Ians Makšeins), kā arī mazāk zināmi, bet ne mazāk lieliski talanti (Rikijs Vitls, Brūss Langlijs, Pablo Šraibers). VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Nemelošu, bieži vien sanāk plūst līdzi straumei un noskatīties ko tādu, ko nemaz nebiju plānojis skatīties. Tā bija arī ar Roberto Agiresa-Sakasas radīto seriālu Riverdale, kura pamatā ir populārie Archie komiksi. Seriālā stāstīts par Riverdeilas mazpilsētā dzīvojošo Ārčiju, kurš kopā ar draugiem izmeklē sava skolasbiedra slepkavību. Riverdeilā visi ir skaisti, pat skolas nūģi un skolēnu vecāki, kā arī visas intrigas un to risināšana neiztiek bez teatrāla dramatiskuma, kas piešķir seriālam ne tikai sintētisku piegaršu, bet arī laupa ticamības momentu. Pieļauju, ka tieši aktieru vizuālais izskats ir iemesls, kāpēc seriāls ir tik ļoti populārs pusaudžu vidū, jo nekā cita, par ko sajūsmināties, Riverdeilā nav. Seriāls nepiedāvā neko jaunu, aktieru sniegums ir vājš un sižets arī nav pārāk aizraujošs. VĒRTĒJUMS: 4/10

Stīvens Kings ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem, bet par viņa grāmatu ekranizācijām gan reti esmu sajūsmā, jo tās kādos 90% gadījumu ir vājas vai pat izcili draņķīgas. (Ir arī patīkami izņēmumi, piemēram: Stand by MeThe ShiningThe Green Mile un The Shawshank Redemption.) Šovasar pie skatītājiem nonāca Kinga grāmatas The Mist ekranizācija, kuras veidotājs ir Kristians Torps. (Šis Kinga darbs ticis ekranizēts jau 2007. gadā, kad skatītāju vērtējumam tika nodota diezgan viduvēja, bet noteikti ne draņķīga filma.) Iespējams, Kingam vajadzēja samierināties ar vienu The Mist ekranizāciju, jo 2017. gada veikums ir tik vājš, ka ir sāpīgi to skatīties, turklāt jaunais seriāls ļoti atgādina kādu citu Kinga romāna ekranizāciju – Under The Dome. (Tikai šoreiz kupola vietā ir slepkavnieciska migla.) VĒRTĒJUMS: 3/10

Komentāros padalies, ar kādiem seriāliem tu šovasar sevi izklaidē?

Kā kļūt par rakstnieku?


Kurš gan cits var dot labākus aroda padomus jaunajiem un jau esošajiem rakstniekiem, ja ne rakstnieks, kurš sarakstījis desmitiem grāmatu, pabijis neskaitāmos pirktāko grāmatu topos un kļuvis par vairāku paaudžu lasītāju iecienītāko autoru?! 2000. gadā izdotajā grāmatā On Writing, kura vienlaicīgi ir gan autobiogrāfija, gan padomu grāmata, tās autors Stīvens Kings vaļsirdīgi ar lasītājiem padalījies ne tikai ar rakstniecības veiksmes atslēgām, bet arī ar daudzām privātās dzīves detaļām. 

On Writing, iespējams, ir grāmata, kura manā lasāmo grāmatu sarakstā atradusies visilgāk, jo dažādu iemeslu dēļ atliku tās iegādāšanos, bet tad, kad biju to nopircis, atliku lasīšanas procesu. Tomēr pēc On Writing izlasīšanas sapratu, ka šī ir viena no tām grāmatām, kuru noteikti vajadzētu izlasīt katram, kurš vēlas kļūt par rakstnieku, ir rakstnieks vai arī vienkārši vēlas papildināt savas zināšanas un ieskatīties rakstnieka dzīvē caur atslēgas caurumu. Pieļauju, ka cilvēkiem, kas nav Kinga fani un par rakstniekiem kļūt nevēlas, šī grāmata varētu arī nešķist saistoša lasāmviela, kaut gan ticams ir arī tāds scenārijs, ka lasītāja mīlestība pret Kinga daiļradi varētu sākties tieši ar šo darbu.

“Writing is a lonely job. Having someone who believes in you makes a lot of difference. They don’t have to make speeches. Just believing is usually enough.”

Biju gaidījis, ka grāmata lielākoties sastāvēs no samērā sausām un tehniskām rakstniecības meistarklasēm, tāpēc mani pārsteidza, cik ļoti personiskiem stāstiem pārbagāta ir šī grāmata – Kings padalījies ar spilgtākajām bērnības dienu atmiņām, stāstiem par cīņu ar alkoholismu un narkotiku atkarību, kā arī atklājis detaļas par savas dzīves baisāko dienu, kurā viņš šaušalīgā negadījumā gandrīz gāja bojā. Varbūt kāds vaicās, kāpēc šāda veida grāmatā tik liels uzsvars jāliek uz privāto dzīvi, jo es taču gribu iemācīties rakstīt?! Manuprāt, šis uzsvars ir svarīgs, jo ir interesanti vērot rakstnieku attīstības procesā un saprast, ka par rakstnieku nepiedzimst, bet izveidojas. Kings pastāstījis par savu un citu rakstnieku ceļiem uz panākumiem, lai pierādītu to, ka pat ģeniālāko cilvēku ceļos bijušas šaubas, finansiālas grūtības, ģimenes problēmas, smagas radošās krīzes, slimības un nopietni ievainojumi. Šīs lietas daudziem nepieciešams saprast, lai atbrīvotos no ilūzijām par to, ka rakstnieka dzīve pielīdzināma Kerijas Bredšovas ikdienai, kurā valda bezrūpība, ballītes un brīvā laika pārbagātība.

Jāatzīst, ka ne visi grāmatā dotie padomi ir praktiski pielietojami – īpaši jau Latvijā, jo, piemēram, sadaļa par literārajiem aģentiem latviešu rakstniekiem sniedz maz ko noderīgu, jo mūsu grāmatu tirgus ir pietiekami mazs, lai literārajiem aģentiem šeit nebūtu darba. Izņēmumi varētu būt vienīgi tie gadījumi, kad rakstnieks raksta angļu valodā vai tulko savus darbus uz angļu valodu, jo ielauzties Anglijas un ASV grāmatu tirgū bez laba literārā aģenta ir diezgan grūti. (Pat tad, ja literārais darbs ir lielisks, jo, piemēram, angļi ir lieli patrioti un lielākoties lasa pašmāju autoru darbus.)

“Almost everyone can remember losing his or her virginity, and most writers can remember the first book he/she put down thinking: I can do better than this. Hell, I am doing better than this!”

Šai grāmatai noteikti vajadzētu atrasties katra rakstnieka, literatūras mīļotāja un Kinga talanta cienītāja grāmatu plauktā, jo On Writing ir darbs, kuru pārlasīt atkal un atkal, lai izprastu literatūru, pilnveidotu savas prasmes un rastu iedvesmu rakstīšanai.

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Glābjot Kenediju


11-22-63-ewKad tiek ekranizēts kāds no šausmu karaļa Stīvena Kinga darbiem, gala rezultāts reti kad ir viduvējs, jo parasti tiek sasniegta kāda no galējībām – izcilība vai izgāšanās. Kad uzzināju, ka Kinga romāna “22.11.1963” (latviskajā tulkojumā skaitļi izkārtoti šādi) ekranizācijā galveno lomu atveidos talantīgais aktieris Džeimss Franko, radās cerība, ka šī varētu būt viena no tām retajām Kinga darbu ekranizācijām, kuru pieskaitīt veiksmīgajiem projektiem. 

Seriāls 11.22.63 pirmizrādi piedzīvoja šī gada 15. februārī un pirmā seriāla sērija bija stundu un divdesmit vienu minūti gara, bet nākamās sērijas kļuva par apmēram pusstundu īsākas. Lai arī šis projekts daudziem šķita riskants, jau pēc pirmās sērijas Dž. Dž. Abramsa producētais darbs izpelnījās pozitīvas atsauksmes un skatītāju sajūsmu, kas, šķiet, neapsīks arī līdz pašām 8 sēriju garā seriāla beigām.

Par ko tad stāstīts šajā seriālā? Cilvēki, kas labi orientējas vēsturē, noteikti zina, ka 1963. gada 22. novembris bija datums, kad Lī Hārvijs Osvalds nošāva ASV prezidentu Dž. F. Kenediju. Tomēr Kenedijs nav seriāla galvenais varonis, jo tas ir mūsdienās dzīvojošais angļu valodas skolotājs Džeiks Epings (Džeimss Franko), kuram kāds labs draugs piedāvā ceļot laikā, lai atgrieztos pagātnē un novērstu Kenedija slepkavību. Protams, sākumā Džeiks domā, ka tas ir totāls neprāts un viņš nespēj sagremot faktu, ka eksistē ceļošana laikā, tomēr vēlāk piekrīt šai avantūrai, jo tāda bijusi viņa mirstošā drauga pēdējā vēlēšanās.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Svarīgākie notikumi, kas minēti grāmatā, diezgan precīzi un veiksmīgi iemūžināti arī kustīgajās bildēs, bet pirmajās sešās sērijās lielākās izmaiņas ir tādas, ka Džeiks savu misiju neveic viens, kā tas tika atainots grāmatā. Seriālā viņa uzticamais sabiedrotais ir harizmātiskais un amizantais Bils Turkots (Džordžs Makkejs), kurš vēlas ne tikai izmainīt vēsturi, bet arī iekarot Osvalda (Daniels Vebers) daiļās sievas Marinas (Lūsija Fraja) sirdi. Jāatzīst, ka pret šīm izmaiņām man nav iebildumu, jo Bila tēls stāstā ļoti labi iederas, kā arī padara seriālu nedaudz neparedzamu tiem skatītājiem, kas lasījuši grāmatu. Šķiet, ka lielāko pārsteigumu sagādāja Džeika mīļotā Seidija, jo grāmatā šī sieviete atainota kā simpātiska un ļoti neveikla būtne, bet seriālā viņas atveidotāja ir Sāra Gadona, kura ir satriecoši skaista un eleganta sieviete.

Abramsa veidotais seriāls ir īsta “eye candy”, jo sešdesmito gadu Amerikas vide uzburta ārkārtīgi skaista un izsmalcināta, gluži kā dziedātājas Lana Del Rey videoklipos – ar gaumīgiem sešdesmito gadu stila tērpiem, frizūrām, mūziku, dejām un spēkratiem. Apvienojot to visu ar kvalitatīvu aktieru sniegumu, radies seriāls, kurš, manuprāt, ir viens no labākajiem šogad iznākušajiem jaunajiem seriāliem. Džeimss Franko ir kā radīts Džeika lomai un neliek vilties tiem cilvēkiem, kas lasījuši Kinga grāmatu, bet no otrā plāna aktieriem īpaši gribētu izcelt Mimī lomas atveidotāju Tonju Pinkinsu, kuru turpmāk vēlētos redzēt arī citos projektos.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Nav daudz lietu, kas man seriālā nepatīk, bet dalītas sajūtas rada Frajas atveidotā Marina, jo viņas krievu valodas izrunā jūtams austrāliešu akcents, kas skatītājiem laupa ticību faktam, ka Marina ir krieviete. (Ja neņem vērā krievu valodas izrunu, tad man pret Frajas sniegumu nav pretenziju.) Vairāki ārzemju kritiķi izteikušies, ka seriāls pārāk tiekot stiepts garumā, kam es negribētu piekrist, jo grāmata bija vēl izstieptāka, bet skatītāju atsauksmes lielākoties ir ļoti pozitīvas un slavinošas. (Piemēram, vietnē Rotten Tomatoes seriāls ieguvis Fresh (svaigs) atzīmi, bet IMDb Abramsa veikums novērtēts ar 8,9 no maksimālajām 10 ballēm.) Protams, mans viedoklis ir ļoti subjektīvs, bet arī es pievienojos vairākumam parasto skatītāju, kas ir sajūsmā par 11.22.63.

Šis ir viens no ļoti retajiem gadījumiem, kad romāna ekranizācija pārspēj romānu.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Šausmu karaļa zūdošais mirdzums


300x0_doktor_miegs“Ei, varbūt jums ir kāda nojēga, kas vēlāk notika ar to puiku no “Mirdzuma”?” Esmu pārliecināts, ka šo jautājumu rakstniekam Stīvenam Kingam uzdeva ne tikai kāds puisis, kurš vēlējās saņemt autora autogrāfu, bet arī vairums “Mirdzuma” lasītāju. Atbildi uz šo jautājumu vēlējās uzzināt arī pats Kings, tāpēc tika radīts romāns “Doktors Miegs”, kas pavisam nesen tika nodots arī Latvijas lasītāju vērtējumam. 

Šī romāna sākumā Kings ieskicē to, kā ar mirdzumu apveltītais Denijs Toranss no piemīlīga puisēna pārtop par pagrimušu alkoholiķi, kurš laikā, kad šķiet, ka vairs zemāk nav kur krist, apzog vientuļo māti ar kuru iepriekšējā naktī pārgulējis. Tomēr, laikam ejot, Denijs sastop cilvēkus, kas palīdz viņam dzīvi ievirzīt pareizajās sliedēs. Kad Denijs kļūst par hospisa darbinieku, šķiet, ka dzīve kļuvusi pavisam mierīga, turklāt darbs ļauj viņam izpirkt pagātnes grēkus, bet vienmēr klātesoša ir arī kāda maza meitene, kas Denu uzmeklē ar telepātijas palīdzību. Viņas mirdzums ir tik spēcīgs, ka uzreiz ir skaidrs – tas drīzāk ir lāsts, kas garantē nepatikšanas, ne svētība.

Kad uzzināju, ka “Mirdzumam” būs turpinājums, šīs ziņas uzņēmu ar zināmām bažām, jo nezināju, vai vēlos redzēt mazo Deniju pieaugušu, bet ziņkārība ņēma virsroku. Es, gluži tāpat kā daudzi citi “Mirdzuma” lasītāji, prātoju, kas notika ar Deniju un viņa māti pēc baisajiem notikumiem viesnīcā Overlook. Jāatzīst, ka lasot “Mirdzuma” turpinājumu, atviegloti nopūtos, jo, pat par spīti tam, ka pieaugušais Denijs ir pagrimis alkoholiķis, viņā joprojām jūtams tas pats mazais puisēns, kurš tik daudzus lasītājus apbūra jau tad, kad vēl rosījās Overlook viesnīcā. Un kas gan tas būtu par Kinga darbu, ja tā galveno varoni nevajātu pagātnes rēgi un neplosītu iekšējie dēmoni?!

doctor-sleep_fade-awayDomas par šo romānu dalās – esmu lasījis gan sajūsmas pilnas atsauksmes, gan dzirdējis viedokļus, ka Kings sevi ir izsmēlis un šīs ir tikai tādas šaujampulvera paliekas. Es gan nevaru pievienoties ne pēlējiem, ne slavinātājiem, jo darbs ir labs, baudāms, bet ne izcils. Šajā grāmatā ir fragmenti, kas spēj garlaikot, bet ir arī fragmenti, kas ir spīdoši un liek ticēt, ka vecais labais Kings ir atpakaļ.

Tulkojumā manāmas šādas tādas blusas: Emija Vainhausa (pareizi: Eimija), Hogvartsa (pareizi: “Cūkkārpa”), kvidičs (pareizi: kalambols) u. c. Nedaudz mulsināja arī “elementārskola”, jo latviskāks un ausīm tīkamāks vārds taču būtu “pamatskola”. Jāatzīst, ka tulkotājas Inas Strautnieces interpretācija par “Harija Potera” sāgas latviskojumiem man tīri labi patīk, tomēr labāk laikam būtu bijis izmantot jau esošos latviskojumus (“kalambols” un “Cūkkārpa”).

Diemžēl jāatzīst, ka Kinga mirdzums patiešām ir izbalojis – ir jūtamas tā dzirkstis, bet “Doktors Miegs” ne tuvu nestāv līdzās tiem darbiem, kurus viņš radīja vēl pirms jaunās tūkstošgades iestāšanās. Tomēr Kings, neesot savā labākajā formā, joprojām ir nopietns konkurents citiem rakstniekiem, kas pārstāv šo žanru, jo vārdus viņš virknē meistarīgi, kā arī prot kāpināt spriedzi visas grāmatas garumā.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Nedrīkst lasīt bērnam morāli no savām pieaugušā pozīcijām. Vai mācīt viņiem, kā dzīvot.” 

VĒRTĒJUMS: 7/10