tulkotā literatūra

Līgas Sproģes atsauksme par grāmatu “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”


sievietes.kuras.skrien.ar.vilkiemBeidzot arī līdz mums nonākusi grāmata, kuru visapkārt pasaulei apspriež visās sabiedrības aprindās jau kopš tās iznākšanas pirms aptuveni divdesmit gadiem. Klarisas Pinkolas Estesas darbs „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” ir kā kauciens, kas sadrebina sievietes būtību līdz pašiem dziļumiem un liek atmosties no transa, kurā pašas sevi esam ieaijājušas, ilgstoši ignorējot savvaļīgo iedabu un savas būtības veselīgās izpausmes.

Dr. Estesa meistarīgi izmanto savas zināšanas psiholoģijā kā arī seno teiksmu vākšanā un stāstīšanā, lai aizvestu savas lasītājas atpakaļ pie saknēm un soli pa solim atgrieztu uz dvēseles takas. Modernajā pasaulē sievišķā instinktīvā iedaba tiek vajāta, dzenāta un nomākta. Katras pašas rokās ir lēmums, vai atjaunot saikni ar Pirmatnējo Sievieti un beidzot atņirgt zobus, parādot, ka mīļuma laiki ir pagājuši un beidzot sāksi pienācīgi rūpēties par savu garu.

Autore ir izdalījusi piecpadsmit nodaļas, kurās analizējot pasakas un tajās ietvertos arhetipus, norāda uz izplatītākajām kļūdām, kuras pieļauj sievietes. Cik gan daudzas jūtas nomāktas, emocionāli iztukšotas, apmulsušas, vienaldzīgas, nedrošas? Cik daudzām pietrūkst dzīvīguma vai iedvesmas; cik daudzas jūtas iesprostotas, nederīgas, iežņaugtas spīlēs, šaubu pilnas vai kā nonākušas strupceļā? Tās visas ir norādes, ka attiecības ar savvaļīgo iedabu ir traumētas, taču mūsdienu sabiedrībā tiek norakstītas kā normālas parādības un teju sievietes rakstura iezīmes, ko var apārstēt ar kādu tableti un turpināt kultivēt tādu pašu dzīvesveidu kā līdz šim.

Taču tas nebūt nav risinājums. Vienīgais veids kā atkal justies spēcīgai, vērtīgai, pulsējoša prieka pilnai  un apmierinātai, ir dzīvot saskaņā ar saviem cikliem. Lai līdz tam nonāktu, vispirms jāapzinās savu nelaimju cēloņi.  Dr. Estesa ar divdesmit vienas pasakas palīdzību norāda uz šiem cēloņiem un kā tos uzveikt. Enkurs pie sievietes kājas var būt gan dzīvesbiedrs, kas jau sen vairs nesniedz laimi, bet drīzāk nosūc enerģiju, darbs, kurš ir netīkams, bet vajadzīgs pirms būs vairāk laika pievērsties savam sirds projektam,  netīksme pret savu ķermeni un stereotipu važas, kā arī mūžīgās atrunas, ka vispirms jāparūpējas par visiem citiem, līdz varēs atlicināt kādu brītiņu sev. Diemžēl, ieceres un plāni arvien tiek atlikti dažādu apstākļu dēļ, sieviete pati izžūst un vairs nav spējīga ne tikai iecerētajam sirds projektam, bet arī ikdienas darbiem.

Šī grāmata uz mani atstāja dziļu iespaidu, jo viss, ko iekšēju nojautu, nu tapa pateikts vārdos. Ir patīkami apzināties, ka instinkti vienmēr veduši uz pareizo pusi un nav norakstāmi uz kādu dumpības lēkmi. Sievietēm ir visas tiesības sacelties, jo pārāk liela daļa lietu, ko sludina ikdienas dzīve, ietver viņu apspiešanu, pārveidošanu, pielāgošanu, mainīšanu. Ar laiku šī ideoloģija mūsos iespiežas tik tālu, ka samierināmies un uztveram to kā normālu lietu, bet savas domas – kā ko greizu un atvairāmu. Būris, kurā atrodamies šķiet kā drošs patvērums.„Sieviete pati to neapjaušot, cenšas saliekties un ielocīties rāmī, kas nav viņējais.” Šādu paradumu esmu ievērojusi daudzās meitenēs un sievietēs. Tādos brīžos gribas šīm apmātajām personām iecirst veselīgu pliķi, lai uzlabotu asinsriti. Nav nekā traģiskāka kā izniekot savus talantus, dzīvojot dzīvi, kādu no tevis sagaida citi. Sievietes var uzbūvēt skaistu ārējo korpusu un turpināt iet cauri gadiem, taču iekšēji dilt arvien plānākas un plānākas.

Dr.Estesa pierāda savu stāstnieces talantu un ir savijusi šo darbu izteiksmīgā valodā, kas trāpa uz īstajām dvēseles stīgām. Daudzi citāti būtu pelnījuši izrakstīšanu un glabāšanu sev tuvumā, lai uzturētu svaigu prātu un apņemšanos.  Sekojošais ir viens no maniem mīļākajiem. „Ja jūs darītu pāri saviem bērniem, drīz vien pie jūsu durvīm klauvētu bāriņtiesas pārstāvji. Ja jūs ļauni izturētos  pret saviem mājdzīvniekiem, par to satrauktos dzīvnieku tiesību aizstāvji. Taču šajā pasaulē nav nevienas Radošuma patruļas vai Dvēseles policijas, kas iejauktos, ja jūs pastāvīgi mērdētu badā savu dvēseli.”

No tiesas iesaku izlasīt šo grāmatu visiem. Sievietes tajā atradīs spēku un ceļu atpakaļ pie savas patības, bet vīrieši varēs gūt priekšstatu, kas ir svarīgs viņu mīļotajām. „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” nav pāris nakšu lasāmviela – drīzāk pāris nedēļu vai mēneša. Šādai grāmatai vajag iet cauri lēnām, apdomājot, mācoties, un atkal un atkal, un atkal atgriežoties, tādējādi ieminot taku uz savu atjaunoto esību.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Elīna Zālīte par grāmatu “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda”


Grāmata  „Simtgadnieks” ir dzīvības un nemirstošas enerģijas pārpildīta, tas nav enerģijas dzērienu nopelns un  tas nav arī nekāds burvju eliksīrs, kas padara šo grāmatu tik vienreizēju, atbilde ir sasodīti vienkārša – Jūnass Jūnansons.   Es nemaz neesmu pārsteigta, ka tieši šī grāmata ir  zviedru rakstnieka debijas romāns, jo grāmata ir patiešām jautra.

Šo grāmatu var lasīt priekšā gan tuviem radiem, gan draugu lokā, jo viņiem vienkārši patiks šis stāsts! Pat mana vecomāte šo grāmatu lasīja ar lielu azartu un degsmi, adīkļa vietu klēpī nomainīja Jūnansona romāns, vai tas nav fantastiski?

Šīs grāmatas galvenais varonis ir večuks ar sirmu galvu, kalsnu augumu un trausliem kauliem, kas tērpies brūnās istabas čībās, brūnas biksēs un žaketē.  Tomēr, pats svarīgākais ir viņa dzīves stāsts- Allana Karlsona dzīves stāsts…

Nepilnu stundu pirms savas 100. dzimšanas dienas Allans, nevienam nepasakot ne pušplēsta vārdiņa, aizbēg no veco ļaužu mītnes. Pietika tikai ar tik vienkāršu gājienu ,lai saceltu milzīgu jezgu. Paralēli tagadnes notikumiem cauri mijas Allana dzīvestāsts, kurš nav nekāds garlaicīgais. Viņa dzīve ietver gan humora pilnus brīžus, gan šausmu stāstiem līdzīgas ainas, viņa dzīve ir bijusi kā trilleris, kas ietver gan apšaudes, gan spridzināšanu, viltību, nodevību, slepkavības un par spīti tam visam Allans ir  ieguvis uzticamus draugus uz mūžu. Allans ir sastapis savas dzīves laikā tādus cilvēkus kā –Einšteinu, Mao sievu, Trūmenu, Staļinu, Franko… Tomēr arī Allana tagadnes dzīve ir adrenalīna pilna, jo večuks taču aizbēga no pansionāta. Kur un kāpēc? Bandīti, 50 miljoni kronas, dzīvs zilonis!

Mīļais draugs, tev nav nepieciešams lasīt anekdotes, lai sevi izklaidētu vai liktu pasmaidīt  draugiem izlasi Jūnansona grāmatu „Simtgadnieks”, jo šī grāmata ir īsta eksplozija.

Atsauksmes autore: Elīna Zālīte

Sesārija Evora – baskājainā dīva un vienkārši spēcīga personība


Lasot Žozē Manuela Simoeša grāmatu „Sesārija Evora”, rodas vēlme šo šarmanto dziedātāju samīļot, jo Evoras personība apbur un šarmē ar savu sirds tīrību un spēku. Sesārijai Evorai nepatika, ja viņu salīdzināja ar citām dziedātājām un labi vien, ka tā, jo pasaulē nav otras tādas.

Daudzi viņu dēvē par Baskājaino dīvu, „veco groku” un „portvīnu”, bet man Sesārija asociējas ar kafiju – stipru, dārgu un tādu, kuras garša ilgi nepamet garšas kārpiņas. Viņas dzīvesstāsts bija reizē rūgts un salds un Sesārija nenoliedza dzīves rūgtuma esamību, bet par saldajiem brīžiem nedižojās kā pāvs. (Iedomība nav viņai piedēvējama īpašība.) Viņai nevajadzēja rotas vai greznus dimantus, jo viņa pati bija dārgakmens.

Brīžiem grāmata ir kā intervija, brīžiem tā ir stāstījuma formā, bet saistošākās ir tieši interviju daļas, jo tajās dzirkstī Sesārijas personības dzirksteles, kuras liek smaidīt, bet brīžiem skumdina un aizkustina. Viņa bija īsta un patiesa, tieši tāpēc arī patīkama sarunu biedrene intervētājam.

Sesārijas dzīves uztvere bija piepildīta ar apgarotu gudrību – ļoti patīk teksts, ko viņa veltījusi ģimenes tēmai: „…bērns pats vēlāk nosaka, vai viņa īstais tēvs ir tas, kas viņu uztaisīja, vai tas, kas viņu pabaroja.” Par mūziku Sesārija teikusi tā: „Dziedāt mornu nozīmē izdziedāt manas tautas dvēseli.”

Dziedātāju dzīve nežēloja – tā viņu norūdīja un padarīja par stipru un apbrīnojamu sievieti. Viņa ir Āfrikas dimants, sieviete, kuru apbrīno visā pasaulē.

Ja Sesārija būtu dzīva, tad gribētu dzirdēt kā viņa dzied „dzīvajā”, vēlams piesmēķētā, mazā koncertzālē, kurā cilvēki malko dzērienus un gaisu piesātina Sesārijas balss un dziesmu teksti, kas aizskar dvēseli. Sesārija bija dziedātāja, kura izjuta dziesmu tekstus un izdzīvoja katras dziesmas stāstu, ieliekot tajā emocijas, kuras nodeva arī klausītājam. Viņa dziedāja valodā, kuru saprot visi… sirds valodā.

Grāmatu var izlasīt nepilnas stundas laikā, bet tās saturs nepamet domas daudz ilgāk. + Ļoti patīk grāmatā redzamās Sesārijas bildes.

VĒRTĒJUMS: Par grāmatu 8/10, bet par Sesārijas personību 11/10.

Stāsts par laikiem, kad dievs bija trusis


Pateicoties Sāras Vinmanes romānam „Kad dievs bija trusis”, piedzīvoju kādu amizantu notikumu, kaut gan pat nebiju sācis romānu lasīt. Sestdienas vakarā iegūlos gultā, ieritinājos segā, ieslēdzu sienas lampu, paņēmu rokās Vinmanes debijas romānu un grasījos to sākt lasīt, kad pamanīju zilganu gaismu, kas rotaļājās pie griestiem. Aiz loga dzirdēju smejamies jauniešus un domāju, ka viņi tīšuprāt spīdina gaismu manā logā. (Dzīvoju tikai pārdesmit metru attālumā no vietas, kurā jaunieši mīl pulcēties, lai iedzertu, uzsmēķētu un pasmietos par jautriem dzīves brīžiem.) Gaismas spīdināšana turpinājās vairākas minūtes un jau sāku domāt, ko tik ļaunu šiem jauniešiem esmu nodarījis, ka viņi man neliek mieru?! Grasījos atvērt logu un sabļaut, lai beidz šo kaitinošo nodarbi, kad pamanīju – vaininieks ir manā istabā, manā gultā!!! Zilgano gaismu uz griestiem radīja spīdīgais grāmatas noformējums, kas atstaroja gaismu no spilgtās sienas lampas. Jāatzīst, ka par mata tiesu izvairījos no pazemojošas situācijas.

„Kad dievs bija trusis” ir Sāras Vinmanes debijas romāns, kuram ar reliģiju ir samērā niecīgs sakars. (Ne velti grāmatas nosaukumā vārds „dievs” ir rakstīts ar mazo burtu, jo dievs šajā darbā patiešām ir trusis.) Šis ir stāsts par laikiem „PIRMS” un „PĒC”, par to, kā cilvēki mainās un par to, kuras vērtības un atmiņas viņi izvēlas paņemt sev līdzi arī nākotnē.

Vēlētos pat apgalvot, ka šis darbs ir par nezūdošu mīlestību pret ģimenes locekļiem, kura viņus pavada visu mūžu un, par spīti visam, ir nezūdoša, pat tad, ja tā tiek atšķaidīta ar nevaldāmām dusmām. Romānā skaisti atainots tas, kā naivi bērni pāraug pieaugušajos, bet problēmas un prieka brīži nepazūd nevienā vecumā. Uzskatu, ka „Kad dievs bija trusis” ir ideāla lasāmviela visai ģimenei. (Vienīgi jābrīdina par to, ka šai ģimenei jābūt bez jebkādiem aizspriedumiem, jo grāmata ir samērā atklāta.)

Brīžiem bija sajūta, ka Vinmane lasītājam atkailina visus iespējamos nervus un tad tos intensīvi kairina, izraisot plašu emociju gammu. Romānā gandrīz nepārtraukti jūtama saldsērīga skumju garša, kurai gandrīz vienmēr līdzās ir arī spēcīga cerība un ticība skaistajam.

Citēšu arī skaistākās rindiņas no romāna:

„Tas, ka laiks viņu dziedējis, bija maldi; laiks bija vienkārši atļāvis viņam paslēpties un noglabāt arhīvā savu pieredzi ar vienkāršu marķējumu: Viņš un Es.” /145. lpp./

„Patiesībai, kā viņš mēdza teikt, tika piešķirta pārmērīgi liela nozīme; neviens nekad netika apbalvots par to, ka saka patiesību” /157. lpp./

„Katram bija savs nelaimes stāsts. Un paša stāsts katram bija visbriesmīgākais.” /294. lpp./

Un te arī mans mīļākais citāts no grāmatas:

„Mana dārgā, popularitāte tiek pārvērtēta tikpat stipri kā liels loceklis,” /160. lpp./

Tas gan ir tikai mans personīgais un subjektīvais viedoklis, bet romāna kulminācija tiek sasniegta 320. lappusē. Tas gan nenozīmē, ka pārējās romāna lappuses ir garlaicīgas, tieši pretēji – nav tādas romāna lappuses, kuru varētu nosaukt par garlaicīgu vai saturiski remdenu. Patiešām īpašs un saturiski kvalitatīvs romāns.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Šeit arī video, kurā romāna autore stāsta par savu darbu:

Atsauksmes par šo grāmatu vari lasīt arī Andas blogā, Spīganas blogā un Ingas blogā.

 

Elīna Zālīte par “Svārstībām” – “Grāmata ir kā spoža zvaigzne…”


Tu zini to sajūtu, kad tu peldi virs ūdens? Visas sajūtas tiek apslāpētas, tu esi bezsvara stāvoklī, pilnīgi relaksējies, atbrīvojies. Nekur nav lielu trokšņu, kas liktu uztraukties, nekādas steigas, tu esi drošībā, priecīgs par dzīvi un viss pārējais šķiet jūdzēm tālu. Tieši tā Megijas Stīvoteras grāmatas liek man justies.

Megija savus grāmatu tēlus apraksta tik spilgti, detalizēti, ka tie manā iztēlē atdzīvojas un ieņem savu formu. Visas grāmatas darbības, ainas tiek izspēlētas manā prātā, iedomās, visas varoņu emocijas es uzsūcu sevī un pārdzīvoju līdz ar viņiem, priecājos līdz ar viņiem, mīlu kopā ar viņiem. Es patiešām apbrīnoju šādus rakstniekus, kas liek manai iztēlei strādāt, un tas ir patiešām ir ļoti atzinīgi, jo bieži ar mani tas tā nenotiek.
Grāmata „Svārstības” ir turpinājums Megijas Stīvoteres pirmajai grāmatai „Trīsas”. Ar nožēlu man jāatzīst, ka Stīvoteres pirmā grāmata bija daudz interesantāka un izklaidējošāka. Tomēr arī šai grāmatai piemīt savs raksturiņš un šarms, jo tieši šajā daļā stāsts ir par puisi, kurš reiz bija vilks, un par meiteni, kas pamazām pārvērtās par vilku.
Vēl pirms dažiem mēnešiem tieši Sems bija mistiska būtne, par kuru neviens pat nenojauta. Sems bija gan vilks, gan cilvēks, pateicoties Greisai un viņas draudzenei Izabellai, šobrīd Sems ir tikai cilvēks.
Pagājušā gadā Greisa patiešām no visas sirds ilgojās kļūt par daļu no vilku bara, kas dzīvo mežā aiz viņas mājas. Tomēr šobrīd nevis Greisa vēro vilkus, gaidot, lai viens no viņiem atnāk pie viņas, bet gan viņi vēro meiteni, gaidot, kad Greisa dosies pie viņiem. Kas notiek ar meiteni? Viņa taču nespēj pārvērsties par vilku, viņa taču ir izdziedēta! Viņa taču pārkarsa tajā dienā, kad tēvs bija Greisu ieslēdzis mašīnā…
Sems ir tik ļoti aizņemts ar jaunajiem vilkiem, kurus Beks bija pārvērtis, ka viņš pat nepamana, kas īsti notiek ar Greisu. Greisas vecāki šo uzdevumu sarežģī, jo viņi aizliedz Greisai tikties ar Semu. Sems mēģina izprast jauno vilku Kolu.
Kols ir ļoti izskatīgs puisis, rokzvaigzne no kādas populāras rokgrupas „NARKOTIKA”. Puiša pagātne ir sāpīgiem, briesmīgiem notikumiem pildīta. Kolam pašam ir savi dēmoni, ar kuriem cīnīties, viņš atsakās no savas cilvēciskās dzīves labprātīgi. Mūziķis ir pametis savu spožo karjeru. Šis puisis ir ārkārtīgi gudrs, viņa tēvs arī, ievērojams un nedaudz traks zinātnieks. Kolam iepatīkas Izabella, viņš uzticas šai meitenei. Kols nevēlas viņu izmantot, taču iekāre un valdzinājums ir pārāk spēcīgs, taču Kols braši turas pretī. Viņš ciena Izabellu, vēlas būt godprātīgs, ne tik bezrūpīgs kā agrāk.
Megijas Stīvoteras grāmata „Svārstības” ir intriģējoša, notikumi šajā grāmata nekad nestāv uz vietas, grāmata ir dinamiska. Man ļoti patīk tas, ka Megija šajā grāmatā ir ievietojusi, ierakstījusi dažus zinātniskus aspektus, kuri paskaidro kā cilvēks pārvēršas par vilku, kā šī pārvērtība norisinās. Tieši iesaistot Kola tēlu šajā grāmatā, es sapratu, kāpēc daži cilvēki izbauda savu pārvēršanos par vilku un kāpēc daži to nosoda. Es saprotu, ka Kols vēlas pārstāt eksistēt kā cilvēks, lai dzīvotu labāku dzīvi, lai sāktu visu no jauna, kad viņa iepriekšējā dzīvē nav vērts vairs dzīvot. Vai tas būtu īstais risinājums, atteikties no savas dzīves, lai aizmirstu savu nožēlojamo dzīvi, kuru puisis pats bija izvēlējies?
Grāmatas valoda ir viegla, romantiska, skarba, maiga. Grāmata ir kā spoža zvaigzne, kas iemirdzas ar katru lappusi arvien spožāk. Un kad grāmatas vāks ir aizvērts, šī zvaigzne joprojām turpina mirdzēt manos sapņos un pārdomās par lasīto.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Atsauksmes autore: Elīna Zālīte

Elīna Zālīte: “Gribētu mācīties Vampīru Akadēmijā”


Ir tik patīkami lasīt Rišelas Mīdas grāmatu „Salnas skartie” ziemā, jo tādejādi es spēju dzīvīgāk un ticamāk iztēloties romānā notiekošās darbības. Patlaban Latviju ir pārņēmis arktisks aukstums, kurš nemaz vēl nedomā atkāpties, tāpēc šis ir īstais laiks, brīdis, lai lasītu „Vampīru Akadēmijas” otro grāmatu „Salnas skartie”, kuru ir tulkojusi mums tik ļoti zināmā rakstniece- Laura Dreiže.


Piedzīvojumi un briesmas Vampīru Akadēmijā turpinās. Brīžiem arī man gribētos mācīties šādā skolā, jo tas šķiet daudz interesantāk kā mācīties parastā vidusskolā, sēdēt parastās matemātikas stundās, sportot visnejēdzīgākajās sporta stundās, kurās nemaz nepasniedz cīņas mākslu, nemāca upurim ar dunci caur ribām iedurt sirdī, kā arī to, kā atvairīt uzbrukumus. Jā, šis bija viens no veidiem kā nonāvēt gan Strigoi (ļaunos), gan Moroi (labos) vampīrus.

Šo grāmatu ir jauki lasīt, tad, kad tevi ir pārņēmušas bēdas, sāpes, nogurums, lasīt fantastikas grāmatas ir daudz labāk kā gulēt vai ēst, grāmata jūs uzmundrinās, sāpes, bēdas un nogurums pazudīs vienā mirklī. Grāmata „Salnas skartie” ieraus jūs īstā piedzīvojumu virpulī, ticiet man, kad jūs lasīsiet, laikam un pulkstenim nebūs nozīmes, ne acu neaizvērsiet!
Svētā Vladimira akadēmijā ir izziņota augstākā trauksmes pakāpe. Strigoi vampīri ir apņēmušies iznīcināt visu Moroi vampīru aristokrātiju, tāpēc akadēmijas skolniekiem brīvdienas būs jāpavada Aidaho sniegotajās virsotnēs, kur viņiem tiks garantēta augstākā līmeņa drošība un augstākās klases viesmīlība. Tomēr tas neapturēs Strigoi vampīrus no viņu asiņainajiem plāniem.
Roze Hetaveja un Lisa Dragomira joprojām ir labākās draudzenes, abas meitenes vieno viņu īpašā saikne, kas šajā grāmatā būs ļoti spēcīga. Ļoti bieži Roze Lisas prātā iekļūs tieši vispikantākajos un emociju bagātākajos mirkļos, kas Rozei liks mulst. Lisa ir kopā ar savu puisi Kristiānu , taču Roze joprojām ir neglābjami iemīlējusies savā skolotājā Dimitrijā. Lai aizmirstu skolotāju Roze satiekas ar savu labāko draugu Meisonu, kurš meiteni mīl jau ļoti sen. Vai Rozei izdosies iecerētais, vai Roze aizmirsīs Dimitriju? Vai Roze būs kopā ar Meisonu? Strigoi uzbrukumi tiks apturēti?
Varbūt es esmu pārāk emocionāla vai trausla, bet grāmatas patiešām liek man raudāt un skumt, pārāk ļoti es pārdzīvoju un iedzīvojos tēlos. Šīs grāmatas beigas būs asiņainas, negaidītas, bīstamas, kaislīgas.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Atsauksmes autore: Elīna Zālīte

Grāmata un “Nazis, ko neatlaist”


 Ja kāda grāmata tiek salīdzināta ar Sūzenas Kolinsas “Bada Spēļu” sāgu, tad ir vairāk kā skaidrs, ka tai jābūt iespaidīgai. Patrika Nesa “Haosa Spēļu” triloģija ir ieguvusi vairākas godalgas, tā ir tulkota daudzās valodās un pasaulē ietekmīgi literatūras kritiķi netaupa uzslavas šim romānu ciklam. Pirmā triloģijas grāmata ir “Nazis, ko neatlaist”.

Grāmata sākas ar to, ka uz kādas planētas, Prentistaunas ciematā, savu nokļūšanu vīru kārtā gaida pēdējais zēns – Tods Hjūits. Prentistaunā dzīvo tikai vīrieši, jo visas sievietes gājušas bojā, inficējoties ar Trokšņa vīrusu, kas sievietes nogalināja, bet vīriešu domas padarīja apkārtējiem dzirdamas. Ar Troksni inficēti arī dzīvnieki. Kādu dienu, pēdējais Prentistaunas zēns nonāk vietā, kur nav Trokšņa un uzzina, ka viņam melots. Todam nākas bēgt no ciemata.

Zēns ceļā sastop meiteni, kaut gan viņam tika stāstīts, ka viņas visas ir mirušas. Tods saprot, ka viņam ir tikai aptuvens priekšstats par šo pasauli.

Sākumā, kad uzzināju, ka grāmatā būs runājoši dzīvnieki, domāju, ka kaut ko tik muļķīgu gan negribēšu lasīt. (Nekad nav patikušas filmas vai grāmatas ar runājošiem dzīvniekiem.) Apmēram pirmās simts lapaspuses no savām domām netkāpos un grāmata arī šķita samērā garlaicīga, jo vienīgo intrigu uzturēja tas, ka, miglainu iemeslu dēļ, Todam dzenas pakaļ. Tikai mazliet vēlāk atklāju, ka esmu pieķēries vienam grāmatas varonim un tas nebija cilvēks. Prentistaunas pēdējā zēna suns Mančijs ir vienkārši burvīgs radījums, kas aizkustinās katru lasītāju.

Ēnkāji un Mančijs ir divi grāmatas tēli, kas man šķita vispatiesākie un emocijas visvairāk izraisošie.

Pirmā atšķirība, kas ir starp “Bada Spēļu” un “Haosa Spēļu” triloģijām ir tas, ka stāsts par Katnisu ierauj sevī jau no pirmajām lapaspusēm, bet Toda piedzīvojumi aizrauj tikai tad, kad grāmata jau tuvojas vidum. Starp šīm triloģijām var vilkt arī paralēles – abu grāmatu galvenie varoņi ir revolūcijas simboli, kas piedzīvo smagus zaudējumus un agrāk tikuši maldināti. Kā arī abi ir cīnītāji ar augstiem morāles principiem. Ja salīdzinam Katnisu Everdīnu ar Todu Hjūitu, tad varam secināt, ka “Bada Spēļu” meitenei ir krietni vien vairāk dūšas kā “Nazis, ko neatlaist” varonim. Lasot “Nazis, ko neatlaist”, bieži vien gribēju saukt Todu par gļēvuli, bet tad atcerējos, ka viņam taču ir tikai četrpadsmit gadu. (Ja rēķina pēc Zemes gadiem.)

Ja lasītājs tiek pāri grāmatas vidum, tad ir skaidrs, ka tā viņam noteikti patiks, jo, tuvojoties romāna beigām, saproti, ka uzreiz gribi ķerties klāt arī pārējām divām triloģijas daļām. Vajag laiku, lai iemīlētu šo grāmatu un, kad tas notiek, tad tā kļūst par “Grāmatu, ko neatlaist”

“Nazis, ko neatlaist” beigas gan īsti nepatika, jo autors stāsta pavedienu diezgan brutāli ir pārrāvis, atstājot lasītāju neziņā. Uzskatu, ka katrai triloģijas daļai jāatstāj pabeigtības sajūtu, reizē atlicinot arī intrigu un pamatu nākamai grāmatai.

Par spīti visam, “Nazis, ko neatlaist” fantāzijas žanrā ir patīkams pārsteigums, – nav vampīru, eņģeļu, supercilvēku. Ir parasti cilvēki, kas pārcēlušies dzīvot uz jaunu planētu, turpinot tur vīt savas intrigas. Neieteiktu šo grāmatu lasīt jauniešiem līdz sešpadsmit gadu vecumam. Grāmatā ir daudz vardarbības un nepatīkamas, asiņainas un nežēlīgas ainas. Šī brutalitāte un vardarbīgums man patika, jo piešķīra realitātei raksturīgo skaudrumu un tieši tas izraisīja manī gandrīz visu emociju gammu. Arī man parādījās Troksnis, kas mudināja Todu pacelt nazi, lai nonāvētu ienaidnieku, bet pēc ainas ar ēnkāji, uz laiku zuda vēlēšanās grāmatu turpināt lasīt. Jā, šis literārais darbs iespaido spēcīgi. Augstas klases fantāzijas darbs. Esmu pārliecināts, ka grāmatas turpinājumi pārspēs triloģijas pirmo daļu.

VĒRTĒJUMS: 8/10