Gaidot “Eirovīziju”: mans TOP 10 un prognozes

Kad mikroblogošanas vietnē Twitter paziņoju, ka esmu noklausījies visas šī gada “Eirovīzijai” pieteiktās dziesmas, draugi un paziņas pasmējās, ka esmu cilvēks ar mazohistiskām tieksmēm. Tik traki, protams, vēl nav, bet, kad māc garlaicība, visādas muļķības gadās sastrādāt un eirodziesmu klausīšanās noteikti nav trakākā no tām. Tieši tāpēc, lai manas brīvprātīgās ciešanas nebūtu veltīgas, nolēmu, ka vismaz blogā padalīšos ar 10 savām favorītēm, kuras nebija viegli atlasīt, jo pēc pirmās klausīšanās reizes man iepatikās tikai 8 dziesmas. 

Ticiet man, atlasīt desmit dziesmas, kuras labprātīgi klausītos atkārtoti, nebija viegls uzdevums, jo “Eirovīzija” tomēr ir pasākums, kurā kaitinošu dziesmu koncentrācija ir lielāka nekā EHR vai TOPradio ēterā. Turklāt bukmeikeri prognozē, ka šogad uzvarēs, manuprāt, draņķīgākā no šī gada dziesmām – izraēlietes Netta kompozīcija TOY, kurā dziedātāja gan klukst kā vista, gan apdzied šobrīd tik ļoti aktuālo feminisma tēmu.

Mans TOP 10 ar īsiem komentāriem un punktu sadalījumu izskatās šādi:

1 punkts : SuRie – Storm (Apvienotā Karaliste); bukmeikeru prognozes – 25. vieta.

Šī ir diezgan tipiska “Eirovīzijas” dziesma ar nedaudz vecmodīgu piegaršu, bet tās izpildītāja apveltīta ar skaistu balsi un harismu, kas šajā konkursā nav mazsvarīgi elementi. Vairāk par pāris reizēm šo dziesmu gan diez vai gribētu klausīties, jo jau pēc otrās klausīšanās reizes tā sāk šķist apnicīga.

2 punkti: Rasmussen – Higher Ground (Dānija); bukmeikeru prognozes – 18. vieta.

Atmiņā paliekošs piedziedājums, spēcīgs vīriešu vokāls un ziemeļniecisks skarbums, manuprāt, nepaliks nenovērtēts.

3 punkti: Cesár Sampson – Nobody But You (Austrija); bukmeikeru prognozes – 17. vieta.

Arī šīs dziesmas izpildītājam ir spēcīgs un ļoti patīkams vokāls, kā arī dziesmai ir veiksmīgi veidots piedziedājums, bet vismaz man pēc pāris klausīšanās reizēm šī dziesma sāka apnikt. Dziesmu konkursam, kurā to dzirdēs tikai pāris reizes, derēs.

4 punkti: Michael Schulte – You Let Me Walk Alone (Vācija); bukmeikeru prognozes – 15. vieta.

Dziesmas pamatā ir ļoti personisks un emocionāls stāsts, kā arī dziesmas skanējums ir pietiekami patīkams, lai to klausītos atkārtoti, bet jāatzīst, ka ārpus studijas izpildītāja balss diemžēl skan vāji.

5 punkti: Yianna Terzi – Oniro Mou (Grieķija); bukmeikeru prognozes – 16. vieta.

Grieķijas pārstāves dziesmai piemīt rituālu noskaņas un reliģisko dziedājumu enerģija, kas tai liek izcelties uz pārējo dziesmu fona. Skaista dziesma, kura “dzīvajā” varētu izklausīties iespaidīgi.

6 punkti: Elina Nechayeva – La Forza (Igaunija); bukmeikeru prognozes – 3. vieta.

Mūsu kaimiņiem igauņiem šogad tiek prognozēta trešā vieta “Eirovīzijā”, bet es absolūti nebēdātos, ja igauniete pārvestu mājās arī uzvaru. Viennozīmīgi spēcīgākais vokāls šī gada konkursā, kā arī vizuālais noformējums ir skaists, lai gan jau vairākkārt redzēts “Eirovīzijā” un ārpus tās. Diemžēl tas arī ir vienīgais, kas man šajā dziesmā patīk, jo La Forza ir diezgan garlaicīgs un radiostacijām nedraudzīgs gabals, kas radīts, lai igauniete konkursā varētu atrādīt savu balss materiālu.

7 punkti: Ryan O’Shaughnessy – Together (Īrija); bukmeikeru prognozes – 29. vieta.

Par spīti tam, ka šai dziesmai pārāk augsta vieta konkursā netiek prognozēta, man tā iepatikās jau pirmajā klausīšanās reizē un uzreiz nonāca manā atskaņošanas sarakstā. Ļoti mierīgs un kvalitatīvs gabals, kuru var klausīties atkal un atkal.

8 punkti: Benjamin Ingrosso – Dance You Off (Zviedrija); bukmeikeru prognozes – 8. vieta.

Pirmā doma, dzirdot Zviedrijas pārstāvja dziesmu, bija: Džordžs Maikls. Gan vokāli, gan vizuāli, gan stila ziņā līdzības ar leģendāro dziedātāju ir viegli pamanīt, turklāt Dance You Off ir lipīga dziesma, kas atbilst visiem kvalitatīvas popmūzikas kritērijiem.

10 punkti: Madame Monsieur – Mercy (Francija); bukmeikeru prognozes – 5. vieta.

Vienīgā no šī gada “Eirovīzijas” dziesmām, kura lika uzmesties nelielai zosādai. Šī absolūti nav tipiska eirodziesma un tieši tas ir pats skaistākais tajā, jo nav sajūta, ka dziesma radīta tikai šim konkursam; tā spēj dzīvot arī ārpus jebkura konkursa.

12 punkti: Jessica Mauboy – We Got Love (Austrālija); bukmeikeru prognozes – 11. vieta.

Patiesībā 12 punktus labprāt dotu arī Francijas un Zviedrijas dziesmām, bet Austrālijas pārstāves dziesma ar savu pozitīvo vēstījumu un enerģiju mani uzrunāja visvairāk. Jā, tās teksts ir nedaudz banāls, bet apvienojumā ar dziedātājas spēcīgo vokālu, dzirkstošo personību un nenoliedzamo harismu, dziesma lieliski strādā uz klausītājiem, turklāt tā ir ļoti profesionāli producēta. Austrālija katru gadu uz “Eirovīziju” sūta savus labākos dziedātājus un Džesika tam ir lielisks pierādījums, jo dziedātāja sadarbojusies ar starptautiska mēroga zvaigznēm (Flo Rida, Snoop Dogg, Ludacris, Pitbull) un devusies tūrēs kopā ar Bejonsi un Krisu Braunu. Katrā ziņā es priecātos, ja šogad konkursā uzvarētu enerģiska un pozitīva popdziesma.

 

Ja šogad plāno skatīties “Eirovīziju” un esi dzirdējis eirodziesmas, tad priecāšos, ja komentāros padalīsies ar savu TOP 3 vai vismaz vienu dziesmu – favorīti no šī gada konkursa. 

Subjektīvs atskats uz 2017. gada labākajiem albumiem

2017. gads bija gads, kurā literatūru noliku otrajā plānā un lielāko daļu uzmanības savā brīvajā laikā veltīju filmām, seriāliem, rakstīšanai un, protams, mūzikai, jo bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama. Šis gads mūzikas lauciņā bija patiešām brīnišķīgs, tāpēc katra gada mēnesim esmu izvēlējies vienu albumu – favorītu, kuru tajā mēnesī klausījos visaktīvāk. 

JANVĀRIS: Britu indie grupas Aquilo debijas albums Silhouettes,  kurš pie klausītājiem nonāca 2017. gada 27. janvārī, manas simpātijas iekaroja jau tad, kad tas vēl nemaz nebija iznācis, jo singli, kas tika izdoti pirms 27. janvāra, lika nojaust, ka albums būs kaut kas patiešām ļoti īpašs. Un nojautas izrādījās pamatotas, jo Aquilo debijas albuma dziesmām piemīt spēcīgs miers, kas pārņem klausītāju savā varā un aizved pa atmiņu takām.

FEBRUĀRIS: Tā kā februārī netika izdots neviens albums, kuru uzskatītu par vienu no saviem gada favorītiem, tad mēneša albuma titulu piešķīru 2016. gada 21. oktobrī iznākušajam rokgrupas The Pretty Reckless trešajam studijas albumam Who You Selling For. Arī šajā albumā grupas soliste Teilore Momsena joprojām koķetē ar tēmām par elli un dvēseles pārdošanu, bet grupas mūzika ieguvusi lielāku brieduma pakāpi un atgādina kaut ko no old school rokgrupu gabaliem.

MARTS: 2017. gada 3. martā pie klausītājiem nonāca dziedātāja Eda Šīrana trešais studijas albums ÷, kurš lauza rekordus, skanēja gandrīz pilnīgi visur un pārņēma mūzikas topus tā, ka vadošajā desmitniekā bija atrodamas tikai dziesmas no šī albuma. Eds zina, kā radīt komerciāli veiksmīgas dziesmas un šo formulu viņš izmantojis arī strādājot pie šī albuma radīšanas. Tikai ar albumiem, kas izpelnās milzīgu popularitāti, parasti notiek viena ne pārāk laba lieta – tie tik ļoti tiek griezti pa riņķi, ka vienā mirklī tie ļoooti apnīk.

APRĪLIS: Tā kā aprīlis man palika bez mēneša albuma, tad aprīlim izvēlējos vienu no maijā iznākušajiem albumiem. Amerikāņu repera Logic trešais studijas albums Everybody pie klausītājiem nonāca 2017. gada 5. maijā un īpašu uzmanību tas izpelnījās, pateicoties singlam 1-800-273-8255, kurā runāts par cilvēkiem, kas vēlas šķirties no dzīves. Pasaulē, kurā vairums reperu dzied par vieglas uzvedības sievietēm, naudu un dārgiem auto, ir ārkārtīgi patīkami redzēt un dzirdēt tādus izpildītājus kā Logic, kas savām dziesmām izvēlas jēgpilnus tematus, kuri rada izmaiņas sabiedrībā un iedrošina uz pārmaiņām miljoniem cilvēku visā pasaulē.

MAIJS: Amerikāņu poproka grupas Paramore piekto studijas albumu After Laughter, kurš klausītāju vērtējumam tika nodots 2017. gada 12. maijā, pavisam noteikti esmu klausījies biežāk nekā jebkuru citu šajā topā iekļauto albumu. Daudzus grupas fanus pārsteidza Paramore jaunais skanējums, kuru grupas soliste Heilija Viljamsa raksturo ar frāzi “raudi cītīgi, dejo cītīgāk”, jo albumā depresīvi teksti sakausēti ar dzīvespriecīgu instrumentālo pavadījumu. Savu salauzto sirdi Heilija kopā ar grupas biedriem pārvērtusi mākslā un radījusi albumu, kurā atrodamas atsauces uz astoņdesmito gadu populāro mūziku.

JŪNIJS: Angļu dziedātājas Duas Lipas debijas albums Dua Lipa, kurš tika izdots 2017. gada 2. jūnijā, viennozīmīgi ir mans gada lielākais guilty pleasure mūzikā, par kuru patiesībā nekādu vainas izjūtu nejūtu, jo kurš gan šī gada laikā nav dungojis rindiņu “I’ve got new rules, I count ’em” no Duas līdz šīm populārākās dziesmas New Rules?! Gandrīz visas albuma dziesmas ir ārkārtīgi lipīgas un dziedātājas debijas platē atrodams pat duets ar Coldplay solistu Krisu Mārtinu, bet, manuprāt, lielu lomu Duas popularitātē spēlē arī tas, ka dziedātāja ir ļoti piezemēta un ārkārtīgi jauka gan pret faniem, gan pret savu komandu.

JŪLIJS: Amerikāņu dziedātājas SZA unikālo balsi iemīlēju jau tad, kad to pirmoreiz dzirdēju barbadosiešu dziedātājas Riannas dziesmā Consideration. Tolaik par SZA bija dzirdējis tikai retais, bet kopš 2017. gada 9. jūnija, kad dziedātāja izdeva savu debijas studijas albumu Ctrl, viss ir mainījies un viņa kļuvusi par vienu no gada aktuālākajām jaunajām māksliniecēm. SZA balsij ir šarms, kāds piemita aizgājušo desmitgažu soulmūzikas dziedātājām, un viņa šo dāvanu liek lietā, radot patiešām lieliskas RnB dziesmas, kuras vienkārši ir neiespējami noklausīties tikai vienreiz.

AUGUSTS: Amerikāņu rokgrupas PVRIS otrais studijas albums All We Know of Heaven, All We Need of Hell, kurš pie klausītājiem nonāca 2017. gada 25. augustā, man bija viens no patīkamākajiem atklājumiem, jo līdz pat augusta sākumam par šo grupu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Albums ir vokāli, instrumentāli un saturiski spēcīgs – tajā saklausāma tāda kā pieradināta agresija, kura nav nogurdinoša, bet vienlaicīgi nav arī pārāk pieklusināta. Ne velti albuma nosaukumā minētas debesis un elle, jo šis albums ir kaut kas pa vidu abiem – dievišķi skaists un ellīgi sāpīgs.

SEPTEMBRIS: Mailiju Sairusu var mīlēt vai ienīst, jo šī amerikāņu dziedātāja reti kuru cilvēku pēdējo gadu laikā atstājusi vienaldzīgu, bet, šķiet, ka, izdodot savu sesto studijas albumu Younger Now, kurš iznāca 2017. gada 29. septembrī, Mailija atgriezusies pie savām kantrī mūzikas saknēm un padarījusi savu tēlu daudz mierīgāku, brīžiem pat nedaudz vecmodīgu. Younger Now viennozīmīgi nepārspēs 2013. gadā izdotā albuma Bangerz milzīgo popularitāti, bet tas nekādā ziņā nemaina faktu, ka šogad izdotais albums ir patiešām ļoti kvalitatīvs un tajā iekļautās dziesmas ir uzlādētas ar pamatīgu pozitīvisma devu.

OKTOBRIS: Amerikāņu grupas Bleachers otrais albums Gone Now, kurš tika izdots 2017. gada 2. jūnijā, apvieno sevī divpadsmit dziesmas, kuras varu iztēloties skanam kādā ballītes ainā indie filmā. No manas mutes tas noteikti ir kompliments, jo man patīk indie filmas un nestandarta ballīšu mūzika. Albums ne tuvu nav perfekts, bet es to patiešām izbaudīju un dziesmas Hate That You Know Me un Don’t Take the Money gandrīz nekad nespēju noklausīties tikai vienreiz.

NOVEMBRIS: 2017. gada 3. novembrī pie mūzikas mīļotājiem nonāca britu dziedātāja Sema Smita otrais studijas albums The Thrill of It All, kurš izpelnījās dažādas atsauksmes, jo ir arī tādi mūzikas kritiķi, kas uzskata, ka Sems spēj radīt tikai viduvējas balādes un panākumus viņam nodrošina savdabīgā un ļoti spēcīgā balss. Jāatzīst, ka, klausoties The Thrill of It All, nekādus īpašos pārsteigumus nesagaidīju, bet, skatoties no otras puses, izpalika arī nepatīkami pārsteigumi un klausītāji saņēma veco labo Semu Smitu. Īpaši gribētu izcelt albuma fenomenālāko dziesmu No Peace, kurā Sems apvienojies duetā ar jauno dziedātāju YEBBA.

DECEMBRIS: Svinot sava piektā studijas albuma The Con desmito gadadienu, kanādiešu indie roka duets Tegan and Sara nolēma 2017. gada 10. oktobrī albumu izdot atkārtoti – šoreiz kā labi zināmo dziesmu kaverversiju albumu, kurā dzirdamas duetam mīļu mūziķu versijas par The Con albuma dziesmām. The Con X: Covers ir ļoti daudzveidīgs albums, jo tajā dzirdamas PVRIS, Bleachers, Sindijas Lauperes, CHVRCHES, Grimes, Paramore solistes Heilijas Viljamsas un citu grupu un dziedātāju versijas par The Con albumā iekļautajām dziesmām, no kurām vairākas pat pārspēj oriģinālu. (Burn Your Life Down Bleachers izpildījumā un Nineteen Heilijas izpildījumā man lika uzmesties zosādai un skriet skudriņām.)

Un kādu mūziku tu klausījies 2017. gadā? Kādi ir tavi favorīti un atklājumi mūzikā? 

Gospeļi, šķiršanās un reliģija: Sema Smita jaunais albums

Šķiet, ka viens no 2017. gada svarīgākajiem datumiem mūzikas pasaulē ir 3. novembris, jo tā bija diena, kad pie klausītājiem nonāca dziedātāja Sema Smita otrais studijas albums The Thrill of It All, kuru Smita faniem nācās gaidīt vairāk nekā 3 gadus, jo viņa iepriekšējais albums In the Lonely Hour tika izdots 2014. gada 26. maijā. 

Ja Smita debijas albumā daudz tika runāts par neatbildētu mīlestību un ilgām pēc kāda, tad The Thrill of It All jau tiek runāts par šķiršanās sāpēm, kā arī par reliģiju. Albuma vadošā singla Too Good at Goodbyes videoklips koplietošanas vietnē YouTube divu mēnešu laikā skatīts vairāk nekā 200 miljonu reižu, kas, manuprāt, ir labs rādītājs, kurš apliecina, ka cilvēkiem Smita mūzika patiešām ļoti pietrūka. Profesionālo kritiķu atsauksmes par Smita jaunāko veikumu ir lielākoties pozitīvas, tomēr netrūkst arī negatīvas kritikas: piemēram, New Musical Express apgalvo, ka šajā albumā britu dziedātāja veikums reizēm vērtējams kā blāvs, bet The A.V. Club vērtējums ir vēl skarbāks, jo portāla mūzikas kritiķis apgalvo, ka Sema Smita mūzikā laba ir tikai viņa balss, kamēr pašas dziesmas ir garlaicīgas. Tomēr neviens neapšauba to, ka Smits šogad un arī nākamgad dominēs ne tikai mūzikas topos, bet arī mūzikas balvu pasniegšanās, jo viņš, gluži tāpat kā Adele, ir vērtība, kuru mīl gan klausītāji, gan balvu dalītāji.

Noklausoties The Thrill of It All albumu, nekādus lielos pārsteigumus nesaņēmu, jo gan vokāli, gan stila ziņā tas joprojām ir tas pats vecais labais Sems Smits, kuru iepazinām pirms vairāk nekā trim gadiem. No vienas puses, tas ir labi, jo es absolūti nejūtos vīlies tajā, ko saņēmu, bet, no otras puses, kāds neliels pārsteigums vai muzikālais eksperiments izaugsmei nebūtu nācis par ļaunu.

Kad Zeins Lovs intervēja dziedātāju, Smits atklāja, ka albuma pamatakmens bijusi dziesma Burning, kura ir viena no atklātākajām dziesmām viņa karjerā. Emocionālo sadegšanas sajūtu, par kuru Smits stāstīja intervijā Lovam, dziesmā var ļoti labi saklausīt un Burning viennozīmīgi ir viena no albuma spēcīgākajām kompozīcijām. Pie savām favorītēm pieskaitu arī šīs dziesmas: Midnight Train, kura pārpratuma dēļ gandrīz nenonāca līdz iekļaušanai albumā, jo Smits domāja, ka dziesmu nosūtījis savai komandai, kad patiesībā e-pasts ar dziesmu nemaz nebija nosūtīts; Timbaland producētā Pray, kura sākotnēji bija paredzēta dziedātāja trešajam albumam un ir vienīgā albuma dziesma ar politisku zemtekstu; No Peace, kurā Smits apvienojies duetā ar mazpazīstamu dziedātāju Yebba, kuras balss sakūst kopā ar Smita balsi, radot absolūti perfektu un izjustu skanējumu; Nothing Left for You, kuras skanējums ir vienkāršs, bet, pateicoties gospeļu korim, vienlaicīgi arī ļoti atmiņā paliekošs; Baby, You Make Me Crazy, kuras džezīgās un dzīvespriecīgās noskaņas patīkami kontrastē ar pārējām albuma dziesmām.

Dažas no albuma dziesmām man patiešām šķita garlaicīgas un viegli aizmirstamas, bet noteikti ne sliktas, toties tās, kuras šajā albumā mirdz, ir patiešām izcilas (īpaši Pray, No Peace un Burning) un tās noteikti kļūs par 21. gadsimta popmūzikas klasiku. Ļoti priecē tas, ka otrajā albumā vairāk dzirdams gospeļu koris, kas vienkārši lieliski papildina Smita balsi un piešķir dziesmām pamatīgumu un jaunas dimensijas.

The Thrill of It All ir albums, kura dziesmas klausīties atkal un atkal.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Melanholiskais mājupceļš – A. Alsiņas debijas albums “Domum”

Evija Šaitere – albuma vāciņa noformējums

Visbiežāk sev tīkamu mūziku es atrodu pats, bet reizēm gadās arī tā, ka skaista mūzika atrod mani, turklāt īstajā laikā. Tā notika arī ar latviešu mūziķes un komponistes Aijas Alsiņas debijas albumu “Domum”, kurš dienasgaismu ieraudzīja šī gada 13. septembrī. 

Aija Alsiņa ir latviešu komponiste un skaņu dizainere, kas šobrīd dzīvo Londonā un tur studē maģistra programmā “Komponēšana Filmām un Medijiem”, bet iepriekš viņa dzīvojusi arī Dānijā, kur apguva skaņu inženiera pienākumus, un Barselonā, kur pievērsās komponēšanai. Klavierspēli viņa apguva 6 gadu vecumā, dzīvojot Latvijā, kad skatījās un klausījās kā klavieres spēlē viņas piecus gadus vecākā māsīca. Aija radījusi mūziku un skaņu celiņus vizuālajiem medijiem, filmām un pat modes skatēm, bet 2016. gadā viņa iekļuva prestižā Marvin Hamlisch filmu mūzikas konkursa labāko desmitniekā un šogad konkursā atgriezās jau kā žūrijas locekle.

Neo-klasiskā žanra albumā “Domum” apkopotas 12 pēdējo četru gadu garumā sarakstītas klaviermūzikas oriģinālkompozīcijas, kurās jūtamas Londonas, Barselonas, Kopenhāgenas un Rīgas noskaņas. Latīņu valodā vārds “domum” nozīmē “mājup” un šī atgriešanās mājās jūtama Aijas skaņdarbos, jo tā ir komponistes atgriešanās pie viņas bērnu dienu vasarām, kuras tika pavadītas pie vecvecākiem laukos, jau agrā vecumā iepazīstot klavierspēli. Arī klausītajam “Domum” kompozīcijas liek ienirt nostalģiskās atmiņās par savām mājām – neatkarīgi no tā, vai tās ir vecvecāku mājas ar smaržīgām pļavām, svaigi ceptas maizes smaržu un vecmammas mīļajām rokām, vai arī par tīri poētisku mājas sajūtu, kuru sniedzis kāds tuvs cilvēks. Bez klavierēm albumā dzirdamas arī vijoles (Shannon Stott-Rigsbee), čella (Daniel Gonzalez) un mežraga (John Stacy) skaņas, kas piešķir kompozīcijām papildus daudzslāņainību. Šajā emocionāli izjustajā albumā klausītājs var tikai apbrīnot Aijas spēju izstāstīt veselu stāstu, neizmantojot nevienu vārdu. Protams, tas ir ļoti subjektīvi, bet mana favorīt-kompozīcija no šī albuma ir Break Away.

Klausoties “Domum”, ir jūtams tas, ka Aija strādājusi ar vizuālajiem medijiem un filmām, jo visas kompozīcijas ir viegli vizualizējamas un rada plašu emociju gammu, kas, manuprāt, ir īpaši svarīgi, jo māksla, kura tās baudītājam rada emocijas, ir sasniegusi savu mērķi. Aijas skaņdarbus spēju iztēloties skanam kādā smalkā Eiropas kino drāmā vai kanādiešu režisora Ksavjē Dolana filmā. Un to arī talantīgajai latvietei novēlu – tapt filmu skaņu celiņu veidotāju pamanītai un sadzirdētai, kā arī gūt plašu atpazīstamību un klausītāju loku arī ārpus Latvijas.

Kam šis albums varētu patikt? Ludovico Einaudi talanta cienītājiem, kvalitatīvas klasiskās mūzikas baudītājiem un tiem, kas meklē skaistu mūziku relaksācijai.

Albumu iespējams noklausīties TE un iegadāties TE.

Kad apklust smiekli

Visbiežāk cilvēkiem liek smieties kaut kas pozitīvs, bet kas ir tā doma vai sajūta, kas cilvēkus atgriež realitātē, liekot pārtraukt smiešanos? Tieši par to ir amerikāņu poproka grupas Paramore jaunākais albums After Laughter, kurš pie klausītājiem nonāca šī gada 12. maijā. 

Paramore kompānijā smiekli noteikti pārtrūka tad, kad 2015. gada beigās grupu pameta tās ilggadējais basģitārists Džeremijs Deiviss, lai jau 2016. gada sākumā uzsāktu cīņu tiesas zālē pret grupas solisti Heiliju Viljamsu. Aiziešanas un tiesāšanās iemesls ir tāds, ka, par spīti grupā pavadītajiem vienpadsmit gadiem, viņš tika uzskatīts nevis par Paramore līdzīpašnieku, bet tikai par grupas darbinieku, kas atspoguļojās arī viņa peļņas daļā.

Pēc Deivisa aiziešanas no Paramore, grupa pārtapa duetā, kas sastāvēja no Teilora Jorka un Heilijas Viljamsas. Kādu dienu, sēžot kafejnīcā un runājot par to, vai grupas pastāvēšanai gadījumā nevajadzētu pielikt punktu, Teilors un Heilija satika bijušo grupas ģitāristu Džošu Farro, kurš kopā ar brāli Zaku Farro grupu pameta 2010. gadā. Šķietamas nejaušības noveda viņus līdz sarunām par bundzinieka Zaka atgriešanos grupā, kā rezultātā Zaks 2017. gada sākumā atkal pievienojās Paramore sastāvam.

Šī gada 19. aprīlī klausītāju vērtējumam tika nodots jaunā albuma pirmais singls Hard Times, kas iezīmēja Paramore jaunā skanējuma sākumu, jo dziesmā dominē sintpopa un astoņdesmito gadu mūzikas elementi, atstājot ierasto poproku otrajā plānā. Protams, joprojām netrūkst tādu cilvēku, kas nebeidz sūkstīties, ka vēlas atpakaļ veco labo Paramore, bet tāpat taču bija arī tad, ka grupa izdeva ceturto studijas albumu Paramore. Jauno skanējumu lieliski raksturo atsauces uz astoņdesmito gadu mūziku, kā arī dzīvespriecīgu melodiju sakausēšana kopā ar diezgan depresīviem dziesmu tekstiem. Grupas fani internetā jau pasmējušies, ka šo albumu var raksturot vienā teikumā: dzīve joprojām sūkā un es joprojām gribu mirt, bet šoreiz es gribu arī dejot.

Citāts no Hard Times:

All that I want
Is to wake up fine
Tell me that I’m alright
That I Ain’t gonna die

Foto no kreisās: Zaks Farro, Heilija Viljamsa, Teilors Jorks.
Foto autors: Eric Ryan Anderson

Albums sastāv no divpadsmit dziesmām, no kurām īpaši gribu izcelt astoņas. Jau pieminētā Hard Times viennozīmīgi ir gudra izvēle albuma vadošajam singlam, jo šī ir enerģiskākā dziesma no After Laughter. Veiksmīga singla potenciāls noteikti ir arī dziesmai Rose-Colored Boy, bet otrais albuma singls Told You So, kurš pie klausītājiem nonāca 3. maijā, apvienojumā ar diezgan depresīvo videoklipu iezīmē jau daudz tumšākas noskaņas. Atmiņā paliekoša ir arī Fake Happy, par kuru Heilija intervijā Zeinam Lovam sacīja, ka viņai riebjoties neīstums, bet dzīvē vienkārši ir brīži, kad tev jābūt profesionālam.  Mierīgā 26 ir vēstījums 26 gadus vecajai Heilijai, jo grupas soliste apgalvo, ka ir jāpadomā, ko tu pats teiktu jaunākai sevis versijai vai cilvēkam, kurš dzīvē iet cauri līdzīgām problēmām, jo reizēm ir grūti mīlošā veidā runāt pašam ar sevi. (Heilija bija 26 gadus veca, kad grupu pameta Džeremijs Deiviss.)

Citāts no 26:

Reality will break your heart
Survival will not be the hardest part

Foto: Kadrs no Hard Times dziesmas videoklipa.

Pool ir netipiska mīlas dziesma, par kuru Teilors sacīja, ka ir daudz balāžu, kuras saka: “Hei, vecīt, viss ir perfekti un skaisti, viss ar tevi saistītais ir satriecošs un viss ir lieliski.”, bet Heilija raksta par attiecībām, kuras ir daudz reālākas. No Friend ir vienīgā dziesma no albuma, kurā nav dzirdama Heilijas balss. To izpilda Ārons Veiss no MewithoutYou, kura balsi dziesmā apslāpē nedaudz haotiskas ģitāras un bungu skaņas, liekot klausītājiem pamatīgi saspicēt ausis, lai saprastu, par ko tiek dziedāts. Lai arī sākumā man šī dziesma nepatika, vēlāk tā kļuva par vienu no manām favorītēm, jo tajā ir ne tikai atsauces uz vecajām Paramore dziesmām, bet arī spēcīgs vēstījums un instrumentālā daļa, kas lika man vilkt paralēles ar Pink Floyd. Lai arī neviens grupas pārstāvis to nav apstiprinājis, ir saprotams, ka šī dziesma ir par Džeremiju Deivisu. (Dziesmā Deiviss tiek salīdzināts ar lāci, kurš izliekas par pa upi peldošu kažoku, kam nepieciešama glābšana, bet patiesībā tas gatavojas savu glābēju ieraut ūdenskritumā.) Albumu noslēdz Tell Me How, kurā Heilija ielikusi visu savu sāpi par cilvēku zaudēšanu.

Citāts no Tell Me How:

Of all the weapons you fight with
Your silence is the most violent

Noteikti vajag laiku, lai pierastu pie grupas jaunā skanējuma, turklāt, klausoties albumu atkal un atkal, izkristalizējas jaunas favorītes, līdz brīdim, kad saproti, ka tev patīk visas albumā iekļautās dziesmas, jo tās rada rūpīgi pārdomātu stāstu. Nezinu, vai šis albums būs komerciāli veiksmīgs, jo grupa krasi mainījusi stilu un tās dalībnieki bijuši ļoti patiesi paši pret sevi, nedomājot par to, vai skanējums būs pietiekami komerciāls, bet tieši ar to Paramore mūsdienu mūzikas tirgū tik ļoti izceļas.

VĒRTĒJUMS: 9/10

10 skaistas 21. gadsimta Ziemassvētku dziesmas

Protams, nav nekā skaistāka par klasiskajām Ziemassvētku dziesmām, kuras dziedājuši gan mūsu vecāki, gan vecvecāki, bet nereti taču gribas pa vidu klasiskajām skaņām iepīt arī kaut ko no jaunākajām dziesmām. Kuras tad no 21. gadsimta svētku dziesmām būtu vērts iekļaut savā šī gada Ziemassvētku dziesmu atskaņošanas sarakstā? Piedāvāju jums savu desmitnieku! 

Pentatonix – Coldest Winter (Šī dziesma iekļauta grupas Ziemassvētku albumā, turklāt šīs dziesmas tapšanā līdzdarbojies arī skandalozais reperis Kanje Vests.)

Céline Dion – Winter Song (Dziesmas autore un oriģinālizpildītāja ir Sara Bareilles, bet šogad šo dziesmu iedziedājusi leģendārā dziedātāja Selīna Diona.)

Kelly Clarkson – It’s Quiet Uptown (Dziesma no mūzikla Hamilton. Dziesma ir iekļauta arī nesen iznākušajā The Hamilton Mixtape albumā.)

Maria Mena – Home for Christmas (Šīs norvēģu dziedātājas balss rada gluži vai meditatīvu noskaņu. Ne bez iemesla Sems Smits atklājis, ka Marijas mūzikā un balsī smeļas iedvesmu.)

Michael Bublé – God Only Knows (Šī tikai nosacīti ir 21. gadsimta dziesma, jo šī ir The Beach Boys 1966. gadā izdotās dziesmas God Only Knows kaverversija, kuru Bublē šogad iedziedājis.)

The Darkness – Christmas Time (Don’t Let The Bells End) (Šis 2003. gadā izdotais singls jau kļuvis par klasiku, turklāt Ziemassvētkiem piestāv arī nedaudz rokmūzikas.)

George Michael – December Song (I Dreamed Of Christmas) 

Hurts – All I Want for Christmas Is New Year’s Day (2010. gadā izdota dziesma, kurai mūzikas topos nav klājies pārāk spoži. Nepelnīti, jo, manuprāt, dziesma ir izcila.)

Kelly Clarkson – Underneath the Tree (Grūti noticēt, ka šī dziesma, kas iekļauta Kellijas 2013. gada albumā Wrapped In Red, nav Ziemassvētku klasika, jo tās skanējums ir ļoti klasisks.)

Lily Allen – Somewhere Only We Know (Šis 2013. gada singls, manuprāt, vismazāk iederas Lilijas trešajā studijas albumā Sheezus, bet Ziemassvētkiem šī dziesma piestāv pat ļoti.)

Un kuras ir Tavas 21. gadsimta Ziemassvētku dziesmas?

Atgriezties no aizmirstības

Trīs gadus pēc debijas albuma James Arthur izdošanas britu dziedātājs Džeimss Arturs gandrīz pilnībā pazuda no redzesloka – 3 gadu laikā kopā ar MOKS tika izdota dziesma Otherwise, bet sadarbībā ar Rymez tika radīta dziesma Kryptonite. Abas šīs dziesmas lielus panākumus dziedātājam neatnesa, turklāt Džeimss pēdējo trīs gadu laikā paspēja sanaidoties ar vairākiem mūziķiem, iekulties homofobijas skandālā, kā arī lauzt līgumu ar SyCo ierakstu kompāniju. Izdodot savu otro studijas albumu Back From The Edge, kurš pie klausītājiem nonāca šī gada 28. oktobrī, Džeimss beidzot pārtraucis neveiksmju sēriju. 

Intervijā Fault Magazine Džeimss atzinis, ka pēdējo 3 gadu laikā juties tā, it kā izciestu cietumsodu. (Par to Džeimss dzied arī savā dziesmā Prisoner.) Pēdējo gadu laikā dziedātājs cietis no dažādām garīgās veselības problēmām, tāpēc, atgriežoties starmešu gaismā, viņš izmanto savu atpazīstamību, lai popularizētu SANE labdarības organizāciju, kas sniedz palīdzību cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām. Plānojot jauno albumu, Džeimss vēlējās radīt kaut ko emocionāli atklātu un godīgu, tāpēc pirms 18 mēnešiem, uzrakstot dziesmu Train Wreck, tika likts pirmais pamatakmens jaunajam albumam. Šī dziesma bija kā atzīšanās: “Te nu es esmu, savā zemākajā punktā.” Dziedātājs atzīst, ka šis ir sava veida pašpalīdzības albums, jo dziesmu rakstīšana viņam bija kā terapija.

Kad dzirdēju pirmo singlu no šī albuma, biju nedaudz skeptiski noskaņots, jo, lai arī Say You Won’t Let Go ir ārkārtīgi skaista un melodiska balāde, man tā nešķita tik ļoti atmiņā paliekoša, lai tā spētu kļūt par veiksmīgu atgriešanās dziesmu. Manas bažas ātri vien tika izkliedētas, jo šī dziesma iekaroja mūzikas topu pirmās vietas Austrālijā, Īrijā, Jaunzēlandē, Skotijā, Zviedrijā un Anglijā. Ļoti cerēju, ka visas albuma dziesmas nebūs tik sentimentālas un saldas, tāpēc biju patīkami pārsteigts, kad klausītāju vērtējumam tika nodota dziesma Sermon, kurā dzirdama arī britu repera Shotty Horror balss. Ar Sermon Džeimss ir atgriezies pie savām saknēm, jo The James Arthur Band pastāvēšanas laikā reps bija neiztrūkstošs Džeimsa mūzikas elements.

Foto: Fault Magazine

Albuma favorīt-dziesmas izkristalizējās pēc vairākām klausīšanās reizēm. Pirmajā klausīšanās reizē veiksmīgākās šķita: Train Wreck, kura ir arī paša Džeimsa mīļākā dziesma no albuma; jau iepriekš pieminētā Sermon; emocionāli uzlādētā The Truth, kuras lirikas ir Džeimsam dziļi personiskas; romantiskā Let Me Love The Lonely. Otrajā un trešajā klausīšanās reizē favorītēm pievienojās: I am, kurā Džeimsa balss skan fenomenāli; Back From The Edge, kas spilgti raksturo gan šo albumu, gan Džeimsa atgriešanos populārās mūzikas apritē; smeldzīgā Can I Be Him; jaudīgā If Only, kura, manuprāt, varētu būt arī ļoti veiksmīgs singls; noteikti nedrīkst aizmirst arī bezrūpīgi pozitīvo Sober un pārdomu pilno Finally.

Foto: Džeimss mikroblogošanas vietnē Twitter aktīvi komunicē ar saviem faniem – arī ar mani.

Ne bez iemesla albumā ir dziesma ar nosaukumu Phoenix, jo arī Džeimss, gluži kā fēnikss, ir atdzimis no pelniem, atgriežoties pie klausītājiem daudz labāks nekā iepriekš. Manuprāt, savā debijas albumā Džeimss nebija godīgs ne pret sevi, ne pret klausītājiem, jo viņš radīja produktu, kuru vēlējās Saimons Kauels, tādējādi apslāpējot pats savu radošo brīvību. Līguma laušana ar Sony Music Entertainment paspārnē esošo SyCo ierakstu kompāniju nākusi viņam tikai pa labu, jo, parakstot jaunu līgumu ar citu Sony Music Entertainment paspārnē esošu ierakstu kompāniju – Columbia Records, Džeimss atguvis savus spārnus un ieguvis lielāku radošo brīvību.

Ko es ieteiktu katram, kurš klausās šo albumu? Izbaudiet Džeimsa unikālo balsi un noteikti ieklausieties dziesmu vārdos! Ja rodas tāda iespēja, tad noteikti ieteiktu apmeklēt arī kādu no Džeimsa koncertiem (Latvijā viņš paviesojies divreiz), jo dzīvajā viņš dzied fantastiski.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Sievišķās enerģijas altāris

Foto: Albuma vāciņš.

Šī gada 30. septembrī pie klausītājiem nonāca jau otrais amerikāņu dziedātājas Banks albums The Altar, kurš jau izpelnījies lielākoties pozitīvas mūzikas kritiķu atsauksmes. 

2013. gadā Banks koncertēja kopā ar kanādiešu dziedātāju The Weeknd, bet jau nākamajā gadā izdeva savu pirmo studijas albumu Goddess, kurš nodrošināja dziedātājai plašu atpazīstamību. Vairāki mūzikas kritiķi viņu nodēvēja par the next big thing mūzikas lauciņā, tādējādi uzstādot ārkārtīgi augstu latiņu nākamajam dziedātājas albumam. Lai arī dziesmu kvalitātes līmenis nav krities un Banks joprojām bauda kritiķu labvēlību, vairākās albuma recenzijās nācies lasīt, ka 28 gadus vecās dziedātājas izaugsme ir apstājusies un viņa turpina pirmajā albumā iesākto, tādējādi nepiedāvājot klausītājiem svaigu skanējumu.

Daļēji piekrītu profesionālajiem mūzikas kritiķiem, tomēr ne par visiem 100%, jo Banks turpina būt Banks, kas, manuprāt, ir pats svarīgākais, jo, iegādājoties The Altar, klausītāji grib dzirdēt to pašu dziedātāju, kas viņus apbūra ar savu pirmo albumu. Intervijā Chart Attach dziedātāja atzinusi, ka, ierakstot mūziku, dod vaļu saviem dzīvnieciskajiem instinktiem, tādējādi nojaucot visas robežas. To ļoti labi var just Banks jaunākajā albumā, jo dziesmas caurstrāvo tumšas un dažbrīd pat mežonīgas noskaņas, kā arī jūtami rituālu un afrikāņu motīvi (piemēram, dziesmā Haunt). Simpatizē arī tas, ka dziedātāja spēlējas pati ar savu balsi, radot gan ļoti maigas dziesmas, gan agresīvas un seksuāli uzlādētas dziesmas.

Foto: Kadrs no Gemini Feed dziesmas videoklipa.

Albuma favorītes izkristalizējās ātri: hipnotizējošā Gemini Feed, ritmiski izaicinošā Fuck With Myself, enerģiskā Trainwreck, harmoniskā Mother Earth, rituāla noskaņās ieturētā Judas, nedaudz afrikāniskā Haunt, spēcīgi uzlādētā 27 Hours. (27 Hours diemžēl nav pieejama kompaktdiska pircējiem, jo šī ir digitālā albuma bonusa dziesma.) Pārējās sešas albuma dziesmas arī nav zemē metamas, tomēr dažas no tām man šķiet garlaicīgas: piemēram, To The Hilt un Lovesick. Esmu vīlies, ka albumā netika iekļauta dziesma Better, jo tā ir labāka par vismaz pusi dziesmu, kuras albumā tika iekļautas, turklāt dziesmā Better spilgti izpaužas dziedātājas unikālais stils un īpatnēji skaistā balss.

Šis albums ir īsts sievišķās enerģijas altāris, kurā tiek cildināts sievietes spēks, seksualitāte, garīgā pasaule un uzdrīkstēšanās nepakļauties. Manuprāt, albums patiks R&B un alternatīvās popmūzikas cienītājiem, kā arī dziedātājas Lorde faniem un tiem mūzikas mīļotājiem, kas noguruši no vienveidīgās meinstrīma mūzikas.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Sliktā meitene kļuvusi laba

 Kas ilgi nāk, tas labi nāk. Šo teicienu noteikti var attiecināt uz barbadosiešu dziedātājas Riannas jauno albumu Anti, kurš klausītāju vērtējumam tika nodots šī gada 28. janvārī. 

Iepriekšējie albumi tika izdoti diezgan raitā tempā – 2005., 2006., 2007., 2009., 2010., 2011. un 2012. gadā, tāpēc četrus gadus ilgā pauze starp septīto albumu (Unapologetic) un astoto albumu (Anti) ir kas nebijis šīs dziedātājas karjerā. Veidojot Anti, dziedātāja noraidīja veselu lērumu dziesmu, kuras viņai piedāvāja daudzi patiešām ietekmīgi mākslinieki un dziesmu autori (piemēram, Grimes, Kiesza, Kelvins Heriss, Tinashe un citi). Rūpīgais dziesmu atlases process un ilgais laiks, ko Rianna pavadīja ierakstu studijās, lika domāt, ka gaidāms kaut kas patiešām īpašs.

Iespējams, klausoties Anti, daudzi dziedātājas fani būs vīlušies, jo Rianna atbrīvojusies no kliedzošās vulgaritātes, kā arī agresija viņas tekstos ir zudusi, turklāt albums ieturēts diezgan klasiskā RnB stilā. Jāatzīst, ka man patīk gan dziedātājas jaunais tēls, gan nedaudz oldskūlīgais albuma skanējums, jo tas padara Riannu tīkamu arī nobriedušiem mūzikas mīļotājiem, ne tikai pusaudžiem un jauniešiem.

Publicitātes foto.

The Guardian mūzikas kritiķi šo albumu nodēvējuši par drosmīgu, neskaidru un pusceptu – varbūt vaina slēpjas faktā, ka Anti producentu sarakstā atrodami 23 vārdi un uzvārdi. Dažbrīd albums patiešām atgādina taustīšanos tumsā, tomēr ir jūtams, ka Rianna tiecas pretī RnB mūzikas saknēm. Divdesmit septiņus gadus vecā dziedātāja arī izvairījusies no popmūzikas dziesmu šablonu izmantošanas, tāpēc albumā nav atrodamas We Found Love vai Diamonds līmeņa līdzi dungojamās dziesmas. Vadošais albuma singls Work, kurā dzirdama arī Deika balss, ir populārās mūzikas topiem piemērotākais gabals no šī albuma.

Foto no dziedātājas Instagram konta.

Vērtējot subjektīvi, labākās albuma dziesmas ir šīs: Work, kura skanējuma ziņā ir vislipīgākā un komerciālākā albuma dziesma; vesternu tematikā ieturētā Desperado; relaksējošā Yeah, I Said It; Same Ol’ Mistakes, kas ir austrāliešu grupas Tame Impala dziesmas New Person Same Old Mistakes pārveidotā versija; Love On The Brain, kurā dzirdams Aretas Frenklinas cienīgs vokāls, kas ir īsta bauda ausīm. Mana absolūtā Anti favorīte ir dziesma Never Ending, pie kuras radīšanas strādājusi arī britu dziedātāja Daido. Pēc Anti noklausīšanās, visvairāk simpatizē tas, ka Riannas dziesmu lirikas kļuvušas dziļākas, bet vokāls krietni vien izkoptāks.

Daudziem Anti varētu šķist garlaicīgs, bet šis viennozīmīgi ir Riannas labākais albums.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Iespējams, Coldplay pēdējais albums

Uzzinot, ka Coldplay jaunākais albums A Head Full Of Dreams, iespējams, būs arī pēdējais, pārņēma dalītas izjūtas, jo, no vienas puses, skumji, ka jaunu albumu no grupas nebūs, bet, no otras puses, prieks, ka grupa spēj nokāpt no lielās skatuves laikā, kad tā vēl atrodas popularitātes virsotnē. 

Septītais britu grupas Coldplay studijas albums A Head Full Of Dreams klausītāju vērtējumam tika nodots 2015. gada 4. decembrī. Divas dziesmas no albuma jau izdotas kā singli: pozitīvi uzlādējošā Adventure of a Lifetime, kas tika izdota pagājušā gada novembrī, un romantiskā Birds, kas tika izdota šī gada janvārī. Ja grupas iepriekšējais albums Ghost Stories (2014) tika dēvēts par šķiršanās albumu, tad viņu jaunāko veikumu varētu dēvēt par vientuļā optimista albumu.

Ja bija tādi Coldplay fani, kurus skumdināja fakts, ka iepriekšējā grupas albumā nebija dzirdami viesmākslinieki, tad A Head Full Of Dreams daudzus varētu pārsteigt, jo albumā dzirdamas Bejonses, zviedru dziedātājas Tove Lo, aktrises Gvinetas Paltrovas un pat ASV prezidenta Baraka Obamas (!) balsis.

Albumā atrodamas 11 dziesmas, no kurām tikai deviņas, manuprāt, ir pelnījušas saukties par pilntiesīgām dziesmām, jo divas (Colour Spectrum un Kaleidoscope, kurā dzirdama ASV prezidenta balss) ir tikai minūti vai nedaudz vairāk garas, turklāt tajās pat nav dzirdama paša Mārtina balss. Ne velti dziesmās tiek piesaukts gan krāsu spektrs, gan kaleidoskops, jo albumā jūtama šī daudzkrāsainība un vēlme eksperimentēt – grupa nav baidījusies no riska, radot skanējuma ziņā ļoti atšķirīgas dziesmas dažādām gaumēm. Jāatzīst, ka no sevis aizbēgt nav iespējams, tāpēc nekur nav pazudis arī tikai Coldplay tik ļoti raksturīgais skanējums, kas patiesībā ļoti priecē, jo, pērkot Coldplay albumu, cilvēks taču vēlas dzirdēt Coldplay mūziku.

Foto: grupa Coldplay

Šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad visas manas favorītes atrodamas albuma pirmajā pusē: pozitīvi uzlādētā A Head Full Of Dreams; Birds, kuru daudzi mūzikas kritiķi dēvē par albuma labāko dziesmu; lieliskā Hymn For The Weekend, kurā dzirdama arī Bejonses balss; harmoniski romantiskā Everglow, kas ir mana absolūtā favorīte no šī albuma; albuma enerģiskākā dziesma Adventure Of A Lifetime, kas daudziem mūzikas mīļotājiem, pateicoties dziesmas video, paliks atmiņā ar dejojošiem mērkaķiem. Lai arī man patīk tas, ko mūzikas pasaulē dara Tove Lo, duets ar Krisu Mārtinu dziesmā Fun mani īsti neuzrunāja. Pieminēšanas vērta ir arī dziesma Army Of One, kurā, starp citu, ir apslēpta dziesma X Marks The Spot, tāpēc nemelos ne tie, kas teiks, ka albumā ir 11 dziesmas, ne tie, kas teiks, ka patiesībā ir veselas 12.

Ja Coldplay savā divdesmitajā pastāvēšanas gadā patiešām uz neatgriešanos aizies no mūzikas pasaules, tad jāsaka, ka atvadas būs notikušas uz ļoti pozitīvas un komerciāli veiksmīgas nots. Es gan sliecos domāt, ka jau pēc dažiem gadiem pie klausītājiem nonāks atkalapvienošanās albums, jo šaubos, ka kaut kam, kas pastāvējis divas desmitgades, iespējams tik vienkārši pielikt punktu.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10