jauni seriāli

Īsumā par aktuālajiem seriāliem


Jau sen esmu atmetis sev doto solījumu par neķeršanos klāt jauniem seriāliem, jo zinu, ka nespēju atturēties no šādiem kārdinājumiem, turklāt vainas apziņu nedaudz mazina fakts, ka seriālu skatīšanos parasti apvienoju ar treniņiem. Šoreiz pastāstīšu par četriem jauniem seriāliem, kas nonākuši manā jau tā garajā skatāmo seriālu sarakstā. 

Pirms sāku skatīties Deivida Ī. Kellija veidoto seriālu Big Little Lies, biju par to dzirdējis ļoti daudz slavinošu atsauksmju, kā arī četras Golden Globes balvas tā kontā un lieliskais aktieru sastāvs ir vērā ņemami kvalitātes rādītāji, tomēr seriāla skatīšanos nemitīgi atliku un tikai pēc blogera Andra ieteikuma nolēmu tam beidzot ķerties klāt. Kad biju noskatījies pēdējo pirmās sezonas sēriju, nodomāju: “Lūk, šādus seriālus vēlas redzēt cilvēki, kad sabiedrība runā par to, ka sievietēm biežāk jādod vadošas lomas filmās un seriālos.” Turklāt šis nav tikai sievietēm domāts seriāls par sievietēm, jo stāsts izstrādāts filigrāni un pasniegts tik saistoši, ka tā mērķauditorija ir katrs, kurš spēj novērtēt augsta līmeņa saturu. Jāatzīst, ka Big Little Lies saskatīju līdzības ar Marka Čerija radīto kulta seriālu Desperate Housewives, bet līdzības nav milzīgas, turklāt kvalitātes latiņu Kellijs uzstādījis daudz augstāk nekā Čerijs. Seriāla pamatā ir Laienas Moriartijas romāns “Lielie mazie meli”, kuru latviešu valodā izdevis “Apgāds Kontinents”. VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Kad sāku skatīties seriālu 9-1-1, kurā stāstīts par policistu, ugunsdzēsēju, paramediķu un glābšanas dienestu dispečeru ikdienu, nezināju, kas ir tā veidotāji, bet absolūti nebiju pārsteigts, kad uzzināju, ka tie ir Raiens Mērfijs un Breds Falčuks, kuri kopā strādājuši arī pie Glee, American Horror Story un Nip/Tuck veidošanas. 9-1-1 veidotāji palikuši uzticīgi ne tikai saviem iecienītajiem aktieriem (Konijai Britonai un Andželai Basetai), bet arī klišejām un banalitātēm, kuras bagātīgi iemūžinātas arī viņu iepriekš veidotajos seriālos. Lai arī seriāla ideja mani ārkārtīgi sajūsmināja un pat aizkustināja, izpildījums nav tas labākais – īpaši banāli šķiet izveidotie varoņi un viņu rīcība. Tas gan nenozīmē, ka 9-1-1 neturpināšu skatīties, jo tam ir arī labs potenciāls un daudz plusu. Piemēram, tajā atainotas pikantas, traģikomiskas, ironiskas, baisas un grūti izskaidrojamas situācijas, par kurām senākā un nesenākā pagātnē esam lasījuši medijos. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Un sarakstā vēl viens Raiena Mērfija radīts seriāls. Ja American Crime Story pirmajā sezonā Mērfijs skatītājiem izstāstīja stāstu par O. Dž. Simpsona tiesas prāvu, kas ir viena no Amerikas vēsturē visvairāk apspriestajām tiesas prāvām, tad seriāla otrajai sezonai Mērfijs izvēlējies kādu mazāk zināmu notikumu – modes dizainera Džanni Versačes slepkavību. American Crime Story: The Assassination of Gianni Versace viennozīmīgi ir viens no 2018. gada karstākajiem seriāliem, kuru noteikti nav noskatījusies vismaz viena persona: Džanni māsa Donatella Versače, kuru sāpina fakts, ka viņas brālis tiek atainots neatbilstoši tam, kāds viņš bija patiesībā. Par atainoto notikumu un personu atbilstību realitātei neesmu tiesīgs spriest, bet stāsts par sērijveida slepkavu Endrū Kunananu, kuru seriālā vienkārši fenomenāli atveido Glee zvaigzne Darens Kriss, ir patiešām aizraujošs un personīgi man līdz šim tas bija arī nezināms. Saprotu, kāpēc Donatella par šo visu nav sajūsmā, jo neviens nekad nepazīs viņas brāli tā, kā pazina viņa, bet jāatzīst, ka Mērfijs slavenā modes dizainera atainošanai seriālā veltījis patiešām cieņpilnu pieeju. Vismaz man, pateicoties Mērfija veikumam, radās iespaids, ka Džanni bijis patiešām sirsnīgs ģimenes cilvēks ar stingriem principiem. VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

Pagājušā gada nogalē filmu un seriālu straumēšanas vietne Netflix pārrakstīja kompānijas vēsturi, piedāvājot saviem skatītājiem pirmo oriģinālseriālu vācu valodā – Dark. Skatītāji tā īsti vēl nebija iepazinuši seriālu, kad tas jau tika salīdzināts ar populāro fantastikas seriālu Stranger Things un citiem sižetiski kaut nedaudz līdzīgiem seriāliem. Saprotu, kāpēc šie salīdzinājumi, jo neko absolūti nebijušu Dark nepiedāvā – tajā ir neizskaidrojama cilvēku pazušana, ceļošana laikā, ģimenes un savstarpējo attiecību drāmas, kā arī daudz kas cits vairāk vai mazāk jau redzēts. Lai arī biju noskaņojies šo seriālu iemīlēt, to izdarīt man ārkārtīgi traucēja samudžinātie varoņu raduraksti un attiecību līkloči, kas, protams, piešķir stāstam intrigu, bet vienlaicīgi arī pārmērīgi sarežģī skatīšanās procesu un neļauj skatītājam atslābt. Lielākie seriāla plusi noteikti ir aktieri, Eiropas kino tipiskais šarms un īstums, kā arī tumši valdzinošā noskaņa un dabasskati. VĒRTĒJUMS: 7/10

Un kuri ir tavi šī gada favorīt-seriāli? Varbūt arī tu skaties kādu no rakstā minētajiem seriāliem? 

Advertisements

Neliels dzīves un bloga rudens “apdeits”


Pavisam nemanot ir pienācis rudens un dienas kļuvušas krietni īsākas, bet vakari garāki, kas nebūt nav slikta lieta, ja esi grāmatu lasītājs, rakstītājs vai kāds, kurš ir atkarīgs no seriālu skatīšanās. Rudens ir arī ražas laiks, tāpēc nolēmu jums, bloga lasītāji, nedaudz pastāstīt par to, kāda tad ir mana radošā raža.

Mana plānotāja 12. februāra ailītē ir rakstīts tikai viens teikums: Sāku rakstīt “Testu”. Tas arī ir iemesls, kāpēc kopš šī gada sākuma ieraksti blogā parādās daudz retāk. Vakarnakt aizgāju gulēt trijos naktī un pasmaidīju nedaudz nogurušu smaidu, kad redzēju, ka sarakstītā teksta apjoms pārsniedzis 150 lappušu atzīmi. Varoņi jau kopš vasaras sākuma sākuši dzīvot paši savas dzīves un iznīcinājuši manu domu par to, ka šis būs tikai garstāsts, jo, lai iecerēto pabeigtu, nepieciešamas vēl vismaz 100 lapaspuses. “Testa” galvenie varoņi ir četri arodvidusskolas pēdējā kursa studenti, kas, tuvojoties skolas izlaidumam, ne tikai sāk plānot nākotni, bet arī piedzīvo pārbaudījumus, kurus droši varētu nosaukt par viņu personīgo elli. Kad sāku rakstīt “Testu”, zināju, ka ar savu varoņu starpniecību vēlos runāt par problēmām, par kurām latviešu jauniešu literatūrā runāts maz, bet kuras eksistē daudzu jauniešu dzīvēs. Par sava darba nākotni minējumus šobrīd nevēlos izteikt, jo pagaidām tā vienīgais lasītājs esmu es pats un mans galvenais mērķis ir to pabeigt līdz gada beigām.

Ar grāmatu lasīšanu šogad man neveicas pārāk spīdoši, jo līdz septembra sākumam esmu izlasījis tikai vienpadsmit grāmatas, no kurām piecas ir sarakstītas vai tulkotas latviešu valodā, bet sešas angļu valodā. Līdz gada beigām ceru izlasīt arī Stīvena Kinga “Tas”, Ava Dellaira “Love Letters to The Dead”, Elizabetes Gilbertas “Lielo Burvību”, Patrika Nesa “Release”, kā arī, iespējams, Roberta Galbraita “Dzeguzes saucienu”, kuru jau esmu lasījis oriģinālvalodā. Lasīšanas plānos ietilpst arī Adama Silveras “They Both Die at The End”, Jasmine Warga “My Heart and Other Black Holes”, kā arī Becky Chamers “The Long Way to a Small, Angry Planet” grāmatu lasīšana, bet nezinu, vai ar saviem gausajiem lasīšanas tempiem ar tām visām tikšu galā līdz gada beigām.

Ja ir kas tāds, kam šogad laiku neesmu žēlojis, tad tie ir seriāli, jo skatāmo seriālu sarakstā ir American Gods, Girlboss, Riverdale, Mist, Skam, The Deuce, Duck Tales, Z: The Beginning of Everything, How to Get Away With Murder, Sense8, This Is Us, Stranger Things, Mom, Family Guy, Mr. Robot, Taboo, American Horror Story, American Crime Story, 13 Reasons Why un Teen Wolf. Jāatzīst, ka sešus no sarakstā minētajiem seriāliem šogad beidzu skatīties, jo vai nu tika pārtraukta to veidošana, vai arī tie vienkārši sāka mani garlaikot.

Bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama, tāpēc šogad savu pleilisti esmu papildinājis ar dažiem simtiem jaunu dziesmu. 8. septembrī sagaidījām Sema Smita atgriešanos ar singlu Too Good At Goodbyes un jau tuvāko mēnešu laikā pie klausītājiem nonāks viņa otrais studijas albums. Viens no gada patīkamākajiem atklājumiem bija repera Logic 5. maijā izdotais albums Everybody, kurš saturiski, manuprāt, ir viens no šī gada jēgpilnākajiem albumiem. 12. maijā tika izdots albums, kuru šogad gaidīju visvairāk: poproka grupas Paramore piektais studijas albums After Laughter, kurā depresīvi teksti sakausēti kopā ar dzīvespriecīgu instrumentālo pavadījumu. Pie 2017. gada jaunatklājumiem varu pieskaitīt arī rokgrupas PVRIS albumu All We Know of Heaven, All We Need of Hell, bet gada guilty pleasure titulu pavisam droši varu piešķirt dziedātājas Dua Lipa debijas albumam Dua Lipa.

Kā jums šogad veicas ar radošajiem darbiem un kultūras baudīšanu? Pastāstiet komentāros!

Īsumā par dažiem seriāliem


Šogad seriāliem laiku patiešām neesmu žēlojis, jo, apkopojot skatāmo seriālu sarakstu, nonācu pie skaitļa 17, bet esmu drošs, ka kādu noteikti esmu aizmirsis pieskaitīt. Šoreiz īsumā pastāstīšu par trīs saturiski un kvalitātes ziņā ļoti atšķirīgiem seriāliem, kuri manā uzmanības lokā nonāca tikai pēdējo mēnešu laikā. 

Kad lasīju Nīla Geimena grāmatu “Amerikāņu dievi”, nebiju pārāk lielā sajūsmā par cienījamā rakstnieka veikumu, bet, kad uzzināju, ka šis darbs tiks ekranizēts seriāla formātā, turklāt pie stāsta iedzīvināšanas kustīgajās bildēs strādās seriāla “Hanibāls” radītājs Braiens Fullers, biju pārliecināts, ka šis noteikti būs viens no maniem 2017. gada must-see. American Gods seriālā stāstīts par aizmirstiem un mūsdienu sabiedrības radītiem dieviem, kas cenšas izdzīvot, kā arī novākt no sava ceļa konkurentus, lai nostiprinātu, saglabātu vai atgūtu savu vietu uz pielūgsmes pjedestāla. Šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad ekranizācija pārspēj grāmatu, jo Fullers padarījis Geimena radīto stāstu dziļāku, varoņus daudz-dimensionālus, kā arī piešķīris stāstam vērienu un izsmalcinātu ekstravaganci. Skatītājus ar savu sniegumu priecē gan labi zināmi aktieri (Emīlija Brauninga, Džiliana Andersone, Ians Makšeins), kā arī mazāk zināmi, bet ne mazāk lieliski talanti (Rikijs Vitls, Brūss Langlijs, Pablo Šraibers). VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Nemelošu, bieži vien sanāk plūst līdzi straumei un noskatīties ko tādu, ko nemaz nebiju plānojis skatīties. Tā bija arī ar Roberto Agiresa-Sakasas radīto seriālu Riverdale, kura pamatā ir populārie Archie komiksi. Seriālā stāstīts par Riverdeilas mazpilsētā dzīvojošo Ārčiju, kurš kopā ar draugiem izmeklē sava skolasbiedra slepkavību. Riverdeilā visi ir skaisti, pat skolas nūģi un skolēnu vecāki, kā arī visas intrigas un to risināšana neiztiek bez teatrāla dramatiskuma, kas piešķir seriālam ne tikai sintētisku piegaršu, bet arī laupa ticamības momentu. Pieļauju, ka tieši aktieru vizuālais izskats ir iemesls, kāpēc seriāls ir tik ļoti populārs pusaudžu vidū, jo nekā cita, par ko sajūsmināties, Riverdeilā nav. Seriāls nepiedāvā neko jaunu, aktieru sniegums ir vājš un sižets arī nav pārāk aizraujošs. VĒRTĒJUMS: 4/10

Stīvens Kings ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem, bet par viņa grāmatu ekranizācijām gan reti esmu sajūsmā, jo tās kādos 90% gadījumu ir vājas vai pat izcili draņķīgas. (Ir arī patīkami izņēmumi, piemēram: Stand by MeThe ShiningThe Green Mile un The Shawshank Redemption.) Šovasar pie skatītājiem nonāca Kinga grāmatas The Mist ekranizācija, kuras veidotājs ir Kristians Torps. (Šis Kinga darbs ticis ekranizēts jau 2007. gadā, kad skatītāju vērtējumam tika nodota diezgan viduvēja, bet noteikti ne draņķīga filma.) Iespējams, Kingam vajadzēja samierināties ar vienu The Mist ekranizāciju, jo 2017. gada veikums ir tik vājš, ka ir sāpīgi to skatīties, turklāt jaunais seriāls ļoti atgādina kādu citu Kinga romāna ekranizāciju – Under The Dome. (Tikai šoreiz kupola vietā ir slepkavnieciska migla.) VĒRTĒJUMS: 3/10

Komentāros padalies, ar kādiem seriāliem tu šovasar sevi izklaidē?

Pati sev priekšniece


Par Sofiju Amoruso noteikti dzirdējuši daudzi, īpaši jau daiļā dzimuma pārstāves, kuras lasījušas viņas pretrunīgi vērtēto autobiogrāfiju #Girlboss. Mūsdienās tikai retais bestsellers netiek ekranizēts un šis gadījums nav izņēmums, jo šī gada 21. aprīlī pie skatītājiem nonāca Netflix paspārnē tapušais seriāls Girlboss, kura pamatā ir Amoruso sarakstītā grāmata. 

Seriāla galvenā varone Sofija (Brita Robertsone) ir jauna sieviete, kura gan tiešā, gan pārnestā nozīmē mētājas pa dzīvi, nezinot, ko tajā vēlas sasniegt. Viņa zog, rakņājas pa miskastēm, regulāri kavē īres maksājumus, kā arī sāk strādāt algotu darbu tikai tāpēc, lai saņemtu veselības apdrošināšanu. Kādu dienu, kad viņa iepērkas lietoto preču veikalā un atrod retu vintage ādas jaku, dzimst ideja par lietotu apģērbu pārdošanu internetā. Ideja pāraug nopietnā biznesā un kļūst par pirmo lietu Sofijas dzīvē, kas rada viņā patiesu aizrautību, turklāt palīdz apmaksāt visus rēķinus. Šķiet, viņai ir viss laimīgai dzīvei – sapņu darbs, kurā viņa ir pati sev priekšniece, lieliska labākā draudzene (Elija Rīda) un mīlošs puisis (Džonijs Simonss), tomēr visam pa vidu ir viņas samezglotās attiecības ar tēvu (Dīns Noriss), kā arī pašas sarežģītais un bieži vien neciešamais raksturs, kas sagādā viņai ne vienu vien problēmu biznesā un attiecībās.

Foto: Kadrs no seriāla.

Jāatzīst, ka seriālu sāku skatīties tikai tāpēc, ka mani vienmēr interesējusi veiksmes stāstu dzimšana un biznesa aizkulises, kas šajā seriālā parādītas diezgan spilgti, liekot uzsvaru uz to, cik ļoti trausls ir tieši bizness internetā. Skatoties Girlboss, nesaņēmu gluži to kvalitātes līmeni, kādu biju gaidījis, un jau pēc pirmo pāris sēriju noskatīšanās gribēju tam atmest ar roku. Seriāla veidotāji Girlboss pieteikuši kā komēdijseriālu, tomēr uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt, cik reizes iesmējos visu trīspadsmit sēriju garumā. Pozitīvā ziņa – seriāls ar katru nākamo sēriju kļūst saturiski kvalitatīvāks. Negatīvā ziņa – galvenā varone ir egocentriska un kaitinoša gandrīz visas pirmās sezonas garumā. Nezinu, vai īstā Sofija Amoruso arī dzīvē ir tik kaitinoša vai arī pie vainas seriāla veidotāju tieksme pārspīlēt, bet skaidrs ir tas, ka tādu draudzeni kā Sofija gribētu retais, jo Robertsones atveidotā biznesmene vairumam skatītāju rada antipātijas.

Seriāla galvenā veidotāja ir Keja Kanona, kurai palīdz vesela virkne producentu – viņu vidū aktrise Šarlīze Terona un arī pati Sofija Amoruso. Daudzus varētu pārsteigt tas, ka Amoruso ieņem producentes lomu seriālā, kurā viņa pati parādīta ne tajā labākajā gaismā. Iespējams, veiksmīgā biznesmene nevēlas liekuļot un ļauj sevi parādīt tādu, kāda viņa savā karjeras sākumposmā patiešām ir bijusi. Neesmu lasījis #Girlboss grāmatu, tāpēc nezinu, kas no šī stāsta turpmāk gaidāms, bet ļoti ceru, ka nākamajās seriāla sezonās, ja tādas būs, varēsim vērot galvenās varones izaugsmi, jo, ja šis elements nesekos, seriālu sagaida mēslaine.

Var jau būt, ka seriāls bija iecerēts kā iedvesmojošs un sievietes spēku cildinošs, bet vismaz pirmajā sezonā to var raksturot ar vārdiem: kaitinošs, sekls un nesmieklīgs.

VĒRTĒJUMS: 5/10

13 iemesli, kāpēc?


Viens no 2017. gada karstākajiem seriāliem pavisam noteikti ir Braiena Jorkija radītais pusaudžu/jauniešu seriāls 13 Reasons Why, kura pamatā ir tāda paša nosaukuma grāmata, kuras autors ir Džejs Ašers. Video straumēšanas servisā Netflix seriāla pirmā sezona tika publicēta šī gada 31. martā. 

Seriāla galvenais varonis Klejs Džensens (Dilans Minnets) saņem sūtījumu ar kasetēm, kuras ierunājusi viņa skolasbiedrene Hanna Beikere (Ketrīna Lengforda). Jaunā meitene samērā nesenā pagātnē izdarījusi pašnāvību un šajās kasetēs, kuras tiek nodotas cilvēkiem, kas tieši vai netieši vainojami viņas nāvē, viņa atklāj trīspadsmit iemeslus, kas noveda viņu līdz tik šausminošam un neatgriezeniskam solim. Klausoties kasetes, puisis uzzina daudz jauna par saviem līdzcilvēkiem, skolas biedriem, kā arī par Hannu, tomēr šis process Klejam ir emocionāli smags un mokošs, jo viņš meiteni klusībā mīlēja.

Grāmatas ekranizēšanas tiesības pirms dažiem gadiem iegādājās dziedātāja Selēna Gomesa un viņas māte Mendija, lai radītu televīzijas seriālu, kurā Hannas lomu atveidotu pati Gomesa, tomēr 2015. gadā stafeti pārņēma Netflix un ieviesa būtiskas izmaiņas, ļaujot dziedātājai ieņemt izpildproducentes krēslu. Šķiet, ka galarezultātu neviens nebija gaidījis tik spožu, jo kritiķu atsauksmes ir lielākoties pozitīvas, IMDb vērtējums ir 9,1, Rotten Tomatoes tas saņēmis 93% svaiguma rādītāju, turklāt pašlaik šis ir pusaudžu un jauniešu vidū aktuālākais seriāls.

Par spīti tam, ka seriāla pirmā sezona sastāv no 13 apmēram piecdesmit minūšu garām sērijām, visas sērijas noskatījos dažu dienu laikā, jo seriāla veidotāji ļoti veiksmīgi pārnesuši grāmatas saturu uz kustīgajām bildēm, noslēdzot katru sēriju ar mazuma piegaršu. Turklāt vislielākā mazuma piegarša paliek tieši pēc trīspadsmitās sērijas, jo skatītājs tiek atstāts neziņā par tik daudzu seriāla varoņu likteņiem – dažus skatītājs noteikti paspējis iemīļot, bet pret dažiem noteikti radusies liela nepatika un pat riebums. Lai arī viss Džeja Ašera grāmatas saturs izmantots jau pirmajā sezonā un grāmatai nav ne prīkvela, ne turpinājuma, ir pamats cerēt, ka jau nākamajā gadā pie skatītājiem nonāks seriāla otrā sezona. Zinātāji apgalvo, ka tuvāko nedēļu laikā seriāla veidotāji nāks klajā ar paziņojumu par 13 Reasons Why nākotni.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla tēmu kaleidoskops ir ārkārtīgi daudzveidīgs, jo tajā tiek runāts par emocionālo un fizisko vardarbību, garīgās veselības problēmām, seksuālo vardarbību, ģimenes attiecībām, draudzību, jauniešu alkoholismu, narkotikām, homoseksualitāti, rīcības sekām, dzīvi trūkumā, pirmo mīlestību un daudz ko citu. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad jauniešu seriāla veidotāji izvēlējušies aktierus, kas patiešām izskatās pēc apmēram 17-19 gadus veciem jauniešiem, turklāt aktieru atlases veicēji ir padomājuši arī par to, lai aktieri būtu atšķirīgi un katrs ar kaut ko izceltos.

Sākumā gan nedaudz vīpsnāju par to kasešu būšanu, jo tomēr ir 21. gadsimts, taču ātri vien tika paskaidrots, kāpēc tieši kasetes, un skaidrojums šķita vairāk kā tikai pārliecinošs; tikai visu laiku domāju arī par to, vai nevienam atskaņotājs neierāva kasetes lenti, kā arī par to, kurš tās kasetes pēc klausīšanās pārtina. Vislielākās pretenzijas man radīja grims, jo “ievainojumi” uz aktieriem bija uzmālēti tik nekvalitatīvi, ka bija sāpīgi uz to skatīties; skatījos un gaidīju, kad atlobīsies kāda rēta vai uztūkums. (Spoiler alert: viss turējās savās vietās visu 13 sēriju garumā.)

Trīspadsmitās sērijas beigās apmēram kļūst skaidrs, kas būs otrās sezonas centrā, un, ja šīs aizdomas izrādīsies patiesas, 13 Reasons Why pēc pirmajām 13 sērijām kļūs tikai un vienīgi saturiski tumšāks un saspringtāks.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Savu emociju un interneta tīklos


mr-robot-55682c155114bManuprāt, divdesmit pirmajā gadsimtā katram ir skaidrs, ka nav lielākas ilūzijas par drošību internetā. Brīdī, kad tu sāc aktīvi darboties internetā, tev jārēķinās ar to, ka kāds šo informāciju var izmantot cīņā pret tevi. Pēdējo gadu laikā gaisā izkūpējušas pēdējās ilūzijas par drošību internetā, jo nozagti slavenību kailfoto, politiķu e-pasti, interneta pārlūkošanas vēstures un svarīgi dokumenti vairs nav nekas neparasts. Par to tad arī Sema Esmeila radītais seriāls Mr. Robot

Seriāla galvenais varonis ir Ņujorkā dzīvojošais Eliots (Rami Maleks), kurš strādā datordrošības uzņēmumā Allsafe par drošības speciālistu. Viņš ir noslēgts un nerunīgs vīrietis, kurš regulāri apmeklē psihoterapeiti, jo viņš cīnās ar depresiju un sociālo fobiju, turklāt brīžiem Eliotam ir grūti nošķirt realitāti no savas iztēles augļiem. Sarežģīto situāciju vienkāršāku nepadara jaunā vīrieša atkarība no narkotikām.

Kādu dienu Eliotu uzmeklē Misters Robots (Kristians Sleiters), kurš piedāvā Eliotam pievienoties hakeru komandai Fsociety, kuras galvenais mērķis ir atcelt visus parādus, vēršoties pret Allsafe klientu E Corp, kas ir viena no pasaules lielākajām un ietekmīgākajām korporācijām.

Sākot skatīties Mr. Robot, vilku daudzas paralēles starp Eliotu un “Meitene ar pūķa tetovējumu” filmas galveno varoni Līsbetu Salanderi, jo šiem kolorītajiem varoņiem nenoliedzami ir daudz kopīga, tomēr arī atšķirīgā netrūkst. Piemēram, Līsbeta ir daudz brutālāka un emocionāli vēsāka par Eliotu, bet Eliots savu plānu ziņā pārspēj Līsbetu, jo vīrieša ieceres ir daudz grandiozākas un pārdrošākas. Par seriāla sižetu gan neko vairāk nestāstīšu, jo Mr. Robot ir pilns ar sižeta pavērsieniem, kuru atklāšana noteikti sabojās intrigu tiem, kas vēl tikai plāno sākt skatīties šo seriālu.

Foto no kreisās: Misters Robots (Kristians Sleiters) un Eliots (Rami Maleks)

Foto no kreisās: Misters Robots (Kristians Sleiters) un Eliots (Rami Maleks)

Šajā seriālā stāstīts ne tikai par hakeriem, kas cīnās pret naudas un varas kāriem cilvēkiem, kuri pārvalda pasauli, bet arī par narkotiku atkarību, garīgās un emocionālās veselības problēmām, kā arī par cilvēku savstarpējām attiecībām. Ne bez iemesla daudzas epizodes no seriāla iemantojušas patiešām lielu popularitāti Youtube un Facebook vietnēs, kur ar seriāla fragmentiem, kuros Eliots runā par vientulību, organizēto reliģiju un sabiedrību, dalījušies miljoniem cilvēku. Rami Maleka emocionālais un fenomenālais sniegums seriālā pagodināts ar Emmy balvu un divām Golden Globe nominācijām. Jāatzīst, ka arī par pārējiem seriāla aktieriem esmu sajūsmā: Sleitera atveidotais Misters Robots ir izcils, Kārlijas Čeikinas atveidotā hakere Darlīna ir seriāla badass deva, Poršas Dabldejas atveidotā Eliota bērnības dienu draudzene Andžela lieliski parāda to, kā cilvēku ietekmē vara, Martina Valstroma atveidotais E Corp IT daļas vadītājs brīžiem liek uzmesties zosādai, bet viņa sievas atveidotāja Stefānija Korneliusena ir elektrizējoša – reizē biedējoša un valdzinoša. Ir ļoti viegli emocionāli pieķerties šim aktieru sastāvam, jo savus varoņus viņi atveido izcili, ieguldot darbā sirdi un dvēseli.

Foto: Darlīna un Eliots

Foto: Darlīna (Kārlīna Čeikina) un Eliots (Rami Maleks)

Ļoti simpatizē, ka seriāla varoņi nav attēloti kā pārcilvēki, kuriem nav vājību, turklāt daiļā dzimuma varones nav attēlotas kā bezspēcīgas būtnes, kuras to vien gaida, kad ieradīsies glābējs, kurš atrisinās visas problēmas. Mr. Robot varoņi ir daudzdimensionāli, ļoti īsti un ticami, tāpēc nepilnu stundu gara seriāla sērija Eliota kompānijā paskrien nemanot. Seriālu var skatīties arī cilvēki, kas sevi neuzskata par IT ekspertiem, jo Mr. Robot veidotāji nav pārāk koncentrējušies uz sarežģītu algoritmu skaidrošanu skatītājiem.

Seriālam attīstoties, arvien lielāks uzsvars tiek likts uz vientulības tēmu, jo tehnoloģiju laikmetā, kad viens no otra esam zvana vai pāris klikšķu attālumā, notiek paradokss: cilvēki kļūst arvien vientuļāki un, pateicoties tehnoloģijām, atsvešinās no tuviniekiem un sabiedrības. Viegla paranoja pēc seriāla skatīšanās ir garantēta, jo Mr. Robot vēlreiz atgādina jau zināmo – jebkas, ko tu internetā dari šķietami konfidenciāli, kādu dienu var tikt izmantots pret tevi vai arī var tikt publiskots. P. S. Neaizmirsti aizlīmēt sava datora web-kameru.

Pašlaik pieejamas divas seriāla sezonas, bet jau šogad pie skatītājiem nonāks Mr. Robot trešā sezona. Manuprāt, šis ir viens no labākajiem pēdējās desmitgades seriāliem.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Tie esam mēs


THIS IS US -- Pictured: "This Is Us" Key Art -- (Photo by: NBCUniversal)

2016. gads mūs lutinājis ar patiešām lieliskiem seriāliem: vasarā skatītāju vērtējumam tika nodots Daferu brāļu lolojums Stranger Things un Vačovsku māsu veidotais zinātniskās fantastikas darbs Sense8, bet rudens sākumā pie skatītājiem nonāca Dana Fogelmana seriāls This Is Us. Atšķirībā no Daferu un Vačovsku darbiem, Fogelmans savā seriālā nav izmantojis fantāzijas un fantastikas žanru elementus (ja vien neskaita to epizodi, kurā viens no seriāla varoņiem iedzer halucinogēno sēņu kokteili). 

Seriāla galvenie varoņi ir Džeks (Milo Ventimiglia) un Rebeka (Mandy Moore), kuri gaida pasaulē nākam trīnīšus. Diemžēl dzemdībās viens no bērniem mirst, radot sirdssāpes jaunajiem vecākiem, bet jau pavisam drīz zaudētais mazulis tiek aizstāts ar tumšādainu bērnu, kuru kāds pametis pie ugunsdzēsēju depo. Kad Džeka un Rebekas bērni svin savu trīsdesmit sesto dzimšanas dienu, tiek parādīts, par ko viņi kļuvuši: adoptētais Rendals (Sterling K. Brown) ir izveidojis veiksmīgu karjeru un dzīvo kopā ar mīlošu sievu un divām burvīgām meitām, Kevins (Justin Hartley) ir vecpuisis, kas filmējas muļķīgā, bet skatītāju iecienītā situāciju komēdijā, bet Keita (Chrissy Metz) ir Kevina asistente, kas cīnās ar savām liekā svara problēmām. 

Sākumā seriāla sižets šķiet gaužām vienkāršs un pat nedaudz banāls, bet ar katru nākamo sēriju tas tiek savīts gluži kā zirnekļu tīkls, padarot varoņus dziļākus un viņu rīcību neviennozīmīgi vērtējamu. Seriāla darbība galvenokārt norisinās laikā, kad adoptētais brālis un dvīņi jau ir trīsdesmit sešus gadus veci, bet seriāla veidotāji lielu uzmanību veltījuši arī viņu vecāku attiecībām pirms bērnu nākšanas pasaulē, kā arī seriālā tiek ieskicēts tas, kā bērni dzīvojuši, kad viņi bija deviņus un piecpadsmit gadus veci. Pieļauju, ka turpmākajās sērijās This Is Us veidotāji pievērsīsies arī citiem seriāla varoņu dzīves posmiem.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla uzbūve ir ļoti veiksmīgi izveidota, jo ļauj ne tikai labāk iepazīt galvenos varoņus, bet arī ļauj skatītājiem saprast to, kāpēc Rendala, Keitas un Kevina dzīves izveidojušās tieši tādas, kādas tās ir. Turklāt jāatzīst, ka šī “ceļošana laikā” lieliski spēj radīt intrigu, jo, redzot kādu notikumu trīsdesmit sešus gadus veco varoņu dzīvēs, gribas uzzināt, kāds notikums pagātnē viņus novedis līdz šādai situācijai. (Konkrētus piemērus neminēšu, lai nebojātu skatīšanās prieku tiem, kas vēl tikai plāno sākt skatīties This Is Us.)

This Is Us ir ļoti sirsnīgs un dzīvesgudrs seriāls, kas skatītājiem parāda to, ka ģimenes dzīve pavisam noteikti nav nekāds rožu lauks, bet tajā ir no visa pa druskai: laime, bēdas, sāpes, šaubas, neziņa, dusmas, domstarpības, konkurence, cīņa par vecāku atzinību, patiesa draudzība, beznosacījumu mīlestība un daudz kas cits. Seriāla veidotāji atraduši lielisku balansu starp drāmu un komēdiju, radot patiešām lielisku seriālu, kurš nav muļķīgi pārsātināts ar jokiem, kā arī nav pārlieku depresīvs. Tieši tāda taču ir arī reālā dzīve – kaut kas pa vidu drāmai un komēdijai.

VĒRTĒJUMS: 9/10