Kad apklust smiekli


Visbiežāk cilvēkiem liek smieties kaut kas pozitīvs, bet kas ir tā doma vai sajūta, kas cilvēkus atgriež realitātē, liekot pārtraukt smiešanos? Tieši par to ir amerikāņu poproka grupas Paramore jaunākais albums After Laughter, kurš pie klausītājiem nonāca šī gada 12. maijā. 

Paramore kompānijā smiekli noteikti pārtrūka tad, kad 2015. gada beigās grupu pameta tās ilggadējais basģitārists Džeremijs Deiviss, lai jau 2016. gada sākumā uzsāktu cīņu tiesas zālē pret grupas solisti Heiliju Viljamsu. Aiziešanas un tiesāšanās iemesls ir tāds, ka, par spīti grupā pavadītajiem vienpadsmit gadiem, viņš tika uzskatīts nevis par Paramore līdzīpašnieku, bet tikai par grupas darbinieku, kas atspoguļojās arī viņa peļņas daļā.

Pēc Deivisa aiziešanas no Paramore, grupa pārtapa duetā, kas sastāvēja no Teilora Jorka un Heilijas Viljamsas. Kādu dienu, sēžot kafejnīcā un runājot par to, vai grupas pastāvēšanai gadījumā nevajadzētu pielikt punktu, Teilors un Heilija satika bijušo grupas ģitāristu Džošu Farro, kurš kopā ar brāli Zaku Farro grupu pameta 2010. gadā. Šķietamas nejaušības noveda viņus līdz sarunām par bundzinieka Zaka atgriešanos grupā, kā rezultātā Zaks 2017. gada sākumā atkal pievienojās Paramore sastāvam.

Šī gada 19. aprīlī klausītāju vērtējumam tika nodots jaunā albuma pirmais singls Hard Timeskas iezīmēja Paramore jaunā skanējuma sākumu, jo dziesmā dominē sintpopa un astoņdesmito gadu mūzikas elementi, atstājot ierasto poproku otrajā plānā. Protams, joprojām netrūkst tādu cilvēku, kas nebeidz sūkstīties, ka vēlas atpakaļ veco labo Paramore, bet tāpat taču bija arī tad, ka grupa izdeva ceturto studijas albumu Paramore. Jauno skanējumu lieliski raksturo atsauces uz astoņdesmito gadu mūziku, kā arī dzīvespriecīgu melodiju sakausēšana kopā ar diezgan depresīviem dziesmu tekstiem. Grupas fani internetā jau pasmējušies, ka šo albumu var raksturot vienā teikumā: dzīve joprojām sūkā un es joprojām gribu mirt, bet šoreiz es gribu arī dejot.

Citāts no Hard Times:

All that I want
Is to wake up fine
Tell me that I’m alright
That I Ain’t gonna die

Foto no kreisās: Zaks Farro, Heilija Viljamsa, Teilors Jorks.
Foto autors: Eric Ryan Anderson

Albums sastāv no divpadsmit dziesmām, no kurām īpaši gribu izcelt astoņas. Jau pieminētā Hard Times viennozīmīgi ir gudra izvēle albuma vadošajam singlam, jo šī ir enerģiskākā dziesma no After Laughter. Veiksmīga singla potenciāls noteikti ir arī dziesmai Rose-Colored Boy, bet otrais albuma singls Told You So, kurš pie klausītājiem nonāca 3. maijā, apvienojumā ar diezgan depresīvo videoklipu iezīmē jau daudz tumšākas noskaņas. Atmiņā paliekoša ir arī Fake Happy, par kuru Heilija intervijā Zeinam Lovam sacīja, ka viņai riebjoties neīstums, bet dzīvē vienkārši ir brīži, kad tev jābūt profesionālam.  Mierīgā 26 ir vēstījums 26 gadus vecajai Heilijai, jo grupas soliste apgalvo, ka ir jāpadomā, ko tu pats teiktu jaunākai sevis versijai vai cilvēkam, kurš dzīvē iet cauri līdzīgām problēmām, jo reizēm ir grūti mīlošā veidā runāt pašam ar sevi. (Heilija bija 26 gadus veca, kad grupu pameta Džeremijs Deiviss.)

Citāts no 26:

Reality will break your heart
Survival will not be the hardest part

Foto: Kadrs no Hard Times dziesmas videoklipa.

Pool ir netipiska mīlas dziesma, par kuru Teilors sacīja, ka ir daudz balāžu, kuras saka: “Hei, vecīt, viss ir perfekti un skaisti, viss ar tevi saistītais ir satriecošs un viss ir lieliski.”, bet Heilija raksta par attiecībām, kuras ir daudz reālākas. No Friend ir vienīgā dziesma no albuma, kurā nav dzirdama Heilijas balss. To izpilda Ārons Veiss no MewithoutYou, kura balsi dziesmā apslāpē nedaudz haotiskas ģitāras un bungu skaņas, liekot klausītājiem pamatīgi saspicēt ausis, lai saprastu, par ko tiek dziedāts. Lai arī sākumā man šī dziesma nepatika, vēlāk tā kļuva par vienu no manām favorītēm, jo tajā ir ne tikai atsauces uz vecajām Paramore dziesmām, bet arī spēcīgs vēstījums un instrumentālā daļa, kas lika man vilkt paralēles ar Pink Floyd. Lai arī neviens grupas pārstāvis to nav apstiprinājis, ir saprotams, ka šī dziesma ir par Džeremiju Deivisu. (Dziesmā Deiviss tiek salīdzināts ar lāci, kurš izliekas par pa upi peldošu kažoku, kam nepieciešama glābšana, bet patiesībā tas gatavojas savu glābēju ieraut ūdenskritumā.) Albumu noslēdz Tell Me How, kurā Heilija ielikusi visu savu sāpi par cilvēku zaudēšanu.

Citāts no Tell Me How:

Of all the weapons you fight with
Your silence is the most violent

Noteikti vajag laiku, lai pierastu pie grupas jaunā skanējuma, turklāt, klausoties albumu atkal un atkal, izkristalizējas jaunas favorītes, līdz brīdim, kad saproti, ka tev patīk visas albumā iekļautās dziesmas, jo tās rada rūpīgi pārdomātu stāstu. Nezinu, vai šis albums būs komerciāli veiksmīgs, jo grupa krasi mainījusi stilu un tās dalībnieki bijuši ļoti patiesi paši pret sevi, nedomājot par to, vai skanējums būs pietiekami komerciāls, bet tieši ar to Paramore mūsdienu mūzikas tirgū tik ļoti izceļas.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Tiks ekranizēta “Haosa spēles” triloģija


Foto: Toms Holands un Deizija Ridlija.

Par rakstnieka Patrika Nesa radītās “Haosa spēles” grāmatu triloģijas ekranizēšanu tiek runāts jau kopš pirmās grāmatas (“Nazis, ko neatlaist”) nonākšanas grāmatnīcu plauktos, liekot lasītājiem izteikt minējumus par galveno lomu atveidotājiem un laiku, kad pirmā filma nonāks pie skatītājiem. Beidzot minēšanai pielikts punkts, jo Patriks Ness nācis klajā ar oficiālu paziņojumu. 

Mikroblogošanas vietnē Twitter Patriks Ness 11. maijā paziņoja, ka “Haosa spēle” tiks ekranizēta filmu studijas Lionsgate paspārnē un tās režisors būs Dags Līmans, bet galvenās lomas atveidos “Zvaigžņu karu” zvaigzne Deizija Ridlija un jaunā “Zirnekļcilvēka” zvaigzne Toms Holands. Filmēšanas darbi tiks uzsākti jau šovasar un filmas scenārija autors būs pats Patriks Ness.

Izdevniecības “Zvaigzne ABC” grāmatas “Nazis, ko neatlaist” apraksts:

“Triloģijas pirmajā daļā “Nazis, ko neatlaist” attēlota skarba, nežēlīga, tomēr valdzinoša pasaule, kurā izdzīvot ir liela māksla un veiksme. Šajā pasaulē cilvēki dzird cits cita domas. Te nav privātas telpas, nav noslēpumu.
Vai varbūt ir?
Galvenais varonis Tods Hjūits dodas spriedzes pilnā un emocionālā ceļojumā, kurā viņam jākļūst par vīru – par spīti briesmām, par spīti bailēm un izmisumam.”

Plānots, ka filma pirmizrādi piedzīvos 2018. gadā, Kannu kinofestivāla laikā. Līdz šim no Nesa darbiem ekranizēts tikai viens – grāmata “Septiņas minūtes pēc pusnakts”.

Kādas ir jūsu domas par aktieru izvēli un gaidāmo ekranizāciju?

Pati sev priekšniece


Par Sofiju Amoruso noteikti dzirdējuši daudzi, īpaši jau daiļā dzimuma pārstāves, kuras lasījušas viņas pretrunīgi vērtēto autobiogrāfiju #Girlboss. Mūsdienās tikai retais bestsellers netiek ekranizēts un šis gadījums nav izņēmums, jo šī gada 21. aprīlī pie skatītājiem nonāca Netflix paspārnē tapušais seriāls Girlboss, kura pamatā ir Amoruso sarakstītā grāmata. 

Seriāla galvenā varone Sofija (Brita Robertsone) ir jauna sieviete, kura gan tiešā, gan pārnestā nozīmē mētājas pa dzīvi, nezinot, ko tajā vēlas sasniegt. Viņa zog, rakņājas pa miskastēm, regulāri kavē īres maksājumus, kā arī sāk strādāt algotu darbu tikai tāpēc, lai saņemtu veselības apdrošināšanu. Kādu dienu, kad viņa iepērkas lietoto preču veikalā un atrod retu vintage ādas jaku, dzimst ideja par lietotu apģērbu pārdošanu internetā. Ideja pāraug nopietnā biznesā un kļūst par pirmo lietu Sofijas dzīvē, kas rada viņā patiesu aizrautību, turklāt palīdz apmaksāt visus rēķinus. Šķiet, viņai ir viss laimīgai dzīvei – sapņu darbs, kurā viņa ir pati sev priekšniece, lieliska labākā draudzene (Elija Rīda) un mīlošs puisis (Džonijs Simonss), tomēr visam pa vidu ir viņas samezglotās attiecības ar tēvu (Dīns Noriss), kā arī pašas sarežģītais un bieži vien neciešamais raksturs, kas sagādā viņai ne vienu vien problēmu biznesā un attiecībās.

Foto: Kadrs no seriāla.

Jāatzīst, ka seriālu sāku skatīties tikai tāpēc, ka mani vienmēr interesējusi veiksmes stāstu dzimšana un biznesa aizkulises, kas šajā seriālā parādītas diezgan spilgti, liekot uzsvaru uz to, cik ļoti trausls ir tieši bizness internetā. Skatoties Girlboss, nesaņēmu gluži to kvalitātes līmeni, kādu biju gaidījis, un jau pēc pirmo pāris sēriju noskatīšanās gribēju tam atmest ar roku. Seriāla veidotāji Girlboss pieteikuši kā komēdijseriālu, tomēr uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt, cik reizes iesmējos visu trīspadsmit sēriju garumā. Pozitīvā ziņa – seriāls ar katru nākamo sēriju kļūst saturiski kvalitatīvāks. Negatīvā ziņa – galvenā varone ir egocentriska un kaitinoša gandrīz visas pirmās sezonas garumā. Nezinu, vai īstā Sofija Amoruso arī dzīvē ir tik kaitinoša vai arī pie vainas seriāla veidotāju tieksme pārspīlēt, bet skaidrs ir tas, ka tādu draudzeni kā Sofija gribētu retais, jo Robertsones atveidotā biznesmene vairumam skatītāju rada antipātijas.

Seriāla galvenā veidotāja ir Keja Kanona, kurai palīdz vesela virkne producentu – viņu vidū aktrise Šarlīze Terona un arī pati Sofija Amoruso. Daudzus varētu pārsteigt tas, ka Amoruso ieņem producentes lomu seriālā, kurā viņa pati parādīta ne tajā labākajā gaismā. Iespējams, veiksmīgā biznesmene nevēlas liekuļot un ļauj sevi parādīt tādu, kāda viņa savā karjeras sākumposmā patiešām ir bijusi. Neesmu lasījis #Girlboss grāmatu, tāpēc nezinu, kas no šī stāsta turpmāk gaidāms, bet ļoti ceru, ka nākamajās seriāla sezonās, ja tādas būs, varēsim vērot galvenās varones izaugsmi, jo, ja šis elements nesekos, seriālu sagaida mēslaine.

Var jau būt, ka seriāls bija iecerēts kā iedvesmojošs un sievietes spēku cildinošs, bet vismaz pirmajā sezonā to var raksturot ar vārdiem: kaitinošs, sekls un nesmieklīgs.

VĒRTĒJUMS: 5/10

Stāsts par romantisko slepkavu


Kriminālromānu cienītājiem rakstnieka Jū Nesbē vārds noteikti nav svešs, jo latviski tulkotas un izdotas veselas desmit izmeklētāja Harija Hola sērijas grāmatas, kuras zibenīgi pēc izdošanas nonākušas pirktāko grāmatu sarakstos. Noslēdzoties lasītāju iemīļotajai romānu sērijai, Nesbē nav atmetis ar roku kriminālromānu žanram – pavisam nesen pie lasītājiem nonāca divu grāmatu cikls, kas sastāv no grāmatām “Asinis sniegā” un “Pusnakts saule”. 

“Asinis sniegā” galvenais varonis Ūlavs noteikti nav sava priekšgājēja Harija Hola līdzinieks, jo viņa mērķis nav slepkavību izmeklēšana, bet gan tieši pretēji – Ūlava darbs ir slepkavošana. Tomēr šis šķietami skarbais vīrietis nemaz nav tik aukstasinīgs un ciets, kā tas sākotnēji šķiet, jo, saņemot uzdevumu nogalināt priekšnieka sievu, viņš ar uzdevuma izpildi nesteidzas. Skaistā sieviete, kuru viņas vīrs grib redzēt mirušu, bet viņas mīļākais regulāri iekausta, iekrīt pasūtījuma slepkavas sirdī, pamodinot tajā glābēja instinktu. Jau pašā plāna īstenošanas sākumā ir skaidrs, ka viss nebūs vienkārši, turklāt situācija ar katru nākamo dienu kļūst bīstamāka un tajā parādās arvien vairāk grūti atsienamu mezglu.

“Visu rezumējot, var sacīt tā: es neprotu lēni braukt, esmu mīksts kā vasks, es pārāk viegli iemīlos un zaudēju galvu, kad dusmojos, turklāt slikti rēķinu. Esmu lasījis šo un to, bet zinu ļoti maz – katrā ziņā ne to, ko varētu izmantot. Un rakstu lēnāk, nekā aug stalaktīti.”

Nesbē radījis patiešām kolorītu un ārkārtīgi neparastu galveno varoni, kurā savienoti divi šķietami nesavienojami pretpoli – brutālais un maigais. Par spīti tam, Ūlavs nenonāk pretrunās pats ar sevi, jo šie pretpoli viņā neatgrūžas, tie drīzāk ir sakausēti vienā veselumā, radot personību, kas spēj nogalināt, ja nepieciešams, kā arī spēj izjust beznosacījumu mīlestību. Lai arī sākumā šķita, ka ir skaidrs, kurp stāsts aizvedīs, lasīšanas procesā nācās piedzīvot ne vienu vien sižeta kūleni un nervus kutinošu pavērsienu. Grāmatas materiāls lieliski derētu par pamatu kādai melnajai komēdijai – visdrīzāk Tarantīno gaumē.

Izkāpjot no sev tik ļoti mīļās un tuvās Harija Hola pasaules, Nesbē pamainījis arī savu rakstības stilu, tāpēc “Asinis sniegā”, kurš uzskatāms par garstāstu, ne romānu, uzbūvēts no vienkāršiem, lieki neizpušķotiem un rūpīgi pārdomātiem teikumiem. Šis noteikti ir tas gadījums, kad mazāk ir vairāk, jo šoreiz forma lieliski papildina saturu. Rakstniekam ir jābūt patiešām meistarīgam, lai, iztiekot bez liekas tēlainības, pateiktu maksimāli daudz un radītu spēcīgu pēcgaršu. Nesbē tas ir izdevies!

Papildināts: Harija Hola grāmatu sērija tomēr tiks turpināta, jo jau šī gada rudenī gaidāma jauna grāmata par iemīļotā izmeklētāja gaitām.

VĒRTĒJUMS: 7/10 

Izdevējs: “Zvaigzne ABC”; No norvēģu valodas tulkojis Ilmars Briška.

Dažos teikumos par filmām #4


Pēdējos pāris mēnešus esmu pavadījis aktīvi strādājot un arī skatoties filmas, lai darbadienas beigās nedaudz atslēgtos no darba lietām. Lielākoties skatījos filmas, kuras manā must-see sarakstā atradās jau daudzus gadus, bet sanāca noskatīties arī kādu duci jauno filmu. Šoreiz dažos teikumos par sešām, kuras atmiņā iespiedušās visspilgtāk. 

Jana Inglanda režisētā filma 1:54 (2016) manā redzeslokā nonāca pateicoties tam, ka galvenās lomas atveidotājs Antuāns Olivjē Pilons man bija zināms jau no Ksavjē Dolana filmas “Māmiņa”, kurā jaunais aktieris spilgti parādīja savu talantu. Arī Inglanda režisētajā filmā viņam tikusi ne mazāk sarežģīta loma, jo Olivjē Pilons atveido 16 gadus vecu skrējēju Timu, kuram jātiek galā ne tikai ar mātes nāvi, bet arī ar varmākām skolā un pašam ar sevi. Kvalitatīva drāma ar trillera elementiem par jauniešu dzīves problēmām. VĒRTĒJUMS: 7/10

Olivjē Asaijasa režisētā filma “Personīgā stiliste” (Personal Shopper), kurā galveno lomu atveido aktrise Kristena Stjuarte, ir viena no šogad visvairāk apspriestajām indie filmām. Galvenā varone Morīna ir bagātu un slavenu cilvēku ģērbēja, kas spēj kontaktēties ar garu pasauli, kurā cenšas izveidot saikni arī ar savu nesen mirušo dvīņubrāli. Protams, Stjuartes aktrises talantu daudzi joprojām apšauba, bet šajā filmā viņas veikums ir slavējams. Filmas režisors radījis vizuāli gaumīgu un saturiski neparastu filmu, kurā spilgti atainots tas, cik ļoti neracionāli domājoši mēs varam kļūt, kad sērojam par kāda aiziešanu. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Džona Hamburga režisēto filmu Why Him? (2016) nemaz nebūtu skatījies, ja vien: a)labākais draugs nebūtu pierunājis noskatīties kādu komēdiju; b)galveno lomu filmā neatveidotu Džeimss Franko, kuram pēdējo gadu laikā ar lomu izvēlēm nav veicies. Protams, filmas scenārijs klišejām pilns – meita iepazīstina vecākus ar savu draugu, kurš vecākiem totāli nepatīk, bet viss mainās, kad viņi uzzina, ka Franko atveidotais varonis ir neprātīgi bagāts. Viegla komēdija, kuru draugu kompānijā noskatīties atslodzei un nelielai smieklu devai. VĒRTĒJUMS: 6/10

Lai arī jau pirms F. Havjera Gutjeresa režisētās filmas “Apļi” (Rings) skatīšanās zināju, ka tas būs vājas kvalitātes turpinājums The Ring sērijas filmām, nolēmu filmu tomēr noskatīties, jo esmu liels šausmu žanra fans, turklāt pirmā šīs sērijas daļa man ļoti patika. “Apļi” ir viens no tiem daudzajiem gadījumiem, kad filmu sērija mierīgi varēja iztikt arī bez turpinājuma, jo Gutjeresa veikums ir blāvs, garlaicīgs un klišejām pārpildīts, turklāt arī aktierspēle šajā filmā ir vāja. VĒRTĒJUMS: 3/10

Par Berija Dženkinsa režisēto filmu “Mēnessgaisma” (Moonlight) noteikti dzirdējuši gandrīz visi, kas kaut nedaudz interesējas par kino aktualitātēm, jo tieši Dženkinsa veikums šogad saņēma labākās filmas ASV Kinoakadēmijas balvu jeb “Oskaru”. Filmā stāstīts par homoseksuāla afroamerikāņu puisēna pieaugšanu, saskaršanos ar fizisko un emocionālo vardarbību, attiecībām ar labāko draugu un māti narkomāni. Skarbs un neizpušķots afroamerikāņa dzīvesstāsts, kurš pārrakstījis Kinoakadēmijas vēsturi daudzās jomās. Lieliska mazbudžeta filma ar brīnišķīgu aktieru sastāvu, tomēr joprojām uzdodu sev jautājumu: “Vai šī patiešām bija gada labākā filma?” VĒRTĒJUMS: 8/10 

Džordana Pīla šausmu filma “Prom” (Get Out) viennozīmīgi ir viena no oriģinālākajām šī gada šausmu filmām, jo Pīls savā veikumā apspēlējis tēmas, par kurām daudzi izvairās runāt. Stāsts šķietami vienkāršs: tumšādains puisis ierodas ciemos pie savas baltādainās draudzenes vecākiem, bet viss sāk kļūt problemātiski, kad viņš saprot, ka visapkārt viņam ir cilvēki, kas, iespējams, ir rasisti. Kad namamāte topošo znotu nohipnotizē, sāk notikt neparastas lietas un skatītāju pārņem klaustrofobiska sajūta, jo viss nav tā, kā sākotnēji izskatījies. Daudzslāņains, meistarīgi veidots darbs, kas patiks arī cilvēkiem, kas nav šausmu filmu fani. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kādas filmas Tu esi noskatījies pēdējo mēnešu laikā? Kura no tām visspilgtāk iespiedusies atmiņā? Padalies komentāros! 

Ir jābūt kam vairāk


Amerikāņu rakstnieka Patrika Nesa vārds ir svešs tikai retajam jauniešu un fantāzijas literatūras fanam, jo Ness ir viens no spožākajiem 21. gadsimta autoriem, ko apliecina iegūtie Carnegie Medal, Guardian Children’s Fiction Prize, James Tiptree Jr. Award un Costa Children’s Book Award apbalvojumi. Rakstnieka 2013. gadā izdotais romāns More Than This spilgti pierāda to, ka Ness ir lielisks stāstnieks un viņa filozofiskais pasaules redzējums liek aizturēt elpas ne tikai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem. 

Romāna galvenā varoņa Seta liktenis jau pašā grāmatas sākumā nav pārāk spožs, jo puisi mētā ledaini auksti jūras viļņi, nežēlīgi triecot viņa galvu pret akmeņiem, kā rezultātā tiek nāvējoši ielauzts viņa galvaskauss. Viņš mirst. Un pēc laika viņš pamostas, kā viņam pašam šķiet, ellē, bet tā stipri līdzinās vietai Anglijā, kurā viņš dzīvoja kopā ar saviem vecākiem un jaunāko brāli pirms pārvākšanās uz Ameriku. Tikai tur nav ne viņa vecāku, ne citu cilvēku, tikai viņš viens pats un pasaule, kuru klāj bieza putekļu kārta; pasaule, kurā, šķiet, neviens nav dzīvojis jau gadiem ilgi, jo zālāji ir nepļauti, bet visa pārtika, izņemot konservētos labumus, ir ēšanai nederīga. Jo ilgāk puisis paliek šajā vietā, jo vairāk viņš tic tam, ka tā patiešām ir elle, jo šī Anglijas mazpilsēta glabā tik daudz sāpīgu atmiņu no viņa pagātnes.

“We have to lie to ourselves to live. Otherwise, we’d go crazy.”

Sākot lasīt šo grāmatu, zināju, ka tā nebūs nekāda vieglā izklaides literatūra, jo tajā stāstīts par puisi, kurš labprātīgi šķīries no savas dzīvības, lai tikai apturētu sāpes, kas jau sešpadsmit gadu vecumā kļuvušas nepanesamas. Mani pārsteidza valodas plūdums un vieglums, ar kādu Ness lasītājiem izstāstījis Seta stāstu, kurā netrūkst ne labā, ne sliktā, kas ļoti izplūdina līnijas starp balto un melno, piešķirot autora radītajai pasaulei daudzus pārejas toņus un padarot to daudzdimensionālu.

“Life does not have to go how you think it will. Not even when you are very sure what is going to happen.”

Par spīti tam, ka Ness šogad svinēs savu četrdesmit sesto dzimšanas dienu, viņš nav zaudējis savu jauneklīgo pasaules redzējumu, kas ļauj viņam radīt mūsdienu jauniešiem aktuālus darbus. Daudzas no More Than This iekļautajām tēmām ir mūžsenas – draudzība, attiecības ģimenē, vardarbība, pašnāvības, dzīve pēc nāves, pirmās mīlestības radītās sāpes, vēlme būt mīlētam un pieņemtam, bet tās pasniegtas ļoti mūsdienīgi un 21. gadsimta realitātei atbilstoši.

“You know that feeling we talked about, that there had to be more? More life beyond the crappy ones we were living?”

Foto: Martinus.sk

Daudzi More Than This lasītāji Nesa grāmatu salīdzinājuši ar Vačovsku brāļu radīto kulta filmu “Matrikss”, jo starp abiem šiem darbiem patiešām ir zināmas līdzības, tomēr jāņem vērā, ka šis Nesa darbs pavisam noteikti nav nekāds “Matrikss” Nr. 2. Grāmatas autors uzsvēris to, cik riskanti ir uzbūvēt visu savu dzīvi un laimi tikai ap vienu cilvēku, kā arī to, cik svarīgi ir nezaudēt sajūtu, ka dzīvē ir daudz vairāk skaisto lietu un laimes dzirkstelīšu, nekā tu spēj saskatīt mirkļos, kad viss šķiet bezcerīgs un visas izejas šķiet bezizejas.

“And love and care have all kinds of different faces, and within them, there’s room for understanding, and for forgiveness, and for more.”

Uzreiz pēc tam, kad biju šo grāmatu izlasījis, gribēju to sākt lasīt no sākuma, jo More Than This ir ārkārtīgi dziļš darbs, kurā Ness kādā mirklī atklāj tik lielu sižeta pavērsienu, ka tas izmaina pilnīgi visu stāstu, turklāt pagrieziena punkts šķiet tik ļoti loģisks, jo tas pēkšņi izskaidro gandrīz visu, kas līdz tam brīdim lasītājam šķitis neskaidrs. Tas iebradā zemē ne tikai visas lasītāja teorijas par notiekošo, bet arī maina lasītāja izpratni par grāmatas žanru. Vēlme pārlasīt grāmatu rodas tāpēc, lai noskaidrotu, kā iespējams tas, ka neesi pamanījis tik šķietami absurda, bet reizē loģiska pavērsiena tuvošanos.

“A book. It’s a world all on its own, too. A world made of words, where you live for a while.”

Lai arī Seta stāsts ir saldsērīgs, tas vienlaicīgi ir arī ļoti skaists un aizkustinošs, kā arī cerību pilnu pēcgaršu radošs. Arī tad, kad grāmata bija aizvērta, vēl ilgu laiku turpināju dzīvot tajā.

VĒRTĒJUMS: 10/10 

13 iemesli, kāpēc?


Viens no 2017. gada karstākajiem seriāliem pavisam noteikti ir Braiena Jorkija radītais pusaudžu/jauniešu seriāls 13 Reasons Why, kura pamatā ir tāda paša nosaukuma grāmata, kuras autors ir Džejs Ašers. Video straumēšanas servisā Netflix seriāla pirmā sezona tika publicēta šī gada 31. martā. 

Seriāla galvenais varonis Klejs Džensens (Dilans Minnets) saņem sūtījumu ar kasetēm, kuras ierunājusi viņa skolasbiedrene Hanna Beikere (Ketrīna Lengforda). Jaunā meitene samērā nesenā pagātnē izdarījusi pašnāvību un šajās kasetēs, kuras tiek nodotas cilvēkiem, kas tieši vai netieši vainojami viņas nāvē, viņa atklāj trīspadsmit iemeslus, kas noveda viņu līdz tik šausminošam un neatgriezeniskam solim. Klausoties kasetes, puisis uzzina daudz jauna par saviem līdzcilvēkiem, skolas biedriem, kā arī par Hannu, tomēr šis process Klejam ir emocionāli smags un mokošs, jo viņš meiteni klusībā mīlēja.

Grāmatas ekranizēšanas tiesības pirms dažiem gadiem iegādājās dziedātāja Selēna Gomesa un viņas māte Mendija, lai radītu televīzijas seriālu, kurā Hannas lomu atveidotu pati Gomesa, tomēr 2015. gadā stafeti pārņēma Netflix un ieviesa būtiskas izmaiņas, ļaujot dziedātājai ieņemt izpildproducentes krēslu. Šķiet, ka galarezultātu neviens nebija gaidījis tik spožu, jo kritiķu atsauksmes ir lielākoties pozitīvas, IMDb vērtējums ir 9,1, Rotten Tomatoes tas saņēmis 93% svaiguma rādītāju, turklāt pašlaik šis ir pusaudžu un jauniešu vidū aktuālākais seriāls.

Par spīti tam, ka seriāla pirmā sezona sastāv no 13 apmēram piecdesmit minūšu garām sērijām, visas sērijas noskatījos dažu dienu laikā, jo seriāla veidotāji ļoti veiksmīgi pārnesuši grāmatas saturu uz kustīgajām bildēm, noslēdzot katru sēriju ar mazuma piegaršu. Turklāt vislielākā mazuma piegarša paliek tieši pēc trīspadsmitās sērijas, jo skatītājs tiek atstāts neziņā par tik daudzu seriāla varoņu likteņiem – dažus skatītājs noteikti paspējis iemīļot, bet pret dažiem noteikti radusies liela nepatika un pat riebums. Lai arī viss Džeja Ašera grāmatas saturs izmantots jau pirmajā sezonā un grāmatai nav ne prīkvela, ne turpinājuma, ir pamats cerēt, ka jau nākamajā gadā pie skatītājiem nonāks seriāla otrā sezona. Zinātāji apgalvo, ka tuvāko nedēļu laikā seriāla veidotāji nāks klajā ar paziņojumu par 13 Reasons Why nākotni.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla tēmu kaleidoskops ir ārkārtīgi daudzveidīgs, jo tajā tiek runāts par emocionālo un fizisko vardarbību, garīgās veselības problēmām, seksuālo vardarbību, ģimenes attiecībām, draudzību, jauniešu alkoholismu, narkotikām, homoseksualitāti, rīcības sekām, dzīvi trūkumā, pirmo mīlestību un daudz ko citu. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad jauniešu seriāla veidotāji izvēlējušies aktierus, kas patiešām izskatās pēc apmēram 17-19 gadus veciem jauniešiem, turklāt aktieru atlases veicēji ir padomājuši arī par to, lai aktieri būtu atšķirīgi un katrs ar kaut ko izceltos.

Sākumā gan nedaudz vīpsnāju par to kasešu būšanu, jo tomēr ir 21. gadsimts, taču ātri vien tika paskaidrots, kāpēc tieši kasetes, un skaidrojums šķita vairāk kā tikai pārliecinošs; tikai visu laiku domāju arī par to, vai nevienam atskaņotājs neierāva kasetes lenti, kā arī par to, kurš tās kasetes pēc klausīšanās pārtina. Vislielākās pretenzijas man radīja grims, jo “ievainojumi” uz aktieriem bija uzmālēti tik nekvalitatīvi, ka bija sāpīgi uz to skatīties; skatījos un gaidīju, kad atlobīsies kāda rēta vai uztūkums. (Spoiler alert: viss turējās savās vietās visu 13 sēriju garumā.)

Trīspadsmitās sērijas beigās apmēram kļūst skaidrs, kas būs otrās sezonas centrā, un, ja šīs aizdomas izrādīsies patiesas, 13 Reasons Why pēc pirmajām 13 sērijām kļūs tikai un vienīgi saturiski tumšāks un saspringtāks.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10