Īsumā par dažiem seriāliem


Šogad seriāliem laiku patiešām neesmu žēlojis, jo, apkopojot skatāmo seriālu sarakstu, nonācu pie skaitļa 17, bet esmu drošs, ka kādu noteikti esmu aizmirsis pieskaitīt. Šoreiz īsumā pastāstīšu par trīs saturiski un kvalitātes ziņā ļoti atšķirīgiem seriāliem, kuri manā uzmanības lokā nonāca tikai pēdējo mēnešu laikā. 

Kad lasīju Nīla Geimena grāmatu “Amerikāņu dievi”, nebiju pārāk lielā sajūsmā par cienījamā rakstnieka veikumu, bet, kad uzzināju, ka šis darbs tiks ekranizēts seriāla formātā, turklāt pie stāsta iedzīvināšanas kustīgajās bildēs strādās seriāla “Hanibāls” radītājs Braiens Fullers, biju pārliecināts, ka šis noteikti būs viens no maniem 2017. gada must-see. American Gods seriālā stāstīts par aizmirstiem un mūsdienu sabiedrības radītiem dieviem, kas cenšas izdzīvot, kā arī novākt no sava ceļa konkurentus, lai nostiprinātu, saglabātu vai atgūtu savu vietu uz pielūgsmes pjedestāla. Šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad ekranizācija pārspēj grāmatu, jo Fullers padarījis Geimena radīto stāstu dziļāku, varoņus daudz-dimensionālus, kā arī piešķīris stāstam vērienu un izsmalcinātu ekstravaganci. Skatītājus ar savu sniegumu priecē gan labi zināmi aktieri (Emīlija Brauninga, Džiliana Andersone, Ians Makšeins), kā arī mazāk zināmi, bet ne mazāk lieliski talanti (Rikijs Vitls, Brūss Langlijs, Pablo Šraibers). VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Nemelošu, bieži vien sanāk plūst līdzi straumei un noskatīties ko tādu, ko nemaz nebiju plānojis skatīties. Tā bija arī ar Roberto Agiresa-Sakasas radīto seriālu Riverdale, kura pamatā ir populārie Archie komiksi. Seriālā stāstīts par Riverdeilas mazpilsētā dzīvojošo Ārčiju, kurš kopā ar draugiem izmeklē sava skolasbiedra slepkavību. Riverdeilā visi ir skaisti, pat skolas nūģi un skolēnu vecāki, kā arī visas intrigas un to risināšana neiztiek bez teatrāla dramatiskuma, kas piešķir seriālam ne tikai sintētisku piegaršu, bet arī laupa ticamības momentu. Pieļauju, ka tieši aktieru vizuālais izskats ir iemesls, kāpēc seriāls ir tik ļoti populārs pusaudžu vidū, jo nekā cita, par ko sajūsmināties, Riverdeilā nav. Seriāls nepiedāvā neko jaunu, aktieru sniegums ir vājš un sižets arī nav pārāk aizraujošs. VĒRTĒJUMS: 4/10

Stīvens Kings ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem, bet par viņa grāmatu ekranizācijām gan reti esmu sajūsmā, jo tās kādos 90% gadījumu ir vājas vai pat izcili draņķīgas. (Ir arī patīkami izņēmumi, piemēram: Stand by MeThe ShiningThe Green Mile un The Shawshank Redemption.) Šovasar pie skatītājiem nonāca Kinga grāmatas The Mist ekranizācija, kuras veidotājs ir Kristians Torps. (Šis Kinga darbs ticis ekranizēts jau 2007. gadā, kad skatītāju vērtējumam tika nodota diezgan viduvēja, bet noteikti ne draņķīga filma.) Iespējams, Kingam vajadzēja samierināties ar vienu The Mist ekranizāciju, jo 2017. gada veikums ir tik vājš, ka ir sāpīgi to skatīties, turklāt jaunais seriāls ļoti atgādina kādu citu Kinga romāna ekranizāciju – Under The Dome. (Tikai šoreiz kupola vietā ir slepkavnieciska migla.) VĒRTĒJUMS: 3/10

Komentāros padalies, ar kādiem seriāliem tu šovasar sevi izklaidē?

Ceļā pie lasītājiem divas ilustrētas “Poteriādes” grāmatas


Foto: Gaidāmo grāmatu vāku noformējumi.

Līdz šim pie lasītājiem nonākušas divas Džima Keja ilustrētās “Poteriādes” grāmatas (“Harijs Poters un Filozofu akmens” un “Harijs Poters un Noslēpumu kambaris”), kuru teksta autore ir Dž. K. Roulinga, bet nu ceļā pie lasītājiem ir arī grāmatas “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis” ilustrētā versija. Turklāt tas vēl nav viss. 

“Harija Potera un Azkabanas gūstekņa” ilustrētā versija grāmatu veikalos un interneta veikalos būs nopērkama šī gada 3. oktobrī, bet izdevēji jau tagad piedāvā nelielu ieskatu dažās grāmatas ilustrācijās.

 

Tomēr tas vēl nav viss, jo ceļā pie lasītājiem ir arī Ņūta Skamandera “sarakstītā” Cūkkārpas mācību grāmata/”Poteriādes” prīkvels “Fantastiskas būtnes un kur tās meklēt”, kuru ar krāsainām ilustrācijām bagātinājusi māksliniece Olīvija Lomaneka Džila. (“Fantastisku būtņu” teksta autore ir Dž. K. Roulinga un grāmatas pirmā versija tika izdota 2001. gadā.) Lielbritānijā grāmatu izdos izdevniecība Bloomsbury, bet Amerikā to izdos izdevniecība Scholastic, tāpēc tā būs pieejama ar diviem dažādiem vāku noformējumiem. Pircēji grāmatu varēs iegādāties šī gada 7. novembrī, bet jau šobrīd iespējams aplūkot dažas ilustrācijas no gaidāmās grāmatas.

 

Vai plāno iegādāties kādu no šīm grāmatām? Un kā tev patīk šo grāmatu ilustrācijas?

Par mūsdienu narcisiem un neparastā skaistumu


Foto: Fragments no Džona Viljamsa Vaterhausa gleznas “Echo And Narcissus”.

Klausoties beļģu dziedātāja Loïc Nottet debijas albumu Selfocracy, mani īpaši uzrunāja audio eseja Peculiar and Beautiful, kurā paustā doma, iespējams, ir simtiem gadu sena, tomēr īpaši aktuāla tā ir tieši divdesmit pirmajā gadsimtā – laikā, kad cilvēki iemīlas savos spoguļattēlos, dzenas pēc mistiskiem skaistuma standartiem, nicina sevi un baidās būt paši. 

Te beļģu dziedātāja audio esejas tulkojums latviešu valodā:

Kas ir spogulis?

Ko tas mums pastāsta?

Melus? Patiesību?

Ko tas atspoguļo?

To, kas mēs esam?

To, ko mēs vēlamies redzēt?

Es nezinu neko kaprīzāku par spoguli.

Tas var likt mums mīlēt vai nicināt to, kas mēs esam.

Mūsu seja, mūsu ķermenis, mēs paši, nekas no tā neizbēg.

Un šajā spēlē, kurā tas ir iepazinis visus slazdus un nepilnības,

Tas beigās nekad nezaudē.

Tas smejas par mūsu asarām un bailēm, un sāpēm.

Tas mūs izsmej.

Un kā mēs tam atmaksājam?

Mēs to iedrošinām.

Daži pat tic tam, ko spogulis saka, un pārdod savu ķermeni tam.

Daži sāk zaudēt svaru un naudu tikai lai tam izpatiktu.

Viņi iezīmē sevi ar neskaitāmām rētām,

Cerot, ka kādu dienu viņi kļūs skaistāki par Narcisu.

Un tikai Dievs zina, ka cilvēks, lai iegūtu visskaistāko smaidu,

Ir gatavs pārciest tūkstošiem pārbaudījumu.

Cik skumji…

Jo galu galā tieši būšana pašam par sevi

Ir tā, kas padara mūs neparastus un skaistus.

Bet cilvēks baidās,

Viņš baidās no savām atšķirībām,

Baidās no tā, ko citi varētu pateikt,

Baidās no tā, ko spogulis varētu padomāt.

Bailes, cik dīvaina sajūta.

To pārdozēšana var saindēt visu dzīvi.

Bet ļauj man dot tev padomu.

Saplēs to, saplēs spoguli.

Tas padara tevi aklu.

Un esi tu, vienkārši tu pats.

Ar to būs pietiekami.

Tici man.

 

Autors: Loïc Nottet

Dažos teikumos par filmām #5


Pēdējos pāris mēnešus mans brīvais laiks tika aizpildīts ar vairākiem seriāliem un kādu duci filmu, kā arī ar sērām par lieliskā seriāla Sense8 pāragro un neplānoto noslēgumu. (Kad noslēdzās seriāla otrā sezona, straumēšanas serviss Netflix, par spīti tam, ka seriālam kopumā bija ieplānotas piecas sezonas, pieņēma lēmumu pārtraukt Sense8 finansēšanu un demonstrēšanu. Iespējams, pie vainas bija augstās seriāla veidošanas izmaksas, jo viena Sense8 sērija tās veidotājiem izmaksāja vidēji 9 000 000$.) Tomēr šoreiz ne par seriāliem, bet par dažām saturiski tumšām filmām. 

Esmu liels šausmu filmu fans, tāpēc Federiko Alvaresa režisētais šausmu trilleris Don’t Breathe (2016), kurš nonācis daudzos pagājušā gada labāko trilleru/šausmu filmu topos, jau labu laiku atradās arī manā skatāmo filmu sarakstā. Filmas sižets vienkāršs: trīs jaunieši izlemj aplaupīt aklu un šķietami nevarīgu kara veterānu, aiz kura nekaitīgās ārienes slēpjas labām maņām apveltīts slepkava. Jāatzīst, ka nedaudz kaitināja galvenā “ļaundara” pārspīlētais sīkstums, bet tajā pat laikā biju gaidījis ko daudz banālāku, tāpēc šī filma mani pozitīvi pārsteidza un pamatīgi pakutināja nervus. Filmā vienu no galvenajām lomām atveido seriāla 13 Reasons Why  zvaigzne Dilans Minnets. VĒRTĒJUMS: 7,5/10

R. R. Jangas režisēto filmu Before I Fall (2017), kas ir Lorenas Oliveras grāmatas “Pirms es krītu” ekranizācija, nolēmu noskatīties tikai tāpēc, ka biju dzirdējis ļoti pozitīvas atsauksmes gan par grāmatu, gan par filmu. Before I Fall ir tāda kā pusaudžu versija par “Murkšķa dienu”, jo filmas galvenā varone Sema, līdzīgi kā Bila Mureja atveidotais Fils, atkal un atkal izdzīvo vienu un to pašu dienu. Diemžēl šī filma nepiedāvā neko jaunu un oriģinālu, turklāt tajā netrūkst apnicīgu banalitāšu, kuras, iespējams, kādu arī spēj aizkustināt, bet mani tikai nokaitināja. VĒRTĒJUMS: 5/10 

M. Naita Šjamalana režisētais trilleris Split (2016) ir stāsts par kādu jaunu vīrieti Denisu (Džeimss Makavojs), kurā mīt 23 dažādas personības un divdesmit ceturtā ir attīstības procesā, alkstot izlauzties brīvībā. Kādā dienā Deniss nolaupa trīs meitenes, kuras kļūst par viņa transformāciju aculieciniecēm. Makavoja sniegums šajā filmā ir tik spilgts un pārsteidzošs, ka atsauca man atmiņā aktiera Ralfa Fainsa neaizmirstamo lomu filmā “Sarkanais pūķis”, kura man joprojām liek uzmesties zosādai. Pieļauju, ka, gatavojoties darbam pie filmas, Makavojs smēlies iedvesmu tieši no Fainsa veikuma. VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Šķiet, ka uz Gora Verbinska režisēto filmu A Cure for Wellness (2016) liku pārāk lielas cerības, tāpēc vilšanās režisora veikumā bija īpaši smaga, tomēr nav arī tik slikti, ka nožēlotu filmas skatīšanos. Filmā stāstīts par veiksmīgu biznesmeni Lokhārtu (Deins Dehāns), kuram jādodas komandējumā uz kādu veselības centru Šveices Alpos, lai no turienes pārvestu mājās liela uzņēmuma izpilddirektoru. Ierodoties idilliskajā vietā, vīrietis sāk pamanīt dažādas dīvainības, kuras rada klaustrofobisku sajūtu un liek uzpeldēt tumšākajām pagātnes atmiņām. Vizuāli filma ir skaista un rūpīgi nostrādāta, bet saturiski nepārliecinoša un diezgan garlaicīga. VĒRTĒJUMS: 6/10

Ir filmas, par kuru kvalitātes trūkumu tu nojaut jau pirms to skatīšanās, bet, par spīti pamatotajām aizdomām, tāpat velti laiku, lai tās noskatītos. Deimjana Makē režisētā filma Don’t Hang Up (2016) ir viens no šiem gadījumiem. Filmā stāstīts par jauniešiem, kuri nežēlīgi “izāzē” draugus, paziņas un pilnīgi svešus cilvēkus, lai tikai nostiprinātu savu popularitāti internetā, tomēr jautrība beidzas dienā, kad kāds no viņu upuriem nolemj pacelt likmes un uzspēlēt spēli ar pašiem jokdariem.  Lai arī filmas ideja sākumā ir daudzsološa, tās veidotāji darījuši visu iespējamo, lai tās kvalitātes līmenis gāztos lejā gluži kā lavīna, tādējādi padarot filmu absolūti nebaudāmu. Filmas noslēgums vispār ir loģikas trūkuma paraugstunda. VĒRTĒJUMS: 3/10 

Kura bija pēdējā šausmu/mistērijas/trillera žanra filma, ko tu noskatījies?

Kā kļūt par rakstnieku?


Kurš gan cits var dot labākus aroda padomus jaunajiem un jau esošajiem rakstniekiem, ja ne rakstnieks, kurš sarakstījis desmitiem grāmatu, pabijis neskaitāmos pirktāko grāmatu topos un kļuvis par vairāku paaudžu lasītāju iecienītāko autoru?! 2000. gadā izdotajā grāmatā On Writing, kura vienlaicīgi ir gan autobiogrāfija, gan padomu grāmata, tās autors Stīvens Kings vaļsirdīgi ar lasītājiem padalījies ne tikai ar rakstniecības veiksmes atslēgām, bet arī ar daudzām privātās dzīves detaļām. 

On Writing, iespējams, ir grāmata, kura manā lasāmo grāmatu sarakstā atradusies visilgāk, jo dažādu iemeslu dēļ atliku tās iegādāšanos, bet tad, kad biju to nopircis, atliku lasīšanas procesu. Tomēr pēc On Writing izlasīšanas sapratu, ka šī ir viena no tām grāmatām, kuru noteikti vajadzētu izlasīt katram, kurš vēlas kļūt par rakstnieku, ir rakstnieks vai arī vienkārši vēlas papildināt savas zināšanas un ieskatīties rakstnieka dzīvē caur atslēgas caurumu. Pieļauju, ka cilvēkiem, kas nav Kinga fani un par rakstniekiem kļūt nevēlas, šī grāmata varētu arī nešķist saistoša lasāmviela, kaut gan ticams ir arī tāds scenārijs, ka lasītāja mīlestība pret Kinga daiļradi varētu sākties tieši ar šo darbu.

“Writing is a lonely job. Having someone who believes in you makes a lot of difference. They don’t have to make speeches. Just believing is usually enough.”

Biju gaidījis, ka grāmata lielākoties sastāvēs no samērā sausām un tehniskām rakstniecības meistarklasēm, tāpēc mani pārsteidza, cik ļoti personiskiem stāstiem pārbagāta ir šī grāmata – Kings padalījies ar spilgtākajām bērnības dienu atmiņām, stāstiem par cīņu ar alkoholismu un narkotiku atkarību, kā arī atklājis detaļas par savas dzīves baisāko dienu, kurā viņš šaušalīgā negadījumā gandrīz gāja bojā. Varbūt kāds vaicās, kāpēc šāda veida grāmatā tik liels uzsvars jāliek uz privāto dzīvi, jo es taču gribu iemācīties rakstīt?! Manuprāt, šis uzsvars ir svarīgs, jo ir interesanti vērot rakstnieku attīstības procesā un saprast, ka par rakstnieku nepiedzimst, bet izveidojas. Kings pastāstījis par savu un citu rakstnieku ceļiem uz panākumiem, lai pierādītu to, ka pat ģeniālāko cilvēku ceļos bijušas šaubas, finansiālas grūtības, ģimenes problēmas, smagas radošās krīzes, slimības un nopietni ievainojumi. Šīs lietas daudziem nepieciešams saprast, lai atbrīvotos no ilūzijām par to, ka rakstnieka dzīve pielīdzināma Kerijas Bredšovas ikdienai, kurā valda bezrūpība, ballītes un brīvā laika pārbagātība.

Jāatzīst, ka ne visi grāmatā dotie padomi ir praktiski pielietojami – īpaši jau Latvijā, jo, piemēram, sadaļa par literārajiem aģentiem latviešu rakstniekiem sniedz maz ko noderīgu, jo mūsu grāmatu tirgus ir pietiekami mazs, lai literārajiem aģentiem šeit nebūtu darba. Izņēmumi varētu būt vienīgi tie gadījumi, kad rakstnieks raksta angļu valodā vai tulko savus darbus uz angļu valodu, jo ielauzties Anglijas un ASV grāmatu tirgū bez laba literārā aģenta ir diezgan grūti. (Pat tad, ja literārais darbs ir lielisks, jo, piemēram, angļi ir lieli patrioti un lielākoties lasa pašmāju autoru darbus.)

“Almost everyone can remember losing his or her virginity, and most writers can remember the first book he/she put down thinking: I can do better than this. Hell, I am doing better than this!”

Šai grāmatai noteikti vajadzētu atrasties katra rakstnieka, literatūras mīļotāja un Kinga talanta cienītāja grāmatu plauktā, jo On Writing ir darbs, kuru pārlasīt atkal un atkal, lai izprastu literatūru, pilnveidotu savas prasmes un rastu iedvesmu rakstīšanai.

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Kad apklust smiekli


Visbiežāk cilvēkiem liek smieties kaut kas pozitīvs, bet kas ir tā doma vai sajūta, kas cilvēkus atgriež realitātē, liekot pārtraukt smiešanos? Tieši par to ir amerikāņu poproka grupas Paramore jaunākais albums After Laughter, kurš pie klausītājiem nonāca šī gada 12. maijā. 

Paramore kompānijā smiekli noteikti pārtrūka tad, kad 2015. gada beigās grupu pameta tās ilggadējais basģitārists Džeremijs Deiviss, lai jau 2016. gada sākumā uzsāktu cīņu tiesas zālē pret grupas solisti Heiliju Viljamsu. Aiziešanas un tiesāšanās iemesls ir tāds, ka, par spīti grupā pavadītajiem vienpadsmit gadiem, viņš tika uzskatīts nevis par Paramore līdzīpašnieku, bet tikai par grupas darbinieku, kas atspoguļojās arī viņa peļņas daļā.

Pēc Deivisa aiziešanas no Paramore, grupa pārtapa duetā, kas sastāvēja no Teilora Jorka un Heilijas Viljamsas. Kādu dienu, sēžot kafejnīcā un runājot par to, vai grupas pastāvēšanai gadījumā nevajadzētu pielikt punktu, Teilors un Heilija satika bijušo grupas ģitāristu Džošu Farro, kurš kopā ar brāli Zaku Farro grupu pameta 2010. gadā. Šķietamas nejaušības noveda viņus līdz sarunām par bundzinieka Zaka atgriešanos grupā, kā rezultātā Zaks 2017. gada sākumā atkal pievienojās Paramore sastāvam.

Šī gada 19. aprīlī klausītāju vērtējumam tika nodots jaunā albuma pirmais singls Hard Timeskas iezīmēja Paramore jaunā skanējuma sākumu, jo dziesmā dominē sintpopa un astoņdesmito gadu mūzikas elementi, atstājot ierasto poproku otrajā plānā. Protams, joprojām netrūkst tādu cilvēku, kas nebeidz sūkstīties, ka vēlas atpakaļ veco labo Paramore, bet tāpat taču bija arī tad, ka grupa izdeva ceturto studijas albumu Paramore. Jauno skanējumu lieliski raksturo atsauces uz astoņdesmito gadu mūziku, kā arī dzīvespriecīgu melodiju sakausēšana kopā ar diezgan depresīviem dziesmu tekstiem. Grupas fani internetā jau pasmējušies, ka šo albumu var raksturot vienā teikumā: dzīve joprojām sūkā un es joprojām gribu mirt, bet šoreiz es gribu arī dejot.

Citāts no Hard Times:

All that I want
Is to wake up fine
Tell me that I’m alright
That I Ain’t gonna die

Foto no kreisās: Zaks Farro, Heilija Viljamsa, Teilors Jorks.
Foto autors: Eric Ryan Anderson

Albums sastāv no divpadsmit dziesmām, no kurām īpaši gribu izcelt astoņas. Jau pieminētā Hard Times viennozīmīgi ir gudra izvēle albuma vadošajam singlam, jo šī ir enerģiskākā dziesma no After Laughter. Veiksmīga singla potenciāls noteikti ir arī dziesmai Rose-Colored Boy, bet otrais albuma singls Told You So, kurš pie klausītājiem nonāca 3. maijā, apvienojumā ar diezgan depresīvo videoklipu iezīmē jau daudz tumšākas noskaņas. Atmiņā paliekoša ir arī Fake Happy, par kuru Heilija intervijā Zeinam Lovam sacīja, ka viņai riebjoties neīstums, bet dzīvē vienkārši ir brīži, kad tev jābūt profesionālam.  Mierīgā 26 ir vēstījums 26 gadus vecajai Heilijai, jo grupas soliste apgalvo, ka ir jāpadomā, ko tu pats teiktu jaunākai sevis versijai vai cilvēkam, kurš dzīvē iet cauri līdzīgām problēmām, jo reizēm ir grūti mīlošā veidā runāt pašam ar sevi. (Heilija bija 26 gadus veca, kad grupu pameta Džeremijs Deiviss.)

Citāts no 26:

Reality will break your heart
Survival will not be the hardest part

Foto: Kadrs no Hard Times dziesmas videoklipa.

Pool ir netipiska mīlas dziesma, par kuru Teilors sacīja, ka ir daudz balāžu, kuras saka: “Hei, vecīt, viss ir perfekti un skaisti, viss ar tevi saistītais ir satriecošs un viss ir lieliski.”, bet Heilija raksta par attiecībām, kuras ir daudz reālākas. No Friend ir vienīgā dziesma no albuma, kurā nav dzirdama Heilijas balss. To izpilda Ārons Veiss no MewithoutYou, kura balsi dziesmā apslāpē nedaudz haotiskas ģitāras un bungu skaņas, liekot klausītājiem pamatīgi saspicēt ausis, lai saprastu, par ko tiek dziedāts. Lai arī sākumā man šī dziesma nepatika, vēlāk tā kļuva par vienu no manām favorītēm, jo tajā ir ne tikai atsauces uz vecajām Paramore dziesmām, bet arī spēcīgs vēstījums un instrumentālā daļa, kas lika man vilkt paralēles ar Pink Floyd. Lai arī neviens grupas pārstāvis to nav apstiprinājis, ir saprotams, ka šī dziesma ir par Džeremiju Deivisu. (Dziesmā Deiviss tiek salīdzināts ar lāci, kurš izliekas par pa upi peldošu kažoku, kam nepieciešama glābšana, bet patiesībā tas gatavojas savu glābēju ieraut ūdenskritumā.) Albumu noslēdz Tell Me How, kurā Heilija ielikusi visu savu sāpi par cilvēku zaudēšanu.

Citāts no Tell Me How:

Of all the weapons you fight with
Your silence is the most violent

Noteikti vajag laiku, lai pierastu pie grupas jaunā skanējuma, turklāt, klausoties albumu atkal un atkal, izkristalizējas jaunas favorītes, līdz brīdim, kad saproti, ka tev patīk visas albumā iekļautās dziesmas, jo tās rada rūpīgi pārdomātu stāstu. Nezinu, vai šis albums būs komerciāli veiksmīgs, jo grupa krasi mainījusi stilu un tās dalībnieki bijuši ļoti patiesi paši pret sevi, nedomājot par to, vai skanējums būs pietiekami komerciāls, bet tieši ar to Paramore mūsdienu mūzikas tirgū tik ļoti izceļas.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Tiks ekranizēta “Haosa spēles” triloģija


Foto: Toms Holands un Deizija Ridlija.

Par rakstnieka Patrika Nesa radītās “Haosa spēles” grāmatu triloģijas ekranizēšanu tiek runāts jau kopš pirmās grāmatas (“Nazis, ko neatlaist”) nonākšanas grāmatnīcu plauktos, liekot lasītājiem izteikt minējumus par galveno lomu atveidotājiem un laiku, kad pirmā filma nonāks pie skatītājiem. Beidzot minēšanai pielikts punkts, jo Patriks Ness nācis klajā ar oficiālu paziņojumu. 

Mikroblogošanas vietnē Twitter Patriks Ness 11. maijā paziņoja, ka “Haosa spēle” tiks ekranizēta filmu studijas Lionsgate paspārnē un tās režisors būs Dags Līmans, bet galvenās lomas atveidos “Zvaigžņu karu” zvaigzne Deizija Ridlija un jaunā “Zirnekļcilvēka” zvaigzne Toms Holands. Filmēšanas darbi tiks uzsākti jau šovasar un filmas scenārija autors būs pats Patriks Ness.

Izdevniecības “Zvaigzne ABC” grāmatas “Nazis, ko neatlaist” apraksts:

“Triloģijas pirmajā daļā “Nazis, ko neatlaist” attēlota skarba, nežēlīga, tomēr valdzinoša pasaule, kurā izdzīvot ir liela māksla un veiksme. Šajā pasaulē cilvēki dzird cits cita domas. Te nav privātas telpas, nav noslēpumu.
Vai varbūt ir?
Galvenais varonis Tods Hjūits dodas spriedzes pilnā un emocionālā ceļojumā, kurā viņam jākļūst par vīru – par spīti briesmām, par spīti bailēm un izmisumam.”

Plānots, ka filma pirmizrādi piedzīvos 2018. gadā, Kannu kinofestivāla laikā. Līdz šim no Nesa darbiem ekranizēts tikai viens – grāmata “Septiņas minūtes pēc pusnakts”.

Kādas ir jūsu domas par aktieru izvēli un gaidāmo ekranizāciju?