Vilis Kasims

Bibliotekārs: pasaulē bīstamākā profesija


Kad pirmoreiz turēju savās rokās Skota Hokinsa debijas romānu “Ogļu kalna bibliotēka”, nezināju, ko no grāmatas gaidīt, jo bibliotekārs noteikti nav vārda “aizraujošs” sinonīms, bet literatūras blogeri atsauksmes par šo grāmatu rakstījuši piesardzīgi, lai netīšām nepadalītos ar kādu maitekli. Lai uzzinātu, par ko tad Hokinsu tā slavē, ķēros klāt lasīšanai. 

Grāmatas galvenie varoņi ir trīsdesmit gadu slieksni pārkāpuši bibliotekāri, kuri apgūst kādu no divpadsmit Bibliotēkas katalogiem – grāmatas galvenās varones Karolīnas katalogs ir valodas, bet citiem Tēva bērniem tie ir dzīvnieki, mirušo pasaule, karošana u. c. Bibliotekāru dzīve nekad nav bijusi mierīga, bet lietu kārtība vēl vairāk sašķobās, kad pazūd Tēvs un visiem viņa bērniem nākas viņu meklēt, jo pēc Tēva pazušanas ap Bibliotēku parādās mistisks aizsardzības lauks, kurš liedz bibliotekāriem atgriezties Bibliotēkā. Kur pazudis Tēvs un kurš uzstādījis aizsardzības lauku ap Bibliotēku?

Jāatzīst, ka grāmatas sākums mani nedaudz nobiedēja, jo es neko no notiekošā nesapratu un man šķita, ka šī būs grāmata, kura jālasa divreiz, lai kaut nedaudz tiktu skaidrībā par tajā notiekošo, bet pavisam ātri manas bažas tika izkliedētas. Aizverot grāmatu, neatbildētu jautājumu nebija un vienīgais iemesls, kāpēc lasīt šo grāmatu atkal, ir nevis neskaidrības, bet gan vēlme izdzīvot šo absolūti trako piedzīvojumu karuseli vēlreiz.

“Labāko melu pamatā vienmēr ir kāda daļa patiesības.”

Ja es būtu grāmatu izdevējs un Hokinss būtu atnācis pie manis, lai izklāstītu topošā romāna sižetu un notikumus, es vienā elpas vilcienā viņam grāmatas izdošanu atteiktu, jo, sadalot romānu pa punktiem, tas viss izskatās pārāk traki un ambiciozi, lai tas strādātu praksē, bet brīnumainā kārtā tas strādā labāk par Šveices pulksteni. Ir grūti noticēt, ka šis ir Hokinsa debijas romāns, jo meistarības ziņā viņš ir pārspējis pašu Nīlu Geimenu, ar kuru viņš tik bieži tiek salīdzināts, bet autors pats sev uzstādījis tik augstu latiņu, ka man bail par to, ka viņš savas karjeras laikā varētu to arī nepārvarēt.

“Iekšējais miers nozīmē nevis konfliktu neesamību, bet gan spēju tikt ar tiem galā.”

“Ogļu kalna bibliotēka” ir debijas romānam neparasti daudzslāņains darbs. Noņemot vienu kārtu, atklājas pavisam jauna aina, līdz lasītājs tiek aizvests līdz kodolam, kurš skaisti saliek visus puzles gabaliņus to īstajās vietās, atklājot rūpīgi pārdomātu pasauli, kura vienlaicīgi šķiet prātam neaptverama un ļoti loģiska. Tomēr viss lasītājam netiek pasniegts uz sudraba paplātes, jo grāmatā netrūkst skaistu metaforu, ar kuru izlobīšanu lasītājam jātiek galā pašam. Šajā darbā dažbrīd paspīd arī melnais humors, bet grāmatas valoda ir plūstoša, rūpīgi veidota un ļoti dzīva. (Pateicoties dažādām grāmatas īpatnībām, Hokinsa debijas romāna tulkošana noteikti nebija viegls uzdevums, bet tulkotājs Vilis Kasims savu darbu paveicis nevainojami un tulkojumu ir bauda lasīt.)

“Dusmām nedrīkst ļaut uzkrāties. Ja ļausi tām galvā vārīties, ar laiku tās tevi saēdīs.”

VĒRTĒJUMS: 10/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Prometejs”. No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims.

Advertisements

“Hronikas. Pirmā grāmata” – profesionāla īgņas siltās atmiņas par jaunību


Kad sāku lasīt Boba Dilana „Hronikas. Pirmā grāmata”, tad domāju – nožēlošu, ka esmu veltījis laiku šai grāmatai. Kāpēc biju tik skeptiski noskaņots?! Jo Dilans taču ir „profesionāls īgņa” un, ko gan labu var sagaidīt no īgņas?! (Smejos.) Uzreiz teikšu, ka neesmu par grāmatu gluži stāvā sajūsmā, bet man „Hronikas” patika…

Šajā darbā visvairāk apbrīnoju Dilana satriecoši labo atmiņu – nu, kā cilvēks to visu var atcerēties pēc tik daudziem gadiem, kas pagājuši?! Cilvēku vārdus, uzvārdus, iesaukas, to, kas viņiem bijis mugurā un to, kas konkrētajā laikā bijis populārs. „Hronikas” ir must have  pirkums gan vēsturniekiem, gan mūzikas ekspertiem, jo Dilans vēsturiskos notikumus pasniedzis viegli saprotamā, izklaidējošā manierē. Lasot grāmatu, vari iztēloties, kā gar acīm ņirb Ņujorkas ielas, pa kurām iet steidzīgi cilvēki, kas ģērbušies drēbēs, kuras bija modē Dilana jaunībā. Bet tam visam pa vidu ielu mūziķi un starp tiem arī Bobs Dilans, kurš meklē savus klausītājus, klīstot pa ielām, klubiem un bāriem…

Stāstījums pārpildīts ar skaistu nostalģiju, kādu varam redzēt vecajās filmās, kuru šarmam grūti pretoties. Dilans lieliski aprakstījis konkrētā laika posma vidi – nesamākslotu, patiesu, skarbu un reizē valdzinošu. Brīžiem grāmatā minētie notikumi paliek otrajā plānā, jo Dilana stāstījuma stils ir galvenais uzmanības objekts.

Lasot grāmatu, atklājas, ka Dilans nav nekāds īgņa, jo pagātni atceras ar neviltotu un siltu mīlestību, kuru caurvij viņam svarīgu cilvēku atziņas.

Man ļoti iepatikās viens citāts, kas atrodams jau grāmatas sākumā:

„Pastāstīju par savu vecmammu no mammas puses, kura dzīvoja ar mums. Viņa bija labsirdīga un cildena un reiz man teica, ka laime nav ceļš uz kaut kurieni. Ka laime ir ceļš. Viņa arī mācīja mani būt laipnam, jo ikviens, ko satiec, smagi cīnās.”

Pagājuši tik daudzi gadi, kopš Dilana jaunības, bet mūzikas bizness un kultūra rada nemainīgu iespaidu, to pierāda Dilana citāts:

„Meinstrīma kultūra man vienkārši šķita bezjēdzīgi tizla un krāpnieciska.”

Mūsdienās literatūrā populāras ir triloģijas un Dilana „Hronikas” arī būs triloģija, tāpēc atliek rakstniekam/mūziķim novēlēt, lai otrā grāmata būtu tikpat meistarīgi uzrakstīta un vēl labāka nekā pirmā.

Rakstu var lasīt arī “Kultūras Dienā”.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Tulkojuma autors: Vilis Kasims

Izdevējs: Apgāds Mansards