Vilkači

Līga Sproģe par Stīvoteras „Mērsifolas vilku” triloģijas noslēgumu


 

muzam.stivoteraVisām triloģijām pienāk beigas, taču šo gadījumu es uztveru īpaši smagi. Nav neviena grāmata, kas spētu līdzināties „Mērsifolas vilku” sērijas sajūtu pasaulei.

Megija Stīvotera ir viena no manām  mīļākajām urbānās fantāzijas rakstniecēm, kuras darbi vienmēr ierauj sevī un nelīdzinās nekam citam. Kad 2011.gadā latviski iznāca „Mērsifolas vilku” triloģijas pirmā daļa „Trīsas”, es zināju, ka gaidāms kas labs, taču īsti nenovērtēju tā apmērus.

Nevajag ļaut sevi maldināt anotācijai, šis nav kārtējais pusaudži-iemīlas-un-viens-no-viņiem-ir-pārdabiska-būtne atreferētais darbs. Jā, darbības laikā galvenajiem varoņiem ir apmēram septiņpadsmit gadi. Jā, tur ir mīlestība. Un jā – tur ir vilki. Vilki nevis vilkači.

Tā ir šīs pasaules veiksmes atslēga. Mīts par vilkačiem ir pagriezts pavisam citā veidā. Tam nav nekāda sakara ar mēness ciklu, neviens nepaliek par spalvainu manekenu, kas gaudo uz ēku jumtiem, vai vēl briesmīgāk – savā cilvēciskajā formā neprot valkāt kreklu. Krekli ir ļoti vajadzīgi un vēl pāris jakas piedevām, jo šeit transformācijas katalizators ir aukstums. (Bet cēloņi sniedzas vēl tālāk gēnos, kā izrādās turpmākajās daļās) Šie vilkači vasarās ir cilvēki, bet tuvojoties ziemai un aukstumam, vairs nespēj palikt savā ādā un top par vilkiem. Īstiem, dzīvnieciskiem dzīvniekiem, tā teikt. Romāna gaitā transformācijas pasniedz tik lieliski, ka nekas nešķiet loģiskāks.

Arī tēli šeit ir daudzdimensionāli un sulīgi – reiz iepazīstot Semu, Greisu, Izabellu, Kolu un pārējos, viņus nav iespējams nemīlēt. Neviens nav tikai labs vai ļauns, un visiem ir pagātne.

Kas padara šīs grāmatas tik neaizmirstamas ir abu iepriekšējo apvienojums. Valoda un apraksti visu stāstu padara tik asi reālistisku, ka burtiski ir iespējams sajust smaržas, skaņas un dabas detalizēto skaistumu. Lasītājs praktiski atrodas tur.  Pirmā lapaspuse ir solis cauri durvīm, kuru otrā pusē ir kas daudzkārt labāks par 3D kino. Atšķirot jebkuru lapu, tieši no valodas ir iespējams nešaubīgi pateikt, kas tā par grāmatu.

„Trīsas” manās acīs ir un paliks triloģijas spēcīgākā grāmata. Sekojošajās „Svārstībās” darbība nedaudz pieklust un parādās citi romāna aspekti – kas nekādā ziņā nav slikti. Pēdējā, nupat iznākusī daļa „Mūžam” atrodas kaut kur uz robežas. Ja sākums vēl ir nosacīti mierīgs un vairāk strādā uz tēlu atklāšanu no dažādiem skatpunktiem  beigas garantē acu nepacelšanu no lappusēm, nagu graušanu un sirdsklauves.

Kopš Greisa pārvērtās un nozuda mežos, ir pagājuši divi mēneši. Tagad tuvojas pavasaris un vilki periodiski atgriežas cilvēku ādā. Greisas prombūtnes laikā notikumi nav stāvējuši uz vietas – Semu dēļ viņas pazušanas tur aizdomās policija, Kols savā maksimālisma stilā strādā pie vilkacisma dziedināšanas līdzekļa un mežos atrod vēl vienu vilku nogalinātu meiteni. Tas ir pēdējais piliens Tomam Kalpeperam un viņš beidzot izdabū atļauju rīkot medības, lai iznīcinātu vilku baru, kas mīt Mērsifolas Robežu mežos – tikai daudzi no tiem patiesībā nemaz nav vilki…

Kad Greisa beidzot ir spējīga palikt cilvēka veidolā, viņa ierosina pagaidām labāko plānu – vilkus pārvietot. Vietas jautājums atrisinās, kad policists Kēnigs uzzin, kas īstenībā notiek un sāk sadarboties ar jauniešiem. Plāna grūtākā daļa – kā tieši aizvadīt baru ar vilkiem jūdzēm tālu.

Ja šāda tipa romānos pierasta lieta ir viens pāris, kura mīlestības stāsts ir viena no vadošajām līnijām, Stīvotera grauj arī šo ieradumu. Mums ir Sems un Greisa, taču ne mazāk spēcīgas jūtas valda starp Izabelu un Kolu. Vēl labāk – tās ir destruktīvas, izmisīgas, sāpjpilnas, un pilnīgi atšķirīgas no parasti attēlotajām. Labais, gaišais un neapšaubāmais pret iekšējiem dēmoniem. Perfekts balanss, kas neļauj stāstam palikt pārāk saldam un nodrošina līdzjutējus visiem mīlētāju veidiem.

Fināls vēlreiz apliecina, ka Stīvotera ir spējīga uz sižeta pagriezieniem, kas nebūt nav iepriecinoši. Mani nepārsteigtu, ja izrādītos, ka lasītāju baidīšana ir viņas hobijs. Saldsērīgas beigas ar nākotnes cerību – ko vēl vairāk varam vēlēties. Varbūt skaidrāku atbildi par vilkacisma infekciju, kas otrajā daļā uzsāka tik veiksmīgu gaitu medicīniskajā pieejā, bet šeit apsīka. Tiesa, iztēle vienmēr ir labāka par skaidru atbildi. Autore mums deva pamatu versijām, un šādi nevarēsim vilties, ja expectations neizrādītos patiesas.

Sērijas grāmatu nosaukumi lieliski raksturo arī fāzes, kam iziet cauri lasītājs. Sākumā trīcēšana no bagātīgajām emocijām, tad svārstīšanās, vai iecelt šos darbus savā mīļākajā plauktiņā, un visbeidzot atklāsme, ka jau esi to izdarījis un paliksi kopā ar tiem mūžam.

Tas ir par grāmatām. Izskatās, ka arī šiem darbiem taps ekranizētās versijas. „Warner Bros” ir pieteicis tiesības uz filmas adaptāciju, taču pagaidām projekts atrodas attīstības sadaļā un nav zināms pat aptuvens iznākšanas gads.  Ja vien tas nebūs vēl pēc kādiem pieciem gadiem, kuru laikā tehnoloģijas būs ļāvušas radīt 6D vai 7D kino, tai filmai pat īsti nav jēgas, jo ar ekranizāciju tā tieši zaudēs, sastāvot no kā vairāk par attēlu+skaņu.

Bet ko es te muļķojos, cilvēki jau sen ir izgudrojuši 7D kino. To sauc par grāmatu lasīšanu.

Vērts apmeklēt: Autore ir sastādījusi skaņu celiņu katrai grāmatai, kas rada atbilstošo noskaņu. Visvairāk esmu pieķērusies „Trīsu” dziesmām.  Pārējos playlist, kā arī vairāk informācijas par sērijas grāmatām, var atrast šeit.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Elīna Zālīte par “Svārstībām” – “Grāmata ir kā spoža zvaigzne…”


Tu zini to sajūtu, kad tu peldi virs ūdens? Visas sajūtas tiek apslāpētas, tu esi bezsvara stāvoklī, pilnīgi relaksējies, atbrīvojies. Nekur nav lielu trokšņu, kas liktu uztraukties, nekādas steigas, tu esi drošībā, priecīgs par dzīvi un viss pārējais šķiet jūdzēm tālu. Tieši tā Megijas Stīvoteras grāmatas liek man justies.

Megija savus grāmatu tēlus apraksta tik spilgti, detalizēti, ka tie manā iztēlē atdzīvojas un ieņem savu formu. Visas grāmatas darbības, ainas tiek izspēlētas manā prātā, iedomās, visas varoņu emocijas es uzsūcu sevī un pārdzīvoju līdz ar viņiem, priecājos līdz ar viņiem, mīlu kopā ar viņiem. Es patiešām apbrīnoju šādus rakstniekus, kas liek manai iztēlei strādāt, un tas ir patiešām ir ļoti atzinīgi, jo bieži ar mani tas tā nenotiek.
Grāmata „Svārstības” ir turpinājums Megijas Stīvoteres pirmajai grāmatai „Trīsas”. Ar nožēlu man jāatzīst, ka Stīvoteres pirmā grāmata bija daudz interesantāka un izklaidējošāka. Tomēr arī šai grāmatai piemīt savs raksturiņš un šarms, jo tieši šajā daļā stāsts ir par puisi, kurš reiz bija vilks, un par meiteni, kas pamazām pārvērtās par vilku.
Vēl pirms dažiem mēnešiem tieši Sems bija mistiska būtne, par kuru neviens pat nenojauta. Sems bija gan vilks, gan cilvēks, pateicoties Greisai un viņas draudzenei Izabellai, šobrīd Sems ir tikai cilvēks.
Pagājušā gadā Greisa patiešām no visas sirds ilgojās kļūt par daļu no vilku bara, kas dzīvo mežā aiz viņas mājas. Tomēr šobrīd nevis Greisa vēro vilkus, gaidot, lai viens no viņiem atnāk pie viņas, bet gan viņi vēro meiteni, gaidot, kad Greisa dosies pie viņiem. Kas notiek ar meiteni? Viņa taču nespēj pārvērsties par vilku, viņa taču ir izdziedēta! Viņa taču pārkarsa tajā dienā, kad tēvs bija Greisu ieslēdzis mašīnā…
Sems ir tik ļoti aizņemts ar jaunajiem vilkiem, kurus Beks bija pārvērtis, ka viņš pat nepamana, kas īsti notiek ar Greisu. Greisas vecāki šo uzdevumu sarežģī, jo viņi aizliedz Greisai tikties ar Semu. Sems mēģina izprast jauno vilku Kolu.
Kols ir ļoti izskatīgs puisis, rokzvaigzne no kādas populāras rokgrupas „NARKOTIKA”. Puiša pagātne ir sāpīgiem, briesmīgiem notikumiem pildīta. Kolam pašam ir savi dēmoni, ar kuriem cīnīties, viņš atsakās no savas cilvēciskās dzīves labprātīgi. Mūziķis ir pametis savu spožo karjeru. Šis puisis ir ārkārtīgi gudrs, viņa tēvs arī, ievērojams un nedaudz traks zinātnieks. Kolam iepatīkas Izabella, viņš uzticas šai meitenei. Kols nevēlas viņu izmantot, taču iekāre un valdzinājums ir pārāk spēcīgs, taču Kols braši turas pretī. Viņš ciena Izabellu, vēlas būt godprātīgs, ne tik bezrūpīgs kā agrāk.
Megijas Stīvoteras grāmata „Svārstības” ir intriģējoša, notikumi šajā grāmata nekad nestāv uz vietas, grāmata ir dinamiska. Man ļoti patīk tas, ka Megija šajā grāmatā ir ievietojusi, ierakstījusi dažus zinātniskus aspektus, kuri paskaidro kā cilvēks pārvēršas par vilku, kā šī pārvērtība norisinās. Tieši iesaistot Kola tēlu šajā grāmatā, es sapratu, kāpēc daži cilvēki izbauda savu pārvēršanos par vilku un kāpēc daži to nosoda. Es saprotu, ka Kols vēlas pārstāt eksistēt kā cilvēks, lai dzīvotu labāku dzīvi, lai sāktu visu no jauna, kad viņa iepriekšējā dzīvē nav vērts vairs dzīvot. Vai tas būtu īstais risinājums, atteikties no savas dzīves, lai aizmirstu savu nožēlojamo dzīvi, kuru puisis pats bija izvēlējies?
Grāmatas valoda ir viegla, romantiska, skarba, maiga. Grāmata ir kā spoža zvaigzne, kas iemirdzas ar katru lappusi arvien spožāk. Un kad grāmatas vāks ir aizvērts, šī zvaigzne joprojām turpina mirdzēt manos sapņos un pārdomās par lasīto.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Atsauksmes autore: Elīna Zālīte

“Tumsas pasaule 4”


“Tumsas pasaules 4” nonākšanu uz kinoteātru ekrāniem gaidīja daudzi, īpaši jau tāpēc, ka šī ir pirmā no sērijas filmām, kas uzņemta 3D formātā. Atzīšos, ka esmu liels pirmo divu filmu fans, trešā daļa gan mani atstāja vienaldzīgu, bet kā tad ir ar ceturto filmu “Underworld” sērijā?!

Cilvēki atklājuši, ka eksistē Vilkaču un Vampīru klani, nolemj šīs sugas no pasaules populācijas iznīdēt. Notiek cīņa starp cilvēkiem, vilkačiem un vampīriem. Vampīru cīnītāja Selena nonākusi gūstā un dienā, kad viņa aizbēg, sarīko arī pamatīgu grautiņu.

Turklāt, Selenas meitu Īvu nolaupa.

Lai gan esmu “Tumsas pasaules” fans, tomēr šī filma mani nepārliecināja un īsti nepiesaistīja. Nepilnu pusotru stundu garā filma ātri vien sāka apnikt. Daudz asiņu, cīņas ainu un darbības, tikai kaut kā tas viss atstāja mani diezgan vienaldzīgu. Saturiski lēta filma.

Ja pirmo un otro filmas daļu skatījos ar patiesu prieku un aizrautību, tad droši varu teikt, ka trešā un ceturtā filma jau ir īsta lejupslīde. Turklāt, ceturtās filmas noslēgums liek domāt, ka būs vēl kāds turpinājums. Atliek vien jautāt: kāpēc ar bezjēdzīgu turpinājumu ražošanu sabojā labo iespaidu par “Tumsas pasaules” filmām? Keita Bekinseila tēlo lieliski, kā jau vienmēr. Visu cieņu aktrisei, kura, arī esot tuvu pusmūža vecumam, spēj izskatīties un tēlot vienkārši satriecoši labi. Tomēr viens cilvēks nevar izglābt visu filmu, lai arī kāds brīnums notiktu. Protams, bija iespaidīgs, milzīgs vilkacis, asiņaini skati, grandiozas pakaļdzīšanās, cīņas, bet visa tā “Tumsas pasaules” pirmatnējā aura bija zudusi, līdzi paraujot arī valdzinošo mītiskumu.

Filmu varēja izveidot krietni vien baudāmāku, – iespējams, ka pie visa var vainot režisoru maiņu vai arī līdz galam nenoslīpētu scenāriju, bet meklēt vainu, kad filma jau ir iznākusi, – tas ir bezjēdzīgi un muļķīgi. Pēc šīs filmas kaut kā zūd vēlēšanās turpināt sekot “Tumsas pasaules” piedzīvojumiem un droši varu teikt, ka piekto un sesto filmu neskatīšos. (Protams, ja tādas vispār tiks veidotas, bet nešaubos, ka tiks gan!)

VĒRTĒJUMS: 4,5/10

Te arī filmas traileris:

Kurzemes vilkaču nostāsti


Atzīsim taču, ka latviešu literatūrā spoku stāsti un jauni pienesumi Latvijas mitoloģijas apcirkņos ir diezgan reta parādība. Kad notika pēdējais šāds pienesums latviešu literatūrā?! Laikam tik sen, ka pat īsti nespēju atsaukt atmiņā. Vērā ņemams fakts ir arī tas, ka stāstu krājuma „Kurzemes vilkaču nostāsti” autors ir luterāņu mācītājs Ralfs Kokins.(Ne jau katrs mācītājs raksta spoku stāstus.) Divpadsmit grāmatā ietilpinātie stāsti ir piesātināti teiksmainiem nostāstiem, kuros tumšu baiļu ir tikpat daudz, cik siltas un gaišas sirsnības… (Viss ir dabiskā līdzsvarā.)

Katru šausmu filmu, romānu vai spoku stāstu sākumā uztveru skeptiski. Jautāsiet – kāpēc? Šausmu žanrs man ir ārkārtīgi mīļš (jocīgi šādu vārdu lietot par šādu tematu), aizraušanās sākās ar muļķīgu filmu „Draudzene no elles”, bet vēlāk, līdz ar Stīvena Kinga daiļrades iepazīšanu, atklāju, ka šis žanrs spēj būt kā milzīgs pārbaudījums rakstniekiem un filmu veidotājiem. Protams, var šausmināt cilvēkus ar brutalitāti un asinīm, bet daudz lielāka māksla ir tad, ja šausmina, spēlējoties ar zemapziņu.

Izrādas, ka nav nemaz jābrauc uz Angliju, lai kādā izslavētā ciematā vai pilsētā nokļūtu vietā, kur notiek mistiski notikumi. Arī Latvijā, Kurzemē ir pieteikami daudz noslēpumainiem nostāstiem apvītu vietu un priecē tas, ka šos stāstus zina ne tikai kurzemnieki, bet nu arī pārējo novadu iedzīvotāji. Ralfs Kokins šo latviešu zeltu – mūsu nostāstus ir iemūžinājis uz papīra. Visus divpadsmit stāstus caurstrāvo sirsnība, bērnības atmiņas, bezrūpīgums, sirds skaidrība un ticība augstākiem spēkiem. Gandrīz katrs stāsts sākas ar mazāku vai lielāku atmiņu tēlojumu, bet pats spoku stāsts tika uzburts tikai tad, kad konkrētā laika ainava tikusi ar vārdiem uzgleznota. Visspilgtāk atmiņā palicis „Zirgezera stāsts” – atliek vien nopriecāties, ka manai mājai nav bēniņstāva ar kāpnēm. (Tie, kuri izlasīs stāstu, sapratīs, par ko ir runa.)

Būtu gaužām neētiski, ja slavētu tikai Kokinu, bet atstātu novārtā kādu, kas šajā lieterārajā darbā uztvēris noskaņu un iemūžinājis to zīmējumos. Mākslinieks Viesturs Grants izdaiļojis katru stāstu ar tam piemērotu zīmējumu, tādejādi tikai pastiprinot noskaņu un arī paaugstina grāmatas māksliniecisko vērtību.

Šie divpadsmit stāsti lielākoties ir koncentrēti tieši uz vilkaču tēmu, – par laimi, tie nemaz nelīdzinas Stefanijas Meieres vilkačiem un neviena jauna meitene neiemīlas kādā no viņiem. Kurzemes vilkači ir baisi, – gara auguma, dīvainām sejām un raksturu, ko īsti nevar nosaukt ne par labu, ne arī sliktu. Arī šo radību sūtība nav īsti skaidra, – tiek pat pieļauta iespējamība, ka tie ir Dieva sūtņi.

Nepārtraukti rodas vēlme saukt šo grāmatu par latviešu tautas folkloru – vismaz tik tautisku, mistisku un mīļu noskaņu man sniedz Kokina ieguldījums literatūrā. Varu tikai vēlreiz uzslavēt autoru un teikt, ka, pateicoties viņam, daudziem lasītājiem bijušas negulētas naktis, citi atklājuši Kurzemes mazliet baiso burvību, bet vēl citi sapratuši, ka laiks mums laupījis ko svarīgu…

Es piederu pie šīs trešās kategorijas, kas vēlas ticēt tam, ka, laikam ejot, esam zaudējuši atticības ar mitoloģisko vēsturi un dabu, kas dzīvo pavisam nesamaitātu, burvības pilnu dzīvi, kuru cilvēki reizēm nekrieti nogalina.

Šie divpadsmit stāsti, man kā vidzemniekam, izraisīja baltu skaudību, jo tie ir liela vērtība, kuru vajadzētu iekļaut arī tūrisma ceļvežos. Briti tā jau sen izmanto savus mitoloģiskos nostāstus. Ja vien šos stāstus zinātu Holivdas režisori, tad viņiem būtu labs materiāls jauna kino spīdekļa dzimšanai.

VĒRTĒJUMS: 9/10

 


Kailums, cīņas, vampīri, vilkači, cilvēki – “Underworld” turpinās


Ilgu laiku mums bija atņemta lieliskā iespēja izbaudīt skatu ar Keitu Bekinseilu pieguļošā ādas tērpā, bet nu aktrise atgriežas Underworld filmu sāgā un šoreiz pilnīgi kaila! 

Nākošā gada 20. janvārī uz kinoteātru ekrāniem parādīsies sen gaidītais filmas Underworld turpinājums – Awakening. Pirms kāda laika atklātībā nonāca satriecošs filmas traileris, kurš fanu sirdīm liek pukstēt straujāk, jo ceturtajā filmā par pazemes pasauli atgriežas Keita Bekinseila. (Atgādināšu, ka trešajā Underworld filmā Rise of the Lycans viņa nefilmējās.) Aktrise atgriezusies Underworld sāgā, lai atkal tēlotu ādas kostīmā tērpto kaujiniecisko, vilkačus iznīcinošo vampīrsievieti Selēnu.

Šajā filmā Selēna izbēg no ieslodzījuma, kurā pavadījusi divpadsmit gadus, lai uzsāktu cīņu pret cilvēkiem, kuri nolēmuši iznīcināt divas senas sugas – vampīrus un vilkačus. Filmas veidotāji parūpējušies par to, lai trailerī būtu redzams kāds īpašs pārsteigums – Selēnai būs jauns vampīru draudziņš Deivids, kuru atveidos divdesmit sešus gadus vecais britu aktieris Teo Džeimss.

Tātad te arī traileris, kurā Selēnai jātiek galā ar kailumu, cilvēkiem un vilkačiem: