Kāpēc mēs guļam un kā to darīt pareizi?

Katru gadu apņemos paveikt kaut ko reāli izpildāmu, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti, tāpēc 2020. gada sākumā sev par prioritāti uzstādīju miega režīma sakārtošanu. Gads jau bija pusē, kad diemžēl nonācu pie atziņas, ka atmest smēķēšanu bija daudz vieglāk. Dienu no dienas solīju sev, ka beidzot laicīgi došos pie miera, lai izbaudītu pilnu astoņu stundu miegu, bet regulāri turpināju būt nomodā līdz četriem rītā un miegam atvēlēju vidēji tikai sešas stundas. Sapratu, ka nodarbojos ar paškaitniecību, tāpēc brīdi, kad manās rokās nonāca neiroloģijas un psiholoģijas zinātņu doktora Metjū Volkera grāmata “Kāpēc mēs guļam?”, uzskatu par ilgi gaidīto spērienu pa dibengalu.

Uzreiz gan jāmin tas, ka Volkera darbs nav nekāda pašpalīdzības grāmata, bet gan zinātnē un neskaitāmos pētījumos balstīta literatūra, tomēr te jāpiebilst arī tas, ka autora veikums nav sauss un garlaicīgs. Daudzas līdzīga satura grāmatas parastiem lasītājiem liek justies kā muļķiem, bet “Kāpēc mēs guļam?” populārzinātniskais stils ir izklaidējošs un vismaz man lika justies nedaudz gudrākam ar katru nākamo lapaspusi. Uzņemtās zināšanas un jaunatklātie fakti mani tik ļoti aizrāva, ka es droši vien vienā mirklī sāku krist uz nerviem saviem tuviniekiem, jo gribēju dalīties it visā, ko uzzināju.

“Diemžēl cilvēki ir vienīgā suga, kas apzināti sev laupa miegu bez nozīmīga guvuma. Mūsu dārgā nevērība pret miegu mazina visas mūsu labsajūtas sastāvdaļas un neskaitāmas sabiedrības auduma šķiedras – gan cilvēcīgi, gan finansiāli.” – 14. lpp

Grāmatā apskatītais tēmu klāsts ir ļoti plašs: miega struktūra, miega ritms, miega izmaiņas dažādos vecumu posmos, miega trūkuma ietekme uz veselību, veselīga miega sniegtie ieguvumi, miega traucējumi, miegazāļu tumšā puse, sapņu anatomija, dažādu dzīvnieku miega īpatnības, padomi labākam miegam, problēmas mūsu izglītības un nodarbinātības sistēmā u.c tēmas. Volkers grāmatā nav skopojies arī ar patiešām pārsteidzošiem faktiem, kuri noteikti ļaus tev paspīdēt intelektuālās diskusijās draugu lokā. (Atcerēšanās vērtu faktu grāmatā ir tik daudz, ka man līmlapiņas beidzās vēl krietni pirms grāmatas beigām.)

Kad stāstīju mammai par šo grāmatu, viņa uzdeva pretjautājumu: “Kā – kāpēc mēs guļam? Tāpēc, ka nāk miegs!” Bet patiesībā atbilde ir daudz aizraujošāka un sarežģītāka, jo miega izzināšanas procesā atklājas gluži vai maģiska aina, kura lieliski ļauj pamanīt arī to, ko tu pats līdz šim esi darījis nepareizi savā attieksmē pret miegu. Ja esi viens no tiem, kam šķiet, ka viņš visu sev nepieciešamo par miegu jau zina, tad, visticamāk, Volkers tev nepiekristu, jo tieši augsti attīstītajās valstīs ir vislielākās problēmas ar zināšanām par miegu un veselīgu attieksmi pret to.

“Jebkurš cilvēks, kura miegs ir hroniski traucēts, neatkarīgi no vecuma izpaudīs fizisku neveselību, mentālās veselības nestabilitāti, samazinātu modrību un pasliktinātu atmiņu.” – 111. lpp

“Cilvēku skaits, kas var izdzīvot, guļot piecas vai mazāk stundu, un neizjūt nekādu pasliktināšanos, izteikts kā populācijas procenti un noapaļots līdz veselam skaitlim, ir nulle.” – 162. lpp

“Proti, balstoties uz telomēra veselību, divi cilvēki ar vienādu hronoloģisko vecumu var nešķist vienā bioloģiskajā vecumā, ja viens naktī regulāri guļ piecas, bet otrs – septiņas stundas.” – 207. lpp

Ļoti simpatizē tas, ka grāmatā pievērsta uzmanība tam, cik pasaule ir netaisnīga pret “pūcēm”, kas tādas nav no brīvas gribas, bet gan gēnu mantojuma dēļ. Volkers lielā mērā noņēma man vainas sajūtu par to, ka kopš bērnības man rīta stundās galvā ir skaidas, bet vēlā pēcpusdienā un vakara stundās manī kūsā radošā un fiziskā enerģija.

“Lai gan situācija uzlabojas, standarta nodarbinātības grafiki piespiež pūces piekopt tām pretdabisku miega-nomoda ritmu. No rīta viņu darba rezultāti ir ievērojami vājāki, un viņi tiek atturēti no sava potenciāla izpaušanas vēlā pēcpusdienā un agrās vakara stundās, jo standarta darbalaiks beidzas, pirms ir pienācis pūču laiks.” – 32. lpp

Šī grāmata neatņem miegam tā maģiskumu, padarot to sausi zinātnisku, bet tieši pretēji – parāda to kā brīnišķīgu superspēju, pateicoties kurai, mēs varam uzlabot savas dzīves fizisko un garīgo kvalitāti.

“Kāpēc mēs guļam?” noteikti nav grāmata, kuru izlasīt vienā vakarā, bet to ērti var sadalīt fragmentos gluži kā “Ilustrētās Zinātnes” rakstu sēriju, neaizmirstot pēc lasīšanas kārtīgi izgulēties. (Starp citu, gulēšana pēc lasīšanas palīdz nostiprināt uzņemtās zināšanas.) Vismaz mani šī grāmata pavisam noteikti ir iedvesmojusi gulēt vairāk, nejūtoties vainīgam par to, jo tagad zinu, ka daru labu sev, savas dzīves un darba kvalitātei. Grūti pat iedomāties, kuram šo grāmatu nevarētu ieteikt izlasīt, jo šīs zināšanas var padarīt labāku gan katru indivīdu, gan sabiedrību kopumā.  

VĒRTĒJUMS: 10/10

Grāmata saņemta no izdevniecības Helios apmaiņā pret godīgu atsauksmi; no angļu valodas tulkojusi Krista Strode

Spilgtākie citāti no Andrē Asimana grāmatas “Find Me”

Kad uzzināju, ka rakstnieka Andrē Asimana populārākajam darbam Call Me By Your Name tiks izdots turpinājums, manī valdīja divējādas sajūtas, jo priecājos, ka pēc pirmās grāmatas saldsērīgā noslēguma atkal būs iespēja “satikt” Elio un Oliveru, bet vienlaicīgi apšaubīju šāda turpinājuma nepieciešamību, jo pirmā grāmata šķita ļoti pilnīga un spēcīga tieši ar savu sāpīgo, bet vienlaicīgi skaisto un neaizmirstamo noslēgumu. Grāmatas turpinājums Find Me ir tikai 260 lapaspuses biezs un sastāv no 4 daļām: pirmā ir no Elio tēva Samuela skatpunkta, otrā ir no Elio skatpunkta, trešā ir no Olivera skatpunkta, bet ceturtā atkal no Elio skatpunkta. Autors šajā darbā daudz runā par lielu gadu starpību attiecībās, mīlestības sarežģīto dabu, iekāri, ilgām un pēdām, kuras mūsos atstāj pagātnē satikti cilvēki. Arī šoreiz Asimans pieturējies pie sava saldsērīgā stila un, lai arī grāmatā netrūkst banāla salduma, par kuru nefanoju, to caurvij arī spēcīgs skumju pavediens, kas padara stāstījumu ļoti īstu. Vai šāds turpinājums bija vajadzīgs? Visticamāk, ka nē! Vai es to izbaudīju? Absolūti! No pirmās līdz pēdējai lapaspusei. 

Asimana valoda šajā grāmatā ir brīnišķīga – teksts plūst ļoti viegli, teikumi ir ārkārtīgi meistarīgi konstruēti un brīžiem man lasīšanas procesā nācās paņemt pārdomu pauzi, jo autora paustās domas mani uzrunāja dziļi personiski. Tieši tāpēc plašas atsauksmes vietā vēlos padalīties ar, manuprāt, spilgtākajiem Find Me citātiem, kas mani uzrunāja visspēcīgāk, lai arī jūs sajustu šī darba garšu bez riska uzdurties uz maitēkļiem, kas varētu sabojāt stāsta pirmatklāšanas prieku. 

“It’s just that the magic of someone new never lasts long enough. We only want those we can’t have. It’s those we lost or who never knew we existed who leave their mark. The others barely echo.” – 11. lpp.

“My sense is that one learns more about the blotchy makeup of human psychology from Dostoyevsky than from Freud, or any psychiatrist for that matter.” – 19. lpp.

“Aren’t those the absolute worst scenarios: the things that might have happened but never did and might still happen though we’ve given up hoping they could.” – 21. lpp.

“I can’t stand being by myself yet I can’t wait to be alone.” – 22. lpp.

“I don’t love the dog more than you. The dog is just easier to love” – 35. lpp.

“…some people smoke to put nicotine in their veins, others to put a cloud between them and others.” – 43. lpp.

“Basically, we don’t know how to think of time, because time doesn’t really understand time the way we do, because time couldn’t care less what we think of time, because time is just a wobbly, unreliable metaphor for how we think about life.” – 46. lpp.

“Some people may be brokenhearted not because they’ve been hurt but because they’ve never found someone who mattered enough to hurt them.” – 55. lpp.

“Each of us is like a moon that shows only a few facets to earth, but never its full sphere. Most of us never meet those who’ll understand our full rounded self. I show people only that sliver of me I think they’ll grasp. I show others other slices. But there’s always a facet of darkness I keep to myself.” – 84. lpp.

“Perhaps he’d seen that sometimes it’s best to stop things when they’re perfect rather than race on and watch them sour.” – 136. lpp.

“I suspect we have first selves and second selves and perhaps third, fourth, and fifth selves and many more in between.” – 182. lpp.

“But how many of us ever make time to know who our parents really were? How many sunken layers deep are those we thought we knew simply because we loved them?” – 201. lpp.

“…by the time we learn to live, it’s already too late.” – 210. lpp.

“No one ever went bankrupt borrowing someone else’s pleasure.” – 222. lpp.

“If the music doesn’t change you, dear friend, it should at least remind you of something profoundly yours that you’ve probably lost track of but that actually never went away and still answers when beckoned by the right notes, like a spirit gently roused from a prolonged slumber with the right touch of a finger and the right silence between the notes.” – 231. lpp.

“”I must be happy,” I said. “Or it’s too much prosecco.” – 235. lpp

“…time is always the price we pay for the unlived life.” – 254. lpp.

Starp citu, oficiāli apstiprināts, ka arī šī grāmata tiks iemūžināta filmā un tajā mēs satiksim jau Call Me By Your Name ekranizācijā iemīļotos aktierus: Timotiju Šalamē Elio lomā, Ārmiju Hammeru Olivera lomā, Maiklu Stūlbergu Samuela lomā, bet režisora krēslā atkal sēdīsies Luka Gvadanjīno.

GRĀMATAS VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Stāsts par Holivudas aizkulisēm un maigo milzi Roku Hadsonu

Divdesmitā gadsimta piecdesmitie un sešdesmitie gadi kino industrijā ir manai sirdij vistuvākie, tāpēc pēdējo gadu laikā pastiprināti esmu pievērsies literatūrai, kas stāsta tieši par šo laika posmu Holivudā un arī ārpus tās robežām. Iepazīt šo posmu kino pasaulē, neizlasot neko par leģendāro aktieri Roku Hadsonu, laikam būtu neiespējami, tāpēc ķēros klāt 2004. gadā izdotajai biogrāfijai Rock Hudson: The Gentle Giant, kuru sarakstījis Deivids Brets. (Starp citu, tikšana pie šīs grāmatas ir diezgan sarežģīta, jo lielākajā daļā interneta veikalu tā ir izpārdota.)

Pirmā lieta, par kuru gribu paslavēt Bretu, ir tā, ka grāmatā aprakstītie notikumi ir izkārtoti hronoloģiskā secībā – sākot no Roja Šērera (Roka Hadsona īstais vārds) dzimšanas 1925. gada 17. novembrī, līdz pat viņa pāragrajai nāvei 1985. gada 2. oktobrī. Tas ievērojami atvieglo lasīšanas procesu, īpaši jau tiem lasītājiem, kuriem par Roka Hadsona dzīvesgājumu nav īpašu priekšzināšanu. Breta veikums nav nedz sauss faktu uzskaitījums, nedz pārlieku dzeltens klaču materiāls, jo diezgan labās proporcijās sabalansēti stāsti par Hadsona aktiera karjeru un gana vētraino privāto dzīvi.

Īpaši tiem, kas mīl lietot frāzi “Agrāk gan tā nebija!”, liels pārsteigums varētu šķist fakts, ka Hadsons savu karjeru sāka veidot caur gultu.

“…in Rock’s case, in common most of the graduates from the so-called “Henry Willson Academy of Glamour”, sex had been the motivating factor towards fame, and acting ability had been picked up along the way.” – 76. lpp

Hadsons kino pasaulē iekļuva, pateicoties savam izskatam un fiziskajiem parametriem, kā arī zināmā mērā viņš bija oportūnists (vismaz karjeras sākumā pavisam noteikti), jo nesmādēja Holivudas talantu aģenta Henrija Vilsona gultu, lai tikai tiktu pie iespējas piepildīt savu sapni par aktiera darbu. Tomēr nebija arī tā, ka viņš gaidīja, ka viss viņam tiks pienests klāt uz sudraba paplātes, jo talanta un pieredzes trūkumu Hadsons kompensēja ar ļoti smagu darbu un izcilu darba ētiku. Lempīgā un kautrīgā kravas mašīnas vadītāja Roja Šērera kļūšana par eleganto aktieri Roku Hadsonu pavisam noteikti ir viena no grāmatas aizraujošākajām daļām. Piemēram, interesants šķita fakts, ka Hadsons trenēja ne tikai savu stāju un aktierprasmi, bet arī vairāku nedēļu garumā kliegšanai veltīja trīsdesmit minūtes dienā, lai tikai iegūtu par pustoni zemāku balss tembru, kas labāk atbilda viņa izskatam.

Foto: Roks Hadsons un Elizabete Teilore

Par spīti tam, ka Hadsona aktiera talants ilgstoši tika apšaubīts, viņš paguva iekarot ne tikai skatītāju mīlestību, bet arī saņēma “Oskara” nomināciju kā labākais aktieris par lomu Džordža Stīvensa 1956. gada drāmā Giant.

“…for five years he had been little more than an over-hyped, studio-manufactured, and decorative B-movie actor, and not always a very good one.” – 135. lpp.

“Most people do not consider him a very accomplished actor, but I found him to be terribly hard-working, dedicated and very serious. – Robert Aldrich” – 140. lpp

Turklāt noteikti jāpiemin arī fakts, ka Hadsons bija komerciāli ļoti veiksmīgs aktieris – tik ļoti, ka viņš kopā ar aktrisi Dorisu Deju reiz paglāba kinostudiju Universal no bankrota.

“Lover Come Back, Rock’s second film with Doris Day, proved even more successful than Pillow Talk. Coming hot on the heels of Universal’s wave of second-rate productions and major flops, it saved the studio from bankruptcy.” – 143. lpp

Diemžēl Hadsonam privātajā dzīvē neveicās tik spoži kā profesionālajā karjerā, kas plaši atspoguļots arī Breta stāstījumā. Lai no sabiedrības slēptu savu homoseksualitāti, 1955. gadā Hadsons apprecēja sekretāri Filisu Geitsu, kura līdz pat savas dzīves beigām pastāvīgi nonāca pretrunās, stāstot par savu trīs gadus ilgo laulību ar Hadsonu: vienubrīd viņa apgalvoja, ka nav zinājusi par vīra homoseksualitāti pirms gredzenu mīšanas, bet jau nākamajā mirklī neapdomīgi izpļāpājās, ka par vīra orientāciju bija informēta jau pirms stāšanās altāra priekšā. Turklāt Geitsas stāstus vēl mazāk ticamus padara tas, ka ilgstoši tika baumots par pašas Geitsas netradicionālo orientāciju.

“In fact, she may have qualified as that rarest of species: the lesbian fag-hag.” – 99. lpp

Grāmatā atklāts arī tas, ka Hadsons par savu homoseksualitāti nav kaunējies, bet orientāciju slēpis tikai tāpēc, lai neizpostītu savu karjeru. Vieglums, ar kādu viņš uztvēra savu homoseksualitāti izpaudās bieži, arī brīdī, kad kāda viešņa vaicājusi Hadsonam, kāpēc viņa mājas masīvie drošības vārti stāv neaizslēgti, un aktieris uz jautājumu godīgi esot atbildējis šādi:

“Because if any good-looking guy decides he wants to fuck Rock Hudson, I don’t want him climbing the gates and wearing himself out first!” – 148. lpp

Foto: Roks Hadsons

Pats ievērojamākais skandāls Hadsonu piemeklēja viņa dzīves izskaņā un tas neapklusa vēl vairākus gadus pēc viņa nāves. 1984. gadā Hadsonam tika diagnosticēts AIDS. Savu slimību aktieris centās slēpt no apkārtējiem, bet viņa dzīvība strauji sāka dzist visu acu priekšā un vienmēr plecīgais Hadsons strauji zaudēja svaru, kas veicināja baumas par viņa veselības stāvokli. 1985. gadā, kad sabiedrībai beidzot tika paziņots, ka Hadsonam ir AIDS, viņš kļuva par pirmo tik augsta līmeņa slavenību, kam diagnosticēts šis imūndeficīta sindroms. Šim paziņojumam bija dažādas sekas – vairāki Hadsona paziņas izlikās, ka nav viņu pazinuši, bet citi par viņu runāja izvairīgi. Tiesa, bija arī uzticami draugi, kas viņu nepameta līdz pat nāves dienai – piemēram, aktrises Dorisa Deja un Elizabete Teilore, kā arī aktieris Džordžs Neiders un sekretārs Marks Millers.

Grāmatā īpaši uzsvērts tas, ka Hadsona diagnoze izgaismoja problēmas arī valstiskā līmenī: piemēram, to, cik homofobisks un AIDS krīzi ignorējošs tolaik bija ASV prezidents Ronalds Reigans. Hadsona nāve mainīja ne tikai to, kā Amerika attiecās pret AIDS epidēmiju, bet tā kalpoja arī kā simbols, jo neviens nespēja iedomāties, ka tik veiksmīgs, harizmātisks, bagāts, vitāls un šķietami nesalaužams vīrietis, kāds bija Hadsons, varētu inficēties ar HIV.

“Rock wasn’t a real strong personality. He was a gentle giant.” – 153. lpp

“All of those years I worked with him I saw him as big, handsome and indestructible. – Doris Day” – 256. lpp

“…someone famous had to succumb to the disease to make the public aware of a condition that should have been acknowledged years before.” – 322. lpp

Jāatzīst, ka grāmatas noslēgumu bija nomācoši lasīt, jo tajā tika atklāts, cik ļoti necienīgs bija Hadsona kremācijas process. Aprakstītā aina vairāk atgādina atvadas no mājdzīvnieka, ne no visā pasaulē mīlēta aktiera.

“Rock’s body was placed in a large cardboard box bearing his name, and unceremoniously and shamelessly rolled into the oven.” – 260. lpp

Foto: Dorisa Deja un Roks Hadsons

Grāmata nebeidzas ar Hadsona nāvi un kremēšanu, jo, pateicoties viņa AIDS diagnozei, aktieris joprojām netika likts mierā – Hadsona mīļākais Marks Kristians, kurš 1985. gadā par aktiera diagnozi uzzināja no televīzijas, sāka tiesāties ar Hadsona mantiniekiem. Viņš vēlējās piedzīt milzīgu kompensāciju par to, ka Hadsons apzināti esot pakļāvis viņu riskam inficēties ar HIV vīrusu. Grāmatā tiesas process aprakstīts plaši, kā arī stāstījumā iekļauti abu pušu argumenti un netīrie paņēmieni, tāpēc katrs lasītājs pats subjektīvi var izlemt to, kura pusē viņš vēlas nostāties.

Brets šajā grāmatā, manuprāt, ļoti objektīvi un cieņpilni iemūžinājis Hadsona dzīves esenci, neslēpjot viņa cilvēcīgās vājības, bet vienlaicīgi pieminot arī to, ka līdz pat pašām savas dzīves beigām leģendārais aktieris neaizmirsa, no kurienes nācis, un nekļuva augstprātīgs pret mazāk pieredzējušiem kolēģiem.

“I think he never forgot how hard it was for him the first time, and he wanted everybody to enjoy working as much as he did.” – 233. lpp

Ja gribat izlasīt tikai vienu grāmatu par Roku Hadsonu, tad šī būs īstā. Breta veikums ir vēstures liecība gan par AIDS krīzi astoņdesmitajos gados, gan par Holivudas aizkulisēm un zvaigžņu dzimšanu/radīšanu, gan par pašu Roku Hadsonu, kurš vairumam atmiņās vienmēr paliks kā liels, maigs milzis.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Spilgtākie citāti no Čārlza Bukovska grāmatas “Sievietes”

Kad sāku lasīt Čārlza Bukovska romānu “Sievietes”, biju noskaņojies, ka man tas patiks, jo a)Bukovskis ir klasiķis, kuru apjūsmo daudzi, b)man patīk nedaudz provokatīva un nepieradināta proza, c)iepriekš biju lasījis patiešām lieliskus citātus no citiem viņa darbiem. Tomēr “Sievietes” sagādāja man smagu vilšanos, jo šī darba galvenais varonis Henrijs Činaskis manī radīja antipātijas, kā arī citu romāna varoņu likteņi man īsti nerūpēja, turklāt visa šī darba garumā nenotiek tikpat kā nekāda varoņu izaugsme. Diemžēl šaubos, ka Bukovska darbu lasīšanai došu otru iespēju, jo jūtu, ka man ar viņa daiļradi vienkārši nav pa ceļam. 

Vienīgais, par ko Bukovski varu uzslavēt, ir spēcīgie citāti, kuru dēļ izlēmu izveidot citātu izlasi blogā, lai “Sieviešu” lasīšana man nebūtu bijusi veltīga. 

“Pasaulē ir pārāk daudz aukstuma. Ja cilvēki par visu mierīgi izrunātos, būtu daudz labāk.” – 76. lpp

“Māsas jau brīdināja, ka, dzīvojot ar tik vecu perdeli kā tu, nekas labs nav gaidāms.” – 109. lpp

“Cilvēks vienkārši nogurst turēt mīlestību sevī un izlaiž laukā, jo vajag kādu vietu, kur tai iet. Tad parasti sākas nepatikšanas.” – 115. lpp

“Attiecību sākums vienmēr ir visvieglākais. Pēc tam sākas atklājumi, kas nekad nebeidzas.” – 118. lpp

“Nekad neko nevar zināt. Ir tādas dienas, kad labāk palikt gultā un paslēpties zem segas.” – 176. lpp

“Publiku nevajag novērtēt par zemu un nevajag arī tai laizīt pakaļu. Jāatrod zelta vidusceļš.” – 178. lpp

“Ja notiek kaut kas slikts, tu dzer, lai to aizmirstu; ja notiek kas labs, tu dzer, lai nosvinētu; un ja nenotiek nekas, tu dzer, lai kaut kas notiktu.” – 206. lpp

“Ir daudz dažādu nāvju, un, kaut arī mēs zinām par nāves esamību un gandrīz katru dienu par to domājam, ļoti grūti ir izturēt, kad negaidīti nomirst tuvs un mīlēts cilvēks.” – 206. lpp

“Cilvēki vēstulēs parasti ir daudz labāki nekā īstenībā. Tieši tāpat kā dzejnieki dzejā.” – 224. lpp

“Tā ar cilvēkiem ir. Jo ilgāk viņus pazīst, jo vairāk dīvainību viņos parādās. Dažreiz dīvainības ir uzjautrinošas – sākumā.” – 232. lpp

“Dzīvojot vienā vietā, cilvēks sāk ticēt, ka visur ir tāpat kā viņa kaktā.” – 239. lpp

“Smags darbs ir kaut vai tikai nodzīvot līdz nāvei.” – 246. lpp

“Galu galā visiem viss ir viena vienīga sagadīšanās.” – 256. lpp

“Ja miesa nedabū paēst, arī gars ir izsalcis.” – 288. lpp

“Jo vairāk upju šķērsots, jo vairāk tu zini par upēm – protams, ja esi izturējis krāces un slidenos akmeņus. Dažkārt gadās sāpīgi apdauzīties.” – 293. lpp

“Labs rakstnieks zina, kad nerakstīt. Klabināt mašīnu jau prot katrs.” – 299. lpp

“Cilvēki bez morāles bieži uzskata sevi par brīvākiem, bet parasti viņiem trūkst spējas just vai mīlēt.” – 300. lpp

“–Tu uzvedies kā kinozvaigzne. Vai tavas sievietes vienmēr ir bijušas divdesmit , trīsdesmit gadu jaunākas par tevi?

–Kad man vēl nebija trīsdesmit, tad tā nebija.” – 315. lpp

“Taču melot cilvēkam par viņa talantu tikai tāpēc, ka viņš sēž tev pretī, ir pagalam nepiedodami, jo tas ir mudinājums viņam neatlaidīgi turpināt, un tieši tādā veidā cilvēks bez īsta talanta var visnejēdzīgāk izniekot savu dzīvi.” – 329. lpp

“Cilvēku attiecībās ir vajadzīga uzticība, pat ja viņi nav precējušies.” – 346. lpp

“–Man laikam vajag drusku iedzert.

–Gandrīz visiem vajag, tikai daudzi to nezina.” – 347. lpp

Grāmatu izdevusi “Izdevniecība AGB”; no angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Nostalģiskās atmiņas par pirmajām reizēm

Dainas Tabūnas stāstu krājums “Pirmā reize” manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās jau ļoti ilgi, tomēr šīs grāmatas lasīšanu atliku tik bieži, ka beidzot to izlasīju gandrīz piecus gadus pēc tās izdošanas. Mani lasošie draugi, kuru viedoklim uzticos, Tabūnas veikumu slavēja, tāpēc jau pirms lasīšanas biju noskaņojies tam, ka grāmata diez vai man sagādās vilšanos. 

Grāmatā apkopoti septiņi stāsti par septiņu meiteņu pirmajām reizēm – pirmo saskarsmi ar reliģiju, pirmajiem greizsirdības uzplūdiem, pirmo piedzeršanos, pirmo attālināšanos no draugiem, pirmo seksuālo pieredzi, pirmo nopietno attiecību pārbaudījumu un daudz ko citu. Jāatzīst, ka grāmatas nosaukums mani nedaudz apmānīja, jo vārdu salikums “pirmā reize” vedināja domāt par kaut ko ļoti intīmu un pikantu, bet seksa grāmatā ir gaužām maz un tas pieminēts tikai garāmejot, tāpēc stāstu saturs vērtējams kā diezgan nevainīgs.

Nevarētu teikt, ka grāmatā apkopotie stāsti ir par septiņām absolūti dažādām meitenēm, jo viņu vārdi mainās, bet mani kā lasītāju nepameta sajūta, ka autore stāsta par vienu un to pašu meiteni dažādos dzīves posmos. Iespējams, tas ir trūkums, jo galvenās varones šķiet nedaudz vienveidīgas, bet tajā pat laikā tas ir arī pluss, jo visus stāstus ļoti organiski savieno un rada sajūtu, ka grāmatā iekļautie stāsti ir viens veselums. Stāstu varones ir ļoti īstas un nesamākslotas, tāpēc katra no viņām varētu eksistēt ne tikai grāmatas lapaspusēs, bet arī ārpus tām, kas ir liels autores meistarības rādītājs.

“Pirmā reize” īpaši varētu patikt astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušajiem, jo katrs, kurš dzimis šajā laika posmā, noteikti atpazīs grāmatā aprakstīto vidi, skolas atmosfēru, rotaļas, zīmolus un ne vienu vien situāciju, kas uzjundīs sentimentālas atmiņas par bērnību un pieaugšanu. Piemēram, šis citāts atsauca atmiņā manu bērnību, kad domāju, ka manas vecmammas vārds ir “Babiņa”:

“Ilvijai nav ne jausmas, kā sauc viņas vecmāmiņu, jo bērnībā visi teica tikai “ome” un krietni vēlāk, kad Ilvija aptvēra, ka tas nav nekāds vārds, bija neērti jautāt.” – 47. lpp

Un šis citāts atgādināja par laiku, kad tikko biju uzsācis smēķēt un kāri skatījos uz cigaretēm ikreiz, kad smēķēja “lielie” puiši:

“Varbūt man arī paprasīt? Tikai vienu dūmu. Tas taču nekas nav.

Kamēr es pāris minūtes drudžaini domāju, prasīt vai tomēr ne, viņš ir pabeidzis smēķēt un izmet nodeguli sniegā. Ar nožēlu secinu, ka tur palika vismaz pāris dūmi, kas būtu man noderējuši.” – 54. lpp

Foto: @dgfelton

Varētu pat teikt, ka šajā grāmatā ir iekļauta patiesa un neizskaistināta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušo bērnu pieaugšanas esence, kura absolūti nav drūma vai nomācoša. Jā, tajā netrūkst saldsērīguma un nostalģisku atmiņu, kuras liek gan smaidīt, gan brīžiem saskumt, bet grāmatā ir arī naivs sirsnīgums un izcils humors, kas liek balsī smieties. (Vismaz es balsī smējos pat divos naktī, kad lasīju stāstu “Darījumi ar Dievu”.) Ja jāizvēlas favorīt-stāsti no grāmatas, tad jāsaka, ka man visvairāk patika “Darījumi ar Dievu”, “Slepenā kaste” un “Aukstā zeme”.

Stāstu valoda ir ļoti dzīva, tāpēc lasīšanas process ir raits un beigās atstāj nelielu mazuma piegaršu, kas ir labs kvalitātes rādītājs. Ceru, ka kāds no nākamajiem autores darbiem būs kārtīga biezuma romāns, jo Tabūna raksta baudāmi, meistarīgi izvairās no klišejām un skaisti vārdos ietērpj sajūtas, kuras nav svešas katram, kurš gājis cauri pieaugšanas grūtībām vai dzīvē juties nedaudz pazaudējies.

“Ja laiks aizpildīts ar lietām, kas jāizdara, tad ir mazāk iespēju nomocīt sevi ar visādām nejēdzībām.” – 111. lpp

“Galu galā, šī zeme ir pārāk auksta , lai iztiktu tikai ar sava ķermeņa siltumu. Un beigās mēs visi tāpat gulēsim tajā pa vienam.” – 152. lpp

VĒRTĒJUMS: 8/10

Izdevējs: Apgāds Mansards

Kāds tad bija īstais Džeimss Dīns?

Pītera L. Vinklera veidotā grāmata The Real James Dean: Intimate Memories from Those Who Knew Him Best ir jau trešā biogrāfiskā grāmata par leģendāro aktieri Džeimsu Dīnu, kura nonākusi manā grāmatu plauktā. Kāpēc man nepietika ar pirmo divu biogrāfiju izlasīšanu? Jo iepriekš lasīju Lū Brakera grāmatu Jimmy & Me, kurā autors nelaiķi ir idealizējis, un Pola Aleksandra grāmatu James Dean: Boulevard of Broken Dreams, kurā jūtama diezgan “dzeltena” piegarša, bet es vēlējos atrast vidusceļu – Džeimsa Dīna biogrāfiju bez rozā brillēm un tenku piegaršas. 

Ievadā apzināti rakstīju, ka Vinklers grāmatu veidojis, nevis sarakstījis, jo grāmatā apkopoti četrdesmit divi agrāk jau publicēti stāsti, ar kuriem dalījušies cilvēki, kas Dīnu pazinuši vislabāk, bet Vinklers kā autors izpaudies tikai zemsvītru piezīmēs un nodaļu ievados. Tomēr Vinklera darbu noteikti nevajadzētu novērtēt par zemu, jo par Dīnu pieejams patiešām milzīgs daudzums publikāciju, uz kuru fona grāmatā iekļautie 42 stāsti tāds nieks vien ir. Veidojot The Real James Dean, Vinklers meistarīgi atsijājis graudus no pelavām un no pieejamās informācijas gūzmas izvilcis patiešām baudāmu Džeimsa Dīna esenci. (Grāmatā lasāmas aktrises Elizabetes Teilores, aktrises Šellijas Vintersas, režisora Elija Kazana, aktrises Natālijas Vudas, režisora Džordža Stīvensa un citu Džeimsa Dīna dzīvē nozīmīgu cilvēku atmiņas par kopā pavadīto laiku.)

“But without pain, no discoveries would be made.” – 105. lpp

Stāsti izkārtoti hronoloģiskā secībā, sākot ar Dīna vecmāmiņas un tēva stāstiem par viņa bērnību, un beidzot ar Dīna sacīkšu auto mehāniķa stāstu par leģendārā aktiera nāves dienu. (1955. gada 30. septembrī automehāniķis Rolfs Vuterihs kopā ar Džeimsu Dīnu bija ceļā uz autosacīkstēm, kad Dīna vadītā sporta automašīna Porsche 550 Spyder sadūrās ar kāda koledžas studenta vadīto Ford automašīnu. Dīns bija tikai 24 gadus vecs, kad izdzisa viņa dzīvība.)

Vinklers nav centies izveidot grāmatu, kurā Dīns tiktu glorificēts vai nomelnots, bet gan apzināti izvēlējies stāstus, kas lasītājiem ļauj iepazīt ļoti īstu un cilvēcīgu Dīnu. Šī pieeja ir ārkārtīgi veiksmīga, jo lasītājiem rada ilūziju, ka arī viņi īsu brīdi pazinuši Džeimsu Dīnu un no malas vērojuši viņa sarežģīto ceļu uz panākumiem kino pasaulē. Pirms ķēros klāt The Real James Dean lasīšanai, mani māca bažas, ka grāmata man varētu šķist garlaicīga, jo par Dīnu daudz esmu lasījis, dzirdējis un skatījies, tomēr šīs bažas ātri vien izkūpēja gaisā, jo, lasot grāmatu, bija iespēja palūkoties uz Dīnu no dažādu cilvēku skatpunktiem un uzzināt daudz iepriekš nedzirdētu faktu par viņu. Piemēram, ka Dīns 11 gadu vecumā cieta no seksuālas vardarbības, ka savas karjeras pirmsākumos viņš regulāri bija pusbadā un mēdza dzīvot uz citu cilvēku rēķina, ka viņš plānoja iemēģināt savu talantu matadora ampluā, kā arī to, ka mode un apģērbi viņam tā īsti nemaz nerūpēja. Vienaldzība pret modi gan nav traucējusi Dīnam kļūt par stila ikonu un viņa dumpinieciskais ģērbšanās stils ir aktuāls arī mūsdienās – vairāk nekā 60 gadus pēc viņa nāves.

“The only way he could be sure you really loved him, was if you loved him when he was truly at his worst.” – 132. lpp

“In some weird way he reminded me of Peter Pan, but without the joy, as if he had sprung from never-never land and would disappear back into it.” – 161. lpp

“He was very afraid of being hurt. He was afraid of opening up in case it was turned around and used against him.” – 293. lpp

“This world we live in is dominated, I think, by an idyllic interpretation of success. This, in turn, manufactures fantasy. People become involved with the fantasy and stop looking for their own success. They find it, instead, in the success of movie stars and other celebrities. They live in a dream world.” – 310. lpp

Lai gan Dīna profesionālā karjera bija īsa un tās laikā viņš paspēja nofilmēties tikai trīs lielās lomās (filmās East of Eden (1955), Rebel Without a Cause (1955) un Giant (1956)), ar to pietika, lai viņš atstātu neizdzēšamus nospiedumus kino pasaulē un sabiedrībā. Pats Dīns apgalvoja, ka viņam vienā rokā ir Montgomerijs Klifts, kurš saka “Palīdzi man!”, un otrā rokā ir Marlons Brando, kurš saka “Ej ellē!”, bet kaut kur pa vidu ir Džeimss Dīns. Viņš bija vienlaicīgi ļoti jūtīgs un dumpiniecisks, tāpēc piecdesmito gadu jauniešiem bija viegli ar viņu identificēties un viņš ātri kļuva par jauniešu elku.

“As I watched Jimmy I recalled scenes from my own youth. I had never before identified with a screen personality in this way and I was amazed and a little unnerved by my response.” – 211. lpp

Šī grāmata ir viegli lasāma un tā nav tikai par Džeimsu Dīnu, bet arī par cilvēku sarežģīto dabu, piecdesmito gadu kultūru, Holivudas zelta laikmetu un kino pasaules aizkulisēm, kuras vairāku desmitgažu laikā nav nemaz tik ievērojami mainījušās, jo grāmatā minētie notikumi diži neatšķiras no tā, kas notiek mūsdienu Holivudā. Ja ir vēlme izlasīt tikai vienu grāmatu par Džeimsu Dīnu, tad The Real James Dean būs īstā, jo grāmata ir aizraujoša un Vinklers tajā iekļāvis ļoti koncentrētu Dīna dzīves esenci.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Obsesīvi kompulsīvo traucējumu anatomija

“Vai es izslēdzu gludekli? Vai es aizslēdzu mājokļa durvis? Vai es nodzēsu sveces? Vai šī situācija pakļauj mani infekciju slimību riskam?” Katrs cilvēks kaut reizi mūžā sev ir uzdevis šādus vai līdzīgus jautājumus, kuri parasti rada nepatīkamu satraukumu un pat trauksmes sajūtu, kas parasti pazūd tiklīdz tiek pārbaudīts, vai satraukumam bijis pamats. Tagad iztēlojies, ka tu nespēj šo sajūtu izslēgt un tā nepazūd arī pēc tam, kad vairākas reizes pēc kārtas esi pārliecinājies, ka visu esi izdarījis kā nākas, un iespējamība, ka varētu notikt kas slikts, ir tuvu nullei vai vienāda ar nulli. Tāda ir obsesīvi kompulsīvo traucējumu jeb OCD skarto cilvēku ikdiena, par kuru ļoti plaši stāstīts Deivida Adama grāmatā The Man Who Couldn’t Stop. (Frāzi “OCD slimnieki” izvairos lietot apzināti, jo grāmatā minēts, ka OCD nav slimība, bet gan anomālija vai garīgās veselības traucējumi.) 

Grāmatas autors Deivids Adams septiņus gadus bijis britu laikraksta The Guardian zinātnes, vides un medicīnas nozaru speciālais korespondents, kā arī viņš strādājis par zinātniskā žurnāla Nature redaktoru un rakstu autoru, bet visdetalizētāk viņš pētījis tieši obsesīvi kompulsīvos traucējumus jeb OCD (latviešu valodā šī abreviatūra ir OKT, bet tā tiek lietota daudz retāk). Noteikti jāpiemin, ka Adams nav tikai stāstnieks un skatītājs no malas, jo obsesīvi kompulsīvie traucējumi skāruši arī viņu: laika gaitā Adams atradis veidus, kā mazināt OCD ietekmi uz dzīves kvalitāti, bet agrāk viņu vajājusi apsēstība ar domām, ka ikdienišķu darbību rezultātā viņš inficēsies ar HIV vai inficēs ar šo vīrusu savus tuviniekus. Šīs domas neizkliedēja nedz HIV testi, nedz neskaitāmi zvani HIV atbalsta centriem, kuros strādājošie operatori jau pazina Adama balsi, tāpēc viņam nācās likt lietā aktiera prasmes, izliekoties par citiem cilvēkiem. Tolaik jaunais vīrietis lieliski apzinājās savu domu absurdumu, bet šī apziņa nemazināja trauksmes sajūtu un vēlmi atkal un atkal veikt vienas un tās pašas darbības, lai pārliecinātos, ka viņš nav inficējies ar HIV.

“Officially, it is no more possible to be a little bit OCD than it is to be a little bit pregnant or a little bit dead. Someone has OCD or they are normal.”

Kad Adams runāja ar izdevējiem par šīs grāmatas radīšanu, viņi autoram ierosināja uz grāmatas vāka likt bildi ar ziepju gabalu, bet Adams šādam risinājumam nepiekrita, jo tas tikai kultivētu stereotipus. Protams, ir OCD skartie, kas ir apsēsti ar roku mazgāšanu vai lietu kārtošanu noteiktā secībā, bet zem šīs abreviatūras slēpjas daudz vairāk par roku mazgāšanu vai mantu kārtošanu: grāmatā aprakstīta gan paša autora apsēstība ar HIV, gan citu cilvēku apsēstības dažādos vēstures posmos, kas lieliski parāda OCD plašo spektru un pierāda to, ka OCD eksistēja vēl ilgi pirms šiem traucējumiem bija dots nosaukums. (Grāmatā minēts, ka obsesīvi kompulsīvie traucējumi nav bijuši sveši ne izcilajam rakstniekam Hansam Kristianam Andersenam, ne izgudrotājam Nikola Teslam.)

“The reality of OCD is scary for all involved. But it’s not dangerous. Yet it can be, especially for people who believe the condition is nothing more serious than a need to wash hands. That’s why it’s necessary to show and talk about the reality of what OCD is and what it is not. That’s why there’s no bar of soap on the cover of this book.”

The Man Who Couldn’t Stop noteikti nav pašpalīdzības grāmata, bet tās autors apgalvo, ka būs tikai priecīgs, ja kādam tā uzlabos dzīves kvalitāti vai palīdzēs izprast savus tuviniekus, kurus skāruši obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Grāmata sarakstīta populārzinātniskajā valodas stilā, tāpēc to droši var lasīt arī cilvēki bez jebkādām priekšzināšanām par OCD vai garīgās veselības traucējumiem. Adams ļoti labās proporcijās “atšķaidījis” personīgās pieredzes stāstus un citu OCD skarto pieredzes stāstus ar dažādu zinātnisko tekstu un pētījumu kopsavilkumiem, tādējādi radot saistošu lasāmvielu, kurā netrūkst ne aizraujošā, ne izglītojošā satura. Savu grāmatas eksemplāru esmu izraibinājis ar dučiem līmlapiņu, jo tajā ir daudz vērtīgu atziņu un tēmu, par kurām sabiedrībā būtu jārunā daudz biežāk (piemēram, par Holivudas tieksmi romantizēt garīgās veselības traucējumus vai atainot tos kā kaut ko smieklīgu).

“People who live with OCD drag a mental sea anchor around . Obsession is a brake, a source of drag, not a badge of creativity, a mark of genius or an inconvenient side effect of some greater function. That’s not to say that some people with OCD don’t achieve great things.”

VĒRTĒJUMS: 9/10

Paldies blogerim Asmo, kurš šo grāmatu man uzdāvināja pagājušā gada Ziemassvētkos! 

Stāsts par bēgšanu no mazpilsētas un pašam no sevis

Par Eduāra Luī daļēji autobiogrāfisko darbu “Jātiek vaļā no Edija” pēdējā mēneša laikā aktīvi runājuši daudzi mani lasošie draugi, bet ar grāmatām ir tā, ka labāk vienreiz pašam izlasīt, nekā dzirdēt simtiem labu atsauksmju. Tāpēc es ķēros klāt Luī sarakstītajai grāmatai, lai noskaidrotu, kāpēc tad Edijs kādam ir tik ļoti nevēlams, ka no viņa jātiek vaļā. 

Grāmatā stāstīts par Ediju Belgēlu jeb Ediju Smukģīmi, kuram lemts savu bērnību un pamatskolas gadus pavadīt kādā Francijas mazpilsētā, kura absolūti neatbilst vidusmēra cilvēka priekšstatiem par dzīvi šķietami tolerantajā, izsmalcinātajā un pārtikušajā Francijā. Kāpēc Edija stāsts par dzīvi mazpilsētā ir tik īpašs? Jo viņš ir homoseksuāls un šī viņa neatbilstība “īsta veča” normām padara viņu derdzīgu ne tikai mazpilsētas iedzīvotājiem, bet arī sev pašam, kā rezultātā viņš cieš no emocionālas un fiziskas vardarbības. Katrs, kurš kādreiz dzīvojis mazā ciematā vai mazpilsētā, noteikti zina, cik ļoti normālības un pelēcības masā izceļas katrs, kurš uzdrošinās atšķirties vai vienkārši nespēj būt tāds, kā visi citi.

Lai arī vairākās atsauksmēs esmu lasījis to, ka šī grāmata ir par Edija ceļu uz sevis pieņemšanu, manuprāt, šī grāmata ir arī par dzimumu lomām, kuras sabiedrība, īpaši tās aizspriedumainākā daļa, vēlas uzspiest cilvēkiem, tādējādi apslāpējot viņu patieso būtību un ierobežojot viņu lēmumus.

“Šai te viņas vecumā joprojām nav bērnu, kaut kas nav ar viņu normāli. Droši vien lesbiete. Vai arī frigida, neviens nav viņu kārtīgi paņēmis priekšā.” – 62. lpp.

“Nedusmojies uz viņu par to, tu taču zini, viņš ir vīrietis un vīrieši nekad nerunā par savām jūtām.” – 114. lpp.

“Tas, kurš nejūtas kā īsts vīrietis, visvairāk cenšas par tādu izlikties, un tas, kurš apzinās savu iekšējo vājumu, labprāt izrāda spēku.” – 130. lpp.

Līdzīgi kā grāmatas galvenais varonis Edijs, arī es esmu dzimis deviņdesmito gadu sākumā un lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis lauku ciematā, tāpēc daudzas no grāmatā aprakstītajām situācijām man nešķita svešas, tomēr jāatzīst, ka daļa no grāmatas ainām mani šokēja, jo bija grūti noticēt, ka runa ir par Franciju deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā. Eduārs Luī, aprakstot savas bērnības atmiņas, ir ļoti atklāts, brīžiem varbūt pat pārāk atklāts, jo lasītājiem stāsta pat par bērnībā piedzīvotām incesta “spēlēm”. Es patiešām gribētu zināt, kas no tā visa ir noticis realitātē, bet kas radies autora iztēles rezultātā, jo pieļauju, ka daudzas no grāmatā minētajām personām, ja tās patiešām eksistē, varētu nebūt sajūsmā par Luī vaļsirdību, kuras rezultātā arī viņš pats šajā grāmatā daudzās epizodēs atainots ne pārāk glaimojošā gaismā.

Grāmatas valoda ir vienkārša un stāstījums brīžiem ir ļoti naivs, bet vienlaicīgi arī ļoti dzīvs, reālistisks un emocionāli uzlādēts. Jāatzīst, ka es būtu gribējis, lai grāmata būtu biezāka un tajā pieminēto cilvēku dzīvesstāsti būtu izvērstāki, jo mani patiešām aizrāva ne tikai Edija stāsts, bet arī viņa tuvinieku likteņstāsti. Pēc grāmatas izlasīšanas man palika vairāki neatbildēti jautājumi, bet šī mazuma piegarša vienlaicīgi ir arī literārā darba kvalitātes rādītājs, jo pēc slikti uzrakstītiem darbiem šāda “dodiet man vēl” sajūta nekad nerodas.

Man īpaši spilgti atmiņā iespiedusies grāmatas beigu daļa, kurā aprakstīts tas, kā tēvs pavada Ediju viņa ceļā uz izlaušanos no mazpilsētas, kurā burtiski gandrīz viss ož pēc nabadzības un nolemtības. Edija tēvs ir homofobs un rasists, bet viņa attieksmē jūtams lepnums un skaudība, jo viņa dēls bijis gana gudrs un drosmīgs, lai nostātos pret straumi un izdarītu to, par ko tik daudzi mazpilsētas iedzīvotāji tikai sapņoja. Aizverot grāmatu, domāju, ka tieši Edija atšķirīgā būtība bija tā, kas ļāva viņam izlauzties no vietas, kura laika gaitā no tās iedzīvotājiem izsūca individualitāti un degsmi.

“Viņš bija sapratis, ka viens pastāv tikai attiecībā pret otru un ka tiem ļaudīm, kas pazīst tikai ērtības, bet nekad nav izjutuši trūkumu vai pazemojumu, kaut kā pietrūkstot. It kā viņi nebūtu pa īstam dzīvojuši.” – 137. lpp.

Ar šo darbu Luī ir piešķīris balsi strādnieku šķirai un ir parādījis Francijas ne tik daiļo pusi, kuru aiz Parīzes spožajām gaismām un buržuāzijas skaļajām dzīrēm ir viegli nesaredzēt un nesadzirdēt. Kā pats Luī kādā intervijā stāstīja, daudzi cilvēki vardarbīgo un nabadzīgo Francijas daļu atsakās redzēt un uzskata to par fantāzijas augli; pat vairāki grāmatu izdevēji Parīzē apgalvoja, ka Luī rakstītajam neviens neticēs, tādējādi apstiprinot rakstnieka apgalvojumu par to, ka sabiedrībai ir tieksme ignorēt neērtās problēmas, kuras skar vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu. Kad Luī sāka rakstīt “Jātiek vaļā no Edija”, viņš vēlējās radīt kaut ko godīgu un īstu, un, manuprāt, viņam tas ir lieliski izdevies.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; Nairi Balian tulkojums no franču valodas. 

Grāmata “Lielie mazie meli”

Kad noskatījos Deivida E. Kellija veidotā seriāla Big Little Lies pirmo sezonu, uzzināju, ka lieliskā seriāla pamatā ir austrāliešu izcelsmes autores Laienas Moriartijas romāns “Lielie mazie meli”, kuru latviešu valodā izdevis apgāds “Kontinents”. Par seriālu biju tādā sajūsmā, ka vēlējos izlasīt arī grāmatu, jo gribēju pilnībā ienirt Moriartijas radītajā lielo mazo melu virpulī, kurš vienlaicīgi ir izklaidējošs un arī nervus kutinošs. 

Skolas viktorīnas vakarā ir notikusi traģēdija un kāds no tās dalībniekiem ir miris. Lasītājiem netiek atklāts, kurš tas ir, kā arī netiek izpausts, vai tas bija nelaimes gadījums vai aukstasinīga slepkavība. Lai uzzinātu atbildes uz visiem jautājumiem, lasītājam ir jāapbruņojas ar pacietību vairāk nekā 400 lapaspušu garumā, jo tikai pašās grāmatas beigās krīt noslēpumainības plīvurs, atklājot visu lielo melu aisbergu, kas tik ilgi slēpies zem redzamās mazo melu daļas. Pēc paziņojuma par iespējamo slepkavību lasītājs tiek aizvests pagātnē – sešus mēnešus pirms viktorīnas vakara, kad savā četrdesmitajā dzimšanas dienā košā Medelaina satiek jauniņo Džeinu, kura uz dzīvi Pirivī pussalā pārcēlusies pavisam nesen. Abas sievietes ātri iedraudzējas un vēlāk viņām pievienojas arī Medelainas skaistā un bagātā draudzene Seleste, tādējādi izveidojot draudzīgu trijotni, kurai, šķiet, kopīgs vien tas, ka viņu bērni mācīsies vienā skolā; bet patiesībā ārējais izskats un stāvoklis sabiedrībā izrādās maldinošs, jo viņām ir vairāk kopīga nekā sākotnēji varētu šķist.

Grāmatā iekļauto tēmu klāsts ir tik plašs, ka pat grūti tās visas uzskaitīt, bet tās ļoti meistarīgi sakausētas vienā lielā, vienotā veselumā, neradot sajūtu, ka kaut kas no tā visa būtu neiederīgs. Visa centrā ir mazie meli, kurus grāmatas varones stāsta pašas sev un citiem: viena, lai pārliecinātu sevi, ka vīra vardarbīgā izturēšanās ir viņas pašas nopelns; otra, lai iestāstītu sev, ka viņas bijušajam vīram nav tiesību atgriezties viņas dzīvē un piedalīties viņu kopīgās meitas audzināšanā; trešā, lai slēptu kādu tumšu pagātnes noslēpumu, par kuru katru dienu atgādina viņas mazais dēlēns. Aprakstītās tēmas ir ļoti smagas un pat nomācošas, bet Moriartija tās pasniegusi izklaidējošā manierē un ar pamatīgu humora devu, vienlaicīgi neparodējot šo sieviešu samezglotos dzīvesstāstus. Gan lasot grāmatu, gan skatoties tās ekranizāciju, mani nepameta sajūta, ka “Lielie mazie meli” ir daudz kvalitatīvāka seriāla “Bīstamās mājsaimnieces” versija. Uzreiz gan jāsaka, ka par plaģiātu te nevar būt ne runas, jo līdzības galvenokārt vērojamas tikai abu šo darbu noskaņā, pasniegšanas manierē un faktā, ka to galvenās varones ir dažādās intrigās iepītas sievietes.

Pieļauju, ka grāmatas autore ļoti apzināti galvenās varones izveidojusi ļoti atšķirīgas, lai uzsvērtu, ka par spīti atšķirīgajam, sievietes (un jo īpaši mātes) spēj atrast kopīgu valodu un pat izveidot ciešu un patiesu draudzību. Lasīšanas procesā nedaudz iemīļoju katru no romāna varonēm, jo Moriartija viņas radījusi tik ļoti īstas un ar cilvēciskiem trūkumiem, ka ir viegli saprast, kāpēc katra no sievietēm rīkojās tieši tā, kā aprakstīts grāmatā. Pat Renātes, kuru noteikti ne vienam vien lasītājam gribēsies uzskatīt par ļauno varoni, rīcību ir viegli saprast, jo, kad runa ir par kādu, kurš nodarījis pāri viņas bērnam, katra māte var kļūt par mežonīgu plēsoņu, lai tikai savu atvasi pasargātu.

Daži citāti no grāmatas:

“Kāpēc visiem vajadzēja tik delikāti censties nepieminēt Selestes naudu? Bagātība jau nebija nekāda apkaunojoša slimība. To pašu varēja sacīt arī par Selestes skaistumu.” – 42. lpp.

“Varēja būt arī ļaunāk. Ak, tik daudzkārt ļaunāk. Viņa bija lasījusi par īstiem ģimenes varmācības upuriem. Tas bija briesmīgi. Tas bija pa īstam.” – 154. lpp.

“Citu cilvēku problēmas allaž šķita tik viegli pārvaramas, bet citu bērni – daudz paklausīgāki.” – 201. lpp.

“Interesanti, ka pastaigājoties varēja pateikt daudz ko tādu, ko nebija iespējams pastāstīt, jūtot ciešu skatienu pāri galdam.” – 268. lpp.

“Vai viņš justos pazemots, ja pasaule uzzinātu, ka ieraksti viņa Facebook profilā daudz ko neatklāj?” – 354. lpp.

Ja grāmata jāsalīdzina ar tās ekranizāciju, tad jāsaka, ka Kellijs izturējies ļoti cieņpilni pret Moriartijas darbu un svarīgākās sižeta līnijas mainījis minimāli – lielākā atkāpe no grāmatas varētu būt tā, ka seriālā vienai no galvenajām varonēm piedēvēta laulības pārkāpšana, par kuru grāmatā pilnīgi nekas nav pat pieminēts. Seriāls un grāmata man vienlīdz labi patika, tomēr jāatzīst, ka seriāla pirmās sezonas noslēgums bija gaumīgāks par grāmatas beigām, bet humora ziņā gan seriāls grāmatu nepārspēja. Rīza Viterspūna Medelainas lomā, Nikola Kidmena Selestes lomā un Šeilīna Vudlija Džeinas lomā, manuprāt, ir vienkārši izcilas, jo viņas ļoti izjusti un patiesi spējušas nodot skatītājiem to emociju daudzveidību un spēcīgo vēstījumu, kuru Moriartija ir iemūžinājusi grāmatā.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Kontinents”; no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa. 

“Izsvītrotie” – karsta lasāmviela skandināvu kriminālromānu faniem

Grāmatu lasītāji Latvijā ir ļoti iecienījuši skandināvu kriminālromānus – tam lielisks apliecinājums ir to biežā parādīšanās grāmatnīcu pārdotāko grāmatu topos. Adleram-Olsenam, Lārsonam, Lāgerkrancam un Nesbē nu pievienojies arī zviedru rakstnieks Stefans Anhems, kurš savā dzimtenē ir ļoti iecienīts autors, bet, pateicoties grāmatu apgādam “Mansards”, tagad arī latviski lasošajiem kriminālromānu cienītājiem ir iespēja iepazīties ar autora daiļradi. Šī gada pavasara sākumā lasītāju vērtējumam tika nodots Stefana Anhema kriminālromāns “Izsvītrotie”, kas ir ne tikai pirmais šī autora darbs, kas tulkots latviešu valodā, bet arī pirmais sērijas “Izmeklē Fabians Risks” kriminālromāns. 

Pēc nopietnu nepatikšanu ievārīšanas gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē, grāmatas galvenais varonis Fabians Risks piespiedu kārtā pamet savu iepriekšējo darba vietu Stokholmas policijas pārvaldē un kopā ar ģimeni pārceļas uz savu dzimto pilsētu, kur viņam pēc sešu nedēļu ilga atvaļinājuma jāsāk strādāt vietējā policijas iecirknī. Šīs sešas brīvās nedēļas Fabians plāno pavadīt mierpilni – iekārtojoties jaunajā mājoklī un darot visu, lai atjaunotu saskaņu starp sevi un sievu, bet jau neilgi pēc ģimenes ierašanās jaunajā mājvietā šie plāni tiek izjaukti, jo pie Risku ģimenes nama durvīm zvana Fabiana nākamā priekšniece, lai informētu, ka notikusi nežēlīga slepkavība un upuris ir viens no viņa pamatskolas klasesbiedriem. Un, iespējams, arī slepkava ir viens no viņa klasesbiedriem, kura plānos ir izsvītrot ne tikai pirmā upura Jergena Polsona seju no klases fotogrāfijas, bet arī vēl citu klasesbiedru sejas. Izmeklētājs ātri saprot, ka atvaļinājums noslēgsies tā arī nesācies, kā arī lasītājiem ir skaidrs, ka “Izsvītrotie” nebūs romāns par bezrūpīgu izmeklētāja atvaļinājumu kopā ar ģimeni.

Lasot “Izsvītrotos”, man nemitīgi gar acīm zibēja ainas gluži kā filmā un nebija tāds apraksts, kuru man būtu bijis grūti vizualizēt, turklāt notikumi risinājās tik spraigi, ka šķīru lappusi pēc lappuses, lai tikai uzzinātu, kas notiks tālāk. Arī pastrādātās slepkavības autors ir smalki izstrādājis un brīžiem tās atgādina ko tādu, uz ko spējīgs būtu leģendārais grāmatu, filmu un seriāla tēls Hanibāls Lekters, kas pavisam noteikti jāuztver kā kompliments Anhema iztēlei un žanra pārzināšanai. Diemžēl grāmatas lielākais pluss vienlaicīgi ir arī tās lielākais mīnuss, jo “Izsvītrotie” tik ļoti atgādina lieliska trillera scenāriju, ka tai pietrūkst izciliem literārajiem darbiem raksturīgā dziļuma. Otrā plāna varoņi man šķita meistarīgi ieskicēti un daži no tiem pat izcili (piemēram, dāņu policijas darbiniece Dunja), bet visproblemātiskākie šķita tieši centrālie varoņi, no kuriem Fabians ne reizi vien šķita kaitinošs, jo rīkojās absolūti muļķīgi un lika man gandrīz balsī iesaukties “Ko, pie velna, tu dari?”, un arī slepkava, jo viņam tika piešķirtas gluži vai mītiskas būtnes spējas un arī viņa motīvs mani pilnībā nepārliecināja. (Te gan jāņem vērā, ka es neesmu psihiatrs, kurš zina, kāds ir pietiekami labs iemesls, lai psihopātisks maniaks savā galvā attaisnotu klasesbiedru slepkavošanu.)

Ja grāmatu jāpielīdzina ēdienam, tad tā noteikti varētu būt turza popkorna, kuru negausīgā tempā apēst, neizjūtot pēc ēšanas sāta sajūtu un ātri vien aizmirstot par šīs uzkodas notiesāšanu. Neskatoties uz kritiku, ko šai grāmatai esmu veltījis, jāatzīst, ka šis ir ideāls pludmales kriminālromāns, kuru lasīt atvaļinājumā vai vienkārši sauļojoties, jo brīžiem Anhema rakstītais liks pār ķermeni pārskriet aukstiem drebuļiem, tādējādi atvēsinot lasītāju no svelmes. Vērtējot šo grāmatu kā brīvā laika izklaidi, man jāsaka, ka sen neko tik aizraujošu un nervus kutinošu nebiju lasījis.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; no zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska.