Dainas Tabūnas stāstu krājums “Pirmā reize” manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās jau ļoti ilgi, tomēr šīs grāmatas lasīšanu atliku tik bieži, ka beidzot to izlasīju gandrīz piecus gadus pēc tās izdošanas. Mani lasošie draugi, kuru viedoklim uzticos, Tabūnas veikumu slavēja, tāpēc jau pirms lasīšanas biju noskaņojies tam, ka grāmata diez vai man sagādās vilšanos.
Grāmatā apkopoti septiņi stāsti par septiņu meiteņu pirmajām reizēm – pirmo saskarsmi ar reliģiju, pirmajiem greizsirdības uzplūdiem, pirmo piedzeršanos, pirmo attālināšanos no draugiem, pirmo seksuālo pieredzi, pirmo nopietno attiecību pārbaudījumu un daudz ko citu. Jāatzīst, ka grāmatas nosaukums mani nedaudz apmānīja, jo vārdu salikums “pirmā reize” vedināja domāt par kaut ko ļoti intīmu un pikantu, bet seksa grāmatā ir gaužām maz un tas pieminēts tikai garāmejot, tāpēc stāstu saturs vērtējams kā diezgan nevainīgs.
Nevarētu teikt, ka grāmatā apkopotie stāsti ir par septiņām absolūti dažādām meitenēm, jo viņu vārdi mainās, bet mani kā lasītāju nepameta sajūta, ka autore stāsta par vienu un to pašu meiteni dažādos dzīves posmos. Iespējams, tas ir trūkums, jo galvenās varones šķiet nedaudz vienveidīgas, bet tajā pat laikā tas ir arī pluss, jo visus stāstus ļoti organiski savieno un rada sajūtu, ka grāmatā iekļautie stāsti ir viens veselums. Stāstu varones ir ļoti īstas un nesamākslotas, tāpēc katra no viņām varētu eksistēt ne tikai grāmatas lapaspusēs, bet arī ārpus tām, kas ir liels autores meistarības rādītājs.
“Pirmā reize” īpaši varētu patikt astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušajiem, jo katrs, kurš dzimis šajā laika posmā, noteikti atpazīs grāmatā aprakstīto vidi, skolas atmosfēru, rotaļas, zīmolus un ne vienu vien situāciju, kas uzjundīs sentimentālas atmiņas par bērnību un pieaugšanu. Piemēram, šis citāts atsauca atmiņā manu bērnību, kad domāju, ka manas vecmammas vārds ir “Babiņa”:
“Ilvijai nav ne jausmas, kā sauc viņas vecmāmiņu, jo bērnībā visi teica tikai “ome” un krietni vēlāk, kad Ilvija aptvēra, ka tas nav nekāds vārds, bija neērti jautāt.” – 47. lpp
Un šis citāts atgādināja par laiku, kad tikko biju uzsācis smēķēt un kāri skatījos uz cigaretēm ikreiz, kad smēķēja “lielie” puiši:
“Varbūt man arī paprasīt? Tikai vienu dūmu. Tas taču nekas nav.
Kamēr es pāris minūtes drudžaini domāju, prasīt vai tomēr ne, viņš ir pabeidzis smēķēt un izmet nodeguli sniegā. Ar nožēlu secinu, ka tur palika vismaz pāris dūmi, kas būtu man noderējuši.” – 54. lpp
Foto: @dgfelton
Varētu pat teikt, ka šajā grāmatā ir iekļauta patiesa un neizskaistināta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušo bērnu pieaugšanas esence, kura absolūti nav drūma vai nomācoša. Jā, tajā netrūkst saldsērīguma un nostalģisku atmiņu, kuras liek gan smaidīt, gan brīžiem saskumt, bet grāmatā ir arī naivs sirsnīgums un izcils humors, kas liek balsī smieties. (Vismaz es balsī smējos pat divos naktī, kad lasīju stāstu “Darījumi ar Dievu”.) Ja jāizvēlas favorīt-stāsti no grāmatas, tad jāsaka, ka man visvairāk patika “Darījumi ar Dievu”, “Slepenā kaste” un “Aukstā zeme”.
Stāstu valoda ir ļoti dzīva, tāpēc lasīšanas process ir raits un beigās atstāj nelielu mazuma piegaršu, kas ir labs kvalitātes rādītājs. Ceru, ka kāds no nākamajiem autores darbiem būs kārtīga biezuma romāns, jo Tabūna raksta baudāmi, meistarīgi izvairās no klišejām un skaisti vārdos ietērpj sajūtas, kuras nav svešas katram, kurš gājis cauri pieaugšanas grūtībām vai dzīvē juties nedaudz pazaudējies.
“Ja laiks aizpildīts ar lietām, kas jāizdara, tad ir mazāk iespēju nomocīt sevi ar visādām nejēdzībām.” – 111. lpp
“Galu galā, šī zeme ir pārāk auksta , lai iztiktu tikai ar sava ķermeņa siltumu. Un beigās mēs visi tāpat gulēsim tajā pa vienam.” – 152. lpp
VĒRTĒJUMS: 8/10
Izdevējs: Apgāds Mansards
D.G.Feltona blogs 