vardarbība

Ienirstot tumši valdzinošajā eiforijā


Mikroblogošanas vietnē Twitter pēdējo nedēļu laikā tik aktīvi un bieži jūsmoju par Sema Levinsona radīto jauniešu seriālu Euphoria, ka sapratu – drīz saviem sekotājiem apnikšu, kā arī apjautu, ka ar 280 rakstu zīmēm ir par maz, lai izliktu ārā visu, kas man sakāms par šo HBO seriālu. Tieši tāpēc atsauksme blogā ir tikai un vienīgi loģisks solis. 

Seriāla pirmā sērija pie skatītājiem nonāca 2019. gada 16. jūnijā un tā pārsteidza ar nefiltrētu un seksuāli uzlādētu saturu, kura dēļ noteikti atkārās ne viens vien žoklis, bet tikumīgākie skatītāji droši vien riebumā novērsās vai drudžaini taustījās pēc validola. Diemžēl tikumības sargus man jāapbēdina, jo visu astoņu sēriju garumā tiek runāts gan par seksu, gan par narkotikām, kā arī netrūkst ļoti grafisku ainu – piemēram, vēmekļos guļoša narkomāne, kailas krūtis, dzimumlocekļi un to bildes varoņu telefonos utt. Tomēr Levinsons šīs ainas seriālā nav iekļāvis tikai tāpēc, lai skatītājus šokētu, bet gan lai padarītu savu darbu maksimāli īstu un pietuvinātu realitātei, jo jauniešu dzīve taču nesastāv tikai no mācībām, vienradžiem un pastaigām ziedu pļavās. Nefiltrētās ainas seriālā iederas tik ļoti dabiski, ka jau pēc dažām sērijām skatītāji tām vairs nepievērš īpašu uzmanību, jo tās organiski saplūst ar stāstījumu, paspilgtinot ticamības momentu.

Foto: Euphoria meitenes Helovīna epizodes tērpos.

Katras sērijas (izņemot sezonas noslēguma sēriju) epicentrā ir kāds jaunietis: Rū (Zendaya), kura cieš no depresijas un smagas narkotiku atkarības, kas viņu reiz jau gandrīz ievedusi kapā; Neits (Jacob Elordi), kurš ir vardarbīgs manipulators un zelta puisēns no ietekmīgas ģimenes, kuras galva dzīvo dubultu dzīvi; Keta (Barbie Ferreira), kura pārvar savus kompleksus par svaru, apzinās savas seksualitātes spēku un sāk strādāt seksa video čatā; Džūlza (Hunter Schafer) – transseksuāla meitene, kura labprātīgi piekrīt destruktīvām īstermiņa attiecībām ar internetā iepazītiem vīriešiem, kā arī pamanās savaldzināt trauslo un atkarību mākto Rū; Medija (Alexa Demie), kura ir skaista, seksapīla un pašpārliecināta, bet nespēj izbeigt fiziski vardarbīgās attiecības ar Neitu; Kriss (Algee Smith), kurš cenšas piepildīt sava tēva sapni par veiksmīga amerikāņu futbolista karjeru, bet nespēj gūt vērā ņemamus panākumus ne futbola laukumā, ne attiecībās ar draudzeni Kesiju; Kesija (Sydney Sweeney), kura skolā izpelnījusies vieglas uzvedības meitenes slavu, bet patiesībā ir ļoti trausla un salauzta dvēsele, kas meklē cilvēcisku siltumu un mīlestību visās nepareizajās vietās. Neviens no Euphoria varoņiem nav tikai melns vai balts, kā arī sākotnējais iespaids par kādu no personāžiem var izrādīties maldīgs, jo Levinsons tēlus radījis pietiekami daudz-dimensionālus, lai skatītājiem netrūktu pārsteigumu un sirdī iezagtos žēlums pret kādu, kurš sākotnēji šķitis ļaunais, vai dzimtu dusmas pret kādu, kurš šķitis pozitīvais tēls.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla galveno aktieru buķeti sastāda lielākoties mazpazīstami aktieri, bet tajā netrūkst arī daži plaši zināmi vārdi – seriāla “Grejas anatomija” zvaigzne Ēriks Deins, dziedātāja un Disneja kanāla zvaigzne Zendaja, kura, pateicoties Rū lomai seriālā, veiksmīgi atbrīvojusies no naivās Disneja aktrises tēla, kā arī strauji uzlecošā zvaigzne Sidnija Svīnija, kura filmējusies tādos seriālos kā “Kalpones stāsts” un “Asi priekšmeti”, kā arī Kventina Tarantīno jaunākajā filmā “Reiz Holivudā”. Tomēr divas atpazīstamākās personas šajā projektā strādā otrpus kamerai: reperis Dreiks ir seriāla izpildproducents, bet R&B un hiphopa izpildītājs Labrinth ir seriāla mūzikas autors. (Manuprāt, ar Euphoria skaņu celiņu Labrinth ir pierādījis, ka ir absolūts ģēnijs, jo viņa radītā mūzika daudzām seriāla ainām piešķīrusi papildus dziļumu, emociju lādiņu un pamatīgu spēku.) Tomēr lielās zvaigznes seriālā nebūt neaizēno mazpazīstamos aktierus, jo viņu veikums ir vienkārši fenomenāls – piemēram, grūti noticēt, ka Hanterai Šeiferei Džūlzas loma ir pirmais nopietnais aktrises darbs, bet Ketas atveidotājai Bārbijai Fererai kontā ir vien dažas mazas lomiņas. Par šo aktrišu veikumu biju absolūti sajūsmā, jo Šeifere transseksualitāti parādīja ļoti ikdienišķā gaismā, bet Ferera savai varonei Ketai piešķīra ikonisku pašpārliecinātību un neļāva viņai kļūt par klišejisko “resno meiteni”, kuras izmērs ir visa viņas būtība. Euphoria kastinga direktors viennozīmīgi ir paveicis nevainojamu darbu.

Es sev nepiedotu, ja neveltītu kādu vārdu kinematogrāfijai, kā arī Euphoria tērpu un grima māksliniekiem, jo šis seriāls ir absolūta eiforija acīm – vizuāli tik skaisti veidoti seriāli ir milzīgs retums, turklāt šis nav tas gadījums, kad forma nomāc saturu, jo Levinsona veikumā šie abi elementi ir vienlīdz spēcīgi. Runājot par seriāla varoņu grimu un apģērbu, jāsaka, ka šiem jaunajiem cilvēkiem ir potenciāls kļūt par modes noteicējiem, jo ir redzams, ka pie vizuālajiem tēliem ir rūpīgi piedomāts, lai tos radītu unikālus. (Intervijās vairāki seriāla aktieri atklāja, ka veidojuši moodboards jeb tādas kā bilžu un informācijas kolāžas ar savam varonim atbilstošām lietām, lai labāk izprastu savu atveidojamo personāžu un viņa stilu.)

Foto: Kadrs no seriāla.

Noteikti jāpiemin tas, ka seriāls nav Levinsona oriģināldarbs, jo viņš iedvesmojies no tāda paša nosaukuma Izraēlas jauniešu seriāla, kurš tika demonstrēts no 2012. gada 30. novembra līdz 2013. gada 1. februārim. Ir skaidrs, ka amerikāņu versijai pavisam noteikti būs ilgāks mūžs nekā oriģinālam, jo 2019. gada jūlijā, kad Euphoria pirmā sezona vēl nebija noslēgusies, tika paziņots, ka seriālam būs arī otrā sezona, kas, manuprāt, ir ļoti loģisks solis, jo pirmā sezona tikai uzkurināja intrigu un radīja tik pamatīgu mazuma pēcgaršu, ka esmu gatavs arī trešajai un ceturtajai sezonai. Ar to kripatiņu informācijas, kuru skatītāji ieguva pirmajā sezonā, absolūti nepietiek, lai pienācīgi izstāstītu tik ļoti komplicētu varoņu stāstus, kādi redzami seriālā Euphoria, turklāt galvenās intrigas pēc pirmās sezonas tā arī palika neatrisinātas. Pirmā sezona ir tikai aisberga redzamā daļa!

“Euphoria ir par mīlestību. Tas ir par tapšanu pamanītam, sadzirdētam un atzītam. Tas ir par to, ka pasaulē ir cilvēki, kas var izmainīt tavu dzīvi, ja vien tu turēsi savu sirdi atvērtu.” – Sems Levinsons

VĒRTĒJUMS: 10/10 (Ja vien seriālu pasaulē nenotiks kādi neparedzēti pārsteigumi, tad šis viennozīmīgi kļūs par manu mīļāko 2019. gada seriālu.) 

Dokumentālā filma par ASV skolu lielāko problēmu – vardarbību


bully2011. gada dokumentālo filmu Bully esmu noskatījies vairākas reizes un beidzot esmu sakopojis savas domas un iespaidus, lai pastāstītu jums par šo darbu. Uzreiz atklāšu, ka filma ir izcila, jo esmu iekļāvis to pagājušā gada labāko filmu sarakstā. Turklāt šī filma ir ar pievienoto vērtību, jo tā aizsāka dažādas akcijas, lai cīnītos pret vardarbību skolās.

Filmas sākumā runā pusaudža Tailera tēvs – viņa dēls Tailers vienmēr būs tikai septiņpadsmit gadus vecs. Puisis skolā nemitīgi cieta no vardarbības un 2009. gada 17. oktobrī viņa pacietības mērs bija pilns un Tailers vienīgo izeju redzēja pašnāvībā.

Tomēr ir jaunieši, kas cīnas par savu vietu šajā pasaulē un izvēlējušies tik viegli nepadoties, bet arī viņu dzīve ir smaga un pārbaudījumiem un pazemojumiem piepildīta. Kāda meitene šos pazemojumus vairs nespēja izturēt, tāpēc viņa uz skolu devās ar savas mātes ieroci, vēlēdamās pierādīt to, ka nav tikai tukša vieta – par laimi, ierocis netika likts lietā, bet meitene saņēma bargu sodu par šādu rīcību. Šis gadījums lieliski pierāda to, ka no upura līdz varmākai ir tikai viens solis.

Filmas varonis Alekss skolā tika pazemots – viņš par savām problēmām nestāstīja nevienam, bet viņa vecāki saprata, ka kaut kas nav kārtībā, tāpēc nolēma cīnīties pret vardarbību skolā. Trakākais bija tas, ka Alekss šos varmākas uzskatīja par draugiem un ļāva sevi pazemot katru dienu.

Kelbiju pazemo gandrīz visa pilsēta – viņam pat liegts doties uz baznīcu, jo tur viņu neviens negaida. Tas tāpēc, ka Kelbijs ir homoseksuāls. Pret puisi skolā izturas kā pret kādu slimību – viņu pazemo pat skolotājas, kuras nekautrējas izteikt ļaunus jokus par Kelbiju pat tad, kad viņš ir klasē. Filmas laikā Kelbijs nezaudē pozitīvo attieksmi pret dzīvi, jo viņam ir mīloši vecāki un labi draugi, kas viņu vienmēr atbalsta. Kelbija vecāki uzskata, ka risinājums būtu pārvākšanās uz citu, lielāku pilsētu, kurā homofobija nav problēma.

tajs

Foto: Taja tēvs Kirks ar mirušā dēla fotogrāfiju rokās. 

Sirds sažņaudzās, kad filmā tika demonstrētas vienpadsmit gadus vecā pusēna Taja bēres. Arī viņš bija izvēlējies labprātīgi šķirties no dzīvības, jo nespēja paciest vardarbību skolā. Taja māte ir pilnībā sagrauta un nav runīga, bet Taja tēvs ir pilns cīņas spara un dara visu iespējamo, lai kaut ko mainītu un padarītu pusaudžu dzīvi skolās labāku.

Filma norāda uz ASV problēmām izglītības un skolu sistēmā un atliek vien secināt, ka apšaudes skolās un jauniešu pašnāvību skaitu iespējams ievērojami samazināt, ja vien skolās aktīvāk tiktu risinātas problēmas jau to iedīglī. Bully ir filma, kas noteikti jānoskatās skolotājiem un bērnu vecākiem, lai saprastu, kā rīkoties gadījumos, kad bērni cieš no vardarbības.

Filmas režisors Lī Hiršs un cilvēki, kas tika iesaistīti filmas veidošanā aktīvi uzsākuši cīņu pret vardarbību arī pēc filmas demonstrēšanas kinoteātros. Regulāri tiek rīkotas dažādas kampaņas, diskusijas un prese tiek informēta par vardarbības upuriem skolās, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šai problēmai. Filmas veidotāji rūpējas arī par to, lai publiski tiktu kauninātas skolas, kuras šo problēmu ignorē un uzskata, ka varmākas ir zelta gabaliņi. Filma aicina parūpēties par cilvēkiem, kas cieš no vardarbības, jo bieži vien vardarbības upuriem vajadzīgs tikai draugs, kurš uzklausa un reizēm arī aizstāv.

Nevajadzētu aizmirst to, ka citu emocionāla pazemošana internetā arī ir vardarbība! Būsim cilvēcīgi un rūpēsimies par saviem līdzcilvēkiem.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Destruktīvais atriebes spēks – Stīvena Kinga “Kerija”


kerija

Visus rakstnieka Stīvena Kinga titulus uzskaitīt būtu neiespējami, bet minēšu tikai svarīgākos – šausmu karalis, Holivudas ietekmīgākais rakstnieks un viens no visu laiku pelnošākajiem autoriem pasaulē. Viņa pirmais romāns „Kerija” beidzot pieejams arī latviešu valodā. 

„Kerija” ir stāsts par meiteni, kuru uzaudzinājusi viņas māte, kristīgā fanātiķe Mārgareta – mātes paštaisnums un vēlme sodīt visus grēciniekus, arī pašas meitu Keriju, ir neizmērojami augstā un slimīgā līmenī. Mārgaretas kritiskā domāšana ir niecīga un viņai patīk izraut no konteksta Bībeles tekstus, tādējādi radot dažādus ierobežojumus gan sev, gan savai meitai. Dievs, kuram tic Mārgareta, ir ļauns, atriebes kārs un alkst asinis un upurus.

Šāda audzināšana atstājusi nopietnu ietekmi uz meitu Keriju – jauniete ir dīvaina, bet krietna meitene, kura alkst tikai pēc viena – viņa grib būt tāda, kā visi citi. Viņa ir viegls upuris populārajiem vienaudžiem, tāpēc ņirgāšanās par Keriju ir gluži vai katra populārā skolēna pienākums. Tomēr ir kas tāds, ko viņas skolasbiedri nezina un šis noslēpums ir Kerijas pārdabiskās spējas, kas padara meiteni par bumbu ar laika degli.

Rakstnieks un viņa mūza

Saka jau, ka aiz katra dižena mākslinieka stāv tikpat dižena sieviete, kura pienes kafiju, uz saviem pleciem nes ikdienas darbu smagumu, pacieš mīļotā garastāvokļa maiņas un piedevām vēl ir arī mūza. Arī Kingam līdzās vienmēr bijusi spēcīga sieviete – Tabita, kura paglāba „Kerijas” manuskriptu no nokļūšanas mēslainē un lika Kingam pabeigt iesākto darbu, tāpēc arī romāns veltīts viņai. Ja nebūtu Tabitas, tad, iespējams, Kings tagad būtu parasts vidusmēra amerikānis ar pagātnē atstātu sapni par spīdošu rakstnieka karjeru.

„Kerijā” valda patīkams lakonisms – nav lieku dialogu, garu ainavu un telpu aprakstu, kā arī Kings izvairījies no nevajadzīgu tēlu radīšanas. Teksts viegli uztverams un, pateicoties liecībām un izdomāto grāmatu fragmentiem, stāsts par Keriju šķiet ļoti ticams un reālistisks. Vienīgi intriga nav tik augstā līmenī, kā varētu vēlēties, jo stāsta atrisinājumu var nojaust jau pašā romāna sākumā.

Kerijas dzīvo arī mūsdienās 

Nesen man kāda paziņa teica, ka „Kerija” ir stāsts par to, cik patiesībā kristīgā ticība ir ļauna, bet es šim apgalvojumam absolūti nepiekrītu. Tas, ka Kerijas māte gandrīz visas normālās lietas un darbības uzskatīja par grēku, nenozīmē, ka viņas viedoklis ir saskaņā ar Bībelē pausto. Problēma ir tajā, kā mēs lietas interpretējam – Kerijas māte domā, ka mēnešreizes un krūtis ir grēks, bet patiesībā, ja skatās no kristīgā viedokļa, tad tā ir skaista parādība, jo sievietes auglība un bērni ir svētība, kas ļauj turpināt cilvēces eksistenci. Turklāt Kerijas māte pati grēkoja tā, ka nelabi metās, jo viņa piekopa smagu grēku – Mārgareta nicināja apkārtējos cilvēkus un bija gatava nomētāt tos ar akmeņiem, tā vietā, lai dāvātu viņiem kristīgu mīlestību un piedošanu.

Kerija tika apsmieta tieši dēļ viņas tumsonības, kurā viņa dzīvojusi visu savu mūžu un tas bija tikai mātes Mārgaretas nopelns. Kerija, savu pārdabisko spēju spēka apburta un pazemojuma iedvesmota, nolemj atriebties un viņu vada akla tieksme pēc pāridarītāju ciešanām. Atriebība ir destruktīvs spēks un tā neaizpilda tukšos laukumus dvēselē un nesniedz gandarījumu – stāsts par Keriju to spilgti pierāda.

Mūsdienās nemaz nevajag pārdabisku spēku, lai pastrādātu Kerijas cienīgus postījumus, jo eksistē taču tāda lieta kā ieroči un tos likuši lietā daudzi jaunieši, kuru dzīves kaut kādā ziņā līdzinājušās Kerijas stāstam. Nesenais Ņūtaunas skolas slaktiņš Amerikā, kurā tika laupītas 26 cilvēku dzīvības, pierāda to, ka „Kerijas” sižets tiek izdzīvots arī reālajā dzīvē un atriebes kārie slepkavas nesaprot, ka nāve neko neatrisina.

Šādi slaktiņi ir ne tikai varmāku vaina, bet arī sabiedrības nopelns, jo esam pieraduši ņirgāties par cilvēkiem, kas ir savādāki un, tā vietā, lai iedziļinātos cilvēkā un censtos viņam palīdzēt, mēs par viņu publiski pasmejamies, bet, labākajā gadījumā neliekamies par viņu ne zinis. Vajadzētu atcerēties, ka daudzus slepkavas var apturēt vienkārša saruna, kāda cilvēka sniegta mīlestība un pat parasta atvainošanās. Protams, ir gadījumi, kad cilvēks ir absolūts sociopāts ar vēlmi nogalināt katru, kurš viņam nodarījis pāri un tādos gadījumos ir grūti kaut ko vērst par labu.

„Kerija” ir romāns, kas mūsdienās ir aktuālāks nekā laikā, kad tas tika sarakstīts un šis fakts liek aizdomāties par to, ko tad darām nepareizi, jo šī problēma turpina augt gluži kā sniega lavīna. Iespējams, ka esam kļuvuši tik steidzīgi un nedzirdīgi, ka vairs nespējam saklausīt līdzcilvēku palīgā saucienus…

Komplimenti grāmatas tulkotājai Santai Braučai – tulkojums lielisks, kā arī grāmatas vāka māksliniekam Artūram Bērziņam – skaistākais „Kerijas” vāks, kādu esmu redzējis. 

VĒRTĒJUMS:9/10

Literārā mīkstmiesība, jeb kā man pietrūkst latviešu literatūrā?!


Man vienmēr bijusi sajūta, ka latviešu literatūrā bijuši tukši laukumi, kuri aizpildīti pavirši vai arī palikuši pavisam balti. Es pat teiktu, ka latviešu autori baidās no uzdrīkstēšanās, – mums nav neviena meistara šausmu žanrā, mums nav autoru kas izceltos ar bezkaunību, mums nav arī sava Breta Īstona Elisa, kas nekautrētos lietot tādus vārdus prozā no kuriem tantiņām vīstu ausis un degtu acis… Kāpēc Latvijā rakstnieki izvairās no uzdrīkstēšanās un kāpēc izdevēji baidās no šādu darbu izdošanas?

Kāda latviešu autore par vienu no saviem darbiem reiz teica, ka tajā esot iekļauta Rated R tipa aina. (Ar Rated R apzīmē tāda satura filmas un grāmatas, kuras nevajadzētu skatīties/lasīt cilvēkiem, kuri jaunāki par 18 gadiem.) Šāda tipa ainas romāniem un literatūrai kā tādai piešķir ticamību un reizēm aiziet pat tik tālu, ka rada tumšu Fantasy romāna noskaņu. (Kā piemēru varam ņemt Breta Īstona Elisa darbus.)

Atgriežoties pie pieminētās Rated R  tipa ainas latviešu autores izpildījumā, – teikšu atklāti un godīgi, – aprakstīt bučošanos un to, ka kaisle mīlētājus pārņēma no matu galiem līdz papēžiem, tā ir multfilmu un “Skolas romānu” līmeņa erotiskā aina – bezkaislīgi un bezemocionāli. Rated R aina būtu Līsbetas (Varone no romāna “Meitene ar pūķa tetovējumu”.) atriebība par izvarošanu, bet neko tādu latviešiem nav izdevies radīt, jo liela uzdrīkstēšanās mūsmājās skaitās tā, ja romāna varones bērns noslīkst vai tamlīdzīgi. (Arī tad reizēm lasītāji uzskata, ka autors aizgājis par tālu.) BET literatūrā nepastāv jēdziens “robežas”!!!

Dzīvei arī romānos jābūt reālai, – sabiedrībā taču pastāv izvarošanas, sekss, bezpajumtnieki, pagrimums, izvirtības, slepkavības, izsmiešana un daudz kas cits šķietami “netīrs”. Nevajadzētu to noklusēt tikai tāpēc, ka tie ir tā saucamie “neērtie temati”. Vai autori baidās, ka, radot šādu tumšu pasauli, viņi paši tiks uzskatīti par tumšiem un garīgi netīriem?! Vai izdevējus māc bailes, ka šādi darbi varētu būt komerciāli neveiksmīgi?! Varbūt bail no sabiedrības nosodījuma?!

Atbildēt uz šiem retoriskajiem jautājumiem es nevarēšu un varbūt arī nevajag. Gan jau pienāks laiks, kad latviešu literārā mīkstmiesība tiks iemīdīta dubļos un dzims arī pašmāju Stīvens Kings un Brets Īstons Eliss, atstājot pašmāju rozmundas pilčeres pagātnei.

Literatūra taču ir māksla un tur var un vajag atļauties visu! Romānus taču neraksta ar domu, ko par to teiks lasītāji, bet gan ar domu, ka tā ir māksla un sniedz baudījumu pašam autoram.

Pajautājiet paši sev kāpēc filma “Kolka Cool” ir tik veiksmīga??? Tāpēc, ka tā ir uzdrīkstēšanās, – tajā viss ir īsts un bez jebkādiem izpušķojumiem! Lasītājam šķitīs reālāk, ja varonis tā vietā, lai dusmās pateiktu “Ej, lūdzu, projām!”, pateiks “Ej dirst!” – dusmās cilvēkam cenzūra nedarbojas un ārzemju autori nebaidās savos darbos izmantot tik populāros “Fuck You!” vai “Shit!”. 

Tad nu novēlu latviešu autoriem uzdrīkstēšanos! Vienīgais izņēmums, kurā šī cenzūra un runāšana “caur puķēm” būtu jāievēro, ir bērnu literatūra, bet pārējos žanros – droši, ļaujiet sev brīvu vaļu.

Slepkavība kā izklaide – “Hostelis 3” (18+)


 Iedomājies, ja bagātnieki būtu tik garlaikoti, ka izklaides dēļ būtu gatavi uz pilnīgi visu! Un iedomājies, ka viņu jaunā izklaide būtu NĀVE! Citu cilvēku nāve. Jā, “Hostelis 3” atgriežas ar fatālu spēli.

Uzreiz gan brīdināšu tos, kas ar “Hosteļa” filmām ir uz Jūs, – ja Tev ir vāji nervi, tad šī lente nav domāta Tev!

Četri draugi dodas uz Lasvegasu, lai kārtīgi izpriecātos un jau pirmajā naktī sastop divas skaistas meitenes, kuras gatavas kopā nodoties izklaidēm. Puiši lieliski pavada nakti, bet nākamajā rītā saprot, ka viens no draugiem nav atgriezies, tāpēc dodas viņu meklēt. Turpmākie notikumi pārvēršas visīstākajā asins pirtī.

Lasvegasā pazuduši cilvēki nav nekas neparasts, tāpēc uz nežēlastību kārie bagātnieki var nodoties savādām izpriecām un policija pat acis nepamirkšķina, jo vienkārši neko nemana. Spēle ir šāda – ir slepkava, upuris un dažādi ieroči un veidi kā nogalināt, skatītāju uzdevums ir uzminēt to kā tiks nogalināts pie krēsla pieķēdētais cilvēks. Piemēram, kādam no upuriem tiek norauta sejas āda.

Nāve kā izklaide tiek apspēlēta ārkārtīgi daudzās filmās, viena no tādām būs arī “Bada Spēles”, bet “Hostelis” ir viens no tiem kino gabaliem, kas pārspēj gandrīz visas slimās fantāzijas. Ja salīdzinam šo ar iepriekšējām divām “Hosteļa” daļām, tad jāatzīst, ka šī vardarbīgā sāga kļūst mazliet mierīgāka, kaut gan epicentrā joprojām atrodas nežēlīgas slepkavības kā izklaide. Lielākā daļa filmas aktieru ar īpašiem panākumiem kino industrijā neizceļas, tāpēc kādu konkrētu aktieri nemaz necelšu pjedestālā. Scenārijs samērā viduvējs, papildināts ar negaidītu nodevību un dažiem diezgan nereāliem skatiem.

“Hostelis 3” mazliet kaunina arī skatītājus, jo arī mēs esam tie, kas nāvi uz ekrāniem bauda kā izklaidi, vienalga – šķiebjoties, viebjoties vai smejoties, bet tomēr vērojam… Nāve ir bijusi izklaides forma jau no seniem laikiem, – kā piemēru varu minēt kaut vai visiem zināmās gladiatoru cīņas. Katrs šo filmu var uztvert savādāk un teikt, ka tā ir pretīga, jo slavina brutālas, perversas izklaides, bet tā nebūt nav… Šī filma liek saprast to, cik šausmīga ir izklaide, ja tā ir saistīta ar kāda nonāvēšanu.

Pēc “Hosteļa” pirmās daļas nosolījos, ka neskatīšos turpinājumus, ja tādi būs, bet noskatījos gan otro, gan trešo šī “šausmekļa” daļu. Iespējams, ka nostrādāja ziņkārība un gluži vai dzīvnieciska, apslēpta tieksme pēc vardarbības. Filmas noslēgums gan šķita nevajadzīgi nežēlīgs un varoņi nepiedzīvoja tādu izaugsmi, kāda būtu vēlama jēgpilnai filmai.

VĒRTĒJUMS: 4,5

Te arī filmas traileris: 

Dīvainās spēles


 Ir dažas filmas, kuras atstāj vilšanās sajūtu un ārkārtīgi sliktu pēcgaršu. “Dīvainās spēles” (2007) noteikti uzskatāma par vienu no tādām filmām. Filmas ideja un izpildījums nav zemē metams, bet ir sajūta, ka scenārija autors krietni par daudz pāršāvis pār strīpu.

Sižets: Divi garīgi nelīdzsvaroti jaunieši ierodas pie ģimenes, kas apmetusies savā vasaras mājā, viņi saka, ka ieradušies, lai “aizņemtos olas”, kaut gan tas ir tikai iegansts, lai sāktu spēlēt dīvainas spēles. Noteikumi ir mīklaini, jaunieši neizvirza nekādas prasības un arī nevēlas gūt nekādu mantisku labumu. Mājsaimniece Anna grib pasargāt savu vīru Džordžu un mazo dēlēnu Džordžiju no dīvainajiem iebrucējiem. Tomēr šiem jauniešiem nekas nav svēts.

Filmas vēstījums ir par vardarbību, cietsirdīgo sabiedrību un par to, cik reizēm agresijas izpausmes atstāj mūs vienaldzīgus.

Pirmā filmas puse ir samērā garlaicīga un noslēpumu plīvurs tā arī nav kritis, kaut gan līdz galam tas nenokrīt pat filmas beigās. Sākot no 50. filmas minūtes kļūst jau interesantāk – ir gan spriedze, gan darbība, bet nepārtraukti nepamet sajūta, ka filma nav noslīpēta līdz pilnībai. Piemēram, aina ar televizora pulti man sabojāja visu skatīšanās prieku un, ja tā būtu bijusi filmas sākuma, ne beigu daļā, tad viennozīmīgi, nebūtu turpinājis šo kino veikumu skatīties.

Par aktierspēli nevar sūdzēties – Naomi Vatsas tēlojums vienmēr ir paticis un arī šis darbs nebija izņēmums. Maikls Pits un Bredijs Korbets ļaundaru lomās iejutās lieliski – abi ir ārkārtīgi līdzīgi, ka varētu pat noturēt par dvīņu brāļiem. Bredija Korbeta tēlojumu esmu redzējis arī filmā “Mysterious Skin”, kurā viņš filmējās kopā ar slaveno Džozefu Gordonu Levitu. Arī tad viņš tēloja garīgi nestabilu, traumētu jaunieti. Jāsaka viens – šajā ampluā viņš ir lielisks.

Ja filmas scenārija beigu daļa būtu pārrakstīta, tad, ļoti iespējams, ka man šī filma pat patiktu, jo problēma nebija aktieros, to varu teikt pavisam droši.

 

VĒRTĒJUMS: 4,5/10

Šeit arī traileris:

Romāna “Bez jūtām” 21. turpinājums (18+)


PĒDĒJĀ SADURSME

Nolēmām, ka dosimies uz robežas pusi, iespējams, ka šoreiz tiksim tai pāri, jo no medniekiem dzīvs bija palicis tikai viens, kaut gan arī to droši nevarējām zināt. Iespējams, ka pašu mednieku starpā izcelies ķīviņš vai arī kāds no šeit ieslodzītajiem paspējis nožmiegt vismaz vienu slepkavu.

Klīst pa mežiem un klajumiem šķita vientulīgi – nevienas dzīvas dvēseles, neskaitot mūs, apkārt nemanījām. Gaiss vairs nesmirdēja pēc dūmiem, bet gan smaržoja pēc zaļas zāles, skujām, mitrām sūnām un ūdensrozēm. Kaut kur tuvumā bija jābūt ūdenstilpnei.

– Es pat nespēju noticēt tam, ka viss tā nokārtojās. – Kristofers izšāva gaisā no savas bises un, lepni pacēlis galvu, skatījās uz horizontu. – Drīz ausīs saule.

– Beidzot! – Priekā iesaucos, redzot, ka pavisam netālu ir robeža.

Izskatījās, ka tur ir vārti un neviens pie tiem nestāvēja.

– Nevar būt! – Kristofers iekliedzās. – Nevar būt! Tas ir…

– Neticami! – Pabeidzu Kristofera iesākto teikumu.

………………………………………………………………………………………………………………………………

Sastingu, kad ieraudzīju pie vārtiem piesoļojam sievieti melnā trencī, kājās viņai bija gaišas džinsa auduma bikses, bet acis sedza tumšas saulesbrilles. Mati bija saņemi augstā, nekārtīgā copē.

– Laikam jau sacensības drīz būs beigušās! – Viņai bija seksīga balss – maiga, bet reizē arī čerkstoša. – Es brīnos par to, kā jūs vispār spējāt tik ilgi izdzīvot un vēl piebeidzāt septiņus vīriešus.

Kristofers pacēla bisi un notēmēja uz viņu.

– Ne jau tu grasies šaut uz dāmu? – Viņa pienāca mums klāt pavisam tuvu. Sajutu viņas saldās smaržas, bet ne miņas no sviedriem.

Kā normāls cilvēks varēja vasaras laikā staigāt apkārt melnā trencī?! Tā taču varēja pārkarst līdz nāvei.

– Tu neesi nekāda dāma! – Kristofers ar visu spēku iedūra sievietes plecā ar bises stobru. – Tu esi tāda pati izdzimtene kā tie pārējie septiņi.

– Kāpēc? – Naids ņēma virsroku. – Kāpēc tieši mēs?

– Jo jūs visi esat padibenes, nekam nederīgi izniekots dievišķais materiāls, kas savu dzīvi iznieko gluži kā tādu tukšu papīra turzu, kurā mest visus mēslus. – Viņa pagrūda malā bises stobru un novilka saulesbrilles.

Viņas acis nemaz nebija tik ļaunas kā biju tās iztēlojies. Silti, brūni redzokļi vērās man pretī un pauda tādu pašpārliecību, ka man kļuva neomolīgi.

– Bet pasaulē ir daudz cilvēku, kas nodara ļaunu citiem, mēs nevienam neko sliktu nenodarījām. – Kristofers šoreiz ar ieroča stobru sievieti pagrūda tik stipri, ka viņa atmuguriski nokrita zemē. – Jūs esat vēl pretīgāki un garīgi slimāki nekā mēs.

– Mēs tikai pildījām sanitāru funkciju, atlasījām cilvēkus, kuri bija kā iepuvušas daļas samērā veselajā sabiedrībā. – Viņa pat necentās piecelties. – Es neesmu nemaz tik ļauna un arī pārējie tādi nebija…

– Jums tā bija tikai spēle! – Es kliedzu. – Spēle, kuras dēļ gāja bojā vairāki nevainīgi cilvēki.

– Kāpēc, lai darbu nepadarītu jautrāku, sarīkojot sacensības, kurās vēl ir iespēja nopelnīt vienu miljonu?! – Viņa beidzot piecēlās kājās. – Jūs visi esat nekam nederīgi deģenerāti! Pat ja jūs divi paliksiet dzīvi, tad jūs negaida normāla nākotne.

– Jā, jo tu un tavi drauģeļi to visu izpostījāt! – Kristofers pavērsa ieroci pret sievieti un gatavojās nospiest gaili.

Tajā pašā mirklī sieviete no trenča iekškabatas ārā izrāva sievišķīgu, mazu ieroci un vienlaicīgi atskanēja vairāki šāvieni.

Smalka asiņu migla pacēlās gaisā, jutu kā mikroskopiskie pilieni nokļūst arī uz manas sejas.

– Kris! – Pašam sava balss šķita sveša un kājas bija ka ar svinu pielietas. Nespēju pakustēties. 

Turpinājums sekos…

Romāna “Bez jūtām” 20. turpinājums (18+)


Nolēmu, ka jāliek lietā “Glock”, kas visu laiku gulējis kabatā. Rūpīgi notēmēju un izšāvu vienu reizi – lode aizšvilpa kaut kur tālumā. Tad tēmēju vēl uzmanīgāk. Pēdējā iespēja. Rokas svīda un šķita, ka ierocis izslīdēs no tvēriena gluži kā gluma zivs. Tomēr paspēju nospiest gaili, pirms metāla nāves nesējs izslīd no rokām. Šķita, ka lode lido palēninājumā – elpa kļuva tik karsta un sirds sarāvās un pat nedomāja turpināt asiņu pumpēšanu.

Lode trāpīja kaut kur krūškurvī. Ievainotais saļima un pat pēc vairākām minūtēm nekustējās. Sirds atguva normālu ritmu. Bezspēkā noslīgu uz vagoniņa grīdas un elsoju.

– Turpini mest! – Kristofers nepārtraukti svieda akmeņus uz jau mirušajiem cilvēkiem, neviens no viņiem, saņēmis triecienu, pat nepakustējās.

– Pieteik! – Viņi ir miruši. – Emij! – Uzsaucu. – Varam kāpt lejā!

Emija atradās vagoniņā, kas bija starp manējo un Kristofera.

– Emij! – Iemetu pa viņas vagoniņu ar akmeni. Nebija iespējams, ka kāds būtu turpinājis gulēt, kad viņam gar ausīm švilpj lodes un zemē krīt cilvēki un akmeņi. – Emij!

Kāpu pa metāla konstrukciju, lai nokļūtu līdz Emijai.

Rokas joprojām svīda un jutu, ka nespēju kārtīgi noturēties pie metāla stieņiem. Ar lielām grūtībām iekāpu vagoniņā, kur gulēja sieviete. Jā, patiešām, tur viņa gulēja. Gribēju viņu pamodināt. Tad ieraudzīju viņas sakropļoto seju – asinīm noplūdusi un mati salipuši biezās šķipsnās kopā ar asinīm.

– Emij! – Jutu kā asaras gāžas pār seju. – Lūdzu, nē!

– Kas noticis? – Kristofers vaicāja.

– Sliktākais… – Pārbaudīju pulsu. Piespiedu galvu pie viņas sirds. Nekā. Klusums.

Pispiedu Emiju sev cieši, cieši klāt. Gribēju teikt, ka viss būs kārtībā, bet tā nebūs.

Emijas vairs nav.

………………………………………………………………………………………………………………………………

Atceros savu pirmo saskarsmi ar nāvi. Biju pusaudzis, kam puberitāte vēl priekšā un attiecības ar meitenēm nekādā ziņā neinteresēja. Vasaras sākums man asociējās tikai ar vienu – varžu pārošānās laiku, kad zaļās nešķīstenes pārojās visur – uz lielceļiem, ūdenī un zālājos atpūtas vietās. Man un brālēnam šķita, ka ir tikai viens veids kā atbrīvoties no šīm pretīgi kurkstošajām radībām.

“Nolauz kādu pamatīgu rīksti!” Brālēns teica tā, it kā mēs gatavotos kādai satriecoši jautrai izklaidei.

Sagatavojām koka rīkstes, noasinājām tām galus un devāmies, lai izklaidētos. Sākumā šķita, ka tas ir absolūti slimīgi. Brālēns dūra vardēm ar rīksti un tās, pirms nāves, neticami spalgi iekurkstējās. Drebuļi pārskrēja pār ķermeni.

“Es nepiedalos!” Protestēju. “Nekādā gadījumā!”

“Nīkulis esi vai?!” Mūsu radu pulkā izaicinājumi bija gluži ierasta lieta. “Pamēģini vismaz!”

Un es mēģināju. Rīkste caurdūra vardes miesu, tad atskanēja kurkstiens, kas manā atmiņā paliks mūžīgi. Tā bija nāves skaņa.

Tajā vasarā nodūru vismaz simts vardes – tā bija kā spēle, kurā apkarot ienaidniekus, noziedzniekus un, šajā gadījumā, “ļaunie” bija radījumi, kuri nebija ieguvuši vislabāko vizuālo izskatu. Vardes nebija pūkainas, mīlīgas un neluncināja asti. Tās bija aukstas, glumas, nesabiedriskas. Vai patiešām viņas sodījām tikai tāpēc, ka mums tās nesimpatizēja?!

Tā gada ziema man bija pārdomu laiks.

Nākamā gada vasarā nespēju paskatīties uz vardēm. Ja tās prata sarunāties, tad tagad noteikti zināja, ka es esmu vislielākais un pretīgākais cilvēkveidīgais slepkava kāds vien var būt. Nonāvēt nebija jautri – vienalga vai tas bija dzīvnieks vai cilvēks. Nāve smirdēja un pretīgi kurkstēja.

………………………………………………………………………………………………………………………………

– Vēl viens dzīvais jāpiežmiedz. – Kristofers paziņoja, kad bijām atkal uz zemes. – Un tad mēs atkal būsim brīvi. Brīvi! Vai tu saproti?! MĒS BŪSIM BRĪVI! – Kristofers vairs necentās vairīties no emocijām. Viņš staroja.

Es negribēju šeit pavadīt ne mirkli ilgāk. Tik daudz nāves un atmiņu paliks šeit. Zeme piesūkusies ar šausmām un asinīm, kliedzieniem, pazemojumiem un lūgsnām.

Visapkārt bija līķi. Dažiem Kristofers iešāva galvā ar zemē atrasto bisi. Viņš tikai gribēja būt drošs, ka neviens no šiem cilvēkiem neuzmodīsies no nāves gluži kā tas notiek filmā “Dzīvo miroņu atgriešanās”.

Sarāvos pie katra šāviena. Vienkārši gribēju nokrist rasas pielietajā zālē un gulēt tā nebeidzami ilgi – līdz atnāks nāve un aizskalos arī manu dvēseli nebūtībā. Bija lieki cerēt, ka nokļūšu paradīzē, ja vien tāda pastāv. Tomēr gribēju ticēt, ka tāda vieta eksistē – kaut vai tikai tādēļ, lai Emija šobrīd būtu tur.

– Ejam ātri prom no šejienes! – Kristofers pārbaudīja mirušo cilvēku kabatas un savu guvumu meta vienā kaudzē.

Pamanīju kabatas nažus, patronas, ieroču aptveres, šķiltavas un cigaretes…

Pacēlu no zemes saburzītu paciņu un izvilku no tās cigareti – ar filtru! Sēdēju slapjajā zēlē un smēķēju. Nekur negrasījos doties.

Viņas vairs nebija.

Izvilku vēl vienu cigareti.

Tad vēl un vēl, un vēl…

– Hei, tu tā visu skābekli no plaušām izkūpināsi! – Kristofers apsēdās man blakus un uzlika roku uz pleca. – Es zinu, ka sāp, bet mums jātiek prom. Lūdzu! Dari to kaut vai manis un savu radinieku dēļ!

Iesmējos un iemīcīju izsmēķi zemē.

– Radinieki?! – Nievājoši izkliedzu šo vārdu. – Viņi mani neieredz, kaut gan paši nav nekādi svētie… Tēlo paštaisnus, bezgrēcīgus soģus! – Nospļāvos un jutu kā sejā savelkas dusmu rievas. – Es biju melnā avs, kaut gan viņi visi dzēra, tikai neatzina to, ka ir atkarīgi…

– Es zinu kādi mēdz būt cilvēki. – Puisis to teica no sirds. – Bet tagad, lūdzu, ejam!

Viņš kļuva ārkārtīgi nervozs, bet man vairs nekas nerūpēja.

– Mākslinieki drīkst dzert, jo māksla to atļauj. – Iespurdzos. – Bet, kas attaisno parasta vidusmēra cilvēka nodzeršanos? Nekas! Tāpēc viņi to neatzīst.

– Tur nu es tev varu tikai piekrist. – Viņš izvairījās pat paskatīties uz manu seju.

Vai tiešām izskatījos tik traki?!

– Ja es atgriezīšos mājās dzīvs, tad noteikti aiziešu uz savu labāko draugu kāzām. – Skumji nopūtos. Biju samierinājies ar to, ka Matiass precēs manu lielo mūža mīlestību.

– Tad jau tev noteikti jāizdzīvo! – Viņš smējās, bet tad, pēkšņi, smiekli apklusa. – Mani gan neviens negaidīs.

– Zini ko?! – Notrausu asaras no sejas un nu man bija kauns, ka stiprā Kristofera priekšā esmu ļāvies tādai vājībai. – Mēs atgriezīsimies mājās un es tevi iekārtošu darbā pie sevis. Dibināsim jaunu dzīvesstila žurnālu. Ko saki?

– Būsim partneri! – Viņš palīdzēja man piecelties kājās un tad man pasniedza pielādētu bisi. – Nošausim to pēdējo mērgli un dosimies mājās!

Turpinājums sekos…

Romāna “Bez jūtām” 19. turpinājums (18+)


Neilgi pēc pēdējās neveiksmīgās viesošanās pie vecākiem biju devies uz lielveikalu, lai iegādātos dāvanu Marijas dzimšanas dienai. Staigāju gar dārgu vīnu plauktiem un biju jau iepirkumu ratiņos noguldījis divas vīna pudeles un nu meklēju vodku un kokteiļu sīrupus. Cerēju, ka Marijas rīkotajās viesībās varēšu paspīdēt ar savām bārmeņa iemaņām. Pats sev reti taisīju kokteiļus – man vajadzēja tikai vodku, pāris alus pudeles un reizēm arī viskiju vai dārgu konjaku. Marija nebija tik izvēlīga, jo bija pieradusi dzīvot pieticīgi. Tad vēl nezināju, ka starp viņu un Matiasu kaut kas veidojas – parasti viņi viens pret otru izturējās neitrāli, zināju, ka draugu starpā valda arī cieņa. Domāju, ka sekss starp Mariju un Matiasu nebūtu iespējams, jo viņiem bija kas līdzīgs brāļa un māsas attiecībām, tādās sekss ir gluži vai tabu.

Stāveju pie kases, lai norēķinātos par pirkumiem. Torti šoreiz nepirku lielveikalā, jo biju to pasūtījis konditoram, kurš solījās pagatavot to neticami gardu un skaistu. Zināju, ka draudzene spēs to novērtēt. Tā nebija nekāda “Cielaviņa”, kuru visi jau ir simtiem reižu ēduši un redzējuši.

Biju pasūtījis, lai vārds “Marija” uz tortes būtu pārklāts ar plānām zelta plāksnītēm.

– Ar karti vai skaidrā naudā? – Pārdevēja vaicāja.

– Ar karti, protams! – Atbildēju tā, it kā tas būtu pašsaprotams un pasniedzu viņai tumšu plastikāta karti. – Tikai, lūdzu, ātri, man jāsteidzas!

– Tom! – Man no aizmugures atskanēja pazīstama balss. – Tas tiešām esi tu?

Pagriezos, lai uzlūkotu runātāju. Nespēju noticēt savām acīm. Tas bija mans jaunākais brālis. Ja viņš mani neuzrunātu pirmais, tad nebūtu nemaz atpazinis. Seja kļuvusi kalsna, augsti vaigu kauli padarīja seju izteiksmīgu, matu griezums bija jauneklīgs, kreisajā ausī sadurti vismaz septiņi auskari. Viņam mugurā bija viens no maniem vecajiem T-kreklim, kuram pa virsu bija uzvilkts “Lacoste” krekls ar īsām piedurknēm. Viņš tik ļoti atgādināja mani, kad vēl biju padsmitgadnieks.

– Deivid! – Nespēju valdīt sajūsmu. – Nebūtu tevi nemaz pazinis.

Pārdevēja atplauka smaidā, jo sapratu, ka neesmu brāli redzējis ilgu laiku, tomēr pircēju rinda tādu sajūsmu nepauda, tāpēc samaksāju arī par brāļa pirkumiem un jaukajai kasierei uzdāvinaju vienu no dārgajām vīna pudelēm. Viņa novēlēja man patīkamu dienu un smaids sejā atplauka tik neticami sirsnīgs, ka ar to tika aplipināti arī pārējie veikala apmeklētāji.

– Aizejam uz kādu restorānu. – Aicināju brāli. – Varēsi pastāstīt kas notiek tavā un vecāku dzīvē.

– Es, diemžēl, nevaru! – Deivids nodūra skatienu pret flīzēto lielveikala grīdu. – Vecāki gaida.

– Ak tā! – Noskaņojums pēkšņi noplaka. – Sapratu, ka šonakt pamatīgi piedzeršos Marijas viesībās. – Tad vismaz pāris vārdos pastāsti kā jums iet?

– Vecāki visu laiku ķildojas, domāju, ka ar laiku izšķirsies. Man pa skolu normāli, lai gan varētu būt vēl labāk. – Viņš skumji nopūtās. – Ak, pareizi, mamma bija sajūsmā par to kleitu un kurpēm, kuras viņai atstāji kafejnīcā.

Sapratu, ka vajadzēja nopirkt dāvanu arī brālim.

– Kā ar naudu? – Gribēju zināt vai viņiem nevajag palīdzēt.

– Sūdīgi. – Viņš paraustīja kreklu, kas viņam bija mugurā un pēc tam sabužināja matus, kuri bija tādā pašā krāsā kā vidusmēra latvietim – tumši, ne īpaši veselīgi un izteiksmīgi. – Bet neuztraucies. Es arī pameklēšu kādu darbiņu, gan jau viss nokārtosies. – Viņš iekoda apakšlūpā un šūpināja iepirkumu maisiņu. – Nu man patiešām jāsteidzas.

– Pagaidi! – Izvilku no naudas maka vairākas divdesmit latu banknotes. Izskaitīju, ka pašlaik man ir divsimts latu skaidrā naudā. – Ņem!

Iespiedu naudas banknotes brālim saujā.

– Bet tu jau samaksāji par maniem pirkumiem. – Tikai tad viņš paskatījās uz naudas zīmēm. – Nē, Tom, tu esi traks, es nevaru pieņemt tik lielu naudu.

– Man pašam pietiek! – Tad sāku prātot, ka nepietiek gan. Šomēnes biju pārtērējis visus limitus un atlikušo mēneša daļu nāksies dzīvot ļoti taupīgi. Laikam vajadzēs pat pašam gatavot ēst. – Ņem! Savādāk apvainošos.

– Paldies! – Deivids staroja priekā. – Nopirkšu beidzot jaunas drēbes.

Skatījos kā viņš aiziet – pārāk daudzi cilvēki bija aizgājuši no manas dzīves, bet varbūt arī es biju tas, kurš gāja prom no citu dzīvēm?!

– Vai vecāki uz manīm dusmojas? – Kliedzot jautāju Deividam.

Viņš skumji paskatījās un neatbildēja. Ātri novērsās un pameta lielveikalu.

Varbūt dzīve Rīgā bija kļūda? Varbūt visa mana dzīve bija liela kļūda. Es dzīvoju un tiecos pēc tā, ko vēlējās lielākā daļa cilvēku. Un tikai tad es sapratu, ka man vienmēr vajag to, kas ir cietiem. Man vajag to, ko par vērtīgu esam atzīst citi…

UZBRUKUMS

Nakti veltīju pārdomām, bet tad mani iztrūcināja metāliska skaņa, kad kaut kas ciets atsitās pret vagoniņu, kurā gulēju. Pieslējos sēdus, lai paskatītos, kas notiek apkārt. Kristofers man māja.

Redzeju kā viņš norāda uz leju un, aizlicis rādītājpirkstu priekšā lūpām, liek man saprast to, ka man jāklusē. Kāds bija mūs atradis.

Nu arī es sajutu bailes no augstuma, bet sadūšojos un pavēros lejup – Pieci tumši stāvi staigāja panorāmas rata tuvumā. Redzēju, ka vienam rokās ir kas garens – iespējams, ka tā bija medību bise. Tātad, šie bija labāk bruņoti nekā tie divi, kurus mums izdevās nonāvēt.

– Uzrāpies augšā, pārbaudi vagoniņus! – Kāda rupja balss pavēlēja un visi paklīda katrs uz savu pusi.

Trīs vīri sāka kāpt augšā.

Satvēru rokās pāris pamatīgus, nelīdzenus akmeņus ar asām šķautnēm. Gatavojos jau mest, kad pamanīju Kristoferu sparīgi mājam ar rokām, lai vēl nogaidu.

Sirds sitās tik strauji, ka to varētu dzirdēt pat vairāku metru attālumā. Dzirdēju kā zem mednieku zābakiem drūp vecā krāsa – viņi bija pavisam tuvu.

Pārliecos pār vagona malu un mans skatiens sastapās ar slepkavas tumšajām acīm. Pēkšņi bailes izzuda – kritu pamikā un metu vairākus akmeņus tieši viņam sejā. Viņš pat nepaspēja iekliegties, redzēju kā rokas atkabinās no konstrukcijas un vīrietis krita.

– Kas notika? – Kāds iesaucās, kad atskanēja piezemēšanās būkšķis.

Šķita, ka dzirdēju pat kaulu lūšanas skaņu. Nāve man uzdzina nelabumu, bet nedrīkstēju pievērst sev uzmanību.

– Hei, šeit viens ir! – Atskanēja trešā balss.

Divi kliedzieni, divi būkšķi.

– Krist?! – Drebelīgi čukstēju. – Ar tevi viss kārtībā?

– Jā! – Viņš čukstēja. – Palikuši vēl divi. Tiem abiem ir ieroči.

Atcerējos, ka arī man ir ierocis – aukstais “Glock”, kura aptverē bija palikušas tikai divas lodes.

– Pie velna! – Lejā kāds nolamājās. – Visi trīs…

– …miruši. – Otrs pabeidza.

Tad sekoja neskaitāmi šāvieni, ieroču pārlādēšanas skaņa. Ļauni kliedzieni, brīžiem smiekli un izsaucieni vai esam dzīvi. Lodes sitās pret vagoniņiem un metāla konstrukciju. Biju drošs, ka mirsim.

Tomēr Kristfers neļāva padoties.

– Met viņiem! – Viņš kliedza.

Pamanīju, ka tieši šobrīd viņi abi pārlādē ieročus. Grābu akmeņus vienu pēc otra un metu cik nu stipri vien spēju. Dzirdēju kliedzienus. Pustumsā redzēju kā vienam no vīriem bise nokrīt zemē un viņš saraujas kamoliņā, gluži kā ezis aizsargājoties. Sapratu, ka esam trāpījuši. 

Turpinājums sekos…

Romāna “Bez jūtām” 18. turpinājums (18+)


Šķita, ka tēvs grib, lai braucu prom.

“Kur māte?” Izturējos diezgan vienaldzīgi, kaut gan gribēju apskaut māti un dzirdēt kā viņai klājas.

“Darbā.” Tēvs jau bija aizgriezies, lai dotos atpakaļ uz māju. “Tev laiks doties prom!” Tas pat nebija ieteikums, drīzāk – pavēle.

“Es mēroju tālu ceļu, vai nedomā mani pacienāt vismaz ar kafiju?!” Cerīgi vēroju kā viņš aiziet.

“Ciemata centrā pirms gada atvēra kafejnīcu, kafija tur lēta. Dzer tik, cik uziet.” Viņš lepni pagriezās pret mani un iesprauda kulakus sānos. “Ja jau tev pietiek naudas visādiem mēsliem, tad kafiju arī varēsi nopirkt.”

Atcerējos par dāvanām, kuras biju nopircis slavena modes dizainera veikalā. Secinaju, ka tēvam iegādātais uzvalks būs daudz par mazu. Tomēr cerēju, ka mātei nopirktā vasaras kleita un augstpapēžu kurpes būs tieši laikā.

“Es jums atvedu dāvanas!” Cerēju, ka nu tēva sirds kaut mazliet atmaigs. Stāvēju un paplivināju divus plastmasas maisiņus viņa priekšā. “Vismaz paņem tās un pasaki mammai, ka biju atbraucis.”

“Paturi savas dāvanas sev!” Viņš aizgāja prom, pirms tam pakasīja savu apjomīgo pēcpusi un skaļi atraugājās.

Ja būtu sācis raudāt vai celt traci, tad tas tikai vēl vairāk apliecinātu to, ka esmu izlepis pilsētnieks, kurš cer, ka ar naudu var salapīt jebkuru caurumu attiecībās. Bet tā nebija. Mani vecāki neatmaiga naudas iespaidā. Mamma gandrīz katru reizi, kad zvanīja teica, ka svētdienu misēs aizlūdzot par mani.

Mani, protams, tas aizkustināja, bet ticību Dievam biju zaudējis vairākas reizes. Māte teica, ka es tik bieži pametot un atgriežoties pie ticības, ka kādu dienu Dievs izlemšot man vairs nepalīdzēt. Tomēr mēs abi zinājām – Dievs nepamet cilvēku nelaimē bez jebkāda risinājuma.

Sēdēju ciemata jaunatvērtajā kafejnīcā, to nekādā gadījumā nevarēja salīdzināt ar Rīgas “Double Coffee”, “Coffee Inn” vai “Coffee Nation”, tomēr šeit bija omulīgi. Dzirdēju, ka apkārtejie sačukstas un dažbrīd pat uztvēru uz mani norādošus pirkstus.

Viesmīle pienāca man klāt un samtainā, nedaudz koķetā balsī vaicāja:

“Vai jūs esat tas blogeris, kurš agrāk dzīvoja šajā ciematā?”

“Jā gan, kāpēc vaicājat?” Centos nesmaidīt kā muļķis. Šeit sajutos kā slavenība. Apkārtējie nu vairs nekautrējās un lūkojās tieši uz mani.

“Es domāju, ka jūs varētu savā blogā pieminēt savu dzimto pilsētu, šo kafejnīcu. Starp citu, to uzcēla un atvēra tieši mans tēvs. Māte atbild par biznesu, bet es palīdzu ar virtuves darbiem un apkalpoju klientus…”

Šķita, ka šis stāsts ilgs mūžīgi, tomēr meitene pēkšņi pārtrauca runāt, jo pamanīja, ka mani tas neinteresē.

“Ak, piedodiet, laikam jau iztraucēju jūs!” Viņa nezināja vai palikt vai vienkārši doties prom. “Jūs gribējāt pabūt viens, vai ne?”

“Laikam jau, bet varat šo stāstu atsūtīt uz manu e-pastu.” Iedzēru pāris malkus kafijas un sapratu, ka tik pretīgu žļurgu var pasniegt tikai šādā letā kafejnīcā. Tas bija noziegums pret kafijas industriju.

“Vai uzrakstīsiet to man uz kādas papīra lapas?” Viņa sajūsminājās gluži kā fane, kas satikusi Enriki Iglesiasu vai Robertu Patinsonu. “Lasīju interviju ar jums šīsnedēļas “Pop–kultūrā”, domāju, ka jūs esat satriecošs. Žurnālistikas Pīts Dohertijs.”

Tas bija tiešs tēmējums, ka mani šeit salīdzināja ar narkomānu – talantīgu, bet tomēr narkomānu.

“Manu e-pastu var atrast mana bloga kontaktu sadaļā.” Piecēlos kājās, lai dotos prom, bet tad atcerējos par dāvanām vecākiem un par to, ka nekādi netieku prom no šejienes.

“Man ir viens lūgums!” Uzreiz sapratu, ka meitene man palīdzēs. Viņai bija blondi, sprogaini mati, vasaras raibumi, glīts deguns, gaiši zilas acis un mazliet šķībi zobi, kuri atklājās mirklī, kad viņa plati pasmaidīja. “Vai vari man izsaukt taksometru un nodot šos saiņus manai mātei, Eversones kundzei?”

“Protams!”

Meitene jau devās telefona virzienā, kad satvēru viņu aiz rokas un iespiedu plaukstā divdesmit latu banknoti.

“Paldies!”

Pēc nepilnas stundas devos atpakaļ uz Rīgu. Nekas nenoritēja kā plānots. Tikai lieki iztērēju naudu, iekūlos neērtā situācijā un sabojāju garastāvokli. Kā arī zaudēju sev tik ļoti svarīgās un dārgās darba stundas.

………………………………………………………………………………………………………………………………

Izsalkums bija rimies, galva vairs nereiba un arī Saule gatavojās norietam. Tomēr mūsu uzmanību joprojām saistīja panorāmas rats, kuram nu stāvējām pie metāla balstiem, to krāsojums bija nolupis. Gaisā smaržoja pēc pļavas ziediem, putekšņiem un deguma. Kaut kur tika kurta uguns. To varēju apgalvot pavisam droši, tikai kur gan?

Varbūt bija noticis tāpat kā manā bērnībā – kāds bija iemetis cigaretes izsmēķi sausajās lapās vai nokultušā zālē.

– Kāpēc šeit vajadzīgs panorāmas rats? – Emija vaicāja un pamanīju, cik smieklīgi viņa izskatās.

Viņas blondie mati bija savēlušies un sataukojušies tik pamatīgi, ka nu spīdēja. Deguns un vaigi bija apdeguši un nu mirdzēja koši sarkani. Vairs ne miņas no elegantās modeles. Tomēr viņas formu un seksualitāti nespētu sabojāt nekas, ja nu vienīgi liekais svars.

– Varbūt agrāk šeit dzīvoja pavisam parasti cilvēki. – Piebildu. – Atceros, ka viens žurnāls man pasūtīja rakstu par pamestajiem ciematiem…

– Un? – Kristofers gribēja dzirdēt manus pieņēmumus par mūsu atrašanās vietu.

– Es atteicos! – Laikam būtu darījis prātīgi, ja nemaz nebūtu šo faktu pieminējis. – Bet es zinu, ka Černobiļa ir pamesta.

Vai tiešam tā varēja būt patiesība? Mūs kāds atvedis uz Černobiļu, lai paspēlētu spēlītes, turklāt, nekādas parastās, bet gan medības.

– Mēs šovakar varētu pārnakšņot kādā no vagoniņiem! – Kristofers lūkojās uz pašiem augstākajiem. Tie izskatījās nedroši. – Ja nu kāds mums tuvotos, tad varētu paglābties no ieroču šāvieniem.

– Viņi tāpat varētu tikt mums klāt. – Emija saviebās. – Man ir bail no augstuma un šaurām telpām.

– Un no nāves nav bail? – Jaunais puisis pieķērās klāt panorāmas rata konstrukcijai un sāka rāpties augšup. – Vajadzētu salasīt akmeņus, lai mēs varētu iespējamos uzbrucējus no augšas nomētāt. Trieciens varētu būt pat nāvējošs.

Tas izklausījās tik vienkārši, bet reizē arī ģeniāli. Sapratu, ka esmu gatavs iesaistīties šajā spēlē – Kristofers bija tik ļoti aizrāvies ar cīnīšanos pret mums noteikto spriedumu – nāvi, ka bija gatavs darīt jebko, lai tikai parādītu savu spēku. Nācās atzīt, ka viņš kā līderis bija nepārspējams, dažbrīd izjutu kaunu – es biju piecus gadus vecāks, bet uzvedos kā nemākulīgs puišelis.

Smags darbs un Kristofers bija gandrīz nešķirami jēdzieni.

Līdz iestājās nakts, bijām sanesuši augstākajos vagoniņos apmēram simts vidēja lieluma akmeņus. Ar to vajadzēja pietikt, lai ievainotu iespējamos uzbrucējus. Tikai tad sapratu, ka turpat arī nāksies gulēt. Bijām jau pieraduši pie mīkstajiem dīvāniem un ērtībām, kuras sniedza normāla pajumte. Tagad atlika tikai augšā uzdabūt arī ūdens un ēdiena krājumus. Šoreiz pat atradām pāris baravikas, gailenes, daudz avenes un apmēram kilogramu melleņogu.

– Arlabunakti! – Kristofers uzsauca, kad bijām iekārtojušies savos vagoniņos. – Jums tur ērti?

Biju iekārtojies uz satrunējuša koka soliņa, jutu milzīgu diskomfortu, bet, lai uz Kristofera fona neizskatītos pēc mīkstmieša, neuzdrošinājos par neērtībām sūdzēties.

– Labāk nekā mājā! Šeit vismaz svaigs gaiss. – Uzsaucu.

– Un čīkstoša metāla konstrukcija, neērts soliņš, akmeņi pie kājām un dūmu smirdoņa. – Emija pateica visu, ko es noklusēju. Klusībā viņai par to pateicos. – Jā, arlabunakti tiem, kas spēs aizmigt, jo es tādā augstumā par miegu nespēju padomāt.

Protams, neviens neiemigām, tikai gulšņājām aizvērtām acīm un klusējām. Nekādu nakts sarunu vai atmiņu stāstu, tomēr es arvien biežāk iegrimu atmiņās par savu ģimeni, kuru iespējams, vairs nekad neredzēšu.

Turpinājums sekos…