Pikantā ķirbju biezzupa


Rudenī krāsaināka kļūst ne tikai daba mums visapkārt, bet arī ēdieni, kas tiek celti galdā. Tieši tāpēc vēlos ar jums, bloga lasītāji, padalīties ar vienu no manas ģimenes iecienītākajām rudens receptēm, kura īpaši aktuāla ir tieši rudenī, jo tās galvenā sastāvdaļa ir ķirbis. 

Sastāvdaļas:

ķirbis – 1kg;

burkāni – 500g;

ingvers – 2 šķēlītes;

kausētais siers (var izmantot arī saldo krējumu) – 200g;

kūpināta cūkgaļa – 300g (cūkgaļas vietā var ņemt kūpinātu “Rubeņu” vistu, bet veģetārieši var izmantot ķiploku vai siera grauzdiņus);

ķiploks – 2 daiviņas;

buljons – tik daudz, lai nosegtu ķirbjus un burkānus vārīšanas procesā;

karijs;

melnie pipari;

pētersīļi vai citi zaļumi.

Buljonu uzvāra un tam klāt liek ripiņās sagrieztus burkānus; kad burkāni sasnieguši pusgatavību, pievieno arī kubiņos sagrieztu ķirbi. Neilgi pirms vārīšanas beigām pievieno arī kariju, maltus melnos piparus un ingvera šķēlītes. Visu rūpīgi sablendē. Klāt pievieno kausēto sieru, saspiestu ķiploku un visu vēlreiz sablendē. Karstu biezzupu lej bļodās un pa virsu pārkaisa sasmalcinātus pētersīļus vai citus zaļumus un kubiņos sagrieztu, apceptu žāvēto cūkgaļu (der arī kūpināta vistas gaļa vai grauzdiņu kubiņi).

Nākamajā dienā šī zupa garšo vēl labāk nekā gatavošanas dienā, jo garšas ir kārtīgi savilkušās un ingvers atdevis savu asumu. (Tāpēc ar ingvera pievienošanu nevajadzētu pārspīlēt, jo tas asumu atdod pamazām.)

Lai jums krāsains un garšīgs šis rudens!

Advertisements

Melanholiskais mājupceļš – A. Alsiņas debijas albums “Domum”


Evija Šaitere – albuma vāciņa noformējums

Visbiežāk sev tīkamu mūziku es atrodu pats, bet reizēm gadās arī tā, ka skaista mūzika atrod mani, turklāt īstajā laikā. Tā notika arī ar latviešu mūziķes un komponistes Aijas Alsiņas debijas albumu “Domum”, kurš dienasgaismu ieraudzīja šī gada 13. septembrī. 

Aija Alsiņa ir latviešu komponiste un skaņu dizainere, kas šobrīd dzīvo Londonā un tur studē maģistra programmā “Komponēšana Filmām un Medijiem”, bet iepriekš viņa dzīvojusi arī Dānijā, kur apguva skaņu inženiera pienākumus, un Barselonā, kur pievērsās komponēšanai. Klavierspēli viņa apguva 6 gadu vecumā, dzīvojot Latvijā, kad skatījās un klausījās kā klavieres spēlē viņas piecus gadus vecākā māsīca. Aija radījusi mūziku un skaņu celiņus vizuālajiem medijiem, filmām un pat modes skatēm, bet 2016. gadā viņa iekļuva prestižā Marvin Hamlisch filmu mūzikas konkursa labāko desmitniekā un šogad konkursā atgriezās jau kā žūrijas locekle.

Neo-klasiskā žanra albumā “Domum” apkopotas 12 pēdējo četru gadu garumā sarakstītas klaviermūzikas oriģinālkompozīcijas, kurās jūtamas Londonas, Barselonas, Kopenhāgenas un Rīgas noskaņas. Latīņu valodā vārds “domum” nozīmē “mājup” un šī atgriešanās mājās jūtama Aijas skaņdarbos, jo tā ir komponistes atgriešanās pie viņas bērnu dienu vasarām, kuras tika pavadītas pie vecvecākiem laukos, jau agrā vecumā iepazīstot klavierspēli. Arī klausītajam “Domum” kompozīcijas liek ienirt nostalģiskās atmiņās par savām mājām – neatkarīgi no tā, vai tās ir vecvecāku mājas ar smaržīgām pļavām, svaigi ceptas maizes smaržu un vecmammas mīļajām rokām, vai arī par tīri poētisku mājas sajūtu, kuru sniedzis kāds tuvs cilvēks. Bez klavierēm albumā dzirdamas arī vijoles (Shannon Stott-Rigsbee), čella (Daniel Gonzalez) un mežraga (John Stacy) skaņas, kas piešķir kompozīcijām papildus daudzslāņainību. Šajā emocionāli izjustajā albumā klausītājs var tikai apbrīnot Aijas spēju izstāstīt veselu stāstu, neizmantojot nevienu vārdu. Protams, tas ir ļoti subjektīvi, bet mana favorīt-kompozīcija no šī albuma ir Break Away.

Klausoties “Domum”, ir jūtams tas, ka Aija strādājusi ar vizuālajiem medijiem un filmām, jo visas kompozīcijas ir viegli vizualizējamas un rada plašu emociju gammu, kas, manuprāt, ir īpaši svarīgi, jo māksla, kura tās baudītājam rada emocijas, ir sasniegusi savu mērķi. Aijas skaņdarbus spēju iztēloties skanam kādā smalkā Eiropas kino drāmā vai kanādiešu režisora Ksavjē Dolana filmā. Un to arī talantīgajai latvietei novēlu – tapt filmu skaņu celiņu veidotāju pamanītai un sadzirdētai, kā arī gūt plašu atpazīstamību un klausītāju loku arī ārpus Latvijas.

Kam šis albums varētu patikt? Ludovico Einaudi talanta cienītājiem, kvalitatīvas klasiskās mūzikas baudītājiem un tiem, kas meklē skaistu mūziku relaksācijai.

Albumu iespējams noklausīties TE un iegadāties TE.

Neliels dzīves un bloga rudens “apdeits”


Pavisam nemanot ir pienācis rudens un dienas kļuvušas krietni īsākas, bet vakari garāki, kas nebūt nav slikta lieta, ja esi grāmatu lasītājs, rakstītājs vai kāds, kurš ir atkarīgs no seriālu skatīšanās. Rudens ir arī ražas laiks, tāpēc nolēmu jums, bloga lasītāji, nedaudz pastāstīt par to, kāda tad ir mana radošā raža.

Mana plānotāja 12. februāra ailītē ir rakstīts tikai viens teikums: Sāku rakstīt “Testu”. Tas arī ir iemesls, kāpēc kopš šī gada sākuma ieraksti blogā parādās daudz retāk. Vakarnakt aizgāju gulēt trijos naktī un pasmaidīju nedaudz nogurušu smaidu, kad redzēju, ka sarakstītā teksta apjoms pārsniedzis 150 lappušu atzīmi. Varoņi jau kopš vasaras sākuma sākuši dzīvot paši savas dzīves un iznīcinājuši manu domu par to, ka šis būs tikai garstāsts, jo, lai iecerēto pabeigtu, nepieciešamas vēl vismaz 100 lapaspuses. “Testa” galvenie varoņi ir četri arodvidusskolas pēdējā kursa studenti, kas, tuvojoties skolas izlaidumam, ne tikai sāk plānot nākotni, bet arī piedzīvo pārbaudījumus, kurus droši varētu nosaukt par viņu personīgo elli. Kad sāku rakstīt “Testu”, zināju, ka ar savu varoņu starpniecību vēlos runāt par problēmām, par kurām latviešu jauniešu literatūrā runāts maz, bet kuras eksistē daudzu jauniešu dzīvēs. Par sava darba nākotni minējumus šobrīd nevēlos izteikt, jo pagaidām tā vienīgais lasītājs esmu es pats un mans galvenais mērķis ir to pabeigt līdz gada beigām.

Ar grāmatu lasīšanu šogad man neveicas pārāk spīdoši, jo līdz septembra sākumam esmu izlasījis tikai vienpadsmit grāmatas, no kurām piecas ir sarakstītas vai tulkotas latviešu valodā, bet sešas angļu valodā. Līdz gada beigām ceru izlasīt arī Stīvena Kinga “Tas”, Ava Dellaira “Love Letters to The Dead”, Elizabetes Gilbertas “Lielo Burvību”, Patrika Nesa “Release”, kā arī, iespējams, Roberta Galbraita “Dzeguzes saucienu”, kuru jau esmu lasījis oriģinālvalodā. Lasīšanas plānos ietilpst arī Adama Silveras “They Both Die at The End”, Jasmine Warga “My Heart and Other Black Holes”, kā arī Becky Chamers “The Long Way to a Small, Angry Planet” grāmatu lasīšana, bet nezinu, vai ar saviem gausajiem lasīšanas tempiem ar tām visām tikšu galā līdz gada beigām.

Ja ir kas tāds, kam šogad laiku neesmu žēlojis, tad tie ir seriāli, jo skatāmo seriālu sarakstā ir American Gods, Girlboss, Riverdale, Mist, Skam, The Deuce, Duck Tales, Z: The Beginning of Everything, How to Get Away With Murder, Sense8, This Is Us, Stranger Things, Mom, Family Guy, Mr. Robot, Taboo, American Horror Story, American Crime Story, 13 Reasons Why un Teen Wolf. Jāatzīst, ka sešus no sarakstā minētajiem seriāliem šogad beidzu skatīties, jo vai nu tika pārtraukta to veidošana, vai arī tie vienkārši sāka mani garlaikot.

Bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama, tāpēc šogad savu pleilisti esmu papildinājis ar dažiem simtiem jaunu dziesmu. 8. septembrī sagaidījām Sema Smita atgriešanos ar singlu Too Good At Goodbyes un jau tuvāko mēnešu laikā pie klausītājiem nonāks viņa otrais studijas albums. Viens no gada patīkamākajiem atklājumiem bija repera Logic 5. maijā izdotais albums Everybody, kurš saturiski, manuprāt, ir viens no šī gada jēgpilnākajiem albumiem. 12. maijā tika izdots albums, kuru šogad gaidīju visvairāk: poproka grupas Paramore piektais studijas albums After Laughter, kurā depresīvi teksti sakausēti kopā ar dzīvespriecīgu instrumentālo pavadījumu. Pie 2017. gada jaunatklājumiem varu pieskaitīt arī rokgrupas PVRIS albumu All We Know of Heaven, All We Need of Hell, bet gada guilty pleasure titulu pavisam droši varu piešķirt dziedātājas Dua Lipa debijas albumam Dua Lipa.

Kā jums šogad veicas ar radošajiem darbiem un kultūras baudīšanu? Pastāstiet komentāros!

Saimons pret Homo Sapiens lietu kārtību


Meklējot seriāla 13 Reasons Why aktieru gaidāmos kino projektus, uzzināju, ka divi no seriāla aktieriem (Ketrīna Lengforda un Mailzs Heizers) kopīgi strādā pie filmas Simon vs. Homo Sapiens Agenda, kura pie skatītājiem nonāks jau 2018. gadā. Filmas pamatā ir rakstnieces Bekijas Albērtalli grāmata Simon vs. Homo Sapiens Agenda, tāpēc nolēmu to izlasīt pirms tās ekranizācija nonākusi uz kinoteātru ekrāniem. 

Grāmatas galvenais varonis ir sešpadsmit gadus vecs puisis Saimons, kurš, izmantojot anonīmu e-pastu un segvārdu, internetā piecu mēnešu garumā sarakstās ar skolas Tumblr lapā iepazītu puisi, kurš slēpjas zem segvārda Blue. Abi puiši neko nezina viens par otra patieso identitāti, kā arī viņu draugi, ģimene un skolasbiedri neko nezina par puišu homoseksualitāti. Tā šķiet nevainīga un nekaitīga aizraušanās līdz brīdim, kad Saimons izdomā savu e-pastu pārbaudīt, izmantojot kādu no skolas bibliotēkas datoriem, un aizmirst izrakstīties no savas e-pasta adreses. E-pasta vēstules izlasa Mārtins, puisis, ar kuru Saimons kopīgi apmeklē teātra pulciņu, un situāciju izmanto savā labā, lai ar iegūtajiem ekrānuzņēmumiem šantažētu skolasbiedru, par klusēšanu pieprasot randiņus ar Saimona skaisto draudzeni Ebiju.

Izklausās diezgan nopietni un pat krimināli, bet autore grāmatā to visu pasniegusi ar gandrīz bezrūpīgu vieglumu un ar pamatīgu humora devu, kas man joprojām liek prātot par to, vai tas ir labi vai tomēr slikti. Manuprāt, autore palaidusi garām iespēju nopietnā manierē parunāt ar lasītājiem par jauniešiem aktuālām tēmām (vardarbību internetā, datu drošību, seksualitātes apzināšanos), bet pieļauju, ka autore tīšuprāt vēlējusies grāmatu radīt saturiski vieglu un pat naivu, lai nodotu lasītājiem vēstījumu, ka seksualitātes pieņemšana nav traģēdija un pasaulē ir daudz cilvēku, kas viņus mīl. Vai grāmatas saturs ir pietuvināts reālajai skolu videi? Absolūti nē!

“People really are like houses with vast rooms and tiny windows. And maybe it’s a good thing, the way we never stop surprising each other.”

Grāmatas valoda ir primitīva un autorei ir tieksme pārāk bieži atkārtot nebūtiskas detaļas: piemēram, par galvenā varoņa apsēstību ar Oreo cepumiem, kas grāmatas sākumā šķiet jauks sīkums, bet vēlāk sāk kaitināt. Arī grāmatas otrā plāna varoņus Albērtalli pirmajā grāmatas pusē ieskicējusi patīkamus un cerīgus, bet grāmatas otrajā pusē viņi kļūst par kartona fona dekorācijām, kuras diezgan nedabiski tiek sabīdītas kopā, lai tikai beigās visi būtu mīļi kopā un laimīgi. Jāatzīst, ka, pateicoties primitīvajai valodai un intrigai par to, kurš slēpjas aiz segvārda Blue, grāmatu var izlasīt viena vakara laikā, bet tieši tikpat ātri to iespējams arī aizmirst.

Simon vs. Homo Sapiens Agenda autore tiek salīdzināta ar Džonu Grīnu un Reinbovu Rouelu, kas bija viens no iemesliem, kāpēc nolēmu izlasīt šo grāmatu, bet jāsaka, ka Albērtalli pagaidām noteikti nav sasniegusi minēto rakstnieku līmeni, jo Grīns un Rouela prot radīt neparastus, bet vienlaicīgi ļoti dzīvus grāmatu tēlus, kuri iepīti jēgpilnos stāstos. Šīs grāmatas autorei pie tā vēl daudz jāstrādā. Ir pamats cerēt, ka grāmatas ekranizācija būs labāka par pašu grāmatu, jo stāsta ideja ir laba un to iespējams uzlabot, turklāt Albērtalli uzliktā latiņa ir viegli pārlecama.

VĒRTĒJUMS: 4,5/10

Kas mīt meža tumšākajā daļā?


Tie cilvēki, kas regulāri lasa literatūras blogus, iespējams, ir pamanījuši, ka jau vairāku gadu garumā grāmatu blogeri Ziemassvētkos viens otru apdāvina ar dažādiem literārajiem darbiem. Tieši šīs apdāvināšanas ietvaros, pateicoties Spīganai, pagājušā gada nogalē tiku pie Hollijas Blekas grāmatas The Darkest Part of the Forest, par kuru nācies lasīt un dzirdēt lielākoties pozitīvas atsauksmes. 

Grāmatas darbība norisinās Fērfoldas mazpilsētā, kurā dzīvo Heizela un Bens – māsa un brālis, kas jau sen pieraduši pie tā, ka vieta, kurā viņi pavadījuši savu bērnību, nav tipiska mazpilsēta, jo Fērfoldā līdzās cilvēkiem dzīvo arī maģiskas būtnes. Vietējo iedzīvotāju un tūristu visiecienītākā Fērfoldas apskates vieta ir meža vidū esošais stikla zārks, kurā kopš neatminamiem laikiem guļ ragains princis, pie kura vienatnē bieži dodas arī Heizela un Bens, lai vienkārši izkratītu sirdi, dalītos noslēpumos un jūsmotu par radības skaistumu. Pāris reizes gadā mežā tiek atrasts pa kādam maģisko būtņu noslepkavotam tūristam, bet vietējie iedzīvotāji ar meža būtnēm sadzīvo ļoti labi, jo ievēro senas tradīcijas un viens otra eksistencei nekaitē, bet tā tas ir līdz brīdim, kad atklājas, ka stikla zārks ir saplēsts un ragainais princis ir pazudis. Pēc prinča pazušanas meža robežu pārkāpj kāds tumšs maģisks spēks, kas apdraud visu Fērfoldas iedzīvotāju drošību, izjaucot saskaņu, kas līdz šim valdījusi cilvēku un meža būtņu starpā.

Lasot grāmatas aprakstu, sāku vilkt paralēles ar pasaku par Sniegbaltīti, bet, kad sāku lasīt Blekas darbu, sapratu, ka visas līdzības beidzas ar stikla zārku meža vidū, jo The Darkest Part of the Forest ir pilnīgi cits stāsts, kurā rakstniece ievijusi jau zināmus elementus, vienlaicīgi izvairoties no banālām un apnicīgām klišejām. Galvenos varoņus Blekai izdevies radīt ticamus, spēcīgus un lasītājiem tīkamus: Heizela ir bezbailīga bruņiniece, kas skūpsta puišus, daudz nedomājot par sekām, ko šāda rīcība radīs, bet viņas brālis Bens ir muzikāli apdāvināts puisis, kurš mēdz iemīlēties vienos un tajos pašos cilvēkos, kuros ieskatījusies viņa māsa. Autore veiksmīgi atainojusi sāncensību, kas valda brāļa un māsas starpā, bet nav arī aizmirsusi par atbildību, ko parasti ģimenes locekļi izjūt viens pret otru, lai arī cik sarežģītas būtu attiecības viņu starpā. Saikne starp Heizelu un Benu ir pietiekami samezglota, lai lasītājiem būtu interesanti lasīt grāmatu, bet vienlaicīgi arī pietiekami sirsnīga un mīloša, lai lasītājiem nodotu pareizo vēstījumu.

“The only way to end grief was to go through it.”

Šajā grāmatā stāstīts arī par to, cik ļoti mēs pieķeramies vietai, kurā esam uzauguši, un ar kādiem maģiskiem un pasakām līdzīgiem stāstiem mēs mēdzam apaudzēt savas bērnības dienu atmiņas, reizēm norokot atmiņu dzīlēs tās daļas, kuras nemaz nav bijušas tik skaistas un saulainas. Bleka, rakstot gan par ragaino princi, gan par Bena labāko draugu Džeku, kurš patiesībā nav cilvēks, bet gan meža radība, kas uzaugusi kopā ar cilvēkiem, lasītājiem liek aizdomāties par cilvēku bailēm no atšķirīgā, kuras bieži mēdz būt ļoti neracionālas. The Darkest Part of the Forest iekļauto tematu klāsts patiešām atgādina krāšņu kaleidoskopu, kurā grūti sakausējamas lietas veiksmīgi apvienotas vienā stāstā, kurā varoņi ir ļoti dzīvi un notiekošais šķiet ticams.

Autores valoda ir plūstoša, teikumi ir meistarīgi būvēti, turklāt var just, ka Bleka savus gados jaunos lasītājus neuzskata par maziem muļķīšiem, kuriem var iebarot pilnīgi jebko, kas pasniegts fantāzijas mērcē. Jāatzīst, ka par grāmatas noslēgumu gan nebiju pārāk lielā sajūsmā, jo tas šķita sasteigts, kā arī noteikti jāpiemin tas, ka grāmatas pirmā puse noskaņas un stāstījuma ziņā ir daudz saistošāka nekā otrā puse.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Parunāsim par garīgo veselību


Zīmējums: Dawid Planeta

Nesen, sākot skatīties kāda gados jauna vlogera video, kurā viņš runāja par savu pieredzi cīņā ar veģetatīvo distoniju un depresiju, nopriecājos, ka cilvēki par to atklāti runā, bet tā tas bija līdz brīdim, kad šis jaunietis ieteica ar šīm nopietnajām problēmām cīnīties, vairāk smaidot un domājot pozitīvi. Un tas mani pamatīgi nokaitināja, jo, radot maldinošu priekšstatu par nopietnām garīgajām slimībām, sabiedrībā netiek veicināta iecietība un izpratne, bet tiek panākts tieši pretējais – cilvēki, kam nekad nav bijusi saskarsme, piemēram, ar depresiju, sāk uzskatīt nopietnas slimības par kaprīzēm, kuras iespējams izārstēt ar biežāku smaidīšanu. 

Tovakar ilgi domāju, ko šis jaunietis gribēja panākt, publicējot šādu video?! Vākt skatījumus savam YouTube kanālam; iedvesmot vai uzmundrināt citus; izpelnīties līdzjūtību no sava vloga skatītājiem; piesaistīt iepriekš neuzrunātu auditoriju; patēlot ļoti nopietnu cilvēku, runājot par lietām, par kurām viņam, acīmredzot, ir ļoti niecīga saprašana? Iespējams, ir jārok dziļāk un pie vainas ir popkultūra, kas mīl romantizēt garīgās slimības, padarot tās par kaut ko stilīgu, māksliniecisku un bezgala romantisku, jo, iemīloties kādā, kas cieš no bipolārajiem traucējumiem, depresijas, obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem, viss taču ir tik skaisti un rožaini – gluži kā paranormālajā romancē, turklāt tas darbojas arī tad, ja no garīgās veselības problēmām ciet tu pats, jo tas tev ļauj kļūt par radošāku un daudz īpašāku personību tavas simpātijas acīs. Realitātē nekas no tā visa nav romantisks un visbiežāk tieši traucē izveidot attiecības, jo tu nejūties pārliecināts, ka otrs cilvēks tevi sapratīs un spēs pieņemt ar visām tavām garīgās veselības problēmām. (Tikai nepārprotiet: garīgās veselības problēmas nav pasaules gals, jo arī tad, ja tās ir tava ikdiena, joprojām ir iespējams veidot skaistas attiecības un radīt apbrīnojamu mākslu, bet tā tas ir nevis pateicoties šīm problēmām, bet gan par spīti tām.)

Tajā vakarā nostrādāja ne tikai manas dusmas, bet arī YouTube algoritmi, kuri, šķiet, atvainodamies man par iepriekš ieteikto video, piedāvāja noskatīties kādu citu video par depresiju. Skatoties 28 gadus vecās polietes Kat Napiorkowska video LIVING WITH DEPRESSIONman uzmetās zosāda un šķita, ka neko labāku un precīzāku par šo tematu neesmu redzējis, jo tajā absolūti perfekti parādīts tas, ko depresija nodara cilvēkam un kā viņš jūtas, kad depresija ienāk viņa dzīvē. Režisore/fotogrāfe/dizainere Katažina Napjorkovska savā YouTube kanālā publicējusi dažādus izpratni veicinošus video par depresiju, bipolārajiem traucējumiem, panikas lēkmēm, obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem un citiem svarīgiem tematiem, par kuriem sabiedrība nereti izvairās runāt vai runā ar izpratnes trūkumu. Tieši tāpēc, ja nezini, kāda ir dzīve ar garīgās veselības problēmām un vēlies to saprast, tad iesaku paviesoties šīs talantīgās polietes YouTube kanālā

Ko es ar šo vēlējos pateikt? Ja ciešat no garīgās veselības problēmām, tad nebaidieties meklēt palīdzību un runājiet ar sev tuviem cilvēkiem par to! Ja jums nav pieredzes ar garīgās veselības problēmām un jūs nezināt, kā tās izpaužas, labāk nerunāt neko, lai, labu gribot, neizdarītu kaitējumu. Pietiks ar to, ja ieklausīsities citos un būsiet atvērti diskusijai.

Ziemeļeiropas populārākais jauniešu seriāls – SKAM


Pateicoties vienam tvītam (paldies, Kni!), sāku skatīties norvēģu jauniešu seriālu SKAM, kurš iepriekš jau bija nonācis manā redzeslokā, tomēr nebija piesaistījis uzmanību tik ļoti, lai es nopietni apsvērtu tā skatīšanos. Kad biju noskatījies pirmo sēriju, āķis bija lūpā un sapratu, ka mani sagaida binge-watching nedēļas garumā. 

Jūlijas Andemas radītā seriāla pirmā sērija skatītāju vērtējumam tika nodota 2015. gada septembrī, iepazīstinot norvēģu skatītājus ar kolorītiem, bet vienlaicīgi ļoti īstiem jauniešiem, kuri mācās Hartvig Nissen ģimnāzijā. Seriālu īpašu padarīja tas, ka katras sērijas fragmenti internetā tika publicēta īstajā laikā – piemēram, ja seriāla varoņi piektdienas vakara plkst. 18:41 devās uz ballīti, tad šis video mājaslapā tika publicēts tieši tajā laikā, radot maksimālu realitātes sajūtu. Mūzikas žurnāls The Fader raksta, ka tad, kad internetā tika publicēts jauns SKAM video, cilvēki Norvēģijā pārtraukuši darāmo un pat apturējuši ballītes, lai tikai kopīgi noskatītos jaunākos seriāla notikumus. Nedēļas beigās šie īsie video tika salīmēti kopā un NRK televīzijas kanāls tos demonstrēja kā vienu veselu sēriju. Vēl lielākai realitātes sajūtas radīšanai SKAM veidotāji mājaslapā  publicēja varoņu savstarpējās sarakstes un Instagram vietnē izveidoja šo fiktīvo tēlu profilus, kuriem, par spīti tam, ka tie ir izdomāti tēli, seko simtiem tūkstoši cilvēku.

Sākotnēji tika plānots, ka seriālam būs deviņas sezonas, un katras sezonas epicentrā būs kāds no galvenajiem varoņiem, bet diemžēl šī gada jūnijā SKAM tika pielikts punkts jau pēc ceturtās sezonas noslēguma. Daudzus šāds lēmums pārsteidza, jo ar katru nākamo seriāla sezonu tā popularitāte auga un par SKAM zināja ne tikai Norvēģijā un citviet Ziemeļeiropā, bet arī ārpus Eiropas robežām, pat Ķīnā, kur SKAM skatītāju skaits nelegālajās straumēšanas vietnēs sasniedza sešu miljonu (!) atzīmi. Iespējams, tieši milzīgā popularitāte ārpus Norvēģijas pielika seriālam punktu. Legāli to drīkstēja skatīties tikai Norvēģijā un vēl dažās Ziemeļeiropas valstīs, jo SKAM skaņu celiņā bija iekļautas dziesmas, kurām seriāla veidotāji bija iegādājušies atskaņošanas licences tikai Norvēģijas tirgum. (Lielākā daļa skatītāju SKAM notikumiem sekoja līdzi tieši nelegālajās straumēšanas vietnēs, kurās seriāls ir pieejams ar subtitriem angļu, krievu un citās valodās.) Paziņojot par SKAM ēras beigām, tā veidotāja J. Andema sacīja, ka seriāls bija 24/7 darbs, kas viņai sagādājis prieku. “Mēs nesen izlēmām, ka šoruden neveidosim jaunu sezonu. Zinu, ka daudzi no jums būs nomākti un sarūgtināti, to dzirdot, bet esmu pārliecināta, ka šis ir pareizais lēmums.” Skaidru iemeslu, kāpēc SKAM netiks turpināts, Andema nav paziņojusi, bet zināms ir tas, ka seriāla rīmeika veidošanas tiesības nopirkuši amerikāņi, kas darbu pie seriāla Shame sāks jau šogad.

Seriālā runāts par dažādām jauniešiem ļoti aktuālām tēmām: pirmajā sezonā, kurā galvenā varone ir Eva (Lisa Teige), centrālie temati ir attiecības, vientulība, savas identitātes un draugu kompānijas meklēšana; otrajā sezonā, kurā galvenā varone ir Nūra (Josefine Frida Pettersen), tiek runāts par ēšanas traucējumiem un par seksuālo vardarbību; trešajā sezonā, kurā galvenais varonis ir Īzaks (Tarjei Sandvik Moe), uzmanība tiek veltīta savas seksualitātes pieņemšanai, reliģijai, garīgās veselības jautājumiem un homoseksualitātei; ceturtajā sezonā, kurā galvenā varone ir Sana (Iman Meskini), tiek runāts par vardarbību internetā, islāmticību un ksenofobiju. Ļoti žēl, ka bez savām sezonām palika Vilde (Ulrikke Falch), Krisa (Ina Svenningdal), Jūnass (Marlon Langeland) un Evens (Henrik Holm), jo šie varoņi būtu pievērsuši skatītāju uzmanību tematiem par garīgās veselības traucējumiem, alkoholismu ģimenē un patiesu draudzību. Par Viljama (Thomas Hayes) sezonas neesamību gan nepārdzīvoju, jo viņš bija vienīgais SKAM varonis, kurš šķita klišejisks, kaitinošs un garlaicīgs. 

Mani absolūti sajūsmina tas, ka šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad jauniešu atveidošana seriālā uzticēta aktieriem amatieriem, kas ir vienā vecumā ar saviem atveidotajiem varoņiem. Lielākā daļa no galveno lomu atveidotājiem ir dzimuši 1999. gadā. Skatoties seriālu, ir jūtams arī tas, ka, veicot izpētes un sagatavošanās darbus, Andema ir apbraukājusi vairākas Norvēģijas skolas, lai intervētu jauniešus par alkoholu, narkotikām, seksu, attiecībām un citiem tematiem, kas viņiem aktuāli.

Jāatzīst, ka pēc ceturtās sezonas noskatīšanās izjutu dusmas pret seriāla veidotājiem, jo viņi iepazīstināja skatītājus ar absolūti lieliskiem galvenajiem varoņiem, kas lika līdzpārdzīvot un skaļi smieties, bet tad pusceļā bez īpaši pārliecinošiem paskaidrojumiem atņēma skatītājiem šo jauniegūto draugu kompāniju. Tā vien gribējās pajautāt Andemai: “Kā tad ir ar atbildību par tiem, kurus mēs pieradinām?!” Pieļauju, ka daudzi SKAM cienītāji joprojām dzīvo nolieguma fāzē un vismaz tuvāko mēnešu laikā neatmetīs cerību, ka seriāls brīnumainā kārtā varētu atgriezties pie skatītājiem.

SKAM ir spilgts pierādījums tam, ka skatītāji visā pasaulē ir izslāpuši pēc īstuma, realitātei pietuvinātu problēmu atspoguļošanas seriālos un filmās, kā arī pēc tiešas runas, kurā nav vietas ērtiem meliem, lai tikai izliktos, ka problēmas, kuras bērnu vecākiem šķiet netīkamas, jauniešu pasaulē neeksistē. Šis viennozīmīgi ir viens no pēdējo gadu labākajiem jauniešu seriāliem, kuram līdzvērtīgu ir grūti iedomāties, tāpēc tā pāragrā slēgšana šķiet īpaši sāpīga. Iespējams, jāieplāno ceļojums uz Norvēģiju un jāpaviesojas vietās, kurās SKAM tika filmēts, lai tikai nedaudz ilgāk varētu padzīvot seriāla noskaņās.

Cilvēkiem, kurus moka aizspriedumi, šī seriāla skatīšanos nemaz neiesaku, bet tiem, kas nebaidās no ieskatīšanās nefiltrētā mūsdienu jauniešu dzīvē, SKAM noteikti patiks.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10