vīrieši

Vai vīrietis drīkst raudāt?


Foto: kadrs no seriāla Supernatural

Foto: kadrs no seriāla Supernatural

Dzirdot vārdu salikumu “dzimumu vienlīdzība”, visbiežāk cilvēki domā tieši par sieviešu tiesībām un to, cik ļoti sievietes cieš no seksisma, bet tikai retais aizdomājas par to, ka dzimumu vienlīdzība ir arī vīriešu temats, jo nereti arī vīrieši kļūst par seksisma mērķiem. 

Pagājušā gadā, kad aktrise Emma Vatsone kļuva par ANO labās gribas vēstnesi, viņa dažādos ANO organizācijas “ANO sievietes” rīkotajos pasākumos izvēlējās runāt ne tikai par sieviešu tiesībām, bet arī par to, ka vīrieši ikdienā cieš no dažādiem sabiedrībā valdošajiem stereotipiem, kā arī nerakstītām normām. Savā pirmajā ANO runā Vatsone uzsvēra, ka feministes visbiežāk tiek uztvertas kā vīriešu nīdējas, bet tam tā nevajadzētu būt, jo dzimumu līdztiesība ir jautājums, par kuru aktīvi vajadzētu diskutēt arī vīriešiem. Īpaši viņa izcēla sabiedrībā kultivēto stereotipu, ka vīrieši nedrīkst būt emocionāli un vāji, kas bieži vien vīriešiem liek iztikt bez speciālistu palīdzības, kad viņi saskārušies ar depresiju vai kādu citu garīgo slimību, jo kauns un bailes viņiem liedz šo emocionālo vājumu atzīt. Rezultāts: Lielbritānijā visbiežākais nāves cēlonis vīriešiem vecumā no 20 līdz 49 gadiem ir pašnāvība.

Citāts no intervijas, kuru Emma Vatsone sniedza šī gada 8. martā HeForShe kampaņas ietvaros:

Foto: aktrise Emma Vatsone

Foto: aktrise Emma Vatsone

“Mani patiešām satrauc šī doma, ka vīrieši nedrīkst raudāt, un nedrīkst izteikties un runāt par to, kā viņi jūtas. Es domāju, ka tā ir skumjākā lieta pasaulē. Būt dedzīgam, būt emocionālam – tas nav tas, kas tevi padara par meiteni. Tas ir tas, kas padara tevi par cilvēku.” – Emma Vatsone 

Domāju, ka gandrīz katrs taču ir dzirdējis jautājumu “Kādam ir jābūt īstam vīrietim?”, kurš tiek uzdots dažādās intervijās televīzijā, radio un drukātajā presē, kad tiek intervētas sievietes. Ziniet, kādai vajadzētu būt atbildei uz šo jautājumu: tādam, kāds viņš vēlas būt. (Tieši tas pats attiecas uz sievietēm.) Šādi jautājumi, manuprāt, ir diezgan muļķīgi un vairo seksismu, jo liek mums ielikt sievietes un vīriešus kaut kādos noteiktos normu un rīcības rāmjos, tādējādi nostiprinot stereotipus, kas liek cilvēkiem justies slikti un nevīrišķīgi vai nesievišķīgi, ja viņi neatbilst savam dzimumam noteiktajām normām.

f0df7769a381e0c12b0391c21878fdb5

Bija laiks, kad ļoti vēlējos mācīties par pirmsskolas izglītības pedagogu, jo man patīk auklēt mazus bērnus, bet šī vēlme palika tikai idejas līmenī, jo nobijos no tā, ka mūsdienu sabiedrība (īpaši jau Latvijā) nav gatava pieņemt to, ka vīrieši strādā jomās, kurās ilgstoši strādājušas tikai sievietes. (Ar ļoti retiem izņēmumiem.) Vēl samērā nesenā pagātnē viens no maniem paziņām līdzīgu iemeslu dēļ sapņus par nākotnes karjeru iebradāja dubļos: viņš vēlējās kļūt par frizieri, bet no šīs ieceres atteicās, jo saprata, ka tad viņu uzskatītu par geju. (Šis paziņa ir absolūti heteroseksuāls.) Protams, lai lauztu šos stereotipus ir jāiet un jādara – jāmācās profesija, kas patīk, un jādara darbs, kurš ir sirdij tuvs, bet reizēm bailes, kuras cilvēkos iedēsta sabiedrība, ir stiprākas par sapņiem, tāpēc ne viens vien cilvēks izvēlas izdabāt sabiedrībai, ne sev. Muļķīgi, bet ne katrs ir tik stiprs, lai nostātos pret straumi un nepazustu tajā. Skumjākais laikam ir tas, ka šo stereotipu kultivēšanu mēs ļoti bieži saucam par izglītību, jo dzimumam uzliktās normas tiek mācītas jau tad, kad sēžam pamatskolas solā, bet reizēm šī izglītošana notiek vēl agrākā vecumā.

Daļēji pie vainas ir arī bērnu vecāki, kas puikām bērnībā stāsta, ka viņi nedrīkst raudāt, bet meitenēm, ka viņām nevajadzētu spēlēties ar mašīnām. Varētu šķist, ka tie ir tikai tādi sīkumi, tomēr šī doma iesēžas dziļi zemapziņā un vēlāk, kad šie bērni kļuvuši par pieaugušajiem, meitenes baidās iekarot savu vietu “vīriešu pasaulē”, bet vīrieši cenšas slēpt emocijas un izjūt kaunu brīžos, kad ir ļāvuši tām vaļu.

Savā HeForShe runā Vatsone pieminēja arī to, ka tad, kad vīrieši tiks atbrīvoti no stereotipu važām, situācija mainīsies arī sievietēm. Jo tikai tad, kad cilvēks jūtas pieņemts, kā arī netiek vērtēts pēc sava dzimuma, viņš spēj sniegt sabiedrībai labāko no sevis. Gan vīriešiem, gan sievietēm vajadzētu darīt to, ko viņi vēlas, neizpelnoties sabiedrības nosodījumu par dzīvošanu saskaņā ar sevi un vēl vairāk – par savām emocijām.

Vīrieši skatās uz dekoltē, bet sievietes uz…


Padalīšos ar jums, lasītāji kādā mazliet kutelīgā tematā, kas man bijis ārkārtīgi aktuāls pēdējo mēnešu laikā. Atceros, ka agrāk man sievietes sūdzējās, ka mēs – vīrieši, sarunas laikā skatoties tikai uz dekoltē. Tomēr šoreiz es varu tāpat pasūdzēties par sievietēm! Kur tad parasti vērsts viņu skatiens?!

Es, sarunas laikā, skatos sievietēm sejā, nevis uz dekoltē. Piederu pie tā vīriešu tipa, kam sievietē svarīgākā ir tieši seja, nevis auguma parametri vai dekoltē. (Tas ir, ja runājam par fiziskajiem dotumiem, jo man vienmēr sievietē svarīgākā būs viņas personība.)

Protams, kad satieku kādu sieviešu kārtas dzimuma pārstāvi, novērtēju viņu ar skatienu. Ir labi, ja ir skaista dekoltē zona, bet blenzt uz to sarunas laikā – tas, manuprāt, jau ir mazliet perversi…

Tad nu par manu atklājumu! Pēdējo mēnešu laikā pētīju, kur sievietes skatās, kad runā ar kādu. Atzīšos, ka atklājums mani ārkārtīgi kaitināja. Vidēji katra otrā sieviete, sarunas laikā, diezgan bieži uzmeta skatienu uz… JĀ – uz manu kājstarpi.

Atzīšos, ka tas man liek justies neērti, – šādās situācijās nezinu ko darīt – uzgriezt sievietei muguru, teikt, lai skatās man sejā vai arī vienkārši aizsegt savu kājstarpi ar pleca somu?! Nomocījos ar jautājumiem – vai pie vainas nesen nopirktās tā saucamās “gaiļa bikses” (šauras, turklāt indigo zilā krāsā)? Varbūt sievietes par mani runā kā par lielisku mīlnieku? (Šaubos!) Vai arī tieši pretēji – izsmej?!

Lai arī kāda būtu atbilde uz šiem jautājumiem, tas nemainīs faktu, ka jūtos diezgan riebīgi un klamzīgi, kad kāda daiļā dzimuma būtne skatās nevis man sejā, bet gan uz kājstarpi. Intīmās tēmas man nekad nav likušas justies ērti, – ar savu ķermeni esmu apmierināts, kaut gan vienmēr ir vēlēšanās šo to uzlabot. (vēdera prese, kāju muskuļi utt.)

Savā ziņā sievietes pašas izaicina vīriešu skatienus ar dziļiem dekoltē, bet vīrieši? Mēs taču nestaigājam ar atvērtu bikšu priekšu vai izkārtu “mantību”, tādā gadījumā uz stakli vērstos skatienus nevarētu nosodīt. (Tā teikt – ja pats uzprasās, tad pats vainīgs!) BET es zinu, ka man vienmēr bikšu rāvējslēdzējs ir aizvērts!

Tad nu šis ir temats diskusijām – vai tiešām šī “seksīgs šeit un seksīgs tur” ēra mūs novedusi līdz tam, ka pat satiekoties cenšamies novērtēt otra cilvēka diezgan intīmos fiziskos dotumus?! Neesmu ne aseksuāls, ne arī izvirtulis, bet kaut kā pierasts, ka, tiekoties ar cilvēkiem, skatiens tiek tēmēts sejā, uz galdu, aizkaros, ainavā aiz loga, bet ne uz kājstarpi…