Kāpēc man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga?


Jebkurš cilvēks, kurš mani pazīst vismaz pāris gadus, zina, ka esmu liels Dž. K. Roulingas darbu fans un rakstnieces radītā Harija Potera grāmatu sērija man ir īpaši mīļa, bet pēdējo gadu laikā ir radies kāds liels BET. Man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga. Par laimi, spēju nošķirt cilvēku no viņa darbiem, bet pieļauju, ka ilgtermiņā manas antipātijas pret Roulingu varētu izaugt tik lielas, ka tās sāks ietekmēt arī to, kā es uzlūkoju viņas darbus. Kādi tad ir tie iemesli, kāpēc manī dzimušas antipātijas pret šo izcilo britu autori? 

“Poteriādes” monopolizēšana: Kad izlasīju pēdējo “Poteriādes” grāmatu, sajūtas bija līdzīgas kā tad, kad jāšķiras no laba drauga, zinot, ka ar viņu vairs nekad netiksies, tāpēc priecājos, kad Roulinga pēc septītās grāmatas izdošanas ļāva lasītājiem atgriezties burvju pasaulē un atklāja Pottermore fanu vietni, kurā sāka publicēt padziļinātas grāmatu varoņu biogrāfijas un nelielus stāstiņus par viņu dzīvi pēc pēdējā grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Sākumā tā šķita kā patīkama atkal satikšanās, bet tad sākās šo stāstu un papildinājumu plūdi, kuriem pat es kā rūdīts “Poteriādes” fans vairs nespēju izsekot līdzi. Džons Grīns reiz ir teicis, ka viņš nezinot, kā beidzas viņa grāmatas, jo tas esot atkarīgs no katra lasītāja individuāli. Lai arī Roulingas darbos ir daudz maģijas, šo beigu maģiju, par kuru runā Grīns, Roulinga saviem lasītājiem ir liegusi, turklāt rakstniece diezgan asi uztver arī dažādas “Poteriādes” elementu interpretācijas, kuras nesaskan ar viņas viedokli. (Mikroblogošanas vietnē Twitter viņa daudzus “Poteriādes” fanus ir bloķējusi pat par simpātiju paušanu pret grāmatu sērijas slikto puisi Drako Malfoju.) Brīdī, kad tiek publicēta rakstnieka grāmata, tā pieder arī tās lasītājiem, bet šķiet, ka Roulinga to nesaprot un grib sev paturēt ne tikai visu burvju pasauli, bet arī tiesības uztvert viņas rakstīto atšķirīgi.

“Poteriādes” politizēšana: Katrs, kurš seko Roulingai mikroblogošanas vietnē Twitter, zina, ka rakstniece aktīvi komentē politiskās norises pasaulē un regulāri kritizē ASV prezidentu Donaldu Trampu. Politiskā aktivitāte, protams, ir apsveicama, bet viņa dažādus politiskos procesus un aktualitātes sabiedrībā sasaista ar “Poteriādes” varoņiem un notikumiem. Piemēram, pēkšņi viņa atklāja, ka profesora Vilksona kļūšana par vilkaci esot HIV metafora, bet Cūkkārpas direktors Dumidors ir gejs, kaut gan grāmatās par to pat nebija doti mājieni. Donalda Trampa imigrantu politiku viņa ir salīdzinājusi ar Lorda Voldemorta cīņu pret visiem, kas neietilpa tīrasiņu burvju kategorijā, kā arī piebilda, ka Tramps ir daudz sliktāks par Voldemortu. Nezinu, vai šie izteikumi ir autores izmisīgi centieni atkal iebīdīt “Poteriādi” aktuālajās ziņās, bet viņai vajadzētu nošķirt politiku no daiļliteratūras, jo pēdējais, ko Harijam Poteram vajag, ir politiska piegarša. Piekrītu žurnālistes Lorenas Sazernas teiktajam, ka “Poteriāde” nav politikas rokasgrāmata, bet gan pasaka, kurai ar reālo pasauli ir maz kā kopīga, tāpēc tā nav piemērotākā literatūra, kuru citēt vai interpretēt atbilstoši tā brīža aktualitātēm pasaulē, jo reālajā pasaulē pasaku scenāriji nedarbojas. Turklāt mūsdienās Tramps ir visur, tāpēc būtu labi, ja viņš netiktu ievilkts arī populārajā burvju sāgā.

Neturēšanās pie sava teiktā: Kad Roulinga paziņoja, ka Cūkkārpas direktors ir homoseksuāls, viņas fani bija pārsteigti, bet daudzi vaicāja – kāda no tā visa jēga, jo grāmatu sērija pabeigta jau pirms laba laika? BET tad 2016. gada rudenī skatītāju vērtējumam tika nodots “Poteriādes” prīkvels “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt” (Fantastic Beasts and Where to Find Them), kurā būtiska loma atvēlēta arī Dumidora jaunības dienu sirdsāķītim Gelertam Grindevaldam. Pēc pirmās Fantastic Beasts filmas pirmizrādes tika paziņots, ka šīs filmu sērijas otrās daļas epicentrā būs Dumidora un Grindevalda konflikts, bet Dumidora seksuālā orientācija tajā netiks ne minēta, ne atainota. Šis fakts pilnīgi nevienu nesatrauktu, ja vien Roulinga pati iepriekš nebūtu paziņojusi, ka Cūkkārpas direktors ir gejs un viņu vienojušas romantiskas jūtas ar tumšo burvi Grindevaldu. Tad kāda bija šī paziņojuma jēga, ja autore šo faktu nebija minējusi “Poteriādes” grāmatās un negrasās to minēt arī filmās, kurās stāstīts par Dumidora jaunību un laikiem pirms Harija Potera dzimšanas? Vismaz man izskatās, ka šis paziņojums nebija nekas vairāk kā vēlme iegūt LGBT kopienas simpātijas un radīt ažiotāžu.

Nespēja uztvert jokus un neiedziļināšanās kontekstā: Jūtūbera PewDiePie fans esmu krietni īsāku laiku nekā Roulingas fans, bet, kad PewDiePie publicēja joku video, kurā bija iekļauta arī pasmiešanās par nacismu, un Roulinga to uztvēra ļoti saasināti, veltot jaunajam zviedram dzēlīgus komentārus, es par visiem 100% nostājos populārā jūtūbera pusē. Jebkurš, kurš skatās PewDiePie veidotos video, zina, ka viņš nav nacists un nemudina savus skatītājus uz nacistiskām darbībām, bet Roulinga nevilcinājās savā Twitter profilā pārpublicēt izgriezumus no kāda vox.com raksta, kurā jaunajam vīrietim tika piedēvēta arī rasistiska izturēšanās, kaut gan apsūdzības rasismā izrādījās nepamatotas. Turklāt šī nav vienīgā reize, kad Roulinga dalījusies ar saturu, kas izrauts no konteksta: 2017. gadā viņa dalījās ar video, kurā bija redzams, kā ASV prezidents Tramps “ignorē” ratiņkrēslā sēdoša puisēna sveicienam pastiepto roku. Beigās izrādījās, ka video ir rediģēts un tam ir nogriezts sākums, kurā redzams, kā prezidents Tramps ratiņkrēslā sēdošajam puisēnam velta ilgu un sirsnīgu sveicienu. (Tikai nepārprotiet – es totāli neesmu Trampa fans, bet man ļoti riebjas lietu izraušana no konteksta, īpaši jau tad, ja to dara žurnālisti vai cilvēki ar patiešām milzīgu ietekmi. Turklāt Tramps ir sastrādājis pietiekami daudz muļķību, lai nevienam viņa pretiniekam nerastos pat nepieciešamība kaut ko safabricēt vai izraut no konteksta.) Kas attiecas uz PewDiePie gadījumu – tu nedrīksti cilvēku nepatiesi apsūdzēt nacisma popularizēšanā un rasismā, bet pēc tam izlikties, ka nekas slikts taču nav noticis un tu neesi pielicis savu pirkstu cilvēka reputācijas un karjeras iedragāšanā.

Par spīti visam, varu teikt, ka joprojām turpināšu fanot par “Poteriādi”, bet no Roulingas viedokļu vai paziņojumu lasīšanas gan man turpmāk vajadzētu izvairīties. Varbūt arī kādam no jums pēdējo gadu laikā mainījušās domas par šo izcilo rakstnieci? Padalies komentāros ar savu viedokli!

Advertisements

Gaidot “Eirovīziju”: mans TOP 10 un prognozes


Kad mikroblogošanas vietnē Twitter paziņoju, ka esmu noklausījies visas šī gada “Eirovīzijai” pieteiktās dziesmas, draugi un paziņas pasmējās, ka esmu cilvēks ar mazohistiskām tieksmēm. Tik traki, protams, vēl nav, bet, kad māc garlaicība, visādas muļķības gadās sastrādāt un eirodziesmu klausīšanās noteikti nav trakākā no tām. Tieši tāpēc, lai manas brīvprātīgās ciešanas nebūtu veltīgas, nolēmu, ka vismaz blogā padalīšos ar 10 savām favorītēm, kuras nebija viegli atlasīt, jo pēc pirmās klausīšanās reizes man iepatikās tikai 8 dziesmas. 

Ticiet man, atlasīt desmit dziesmas, kuras labprātīgi klausītos atkārtoti, nebija viegls uzdevums, jo “Eirovīzija” tomēr ir pasākums, kurā kaitinošu dziesmu koncentrācija ir lielāka nekā EHR vai TOPradio ēterā. Turklāt bukmeikeri prognozē, ka šogad uzvarēs, manuprāt, draņķīgākā no šī gada dziesmām – izraēlietes Netta kompozīcija TOY, kurā dziedātāja gan klukst kā vista, gan apdzied šobrīd tik ļoti aktuālo feminisma tēmu.

Mans TOP 10 ar īsiem komentāriem un punktu sadalījumu izskatās šādi:

1 punkts : SuRie – Storm (Apvienotā Karaliste); bukmeikeru prognozes – 25. vieta.

Šī ir diezgan tipiska “Eirovīzijas” dziesma ar nedaudz vecmodīgu piegaršu, bet tās izpildītāja apveltīta ar skaistu balsi un harismu, kas šajā konkursā nav mazsvarīgi elementi. Vairāk par pāris reizēm šo dziesmu gan diez vai gribētu klausīties, jo jau pēc otrās klausīšanās reizes tā sāk šķist apnicīga.

2 punkti: Rasmussen – Higher Ground (Dānija); bukmeikeru prognozes – 18. vieta.

Atmiņā paliekošs piedziedājums, spēcīgs vīriešu vokāls un ziemeļniecisks skarbums, manuprāt, nepaliks nenovērtēts.

3 punkti: Cesár Sampson – Nobody But You (Austrija); bukmeikeru prognozes – 17. vieta.

Arī šīs dziesmas izpildītājam ir spēcīgs un ļoti patīkams vokāls, kā arī dziesmai ir veiksmīgi veidots piedziedājums, bet vismaz man pēc pāris klausīšanās reizēm šī dziesma sāka apnikt. Dziesmu konkursam, kurā to dzirdēs tikai pāris reizes, derēs.

4 punkti: Michael Schulte – You Let Me Walk Alone (Vācija); bukmeikeru prognozes – 15. vieta.

Dziesmas pamatā ir ļoti personisks un emocionāls stāsts, kā arī dziesmas skanējums ir pietiekami patīkams, lai to klausītos atkārtoti, bet jāatzīst, ka ārpus studijas izpildītāja balss diemžēl skan vāji.

5 punkti: Yianna Terzi – Oniro Mou (Grieķija); bukmeikeru prognozes – 16. vieta.

Grieķijas pārstāves dziesmai piemīt rituālu noskaņas un reliģisko dziedājumu enerģija, kas tai liek izcelties uz pārējo dziesmu fona. Skaista dziesma, kura “dzīvajā” varētu izklausīties iespaidīgi.

6 punkti: Elina Nechayeva – La Forza (Igaunija); bukmeikeru prognozes – 3. vieta.

Mūsu kaimiņiem igauņiem šogad tiek prognozēta trešā vieta “Eirovīzijā”, bet es absolūti nebēdātos, ja igauniete pārvestu mājās arī uzvaru. Viennozīmīgi spēcīgākais vokāls šī gada konkursā, kā arī vizuālais noformējums ir skaists, lai gan jau vairākkārt redzēts “Eirovīzijā” un ārpus tās. Diemžēl tas arī ir vienīgais, kas man šajā dziesmā patīk, jo La Forza ir diezgan garlaicīgs un radiostacijām nedraudzīgs gabals, kas radīts, lai igauniete konkursā varētu atrādīt savu balss materiālu.

7 punkti: Ryan O’Shaughnessy – Together (Īrija); bukmeikeru prognozes – 29. vieta.

Par spīti tam, ka šai dziesmai pārāk augsta vieta konkursā netiek prognozēta, man tā iepatikās jau pirmajā klausīšanās reizē un uzreiz nonāca manā atskaņošanas sarakstā. Ļoti mierīgs un kvalitatīvs gabals, kuru var klausīties atkal un atkal.

8 punkti: Benjamin Ingrosso – Dance You Off (Zviedrija); bukmeikeru prognozes – 8. vieta.

Pirmā doma, dzirdot Zviedrijas pārstāvja dziesmu, bija: Džordžs Maikls. Gan vokāli, gan vizuāli, gan stila ziņā līdzības ar leģendāro dziedātāju ir viegli pamanīt, turklāt Dance You Off ir lipīga dziesma, kas atbilst visiem kvalitatīvas popmūzikas kritērijiem.

10 punkti: Madame Monsieur – Mercy (Francija); bukmeikeru prognozes – 5. vieta.

Vienīgā no šī gada “Eirovīzijas” dziesmām, kura lika uzmesties nelielai zosādai. Šī absolūti nav tipiska eirodziesma un tieši tas ir pats skaistākais tajā, jo nav sajūta, ka dziesma radīta tikai šim konkursam; tā spēj dzīvot arī ārpus jebkura konkursa.

12 punkti: Jessica Mauboy – We Got Love (Austrālija); bukmeikeru prognozes – 11. vieta.

Patiesībā 12 punktus labprāt dotu arī Francijas un Zviedrijas dziesmām, bet Austrālijas pārstāves dziesma ar savu pozitīvo vēstījumu un enerģiju mani uzrunāja visvairāk. Jā, tās teksts ir nedaudz banāls, bet apvienojumā ar dziedātājas spēcīgo vokālu, dzirkstošo personību un nenoliedzamo harismu, dziesma lieliski strādā uz klausītājiem, turklāt tā ir ļoti profesionāli producēta. Austrālija katru gadu uz “Eirovīziju” sūta savus labākos dziedātājus un Džesika tam ir lielisks pierādījums, jo dziedātāja sadarbojusies ar starptautiska mēroga zvaigznēm (Flo Rida, Snoop Dogg, Ludacris, Pitbull) un devusies tūrēs kopā ar Bejonsi un Krisu Braunu. Katrā ziņā es priecātos, ja šogad konkursā uzvarētu enerģiska un pozitīva popdziesma.

 

Ja šogad plāno skatīties “Eirovīziju” un esi dzirdējis eirodziesmas, tad priecāšos, ja komentāros padalīsies ar savu TOP 3 vai vismaz vienu dziesmu – favorīti no šī gada konkursa. 

Dažos teikumos par filmām #7


Beidzies “Oskaru” trakums un arī vairums seriālu devušies pelnītā atpūtā līdz jaunas sezonas sākumam, tāpēc beidzot var uzelpot un neiespringt par balvām un jaunu sēriju parādīšanos. Pēc Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas noskatījos kādu duci filmu, par kuru kvalitāti īpaši nesatraucos, jo galvenokārt meklēju izklaidējošu skatāmvielu, bet reizēm sanāca uzdurties arī kam saturiski dziļam.

Režisora Kreiga Gilespija veidoto biogrāfisko sporta drāmu/komēdiju I, Tonya (2017) noskatījos tikai tāpēc, ka esmu liels Margo Robijas un Alisones Dženijas talanta cienītājs, bet pārāk lielas cerības uz šo filmu neliku. Un labi, ka tā! Daiļslidotājas Tonjas Hārdingas attiecības ar neiejūtīgo māti un vardarbīgo vīru filmā atainotas patiešām lieliski, kā arī tehniski slidošanas elementi tajā parādīti ļoti meistarīgi un skaisti, bet mani ārkārtīgi kaitināja stāsta pasniegšanas maniere, kas sabojāja visu skatīšanās procesu. Turklāt, skatoties filmu, nepameta arī sajūta, ka Hārdinga atainota daudz baltāka un pūkaināka, nekā viņa bijusi patiesībā – kad internetā sāku meklēt informāciju par filmā atainoto notikumu atbilstību realitātei, guvu savām aizdomām apstiprinājumu. VĒRTĒJUMS: 5/10

Maikla un Pītera Spīrigu režisētā šausmu filma Jigsaw (2017) manā skatāmo filmu sarakstā nonāca momentāni, jo savos vidusskolas gados ļoti fanoju par šausmu filmām un jaunās “Zāģa” sērijas filmas vienmēr tika gaidītas ar nepacietību. Jāatzīst, ka šo gadu laikā mana attieksme pret šausmu filmām, kurās spilgti atainota grafiskā vardarbība ar iekšu izlaišanu, sakropļošanu un slepkavošanu, ir krasi mainījusies, un zāģveidīgas filmas liek man nepatikā viebties. Astotā “Zāģa” sērijas filma ieturēta labākajās šī filmu cikla tradīcijās un jāatzīst, ka arī tās kvalitāte nebija tik vāja, kā biju gaidījis. Bet vai tā piedāvā ko jaunu un neredzētu? Absolūti nē! VĒRTĒJUMS: 5,5/10

Viens no patīkamākajiem šī gada pārsteigumiem šausmu žanrā viennozīmīgi ir Deivida Bruknera gotiski mitoloģiskais darbs The Ritual (2017), kuru iespējams noskatīties Netflix straumēšanas servisā. Filmā stāstīts par četriem draugiem, kas pēc traģiskas piektā drauga zaudēšanas dodas pārgājienā, lai atslēgtos no ikdienas un pieminētu nelaiķi. Diemžēl arī pārgājiens izvēršas traģiski, jo, dodoties mājup pa īsāko ceļu, kas ved cauri mežam, vīrieši sastopas ar kādu neizskaidrojamu spēku. Vizuāli man šī filma šķita absolūti perfekta un nedaudz atgādināja Roberta Egersa lielisko filmu The Witch: A New-England Folktale (2015), bet Bruknera pieeja jau vairākkārt apspēlētām tēmām šķita ļoti svaiga un pārdomāta. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Martijas Noksones radītā drāma To The Bone (2017) mani uzrunāja līdz pašam kaulam un lika izjust diskomfortu, kas šajā gadījumā, manuprāt, bija režisores mērķis, jo filmā stāstīts par anoreksijas slimnieci Elenu (Lilija Kolinsa), kura tiek ievietota speciālā ārstēšanas iestādē, kur viņa satiek sev līdzīgos. Noksones veikums ir ļoti godīgs un neizpušķots, kas ir ļoti svarīgi, kad tiek runāts par tik nopietnām tēmām kā anoreksija, jo šādu slimību romantizēšana vai glamurizēšana var maksāt dzīvības. Brīžiem filmu skatījos kā trilleri un domāju, ka nebūtu slikti, ja šo filmu pamatskolās rādītu jauniešiem kādā no audzināšanas stundām. VĒRTĒJUMS: 8/10 

Džeimsa Franko režisētā biogrāfiskā komēdija The Disaster Artist (2017), kurā pats Franko atveido galveno lomu – noslēpumiem apvīto kino pasaules dīvaini Tomiju Vizo –, bet viņa brālis Deivs Franko atveido Vizo labāko (un, iespējams, vienīgo) draugu Gregu, ir viens no 2017. gada filmu industrijas labākajiem notikumiem. Bēdīgi slaveno filmu The Room (2003) droši vien zina katrs, kurš seko līdzi kultūras pasaules veiksmēm un neveiksmēm, bet tikai retais zina šīs filmas aizkulises un to, kas tad īsti ir ekscentriskais Tomijs Vizo, kurš šo filmu veidojis. Radot The Disaster Artist, Franko paveicis izcilu darbu abpus kamerām, jo spējis ne tikai gaumīgi pasmieties par Vizo dīvainībām, bet arī parādījis viņa cilvēcisko pusi. VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

 

Komentāros pastāsti, kā tev šajās pavasarīgajās dienās veicas ar filmu skatīšanos? Padalies arī ar saviem filmu ieteikumiem! 

Īsumā par aktuālajiem seriāliem


Jau sen esmu atmetis sev doto solījumu par neķeršanos klāt jauniem seriāliem, jo zinu, ka nespēju atturēties no šādiem kārdinājumiem, turklāt vainas apziņu nedaudz mazina fakts, ka seriālu skatīšanos parasti apvienoju ar treniņiem. Šoreiz pastāstīšu par četriem jauniem seriāliem, kas nonākuši manā jau tā garajā skatāmo seriālu sarakstā. 

Pirms sāku skatīties Deivida Ī. Kellija veidoto seriālu Big Little Lies, biju par to dzirdējis ļoti daudz slavinošu atsauksmju, kā arī četras Golden Globes balvas tā kontā un lieliskais aktieru sastāvs ir vērā ņemami kvalitātes rādītāji, tomēr seriāla skatīšanos nemitīgi atliku un tikai pēc blogera Andra ieteikuma nolēmu tam beidzot ķerties klāt. Kad biju noskatījies pēdējo pirmās sezonas sēriju, nodomāju: “Lūk, šādus seriālus vēlas redzēt cilvēki, kad sabiedrība runā par to, ka sievietēm biežāk jādod vadošas lomas filmās un seriālos.” Turklāt šis nav tikai sievietēm domāts seriāls par sievietēm, jo stāsts izstrādāts filigrāni un pasniegts tik saistoši, ka tā mērķauditorija ir katrs, kurš spēj novērtēt augsta līmeņa saturu. Jāatzīst, ka Big Little Lies saskatīju līdzības ar Marka Čerija radīto kulta seriālu Desperate Housewives, bet līdzības nav milzīgas, turklāt kvalitātes latiņu Kellijs uzstādījis daudz augstāk nekā Čerijs. Seriāla pamatā ir Laienas Moriartijas romāns “Lielie mazie meli”, kuru latviešu valodā izdevis “Apgāds Kontinents”. VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Kad sāku skatīties seriālu 9-1-1, kurā stāstīts par policistu, ugunsdzēsēju, paramediķu un glābšanas dienestu dispečeru ikdienu, nezināju, kas ir tā veidotāji, bet absolūti nebiju pārsteigts, kad uzzināju, ka tie ir Raiens Mērfijs un Breds Falčuks, kuri kopā strādājuši arī pie Glee, American Horror Story un Nip/Tuck veidošanas. 9-1-1 veidotāji palikuši uzticīgi ne tikai saviem iecienītajiem aktieriem (Konijai Britonai un Andželai Basetai), bet arī klišejām un banalitātēm, kuras bagātīgi iemūžinātas arī viņu iepriekš veidotajos seriālos. Lai arī seriāla ideja mani ārkārtīgi sajūsmināja un pat aizkustināja, izpildījums nav tas labākais – īpaši banāli šķiet izveidotie varoņi un viņu rīcība. Tas gan nenozīmē, ka 9-1-1 neturpināšu skatīties, jo tam ir arī labs potenciāls un daudz plusu. Piemēram, tajā atainotas pikantas, traģikomiskas, ironiskas, baisas un grūti izskaidrojamas situācijas, par kurām senākā un nesenākā pagātnē esam lasījuši medijos. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Un sarakstā vēl viens Raiena Mērfija radīts seriāls. Ja American Crime Story pirmajā sezonā Mērfijs skatītājiem izstāstīja stāstu par O. Dž. Simpsona tiesas prāvu, kas ir viena no Amerikas vēsturē visvairāk apspriestajām tiesas prāvām, tad seriāla otrajai sezonai Mērfijs izvēlējies kādu mazāk zināmu notikumu – modes dizainera Džanni Versačes slepkavību. American Crime Story: The Assassination of Gianni Versace viennozīmīgi ir viens no 2018. gada karstākajiem seriāliem, kuru noteikti nav noskatījusies vismaz viena persona: Džanni māsa Donatella Versače, kuru sāpina fakts, ka viņas brālis tiek atainots neatbilstoši tam, kāds viņš bija patiesībā. Par atainoto notikumu un personu atbilstību realitātei neesmu tiesīgs spriest, bet stāsts par sērijveida slepkavu Endrū Kunananu, kuru seriālā vienkārši fenomenāli atveido Glee zvaigzne Darens Kriss, ir patiešām aizraujošs un personīgi man līdz šim tas bija arī nezināms. Saprotu, kāpēc Donatella par šo visu nav sajūsmā, jo neviens nekad nepazīs viņas brāli tā, kā pazina viņa, bet jāatzīst, ka Mērfijs slavenā modes dizainera atainošanai seriālā veltījis patiešām cieņpilnu pieeju. Vismaz man, pateicoties Mērfija veikumam, radās iespaids, ka Džanni bijis patiešām sirsnīgs ģimenes cilvēks ar stingriem principiem. VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

Pagājušā gada nogalē filmu un seriālu straumēšanas vietne Netflix pārrakstīja kompānijas vēsturi, piedāvājot saviem skatītājiem pirmo oriģinālseriālu vācu valodā – Dark. Skatītāji tā īsti vēl nebija iepazinuši seriālu, kad tas jau tika salīdzināts ar populāro fantastikas seriālu Stranger Things un citiem sižetiski kaut nedaudz līdzīgiem seriāliem. Saprotu, kāpēc šie salīdzinājumi, jo neko absolūti nebijušu Dark nepiedāvā – tajā ir neizskaidrojama cilvēku pazušana, ceļošana laikā, ģimenes un savstarpējo attiecību drāmas, kā arī daudz kas cits vairāk vai mazāk jau redzēts. Lai arī biju noskaņojies šo seriālu iemīlēt, to izdarīt man ārkārtīgi traucēja samudžinātie varoņu raduraksti un attiecību līkloči, kas, protams, piešķir stāstam intrigu, bet vienlaicīgi arī pārmērīgi sarežģī skatīšanās procesu un neļauj skatītājam atslābt. Lielākie seriāla plusi noteikti ir aktieri, Eiropas kino tipiskais šarms un īstums, kā arī tumši valdzinošā noskaņa un dabasskati. VĒRTĒJUMS: 7/10

Un kuri ir tavi šī gada favorīt-seriāli? Varbūt arī tu skaties kādu no rakstā minētajiem seriāliem? 

Kas ierakstīts latviskajā laimes kodā?


Kad uzzināju, ka rakstniece Dace Rukšāne strādā pie grāmatas “Latviskais laimes kods”, nodomāju, ka tā droši vien būs atbilde Meika Vikinga grāmatai “Mazā hygge grāmata”, kurā tās autors padalījies ar dāņu laimes atslēgām, jo gandrīz katru gadu dāņu tauta tiek atzīta par laimīgāko pasaulē. Latvietis vidējais varbūt teiks: “Ko tad mēs?! Pagājušā gadā ANO mūs atzina tikai par 54. laimīgāko valsti, turklāt mums taču patīk čīkstēt, cik viss slikti.”, bet patiesībā latvietim ir daudz iemeslu būt laimīgam un pateicīgam. Šī grāmata tam ir lielisks atgādinājums. 

Grāmata sadalīta divpadsmit nodaļās (katram gada mēnesim ir sava nodaļa) un katrai no tām ir piecas apakšnodaļas – pieci latviskā laimes koda elementi, par kuriem īsus komentārus snieguši cilvēki, kas konkrēto jomu labi pārzina un regulāri tajā smeļas prieku. Arī man ir ticis tas gods būt nelielai daļiņai no šīs grāmatas, jo tās autore pagājušā gadā palūdza man atbildēt uz dažiem jautājumiem par grāmatām un to lasīšanu.

Jāatzīst, man liels prieks, ka šīs grāmatas autore ir tieši Dace, jo viņa spējusi palūkoties uz latvisko laimes kodu patiešām ļoti objektīvi – bez jebkādas čīkstēšanas, kas daudziem latviešiem nav sveša, kā arī bez jebkādām rozā brillēm, lai tikai izliktos, ka esam labāki nekā patiesībā. Šī ir ļoti godīga grāmata ne tikai par mūsu laimi, bet arī par mūsu vēsturi un latviešiem kā tautu. Kad ar draugiem runāju par šo grāmatu, bieži vien lietoju vārdus “latviskā esence”, jo autorei izdevies ļoti koncentrētā veidā izvilkt mūsu tautas būtību un pasniegt to lasītājiem saistošā veidā. Būtu grēks nepieminēt grāmatā iekļautās fotogrāfijas, jo tajās, paldies Dievam, nav pārspīlēta glamūra kā no modes žurnāliem, bet ir sirdi sildošs īstums ar svētku galdu, kurā redzami trauki no PSRS laikiem, ar pļavām, kuru smaržu lieliski spēju iztēloties, ar mīlīgiem mazdārziņiem, ar mājas tortēm un ainavām, kuras tā vien aicina doties pastaigā. Manuprāt, šī ir lieliska dāvana Latvijai un tās tautai valsts simtgadē, jo liek ar veselīgu lepnumu paraudzīties pašiem uz sevi un arī ļauj uzzināt mazāk zināmus faktus par mūsu vēsturi. (Piemēram, man nebija ne jausmas par to, cik sena un daudzveidīga ir kapu svētku vēsture.)

Foto: Ieskats grāmatā.

Man ārkārtīgi simpatizēja intervijas apakšnodaļu beigās, jo Dace atradusi tik saistošus, iedvesmojošus un arī jautrus intervējamos, ka brīžiem sakaunējos, jo uz viņu fona esmu diezgan garlaicīgs čalis, kurš prieku rod lasīšanā un brīvajā laikā raksta par grāmatām. No īsajām intervijām sasmēlos arī iedvesmu lietām, kuras kādreiz gribētu pamēģināt, lai padarītu savu dzīvi pilnasinīgāku.

“Varbūt atkarība no dabas ir viena no skaistākajām atkarībām, kāda vien iespējama?” – Andris, 57 gadi, bļitko visu ziemu un brauc bļitkot arī uz Ziemeļiem

“Laikam to sauc par vecumu, kad izklaides ir būšana ar savējiem, nevis svešajiem, kad koncerts ir putnu dziesmas un dzeguzes trīs dažādās oktāvās, un varžu koris, teātris, klačiņas lauku stilā pie ugunskura, bet izstādes ekspozīcijas radām, iekārtojam un mainām paši savā ritmā.” – Ilze, 43 gadi, arhitekte, dzīvo Rīgā, ir lauku mājas

Vienīgi par grāmatas tehnisko izpildījumu gan man ir šādas tādas pretenzijas, jo esmu pārliecināts, ka grāmatu lasīs daudz cilvēku, bet tās mīkstie, neglancētie vāki aktīvai lasīšanai galīgi nav piemēroti: pat pēc pāris lasīšanas reizēm grāmatas vākā parādījušās dažas locījumu zīmes. Tikai der atcerēties, ka vāks grāmatas saturu nemaina un, neatkarīgi no tā, kādā vākā būtu ietērpts “Latviskais laimes kods”, tas ir darbs, kuru noteikti vajadzētu tulkot un izdot arī citās valstīs, lai ārzemnieki, kuriem interesē Latvija un tās kultūra, varētu uzzināt, kādi tad ir tie latvieši.

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Kur smelties drosmi radošai dzīvei?


Daudziem no mums noteikti ir kāds radošs vaļasprieks vai varbūt pat maizes darbs, bet visām radošajām izpausmēm līdzi nāk kas tāds, kas pazīstams katram – šaubas. Vai manām radošajām izpausmēm ir jēga?! Vai tas, ko es daru, ir pietiekami labs?! Vai, darot savu hobiju, es neizniekoju laiku?! Grāmatā “Lielā burvība” uz šiem un citiem jautājumiem atbildes sniedz rakstniece Elizabete Gilberta. 

Gilberta ir cilvēks, kas par radošu dzīvi, lieliem panākumiem un neskaitāmiem atraidījumiem zina ļoti daudz, tāpēc viņa noteikti ir persona, kurā ir vērts ieklausīties, ja dzīvē vēlies ļauties savam sirds aicinājumam. “Lielā burvība” sarakstīta ar jauneklīgu vieglumu un pieaugušā viedumu, kas tiek nodots arī lasītājam, liekot viņam savu radošumu uztvert vieglāk: kā dāvanu un savas dzīves garšvielu, nevis kā mokošu misiju, kurā visa dzīve sastāv no uzupurēšanās un kalpošanas citiem. Lai arī Gilberta savā grāmatā nepasaka neko tādu, kas jau iepriekš nebūtu dzirdēts, viņas rakstītais jebkuram radošam cilvēkam liks atviegloti uzelpot, atkal iemīlēt savus vaļaspriekus un, iespējams, pat no jauna pievērsties savam dzīves aicinājumam, ja tas kādā dzīves posmā ticis pamests.

“Es cieši ticu, ka mums dzīvē jāatrod kāds darāmais, kas neļautu grauzt dīvānu. Vienalga, vai tas kļūst vai nekļūst par profesiju, mums vajadzīga kāda aktivitāte, kas paceļ pāri ikdienai un izved ārpus ierastās un ierobežotās lomas sabiedrībā (māte, darbinieks, kaimiņiene, brālis, priekšnieks u.c.)”

Šo noteikti nevajadzētu uztvert kā pašpalīdzības grāmatu, jo katrs, kurš kādreiz lasījis kaut vienu Gilbertas darbu, zina, ka viņa ir lieliska stāstniece un nekad savu viedokli nepasniedz kā absolūto patiesību. “Lielās burvības” mērķauditorija ir radoši cilvēki un īpaši šī grāmata patiks topošajiem, jaunajiem un esošajiem rakstniekiem, jo tā sniedz aizraujošu ieskatu grāmatu rakstīšanas un izdošanas pasaulē, bet tikpat labi tās auditorija ir katrs, kuram patīk izklaidējoši un jēgpilni stāsti. Tekstos brīžiem jūtams arī vīriešu dzīvesstila žurnāla GQ stils (Gilberta agrāk bija GQ žurnāliste): īpaši jau stāstā par to, kā Gilberta nakts vidū alkohola reibumā devās uz mežu, lai kopā ar vienu no saviem draugiem atdarinātu aļņu pārošanās saucienus un pārliecinātos, vai tie patiešām strādā.

Tikai tad, kad biju izlasījis grāmatu, aizdomājos par “Lielās burvības” vāka noformējumu un to, cik veiksmīgi tas izvēlēts, jo radošums – tas nav lāsts, bet kas tāds, kas piešķir dzīvei krāsas, neatkarīgi no tā, vai tu pats kaut ko radi, vai baudi lietas, ko radījuši citi. Gilberta uzsvērusi to, ka radošai dzīvei nav vecuma ierobežojuma, jo pēc pusmūža vecuma sasniegšanas tu droši vari pievērsties slidošanai, kā arī radošajām izpausmēm nav robežu, jo tu vari kļūt kaut vai par cilvēku, kurš atdarina aļņu pārošanās saucienus.

Protams, ne visam, ko raksta Gilberta, es simtprocentīgi piekrītu (piemēram, par radošuma saistību ar ciešanām, jo, manuprāt, īpaši rakstniekam jābūt diezgan bagātīgai dzīves pieredzei, arī negatīvai, lai viņš spētu ticami rakstīt par smagiem tematiem), bet radošums ir dažāds un Gilberta savas domas ir brīnišķīgi pamatojusi.

“Mākslinieks, kurš ir alkoholiķis, ir mākslinieks par spīti savam alkoholismam, nevis pateicoties tam.”

“…radošums galu galā ir dāvana radītājam, nevis dāvana publikai.”

“To, ko cilvēks dara mīlestības dēļ, viņš darīs jebkurā gadījumā.”

“Lielā burvība” ir kā iedrošinājums un spēriens pa pakaļgalu jebkuram radošam cilvēkam, jo parāda radošumu daudz gaišākā, krāšņākā un arī mistiskākā gaismā. Turklāt tā atgādina: lai dzīvotu radoši, tev nav jāpamet savs darbs un jāpieprasa savam radošumam finansiāls nodrošinājums, jo tādējādi tu vari nogalināt prieku, ko tev sniedz tavs sapnis.

“Tēvs nepameta darbu, lai sekotu sapnim; viņš vienkārši iekļāva sapni savā ikdienas dzīvē.”

VĒRTĒJUMS: 8/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga.