Stāsts par bēgšanu no mazpilsētas un pašam no sevis


Par Eduāra Luī daļēji autobiogrāfisko darbu “Jātiek vaļā no Edija” pēdējā mēneša laikā aktīvi runājuši daudzi mani lasošie draugi, bet ar grāmatām ir tā, ka labāk vienreiz pašam izlasīt, nekā dzirdēt simtiem labu atsauksmju. Tāpēc es ķēros klāt Luī sarakstītajai grāmatai, lai noskaidrotu, kāpēc tad Edijs kādam ir tik ļoti nevēlams, ka no viņa jātiek vaļā. 

Grāmatā stāstīts par Ediju Belgēlu jeb Ediju Smukģīmi, kuram lemts savu bērnību un pamatskolas gadus pavadīt kādā Francijas mazpilsētā, kura absolūti neatbilst vidusmēra cilvēka priekšstatiem par dzīvi šķietami tolerantajā, izsmalcinātajā un pārtikušajā Francijā. Kāpēc Edija stāsts par dzīvi mazpilsētā ir tik īpašs? Jo viņš ir homoseksuāls un šī viņa neatbilstība “īsta veča” normām padara viņu derdzīgu ne tikai mazpilsētas iedzīvotājiem, bet arī sev pašam, kā rezultātā viņš cieš no emocionālas un fiziskas vardarbības. Katrs, kurš kādreiz dzīvojis mazā ciematā vai mazpilsētā, noteikti zina, cik ļoti normālības un pelēcības masā izceļas katrs, kurš uzdrošinās atšķirties vai vienkārši nespēj būt tāds, kā visi citi.

Lai arī vairākās atsauksmēs esmu lasījis to, ka šī grāmata ir par Edija ceļu uz sevis pieņemšanu, manuprāt, šī grāmata ir arī par dzimumu lomām, kuras sabiedrība, īpaši tās aizspriedumainākā daļa, vēlas uzspiest cilvēkiem, tādējādi apslāpējot viņu patieso būtību un ierobežojot viņu lēmumus.

“Šai te viņas vecumā joprojām nav bērnu, kaut kas nav ar viņu normāli. Droši vien lesbiete. Vai arī frigida, neviens nav viņu kārtīgi paņēmis priekšā.” – 62. lpp.

“Nedusmojies uz viņu par to, tu taču zini, viņš ir vīrietis un vīrieši nekad nerunā par savām jūtām.” – 114. lpp.

“Tas, kurš nejūtas kā īsts vīrietis, visvairāk cenšas par tādu izlikties, un tas, kurš apzinās savu iekšējo vājumu, labprāt izrāda spēku.” – 130. lpp.

Līdzīgi kā grāmatas galvenais varonis Edijs, arī es esmu dzimis deviņdesmito gadu sākumā un lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis lauku ciematā, tāpēc daudzas no grāmatā aprakstītajām situācijām man nešķita svešas, tomēr jāatzīst, ka daļa no grāmatas ainām mani šokēja, jo bija grūti noticēt, ka runa ir par Franciju deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā. Eduārs Luī, aprakstot savas bērnības atmiņas, ir ļoti atklāts, brīžiem varbūt pat pārāk atklāts, jo lasītājiem stāsta pat par bērnībā piedzīvotām incesta “spēlēm”. Es patiešām gribētu zināt, kas no tā visa ir noticis realitātē, bet kas radies autora iztēles rezultātā, jo pieļauju, ka daudzas no grāmatā minētajām personām, ja tās patiešām eksistē, varētu nebūt sajūsmā par Luī vaļsirdību, kuras rezultātā arī viņš pats šajā grāmatā daudzās epizodēs atainots ne pārāk glaimojošā gaismā.

Grāmatas valoda ir vienkārša un stāstījums brīžiem ir ļoti naivs, bet vienlaicīgi arī ļoti dzīvs, reālistisks un emocionāli uzlādēts. Jāatzīst, ka es būtu gribējis, lai grāmata būtu biezāka un tajā pieminēto cilvēku dzīvesstāsti būtu izvērstāki, jo mani patiešām aizrāva ne tikai Edija stāsts, bet arī viņa tuvinieku likteņstāsti. Pēc grāmatas izlasīšanas man palika vairāki neatbildēti jautājumi, bet šī mazuma piegarša vienlaicīgi ir arī literārā darba kvalitātes rādītājs, jo pēc slikti uzrakstītiem darbiem šāda “dodiet man vēl” sajūta nekad nerodas.

Man īpaši spilgti atmiņā iespiedusies grāmatas beigu daļa, kurā aprakstīts tas, kā tēvs pavada Ediju viņa ceļā uz izlaušanos no mazpilsētas, kurā burtiski gandrīz viss ož pēc nabadzības un nolemtības. Edija tēvs ir homofobs un rasists, bet viņa attieksmē jūtams lepnums un skaudība, jo viņa dēls bijis gana gudrs un drosmīgs, lai nostātos pret straumi un izdarītu to, par ko tik daudzi mazpilsētas iedzīvotāji tikai sapņoja. Aizverot grāmatu, domāju, ka tieši Edija atšķirīgā būtība bija tā, kas ļāva viņam izlauzties no vietas, kura laika gaitā no tās iedzīvotājiem izsūca individualitāti un degsmi.

“Viņš bija sapratis, ka viens pastāv tikai attiecībā pret otru un ka tiem ļaudīm, kas pazīst tikai ērtības, bet nekad nav izjutuši trūkumu vai pazemojumu, kaut kā pietrūkstot. It kā viņi nebūtu pa īstam dzīvojuši.” – 137. lpp.

Ar šo darbu Luī ir piešķīris balsi strādnieku šķirai un ir parādījis Francijas ne tik daiļo pusi, kuru aiz Parīzes spožajām gaismām un buržuāzijas skaļajām dzīrēm ir viegli nesaredzēt un nesadzirdēt. Kā pats Luī kādā intervijā stāstīja, daudzi cilvēki vardarbīgo un nabadzīgo Francijas daļu atsakās redzēt un uzskata to par fantāzijas augli; pat vairāki grāmatu izdevēji Parīzē apgalvoja, ka Luī rakstītajam neviens neticēs, tādējādi apstiprinot rakstnieka apgalvojumu par to, ka sabiedrībai ir tieksme ignorēt neērtās problēmas, kuras skar vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu. Kad Luī sāka rakstīt “Jātiek vaļā no Edija”, viņš vēlējās radīt kaut ko godīgu un īstu, un, manuprāt, viņam tas ir lieliski izdevies.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; Nairi Balian tulkojums no franču valodas. 

Advertisements

Dažos teikumos par filmām #9


Augustā noskatījos desmit filmas, no kurām dažas bija viduvējas, dažas lieliskas, bet, par laimi, neviena nebija tik draņķīga, lai nožēlotu tai veltīto laiku. Šoreiz pastāstīšu par piecām filmām, kuras manā atmiņā iespiedušās visspilgtāk.

Režisora Ari Astera pirmā pilnmetrāžas filma Hereditary (2018), kas Latvijas kinoteātros tika izrādīta ar nosaukumu “Reinkarnācija”, bija viena no manām šī gada gaidītākajām filmām, jo esmu liels šausmu žanra fans, kā arī Tonija Kolete, kas šajā filmā atveido galveno lomu, man vienmēr šķitusi ārkārtīgi talantīga aktrise. (Noteikti jāpiemin arī aktieris Alekss Volfs, kura sniegums filmā bija izcils.) Lai arī pēc filmas treilera noskatīšanās man šķita, ka zinu, ko gaidīt, filma mani pamatīgi pārsteidza un jau pēc pirmās pusstundas es vairs nezināju, kādu filmas atrisinājumu saņemšu. Par šo filmu ir grūti pastāstīt tikai dažos teikumos, jo tai piemīt tikpat baiss un smalki veidots šarms kā Koletes atveidotās varones radītajām mākslas miniatūrām, kurās iestrādāts viņas sāpju, šausmu un haosa pilnais dzīvesstāsts. Katrai Hereditary detaļai ir nozīme un brīžiem svarīgākais notiek nevis ekrāna centrā, bet gan ekrāna stūrī. Šis viennozīmīgi ir šausmu kino mākslas darbs, par kuru vēl ilgi nebeigšu sajūsmināties. VĒRTĒJUMS: 10/10

Sūzenas Džonsones režisētā romantiskā jauniešu komēdija To All the Boys I’ve Loved Before (2018), kuras pamatā ir rakstnieces Dženijas Hānas tāda paša nosaukuma grāmata, pēdējā mēneša laikā tikusi ļoti aktīvi apspriesta, tāpēc to nolēmu noskatīties arī es. Nekad neesmu slēpis, ka man ļoti patīk filmas par pusaudžu un jauniešu problēmām, bet tās bieži vien liek vilties, jo neko jaunu nepiedāvā. Arī To All the Boys I’ve Loved Before nav nekāds izņēmums, jo tās centrā ir tik ļoti novazātais stāsts par jauku, naivu meiteni, kura iemīlas skolas krutākajā čalī, kurš, protams, jau ir attiecībās ar skolas riebīgāko meiteni. Daudzie loģikas caurumi šo filmu nepadarīja labāku un vienīgā šīs filmas svaiguma dvesma ir tāda, ka galvenās lomas atveidotāja ir aziāte (Lana Condor), kas, manuprāt, ir apsveicami. VĒRTĒJUMS: 5/10 

Deivida Līča režisēto supervaroņu komēdiju Deadpool 2 (2018) šogad nepacietīgi gaidīja daudzi un gaidīšana totāli atmaksājās, jo “Dedpūla” turpinājums ne tikai nelika vilties, bet arī sagādāja dažādus pārsteigumus, kurus filmas veidotāji bija turējuši dziļā slepenībā. Dedpūls, kuru filmā atveido Raiens Reinoldss, joprojām ir supervaronis, kurš neizglābs pasauli, bet tas nemaina faktu, ka viņa piedzīvojumus un izdarības ir sasodīti izklaidējoši vērot. Man Dedpūla sērijas otrā filma patika vienlīdz labi kā pirmā, bet netrūkst kino kritiķu un filmas fanu, kas pārliecinoši apgalvo, ka otrā daļa esot pat labāka par pirmo. Jāatzīst, ka visvairāk man acīs “dzēla” CGI efekti, kas daudzām filmas ainām lika izskatīties pēc datorspēles, bet tos lieliski kompensēja humors un daudzie pārsteigumi, kurus filmas veidotāji bija sarūpējuši skatītājiem. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Režisora Žana-Stefana Sovēra veidotā filma A Prayer Before Dawn (2017) ir patiess stāsts par britu bokseri Billiju Mūru, kuram, nonākot bīstamā Taizemes cietumā, jācīnās ne tikai par savu drošību un izdzīvošanu, bet arī ar saviem dēmoniem un narkotiku atkarību. Mūru filmā atveido angļu aktieris Džo Kols (sākotnēji Mūra lomai bija paredzēts Čārlijs Hanems) un, manuprāt, viņš savu darbu paveicis lieliski, jo loma ir prasījusi no aktiera ne tikai emocionāli, bet arī fiziski smagu sagatavošanos: filma kā nekā ir par bokseri, kurš gatavs izcīnīt savu brīvību arī ar dūru spēku. Šī ir ļoti atklāta un neizskaistināta filma, kas ir arī tās lielākais pluss, jo tās īstums skatītājā ieurbjas ļoti dziļi un brīžiem atstāj viņu pārdomu klusumā. VĒRTĒJUMS: 8/10

Elija Bainama režisētā krimināldrāma Hot Summer Nights (2017), kura latviešu kino cienītājiem zināma ar nosaukumu “Karstās vasaras naktis”, skatītāju uzmanību izpelnījās galvenokārt tāpēc, ka galvenā varoņa Daniela lomu filmā atveido kino kritiķu un skatītāju mīlulis Timotejs Šalamē, kurš pagājušā gadā uzmirdzēja divās “Oskaram” nominētās filmās – Ladybird un Call Me By Your NameFilmā stāstīts par klusu un diezgan pareizu jaunieti, vārdā Daniels, kurš pēc tēva nāves dodas uz vasaru padzīvot pie savas tantes. Tur viņš satiek vietējo slikto puisi Hanteru, kurš tirgo narkotikas, un drīz arī Daniels tiek iesaistīts šajā biznesā, turklāt briestošajam problēmu burbulim tiek pievienots fakts, ka Daniels iemīlas Hantera māsā, ar kuru narkotiku dīleris stingri piekodinājis nepīties. Filmā jūtamas nostalģiskas astoņdesmito un deviņdesmito gadu noskaņas, kā arī aktieru sastāvs nav slikts, bet nevaru noliegt to, ka filma ir garlaicīga un brīžiem tā šķiet par garu. Ja filmā nebūtu redzams Šalamē, tad par Hot Summer Nights skatītāji būtu aizmirsuši jau pirms filmas nonākšanas uz ekrāniem. VĒRTĒJUMS: 6/10

Kādas filmas Tu noskatījies šīs vasaras izskaņā? Un kādas filmas ir Tavā rudens skatāmo filmu sarakstā? Padalies komentāros!

Grāmata “Lielie mazie meli”


Kad noskatījos Deivida E. Kellija veidotā seriāla Big Little Lies pirmo sezonu, uzzināju, ka lieliskā seriāla pamatā ir austrāliešu izcelsmes autores Laienas Moriartijas romāns “Lielie mazie meli”, kuru latviešu valodā izdevis apgāds “Kontinents”. Par seriālu biju tādā sajūsmā, ka vēlējos izlasīt arī grāmatu, jo gribēju pilnībā ienirt Moriartijas radītajā lielo mazo melu virpulī, kurš vienlaicīgi ir izklaidējošs un arī nervus kutinošs. 

Skolas viktorīnas vakarā ir notikusi traģēdija un kāds no tās dalībniekiem ir miris. Lasītājiem netiek atklāts, kurš tas ir, kā arī netiek izpausts, vai tas bija nelaimes gadījums vai aukstasinīga slepkavība. Lai uzzinātu atbildes uz visiem jautājumiem, lasītājam ir jāapbruņojas ar pacietību vairāk nekā 400 lapaspušu garumā, jo tikai pašās grāmatas beigās krīt noslēpumainības plīvurs, atklājot visu lielo melu aisbergu, kas tik ilgi slēpies zem redzamās mazo melu daļas. Pēc paziņojuma par iespējamo slepkavību lasītājs tiek aizvests pagātnē – sešus mēnešus pirms viktorīnas vakara, kad savā četrdesmitajā dzimšanas dienā košā Medelaina satiek jauniņo Džeinu, kura uz dzīvi Pirivī pussalā pārcēlusies pavisam nesen. Abas sievietes ātri iedraudzējas un vēlāk viņām pievienojas arī Medelainas skaistā un bagātā draudzene Seleste, tādējādi izveidojot draudzīgu trijotni, kurai, šķiet, kopīgs vien tas, ka viņu bērni mācīsies vienā skolā; bet patiesībā ārējais izskats un stāvoklis sabiedrībā izrādās maldinošs, jo viņām ir vairāk kopīga nekā sākotnēji varētu šķist.

Grāmatā iekļauto tēmu klāsts ir tik plašs, ka pat grūti tās visas uzskaitīt, bet tās ļoti meistarīgi sakausētas vienā lielā, vienotā veselumā, neradot sajūtu, ka kaut kas no tā visa būtu neiederīgs. Visa centrā ir mazie meli, kurus grāmatas varones stāsta pašas sev un citiem: viena, lai pārliecinātu sevi, ka vīra vardarbīgā izturēšanās ir viņas pašas nopelns; otra, lai iestāstītu sev, ka viņas bijušajam vīram nav tiesību atgriezties viņas dzīvē un piedalīties viņu kopīgās meitas audzināšanā; trešā, lai slēptu kādu tumšu pagātnes noslēpumu, par kuru katru dienu atgādina viņas mazais dēlēns. Aprakstītās tēmas ir ļoti smagas un pat nomācošas, bet Moriartija tās pasniegusi izklaidējošā manierē un ar pamatīgu humora devu, vienlaicīgi neparodējot šo sieviešu samezglotos dzīvesstāstus. Gan lasot grāmatu, gan skatoties tās ekranizāciju, mani nepameta sajūta, ka “Lielie mazie meli” ir daudz kvalitatīvāka seriāla “Bīstamās mājsaimnieces” versija. Uzreiz gan jāsaka, ka par plaģiātu te nevar būt ne runas, jo līdzības galvenokārt vērojamas tikai abu šo darbu noskaņā, pasniegšanas manierē un faktā, ka to galvenās varones ir dažādās intrigās iepītas sievietes.

Pieļauju, ka grāmatas autore ļoti apzināti galvenās varones izveidojusi ļoti atšķirīgas, lai uzsvērtu, ka par spīti atšķirīgajam, sievietes (un jo īpaši mātes) spēj atrast kopīgu valodu un pat izveidot ciešu un patiesu draudzību. Lasīšanas procesā nedaudz iemīļoju katru no romāna varonēm, jo Moriartija viņas radījusi tik ļoti īstas un ar cilvēciskiem trūkumiem, ka ir viegli saprast, kāpēc katra no sievietēm rīkojās tieši tā, kā aprakstīts grāmatā. Pat Renātes, kuru noteikti ne vienam vien lasītājam gribēsies uzskatīt par ļauno varoni, rīcību ir viegli saprast, jo, kad runa ir par kādu, kurš nodarījis pāri viņas bērnam, katra māte var kļūt par mežonīgu plēsoņu, lai tikai savu atvasi pasargātu.

Daži citāti no grāmatas:

“Kāpēc visiem vajadzēja tik delikāti censties nepieminēt Selestes naudu? Bagātība jau nebija nekāda apkaunojoša slimība. To pašu varēja sacīt arī par Selestes skaistumu.” – 42. lpp.

“Varēja būt arī ļaunāk. Ak, tik daudzkārt ļaunāk. Viņa bija lasījusi par īstiem ģimenes varmācības upuriem. Tas bija briesmīgi. Tas bija pa īstam.” – 154. lpp.

“Citu cilvēku problēmas allaž šķita tik viegli pārvaramas, bet citu bērni – daudz paklausīgāki.” – 201. lpp.

“Interesanti, ka pastaigājoties varēja pateikt daudz ko tādu, ko nebija iespējams pastāstīt, jūtot ciešu skatienu pāri galdam.” – 268. lpp.

“Vai viņš justos pazemots, ja pasaule uzzinātu, ka ieraksti viņa Facebook profilā daudz ko neatklāj?” – 354. lpp.

Ja grāmata jāsalīdzina ar tās ekranizāciju, tad jāsaka, ka Kellijs izturējies ļoti cieņpilni pret Moriartijas darbu un svarīgākās sižeta līnijas mainījis minimāli – lielākā atkāpe no grāmatas varētu būt tā, ka seriālā vienai no galvenajām varonēm piedēvēta laulības pārkāpšana, par kuru grāmatā pilnīgi nekas nav pat pieminēts. Seriāls un grāmata man vienlīdz labi patika, tomēr jāatzīst, ka seriāla pirmās sezonas noslēgums bija gaumīgāks par grāmatas beigām, bet humora ziņā gan seriāls grāmatu nepārspēja. Rīza Viterspūna Medelainas lomā, Nikola Kidmena Selestes lomā un Šeilīna Vudlija Džeinas lomā, manuprāt, ir vienkārši izcilas, jo viņas ļoti izjusti un patiesi spējušas nodot skatītājiem to emociju daudzveidību un spēcīgo vēstījumu, kuru Moriartija ir iemūžinājusi grāmatā.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Kontinents”; no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa. 

Iepirkšanās internetā: pieredze un ieteikumi


Nav nekāds noslēpums, ka man ļoti patīk iepirkšanās internetā, jo: a)nav jāuzklausa “Vai varu jums kā palīdzēt?” no pārdevējiem; b)pērkot apģērbu vai apavus, iespējams atrast lietas, kuras nav katram otrajam rīdziniekam; c)interneta veikalu piedāvājums ir milzīgs; d)iepērkoties internetā, ir iespējams ietaupīt. Šajā bloga rakstā padalīšos ar savu pieredzi un ieteikumiem, kuri, cerams, noderēs arī jums, kad nākamreiz ļausieties šopingam internetā. 

Apģērbus un apavus parasti es iegādājos interneta veikalā ASOSkura piedāvājumā ir dažādu zīmolu ražojumi ļoti plašā cenu amplitūdā – piemēram, vīriešu T-kreklu cenas šajā veikalā svārstās no 3,49€ līdz pat 235,99€, tāpēc ASOS interneta veikalā iepērkas gan tie, kas grib ietaupīt, gan tie, kas grib atrast ko patiešām izsmalcinātu un īpašu. Pasūtījumiem, kas vērtīgāki par 30€, tiek nodrošināta bezmaksas piegāde, kura, starp citu, ir diezgan ātra (es parasti sūtījumus saņemu nedēļas vai divu nedēļu laikā). Vēl viena lieliska funkcija, ko nodrošina ASOS, ir sūtījumu bezmaksas atgriešana, kuru jau vairākkārt veiksmīgi esmu izmantojis, lai nosūtītu atpakaļ tās lietas, kuras man nav pārāk labi derējušas vai nav sniegušas vēlamo rezultātu. Lai pirkumi būtu veiksmīgāki, noteikti vajadzētu zināt precīzus sava auguma parametrus, bet tiem, kas ir apveltīti ar ļoti garu augumu vai pilnīgām formām, iesaku ielūkoties Tall un Plus Size sadaļās. Pats šajā interneta veikalā iepērkos tik bieži, ka saviem draugiem jau esmu kļuvis par ASOS konsultantu, pret ko man patiesībā nav nekādu iebildumu.

Grāmatas es iegādājos vai nu grāmatnīcās, vai arī interneta grāmatnīcā Bookdepositorykas nodrošina bezmaksas piegādi pilnībā visiem pasūtījumiem, kā arī katrai grāmatai pievieno glītu grāmatzīmi. Pircējiem tiek solīta arī ātra grāmatu piegāde, kura aizņemot ne vairāk kā divas nedēļas, tomēr, parunājot ar citiem Bookdepository klientiem, uzzināju, ka realitātē piegāde aizņem 1-2 mēnešus. Personīgi es pasūtījumus no Bookdepository līdz pat šī gada vidum saņēmu aptuveni divu nedēļu laikā, bet pēdējais pirkums pie manis ceļoja aptuveni pusotru mēnesi, kas liek domāt, ka Bookdepository piegādes ātrums patiešām kļuvis daudz lēnāks. Jāatzīst, ka pārāk par to nebēdājos, jo grāmatu man ir vairāk, nekā spēju izlasīt, tāpēc nekad nav gadījies tā, ka mājās nav lasāmvielas tikai tāpēc, ka aizkavējies Bookdepository sūtījums. Ja esi reģistrēts Bookdepository lietotājs un vēlies nedaudz ietaupīt, tad iesaku grāmatas pirkt martā, jūnijā un oktobrī, jo šajos mēnešos reģistrētajiem lietotājiem tiek izsūtīti 5% vai 10% atlaižu kuponi visām grāmatām, kuras pievienotas tavam vēlmju sarakstam (wishlist).

Kad IATA noteikumu dēļ smaržu sūtīšanu uz Latviju man atteica interneta veikals Feelunique, tad sāku meklēt alternatīvas un, izsverot visus par un pret, nolēmu, ka smaržas, ķermeņa un matu kopšanas līdzekļus turpmāk iegādāšos interneta veikalā AllBeauty, kurš nodrošina bezmaksas piegādi pasūtījumiem, kas vērtīgāki par 75$. Esmu cilvēks, kurš regulāri lieto tikai sauļošanās krēmu, sejas ziepes, sejas krēmu, dušas želeju, šampūnu, matu vasku, dezodorantu un smaržas, tāpēc 75 dolāri ir aptuveni puse no summas, kuru gada laikā tērēju šīm lietām. (Katru dienu lietoju tikai dušas želeju vai ziepes un dezodorantu, jo esmu pārāk slinks, lai katru dienu nodotos sejas kopšanas un matu ieveidošanas rituāliem, kurus tāpat neviens nenovērtē, jo dzīvoju viens un strādāju no mājām.) Vai iepirkšanās šajā interneta veikalā atmaksājas? Un kā vēl! Piemēram, Calvin Klein CK One smaržas šajā interneta veikalā maksā uz pusi lētāk nekā kādā ļoti populārā Latvijas smaržu veikalā, turklāt AllBeauty piedāvājumā ir tikai zināmu un kvalitatīvu zīmolu ražojumi.

PADOMS: Lai ietaupītu, iepērkoties internetā, iesaku pirms pasūtījuma veikšanas Google meklētājā ievadīt frāzi: “[veikala nosaukums] voucher codes” un pameklēt aktīvus atlaižu kodus. Pēdējoreiz, kad iepirkos AllBeauty, šī metode vainagojās ar panākumiem, jo pēc pāris minūšu ilgiem meklējumiem atradu aktīvu atlaižu kodu, kurš ļāva man ietaupīt 8€.

PADOMS: Jau labu laiku biju plānojis reģistrēties Bonusway sistēmā, kas ļauj atgūt daļu no interneta veikalos iztērētās naudas, bet beidzot šajā sistēmā piereģistrējos tikai tad, kad mani uzrunāja Bonusway pārstāvis, jo bija pamanījis, ka regulāri iepērkos ASOS interneta veikalā. (Par pirkumiem, kas tiek veikti ASOS interneta veikalā, Bonusway piedāvā atgūt 6% no iztērētās summas.) Viss, kas tev jādara, ir jāpiereģistrējas sistēmā (klikšķini šeit) un iepirkšanās internetā turpmāk jāveic caur Bonusway sistēmu, lai atgūtu daļu no iztērētās summas. Pašlaik sistēmā pieejams 221 interneta veikals, tostarp ASOS, AliExpress, Ebay, Feelunique, AllBeauty, SportsDirect un daudzi citi. Ja internetā iepērcies reti, tad Bonusway tavā dzīvē neko daudz nemainīs, bet, ja gada laikā interneta veikalos iztērē vērā ņemamas naudas summas, tad šī sistēma var sarūpēt tev patīkamus bonusus, kurus iztērēt kādā no nākamajām iepirkšanās reizēm. Piemēram, es parēķināju, ka gada laikā interneta veikalos iztērēju aptuveni 1 500€, no kuriem ar Bonusway palīdzību varētu atgūt apmēram 45-90€.

Komentāros pastāsti, kāda ir tava pieredze ar iepirkšanos internetā! Varbūt arī tev ir kādi padomi, kas ļauj iepirkties gudrāk un ietaupīt?

Rudenī pie lasītājiem nonāks jauns Roberta Galbraita kriminālromāns


Šonedēļ atklātībā nonāca ziņa, ka šī gada 18. septembrī pie Galbraita darbu cienītājiem nonāks jau ceturtais kriminālromāns par privātdetektīva Kormorana Straika piedzīvojumiem. Grāmatas nosaukums Lethal White tika atklāts jau 2017. gada 14. martā, bet tikai šonedēļ lasītājiem, kas nepacietīgi jautāja, kad tad beidzot viņi varēs šo darbu turēt savās rokās, tika sniegta atbilde ar precīzu datumu. 

Tie cilvēki, kas kaut nedaudz seko līdzi literatūras pasaules aktualitātēm, zina, ka Roberts Galbraits ir britu rakstnieces Dž. K. Roulingas pseidonīms, kura sniegto noslēpumainību un anonimitāti Roulinga izbaudīja pavisam īsu laika posmu, jo jau pēc pirmās grāmatas “Dzeguzes sauciens” izdošanas Galbraita patiesā identitāte ātri tika atklāta, kas, protams, acumirklī nodrošināja grāmatai bestsellera statusu. Angļu valodā lasošie ar Galbraita daiļradi varēja iepazīties jau 2013. gadā, bet 2017. gadā Galbraita darbu tulkojumus latviešu valodā sāka izdot izdevniecība “Zvaigzne ABC”.

Par ko tad būs stāstīts Galbraita jaunākajā darbā? Pie Straika birojā ierodas satraukts vīrietis, vārdā Billijs, lai lūgtu privātdetektīva palīdzību kāda nozieguma izmeklēšanā, kuru Billijs redzējis laikā, kad bijis vēl tikai bērns. Par spīti tam, ka jaunajam vīrietim ir acīmredzama psiholoģiskā krīze un viņš nespēj atcerēties daudzas konkrētas notikušā detaļas, viņa stāsts šķiet ļoti patiess. Pirms Straiks paspēj ķerties klāt Billija sīkākai izjautāšanai, jaunais vīrietis, panikas mākts, jau steigā pametis privātdetektīva biroju.

Cenšoties aizrakties līdz Billija stāsta pašiem pamatiem, Straiks un viņa izmeklētāju aģentūras partnere Robina, kas reiz bija tikai viņa asistente, tiek uzvesti uz pavedienu takas, kas aizved viņus cauri Londonas sānielām, uz slepenu svētnīcu, kas atrodas Parlamenta namā, un uz skaistu, bet draudīgu muižu dziļos laukos.

Turklāt šī labirinta risināšanas laikā arī paša Straika dzīve nav nemaz tik vienkārša, jo jauniegūtā slava nozīmē to, ka viņš vairs nevar privātajā un profesionālajā dzīvē darboties tikpat nemanāmi kā agrāk. Arī privātdetektīva attiecības ar viņa kādreizējo asistenti Robinu ir sarežģītākas kā jebkad – Straika biznesā viņa tagad ir neaizstājama, bet viņu personiskās attiecības kļuvušas daudz saspringtākas.

Izklausās aizraujoši, vai ne?!

Dažos teikumos par filmām #8


Pateicoties tam, ka lielākā daļa manu iecienīto seriālu līdz pat rudenim devušies pelnītā atpūtā, mans brīvais laiks vairāk tiek veltīts filmām, tāpēc divu mēnešu laikā esmu paspējis noskatīties jau aptuveni divus dučus filmu, no kurām lielākā daļa manā skatāmo filmu sarakstā atradās pat vairākus gadus. Šoreiz ļoti kodolīgi pastāstīšu par piecām jaunām un nosacīti jaunām filmām. 

Nezinu, kā biju palaidis garām Maika Flanigana režisēto šausmu trilleri Hush (2016), bet man prieks, ka, pateicoties Looper YouTube kanālam, uzzināju par tā eksistenci un biju pietiekami ieintriģēts, lai to noskatītos. Filmā stāstīts par kurlu rakstnieci Mediju (Keita Sīgela), kas apmetusies uz dzīvi klusā meža namiņā, kur kādu vakaru viņu apciemo maskā tērpies svešinieks, kurš plāno jauno sievieti nogalināt. Hush režisors un galvenās lomas atveidotāja ir arī filmas scenārija autori, par ko varu viņus tikai un vienīgi slavēt, jo galvenajai varonei piešķirta ne tikai asa reakcija, bet arī spēja izvērtēt rīcības sekas, tādējādi ļaujot šai filmai izvairīties no daudzām trilleriem un šausmu filmām raksturīgajām klišejām. Saturiski svaiga un nervus kutinoša filma. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Džona Krasinska režisēto zinātniskās fantastikas šausmu filmu A Quiet Place (2018) noteikti dzirdējuši gandrīz visi kino gardēži, jo šī filma izpelnījusies ne tikai skatītāju mīlestību un kino kritiķu atzinību, bet arī Saturday Night Live šova parodiju veidotāju uzmanību. Pēc A Quiet Place noskatīšanās varu tikai pievienoties filmas sajūsmināto fanu pūlim, jo Krasinskis kopā ar savu komandu, kurā ietilpst arī viņa sieva Emīlija Blanta, radījis filmu, kura viennozīmīgi kļūs par zinātniskās fantastikas klasiku, jo tajā jūtamas svaigas dvesmas, tā ir pārdomāti veidota un filmas sieviešu lomas uzrakstītas ārkārtīgi spēcīgas, turklāt filmas noslēgums man šķita spridzinošs. Cilvēki, kas šo filmu skatījušies mājās, ne kinoteātrī, ir lieli ieguvēji, jo tās izbaudīšanai ir nepieciešams pilnīgs klusums – pat popkorna kraukšķināšana tās skatīšanās pieredzi var izbojāt. Šī filma ir pierādījums tam, cik daudz skatītājiem var pastāstīt talantīgi aktieri, izmantojot tikai savu ķermeņa valodu un sejas grimases. VĒRTĒJUMS: 9/10

Grega Berlanti režisētā romantiskā pusaudžu komēdija Love, Simon (2018), kuras pamatā ir Bekijas Albērtalli grāmata Simon vs. Homo Sapiens Agenda, ārzemēs tika plaši izreklamēta vēl ilgi pirms tā nonāca uz kinoteātru ekrāniem, tāpēc īsti nezināju, ko gaidīt – iespējams, plaši izreklamētu vilšanos. Jāatzīst, ka pārāk lielas cerības neloloju, jo grāmata manī sajūsmu neradīja: tās ideja šķita laba, bet tās realizācija vāja. Kad filma beidzot nonāca uz kinoteātru ekrāniem, pār to gāzās sajūsmas lavīna, jo ekranizācija pārspēja grāmatu, turklāt ļoti nozīmīgs ir fakts, ka Love, Simon ir pirmā romantiskā pusaudžu LGBT filma, kuru veidojusi viena no “Lielā sešinieka” (Big Six) Holivudas filmu studijām. Niks Robinsons, kurš filmā atveido galveno lomu, ir aktieris, kura vārdu vērts iegaumēt, jo Saimona lomu viņš iznesa izcili, turklāt viņš arvien biežāk parādās galvenajās lomās lielos Holivudas projektos, kas liek domāt, ka aktierim slavas virsotne vēl tikai priekšā. Love, Simon ir viens no retajiem gadījumiem, kad filma ir vismaz uz pusi labāka par grāmatu, kura ir tās pamatā. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Benija un Džoša Safdiju režisētā krimināldrāma Good Time (2017), kurā galvenās lomas atveido Roberts Patinsons un pats Benijs Safdijs, bieži tiek nosaukta kā viena no 2017. gada labākajām filmām, kura palikusi nepelnīti nenovērtēta. Filmas darbība norisinās lielākoties vienas diennakts laika nogrieznī, kurā Patinsona atveidotais varonis kopā ar savu garīgi atpalikušo brāli (Benijs Safdijs) veic laupīšanu, pēc kuras Safdija varonis tiek apcietināts, tāpēc viņa brālis, kurš palicis uz brīvām kājām, dara visu iespējamo, lai savu līdzzinātāju izpestītu no cietuma. Ir patiesa bauda šo filmu skatīties, jo tās notikumi ir spraigi un tās vizuālajiem risinājumiem piemīt ļoti izteikts klasiskā kino šarms. Par spīti tam, ka Good Time nebija nekāds kases grāvējs, ar savu lomu filmā Patinsons ir pierādījis to, ka kādreiz varētu pretendēt arī uz “Oskara” nomināciju, kā arī nelielie filmas ienākumi nemaina faktu, ka filma ir augstas kvalitātes darbs. VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Lai nebūtu tā, ka viss ir tikai skaisti un rožaini, sarakstā iekļāvu arī vienu filmu, par kuru man pat vienu uzslavu ir grūti atrast. Džefa Vadlova režisētā šausmu filma Truth or Dare (2018) man sākotnēji šķita diezgan interesants projekts, jo filma rotaļājās ar ideju par nolādētu “patiesība vai risks” spēles variantu, kurā dalībniekam jāmirst, ja viņš nesaka patiesību vai neizpilda izaicinājumu. Diemžēl Vadlova veikums neattaisnoja pat pašu pieticīgāko skatītāju cerības, jo tajā vājš ir ne tikai režisora un scenārija autora darbs, bet arī aktieru sniegums, kas skatītājiem liek izjust gandrīz pilnīgu vienaldzību par to, kurš no filmas varoņiem mirs nākamais. Skatoties Truth or Dare, brīžiem pieķēru sevi smejamies un tas nebija tāpēc, ka filmā iekļautie joki būtu smieklīgi, bet gan tāpēc, ka filmas sižets brīžiem ir līdz absurdumam smieklīgs. Skumjākais ir tas, ka filma pat nav izklaidējoša. VĒRTĒJUMS: 3/10

Vai esi kādu no šīm filmām noskatījies? Varbūt vari ieteikt, kuras filmas man noskatīties un iekļaut nākamajā “Dažos teikumos par filmām” rakstā? Atsauksmes un ierosinājumus raksti komentāros! 

4 ārzemju jūtūberi, kurus vērts skatīties


Uzreiz gan jāatzīst, ka YouTube video krātuvi lielākoties izmantoju kā mūzikas straumēšanas servisu vai vietu, kur noskatīties filmu treilerus un smieklīgus video, bet reizēm skatos arī ārzemju jūtūberu veidoto saturu, lai ne tikai izklaidētos, bet arī lai izglītotos. Šoreiz pastāstīšu par četriem YouTube satura veidotājiem, kuru darbam noteikti vērts pievērst uzmanību. 

Smaržu guru: Kad pagājušā gadā biju jaunu smaržu meklējumos, nolēmu dot iespēju YouTube smaržu ekspertiem, lai padarītu savu izvēli vienkāršāku, jo iepriekš, paļaujoties tikai uz savu degunu smaržu veikalā vai uz ražotāju rakstītajiem smaržu aprakstiem, piedzīvoju daudzas vilšanās, kuru rezultātā nopirktās smaržas nācās atdot radiniekiem vai draugiem, jo ar jaunajām smaržām ilgtermiņā nespēju sadzīvot. YouTube vietnē es uzdūros jūtūberim Jeremy Fragrance, kurš ir ne tikai viens no populārākajiem smaržu vērtētājiem internetā, bet pašlaik strādā pie tā, lai arī pats dibinātu savu smaržu zīmolu. Dažbrīd Džeremijs šķiet ļoti pārņemts pats ar sevi, bet kā smaržu eksperts viņš ir ārkārtīgi zinošs. Pateicoties viņam, esmu atradis pāris sev ļoti tīkamus aromātus (Calvin Klein CK One un Calvin Klein CK All, kas ir lieliski un svaigi aromāti par ļoti pieejamu cenu). Ja arī tu meklē jaunas smaržas, tad iesaku ieskatīties Džeremija YouTube kanālā.

Kino guru: Jau šī raksta sākumā minēju, ka YouTube izmantoju, lai skatītos filmu treilerus, bet kopš pagājušā gada šajā platformā skatos arī filmu recenzijas. Ja sākumā skatījos vairāku kino kritiķu veidotos video, tad tagad skatos tikai Chris Stuckmann veidotos video par aktuālajām filmām un kino klasiku. Kriss kino pasaulē jūtās kā zivs ūdenī, jo kino recenzijas viņš raksta kopš četrpadsmit gadu vecuma, kā arī šis trīsdesmit gadus vecais vīrietis ir grāmatu autors un daudzsološs filmu veidotājs, kurš ir savas filmu veidotāja karjeras pašā sākumā. Arī Krisa piezemētība un harisma viņa YouTube video piešķir tikai papildu vērtību.

Ziņu guru: Jau labu laiku par manu ik vakara rituālu ir kļuvusi Philip DeFranco ziņu šova skatīšanās, jo šis 32 gadus vecais vīrietis katru darbadienas vakaru publicē pasaules aktualitāšu apskatu, kurā ļoti objektīvi un brīžiem ar humoru apspriež karstākos notikumus un arī tematus, kas izraisījuši vislielāko interesi viņa YouTube kanāla skatītāju vidū. Filips ir pietiekami harismātisks (2008. gadā žurnāla Wired lasītāji viņu atzina par gada seksīgāko nūģi) un gana labs stāstnieks, lai spētu ar jaunākajām ziņām ieinteresēt pat tos cilvēkus, kas ikdienā parastās TV ziņas neskatās, turklāt Filips ir izcils kritiskās domāšanas treneris, jo spēj paskatīties uz lietām objektīvi pat tad, ja ziņās iesaistīti viņam netīkami personāži. Manuprāt, viens no YouTube platformā saturiski vērtīgākajiem kanāliem.

Izaugsmes guru: Neatceros, kā kļuvu par Thomas Frank kanāla abonentu, bet, iespējams, mani bija piemeklējusi kārtējā radošā krīze un es meklēju kādu, kas palīdzētu man sakārtot manas ikdienas gaitas vai vismaz iedotu man radošu spērienu pa pakaļgalu. Tomass savā YouTube kanālā apskata daudz un dažādas tēmas, bet, šķiet, ka vienojošais elements viņa veidotajos video ir izaugsme, jo viņš stāsta par grāmatām, produktivitāti, ieradumiem, no kuriem vajadzētu atteikties, gatavošanos darba intervijai, eseju rakstīšanu, disciplīnu un daudzām citām lietām, kas patiešām var veicināt izaugsmi vai vismaz nedaudz uzlabot dzīves kvalitāti ikdienā.

Komentāros pastāsti, kādus jūtūberus tu ikdienā skaties?