Mikroblogošanas vietnē Twitter pēdējo nedēļu laikā tik aktīvi un bieži jūsmoju par Sema Levinsona radīto jauniešu seriālu Euphoria, ka sapratu – drīz saviem sekotājiem apnikšu, kā arī apjautu, ka ar 280 rakstu zīmēm ir par maz, lai izliktu ārā visu, kas man sakāms par šo HBO seriālu. Tieši tāpēc atsauksme blogā ir tikai un vienīgi loģisks solis.
Seriāla pirmā sērija pie skatītājiem nonāca 2019. gada 16. jūnijā un tā pārsteidza ar nefiltrētu un seksuāli uzlādētu saturu, kura dēļ noteikti atkārās ne viens vien žoklis, bet tikumīgākie skatītāji droši vien riebumā novērsās vai drudžaini taustījās pēc validola. Diemžēl tikumības sargus man jāapbēdina, jo visu astoņu sēriju garumā tiek runāts gan par seksu, gan par narkotikām, kā arī netrūkst ļoti grafisku ainu – piemēram, vēmekļos guļoša narkomāne, kailas krūtis, dzimumlocekļi un to bildes varoņu telefonos utt. Tomēr Levinsons šīs ainas seriālā nav iekļāvis tikai tāpēc, lai skatītājus šokētu, bet gan lai padarītu savu darbu maksimāli īstu un pietuvinātu realitātei, jo jauniešu dzīve taču nesastāv tikai no mācībām, vienradžiem un pastaigām ziedu pļavās. Nefiltrētās ainas seriālā iederas tik ļoti dabiski, ka jau pēc dažām sērijām skatītāji tām vairs nepievērš īpašu uzmanību, jo tās organiski saplūst ar stāstījumu, paspilgtinot ticamības momentu.
Foto: Euphoria meitenes Helovīna epizodes tērpos.
Katras sērijas (izņemot sezonas noslēguma sēriju) epicentrā ir kāds jaunietis: Rū (Zendaya), kura cieš no depresijas un smagas narkotiku atkarības, kas viņu reiz jau gandrīz ievedusi kapā; Neits (Jacob Elordi), kurš ir vardarbīgs manipulators un zelta puisēns no ietekmīgas ģimenes, kuras galva dzīvo dubultu dzīvi; Keta (Barbie Ferreira), kura pārvar savus kompleksus par svaru, apzinās savas seksualitātes spēku un sāk strādāt seksa video čatā; Džūlza (Hunter Schafer) – transseksuāla meitene, kura labprātīgi piekrīt destruktīvām īstermiņa attiecībām ar internetā iepazītiem vīriešiem, kā arī pamanās savaldzināt trauslo un atkarību mākto Rū; Medija (Alexa Demie), kura ir skaista, seksapīla un pašpārliecināta, bet nespēj izbeigt fiziski vardarbīgās attiecības ar Neitu; Kriss (Algee Smith), kurš cenšas piepildīt sava tēva sapni par veiksmīga amerikāņu futbolista karjeru, bet nespēj gūt vērā ņemamus panākumus ne futbola laukumā, ne attiecībās ar draudzeni Kesiju; Kesija (Sydney Sweeney), kura skolā izpelnījusies vieglas uzvedības meitenes slavu, bet patiesībā ir ļoti trausla un salauzta dvēsele, kas meklē cilvēcisku siltumu un mīlestību visās nepareizajās vietās. Neviens no Euphoria varoņiem nav tikai melns vai balts, kā arī sākotnējais iespaids par kādu no personāžiem var izrādīties maldīgs, jo Levinsons tēlus radījis pietiekami daudz-dimensionālus, lai skatītājiem netrūktu pārsteigumu un sirdī iezagtos žēlums pret kādu, kurš sākotnēji šķitis ļaunais, vai dzimtu dusmas pret kādu, kurš šķitis pozitīvais tēls.
Foto: Kadrs no seriāla.
Seriāla galveno aktieru buķeti sastāda lielākoties mazpazīstami aktieri, bet tajā netrūkst arī daži plaši zināmi vārdi – seriāla “Grejas anatomija” zvaigzne Ēriks Deins, dziedātāja un Disneja kanāla zvaigzne Zendaja, kura, pateicoties Rū lomai seriālā, veiksmīgi atbrīvojusies no naivās Disneja aktrises tēla, kā arī strauji uzlecošā zvaigzne Sidnija Svīnija, kura filmējusies tādos seriālos kā “Kalpones stāsts” un “Asi priekšmeti”, kā arī Kventina Tarantīno jaunākajā filmā “Reiz Holivudā”. Tomēr divas atpazīstamākās personas šajā projektā strādā otrpus kamerai: reperis Dreiks ir seriāla izpildproducents, bet R&B un hiphopa izpildītājs Labrinth ir seriāla mūzikas autors. (Manuprāt, ar Euphoria skaņu celiņu Labrinth ir pierādījis, ka ir absolūts ģēnijs, jo viņa radītā mūzika daudzām seriāla ainām piešķīrusi papildus dziļumu, emociju lādiņu un pamatīgu spēku.) Tomēr lielās zvaigznes seriālā nebūt neaizēno mazpazīstamos aktierus, jo viņu veikums ir vienkārši fenomenāls – piemēram, grūti noticēt, ka Hanterai Šeiferei Džūlzas loma ir pirmais nopietnais aktrises darbs, bet Ketas atveidotājai Bārbijai Fererai kontā ir vien dažas mazas lomiņas. Par šo aktrišu veikumu biju absolūti sajūsmā, jo Šeifere transseksualitāti parādīja ļoti ikdienišķā gaismā, bet Ferera savai varonei Ketai piešķīra ikonisku pašpārliecinātību un neļāva viņai kļūt par klišejisko “resno meiteni”, kuras izmērs ir visa viņas būtība. Euphoria kastinga direktors viennozīmīgi ir paveicis nevainojamu darbu.
Es sev nepiedotu, ja neveltītu kādu vārdu kinematogrāfijai, kā arī Euphoria tērpu un grima māksliniekiem, jo šis seriāls ir absolūta eiforija acīm – vizuāli tik skaisti veidoti seriāli ir milzīgs retums, turklāt šis nav tas gadījums, kad forma nomāc saturu, jo Levinsona veikumā šie abi elementi ir vienlīdz spēcīgi. Runājot par seriāla varoņu grimu un apģērbu, jāsaka, ka šiem jaunajiem cilvēkiem ir potenciāls kļūt par modes noteicējiem, jo ir redzams, ka pie vizuālajiem tēliem ir rūpīgi piedomāts, lai tos radītu unikālus. (Intervijās vairāki seriāla aktieri atklāja, ka veidojuši moodboards jeb tādas kā bilžu un informācijas kolāžas ar savam varonim atbilstošām lietām, lai labāk izprastu savu atveidojamo personāžu un viņa stilu.)
Foto: Kadrs no seriāla.
Noteikti jāpiemin tas, ka seriāls nav Levinsona oriģināldarbs, jo viņš iedvesmojies no tāda paša nosaukuma Izraēlas jauniešu seriāla, kurš tika demonstrēts no 2012. gada 30. novembra līdz 2013. gada 1. februārim. Ir skaidrs, ka amerikāņu versijai pavisam noteikti būs ilgāks mūžs nekā oriģinālam, jo 2019. gada jūlijā, kad Euphoria pirmā sezona vēl nebija noslēgusies, tika paziņots, ka seriālam būs arī otrā sezona, kas, manuprāt, ir ļoti loģisks solis, jo pirmā sezona tikai uzkurināja intrigu un radīja tik pamatīgu mazuma pēcgaršu, ka esmu gatavs arī trešajai un ceturtajai sezonai. Ar to kripatiņu informācijas, kuru skatītāji ieguva pirmajā sezonā, absolūti nepietiek, lai pienācīgi izstāstītu tik ļoti komplicētu varoņu stāstus, kādi redzami seriālā Euphoria, turklāt galvenās intrigas pēc pirmās sezonas tā arī palika neatrisinātas. Pirmā sezona ir tikai aisberga redzamā daļa!
“Euphoria ir par mīlestību. Tas ir par tapšanu pamanītam, sadzirdētam un atzītam. Tas ir par to, ka pasaulē ir cilvēki, kas var izmainīt tavu dzīvi, ja vien tu turēsi savu sirdi atvērtu.” – Sems Levinsons
VĒRTĒJUMS: 10/10 (Ja vien seriālu pasaulē nenotiks kādi neparedzēti pārsteigumi, tad šis viennozīmīgi kļūs par manu mīļāko 2019. gada seriālu.)
Mārtijas Noksones veidotais kriminālseriāls Sharp Objects (2018), kura pamatā ir tāda paša nosaukuma Gilianas Flinnas romāns, viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem 2018. gada seriāliem. Tajā stāstīts par žurnālisti Kamillu (Eimija Adamsa), kura atgriežas savā dzimtajā pilsētā, lai veidotu reportāžas par tur notikušajām jaunu meiteņu slepkavībām, kā arī lai stātos aci pret aci ar saviem pagātnes dēmoniem. Gandrīz gadu pēc seriāla noskatīšanās, es joprojām periodiski mēdzu noskatīties seriāla treileri vai paklausos seriāla skaņu celiņu (īpaši grupas The Acid dziesmas), lai kaut tikai sajūtu līmenī atgrieztos tajā meistarīgi samezglotajā un tumši mistiskajā vidē, kuru uzbūrušas Noksone, Flinna un fenomenāli talantīgais aktrišu trio – Eimija Adamsa, Patrīcija Klārksone un Elīza Skanlena. Seriālu droši var skatīties tie, kuriem patika Flinnas grāmata “Neatrodamā” vai tās ekranizācija, kā arī tie, kuriem bail no daudz-sezonu seriāliem, jo Sharp Objects ir tikai viena sezona, ar kuru pilnībā pietiek, lai izstāstītu Kamillas stāstu un atstātu uz skatītājiem neizdzēšamu iespaidu. Un brīdinu – seriāls ir tik neparedzams, ka tas ar nieka trīs vārdiem spēj pagriezt visu kājām gaisā.
Savā 2018. gada lielajā 
Vai esat kādreiz domājuši par to, kāda izskatīsies tuva nākotne – piemēram, pēc 15 gadiem? Rasela T. Deivisa radītais britu seriāls Years and Years (2019) skatītājiem sniedz ieskatu tajā, kāda tā varētu izskatīties. Un aina nav visai spoža, jo Donalds Tramps atkārtoti tiek ievēlēts ASV prezidenta amatā, mirst Lielbritānijas karaliene Elizabete II, Ķīna rada mākslīgu salu ar militāro bāzi, Krievija pārņem Ukrainu un uzsāk geju vajāšanu, bet Lielbritānijā cīņu par premjera krēslu uzsāk populiste Vivjena Ruka, kuru seriālā atveido šarmantā Emma Tompsone. Years and Years ietilpst kategorijā “drāma ar zinātniskās fantastikas elementiem”, bet šis seriāls ar nieka sešām sērijām skatītājos spēj iedvest tādas šausmas, kādas nespēj radīt pat Hičkoka filmas, jo Deivisa ieskicētā nākotnes vīzija ir ar pirkstu galiem sasniedzama, ļoti reālistiska un absolūti stindzinoša. Deivisa veikums spilgti parāda to, ko valstij un pasaulei kopumā var nodarīt ignorance un populisma atbalstīšana. Par spīti vasaras tveicei, skatoties šo seriālu, man dažbrīd uzmetās zosāda, jo seriāls ne tikai biedēja, bet arī aizkustināja. Daudzi seriālu gardēži apgalvo, ka Years and Years noteikti patiks Black Mirror seriāla faniem, jo tematiski šie abi seriāli ir diezgan līdzīgi.
Stāstot par Maikla Lannena veidoto seriālu Looking (2014-2015), uzreiz gribu brīdināt visus homofobus: ŠIS SERIĀLS NAV DOMĀTS JUMS UN JUMS TAS NEPATIKS! Seriāla galvenie varoņi ir trīs Sanfrancisko dzīvojoši geji, kuri savā dzīvē kaut ko meklē, bet joprojām nav to atraduši. Lannena veikums ir ļoti atklāts, provokatīvs un seksuāli uzlādēts, bet Looking epicentrā galvenokārt ir tēmas, kuras aktuālas jebkuras seksuālās orientācijas cilvēkam, kurš sasniedzis nopietnu vecumu, bet dzīvē joprojām jūtas pazaudējies un īsti neprot veidot veiksmīgas attiecības. Jāatzīst, ka sākumā seriāls man šķita garlaicīgs, bet, kad devu tam otro iespēju, tas ar katru nākamo sēriju kļuva arvien aizraujošāks. Viena no galvenajām šī seriāla panākumu atslēgām noteikti ir aktieru starpā valdošā savstarpējā ķīmija, kas skatītājiem liek noticēt varoņu draudzībai un visam seriālā notiekošajam, kā arī noteikti jāpiemin lieliskais humora un nopietnības balanss. Kritiķi šim seriālam veltījuši galvenokārt pozitīvas atsauksmes un nodēvējuši to par “Sekss un lielpilsēta” geju versiju, bet diemžēl HBO televīzijas kanāls seriāla uzņemšanu pārtrauca uzreiz pēc tā otrās sezonas, pamatojot savu lēmumu ar zemajiem reitingiem. HBO lēmumam sekoja interneta petīcija, kurā Looking fani lūdza seriāla filmēšanu turpināt. Abas puses nonāca pie kompromisa un seriāla trešās sezonas vietā skatītāji 2016. gadā saņēma filmu, kurā tika pabeigti seriāla galveno varoņu stāsti. Lai arī filma šķita nedaudz sasteigta, jo pusotrā stundā tika izstāstīti veselas seriāla sezonas notikumi, tomēr esmu priecīgs, ka Looking varoņu stāsti nepalika karājamies gaisā pēc seriāla otrās sezonas. Filma vismaz radīja pabeigtības sajūtu.
D.G.Feltona blogs 