Grāmatas

“Izsvītrotie” – karsta lasāmviela skandināvu kriminālromānu faniem


Grāmatu lasītāji Latvijā ir ļoti iecienījuši skandināvu kriminālromānus – tam lielisks apliecinājums ir to biežā parādīšanās grāmatnīcu pārdotāko grāmatu topos. Adleram-Olsenam, Lārsonam, Lāgerkrancam un Nesbē nu pievienojies arī zviedru rakstnieks Stefans Anhems, kurš savā dzimtenē ir ļoti iecienīts autors, bet, pateicoties grāmatu apgādam “Mansards”, tagad arī latviski lasošajiem kriminālromānu cienītājiem ir iespēja iepazīties ar autora daiļradi. Šī gada pavasara sākumā lasītāju vērtējumam tika nodots Stefana Anhema kriminālromāns “Izsvītrotie”, kas ir ne tikai pirmais šī autora darbs, kas tulkots latviešu valodā, bet arī pirmais sērijas “Izmeklē Fabians Risks” kriminālromāns. 

Pēc nopietnu nepatikšanu ievārīšanas gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē, grāmatas galvenais varonis Fabians Risks piespiedu kārtā pamet savu iepriekšējo darba vietu Stokholmas policijas pārvaldē un kopā ar ģimeni pārceļas uz savu dzimto pilsētu, kur viņam pēc sešu nedēļu ilga atvaļinājuma jāsāk strādāt vietējā policijas iecirknī. Šīs sešas brīvās nedēļas Fabians plāno pavadīt mierpilni – iekārtojoties jaunajā mājoklī un darot visu, lai atjaunotu saskaņu starp sevi un sievu, bet jau neilgi pēc ģimenes ierašanās jaunajā mājvietā šie plāni tiek izjaukti, jo pie Risku ģimenes nama durvīm zvana Fabiana nākamā priekšniece, lai informētu, ka notikusi nežēlīga slepkavība un upuris ir viens no viņa pamatskolas klasesbiedriem. Un, iespējams, arī slepkava ir viens no viņa klasesbiedriem, kura plānos ir izsvītrot ne tikai pirmā upura Jergena Polsona seju no klases fotogrāfijas, bet arī vēl citu klasesbiedru sejas. Izmeklētājs ātri saprot, ka atvaļinājums noslēgsies tā arī nesācies, kā arī lasītājiem ir skaidrs, ka “Izsvītrotie” nebūs romāns par bezrūpīgu izmeklētāja atvaļinājumu kopā ar ģimeni.

Lasot “Izsvītrotos”, man nemitīgi gar acīm zibēja ainas gluži kā filmā un nebija tāds apraksts, kuru man būtu bijis grūti vizualizēt, turklāt notikumi risinājās tik spraigi, ka šķīru lappusi pēc lappuses, lai tikai uzzinātu, kas notiks tālāk. Arī pastrādātās slepkavības autors ir smalki izstrādājis un brīžiem tās atgādina ko tādu, uz ko spējīgs būtu leģendārais grāmatu, filmu un seriāla tēls Hanibāls Lekters, kas pavisam noteikti jāuztver kā kompliments Anhema iztēlei un žanra pārzināšanai. Diemžēl grāmatas lielākais pluss vienlaicīgi ir arī tās lielākais mīnuss, jo “Izsvītrotie” tik ļoti atgādina lieliska trillera scenāriju, ka tai pietrūkst izciliem literārajiem darbiem raksturīgā dziļuma. Otrā plāna varoņi man šķita meistarīgi ieskicēti un daži no tiem pat izcili (piemēram, dāņu policijas darbiniece Dunja), bet visproblemātiskākie šķita tieši centrālie varoņi, no kuriem Fabians ne reizi vien šķita kaitinošs, jo rīkojās absolūti muļķīgi un lika man gandrīz balsī iesaukties “Ko, pie velna, tu dari?”, un arī slepkava, jo viņam tika piešķirtas gluži vai mītiskas būtnes spējas un arī viņa motīvs mani pilnībā nepārliecināja. (Te gan jāņem vērā, ka es neesmu psihiatrs, kurš zina, kāds ir pietiekami labs iemesls, lai psihopātisks maniaks savā galvā attaisnotu klasesbiedru slepkavošanu.)

Ja grāmatu jāpielīdzina ēdienam, tad tā noteikti varētu būt turza popkorna, kuru negausīgā tempā apēst, neizjūtot pēc ēšanas sāta sajūtu un ātri vien aizmirstot par šīs uzkodas notiesāšanu. Neskatoties uz kritiku, ko šai grāmatai esmu veltījis, jāatzīst, ka šis ir ideāls pludmales kriminālromāns, kuru lasīt atvaļinājumā vai vienkārši sauļojoties, jo brīžiem Anhema rakstītais liks pār ķermeni pārskriet aukstiem drebuļiem, tādējādi atvēsinot lasītāju no svelmes. Vērtējot šo grāmatu kā brīvā laika izklaidi, man jāsaka, ka sen neko tik aizraujošu un nervus kutinošu nebiju lasījis.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; no zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska.

Advertisements

Kas ierakstīts latviskajā laimes kodā?


Kad uzzināju, ka rakstniece Dace Rukšāne strādā pie grāmatas “Latviskais laimes kods”, nodomāju, ka tā droši vien būs atbilde Meika Vikinga grāmatai “Mazā hygge grāmata”, kurā tās autors padalījies ar dāņu laimes atslēgām, jo gandrīz katru gadu dāņu tauta tiek atzīta par laimīgāko pasaulē. Latvietis vidējais varbūt teiks: “Ko tad mēs?! Pagājušā gadā ANO mūs atzina tikai par 54. laimīgāko valsti, turklāt mums taču patīk čīkstēt, cik viss slikti.”, bet patiesībā latvietim ir daudz iemeslu būt laimīgam un pateicīgam. Šī grāmata tam ir lielisks atgādinājums. 

Grāmata sadalīta divpadsmit nodaļās (katram gada mēnesim ir sava nodaļa) un katrai no tām ir piecas apakšnodaļas – pieci latviskā laimes koda elementi, par kuriem īsus komentārus snieguši cilvēki, kas konkrēto jomu labi pārzina un regulāri tajā smeļas prieku. Arī man ir ticis tas gods būt nelielai daļiņai no šīs grāmatas, jo tās autore pagājušā gadā palūdza man atbildēt uz dažiem jautājumiem par grāmatām un to lasīšanu.

Jāatzīst, man liels prieks, ka šīs grāmatas autore ir tieši Dace, jo viņa spējusi palūkoties uz latvisko laimes kodu patiešām ļoti objektīvi – bez jebkādas čīkstēšanas, kas daudziem latviešiem nav sveša, kā arī bez jebkādām rozā brillēm, lai tikai izliktos, ka esam labāki nekā patiesībā. Šī ir ļoti godīga grāmata ne tikai par mūsu laimi, bet arī par mūsu vēsturi un latviešiem kā tautu. Kad ar draugiem runāju par šo grāmatu, bieži vien lietoju vārdus “latviskā esence”, jo autorei izdevies ļoti koncentrētā veidā izvilkt mūsu tautas būtību un pasniegt to lasītājiem saistošā veidā. Būtu grēks nepieminēt grāmatā iekļautās fotogrāfijas, jo tajās, paldies Dievam, nav pārspīlēta glamūra kā no modes žurnāliem, bet ir sirdi sildošs īstums ar svētku galdu, kurā redzami trauki no PSRS laikiem, ar pļavām, kuru smaržu lieliski spēju iztēloties, ar mīlīgiem mazdārziņiem, ar mājas tortēm un ainavām, kuras tā vien aicina doties pastaigā. Manuprāt, šī ir lieliska dāvana Latvijai un tās tautai valsts simtgadē, jo liek ar veselīgu lepnumu paraudzīties pašiem uz sevi un arī ļauj uzzināt mazāk zināmus faktus par mūsu vēsturi. (Piemēram, man nebija ne jausmas par to, cik sena un daudzveidīga ir kapu svētku vēsture.)

Foto: Ieskats grāmatā.

Man ārkārtīgi simpatizēja intervijas apakšnodaļu beigās, jo Dace atradusi tik saistošus, iedvesmojošus un arī jautrus intervējamos, ka brīžiem sakaunējos, jo uz viņu fona esmu diezgan garlaicīgs čalis, kurš prieku rod lasīšanā un brīvajā laikā raksta par grāmatām. No īsajām intervijām sasmēlos arī iedvesmu lietām, kuras kādreiz gribētu pamēģināt, lai padarītu savu dzīvi pilnasinīgāku.

“Varbūt atkarība no dabas ir viena no skaistākajām atkarībām, kāda vien iespējama?” – Andris, 57 gadi, bļitko visu ziemu un brauc bļitkot arī uz Ziemeļiem

“Laikam to sauc par vecumu, kad izklaides ir būšana ar savējiem, nevis svešajiem, kad koncerts ir putnu dziesmas un dzeguzes trīs dažādās oktāvās, un varžu koris, teātris, klačiņas lauku stilā pie ugunskura, bet izstādes ekspozīcijas radām, iekārtojam un mainām paši savā ritmā.” – Ilze, 43 gadi, arhitekte, dzīvo Rīgā, ir lauku mājas

Vienīgi par grāmatas tehnisko izpildījumu gan man ir šādas tādas pretenzijas, jo esmu pārliecināts, ka grāmatu lasīs daudz cilvēku, bet tās mīkstie, neglancētie vāki aktīvai lasīšanai galīgi nav piemēroti: pat pēc pāris lasīšanas reizēm grāmatas vākā parādījušās dažas locījumu zīmes. Tikai der atcerēties, ka vāks grāmatas saturu nemaina un, neatkarīgi no tā, kādā vākā būtu ietērpts “Latviskais laimes kods”, tas ir darbs, kuru noteikti vajadzētu tulkot un izdot arī citās valstīs, lai ārzemnieki, kuriem interesē Latvija un tās kultūra, varētu uzzināt, kādi tad ir tie latvieši.

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Kur smelties drosmi radošai dzīvei?


Daudziem no mums noteikti ir kāds radošs vaļasprieks vai varbūt pat maizes darbs, bet visām radošajām izpausmēm līdzi nāk kas tāds, kas pazīstams katram – šaubas. Vai manām radošajām izpausmēm ir jēga?! Vai tas, ko es daru, ir pietiekami labs?! Vai, darot savu hobiju, es neizniekoju laiku?! Grāmatā “Lielā burvība” uz šiem un citiem jautājumiem atbildes sniedz rakstniece Elizabete Gilberta. 

Gilberta ir cilvēks, kas par radošu dzīvi, lieliem panākumiem un neskaitāmiem atraidījumiem zina ļoti daudz, tāpēc viņa noteikti ir persona, kurā ir vērts ieklausīties, ja dzīvē vēlies ļauties savam sirds aicinājumam. “Lielā burvība” sarakstīta ar jauneklīgu vieglumu un pieaugušā viedumu, kas tiek nodots arī lasītājam, liekot viņam savu radošumu uztvert vieglāk: kā dāvanu un savas dzīves garšvielu, nevis kā mokošu misiju, kurā visa dzīve sastāv no uzupurēšanās un kalpošanas citiem. Lai arī Gilberta savā grāmatā nepasaka neko tādu, kas jau iepriekš nebūtu dzirdēts, viņas rakstītais jebkuram radošam cilvēkam liks atviegloti uzelpot, atkal iemīlēt savus vaļaspriekus un, iespējams, pat no jauna pievērsties savam dzīves aicinājumam, ja tas kādā dzīves posmā ticis pamests.

“Es cieši ticu, ka mums dzīvē jāatrod kāds darāmais, kas neļautu grauzt dīvānu. Vienalga, vai tas kļūst vai nekļūst par profesiju, mums vajadzīga kāda aktivitāte, kas paceļ pāri ikdienai un izved ārpus ierastās un ierobežotās lomas sabiedrībā (māte, darbinieks, kaimiņiene, brālis, priekšnieks u.c.)”

Šo noteikti nevajadzētu uztvert kā pašpalīdzības grāmatu, jo katrs, kurš kādreiz lasījis kaut vienu Gilbertas darbu, zina, ka viņa ir lieliska stāstniece un nekad savu viedokli nepasniedz kā absolūto patiesību. “Lielās burvības” mērķauditorija ir radoši cilvēki un īpaši šī grāmata patiks topošajiem, jaunajiem un esošajiem rakstniekiem, jo tā sniedz aizraujošu ieskatu grāmatu rakstīšanas un izdošanas pasaulē, bet tikpat labi tās auditorija ir katrs, kuram patīk izklaidējoši un jēgpilni stāsti. Tekstos brīžiem jūtams arī vīriešu dzīvesstila žurnāla GQ stils (Gilberta agrāk bija GQ žurnāliste): īpaši jau stāstā par to, kā Gilberta nakts vidū alkohola reibumā devās uz mežu, lai kopā ar vienu no saviem draugiem atdarinātu aļņu pārošanās saucienus un pārliecinātos, vai tie patiešām strādā.

Tikai tad, kad biju izlasījis grāmatu, aizdomājos par “Lielās burvības” vāka noformējumu un to, cik veiksmīgi tas izvēlēts, jo radošums – tas nav lāsts, bet kas tāds, kas piešķir dzīvei krāsas, neatkarīgi no tā, vai tu pats kaut ko radi, vai baudi lietas, ko radījuši citi. Gilberta uzsvērusi to, ka radošai dzīvei nav vecuma ierobežojuma, jo pēc pusmūža vecuma sasniegšanas tu droši vari pievērsties slidošanai, kā arī radošajām izpausmēm nav robežu, jo tu vari kļūt kaut vai par cilvēku, kurš atdarina aļņu pārošanās saucienus.

Protams, ne visam, ko raksta Gilberta, es simtprocentīgi piekrītu (piemēram, par radošuma saistību ar ciešanām, jo, manuprāt, īpaši rakstniekam jābūt diezgan bagātīgai dzīves pieredzei, arī negatīvai, lai viņš spētu ticami rakstīt par smagiem tematiem), bet radošums ir dažāds un Gilberta savas domas ir brīnišķīgi pamatojusi.

“Mākslinieks, kurš ir alkoholiķis, ir mākslinieks par spīti savam alkoholismam, nevis pateicoties tam.”

“…radošums galu galā ir dāvana radītājam, nevis dāvana publikai.”

“To, ko cilvēks dara mīlestības dēļ, viņš darīs jebkurā gadījumā.”

“Lielā burvība” ir kā iedrošinājums un spēriens pa pakaļgalu jebkuram radošam cilvēkam, jo parāda radošumu daudz gaišākā, krāšņākā un arī mistiskākā gaismā. Turklāt tā atgādina: lai dzīvotu radoši, tev nav jāpamet savs darbs un jāpieprasa savam radošumam finansiāls nodrošinājums, jo tādējādi tu vari nogalināt prieku, ko tev sniedz tavs sapnis.

“Tēvs nepameta darbu, lai sekotu sapnim; viņš vienkārši iekļāva sapni savā ikdienas dzīvē.”

VĒRTĒJUMS: 8/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. 

Nometot akmeni, kas velk dzelmē


Sev mīļa autora grāmatas iznākšana vienmēr ir nelieli svētki, bet, ja grāmata tiek izdota tieši tavā dzimšanas dienā, tad tie jau ir dubultsvētki. Kad 2017. gada 4. maijā pie lasītājiem nonāca rakstnieka Patrika Nesa jauniešu romāns Release, šādi dubultsvētki bija man, jo Ness ir radījis manu 2015. gada subjektīvo favorīti “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, 2017. gada mīļāko grāmatu More Than This, kā arī lielisko “Haosa spēles” triloģiju. 

Manu prieku par dzimšanas dienas “dāvanu” ātri vien aizēnoja internetā atrodamās atsauksmes, kurās Nesa darbu cienītāji vēstīja, ka Release ir autora karjerā līdz šim vājākais darbs. Protams, par šādu runu patiesumu var pārliecināties tikai vienā veidā – izlasot grāmatu!

Kas tad slēpjas aiz Release nosaukuma? Grāmatā stāstīts par vienu dienu septiņpadsmit gadus vecā Adama Torna dzīvē, kurā viss kūleņo un līkumo gluži kā amerikāņu kalniņos: puiša pirmā nopietnā mīlestība rīko atvadu ballīti; Adama vecākais brālis paziņo, ka drīzumā kļūs par tēvu; Adama priekšnieks, draudot ar atlaišanu, liek puisim ar viņu pārgulēt; puiša labākā draudzene paziņo, ka drīzumā pārcelsies uz Eiropu. Tomēr tas vēl nav pats trakākais, jo, kamēr Adama pasaule jūk un brūk, tikmēr starp cilvēkiem nonākusi mistiska radība, kura var atnest pavisam reālu pasaules galu.

Pateicoties grāmatas īsajām nodaļām un daudzajām tukšajām lapaspusēm, lasīšanas process bija raits un es to patiešām izbaudīju, tomēr grāmata šķita tik viduvēja, ka nākamgad ap šo pašu laiku noteikti būšu aizmirsis, ka to vispār esmu lasījis. Iespējams, vilšanās būtu mazāka, ja Release autors nebūtu Patriks Ness, kurš vairāku gadu garumā lasītājus lutinājis ar patiešām izciliem un oriģināliem darbiem. Zinot, uz ko spējīgs Ness, Release ož pēc pamatīgas haltūras.

“Everything was always so clear in books and movies. Everyone always knew their reasons. But real life was such a mess.”

Foto: @dgfelton

Grāmata nemitīgi manī radīja dalītas izjūtas, jo patika uzmanības pievēršana kristietības dubultajām morālēm (piemēram, mīlestības sludināšana, bet nespēja mīlēt atšķirīgo), bet kaitināja Adama vecāki, kuri bija īsta klišeju esence (homofobiski, ne pārāk inteliģenti kristieši, kas nespēj mīlēt savu homoseksuālo dēlu). Jā, par tādiem kristiešiem dzirdēts arī reālajā dzīvē, bet šī klišeja tieši literatūrā un kino ir tik ļoti novazāta, ka sāk kļūt apnicīga, turklāt nepiestāv Nesam, kurš parasti prot atrast daudz svaigākas idejas. Ievērības cienīgāks šķita grāmatā iekļautais temats par upuru vainošanu, kas īpaši aktuāls tieši pēdējā gada laikā, kad seksuālu noziegumu upuri (arī vīrieši) runā par noziegumiem, kas pret viņiem pastrādāti.

“Maybe hearts don’t ever stop breaking once broken. Maybe they just keep on beating, until they’re broken again, and then they keep on beating still.”

Grāmatai ir divas sižeta līnijas: viena, kuras galvenais varonis ir Adams, un otra, kuras galvenā varone ir Karaliene, kura iemiesojusies nesen nogalinātas meitenes ķermenī. Gandrīz visa romāna garumā šīs sižeta līnijas nekrustojas, tomēr pat tad, kad tās uz pavisam īsu brīdi satiekas, nerodas pārliecība par to, ka paranormālā sižeta līnija patiešām ir nepieciešama un piešķir grāmatai papildus vērtību.

Patika stāsta doma, ka mums kaut kas ir jāpalaiž vaļā, lai mēs piedzīvotu atbrīvošanu un varētu turpināt dzīvot. Vērtējot visu kopumā, jāsaka, ka Release vairāk atgādina nevis romānu, bet garstāstu, kurš apaudzēts ar daudzām nevajadzīgām detaļām, bet patiesi svarīgajām lietām veltīta pārāk maza uzmanība. Ja autors nebūtu tik ļoti pieķēries iecerei, ka visam jānotiek vienas dienas laikā, iespējams, no šīs idejas būtu sanācis kas daudz labāks, bet lieliski apzinos, ka no ieceres Ness nav atteicies, lai  lasītājiem parādītu to, cik daudz kas var mainīties cilvēka dzīvē ļoti īsā laika nogrieznī.

“Is it not a shame that we must wait until the end of the world for all boundaries to fall?”

VĒRTĒJUMS: 6/10

Hygge jeb dāņu laimes noslēpums


Daudzos pētījumos par dažādu tautu laimes līmeni dāņi jau daudzu gadu garumā ieņēmuši vadošas vietas: 2012. gadā – 1. vieta; 2013. gadā – 1. vieta; 2015. gadā – 3. vieta; 2016. gadā – 1. vieta. (Pasaules laimes indeksa ziņojuma dati.) Kā tas nākas, ka valstī, kurā gada lielāko daļu valda drēgnums un tumsa, dzīvo pasaulē laimīgākie cilvēki? Varbūt hygge ir atbilde?! 

Grāmatu “Mazā hygge grāmata” sarakstījis Meiks Vikings, kurš ir Kopenhāgenas Laimes pētniecības institūta vadītājs, tāpēc grūti iedomāties kādu, kas par dāņu laimes atslēgu zinātu vairāk. Vārdu “hygge” ir grūti iztulkot, bet tas ir kaut kas līdzīgs omulībai, turklāt hygge ir kļuvis tik populārs, ka tas ir visur – apskatot grāmatu piedāvājumu interneta grāmatnīcās, var atrast hygge recepšu grāmatas, hygge brīvdienu grāmatas, hygge krāsojamās grāmatas, hygge spēļu grāmatas un pat hygge adījumu grāmatas. Tieši tik plaša ir šī vārda nozīme, tāpēc “omulība” noteikti neaptver visas tās tēmas un sajūtas, kuras sevī ietver šis nedaudz savādais vārds.

Jau pašā grāmatas sākumā Vikings (vai vispār mēdz būt vēl skandināviskāks uzvārds?!) lasītājiem izskaidro hygge vārda nozīmi, kā arī sniedz nelielu, bet ļoti saistošu ieskatu ne tikai dāņu, bet arī citu tautu valodu īpatnībās un vārdos, kurus ir grūti iztulkot vai paskaidrot tiem, kam šī valoda nav dzimtā. Uzreiz gan jāpiemin, ka stāstījums nav sauss un garlaicīgs, jo Vikings neieslīgst liekās detaļās un rakstīto brīžiem atsvaidzina ar labu humora devu. Grāmatā var sasmelties idejas pasākumiem, interjeram, maltītēm, garderobei, veselībai, ceļojumam uz Dāniju, dekorācijām un daudz kam citam.

“Tā kā dāņiem patīk sveces, koka izstrādājumi un citi viegli uzliesmojoši priekšmeti, nav brīnums, ka Kopenhāgena vairākas reizes ir nodegusi līdz pamatiem.”

“Dānijā visi ģērbjas melnā. Jūsu mērķis ir izskatīties tā, lai iederētos Karla Lāgerfelda bērēs: stilīgi, bet vienkrāsaini.”

“Mazā hygge grāmata” ir ļoti daudzpusīga un, kas nav mazsvarīgi, tā ir ļoti tuva latviešu mentalitātei, kā arī ļauj baudīt hygge katram, jo viens no dāņu laimes pamatnosacījumiem ir tāds, ka lietas, kas liek justies hyggelig, nemaksā dārgi un reizēm tās nemaksā neko. Dārgas un ekskluzīvas lietas visbiežāk neatbilst hygge būtībai.

“Mūsdienās viens no iemesliem, kāpēc mums patīk sēdēt šajos omulīgajos kaktiņos, varētu būt apziņa, ka jūtamies drošībā – skats, kas paveras uz citu istabu vai ielu, sniedz mums priekšrocības pamanīt jebkādas potenciālās briesmas.”

Protams, lasot šo grāmatu, katrs pieķers sevi pie domas, ka dāņiem viegli justies laimīgiem, jo, kā pats autors raksta: “…bez 5 nedēļas gara apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma vēl ir arī salīdzinoši īsa darba nedēļa, bezmaksas veselības aprūpe un augstskolas izglītība.”, autors arī necenšas noliegt, ka naudai ir zināma ietekme uz laimi: “Protams, ja nevarat atļauties nopirkt pārtiku, nauda ir būtiska, bet, ja necīnāties ar trūkumu vai necenšaties savilkt galus kopā, 100 mārciņas mēnesī neko nemainīs, ja runa ir par laimi.” Kā jau iepriekš rakstīju, lai justos hyggelig, nav nepieciešami lieli naudas līdzekļi, reizēm pietiek ar to, ka ļaujam sev izbaudīt nedaudz bērnišķīgas aktivitātes, jo, lai arī cik veci mēs būtu, vizināšanās ar ragaviņām vai galda spēles jebkurā vecumā sniedz prieku un naudas ieguldījumus neprasa.

“…mēs jūtamies laimīgāki, kad iesaistāmies aizraujošās atpūtas aktivitātēs. Viena no pieaugušo cilvēku problēmām ir tā, ka mēs pārāk daudz koncentrējamies uz darbības rezultātu. Mēs strādājam, lai nopelnītu naudu. Ejam uz sporta zāli, lai zaudētu svaru. Pavadām laiku kopā ar cilvēkiem, lai veidotu sakarus un virzītu tālāk savu karjeru. Kāpēc mēs nedarām kaut ko tikai prieka pēc?”

“Mazā hygge grāmata” ir ļoti nomierinoša lasāmviela, kas iedvesmo un liek justies ļoti hyggelig, jo autors lasītājiem atgādina šķietami pašsaprotamas lietas, par kurām justies pateicīgiem, kā arī apstiprina to, ka tev nevajag dārgu auto, pārsimts kvadrātmetru lielu penthausu un Moet šampanieti ūdens vietā, lai justos laimīgi. Šī ir grāmata, kas liek lasītājam justies labi, turklāt grāmatas tehniskais izpildījums un vizuālais noformējums ir absolūta meistarklase – viennozīmīgi skaistākā un gaumīgākā grāmata, kādu šogad nācies turēt rokās.

Cilvēkiem, kas mājīgumu, ģimeniskumu un omulību tur augstā cieņā, šī grāmata būs ideāla dāvana, ar kuru būs grūti aizšaut garām.

“Šis ir hygge gadalaiks. Pieaug sveču un saldumu patēriņš, kā arī ĶMI (ķermeņa masas indekss).”

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Sintija Zariņa.

Bibliotekārs: pasaulē bīstamākā profesija


Kad pirmoreiz turēju savās rokās Skota Hokinsa debijas romānu “Ogļu kalna bibliotēka”, nezināju, ko no grāmatas gaidīt, jo bibliotekārs noteikti nav vārda “aizraujošs” sinonīms, bet literatūras blogeri atsauksmes par šo grāmatu rakstījuši piesardzīgi, lai netīšām nepadalītos ar kādu maitekli. Lai uzzinātu, par ko tad Hokinsu tā slavē, ķēros klāt lasīšanai. 

Grāmatas galvenie varoņi ir trīsdesmit gadu slieksni pārkāpuši bibliotekāri, kuri apgūst kādu no divpadsmit Bibliotēkas katalogiem – grāmatas galvenās varones Karolīnas katalogs ir valodas, bet citiem Tēva bērniem tie ir dzīvnieki, mirušo pasaule, karošana u. c. Bibliotekāru dzīve nekad nav bijusi mierīga, bet lietu kārtība vēl vairāk sašķobās, kad pazūd Tēvs un visiem viņa bērniem nākas viņu meklēt, jo pēc Tēva pazušanas ap Bibliotēku parādās mistisks aizsardzības lauks, kurš liedz bibliotekāriem atgriezties Bibliotēkā. Kur pazudis Tēvs un kurš uzstādījis aizsardzības lauku ap Bibliotēku?

Jāatzīst, ka grāmatas sākums mani nedaudz nobiedēja, jo es neko no notiekošā nesapratu un man šķita, ka šī būs grāmata, kura jālasa divreiz, lai kaut nedaudz tiktu skaidrībā par tajā notiekošo, bet pavisam ātri manas bažas tika izkliedētas. Aizverot grāmatu, neatbildētu jautājumu nebija un vienīgais iemesls, kāpēc lasīt šo grāmatu atkal, ir nevis neskaidrības, bet gan vēlme izdzīvot šo absolūti trako piedzīvojumu karuseli vēlreiz.

“Labāko melu pamatā vienmēr ir kāda daļa patiesības.”

Ja es būtu grāmatu izdevējs un Hokinss būtu atnācis pie manis, lai izklāstītu topošā romāna sižetu un notikumus, es vienā elpas vilcienā viņam grāmatas izdošanu atteiktu, jo, sadalot romānu pa punktiem, tas viss izskatās pārāk traki un ambiciozi, lai tas strādātu praksē, bet brīnumainā kārtā tas strādā labāk par Šveices pulksteni. Ir grūti noticēt, ka šis ir Hokinsa debijas romāns, jo meistarības ziņā viņš ir pārspējis pašu Nīlu Geimenu, ar kuru viņš tik bieži tiek salīdzināts, bet autors pats sev uzstādījis tik augstu latiņu, ka man bail par to, ka viņš savas karjeras laikā varētu to arī nepārvarēt.

“Iekšējais miers nozīmē nevis konfliktu neesamību, bet gan spēju tikt ar tiem galā.”

“Ogļu kalna bibliotēka” ir debijas romānam neparasti daudzslāņains darbs. Noņemot vienu kārtu, atklājas pavisam jauna aina, līdz lasītājs tiek aizvests līdz kodolam, kurš skaisti saliek visus puzles gabaliņus to īstajās vietās, atklājot rūpīgi pārdomātu pasauli, kura vienlaicīgi šķiet prātam neaptverama un ļoti loģiska. Tomēr viss lasītājam netiek pasniegts uz sudraba paplātes, jo grāmatā netrūkst skaistu metaforu, ar kuru izlobīšanu lasītājam jātiek galā pašam. Šajā darbā dažbrīd paspīd arī melnais humors, bet grāmatas valoda ir plūstoša, rūpīgi veidota un ļoti dzīva. (Pateicoties dažādām grāmatas īpatnībām, Hokinsa debijas romāna tulkošana noteikti nebija viegls uzdevums, bet tulkotājs Vilis Kasims savu darbu paveicis nevainojami un tulkojumu ir bauda lasīt.)

“Dusmām nedrīkst ļaut uzkrāties. Ja ļausi tām galvā vārīties, ar laiku tās tevi saēdīs.”

VĒRTĒJUMS: 10/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Prometejs”. No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims.