Es pārvācos uz laimīgāku sevi*


Divu man mīļu dziesmu tekstos var atrast rindiņas, kurās teikts, ka dažreiz klusums ir vardarbīgs, kā arī reizēm tas ir arī biedējošs, jo izkliedz patiesību. Tajā ir liela deva taisnības un, manuprāt, šis ir iemesls, kāpēc tik daudziem cilvēkiem bail palikt vieniem klusumā.

Pagājušā gada decembrī, kad man apkārt valdošais troksnis sāka gluži vai fiziski smacēt, es nogriezu skaņu sev apkārt esošajai pasaulei: uz gandrīz četriem mēnešiem deaktivizēju savu Twitter kontu, izdzēsu WhatsApp aplikāciju, pārstāju būt aktīvs iekš Instagram, kā arī Facebook lietoju tikai darba vajadzībām, bet par pasaulē notiekošo uzzināju no ģimenes un tuvākajiem draugiem, jo pārstāju apmeklēt arī ziņu portālus. Diemžēl emocionālajam nogurumam komplektā nāca arī fizisko spēku izsīkums, tāpēc uz vairākiem mēnešiem pārtraucu trenēt savu ķermeni. Iestājās klusums. Biedējošs. Un dziedinošs.

Iespējams, kādam radīsies jautājums: “Nafig tev tas bija vajadzīgs?” Pēdējo gadu laikā vairs neesmu centies slēpt to, ka jau ilgstoši manas dzīves sastāvdaļa ir trauksme, OCD jeb obsesīvi kompulsīvie traucējumi un periodiski arī dziļi un ne tik dziļi depresīvie posmi. Sākoties COVID-19 pandēmijai, ievēroju, ka internetā pavadītais laiks padara mani reizē gan trauksmainu, gan depresīvu – vienlaicīgi nozīme bija visam un nekam. Turklāt tam kā ķirsītis uz kūkas nāca spēcīga apziņa, ka savā darbā esmu izdedzis un pēc vairāk nekā astoņiem reklāmas nozarē nostrādātiem gadiem vēlos likt šim posmam punktu. (Te gan jāpiebilst, ka atlūgumu darbā iesniedzu tikai četrus mēnešus pēc šīs atklāsmes, turklāt uzreiz pēc darba attiecību izbeigšanas sāku vadīt reklāmas daļu kādā citā uzņēmumā, kurā nostrādāju 7 mēnešus, līdz sapratu, ka esmu gatavs no reklāmas industrijas atvadīties pavisam.)

Es uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt cilvēkus, ar kuriem komunicēju posmā no decembra līdz aprīlim, un pat tad, kad to darīju, sarunas bija lakoniskas. Viens no šiem cilvēkiem bija mans psihoterapeits, pie kura reizi divās nedēļās devos uz stundu garu seansu, kas brīžiem šķita mokoši ilgs, jo man taču nebija, ko stāstīt. Izņemot to, ka trauksme un OCD kompulsijas mani nogurdinājušas tik ļoti, ka dienas beigās jutos depresīvs, mocījos ar bezmiegu un domāju, ka nepretotos, ja liktenis piespēlētu man situāciju, kurā būtu jācīnās par savu dzīvību. (Nebija tā, ka sāku draudzēties ar pašdestruktīvām tieksmēm, bet manī vairs nebija pašsaglabāšanās instinkta.) Sēžot baltajā ādas krēslā, kas atradās ārsta kabinetā, es bieži prātoju, kurš no mums abiem jūtas neveiklāk, jo klusums manā izpildījumā kļuva par ierastu parādību. Domās sev sacīju, ka no malas noteikti izskatos un izklausos komiski, jo zināju, ka mana mentālā veselība ir totālākajā pakaļā (tāpēc jau labprātīgi vērsos pēc profesionālas palīdzības), bet, pat atrazdamies ārsta kabinetā, es nespēju būt atklāts un sniedzu melīgas “Viss kārtībā!” stila atbildes. Gadiem krātās problēmas un sajūtas biju tik spēcīgi iekonservējis, ka vienkārši nespēju tās dabūt ārā, un, iespējams, būtisku lomu nospēlēja arī fakts, ka man patīk būt ērtam – savu problēmu neuzgrūšana citiem cilvēkiem ir viens no šī ērtuma izpausmes veidiem. Pametot ārsta kabinetu, dusmojos uz sevi un teicu: “Tu netiksi ārā no šīs cilpas un turpināsi pa to riņķot, ja nebūsi atklāts un nemainīsi veidu, kā risini problēmas. Vai precīzāk – kā tās nerisini, lai tikai neradītu neērtības citiem.” Beidzot sev atzinu, ka vismaz pēdējo piecu gadu garumā esmu atkārtojis vienu un to pašu darbību scenāriju, cerot, ka šoreiz gan iznākums būs citādāks un man labvēlīgāks. Spoiler alert: tā tās lietas nenotiek.

Ziemas vakaros gandrīz ar varu piespiedu sevi doties vismaz stundu garā pastaigā, ļaujot, lai kājas nes manu ķermeni uz priekšu, kamēr austiņās skanēja Heilijas Viljamsas albums Flowers for Vases / descansos, kura pavadībā daudz analizēju pats sevi un savas dzīves izvēles, kuras mani bija novedušas, kā tobrīd pašam šķita, līdz beigām vai labākajā gadījumā strupceļam. Stāvot sniegputeņa vidū, apkārt varēja saskatīt tikai siluetus, un tobrīd šķita, ka šis skats lieliski ilustrē to, kur mentāli atrodos. Bet tas bija tik sasodīti skaisti, ka es vienkārši stāvēju tukša ceļa vidū un ļāvu, lai dziesmas “descansos” melodija mani glāsta un sniegpārslas skrāpē slapjo un nosalušo seju. Jutu, kā tukšajā trulumā ielaužas pirmās emociju dzirksteles, kurās mijās dusmas un skumjas. “Es nevēlos tā turpināt.”

Un tad nāca atkusnis. Kādā no psihoterapijas seansiem ārsts paziņoja, ka man trūkst veselīga egoisma. Tā bija kā zaļā gaisma beidzot sākt dzīvot sev, neuztraucoties, vai būšu visiem ērts. Ar viņu es sāku runāt par lietām, kuras nebiju stāstījis nevienam. Pateicoties ārsta neatlaidīgajai vēlmei piemeklēt man labākos medikamentus, es beidzot varēju izgulēties, nemostoties no trauksmes sajūtas, un arī dienas laikā mani nervu gali vairs nešķita tik atvērti visām pasaules problēmām un dažādiem iespējamo nelaimju scenārijiem. Pamazām iestājās miers. Tik skaists, ka pat pavasaris, kurš absolūti nav mans mīļākais gadalaiks, lika sajusties tik dzīvam un cerību pilnam, kāds nebiju juties kopš reizes, kad pirms pieciem gadiem iemīlējos. Tikai šoreiz es no jauna iemīlējos dzīvē. (Un tas nebija tikai antidepresantu nopelns. To es droši zinu, jo esmu tos lietojis arī agrāk.)

Jūtot, ka aug mentālā enerģija, gribēju justies arī fiziski spēcīgs, tāpēc atsāku treniņus, bet liela bija mana vilšanās, kad konstatēju, ka hanteles šo mēnešu laikā kļuvušas ievērojami smagākas. Pirmajos treniņos knapi nomocīju vienu stundu, bet reizēm bezspēkā apgūlos uz aukstās grīdas un prātoju, kā es to visu agrāk varēju darīt bez īpašas piepūles divu stundu garumā. Dienām ejot, auga gan mani mentālie, gan fiziskie muskuļi, un tas, kas vēl nesen šķita grūts un sarežģīts, vairs nesagādāja problēmas. Biju gatavs pacelt lielākas pārmaiņas.

Aprīļa beigās aizgāju no sava ilggadējā darba un jau maijā sāku vadīt reklāmas daļu kādā citā uzņēmumā, bet novembra beigās iesniedzu atlūgumu arī šajā darba vietā, lai beidzot ļautu sev uzelpot, paņemtu pauzi no radošajiem darbiem un pirmoreiz gandrīz desmit gadu laikā izbaudītu savu pirmo atvaļinājumu. Ko tālāk? Manos plānos ir kāds vienkāršs darbs, kurā nebūtu iespējams darāmo stiept uz mājām, tādējādi pakļaujot sevi izdegšanai un laupot laiku, kuru veltīt sev. Tāpēc, ja redzat mani kādā noliktavā vai lielveikalā, ziniet, es varbūt neesmu savas karjeras virsotnē, bet esmu daudz laimīgāks cilvēks. Manuprāt, tas šajā dzīvē ir pats galvenais.

Iespējams, es vakaros pēc darba rakstīšu grāmatu, jo radošumu sevī tāpat vien nav iespējams izslēgt. Labi, labi, šis pat īsti nav jāuztver kā joks, jo darba dēļ šo savu necilo sapnīti atliku no gada uz gadu, bet nu beidzot plānoju tam nopietni pieķerties, lai realizētu sevi tādā radošajā formātā, kas man sniedz prieku un gandarījumu.

Pēdējais gads man bijis viens no grūtākajiem un vērtīgākajiem, bet, pateicoties tam, esmu iemācījies neuztvert sevi un citus pārāk nopietni, dot sev otrās, trešās un ceturtās iespējas attiecībās un darbā, filtrēt saturu, ko patērēju internetā, neiesaistīties diskusijās, kuras nekur neved, atstāt draudzības, kuras dzīvē ienes tikai negācijas, un darbus, kuros jūtos izdedzis. Dzīve joprojām nav maigs vējiņš saulainā dienā un tāda tā nebūs nekad, bet tā ir tik bagāta un piesātināta, ka es priecājos par to, ka atkal spēju to just. OCD un trauksme joprojām ir daļa no manas dzīves (šobrīd ļoti ciešamā līmenī), kā arī neesmu tik naivs, lai cerētu, ka depresija vairs nekad mani neapciemos, jo cīņa ar mentālās veselības problēmām vairumā gadījumu ir darbs mūža garumā. BET esmu gatavs ravēt katru šo problēmu cēloni un bruņoties ar visiem nepieciešamajiem ieročiem, lai katra nākamā cīņa nešķistu kā ceļa gals.

Iespējams, daudzi jums šādos stāstos nestāstīs to, ka ceļš uz sevis dziedināšanu nekad nav skaists rituāls ar meditāciju un ēteriskajām eļļām – tas vairāk atgādina strutaina augoņa izspiešanu, kas ir nepatīkams un sāpīgs process, un vēlāk šis strutu perēklis ilgi dzīst, atstājot neglītu tukšumu miesā kā atgādinājumu par sevi. Dienu pa dienai – dod sev laiku!

No decembra, kurā jutos savas dzīves zemākajā punktā, līdz decembrim, kurā jūtos mierpilns un laimīgs, pagāja tikai viens gads.

Novēlu arī jums atrast mieru sevī un pārvākties uz laimīgāku sevi!

*Virsrakstā izmantota atsauce uz dzejnieces Ingas Pizānes dzejoli, kurš atrodams viņas debijas dzejas krājumā “Tu neesi sniegs”.

4 comments

  1. Saprast- kas notiek ar sevi pašu, tā ir tāda liela lieta. Atsauce uz klasiki:
    “Tik visaptverošs klusums ir te
    Lai atjēgtos no dzīves pirts,
    Jo tādā klusumā var dzirdēt
    Vai tev ir palikusi sirds.”
    /O. Vācietis/

    Patīk

  2. Pacelies augstāk.

    Nekas nespēj tevi lauzt,
    Jo tu esi īpašs un spēj novērtēt sasniegto.
    Taču neaizmirsti – mīli un pieņem sevi,
    Jo neviens cits nespēj būt labāks tavā vietā par tevi.
    Tu esi tāds, kāds esi – par ko esi izvēlējies būt.
    Tavas tiesības ir būt skarbam un maigam,
    Lai pasargātu sevi un cilvēkus sev līdzās.
    Citi to var pieņemt vai noraidīt, –
    Tā ir vienīgi viņu darīšana.
    Tas ir mirklis, kuru mēs dzīvojam.
    Galvenais, ejot uz priekšu, gūt prieku no paveiktā,
    Reizēm arī grūdiens palīdz tikt tālāk,
    Bet apstāšanās vieta te nav paredzēta,
    Jo viss plūst tā kā tu tam ļauj notikt.
    Tu vari ļaut sev darīt pāri, tu vari ciest,
    Bet vari arī aizvērt durvis aiz sevis
    Un izvēlēties citu ceļu.
    Bet vari padoties bailēm, ja neesi drošs.
    Dzīve nevar tevi piespiest pie zemes,
    Ja tu esi gatavs pretoties, ja esi gatavs laimei.
    Bet arī pretestība ir virzība,
    Tā kā viss notiek tikai uz priekšu.
    Galvenais ir nepadoties
    Un pacelties augstāk nekā tev šķiet tu esi pelnījis.

    Patīk

  3. Jā, miers un klusums sevī mūsdienās ir tāda lieta, par kuru nākas diezgan sūri pacīnīties. Kaut gan pēdējos pāris gadu laikā man nevelk ne rakstīt komentārus, ne kaut ko papildus lasīt internetā (kaut grāmatu apraksti ir izņēmums), Tavs blogs ir viens no tiem, kuros ielūkojos ik pa brīdim. Forši, ka saņēmies mainīt kaut ko dzīvē. Zinu personīgi, cik ir drausmīgi grūti iziet no zināmās vides, kaut arī saproti, ka neaiziet nozīmēs vēl sliktāku scenāriju.
    Es arī mēnešiem cīnījos ar vēlmi beidzot pamest projektu vadīšanas darbu pašvaldībā, kur nostrādāti 8 gadi, kur pārdzīvota izdegšana, trauksmes sajūta, totāls enerģijas trūkums. Līdz beidzot to izdarīju. Tagad sajūta, kā smaga nasta no pleciem noņemta un parādījusies mega liela enerģija. Un tas, ka raksti kaut ko, ir lieliski. Jo tā ir sava veida terapija. Gan tas, ka dari to, kas ir tuvs sirdij, gan tas, ka īsteno kādu sen atliktu sapni. Tavu iepriekš sarakstīto es kaut kad pasen lasīju blogā. Tā kā noteikti raksti, raksti, mums vajag jaunus rakstniekus, kuri caur savu radošo darbību izpauž visu savu pieredzi 😊 Ja vajag kādu lasītāju pirmajiem uzmetumiem, es piesakos 😀 te mums arī sakrīt, jo arī beidzot pieķēros pie savas ilgi lolotās fantāzijas grāmatas rakstīšanas. Turās!

    Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.