Es domāju

4 ārzemju jūtūberi, kurus vērts skatīties


Uzreiz gan jāatzīst, ka YouTube video krātuvi lielākoties izmantoju kā mūzikas straumēšanas servisu vai vietu, kur noskatīties filmu treilerus un smieklīgus video, bet reizēm skatos arī ārzemju jūtūberu veidoto saturu, lai ne tikai izklaidētos, bet arī lai izglītotos. Šoreiz pastāstīšu par četriem YouTube satura veidotājiem, kuru darbam noteikti vērts pievērst uzmanību. 

Smaržu guru: Kad pagājušā gadā biju jaunu smaržu meklējumos, nolēmu dot iespēju YouTube smaržu ekspertiem, lai padarītu savu izvēli vienkāršāku, jo iepriekš, paļaujoties tikai uz savu degunu smaržu veikalā vai uz ražotāju rakstītajiem smaržu aprakstiem, piedzīvoju daudzas vilšanās, kuru rezultātā nopirktās smaržas nācās atdot radiniekiem vai draugiem, jo ar jaunajām smaržām ilgtermiņā nespēju sadzīvot. YouTube vietnē es uzdūros jūtūberim Jeremy Fragrance, kurš ir ne tikai viens no populārākajiem smaržu vērtētājiem internetā, bet pašlaik strādā pie tā, lai arī pats dibinātu savu smaržu zīmolu. Dažbrīd Džeremijs šķiet ļoti pārņemts pats ar sevi, bet kā smaržu eksperts viņš ir ārkārtīgi zinošs. Pateicoties viņam, esmu atradis pāris sev ļoti tīkamus aromātus (Calvin Klein CK One un Calvin Klein CK All, kas ir lieliski un svaigi aromāti par ļoti pieejamu cenu). Ja arī tu meklē jaunas smaržas, tad iesaku ieskatīties Džeremija YouTube kanālā.

Kino guru: Jau šī raksta sākumā minēju, ka YouTube izmantoju, lai skatītos filmu treilerus, bet kopš pagājušā gada šajā platformā skatos arī filmu recenzijas. Ja sākumā skatījos vairāku kino kritiķu veidotos video, tad tagad skatos tikai Chris Stuckmann veidotos video par aktuālajām filmām un kino klasiku. Kriss kino pasaulē jūtās kā zivs ūdenī, jo kino recenzijas viņš raksta kopš četrpadsmit gadu vecuma, kā arī šis trīsdesmit gadus vecais vīrietis ir grāmatu autors un daudzsološs filmu veidotājs, kurš ir savas filmu veidotāja karjeras pašā sākumā. Arī Krisa piezemētība un harisma viņa YouTube video piešķir tikai papildu vērtību.

Ziņu guru: Jau labu laiku par manu ik vakara rituālu ir kļuvusi Philip DeFranco ziņu šova skatīšanās, jo šis 32 gadus vecais vīrietis katru darbadienas vakaru publicē pasaules aktualitāšu apskatu, kurā ļoti objektīvi un brīžiem ar humoru apspriež karstākos notikumus un arī tematus, kas izraisījuši vislielāko interesi viņa YouTube kanāla skatītāju vidū. Filips ir pietiekami harismātisks (2008. gadā žurnāla Wired lasītāji viņu atzina par gada seksīgāko nūģi) un gana labs stāstnieks, lai spētu ar jaunākajām ziņām ieinteresēt pat tos cilvēkus, kas ikdienā parastās TV ziņas neskatās, turklāt Filips ir izcils kritiskās domāšanas treneris, jo spēj paskatīties uz lietām objektīvi pat tad, ja ziņās iesaistīti viņam netīkami personāži. Manuprāt, viens no YouTube platformā saturiski vērtīgākajiem kanāliem.

Izaugsmes guru: Neatceros, kā kļuvu par Thomas Frank kanāla abonentu, bet, iespējams, mani bija piemeklējusi kārtējā radošā krīze un es meklēju kādu, kas palīdzētu man sakārtot manas ikdienas gaitas vai vismaz iedotu man radošu spērienu pa pakaļgalu. Tomass savā YouTube kanālā apskata daudz un dažādas tēmas, bet, šķiet, ka vienojošais elements viņa veidotajos video ir izaugsme, jo viņš stāsta par grāmatām, produktivitāti, ieradumiem, no kuriem vajadzētu atteikties, gatavošanos darba intervijai, eseju rakstīšanu, disciplīnu un daudzām citām lietām, kas patiešām var veicināt izaugsmi vai vismaz nedaudz uzlabot dzīves kvalitāti ikdienā.

Komentāros pastāsti, kādus jūtūberus tu ikdienā skaties?

Advertisements

Kāpēc man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga?


Jebkurš cilvēks, kurš mani pazīst vismaz pāris gadus, zina, ka esmu liels Dž. K. Roulingas darbu fans un rakstnieces radītā Harija Potera grāmatu sērija man ir īpaši mīļa, bet pēdējo gadu laikā ir radies kāds liels BET. Man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga. Par laimi, spēju nošķirt cilvēku no viņa darbiem, bet pieļauju, ka ilgtermiņā manas antipātijas pret Roulingu varētu izaugt tik lielas, ka tās sāks ietekmēt arī to, kā es uzlūkoju viņas darbus. Kādi tad ir tie iemesli, kāpēc manī dzimušas antipātijas pret šo izcilo britu autori? 

“Poteriādes” monopolizēšana: Kad izlasīju pēdējo “Poteriādes” grāmatu, sajūtas bija līdzīgas kā tad, kad jāšķiras no laba drauga, zinot, ka ar viņu vairs nekad netiksies, tāpēc priecājos, kad Roulinga pēc septītās grāmatas izdošanas ļāva lasītājiem atgriezties burvju pasaulē un atklāja Pottermore fanu vietni, kurā sāka publicēt padziļinātas grāmatu varoņu biogrāfijas un nelielus stāstiņus par viņu dzīvi pēc pēdējā grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Sākumā tā šķita kā patīkama atkal satikšanās, bet tad sākās šo stāstu un papildinājumu plūdi, kuriem pat es kā rūdīts “Poteriādes” fans vairs nespēju izsekot līdzi. Džons Grīns reiz ir teicis, ka viņš nezinot, kā beidzas viņa grāmatas, jo tas esot atkarīgs no katra lasītāja individuāli. Lai arī Roulingas darbos ir daudz maģijas, šo beigu maģiju, par kuru runā Grīns, Roulinga saviem lasītājiem ir liegusi, turklāt rakstniece diezgan asi uztver arī dažādas “Poteriādes” elementu interpretācijas, kuras nesaskan ar viņas viedokli. (Mikroblogošanas vietnē Twitter viņa daudzus “Poteriādes” fanus ir bloķējusi pat par simpātiju paušanu pret grāmatu sērijas slikto puisi Drako Malfoju.) Brīdī, kad tiek publicēta rakstnieka grāmata, tā pieder arī tās lasītājiem, bet šķiet, ka Roulinga to nesaprot un grib sev paturēt ne tikai visu burvju pasauli, bet arī tiesības uztvert viņas rakstīto atšķirīgi.

“Poteriādes” politizēšana: Katrs, kurš seko Roulingai mikroblogošanas vietnē Twitter, zina, ka rakstniece aktīvi komentē politiskās norises pasaulē un regulāri kritizē ASV prezidentu Donaldu Trampu. Politiskā aktivitāte, protams, ir apsveicama, bet viņa dažādus politiskos procesus un aktualitātes sabiedrībā sasaista ar “Poteriādes” varoņiem un notikumiem. Piemēram, pēkšņi viņa atklāja, ka profesora Vilksona kļūšana par vilkaci esot HIV metafora, bet Cūkkārpas direktors Dumidors ir gejs, kaut gan grāmatās par to pat nebija doti mājieni. Donalda Trampa imigrantu politiku viņa ir salīdzinājusi ar Lorda Voldemorta cīņu pret visiem, kas neietilpa tīrasiņu burvju kategorijā, kā arī piebilda, ka Tramps ir daudz sliktāks par Voldemortu. Nezinu, vai šie izteikumi ir autores izmisīgi centieni atkal iebīdīt “Poteriādi” aktuālajās ziņās, bet viņai vajadzētu nošķirt politiku no daiļliteratūras, jo pēdējais, ko Harijam Poteram vajag, ir politiska piegarša. Piekrītu žurnālistes Lorenas Sazernas teiktajam, ka “Poteriāde” nav politikas rokasgrāmata, bet gan pasaka, kurai ar reālo pasauli ir maz kā kopīga, tāpēc tā nav piemērotākā literatūra, kuru citēt vai interpretēt atbilstoši tā brīža aktualitātēm pasaulē, jo reālajā pasaulē pasaku scenāriji nedarbojas. Turklāt mūsdienās Tramps ir visur, tāpēc būtu labi, ja viņš netiktu ievilkts arī populārajā burvju sāgā.

Neturēšanās pie sava teiktā: Kad Roulinga paziņoja, ka Cūkkārpas direktors ir homoseksuāls, viņas fani bija pārsteigti, bet daudzi vaicāja – kāda no tā visa jēga, jo grāmatu sērija pabeigta jau pirms laba laika? BET tad 2016. gada rudenī skatītāju vērtējumam tika nodots “Poteriādes” prīkvels “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt” (Fantastic Beasts and Where to Find Them), kurā būtiska loma atvēlēta arī Dumidora jaunības dienu sirdsāķītim Gelertam Grindevaldam. Pēc pirmās Fantastic Beasts filmas pirmizrādes tika paziņots, ka šīs filmu sērijas otrās daļas epicentrā būs Dumidora un Grindevalda konflikts, bet Dumidora seksuālā orientācija tajā netiks ne minēta, ne atainota. Šis fakts pilnīgi nevienu nesatrauktu, ja vien Roulinga pati iepriekš nebūtu paziņojusi, ka Cūkkārpas direktors ir gejs un viņu vienojušas romantiskas jūtas ar tumšo burvi Grindevaldu. Tad kāda bija šī paziņojuma jēga, ja autore šo faktu nebija minējusi “Poteriādes” grāmatās un negrasās to minēt arī filmās, kurās stāstīts par Dumidora jaunību un laikiem pirms Harija Potera dzimšanas? Vismaz man izskatās, ka šis paziņojums nebija nekas vairāk kā vēlme iegūt LGBT kopienas simpātijas un radīt ažiotāžu.

Nespēja uztvert jokus un neiedziļināšanās kontekstā: Jūtūbera PewDiePie fans esmu krietni īsāku laiku nekā Roulingas fans, bet, kad PewDiePie publicēja joku video, kurā bija iekļauta arī pasmiešanās par nacismu, un Roulinga to uztvēra ļoti saasināti, veltot jaunajam zviedram dzēlīgus komentārus, es par visiem 100% nostājos populārā jūtūbera pusē. Jebkurš, kurš skatās PewDiePie veidotos video, zina, ka viņš nav nacists un nemudina savus skatītājus uz nacistiskām darbībām, bet Roulinga nevilcinājās savā Twitter profilā pārpublicēt izgriezumus no kāda vox.com raksta, kurā jaunajam vīrietim tika piedēvēta arī rasistiska izturēšanās, kaut gan apsūdzības rasismā izrādījās nepamatotas. Turklāt šī nav vienīgā reize, kad Roulinga dalījusies ar saturu, kas izrauts no konteksta: 2017. gadā viņa dalījās ar video, kurā bija redzams, kā ASV prezidents Tramps “ignorē” ratiņkrēslā sēdoša puisēna sveicienam pastiepto roku. Beigās izrādījās, ka video ir rediģēts un tam ir nogriezts sākums, kurā redzams, kā prezidents Tramps ratiņkrēslā sēdošajam puisēnam velta ilgu un sirsnīgu sveicienu. (Tikai nepārprotiet – es totāli neesmu Trampa fans, bet man ļoti riebjas lietu izraušana no konteksta, īpaši jau tad, ja to dara žurnālisti vai cilvēki ar patiešām milzīgu ietekmi. Turklāt Tramps ir sastrādājis pietiekami daudz muļķību, lai nevienam viņa pretiniekam nerastos pat nepieciešamība kaut ko safabricēt vai izraut no konteksta.) Kas attiecas uz PewDiePie gadījumu – tu nedrīksti cilvēku nepatiesi apsūdzēt nacisma popularizēšanā un rasismā, bet pēc tam izlikties, ka nekas slikts taču nav noticis un tu neesi pielicis savu pirkstu cilvēka reputācijas un karjeras iedragāšanā.

Par spīti visam, varu teikt, ka joprojām turpināšu fanot par “Poteriādi”, bet no Roulingas viedokļu vai paziņojumu lasīšanas gan man turpmāk vajadzētu izvairīties. Varbūt arī kādam no jums pēdējo gadu laikā mainījušās domas par šo izcilo rakstnieci? Padalies komentāros ar savu viedokli!

Pikantā ķirbju biezzupa


Rudenī krāsaināka kļūst ne tikai daba mums visapkārt, bet arī ēdieni, kas tiek celti galdā. Tieši tāpēc vēlos ar jums, bloga lasītāji, padalīties ar vienu no manas ģimenes iecienītākajām rudens receptēm, kura īpaši aktuāla ir tieši rudenī, jo tās galvenā sastāvdaļa ir ķirbis. 

Sastāvdaļas:

ķirbis – 1kg;

burkāni – 500g;

ingvers – 2 šķēlītes;

kausētais siers (var izmantot arī saldo krējumu) – 200g;

kūpināta cūkgaļa – 300g (cūkgaļas vietā var ņemt kūpinātu “Rubeņu” vistu, bet veģetārieši var izmantot ķiploku vai siera grauzdiņus);

ķiploks – 2 daiviņas;

buljons – tik daudz, lai nosegtu ķirbjus un burkānus vārīšanas procesā;

karijs;

melnie pipari;

pētersīļi vai citi zaļumi.

Buljonu uzvāra un tam klāt liek ripiņās sagrieztus burkānus; kad burkāni sasnieguši pusgatavību, pievieno arī kubiņos sagrieztu ķirbi. Neilgi pirms vārīšanas beigām pievieno arī kariju, maltus melnos piparus un ingvera šķēlītes. Visu rūpīgi sablendē. Klāt pievieno kausēto sieru, saspiestu ķiploku un visu vēlreiz sablendē. Karstu biezzupu lej bļodās un pa virsu pārkaisa sasmalcinātus pētersīļus vai citus zaļumus un kubiņos sagrieztu, apceptu žāvēto cūkgaļu (der arī kūpināta vistas gaļa vai grauzdiņu kubiņi).

Nākamajā dienā šī zupa garšo vēl labāk nekā gatavošanas dienā, jo garšas ir kārtīgi savilkušās un ingvers atdevis savu asumu. (Tāpēc ar ingvera pievienošanu nevajadzētu pārspīlēt, jo tas asumu atdod pamazām.)

Lai jums krāsains un garšīgs šis rudens!

Neliels dzīves un bloga rudens “apdeits”


Pavisam nemanot ir pienācis rudens un dienas kļuvušas krietni īsākas, bet vakari garāki, kas nebūt nav slikta lieta, ja esi grāmatu lasītājs, rakstītājs vai kāds, kurš ir atkarīgs no seriālu skatīšanās. Rudens ir arī ražas laiks, tāpēc nolēmu jums, bloga lasītāji, nedaudz pastāstīt par to, kāda tad ir mana radošā raža.

Mana plānotāja 12. februāra ailītē ir rakstīts tikai viens teikums: Sāku rakstīt “Testu”. Tas arī ir iemesls, kāpēc kopš šī gada sākuma ieraksti blogā parādās daudz retāk. Vakarnakt aizgāju gulēt trijos naktī un pasmaidīju nedaudz nogurušu smaidu, kad redzēju, ka sarakstītā teksta apjoms pārsniedzis 150 lappušu atzīmi. Varoņi jau kopš vasaras sākuma sākuši dzīvot paši savas dzīves un iznīcinājuši manu domu par to, ka šis būs tikai garstāsts, jo, lai iecerēto pabeigtu, nepieciešamas vēl vismaz 100 lapaspuses. “Testa” galvenie varoņi ir četri arodvidusskolas pēdējā kursa studenti, kas, tuvojoties skolas izlaidumam, ne tikai sāk plānot nākotni, bet arī piedzīvo pārbaudījumus, kurus droši varētu nosaukt par viņu personīgo elli. Kad sāku rakstīt “Testu”, zināju, ka ar savu varoņu starpniecību vēlos runāt par problēmām, par kurām latviešu jauniešu literatūrā runāts maz, bet kuras eksistē daudzu jauniešu dzīvēs. Par sava darba nākotni minējumus šobrīd nevēlos izteikt, jo pagaidām tā vienīgais lasītājs esmu es pats un mans galvenais mērķis ir to pabeigt līdz gada beigām.

Ar grāmatu lasīšanu šogad man neveicas pārāk spīdoši, jo līdz septembra sākumam esmu izlasījis tikai vienpadsmit grāmatas, no kurām piecas ir sarakstītas vai tulkotas latviešu valodā, bet sešas angļu valodā. Līdz gada beigām ceru izlasīt arī Stīvena Kinga “Tas”, Ava Dellaira “Love Letters to The Dead”, Elizabetes Gilbertas “Lielo Burvību”, Patrika Nesa “Release”, kā arī, iespējams, Roberta Galbraita “Dzeguzes saucienu”, kuru jau esmu lasījis oriģinālvalodā. Lasīšanas plānos ietilpst arī Adama Silveras “They Both Die at The End”, Jasmine Warga “My Heart and Other Black Holes”, kā arī Becky Chamers “The Long Way to a Small, Angry Planet” grāmatu lasīšana, bet nezinu, vai ar saviem gausajiem lasīšanas tempiem ar tām visām tikšu galā līdz gada beigām.

Ja ir kas tāds, kam šogad laiku neesmu žēlojis, tad tie ir seriāli, jo skatāmo seriālu sarakstā ir American Gods, Girlboss, Riverdale, Mist, Skam, The Deuce, Duck Tales, Z: The Beginning of Everything, How to Get Away With Murder, Sense8, This Is Us, Stranger Things, Mom, Family Guy, Mr. Robot, Taboo, American Horror Story, American Crime Story, 13 Reasons Why un Teen Wolf. Jāatzīst, ka sešus no sarakstā minētajiem seriāliem šogad beidzu skatīties, jo vai nu tika pārtraukta to veidošana, vai arī tie vienkārši sāka mani garlaikot.

Bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama, tāpēc šogad savu pleilisti esmu papildinājis ar dažiem simtiem jaunu dziesmu. 8. septembrī sagaidījām Sema Smita atgriešanos ar singlu Too Good At Goodbyes un jau tuvāko mēnešu laikā pie klausītājiem nonāks viņa otrais studijas albums. Viens no gada patīkamākajiem atklājumiem bija repera Logic 5. maijā izdotais albums Everybody, kurš saturiski, manuprāt, ir viens no šī gada jēgpilnākajiem albumiem. 12. maijā tika izdots albums, kuru šogad gaidīju visvairāk: poproka grupas Paramore piektais studijas albums After Laughter, kurā depresīvi teksti sakausēti kopā ar dzīvespriecīgu instrumentālo pavadījumu. Pie 2017. gada jaunatklājumiem varu pieskaitīt arī rokgrupas PVRIS albumu All We Know of Heaven, All We Need of Hell, bet gada guilty pleasure titulu pavisam droši varu piešķirt dziedātājas Dua Lipa debijas albumam Dua Lipa.

Kā jums šogad veicas ar radošajiem darbiem un kultūras baudīšanu? Pastāstiet komentāros!

Parunāsim par garīgo veselību


Zīmējums: Dawid Planeta

Nesen, sākot skatīties kāda gados jauna vlogera video, kurā viņš runāja par savu pieredzi cīņā ar veģetatīvo distoniju un depresiju, nopriecājos, ka cilvēki par to atklāti runā, bet tā tas bija līdz brīdim, kad šis jaunietis ieteica ar šīm nopietnajām problēmām cīnīties, vairāk smaidot un domājot pozitīvi. Un tas mani pamatīgi nokaitināja, jo, radot maldinošu priekšstatu par nopietnām garīgajām slimībām, sabiedrībā netiek veicināta iecietība un izpratne, bet tiek panākts tieši pretējais – cilvēki, kam nekad nav bijusi saskarsme, piemēram, ar depresiju, sāk uzskatīt nopietnas slimības par kaprīzēm, kuras iespējams izārstēt ar biežāku smaidīšanu. 

Tovakar ilgi domāju, ko šis jaunietis gribēja panākt, publicējot šādu video?! Vākt skatījumus savam YouTube kanālam; iedvesmot vai uzmundrināt citus; izpelnīties līdzjūtību no sava vloga skatītājiem; piesaistīt iepriekš neuzrunātu auditoriju; patēlot ļoti nopietnu cilvēku, runājot par lietām, par kurām viņam, acīmredzot, ir ļoti niecīga saprašana? Iespējams, ir jārok dziļāk un pie vainas ir popkultūra, kas mīl romantizēt garīgās slimības, padarot tās par kaut ko stilīgu, māksliniecisku un bezgala romantisku, jo, iemīloties kādā, kas cieš no bipolārajiem traucējumiem, depresijas, obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem, viss taču ir tik skaisti un rožaini – gluži kā paranormālajā romancē, turklāt tas darbojas arī tad, ja no garīgās veselības problēmām ciet tu pats, jo tas tev ļauj kļūt par radošāku un daudz īpašāku personību tavas simpātijas acīs. Realitātē nekas no tā visa nav romantisks un visbiežāk tieši traucē izveidot attiecības, jo tu nejūties pārliecināts, ka otrs cilvēks tevi sapratīs un spēs pieņemt ar visām tavām garīgās veselības problēmām. (Tikai nepārprotiet: garīgās veselības problēmas nav pasaules gals, jo arī tad, ja tās ir tava ikdiena, joprojām ir iespējams veidot skaistas attiecības un radīt apbrīnojamu mākslu, bet tā tas ir nevis pateicoties šīm problēmām, bet gan par spīti tām.)

Tajā vakarā nostrādāja ne tikai manas dusmas, bet arī YouTube algoritmi, kuri, šķiet, atvainodamies man par iepriekš ieteikto video, piedāvāja noskatīties kādu citu video par depresiju. Skatoties 28 gadus vecās polietes Kat Napiorkowska video LIVING WITH DEPRESSIONman uzmetās zosāda un šķita, ka neko labāku un precīzāku par šo tematu neesmu redzējis, jo tajā absolūti perfekti parādīts tas, ko depresija nodara cilvēkam un kā viņš jūtas, kad depresija ienāk viņa dzīvē. Režisore/fotogrāfe/dizainere Katažina Napjorkovska savā YouTube kanālā publicējusi dažādus izpratni veicinošus video par depresiju, bipolārajiem traucējumiem, panikas lēkmēm, obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem un citiem svarīgiem tematiem, par kuriem sabiedrība nereti izvairās runāt vai runā ar izpratnes trūkumu. Tieši tāpēc, ja nezini, kāda ir dzīve ar garīgās veselības problēmām un vēlies to saprast, tad iesaku paviesoties šīs talantīgās polietes YouTube kanālā

Ko es ar šo vēlējos pateikt? Ja ciešat no garīgās veselības problēmām, tad nebaidieties meklēt palīdzību un runājiet ar sev tuviem cilvēkiem par to! Ja jums nav pieredzes ar garīgās veselības problēmām un jūs nezināt, kā tās izpaužas, labāk nerunāt neko, lai, labu gribot, neizdarītu kaitējumu. Pietiks ar to, ja ieklausīsities citos un būsiet atvērti diskusijai.

Par mūsdienu narcisiem un neparastā skaistumu


Foto: Fragments no Džona Viljamsa Vaterhausa gleznas “Echo And Narcissus”.

Klausoties beļģu dziedātāja Loïc Nottet debijas albumu Selfocracy, mani īpaši uzrunāja audio eseja Peculiar and Beautiful, kurā paustā doma, iespējams, ir simtiem gadu sena, tomēr īpaši aktuāla tā ir tieši divdesmit pirmajā gadsimtā – laikā, kad cilvēki iemīlas savos spoguļattēlos, dzenas pēc mistiskiem skaistuma standartiem, nicina sevi un baidās būt paši. 

Te beļģu dziedātāja audio esejas tulkojums latviešu valodā:

Kas ir spogulis?

Ko tas mums pastāsta?

Melus? Patiesību?

Ko tas atspoguļo?

To, kas mēs esam?

To, ko mēs vēlamies redzēt?

Es nezinu neko kaprīzāku par spoguli.

Tas var likt mums mīlēt vai nicināt to, kas mēs esam.

Mūsu seja, mūsu ķermenis, mēs paši, nekas no tā neizbēg.

Un šajā spēlē, kurā tas ir iepazinis visus slazdus un nepilnības,

Tas beigās nekad nezaudē.

Tas smejas par mūsu asarām un bailēm, un sāpēm.

Tas mūs izsmej.

Un kā mēs tam atmaksājam?

Mēs to iedrošinām.

Daži pat tic tam, ko spogulis saka, un pārdod savu ķermeni tam.

Daži sāk zaudēt svaru un naudu tikai lai tam izpatiktu.

Viņi iezīmē sevi ar neskaitāmām rētām,

Cerot, ka kādu dienu viņi kļūs skaistāki par Narcisu.

Un tikai Dievs zina, ka cilvēks, lai iegūtu visskaistāko smaidu,

Ir gatavs pārciest tūkstošiem pārbaudījumu.

Cik skumji…

Jo galu galā tieši būšana pašam par sevi

Ir tā, kas padara mūs neparastus un skaistus.

Bet cilvēks baidās,

Viņš baidās no savām atšķirībām,

Baidās no tā, ko citi varētu pateikt,

Baidās no tā, ko spogulis varētu padomāt.

Bailes, cik dīvaina sajūta.

To pārdozēšana var saindēt visu dzīvi.

Bet ļauj man dot tev padomu.

Saplēs to, saplēs spoguli.

Tas padara tevi aklu.

Un esi tu, vienkārši tu pats.

Ar to būs pietiekami.

Tici man.

 

Autors: Loïc Nottet

Blogam jauna adrese!!!


Foto autore: Spīgana Spektore

Pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti, izmantojot DGPyfrom domēnu, blogs ir mainījis savu nosaukumu un nu tas ir pārtapis DGFelton blogā! Kāpēc šādas pārmaiņas? 

Kad pirms septiņiem gadiem izveidoju blogu, nedomāju ne par to, cik viegli tas būs izrunājams vai atmiņā paturams, ne arī par nosaukuma jēgu – paņēmu savus iniciāļus (D. G.) un piemetu tiem klāt ne pārāk populāru, turklāt sarežģītu amerikāņu uzvārdu (Pyfrom) un bloga nosaukums/adrese/domēns bija gatavs. Tagad, domājot par to visu, brīnos, kā blogs ar tādu adresi spēja uzaudzēt tik plašu pastāvīgo lasītāju loku, kāds tas ir šobrīd. (Sirsnīgs paldies katram no jums par to!)

Kāpēc tieši DGFelton? D. G. ir mani iniciāļi, bet Felton ir tāds kā sava veida veltījums manai apmātībai ar Poteriādi un Slīdeni, jo blogā bieži rakstu par lietām, kas saistītas ar Dž. K. Roulingas daiļradi. Viens no maniem mīļākajiem Poteriādes varoņiem ir Drako Malfojs, kuram bērnībā es līdzinājos, jo biju kalsns, bāls puika ar platīnblondiem matiem. Tiešu atsauci uz šo literāro varoni nevēlējos izmantot, tāpēc aizņēmos aktiera Toma Feltona, kurš Poteriādes filmās atveido Drako, uzvārdu. Turklāt tagad mani sociālo tīklu konti ir saskaņoti ar bloga domēnu – Twitter: @DGFelton ; Instagram: @dgfelton ; Facebook: @DGFeltons .

Protams, mainot bloga domēnu, ir risks pazaudēt daļu no lasītājiem, jo daudzi mani šo gadu laikā iepazinuši kā DGPyfrom bloga autoru (par to liecina arī dati par Google veiktajiem meklējumiem), kā arī citur publicētās saites ar veco domēnu vairs nedarbojas, tāpēc arī klikšķu skaits noteikti ies mazumā. Tomēr nevar atšķirt jaunu grāmatas nodaļu, ja nav aizšķirta iepriekšējā, tāpēc priecāšos, ja būsiet kopā ar mani arī šajā jaunajā nodaļā.