Rudenī pie lasītājiem nonāks jauns Roberta Galbraita kriminālromāns


Šonedēļ atklātībā nonāca ziņa, ka šī gada 18. septembrī pie Galbraita darbu cienītājiem nonāks jau ceturtais kriminālromāns par privātdetektīva Kormorana Straika piedzīvojumiem. Grāmatas nosaukums Lethal White tika atklāts jau 2017. gada 14. martā, bet tikai šonedēļ lasītājiem, kas nepacietīgi jautāja, kad tad beidzot viņi varēs šo darbu turēt savās rokās, tika sniegta atbilde ar precīzu datumu. 

Tie cilvēki, kas kaut nedaudz seko līdzi literatūras pasaules aktualitātēm, zina, ka Roberts Galbraits ir britu rakstnieces Dž. K. Roulingas pseidonīms, kura sniegto noslēpumainību un anonimitāti Roulinga izbaudīja pavisam īsu laika posmu, jo jau pēc pirmās grāmatas “Dzeguzes sauciens” izdošanas Galbraita patiesā identitāte ātri tika atklāta, kas, protams, acumirklī nodrošināja grāmatai bestsellera statusu. Angļu valodā lasošie ar Galbraita daiļradi varēja iepazīties jau 2013. gadā, bet 2017. gadā Galbraita darbu tulkojumus latviešu valodā sāka izdot izdevniecība “Zvaigzne ABC”.

Par ko tad būs stāstīts Galbraita jaunākajā darbā? Pie Straika birojā ierodas satraukts vīrietis, vārdā Billijs, lai lūgtu privātdetektīva palīdzību kāda nozieguma izmeklēšanā, kuru Billijs redzējis laikā, kad bijis vēl tikai bērns. Par spīti tam, ka jaunajam vīrietim ir acīmredzama psiholoģiskā krīze un viņš nespēj atcerēties daudzas konkrētas notikušā detaļas, viņa stāsts šķiet ļoti patiess. Pirms Straiks paspēj ķerties klāt Billija sīkākai izjautāšanai, jaunais vīrietis, panikas mākts, jau steigā pametis privātdetektīva biroju.

Cenšoties aizrakties līdz Billija stāsta pašiem pamatiem, Straiks un viņa izmeklētāju aģentūras partnere Robina, kas reiz bija tikai viņa asistente, tiek uzvesti uz pavedienu takas, kas aizved viņus cauri Londonas sānielām, uz slepenu svētnīcu, kas atrodas Parlamenta namā, un uz skaistu, bet draudīgu muižu dziļos laukos.

Turklāt šī labirinta risināšanas laikā arī paša Straika dzīve nav nemaz tik vienkārša, jo jauniegūtā slava nozīmē to, ka viņš vairs nevar privātajā un profesionālajā dzīvē darboties tikpat nemanāmi kā agrāk. Arī privātdetektīva attiecības ar viņa kādreizējo asistenti Robinu ir sarežģītākas kā jebkad – Straika biznesā viņa tagad ir neaizstājama, bet viņu personiskās attiecības kļuvušas daudz saspringtākas.

Izklausās aizraujoši, vai ne?!

Advertisements

Dažos teikumos par filmām #8


Pateicoties tam, ka lielākā daļa manu iecienīto seriālu līdz pat rudenim devušies pelnītā atpūtā, mans brīvais laiks vairāk tiek veltīts filmām, tāpēc divu mēnešu laikā esmu paspējis noskatīties jau aptuveni divus dučus filmu, no kurām lielākā daļa manā skatāmo filmu sarakstā atradās pat vairākus gadus. Šoreiz ļoti kodolīgi pastāstīšu par piecām jaunām un nosacīti jaunām filmām. 

Nezinu, kā biju palaidis garām Maika Flanigana režisēto šausmu trilleri Hush (2016), bet man prieks, ka, pateicoties Looper YouTube kanālam, uzzināju par tā eksistenci un biju pietiekami ieintriģēts, lai to noskatītos. Filmā stāstīts par kurlu rakstnieci Mediju (Keita Sīgela), kas apmetusies uz dzīvi klusā meža namiņā, kur kādu vakaru viņu apciemo maskā tērpies svešinieks, kurš plāno jauno sievieti nogalināt. Hush režisors un galvenās lomas atveidotāja ir arī filmas scenārija autori, par ko varu viņus tikai un vienīgi slavēt, jo galvenajai varonei piešķirta ne tikai asa reakcija, bet arī spēja izvērtēt rīcības sekas, tādējādi ļaujot šai filmai izvairīties no daudzām trilleriem un šausmu filmām raksturīgajām klišejām. Saturiski svaiga un nervus kutinoša filma. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Džona Krasinska režisēto zinātniskās fantastikas šausmu filmu A Quiet Place (2018) noteikti dzirdējuši gandrīz visi kino gardēži, jo šī filma izpelnījusies ne tikai skatītāju mīlestību un kino kritiķu atzinību, bet arī Saturday Night Live šova parodiju veidotāju uzmanību. Pēc A Quiet Place noskatīšanās varu tikai pievienoties filmas sajūsmināto fanu pūlim, jo Krasinskis kopā ar savu komandu, kurā ietilpst arī viņa sieva Emīlija Blanta, radījis filmu, kura viennozīmīgi kļūs par zinātniskās fantastikas klasiku, jo tajā jūtamas svaigas dvesmas, tā ir pārdomāti veidota un filmas sieviešu lomas uzrakstītas ārkārtīgi spēcīgas, turklāt filmas noslēgums man šķita spridzinošs. Cilvēki, kas šo filmu skatījušies mājās, ne kinoteātrī, ir lieli ieguvēji, jo tās izbaudīšanai ir nepieciešams pilnīgs klusums – pat popkorna kraukšķināšana tās skatīšanās pieredzi var izbojāt. Šī filma ir pierādījums tam, cik daudz skatītājiem var pastāstīt talantīgi aktieri, izmantojot tikai savu ķermeņa valodu un sejas grimases. VĒRTĒJUMS: 9/10

Grega Berlanti režisētā romantiskā pusaudžu komēdija Love, Simon (2018), kuras pamatā ir Bekijas Albērtalli grāmata Simon vs. Homo Sapiens Agenda, ārzemēs tika plaši izreklamēta vēl ilgi pirms tā nonāca uz kinoteātru ekrāniem, tāpēc īsti nezināju, ko gaidīt – iespējams, plaši izreklamētu vilšanos. Jāatzīst, ka pārāk lielas cerības neloloju, jo grāmata manī sajūsmu neradīja: tās ideja šķita laba, bet tās realizācija vāja. Kad filma beidzot nonāca uz kinoteātru ekrāniem, pār to gāzās sajūsmas lavīna, jo ekranizācija pārspēja grāmatu, turklāt ļoti nozīmīgs ir fakts, ka Love, Simon ir pirmā romantiskā pusaudžu LGBT filma, kuru veidojusi viena no “Lielā sešinieka” (Big Six) Holivudas filmu studijām. Niks Robinsons, kurš filmā atveido galveno lomu, ir aktieris, kura vārdu vērts iegaumēt, jo Saimona lomu viņš iznesa izcili, turklāt viņš arvien biežāk parādās galvenajās lomās lielos Holivudas projektos, kas liek domāt, ka aktierim slavas virsotne vēl tikai priekšā. Love, Simon ir viens no retajiem gadījumiem, kad filma ir vismaz uz pusi labāka par grāmatu, kura ir tās pamatā. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Benija un Džoša Safdiju režisētā krimināldrāma Good Time (2017), kurā galvenās lomas atveido Roberts Patinsons un pats Benijs Safdijs, bieži tiek nosaukta kā viena no 2017. gada labākajām filmām, kura palikusi nepelnīti nenovērtēta. Filmas darbība norisinās lielākoties vienas diennakts laika nogrieznī, kurā Patinsona atveidotais varonis kopā ar savu garīgi atpalikušo brāli (Benijs Safdijs) veic laupīšanu, pēc kuras Safdija varonis tiek apcietināts, tāpēc viņa brālis, kurš palicis uz brīvām kājām, dara visu iespējamo, lai savu līdzzinātāju izpestītu no cietuma. Ir patiesa bauda šo filmu skatīties, jo tās notikumi ir spraigi un tās vizuālajiem risinājumiem piemīt ļoti izteikts klasiskā kino šarms. Par spīti tam, ka Good Time nebija nekāds kases grāvējs, ar savu lomu filmā Patinsons ir pierādījis to, ka kādreiz varētu pretendēt arī uz “Oskara” nomināciju, kā arī nelielie filmas ienākumi nemaina faktu, ka filma ir augstas kvalitātes darbs. VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Lai nebūtu tā, ka viss ir tikai skaisti un rožaini, sarakstā iekļāvu arī vienu filmu, par kuru man pat vienu uzslavu ir grūti atrast. Džefa Vadlova režisētā šausmu filma Truth or Dare (2018) man sākotnēji šķita diezgan interesants projekts, jo filma rotaļājās ar ideju par nolādētu “patiesība vai risks” spēles variantu, kurā dalībniekam jāmirst, ja viņš nesaka patiesību vai neizpilda izaicinājumu. Diemžēl Vadlova veikums neattaisnoja pat pašu pieticīgāko skatītāju cerības, jo tajā vājš ir ne tikai režisora un scenārija autora darbs, bet arī aktieru sniegums, kas skatītājiem liek izjust gandrīz pilnīgu vienaldzību par to, kurš no filmas varoņiem mirs nākamais. Skatoties Truth or Dare, brīžiem pieķēru sevi smejamies un tas nebija tāpēc, ka filmā iekļautie joki būtu smieklīgi, bet gan tāpēc, ka filmas sižets brīžiem ir līdz absurdumam smieklīgs. Skumjākais ir tas, ka filma pat nav izklaidējoša. VĒRTĒJUMS: 3/10

Vai esi kādu no šīm filmām noskatījies? Varbūt vari ieteikt, kuras filmas man noskatīties un iekļaut nākamajā “Dažos teikumos par filmām” rakstā? Atsauksmes un ierosinājumus raksti komentāros! 

4 ārzemju jūtūberi, kurus vērts skatīties


Uzreiz gan jāatzīst, ka YouTube video krātuvi lielākoties izmantoju kā mūzikas straumēšanas servisu vai vietu, kur noskatīties filmu treilerus un smieklīgus video, bet reizēm skatos arī ārzemju jūtūberu veidoto saturu, lai ne tikai izklaidētos, bet arī lai izglītotos. Šoreiz pastāstīšu par četriem YouTube satura veidotājiem, kuru darbam noteikti vērts pievērst uzmanību. 

Smaržu guru: Kad pagājušā gadā biju jaunu smaržu meklējumos, nolēmu dot iespēju YouTube smaržu ekspertiem, lai padarītu savu izvēli vienkāršāku, jo iepriekš, paļaujoties tikai uz savu degunu smaržu veikalā vai uz ražotāju rakstītajiem smaržu aprakstiem, piedzīvoju daudzas vilšanās, kuru rezultātā nopirktās smaržas nācās atdot radiniekiem vai draugiem, jo ar jaunajām smaržām ilgtermiņā nespēju sadzīvot. YouTube vietnē es uzdūros jūtūberim Jeremy Fragrance, kurš ir ne tikai viens no populārākajiem smaržu vērtētājiem internetā, bet pašlaik strādā pie tā, lai arī pats dibinātu savu smaržu zīmolu. Dažbrīd Džeremijs šķiet ļoti pārņemts pats ar sevi, bet kā smaržu eksperts viņš ir ārkārtīgi zinošs. Pateicoties viņam, esmu atradis pāris sev ļoti tīkamus aromātus (Calvin Klein CK One un Calvin Klein CK All, kas ir lieliski un svaigi aromāti par ļoti pieejamu cenu). Ja arī tu meklē jaunas smaržas, tad iesaku ieskatīties Džeremija YouTube kanālā.

Kino guru: Jau šī raksta sākumā minēju, ka YouTube izmantoju, lai skatītos filmu treilerus, bet kopš pagājušā gada šajā platformā skatos arī filmu recenzijas. Ja sākumā skatījos vairāku kino kritiķu veidotos video, tad tagad skatos tikai Chris Stuckmann veidotos video par aktuālajām filmām un kino klasiku. Kriss kino pasaulē jūtās kā zivs ūdenī, jo kino recenzijas viņš raksta kopš četrpadsmit gadu vecuma, kā arī šis trīsdesmit gadus vecais vīrietis ir grāmatu autors un daudzsološs filmu veidotājs, kurš ir savas filmu veidotāja karjeras pašā sākumā. Arī Krisa piezemētība un harisma viņa YouTube video piešķir tikai papildu vērtību.

Ziņu guru: Jau labu laiku par manu ik vakara rituālu ir kļuvusi Philip DeFranco ziņu šova skatīšanās, jo šis 32 gadus vecais vīrietis katru darbadienas vakaru publicē pasaules aktualitāšu apskatu, kurā ļoti objektīvi un brīžiem ar humoru apspriež karstākos notikumus un arī tematus, kas izraisījuši vislielāko interesi viņa YouTube kanāla skatītāju vidū. Filips ir pietiekami harismātisks (2008. gadā žurnāla Wired lasītāji viņu atzina par gada seksīgāko nūģi) un gana labs stāstnieks, lai spētu ar jaunākajām ziņām ieinteresēt pat tos cilvēkus, kas ikdienā parastās TV ziņas neskatās, turklāt Filips ir izcils kritiskās domāšanas treneris, jo spēj paskatīties uz lietām objektīvi pat tad, ja ziņās iesaistīti viņam netīkami personāži. Manuprāt, viens no YouTube platformā saturiski vērtīgākajiem kanāliem.

Izaugsmes guru: Neatceros, kā kļuvu par Thomas Frank kanāla abonentu, bet, iespējams, mani bija piemeklējusi kārtējā radošā krīze un es meklēju kādu, kas palīdzētu man sakārtot manas ikdienas gaitas vai vismaz iedotu man radošu spērienu pa pakaļgalu. Tomass savā YouTube kanālā apskata daudz un dažādas tēmas, bet, šķiet, ka vienojošais elements viņa veidotajos video ir izaugsme, jo viņš stāsta par grāmatām, produktivitāti, ieradumiem, no kuriem vajadzētu atteikties, gatavošanos darba intervijai, eseju rakstīšanu, disciplīnu un daudzām citām lietām, kas patiešām var veicināt izaugsmi vai vismaz nedaudz uzlabot dzīves kvalitāti ikdienā.

Komentāros pastāsti, kādus jūtūberus tu ikdienā skaties?

“Izsvītrotie” – karsta lasāmviela skandināvu kriminālromānu faniem


Grāmatu lasītāji Latvijā ir ļoti iecienījuši skandināvu kriminālromānus – tam lielisks apliecinājums ir to biežā parādīšanās grāmatnīcu pārdotāko grāmatu topos. Adleram-Olsenam, Lārsonam, Lāgerkrancam un Nesbē nu pievienojies arī zviedru rakstnieks Stefans Anhems, kurš savā dzimtenē ir ļoti iecienīts autors, bet, pateicoties grāmatu apgādam “Mansards”, tagad arī latviski lasošajiem kriminālromānu cienītājiem ir iespēja iepazīties ar autora daiļradi. Šī gada pavasara sākumā lasītāju vērtējumam tika nodots Stefana Anhema kriminālromāns “Izsvītrotie”, kas ir ne tikai pirmais šī autora darbs, kas tulkots latviešu valodā, bet arī pirmais sērijas “Izmeklē Fabians Risks” kriminālromāns. 

Pēc nopietnu nepatikšanu ievārīšanas gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē, grāmatas galvenais varonis Fabians Risks piespiedu kārtā pamet savu iepriekšējo darba vietu Stokholmas policijas pārvaldē un kopā ar ģimeni pārceļas uz savu dzimto pilsētu, kur viņam pēc sešu nedēļu ilga atvaļinājuma jāsāk strādāt vietējā policijas iecirknī. Šīs sešas brīvās nedēļas Fabians plāno pavadīt mierpilni – iekārtojoties jaunajā mājoklī un darot visu, lai atjaunotu saskaņu starp sevi un sievu, bet jau neilgi pēc ģimenes ierašanās jaunajā mājvietā šie plāni tiek izjaukti, jo pie Risku ģimenes nama durvīm zvana Fabiana nākamā priekšniece, lai informētu, ka notikusi nežēlīga slepkavība un upuris ir viens no viņa pamatskolas klasesbiedriem. Un, iespējams, arī slepkava ir viens no viņa klasesbiedriem, kura plānos ir izsvītrot ne tikai pirmā upura Jergena Polsona seju no klases fotogrāfijas, bet arī vēl citu klasesbiedru sejas. Izmeklētājs ātri saprot, ka atvaļinājums noslēgsies tā arī nesācies, kā arī lasītājiem ir skaidrs, ka “Izsvītrotie” nebūs romāns par bezrūpīgu izmeklētāja atvaļinājumu kopā ar ģimeni.

Lasot “Izsvītrotos”, man nemitīgi gar acīm zibēja ainas gluži kā filmā un nebija tāds apraksts, kuru man būtu bijis grūti vizualizēt, turklāt notikumi risinājās tik spraigi, ka šķīru lappusi pēc lappuses, lai tikai uzzinātu, kas notiks tālāk. Arī pastrādātās slepkavības autors ir smalki izstrādājis un brīžiem tās atgādina ko tādu, uz ko spējīgs būtu leģendārais grāmatu, filmu un seriāla tēls Hanibāls Lekters, kas pavisam noteikti jāuztver kā kompliments Anhema iztēlei un žanra pārzināšanai. Diemžēl grāmatas lielākais pluss vienlaicīgi ir arī tās lielākais mīnuss, jo “Izsvītrotie” tik ļoti atgādina lieliska trillera scenāriju, ka tai pietrūkst izciliem literārajiem darbiem raksturīgā dziļuma. Otrā plāna varoņi man šķita meistarīgi ieskicēti un daži no tiem pat izcili (piemēram, dāņu policijas darbiniece Dunja), bet visproblemātiskākie šķita tieši centrālie varoņi, no kuriem Fabians ne reizi vien šķita kaitinošs, jo rīkojās absolūti muļķīgi un lika man gandrīz balsī iesaukties “Ko, pie velna, tu dari?”, un arī slepkava, jo viņam tika piešķirtas gluži vai mītiskas būtnes spējas un arī viņa motīvs mani pilnībā nepārliecināja. (Te gan jāņem vērā, ka es neesmu psihiatrs, kurš zina, kāds ir pietiekami labs iemesls, lai psihopātisks maniaks savā galvā attaisnotu klasesbiedru slepkavošanu.)

Ja grāmatu jāpielīdzina ēdienam, tad tā noteikti varētu būt turza popkorna, kuru negausīgā tempā apēst, neizjūtot pēc ēšanas sāta sajūtu un ātri vien aizmirstot par šīs uzkodas notiesāšanu. Neskatoties uz kritiku, ko šai grāmatai esmu veltījis, jāatzīst, ka šis ir ideāls pludmales kriminālromāns, kuru lasīt atvaļinājumā vai vienkārši sauļojoties, jo brīžiem Anhema rakstītais liks pār ķermeni pārskriet aukstiem drebuļiem, tādējādi atvēsinot lasītāju no svelmes. Vērtējot šo grāmatu kā brīvā laika izklaidi, man jāsaka, ka sen neko tik aizraujošu un nervus kutinošu nebiju lasījis.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; no zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska.

13 iemesli, kāpēc man nepatika/patika “13 Reasons Why” otrā sezona


Pagājušā gadā blogā jau rakstīju par Braiena Jorkija veidoto seriālu 13 Reasons Why, kurš ātri kļuva par straumēšanas servisa Netflix vienu no visvairāk skatītajiem seriāliem. Par spīti augstajiem reitingiem, skatītāju un kritiķu domas par seriāla pirmo sezonu bija atšķirīgas, bet, kad šī gada 18. maijā pie skatītājiem nonāca seriāla otrā sezona, skatītāju un kritiķu viedokļi kļuva vienbalsīgāki, jo pat pielaidīgākie skatītāji vairs nespēja ignorēt daudzos seriāla trūkumus. Šajā bloga rakstā padalīšos ar 13 lietām, kas man 13 Reasons Why seriāla otrajā sezonā patika un nepatika. 

Uzmanību! Raksts satur maitekļus jeb spoilerus!

NEPATIKA: Kad cilvēks ir miris, viņa vairs nav un viņš nespēj sniegt atbildes uz jautājumiem, kuri palika neatbildēti viņa dzīves laikā, tāpēc šķita muļķīgi iekļaut seriālā Hannas spoku, kuru redz tikai Klejs. Ja tas tomēr nebija spoks, bet gan Kleja halucinācijas, tad tas taču nozīmē, ka Klejs ir nedaudz sajucis prātā, vai ne?! Manuprāt, Hannas spoks bija ļoti neveiksmīgs veids, kā iekļaut Hannu arī otrajā seriāla sezonā, jo tas radīja vairāk jautājumu nekā atbilžu. Būtu pieticis ar atmiņu ainām no laikiem, kad Hanna bija dzīva.

NEPATIKA: Seriālā bija iekļautas tik daudz tēmas, ka tās visas izveidoja vienu lielu ķīseli un neviena no tām netika pienācīgi apskatīta. Seriāls būtu ieguvis, ja katrā sezonā tiktu apskatīta viena aktuāla tēma, ne desmit dažādas, no kurām katra apskatīta virspusēji.

PATIKA: Par spīti tam, ka arī šī tēma tika apskatīta samērā virspusēji, man patika, ka seriālā tiek runāts arī par seksuālo vardarbību pret vīriešiem, jo šī problēma sabiedrībā ļoti bieži tiek ignorēta vai tiek uztverta kā uzjautrinoša un komiska.

PATIKA: Zinu, ka daudzi par šo nebūs ar mani vienisprātis, bet man patika tas, ka seriālā pašnāvība un seksuālā vardarbība tika atainota ļoti grafiski, jo, manuprāt, cilvēkiem ir svarīgi ieraudzīt, ka pašnāvība nav glīta vai romantiska (kā “Romeo un Džuljetā”), un seksuālā vardarbība (arī pret vīriešiem) nav attaisnojama vai viegli aizmirstama.

NEPATIKA: Otrajā sezonā bija tik daudz jaunu elementu, kas nelīmējās kopā ar pirmo sezonu, ka tos visus pat būtu grūti uzskaitīt.

PATIKA: Seriāla vēstījums ir par to, ka mums jābūt laipniem un iecietīgiem pret citiem, kā arī jāatceras tas, ka reizēm mēs neapzināti varam viens otram nodarīt pāri. Diemžēl šo vēstījumu brīžiem aizēno slikti veidotais scenārijs.

NEPATIKA: Lielākā daļa seriāla varoņu ir klišejiski un tiem trūkst dziļuma, turklāt, skatoties seriālu, mani nepameta sajūta, ka vairāki seriāla varoņi ir mākslīgi seriālā ielikti un nemaz tajā neiederas, jo nesniedz stāstam nekādu pievienoto vērtību.

NEPATIKA: Seriāla otrajai sezonai vajadzēja sniegt skatītājiem atbildes uz neatbildētajiem jautājumiem, bet tā vietā skatītāji ir saņēmuši jucekli un vēl vairāk neatbildētu jautājumu. Iespējams, tas arī bija seriāla veidotāju mērķis, lai radītu materiālu nākamajām seriāla sezonām. (Būtu gan ļoti labi, ja seriāla veidotāji pēc otrās sezonas liktu šim projektam treknu punktu, lai 13 Reasons Why nesāktu izskatīties pēc parodijas.)

PATIKA: Šajā seriālā nenoliedzami redzami daudzi ļoti talantīgi aktieri (Dilans Minnets, Ketrīna Lengforda, Ross Batlers, Keita Volša u. c.), kuru dēļ šī seriāla skatīšanās nav tik mokoša.

NEPATIKA: Lai noturētu skatītāju uzmanību, seriāla veidotāji pārāk paļāvušies uz šoka faktoru un pārspīlētu dramatiskumu, kas seriāla sižetam patiesībā nodara lielu kaitējumu, jo aiz šoka un drāmas pazūd iedziļināšanās nopietnos tematos. Turklāt, ņemot vērā, ka seriāla varoņi ir vidusskolēni un daudzi no viņiem nemaz nav pilngadīgi, vairākas situācijas šķita nereālistiskas.

PATIKA: Ja ignorē visus seriāla mīnusus, kuru ir daudz, seriāls tomēr ir palīdzējis sabiedrībā uzsākt diskusijas par daudziem nozīmīgiem tematiem. Vai šīs diskusijas varēja uzsākt daudz kvalitatīvākā veidā? Pilnīgi noteikti!

NEPATIKA: Man šķiet, ka Kleju kā galveno seriāla varoni daudzi skatītāji pacieš tikai tāpēc, ka Dilans Minnets ir patiešām lielisks aktieris. Kleja rīcība seriālā mēdz būt kaitinoša un viņa nozīmīgums Hannas dzīvē ir stipri pārspīlēts, turklāt tā ideja, ka Klejs būtu varējis izglābt Hannu no pašnāvības, ir vairāk kā tikai muļķīga, lai neteiktu vairāk.

NEPATIKA: Mani izbrīna, ka seriālam ar patiešām iespaidīgu budžetu, slavējamu aktieru sastāvu un milzīgu skatītāju auditoriju ir tik pavirši veidots scenārijs, kurš dažās sērijās ir zem katras kritikas. Sāpīgākais laikam ir tas, ka pēc pirmās sezonas bija tik daudz kritikas, no kuras mācīties, kā arī tik daudz laba materiāla, kuru attīstīt, lai radītu kaut ko patiešām lielisku, bet rezultātā skatītāji ir saņēmuši kaut ko ļoti paviršu un sliktāku par seriāla pirmo sezonu.

Ja arī tu esi noskatījies 13 Reasons Why otro sezonu, tad padalies ar savām domām komentāros zem šī raksta!

Kāpēc man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga?


Jebkurš cilvēks, kurš mani pazīst vismaz pāris gadus, zina, ka esmu liels Dž. K. Roulingas darbu fans un rakstnieces radītā Harija Potera grāmatu sērija man ir īpaši mīļa, bet pēdējo gadu laikā ir radies kāds liels BET. Man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga. Par laimi, spēju nošķirt cilvēku no viņa darbiem, bet pieļauju, ka ilgtermiņā manas antipātijas pret Roulingu varētu izaugt tik lielas, ka tās sāks ietekmēt arī to, kā es uzlūkoju viņas darbus. Kādi tad ir tie iemesli, kāpēc manī dzimušas antipātijas pret šo izcilo britu autori? 

“Poteriādes” monopolizēšana: Kad izlasīju pēdējo “Poteriādes” grāmatu, sajūtas bija līdzīgas kā tad, kad jāšķiras no laba drauga, zinot, ka ar viņu vairs nekad netiksies, tāpēc priecājos, kad Roulinga pēc septītās grāmatas izdošanas ļāva lasītājiem atgriezties burvju pasaulē un atklāja Pottermore fanu vietni, kurā sāka publicēt padziļinātas grāmatu varoņu biogrāfijas un nelielus stāstiņus par viņu dzīvi pēc pēdējā grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Sākumā tā šķita kā patīkama atkal satikšanās, bet tad sākās šo stāstu un papildinājumu plūdi, kuriem pat es kā rūdīts “Poteriādes” fans vairs nespēju izsekot līdzi. Džons Grīns reiz ir teicis, ka viņš nezinot, kā beidzas viņa grāmatas, jo tas esot atkarīgs no katra lasītāja individuāli. Lai arī Roulingas darbos ir daudz maģijas, šo beigu maģiju, par kuru runā Grīns, Roulinga saviem lasītājiem ir liegusi, turklāt rakstniece diezgan asi uztver arī dažādas “Poteriādes” elementu interpretācijas, kuras nesaskan ar viņas viedokli. (Mikroblogošanas vietnē Twitter viņa daudzus “Poteriādes” fanus ir bloķējusi pat par simpātiju paušanu pret grāmatu sērijas slikto puisi Drako Malfoju.) Brīdī, kad tiek publicēta rakstnieka grāmata, tā pieder arī tās lasītājiem, bet šķiet, ka Roulinga to nesaprot un grib sev paturēt ne tikai visu burvju pasauli, bet arī tiesības uztvert viņas rakstīto atšķirīgi.

“Poteriādes” politizēšana: Katrs, kurš seko Roulingai mikroblogošanas vietnē Twitter, zina, ka rakstniece aktīvi komentē politiskās norises pasaulē un regulāri kritizē ASV prezidentu Donaldu Trampu. Politiskā aktivitāte, protams, ir apsveicama, bet viņa dažādus politiskos procesus un aktualitātes sabiedrībā sasaista ar “Poteriādes” varoņiem un notikumiem. Piemēram, pēkšņi viņa atklāja, ka profesora Vilksona kļūšana par vilkaci esot HIV metafora, bet Cūkkārpas direktors Dumidors ir gejs, kaut gan grāmatās par to pat nebija doti mājieni. Donalda Trampa imigrantu politiku viņa ir salīdzinājusi ar Lorda Voldemorta cīņu pret visiem, kas neietilpa tīrasiņu burvju kategorijā, kā arī piebilda, ka Tramps ir daudz sliktāks par Voldemortu. Nezinu, vai šie izteikumi ir autores izmisīgi centieni atkal iebīdīt “Poteriādi” aktuālajās ziņās, bet viņai vajadzētu nošķirt politiku no daiļliteratūras, jo pēdējais, ko Harijam Poteram vajag, ir politiska piegarša. Piekrītu žurnālistes Lorenas Sazernas teiktajam, ka “Poteriāde” nav politikas rokasgrāmata, bet gan pasaka, kurai ar reālo pasauli ir maz kā kopīga, tāpēc tā nav piemērotākā literatūra, kuru citēt vai interpretēt atbilstoši tā brīža aktualitātēm pasaulē, jo reālajā pasaulē pasaku scenāriji nedarbojas. Turklāt mūsdienās Tramps ir visur, tāpēc būtu labi, ja viņš netiktu ievilkts arī populārajā burvju sāgā.

Neturēšanās pie sava teiktā: Kad Roulinga paziņoja, ka Cūkkārpas direktors ir homoseksuāls, viņas fani bija pārsteigti, bet daudzi vaicāja – kāda no tā visa jēga, jo grāmatu sērija pabeigta jau pirms laba laika? BET tad 2016. gada rudenī skatītāju vērtējumam tika nodots “Poteriādes” prīkvels “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt” (Fantastic Beasts and Where to Find Them), kurā būtiska loma atvēlēta arī Dumidora jaunības dienu sirdsāķītim Gelertam Grindevaldam. Pēc pirmās Fantastic Beasts filmas pirmizrādes tika paziņots, ka šīs filmu sērijas otrās daļas epicentrā būs Dumidora un Grindevalda konflikts, bet Dumidora seksuālā orientācija tajā netiks ne minēta, ne atainota. Šis fakts pilnīgi nevienu nesatrauktu, ja vien Roulinga pati iepriekš nebūtu paziņojusi, ka Cūkkārpas direktors ir gejs un viņu vienojušas romantiskas jūtas ar tumšo burvi Grindevaldu. Tad kāda bija šī paziņojuma jēga, ja autore šo faktu nebija minējusi “Poteriādes” grāmatās un negrasās to minēt arī filmās, kurās stāstīts par Dumidora jaunību un laikiem pirms Harija Potera dzimšanas? Vismaz man izskatās, ka šis paziņojums nebija nekas vairāk kā vēlme iegūt LGBT kopienas simpātijas un radīt ažiotāžu.

Nespēja uztvert jokus un neiedziļināšanās kontekstā: Jūtūbera PewDiePie fans esmu krietni īsāku laiku nekā Roulingas fans, bet, kad PewDiePie publicēja joku video, kurā bija iekļauta arī pasmiešanās par nacismu, un Roulinga to uztvēra ļoti saasināti, veltot jaunajam zviedram dzēlīgus komentārus, es par visiem 100% nostājos populārā jūtūbera pusē. Jebkurš, kurš skatās PewDiePie veidotos video, zina, ka viņš nav nacists un nemudina savus skatītājus uz nacistiskām darbībām, bet Roulinga nevilcinājās savā Twitter profilā pārpublicēt izgriezumus no kāda vox.com raksta, kurā jaunajam vīrietim tika piedēvēta arī rasistiska izturēšanās, kaut gan apsūdzības rasismā izrādījās nepamatotas. Turklāt šī nav vienīgā reize, kad Roulinga dalījusies ar saturu, kas izrauts no konteksta: 2017. gadā viņa dalījās ar video, kurā bija redzams, kā ASV prezidents Tramps “ignorē” ratiņkrēslā sēdoša puisēna sveicienam pastiepto roku. Beigās izrādījās, ka video ir rediģēts un tam ir nogriezts sākums, kurā redzams, kā prezidents Tramps ratiņkrēslā sēdošajam puisēnam velta ilgu un sirsnīgu sveicienu. (Tikai nepārprotiet – es totāli neesmu Trampa fans, bet man ļoti riebjas lietu izraušana no konteksta, īpaši jau tad, ja to dara žurnālisti vai cilvēki ar patiešām milzīgu ietekmi. Turklāt Tramps ir sastrādājis pietiekami daudz muļķību, lai nevienam viņa pretiniekam nerastos pat nepieciešamība kaut ko safabricēt vai izraut no konteksta.) Kas attiecas uz PewDiePie gadījumu – tu nedrīksti cilvēku nepatiesi apsūdzēt nacisma popularizēšanā un rasismā, bet pēc tam izlikties, ka nekas slikts taču nav noticis un tu neesi pielicis savu pirkstu cilvēka reputācijas un karjeras iedragāšanā.

Par spīti visam, varu teikt, ka joprojām turpināšu fanot par “Poteriādi”, bet no Roulingas viedokļu vai paziņojumu lasīšanas gan man turpmāk vajadzētu izvairīties. Varbūt arī kādam no jums pēdējo gadu laikā mainījušās domas par šo izcilo rakstnieci? Padalies komentāros ar savu viedokli!

Gaidot “Eirovīziju”: mans TOP 10 un prognozes


Kad mikroblogošanas vietnē Twitter paziņoju, ka esmu noklausījies visas šī gada “Eirovīzijai” pieteiktās dziesmas, draugi un paziņas pasmējās, ka esmu cilvēks ar mazohistiskām tieksmēm. Tik traki, protams, vēl nav, bet, kad māc garlaicība, visādas muļķības gadās sastrādāt un eirodziesmu klausīšanās noteikti nav trakākā no tām. Tieši tāpēc, lai manas brīvprātīgās ciešanas nebūtu veltīgas, nolēmu, ka vismaz blogā padalīšos ar 10 savām favorītēm, kuras nebija viegli atlasīt, jo pēc pirmās klausīšanās reizes man iepatikās tikai 8 dziesmas. 

Ticiet man, atlasīt desmit dziesmas, kuras labprātīgi klausītos atkārtoti, nebija viegls uzdevums, jo “Eirovīzija” tomēr ir pasākums, kurā kaitinošu dziesmu koncentrācija ir lielāka nekā EHR vai TOPradio ēterā. Turklāt bukmeikeri prognozē, ka šogad uzvarēs, manuprāt, draņķīgākā no šī gada dziesmām – izraēlietes Netta kompozīcija TOY, kurā dziedātāja gan klukst kā vista, gan apdzied šobrīd tik ļoti aktuālo feminisma tēmu.

Mans TOP 10 ar īsiem komentāriem un punktu sadalījumu izskatās šādi:

1 punkts : SuRie – Storm (Apvienotā Karaliste); bukmeikeru prognozes – 25. vieta.

Šī ir diezgan tipiska “Eirovīzijas” dziesma ar nedaudz vecmodīgu piegaršu, bet tās izpildītāja apveltīta ar skaistu balsi un harismu, kas šajā konkursā nav mazsvarīgi elementi. Vairāk par pāris reizēm šo dziesmu gan diez vai gribētu klausīties, jo jau pēc otrās klausīšanās reizes tā sāk šķist apnicīga.

2 punkti: Rasmussen – Higher Ground (Dānija); bukmeikeru prognozes – 18. vieta.

Atmiņā paliekošs piedziedājums, spēcīgs vīriešu vokāls un ziemeļniecisks skarbums, manuprāt, nepaliks nenovērtēts.

3 punkti: Cesár Sampson – Nobody But You (Austrija); bukmeikeru prognozes – 17. vieta.

Arī šīs dziesmas izpildītājam ir spēcīgs un ļoti patīkams vokāls, kā arī dziesmai ir veiksmīgi veidots piedziedājums, bet vismaz man pēc pāris klausīšanās reizēm šī dziesma sāka apnikt. Dziesmu konkursam, kurā to dzirdēs tikai pāris reizes, derēs.

4 punkti: Michael Schulte – You Let Me Walk Alone (Vācija); bukmeikeru prognozes – 15. vieta.

Dziesmas pamatā ir ļoti personisks un emocionāls stāsts, kā arī dziesmas skanējums ir pietiekami patīkams, lai to klausītos atkārtoti, bet jāatzīst, ka ārpus studijas izpildītāja balss diemžēl skan vāji.

5 punkti: Yianna Terzi – Oniro Mou (Grieķija); bukmeikeru prognozes – 16. vieta.

Grieķijas pārstāves dziesmai piemīt rituālu noskaņas un reliģisko dziedājumu enerģija, kas tai liek izcelties uz pārējo dziesmu fona. Skaista dziesma, kura “dzīvajā” varētu izklausīties iespaidīgi.

6 punkti: Elina Nechayeva – La Forza (Igaunija); bukmeikeru prognozes – 3. vieta.

Mūsu kaimiņiem igauņiem šogad tiek prognozēta trešā vieta “Eirovīzijā”, bet es absolūti nebēdātos, ja igauniete pārvestu mājās arī uzvaru. Viennozīmīgi spēcīgākais vokāls šī gada konkursā, kā arī vizuālais noformējums ir skaists, lai gan jau vairākkārt redzēts “Eirovīzijā” un ārpus tās. Diemžēl tas arī ir vienīgais, kas man šajā dziesmā patīk, jo La Forza ir diezgan garlaicīgs un radiostacijām nedraudzīgs gabals, kas radīts, lai igauniete konkursā varētu atrādīt savu balss materiālu.

7 punkti: Ryan O’Shaughnessy – Together (Īrija); bukmeikeru prognozes – 29. vieta.

Par spīti tam, ka šai dziesmai pārāk augsta vieta konkursā netiek prognozēta, man tā iepatikās jau pirmajā klausīšanās reizē un uzreiz nonāca manā atskaņošanas sarakstā. Ļoti mierīgs un kvalitatīvs gabals, kuru var klausīties atkal un atkal.

8 punkti: Benjamin Ingrosso – Dance You Off (Zviedrija); bukmeikeru prognozes – 8. vieta.

Pirmā doma, dzirdot Zviedrijas pārstāvja dziesmu, bija: Džordžs Maikls. Gan vokāli, gan vizuāli, gan stila ziņā līdzības ar leģendāro dziedātāju ir viegli pamanīt, turklāt Dance You Off ir lipīga dziesma, kas atbilst visiem kvalitatīvas popmūzikas kritērijiem.

10 punkti: Madame Monsieur – Mercy (Francija); bukmeikeru prognozes – 5. vieta.

Vienīgā no šī gada “Eirovīzijas” dziesmām, kura lika uzmesties nelielai zosādai. Šī absolūti nav tipiska eirodziesma un tieši tas ir pats skaistākais tajā, jo nav sajūta, ka dziesma radīta tikai šim konkursam; tā spēj dzīvot arī ārpus jebkura konkursa.

12 punkti: Jessica Mauboy – We Got Love (Austrālija); bukmeikeru prognozes – 11. vieta.

Patiesībā 12 punktus labprāt dotu arī Francijas un Zviedrijas dziesmām, bet Austrālijas pārstāves dziesma ar savu pozitīvo vēstījumu un enerģiju mani uzrunāja visvairāk. Jā, tās teksts ir nedaudz banāls, bet apvienojumā ar dziedātājas spēcīgo vokālu, dzirkstošo personību un nenoliedzamo harismu, dziesma lieliski strādā uz klausītājiem, turklāt tā ir ļoti profesionāli producēta. Austrālija katru gadu uz “Eirovīziju” sūta savus labākos dziedātājus un Džesika tam ir lielisks pierādījums, jo dziedātāja sadarbojusies ar starptautiska mēroga zvaigznēm (Flo Rida, Snoop Dogg, Ludacris, Pitbull) un devusies tūrēs kopā ar Bejonsi un Krisu Braunu. Katrā ziņā es priecātos, ja šogad konkursā uzvarētu enerģiska un pozitīva popdziesma.

 

Ja šogad plāno skatīties “Eirovīziju” un esi dzirdējis eirodziesmas, tad priecāšos, ja komentāros padalīsies ar savu TOP 3 vai vismaz vienu dziesmu – favorīti no šī gada konkursa.