Zvaigzne ABC

Kur smelties drosmi radošai dzīvei?


Daudziem no mums noteikti ir kāds radošs vaļasprieks vai varbūt pat maizes darbs, bet visām radošajām izpausmēm līdzi nāk kas tāds, kas pazīstams katram – šaubas. Vai manām radošajām izpausmēm ir jēga?! Vai tas, ko es daru, ir pietiekami labs?! Vai, darot savu hobiju, es neizniekoju laiku?! Grāmatā “Lielā burvība” uz šiem un citiem jautājumiem atbildes sniedz rakstniece Elizabete Gilberta. 

Gilberta ir cilvēks, kas par radošu dzīvi, lieliem panākumiem un neskaitāmiem atraidījumiem zina ļoti daudz, tāpēc viņa noteikti ir persona, kurā ir vērts ieklausīties, ja dzīvē vēlies ļauties savam sirds aicinājumam. “Lielā burvība” sarakstīta ar jauneklīgu vieglumu un pieaugušā viedumu, kas tiek nodots arī lasītājam, liekot viņam savu radošumu uztvert vieglāk: kā dāvanu un savas dzīves garšvielu, nevis kā mokošu misiju, kurā visa dzīve sastāv no uzupurēšanās un kalpošanas citiem. Lai arī Gilberta savā grāmatā nepasaka neko tādu, kas jau iepriekš nebūtu dzirdēts, viņas rakstītais jebkuram radošam cilvēkam liks atviegloti uzelpot, atkal iemīlēt savus vaļaspriekus un, iespējams, pat no jauna pievērsties savam dzīves aicinājumam, ja tas kādā dzīves posmā ticis pamests.

“Es cieši ticu, ka mums dzīvē jāatrod kāds darāmais, kas neļautu grauzt dīvānu. Vienalga, vai tas kļūst vai nekļūst par profesiju, mums vajadzīga kāda aktivitāte, kas paceļ pāri ikdienai un izved ārpus ierastās un ierobežotās lomas sabiedrībā (māte, darbinieks, kaimiņiene, brālis, priekšnieks u.c.)”

Šo noteikti nevajadzētu uztvert kā pašpalīdzības grāmatu, jo katrs, kurš kādreiz lasījis kaut vienu Gilbertas darbu, zina, ka viņa ir lieliska stāstniece un nekad savu viedokli nepasniedz kā absolūto patiesību. “Lielās burvības” mērķauditorija ir radoši cilvēki un īpaši šī grāmata patiks topošajiem, jaunajiem un esošajiem rakstniekiem, jo tā sniedz aizraujošu ieskatu grāmatu rakstīšanas un izdošanas pasaulē, bet tikpat labi tās auditorija ir katrs, kuram patīk izklaidējoši un jēgpilni stāsti. Tekstos brīžiem jūtams arī vīriešu dzīvesstila žurnāla GQ stils (Gilberta agrāk bija GQ žurnāliste): īpaši jau stāstā par to, kā Gilberta nakts vidū alkohola reibumā devās uz mežu, lai kopā ar vienu no saviem draugiem atdarinātu aļņu pārošanās saucienus un pārliecinātos, vai tie patiešām strādā.

Tikai tad, kad biju izlasījis grāmatu, aizdomājos par “Lielās burvības” vāka noformējumu un to, cik veiksmīgi tas izvēlēts, jo radošums – tas nav lāsts, bet kas tāds, kas piešķir dzīvei krāsas, neatkarīgi no tā, vai tu pats kaut ko radi, vai baudi lietas, ko radījuši citi. Gilberta uzsvērusi to, ka radošai dzīvei nav vecuma ierobežojuma, jo pēc pusmūža vecuma sasniegšanas tu droši vari pievērsties slidošanai, kā arī radošajām izpausmēm nav robežu, jo tu vari kļūt kaut vai par cilvēku, kurš atdarina aļņu pārošanās saucienus.

Protams, ne visam, ko raksta Gilberta, es simtprocentīgi piekrītu (piemēram, par radošuma saistību ar ciešanām, jo, manuprāt, īpaši rakstniekam jābūt diezgan bagātīgai dzīves pieredzei, arī negatīvai, lai viņš spētu ticami rakstīt par smagiem tematiem), bet radošums ir dažāds un Gilberta savas domas ir brīnišķīgi pamatojusi.

“Mākslinieks, kurš ir alkoholiķis, ir mākslinieks par spīti savam alkoholismam, nevis pateicoties tam.”

“…radošums galu galā ir dāvana radītājam, nevis dāvana publikai.”

“To, ko cilvēks dara mīlestības dēļ, viņš darīs jebkurā gadījumā.”

“Lielā burvība” ir kā iedrošinājums un spēriens pa pakaļgalu jebkuram radošam cilvēkam, jo parāda radošumu daudz gaišākā, krāšņākā un arī mistiskākā gaismā. Turklāt tā atgādina: lai dzīvotu radoši, tev nav jāpamet savs darbs un jāpieprasa savam radošumam finansiāls nodrošinājums, jo tādējādi tu vari nogalināt prieku, ko tev sniedz tavs sapnis.

“Tēvs nepameta darbu, lai sekotu sapnim; viņš vienkārši iekļāva sapni savā ikdienas dzīvē.”

VĒRTĒJUMS: 8/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. 

Advertisements

Mīlasstāsti, kas dzeļ pakrūtē


300x0_milasstastiPagatavot karstu ingvera tēju, ietīties siltā pledā un ļauties rudenīgām pārdomām, baudot Daces Rukšānes jaunāko stāstu krājumu “Mīlasstāsti” – manuprāt, ideāls plāns, kā noslēgt dienu. 

Plānajā grāmatiņā iekļauti deviņi stāsti par deviņām dažādām sievietēm, kuru mīlasstāsti ir diezgan neparasti, jo tajos nav šim žanram ierastā salkanuma, banalitātes, kā arī stāstu varones izvairījušās no apnicīgām klišejām. Stāsti patīkami pārsteidz ar sievišķīgi smalki savītu jūtu pasauli un vīrišķīgu skarbumu un tiešumu, kas tiek papildināts ar trāpīgu humoru, radot spēcīgu pēcgaršu, kas nepamet vēl ilgi pēc stāstu krājuma izlasīšanas. Lasot šos stāstus, brīžiem nācās skaļi iesmieties, bet brīžiem sejā iegūla skumjas, jo, gluži kā tajā The Verve dziesmā Bittersweet Symphony, arī Daces Rukšānes stāstos ir šīs rūgti saldās noskaņas.

Tekstos jūtama autores mīlestība pret suņiem un putniem: tie ar lielu cieņu iemūžināti stāstos, padarot tos par svarīgiem stāstu varoņiem, jo par cilvēku taču daudz var pateikt pēc tā, kā viņš izturas pret dzīvniekiem. Turklāt autore dažas savas varones (īpaši Ninonu no stāsta “Zirneklīte Ninona”) apveltījusi ar dzīvnieciskām rakstura īpašībām un tieksmēm, kas vienlaicīgi gan apbur, gan biedē. Īpaši simpatizē, tas, ka Rukšāne nav ierobežojusi savus stāstus ar kādu konkrētu žanru, tāpēc šajā stāstu krājumā atrodami gan traģikomiski, gan sirreālistiski, gan šausmu žanra cienīgi darbi.

“es gribēju uz Parīzi un nebiju gatava atteikties no iespējas arī tad, ja man liktu atteikties pašai no sevis. Vismaz uz mirkli. Pēc tam taču vienmēr eksistē iespēja paņemt sevi atpakaļ.” Manuprāt, šis citāts no “ZARA Forever” diezgan spilgti raksturo to, kas noticis ar lielu daļu “Mīlasstāstu” varoņu – viņas sevi pazaudējušas attiecībās, tāpēc kādā dzīves posmā nonāk pie atskārsmes, ka vēlas atgūt savu veco es, kuru reiz upurējušas attiecību labā.

Stāsti ir īsi, bet tie ir tik pamatīgi, ka brīžiem iedzeļ pakrūtē un liek domām kā ātrvilcienam traukties cauri galvai, uzplēšot sen aizmirstas atmiņu sliedes. Daudziem varētu šķist, ka šis stāstu krājums domāts tikai sievietēm, bet sajūtām taču nav dzimuma ierobežojumu, turklāt laba literatūra ir un paliek laba literatūra, neatkarīgi no tā, par kuru no abiem dzimumiem šajos darbos ir runa.

Noslēgumā citāts no stāstu krājuma:

“Laime ir pārāk sarežģīta, tā klīst, kur pašai patīkas, un mēdz neierasties mājās uz vakariņām”

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Ietaupām kopā ar Džeimiju


300x0_ietaupam_kopa_ar_dzeimiju_978-9934-0-4754-1Brits Džeimijs Olivers ir viens no pasaulē populārākajiem pavāriem – viņš vada kulinārijas raidījumus televīzijā, raksta pavārgrāmatas, kā arī darbojas dažādos fondos, lai izglītotu sabiedrību par veselīgu uzturu un mācītu to, kā pagatavot gardas un pilnvērtīgas maltītes taupības režīmā. Pavisam nesen Džeimija jaunāko pavārgrāmatu “Ietaupām kopā ar Džeimiju” izdeva izdevniecība Zvaigzne ABC, lai arī latvieši varētu savās virtuvēs izmēģināt jaunākās Džeimija receptes. 

“Jau gadiem ilgi es stāstu cilvēkiem, ka, paskatoties atpakaļ vēsturē, mēs redzam, ka pasaulē vislabāko ēdienu receptes nāk no sabiedrības slāņiem, kas atradušies grūtos finansiālos apstākļos, bet ar vienu nosacījumu: jums jāprot gatavot! Ja jūs to neprotat un jums nav naudas, tad sākas problēmas. Tādēļ šīs grāmatas mērķis ir ļoti skaidrs – tā jums iemācīs ēst labi un iepirkties gudri, gatavot atjautīgi, tērēt mazāk.” Šāds teksts lasāms pavārgrāmatas sākumā, tomēr jāņem vērā, ka tālāk tekstā atrodams arī šāds citāts: “runa ir nevis par lētu, bet gan par gudru iepirkšanos”. Džeimijs uzsver, ka Apvienotajā Karalistē katra ģimene gada laikā izmet pārtiku vidēji 680 sterliņu mārciņu vērtībā. Iespaidīgi, vai ne?! Pieļauju, ka Latvijā šie skaitļi nav tik iespaidīgi, bet tas nemaina faktu, ka pārtikas daudzums, ko izmetam atkritumos gada laikā, ir iespaidīgs un ne tikai naudas izteiksmē, jo izmesta pārtika nozīmē arī izniekotus dabas resursus.

Šajā grāmatā Džeimijs sniedz padomus par to, kam obligāti būtu jābūt saldētavā, ledusskapī un pieliekamajā, lai pamatlietas ēdienu pagatavošanai vienmēr būtu pieejamas. Daudziem noteikti noderīgs šķitīs atvērums “Iepērcies atjautīgi”, kurā atrodams arī padoms “Neiepērcieties, kad esat izsalkuši!”, kuru izmantoju praksē jau vairākus gadus – un, ticiet man, tas patiešām ļauj ietaupīt. Pavārgrāmatā atrodamas arī tādas noderīgas sadaļas kā “Iepazīsti savu… dārzeņu tirgotāju”, “Vai esat jebkad… atvēruši vīna pudeli, bet neesat to izdzēruši?”, “Vistas sadalīšana gabalos”, “Iepazīsti savu… miesnieku”, “Dodies sameklēt… noslēpumainos steikus”, “Vai esat jebkad… izmetuši laukā cepeša taukus?”, “Vai esat jebkad… izmetuši laukā pāri palikušus dārzeņu gabaliņus?”, “Saziedējusi maize ir lieliska” u.c. Grāmatā atrodamas arī 120 dažādas receptes, kuru izmaksas lielākoties ietilpst kategorijā “10€ un vairāk”, kā arī jāpiemin, ka “Ietaupām kopā ar Džeimiju” grāmatā minēto ēdienu pagatavošana ir diezgan laikietilpīga. Ja patīk garšīgi paēst un darbs virtuvē nebaida, tad šī pavārgrāmata būs lielisks mājas bibliotēkas papildinājums, kas ienesīs gardas un svaigas vēsmas ēdienkartē.

Foto: Paelja ar vistu un chorizo desu manā izpildījumā

Foto: Paelja ar vistu un chorizo desu manā izpildījumā

Jāatzīst, ka iepriekšējās Džeimija pavārgrāmatas, kas izdotas latviski (“30 minūtes virtuvē” un “15 minūtes virtuvē”), man patīk labāk – galvenokārt tāpēc, ka ēdienu receptes tajās ir vienkāršākas un to pagatavošana nav laikietilpīga. Nedaudz lika vilties arī grāmatas nosaukums, jo tas tikai daļēji atbilst tās saturam – pavārgrāmatas lietotāji tiek mācīti taupīt pārtikas produktus, bet, izmantojot pavārgrāmatā iekļautās receptes, finansiālos līdzekļus diez vai izdosies ietaupīt, jo vairumu recepšu grūti nosaukt par ikdienišķām.

Runājot par pozitīvo, varu teikt, ka šajā pavārgrāmatā atrodami lieliski padomi, kā ēdienu gatavošanā izmantot pārtikas pārpalikumus, lai nenāktos izmest ēdienu, turklāt grāmatas vizuālais noformējums ir bauda acīm. Skatoties uz ēdienu fotogrāfijām, ļoti ātri var atrast iedvesmu gardām improvizācijām virtuvē, kas, manuprāt, ir lielisks Džeimija un fotogrāfa Deivida Loftusa sasniegums, jo radošās enerģijas barošana reizēm ir svarīgāka par miesas barošanu.

Tiem, kas skaita kaloriju, tauku, ogļhidrātu un cukura daudzumu ēdienā, noteikti patiks grāmatas beigu daļā iekļautā sadaļa, kurā šie dati uzrādīti katrai receptei.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Kāpēc neviens neko nedara lietas labā?


Foto: Grāmatas vāka noformējums

Foto: Grāmatas vāka noformējums

Katrs no mums taču kādreiz sev ir vaicājis: “Kāpēc neviens neko nedara lietas labā?” Vairums nepārtraukti brīnās, kāpēc tikpat kā nekad nenāk pārmaiņas, kuras tik ļoti gaidām?! Bestsellera “Dievs acis nemirkšķina” autore Regīna Breta savā jaunākajā darbā “Esi brīnums. 50 iedvesmojošas mācības, kā padarīt neiespējamo iespējamu” sniedz atbildi uz šiem jautājumiem, apgalvojot, ka brīnumi – tie slēpjas mūsos pašos un daudzos šķietami necilos cilvēkos. 

Nevajag daudz, lai paveiktu brīnumainas lietas. Par šī apgalvojuma patiesumu var pārliecināties, dzīvojot Latvijā, kur cilvēki dažu dienu laikā var saziedot naudu, lai izglābtu bērna dzīvību, aizmirst visas domstarpības, kas bijušas, lai tikai palīdzētu traģēdijās cietušajiem, kā arī pašaizliedzīgi ziedot savu laiku un naudu, lai tikai pasniegtu dienišķo bļodiņu zupas tiem, kuriem trūkst naudas ēdienam. Šādi cilvēki ir centrālie tēli Bretas jaunākajā grāmatā, kurā varoņu lomā nostādīti pašaizliedzīgi vecāki, vēža slimnieki, cilvēki, kas parastus darbus paveic neparasti, un daudzi citi cilvēki, kuriem sirds ir īstajā vietā.

“Šajā dzīvē mēs nespējam paveikt lielus darbus. Taču mēs spējam paveikt mazus darbus ar lielu mīlestību.” – Māte Terēze 

Šis Mātes Terēzes citāts kodolīgi atspoguļo to, ko Regīna Breta šajā grāmatā vēlējusies pateikt.

Sen zināju, ka manā dzīvē netrūkst brīnumainu cilvēku, kas ar saviem darbiem pierādījuši, ka viņi ir kas vairāk par parastiem cilvēkiem, bet, pateicoties šai grāmatai, atkārtoti un daudz dziļāk palūkojos uz šo tēmu, lai novērtētu šos personāžus.

Foto: rakstniece Regīna Breta

Foto: rakstniece Regīna Breta

Man īpaši nesimpatizē grāmatas apakšvirsraksts “50 iedvesmojošas mācības, kā padarīt neiespējamo iespējamu”, jo tas sniedz nedaudz maldinošu iespaidu par grāmatas saturu, jo patiesībā tās nav 50 mācības, bet gan 50 iedvesmojoši stāsti, kas neuzspiež autores viedokli lasītājiem. Bretas darbi no līdzīgas literatūras galvenokārt atšķiras ar to, ka Breta nemāca lasītājus dzīvot, viņa dalās ar neparastiem stāstiem un ļauj katram pašam izdarīt savus secinājumus.

Noslēgumā citāts no grāmatas: “…svarīgi ir nevis tas, vai cilvēka manieres ir labas vai sliktas, bet gan tas, ka viņa manieres ir vienādas pret visiem.” 

VĒRTĒJUMS: 8/10 (Bretas iepriekšējais darbs bija labāks, bet arī šis ir lasīšanas vērts.)

Erotiska un nervus kutinoša lasāmviela


Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāks

Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāks

Nebeidzama seksuālā spriedze – tā īsumā varētu raksturot Ričarda Meisona vēsturisko romānu “Baudas meklētāja stāsts”, kurš, kā jau grāmatas sākumā minēts, nav domāts kautrīgajiem. Tomēr arī kautrīgajiem ieteiktu mest kautrību pie malas, jo šis ir romāns, kuru novēlu piedzīvot katram labas literatūras un kaislību mīļotājam. 

Romānā stāstīts par Pitu Barolu – jaunu, ambiciozu, labām manierēm apveltītu, izskatīgu puisi, kurš ieradies Amsterdamā, lai pieteiktos darbā par mājskolotāju lepnākajā Amsterdamas namā, kurā saimnieko Vermēlenu-Sikertsu ģimene un tās galva – Mārtens Vermēlens-Sikertss, Eiropas bagātākais viesnīcnieks. Jau pirmajā tikšanās reizē jaunais puisis rada gluži vai taustāmu seksuālo spriedzi starp sevi un Mārtena sievu Jakobīni, kura vecuma ziņā varētu būt Pita māte. Turklāt puiša vizuālos dotumus un harismu atzinīgi novērtē ne tikai namamāte, bet arī viņas vīrs, meitas, dēls un kalpotāji – daudzi no viņiem deg iekārē pret šo jaunekli, kurš Vermēlenu-Sikertsu namā tiek apbrīnots gluži kā Apollons.

Ierodoties Vermēlenu-Sikertsu namā, Pits Barols izjauc tur valdošo stīvumu un satricina katra namā dzīvojošā cilvēka mazo pasaulīti, kļūstot namatēvam Mārtenam par dēlu, kādu viņš būtu vēlējies, ģimenes pastarītim Egbertam par cilvēku, kuram līdzināties, meitām Luīzei un Konstancei par dažādu manipulāciju upuri, namamātei Jakobīnei par sen zudušās seksuālās dzīves atjaunotāju, virssulainim Bloka kungam par seksuālo fantāziju augli, bet sulainim Didjē Lubā par mīlestības objektu. Pits Barols nemitīgi balansē uz naža asmens, riskējot zaudēt gan darbu, gan naudu, gan labo slavu, bet viņš arī apzinās to, ka risks bieži vien atmaksājas. Un Pits negrasās pievilt savu nelaiķa māti, kura tik daudz uzupurējusi, lai dēlam nodrošinātu dzīvi, par kādu pati tik izmisīgi bija sapņojusi.

Foto: rakstnieks Ričards Meisons

Foto: rakstnieks Ričards Meisons

Ričards Meisons savā romānā aprakstīto laika posmu (romāna darbība risinās 1907. gadā) izpētījis un atainojis ar tādu rūpību, ņemot vērā sīkākās detaļas un vēsturiskos notikumus, ka brīžiem šķiet – viņš gremdējas savās jaunības dienu atmiņās. (Fakts: R. Meisons dzimis 1978. gadā, vairāk nekā 70 gadus pēc savā romānā aprakstītajiem notikumiem.) Liela grāmatas pievienotā vērtība ir zemsvītras piezīmes, kas bagātina lasītāju zināšanas par mākslas un kultūras vēsturi.

“Baudas meklētāja stāsts” viennozīmīgi ir ļoti gaumīgs erotiskais romāns, kurā seksuālās spriedzes ir daudz vairāk par pašu seksu, bet tas nebūt nav uzskatāms par mīnusu, jo šis gaidīšanas process un “tūlīt, tūlīt būs” sajūta patīkami kutina nervus un liek katru seksa ainu romānā uztvert kā balvu par pacietību. Daudzi, kas lasījuši šo romānu, sūdzas, ka tas ir krietni par īsu, bet, manuprāt, romāns atstāj patīkamu pēcgaršu, jo ar labām lietām taču vienmēr ir tā, ka tās rada labsajūtu un mazuma piegaršu.

Turklāt ar šo grāmatu Pita Barola piedzīvojumi nebūt nebeidzas, jo romāna autors blogam Books I Think You Should Read atklājis, ka pēc “Baudas meklētāja stāsta” plāno sarakstīt vēl piecas grāmatas, kas kopā radīs vienu patiešām grandiozu stāstu. Turklāt ir vēl kāda patīkama ziņa: “Baudas meklētāja stāsts” tiks ekranizēts un skatītāju vērtējumam tiks nodots kā 8 sērijas garš mini-seriāls.

Izlasot šo romānu, jūs noteikti vairs negribēsiet dzirdēt neko par “Greja piecdesmit nokrāsām”, jo Meisons baudas meklēšanu un gūšanu spēj atainot patiešām gaumīgi un tā, ka pat ļoti augstas raudzes literatūras mīļotājam nebūs kauns atzīt, ka viņš lasa erotisko literatūru.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“…jo kas gan spētu vairāk glaimot jauna vīrieša pašlepnumam kā apziņa, ka viņš spēj sagādāt sievietei baudu.” – 68. lpp 

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Romāns, kuru izlasīt vienā naktī


leopards“…leopards pārvietojoties tik klusi, ka tumsā spējot piezagties upurim pavisam tuvu klāt. Tas spējot pielāgot savu elpošanu upura elpai un aizturēt to tad, kad upuris neelpo. Viņai likās, ka sajūt tā ķermeņa siltumu. Ko viņš gaida?” 

“Leopards” ir jau astotais rakstnieka Jū Nesbē romāns par norvēģu detektīvu Hariju Holu, kurš cīnās ne tikai ar noziedzniekiem un sērijveida slepkavām, bet arī pats ar saviem iekšējiem dēmoniem. Turklāt šķiet, ka tikt galā ar noziedzniekiem ir vieglāk, nekā pašam ar sevi. Par spīti tam, ka Harijs nav tāds vīrietis, kuru jaunas sievietes varētu vest ar lepnumu atrādīt savām mātēm kā esošo mīļoto vai topošo līgavaini, viņš spējis iekarot lasītāju simpātijas visā pasaulē, jo darbi par detektīvu Hariju Holu tulkoti vairāk nekā 40 valodās. Manuprāt, tieši šī nepareizība un iekšējie dēmoni, kas plosa Hariju, ir tas, kas lasītājiem šajā varonī tik ļoti saista, turklāt nešaubos, ka vairums Nesbē darbu cienītāju vēlas, lai Harijs uzvar cīņās ne tikai ar noziedzniekiem, bet arī pats ar sevi.

Pēc Sniegavīra lietas atrisināšanas Harijs Hols devis uz Honkongu, lai pabūtu vienatnē – prom no visa, jo Norvēģijā viņu vairs nekas nesaista. Mīļotā Rākela ar dēlu Oļegu valsti pametuši, bet bez viņas Harijam dzimtenē palikušas vairs tikai sāpīgas atmiņas. Dzīvojot Honkongā, Harijs iekūlies milzīgos parādos, sācis lietot narkotikas, lai nebūtu jālieto alkohols (“lielisks” risinājums, Harij), turklāt zaudējis jebkādus kontaktus ar sev tuvajiem cilvēkiem. Tomēr viņu atrod Kaja Sūlnesa, kas sūtīta Smago noziegumu nodaļas šefa uzdevumā, lai izpestītu Hariju no parādu valgiem, lūgtu detektīvam atgriezties policijā, kā arī lai informētu, ka viņa tēvs ir uz nāves gultas. Bet, pats galvenais, policijai Harijs nepieciešams, lai notvertu kārtējo sērijveida slepkavu.

Leoparda noziegumi ir smalki izplānoti, turklāt ieroči, kurus viņš izmanto, lasītāja prātā uzbur baisas ainas, kuras vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas ir grūti aizmirst. Viens ir skaidrs – mēģinot atrisināt šo lietu, policijai nāksies pasvīst, jo Leopardam nav motīva. Vismaz tā sākotnēji šķiet.

Šis, manuprāt, ir labākais Jū Nesbē romāns par detektīva Harija Hola gaitām, turklāt šis bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad vainīgais līdz pat pēdējām 100 grāmatas lappusēm nebija nonācis manā aizdomās turamo sarakstā. Parasti ir tā, ka, lasot par kādu grāmatas varoni, piemeklē doma: “jā, šis varētu būt slepkava”, bet šoreiz galvā biju izveidojis sarakstu ar vismaz desmit aizdomās turamajiem, bet patieso slepkavu tajā nebiju iekļāvis. “Leopards” ir neparedzams romāns un tas ir labi, jo kriminālromānos svarīgākais ir tas, lai intrigas caurvij darbu līdz pat pēdējām lappusēm. Nesbē ķircina lasītāju un sagriež visu kājām gaisā tieši tad, kad lasītājs domā, ka atrisinājums jau ir rokā.

Foto: Nākamais Nesbē romāns par Harija Hola gaitām.

Foto: Nākamais Nesbē romāns par Harija Hola gaitām.

Šim romānam noteikti uz vāka vajadzētu brīdinājumu: “Nelasīt, ja nākamajā dienā jādodas uz darbu!”. (“Vēl tikai vienu nodaļu un tad gulēt” man beidzās ar to, ka aizgāju gulēt no rīta, kad romāns bija izlasīts līdz pēdējai lappusei.)

Nesbē rakstītais izstaro inteliģenci un cieņu pret lasītājiem, turklāt tekstā jūtams, ka mūzika ir Nesbē sirdslieta, jo atsauces uz dažādām grupām un dziesmām “Leopardā” atrodamas samērā bieži. Katram šīs grāmatas lasītājam noteikti ieteiktu noklausīties Treisijas Čepmenas dziesmu Fast Car, kas tiek pieminēta šajā romānā.

“Leopardā” ir kāda mulsinoša rindiņa: “…trešajā janvārī, starp pulksten divdesmit trijiem un pusnakti. Tajā laikā es pusdienoju Hāmarā kopā ar dažādiem mazāka mēroga investoriem.”  Tekstu vairākkārt pārlasīju un tā arī nesapratu, kā var pusdienot nakts laikā? (Ja jau maltīte notiek naktī, tad tās vairs nesauc par pusdienām.) Angļu tulkojumā lietots vārds “dinner”, ar kuru tiek apzīmētas gan pusdienas, gan vakariņas.

(Starp citu, paldies Līgai par grāmatas anglisko versiju, kā arī paldies izdevniecībai “Zvaigzne ABC” par grāmatas latvisko eksemplāru!)

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Būda, kurā pazust un atrasties


budaŠķiet, ka Viljama P. Janga grāmatu “Būda”, kura nav pat 300 lappušu bieza, lasīju veselu mēnesi – iespējams, tas tāpēc, ka man regulāri trūka brīvā laika, bet tikpat labi ilgās lasīšanas iemesls varēja būt grāmatas saturs, kas man lika ilgi kavēties pie katras nodaļas. Šis ir tas gadījumus, kad varu teikt, ka neko tamlīdzīgu iepriekš nebiju lasījis. 

Grāmatas darbība notiek četrus gadus pēc galvenā varoņa Makenzija jeb Maka jaunākās meitas Misijas nolaupīšanas. Vīrietis joprojām nespēj piedot sev to, ka nav spējis meitu izglābt no nokļūšanas varmākas rokās, bet šiem pašpārmetumiem līdzi nāk kāds jautājums – kāpēc Dievs ko tādu pieļāva? Četrus gadus pēc Misijas pazušanas viņam rodas iespēja saņemt atbildi uz šo jautājumu (kurš gan vairāk ir retorisks), jo uz tikšanos viņu uzaicina… Dievs!

Domāju, ka jebkurš kristīgs cilvēks, satiekot Dievu, gribētu Viņam uzdot vismaz simts jautājumus, lai saprastu, kā pareizāk rīkoties un kāpēc viss ir tieši tā, kā tas ir. Kāpēc mirst nevainīgi cilvēki? Kāpēc Dievs viņus nepasargā? Kāpēc visi cilvēki nav labi? Kāpēc ir sāpes, kuras nekad nepāriet? Šī grāmata sniedz atbildes uz daudziem jautājumiem, tikai uzreiz jāpiemetina tas, ka šīs atbildes sniedz grāmatas autors, nevis Dievs. “Būda” ir stāsts no sērijas “ja Dievs būtu viens no mums”, gluži kā tajā Joan Osborne dziesmā What Is God Is One Of Us. Lai gan “Būda” manī raisīja dalītas izjūtas, jāatzīst, ka P. Janga stāsts palīdz katram atbrīvoties no viņa personīgās “būdas”, kurā tiek glabātas viņa Lielās Skumjas.

Kristieši visā pasaulē iesaistās diskusijās par šo grāmatu – ir daļa, kas apgalvo, ka tā ir ķecerīga, bet ir daļa, kas to sauc par absolūti fantastisku. Esmu šīm divām grupām kaut kur pa vidu, jo joprojām nespēju saprast, kādas izjūtas manī gūst virsroku. Var jau teikt, ka esmu tumsonīgs un aizspriedumains, bet man kaut kā šķiet nepareizi tas, ka cilvēks raksta viedokļus un paskaidrojumus Dieva vārdā.

Iespējams, ka man šis darbs patiktu vairāk, ja autors būtu to pasniedzis kā fantāzijas žanra darbu, nepieminot to, ka viss “Būdā” rakstītais, viņaprāt, noticis realitātē. “Būda” noteikti ir provokatīvs un pat skandalozs darbs, jo tajā autors runā Dieva vārdā, riskējot izpelnīties kristiešu dusmas, tāpēc, ja es šobrīd satiktu Dievu, pajautātu, ko Viņš domā par šo grāmatu.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Cilvēkiem ir lielas spējas pasludināt kaut ko par labu vai sliktu, nezinot lietas būtību.” – 148.lpp

VĒRTĒJUMS: Šoreiz atsakos grāmatu vērtēt ar kādu ciparu.