Pokemon GO radītāji veido Harija Potera spēli


Foto: Warner Bros. Interactive Entertainment

8. novembrī ar oficiālu paziņojumu klajā nāca Pokemon GO spēles izstrādātājs Niantic Inc. un oficiālā “Poteriādes” fanu vietne Pottermore.com, apstiprinot, ka jau drīzumā viedtālruņu lietotājiem būs pieejama burvju pasaules spēle, kura veidota pēc līdzīga principa kā Pokemon GO

Gandrīz pirms pieciem gadiem Niantic Inc. prezentēja spēli Ingress, kas nojauca robežas starp virtuālo pasauli un realitāti, jo par spēļu laukumu kļuva viss apkārt esošais un, lai spēlētu šo spēli, nepietika ar slinku sēdēšanu istabā ar viedtālruni rokās. Īsto uzvaras gājienu papildinātās realitātes spēles uzsāka pagājušā gada jūlijā, kad tika publiskota Pokemon GO spēle, kas piedzīvoja galvu reibinošus panākumus un kļuva par vienu no 2016. gada karstākajiem tematiem. Jau pagājušā gadā klīda baumas, ka pokemonu ķeršanas spēlei varētu sekot Harry Potter GO, bet tolaik nebija skaidrs, vai tās ir tikai “Poteriādes” fanu fantāzijas vai arī reāls projekts.

Nu apstiprināts, ka “Poteriādes” papildinātās realitātes spēle patiešām ir izstrādes procesā un jau nākamgad to varēs spēlēt katrs, kuram būs viedtālrunis un interese iepazīt burvju pasauli. Spēles nosaukums būs Harry Potter: Wizards Unite un tajā spēlētāji varēs iemācīties burvestības, atklāt jaunas būtnes un noslēpumus, izpētīt tuvākas un tālākas apkaimes, kā arī varēs cīnīties pret leģendāriem briesmoņiem un, apvienojoties ar citiem spēlētājiem, uzveikt spēcīgus ienaidniekus.

Pottermore vietnē rakstīts, ka konkrēts spēles izdošanas datums un sīkāka informācija par spēli tiks paziņota 2018. gadā.  Jaunumiem līdzi vari sekot spēles mājaslapā, Facebook lapā un Twitter lapā.

Avots: Niantic Labs un Pottermore

Advertisements

Gospeļi, šķiršanās un reliģija: Sema Smita jaunais albums


Šķiet, ka viens no 2017. gada svarīgākajiem datumiem mūzikas pasaulē ir 3. novembris, jo tā bija diena, kad pie klausītājiem nonāca dziedātāja Sema Smita otrais studijas albums The Thrill of It All, kuru Smita faniem nācās gaidīt vairāk nekā 3 gadus, jo viņa iepriekšējais albums In the Lonely Hour tika izdots 2014. gada 26. maijā. 

Ja Smita debijas albumā daudz tika runāts par neatbildētu mīlestību un ilgām pēc kāda, tad The Thrill of It All jau tiek runāts par šķiršanās sāpēm, kā arī par reliģiju. Albuma vadošā singla Too Good at Goodbyes videoklips koplietošanas vietnē YouTube divu mēnešu laikā skatīts vairāk nekā 200 miljonu reižu, kas, manuprāt, ir labs rādītājs, kurš apliecina, ka cilvēkiem Smita mūzika patiešām ļoti pietrūka. Profesionālo kritiķu atsauksmes par Smita jaunāko veikumu ir lielākoties pozitīvas, tomēr netrūkst arī negatīvas kritikas: piemēram, New Musical Express apgalvo, ka šajā albumā britu dziedātāja veikums reizēm vērtējams kā blāvs, bet The A.V. Club vērtējums ir vēl skarbāks, jo portāla mūzikas kritiķis apgalvo, ka Sema Smita mūzikā laba ir tikai viņa balss, kamēr pašas dziesmas ir garlaicīgas. Tomēr neviens neapšauba to, ka Smits šogad un arī nākamgad dominēs ne tikai mūzikas topos, bet arī mūzikas balvu pasniegšanās, jo viņš, gluži tāpat kā Adele, ir vērtība, kuru mīl gan klausītāji, gan balvu dalītāji.

Noklausoties The Thrill of It All albumu, nekādus lielos pārsteigumus nesaņēmu, jo gan vokāli, gan stila ziņā tas joprojām ir tas pats vecais labais Sems Smits, kuru iepazinām pirms vairāk nekā trim gadiem. No vienas puses, tas ir labi, jo es absolūti nejūtos vīlies tajā, ko saņēmu, bet, no otras puses, kāds neliels pārsteigums vai muzikālais eksperiments izaugsmei nebūtu nācis par ļaunu.

Kad Zeins Lovs intervēja dziedātāju, Smits atklāja, ka albuma pamatakmens bijusi dziesma Burning, kura ir viena no atklātākajām dziesmām viņa karjerā. Emocionālo sadegšanas sajūtu, par kuru Smits stāstīja intervijā Lovam, dziesmā var ļoti labi saklausīt un Burning viennozīmīgi ir viena no albuma spēcīgākajām kompozīcijām. Pie savām favorītēm pieskaitu arī šīs dziesmas: Midnight Train, kura pārpratuma dēļ gandrīz nenonāca līdz iekļaušanai albumā, jo Smits domāja, ka dziesmu nosūtījis savai komandai, kad patiesībā e-pasts ar dziesmu nemaz nebija nosūtīts; Timbaland producētā Praykura sākotnēji bija paredzēta dziedātāja trešajam albumam un ir vienīgā albuma dziesma ar politisku zemtekstu; No Peace, kurā Smits apvienojies duetā ar mazpazīstamu dziedātāju Yebba, kuras balss sakūst kopā ar Smita balsi, radot absolūti perfektu un izjustu skanējumu; Nothing Left for You, kuras skanējums ir vienkāršs, bet, pateicoties gospeļu korim, vienlaicīgi arī ļoti atmiņā paliekošs; Baby, You Make Me Crazy, kuras džezīgās un dzīvespriecīgās noskaņas patīkami kontrastē ar pārējām albuma dziesmām.

Dažas no albuma dziesmām man patiešām šķita garlaicīgas un viegli aizmirstamas, bet noteikti ne sliktas, toties tās, kuras šajā albumā mirdz, ir patiešām izcilas (īpaši Pray, No Peace un Burning) un tās noteikti kļūs par 21. gadsimta popmūzikas klasiku. Ļoti priecē tas, ka otrajā albumā vairāk dzirdams gospeļu koris, kas vienkārši lieliski papildina Smita balsi un piešķir dziesmām pamatīgumu un jaunas dimensijas.

The Thrill of It All ir albums, kura dziesmas klausīties atkal un atkal.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

“Tas”, kurš baida un nelaiž vaļā


Neilgi pēc tam, kad šoruden uz kinoteātru ekrāniem nonāca Andrē Muskjeti režisētā šausmu filma “Tas”, grāmatnīcu plauktos pirmoreiz parādījās arī Stīvena Kinga populārā šausmu romāna It latviskotā izdevuma pirmā grāmata. Izdevniecība “Zvaigzne ABC” Kinga romānu “Tas”, kas oriģinālvalodā izdots vienā sējumā, sadalījuši divās daļās, no kurām pirmā jau ir pieejama grāmatnīcās, bet otrā, visticamāk, tiks izdota nākamgad. 

Par spīti tam, ka grāmata sadalīta divās daļās, arī puse no tās ir pamatīgs ķieģelis, turklāt līdzīgi darījuši arī It ekranizācijas veidotāji, kas Kinga apjomīgo grāmatu nolēmuši ekranizēt divās filmās: “Tas” pirmā daļa pie skatītājiem nonāca šī gada septembrī, bet nākamā daļa pie skatītājiem nonāks tikai 2019. gada septembrī. Tā, manuprāt, ir laba ziņa tiem, kas pirms filmas skatīšanās plāno izlasīt grāmatu, tikai laicīgi gribu brīdināt, ka filmas veidotāji grāmatu nav vienkārši pārdalījuši uz pusēm, kā to izdarījuši izdevēji. Pirmajā filmā stāstīts par galveno varoņu bērnību un viņu pirmo sastapšanos ar dejojošo klaunu Penīvaizu, bet otrajā filmā galvenie varoņi būs jau pieauguši cilvēki, kamēr grāmatā galveno varoņu bērnība un pieaugušo gadi nav tik strikti nodalīti un lasītājs tiek mētāts no 1958. gada uz 1985. gadu un otrādi.

Par ko tad stāstīts grāmatā? Grāmatas galvenie varoņi ir septiņi neparasti bērni: Bils, kurš rausta valodu, apdomīgais Maiks, pievilcīgā Beverlija, kuru sit tēvs, Edijs, kuru kontrolē māte-hipohondriķe, inteliģentais un apaļīgais Bens, muldoņa Ričijs un pedantiskais ebreju zēns Stenlijs. Viņiem kopīgs ir tas, ka viņi noteikti nav skolas populārākie bērni, kā arī tas, ka viņi visi saskārušies ar ļaunu spēku, kas Derijas pilsētā nogalina bērnus. Tas spēj pieņemt tādu veidolu, kāds katram bērnam šķiet visbiedējošākais: vienam viņš parādās mūmijas izskatā, otram kā vilkatis, bet trešajam kā milzu putns. Kad Tas nav kāda konkrēta bērna baiļu iemiesojums, tas ir dejojošais klauns Penīvaizs – mistisks un ļauns spēks, kurš Derijas pilsētā atgriežas apmēram ik pēc 27 gadiem, lai sarīkotu slepkavnieciskas dzīres. Dzīres, kuras šie septiņi bērni nolēmuši apturēt, jo pilsētā nogalināti ne tikai viņu vienaudži, bet arī Bila mazais brālītis.

Foto: Kadrs no filmas.

Kings vienmēr spēlējies ar šausmām un dēmoniem, kas nav nekur tālu jāmeklē, jo paši baisākie briesmoņi mīt mūsos. Arī šis romāns nav izņēmums, jo, lai arī cik baiss šķistu Penīvaizs un viņa dažādās transformācijas, biedējošākā šī darba daļa ir Derijas iedzīvotāju vienaldzība un morālā un fiziskā vardarbība, kas tiek vērsta pret bērniem. (Beverlijas tēvs meiteni sit, Edija māte dēlam izdomā dažādas kaites, Bena māte viņu pārbaro, bet Bila vecāki pēc jaunākā dēla zaudēšanas pret Bilu izturas kā pret tukšu vietu.) Metaforu šajā darbā ir daudz un, manuprāt, arī pašu Penīvaizu var uztvert kā metaforu, jo klauns taču ir kas tāds, kam būtu jārada smiekli un jautrība, bet šis klauns sēj bailes un sāpes. (Gluži kā vecāki, kuriem savi bērni būtu jāmīl un jālolo, bet tā vietā viņi savām atvasēm nodara pāri un liek apšaubīt savu vērtību.)

“Dēls, vietai ir tikpat liela nozīme kā šajā vietā notikušajam. Lūk, kāpēc virsraksti ir lielāki tad, kad zemestrīce nonāvē divpadsmit cilvēkus Losandželosā, nekā tad, kad kāds nogalina trīs tūkstošus ļaužu kādā barbaru zemē Vidējos Austrumos.”

Grāmatā iekļauto tēmu saraksts ir ārkārtīgi garš un daudzveidīgs: rasisms, vardarbība ģimenē, tuvinieka zaudēšana, homofobija, destruktīvas attiecības, patiesa draudzība, hipohondrija, cilvēku liekulība utt. Protams, visas šīs tēmas ir ļoti nopietnas un par tām ir jārunā, tikai brīžiem šī daudzkrāsainība laupījusi Kingam tiešumu un viņš, stāstot par vienu notikumu, aizklīst pa sānu ceļiem un sāk stāstīt par ko citu, tādējādi izplešot savu radīto pasauli vēl lielāku un iespaidīgāku. Brīžiem tas darbojas stāsta labā, bet brīžiem es kā lasītājs apšaubīju atsevišķu detaļu nepieciešamību, jo tās tikai padarīja stāstu plašāku, be ne labāku. Par spīti nespējai padarīt stāstījumu koncentrētu, Kings ir radījis ļoti dzīvus varoņus, līdz sīkumiem izstrādātu Derijas pilsētu, kā arī spriedzes pilnas ainas ar Tā satikšanu, kuras lasīšanas tempu manāmi paātrināja, turklāt tas viss pasniegts ļoti bagātā un baudāmā valodā.

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas skaidrs ir tas, ka baisākais šajā pasaulē ir tieši tas, ko mēs nodarām viens otram – atliek tikai ieslēgt ziņu kanālu, lai pārliecinātos par šo vārdu patiesumu.

“Kam vajadzēja piecus dolārus vērtu kinobiļeti, ja par briesmoņiem varēja izlasīt laikrakstā par trīsdesmit pieciem centiem vai dzirdēt radio par brīvu?”

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Santa Brauča.

Nervus kutinošā Džeralda spēle


2017. gads pavisam noteikti ir šausmu karaļa Stīvena Kinga gads, jo viņa romāna “Tas” (It) ekranizācija lauzusi daudzus rekordus un kļuvusi par vienu no kino vēsturē populārākajām un pelnošākajām šausmu filmām, tomēr “Tas” nav vienīgā Kinga romāna ekranizācija, kas šogad nonākusi pie skatītājiem. “Džeralda spēle” (Gerald’s Game) ir mazāk zināms, bet tāpēc vien noteikti ne sliktāks Kinga literārais darbs, kura ekranizācija savu pirmizrādi Netflix straumēšanas servisā piedzīvoja šī gada 29. septembrī. 

Filmas režisors ir Maikls Flanegans, kurš iepriekš strādājis pie tādām filmām kā Oculus, Hush un Ouija, kuras zināmas gandrīz katram rūdītam šausmu filmu fanam. “Džeralda spēlē” tiek stāstīts par Džeraldu (Brūss Grīnvuds) un Džesiju (Karla Gudžīno) – precētu pāri, kurš dodas uz nomaļu ezera māju, lai uzlabotu kopdzīvi un piešķirtu jaunu uguntiņu savai seksuālajai dzīvei. Vīrs, kura matos jau rotājas sudrabs, ar rokudzelžiem pieķēdē sievu pie masīvas gultas un sāk spēlēt lomu spēli, kura Džesijā rada paniku un atsauc atmiņā nepatīkamas ainas no pagātnes. Kad sieviete pārdomā, viņa lūdz vīram pārtraukt lomu spēli un atbrīvot viņu no rokudzelžiem, bet notiek sliktākais iespējamais scenārijs un Džeraldu piemeklē sirdstrieka. Viņš nomirst, atstājot sievu pieslēgtu pie gultas.

Ja jums šķiet, ka pēc Džeralda nāves filma kļūst vienveidīga un garlaicīga, tad jūs smagi maldāties, jo jebkurš, kurš kādreiz lasījis Kinga romānus, zina, ka tajos spraigākās cīņas notiek varoņos pašos. Arī “Džeralda spēle” nav izņēmums, jo atūdeņošanās, tumsa un bailes daru savu, lai atmodinātu Džesijas tumšāko būtību, liktu uznirt slēptākajām pagātnes atmiņām, kā arī radītu halucinācijas, kuras reizē palīdz, bet reizē arī neļauj saprast, kas no apkārt notiekošā ir īsts, bet kas tikai viņas iztēles radīts. (Man jāatzīst, ka filmas beigās biju nedaudz šokēts par pāris lietām, kas izrādījās īstas.)

Foto: Kadrs no filmas

Esmu dzirdējis viedokļus, ka Karla Gudžīno par Džesijas lomu varētu tikt nominēta “Oskaram”, bet es patiešām neesmu drošs, ka Amerikas Kinoakadēmija varētu spert šādu soli, jo “Džeralda spēle” ir Netflix filma, tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Gudžīno šajā filmā ir fenomenāla. (Ir pāragri dalīt “Oskara” nominācijas, bet, ja viņa brīnumainā kārtā tiks pie nominācijas, es par to tikai priecāšos.) Gudžīno saspēle ar Grīnvudu man lika noticēt, ka viņi ir precēts pāris, kas neveiksmīgi mēģina glābt savu laulību, jo viņu starpā varēja just gan ķīmiju, gan apslāpētu spriedzi.

Filmā nolasāmas arī feminisma idejas, bet tās nav uzbāzīgas vai kaitinošas, tās drīzāk liek apbrīnot Džesijas spēku un personību, kas spējusi uzvarēt ne vienā vien smagā cīņā pašai ar sevi un pret citiem. Īpašas uzslavas noteikti pelnījuši filmas vizuālo risinājumu veidotāji, jo ainavas un specefekti ir patiešām iespaidīgi: brīžiem skati ir gleznu cienīgi, bet brīžiem tie liek uzmesties zosādai pat uz zosādas. Kā ķirsis uz kūkas bija filmas noslēgums, kādu nebiju gaidījis, bet tas mani pārsteidza vislabākajā nozīmē. Manuprāt, šī ir Flanegana karjeras labākā filma, kā arī viena no labākajām Kinga romānu ekranizācijām.

Viennozīmīgi viens no spilgtākajiem 2017. gada psiholoģiskajiem trilleriem, kurš jāredz katram šī žanra cienītājam.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Mīlestības vēstules mirušajiem


Amerikāņu rakstnieces Eivas Deleiras (Ava Dellaira) debijas romāns Love Letters to The Dead manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās jau kopš tā iznākšanas dienas – 2014. gada marta, bet to lasīt sāku tikai šoruden. 

Līdz manam redzeslokam šī grāmata nonāca, pateicoties grāmatas “Čārlijs, malā stāvētājs” autora Stīvena Čboski pozitīvajām atsauksmēm, kurās Čboski jūsmoja par Deleiras talantu un satriecošo pieteikumu literatūras pasaulē. Tāpēc nav nekāds pārsteigums par to, ka šī grāmata ārkārtīgi bieži tiek salīdzināta ar paša Čboski debijas romānu, kurš pagaidām ir arī viņa vienīgais grāmatas formātā publicētais literārais darbs. Līdzību starp “Čārlijs, malā stāvētājs” un Love Letters to The Dead patiešām ir daudz, sākot jau ar vēstuļu formātu un saturā iekļautajiem tematiem, bet par plaģiātismu te nevar būt ne runas, jo Deleirai ir pašai sava literārā balss un viņa noteikti nav centusies kopēt Čboski.

Grāmatā stāstīts par piecpadsmit gadus vecu meiteni, vārdā Lorela, kura pavisam nesenā pagātnē traģiski zaudējusi savu vecāko māsu Meju, kuru vienmēr apbrīnojusi un uzskatījusi par savu paraugu. Lai nebūtu jāsaskaras ar žēluma pilniem skatieniem un skolasbiedru jautājumiem, Lorela pēc māsas nāves nomaina skolu, kurā neviens nepazīst ne viņu, ne viņas māsu. Vismaz viņai pašai tā šķiet. Lai arī izpaliek līdzjūtības, kas varētu uzplēst vēl nesadzijušās brūces, Lorelai jaunajā skolā nākas saskarties ar citām problēmām – viņai nav draugu, turklāt viņa nezina, kā uzrunāt savu simpātiju Skaju, kuru instinktīvi sajūt kā radniecīgu dvēseli.

“I think a lot of people want to be someone, but we are scared that if we try, we won’t be as good as everyone imagines we could be.”

Literatūras mājasdarbs, kurā viņai jāuzraksta vēstule kādai mirušai personībai, meitenei kļūst par terapiju, bet visu sarežģī tas, ka vēstules ir tik ļoti personiskas, ka Lorela tās vienkārši nespēj iesniegt skolotājai, bet viņa vienalga turpina tās rakstīt, adresējot tās Kurtam Kobeinam, Dženisai Džoplinai, Hītam Ledžeram, Riveram Fīniksam, Eimijai Vainhausai u.c. vēsturiski nozīmīgām personībām. Vēstulēs viņa kļūst vaļsirdīga un atklāj savas ilgas pēc māsas, dusmas par vecāku izjukušo laulību, bažas par jauniegūtajiem draugiem, kā arī skumjas par tantes Eimijas vientulību un apmātību ar reliģiju.

“You think you know someone, but that person always changes, and you keep changing, too. I understood it suddenly, how that’s what being alive means.”

Uzreiz jāatzīst, ka nebiju gaidījis, ka man šis darbs tik ļoti patiks, jo debijas romāni reti ir spīdoši un meistarīgi noslīpēti, bet šis patiešām tāds ir. Deleiras valoda ir bagāta, teikumi meistarīgi konstruēti, varoņi daudz-dimensionāli, romānā iekļautās problēmas mūsdienu jauniešiem aktuālas, kā arī, kas nav mazsvarīgi, grāmatas noslēgums nav pārcukurots un klišejām piebārstīts. Esmu lasījis atsauksmes, kurās lasītāji sūdzas, ka Lorela ir pārāk pasīva, bet man ļoti simpatizēja tas, ka grāmatas galvenā varone nav hiperaktīva, nemīl intrigas un spēj ļoti mīlošā veidā runāt par saviem līdzcilvēkiem.  Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai jauniešu literatūrā būtu arī šādi tēli.

Love Letters to The Dead ir ne tikai stāsts par zaudējuma pārvarēšanu, bet šī grāmata ir arī mīlestības vēstule vēsturiskām personībām un dažādu jomu māksliniekiem, kas ar saviem darbiem spējuši padarīt mūsu ikdienu krāšņāku, vientulību ne tik nomācošu un sāpes vieglāk paciešamas. Turklāt šīs vēstules noteikti radīs ne vienā vien jaunietī vēlmi iepazīt tuvāk tajās minēto personību atstāto mākslas mantojumu, bez kura kultūras vēsture nebūtu iedomājama.

“And maybe what growing up really means is knowing that you don’t have to be just a character, going whichever way the story says. It’s knowing you could be the author instead.”

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Pikantā ķirbju biezzupa


Rudenī krāsaināka kļūst ne tikai daba mums visapkārt, bet arī ēdieni, kas tiek celti galdā. Tieši tāpēc vēlos ar jums, bloga lasītāji, padalīties ar vienu no manas ģimenes iecienītākajām rudens receptēm, kura īpaši aktuāla ir tieši rudenī, jo tās galvenā sastāvdaļa ir ķirbis. 

Sastāvdaļas:

ķirbis – 1kg;

burkāni – 500g;

ingvers – 2 šķēlītes;

kausētais siers (var izmantot arī saldo krējumu) – 200g;

kūpināta cūkgaļa – 300g (cūkgaļas vietā var ņemt kūpinātu “Rubeņu” vistu, bet veģetārieši var izmantot ķiploku vai siera grauzdiņus);

ķiploks – 2 daiviņas;

buljons – tik daudz, lai nosegtu ķirbjus un burkānus vārīšanas procesā;

karijs;

melnie pipari;

pētersīļi vai citi zaļumi.

Buljonu uzvāra un tam klāt liek ripiņās sagrieztus burkānus; kad burkāni sasnieguši pusgatavību, pievieno arī kubiņos sagrieztu ķirbi. Neilgi pirms vārīšanas beigām pievieno arī kariju, maltus melnos piparus un ingvera šķēlītes. Visu rūpīgi sablendē. Klāt pievieno kausēto sieru, saspiestu ķiploku un visu vēlreiz sablendē. Karstu biezzupu lej bļodās un pa virsu pārkaisa sasmalcinātus pētersīļus vai citus zaļumus un kubiņos sagrieztu, apceptu žāvēto cūkgaļu (der arī kūpināta vistas gaļa vai grauzdiņu kubiņi).

Nākamajā dienā šī zupa garšo vēl labāk nekā gatavošanas dienā, jo garšas ir kārtīgi savilkušās un ingvers atdevis savu asumu. (Tāpēc ar ingvera pievienošanu nevajadzētu pārspīlēt, jo tas asumu atdod pamazām.)

Lai jums krāsains un garšīgs šis rudens!

Melanholiskais mājupceļš – A. Alsiņas debijas albums “Domum”


Evija Šaitere – albuma vāciņa noformējums

Visbiežāk sev tīkamu mūziku es atrodu pats, bet reizēm gadās arī tā, ka skaista mūzika atrod mani, turklāt īstajā laikā. Tā notika arī ar latviešu mūziķes un komponistes Aijas Alsiņas debijas albumu “Domum”, kurš dienasgaismu ieraudzīja šī gada 13. septembrī. 

Aija Alsiņa ir latviešu komponiste un skaņu dizainere, kas šobrīd dzīvo Londonā un tur studē maģistra programmā “Komponēšana Filmām un Medijiem”, bet iepriekš viņa dzīvojusi arī Dānijā, kur apguva skaņu inženiera pienākumus, un Barselonā, kur pievērsās komponēšanai. Klavierspēli viņa apguva 6 gadu vecumā, dzīvojot Latvijā, kad skatījās un klausījās kā klavieres spēlē viņas piecus gadus vecākā māsīca. Aija radījusi mūziku un skaņu celiņus vizuālajiem medijiem, filmām un pat modes skatēm, bet 2016. gadā viņa iekļuva prestižā Marvin Hamlisch filmu mūzikas konkursa labāko desmitniekā un šogad konkursā atgriezās jau kā žūrijas locekle.

Neo-klasiskā žanra albumā “Domum” apkopotas 12 pēdējo četru gadu garumā sarakstītas klaviermūzikas oriģinālkompozīcijas, kurās jūtamas Londonas, Barselonas, Kopenhāgenas un Rīgas noskaņas. Latīņu valodā vārds “domum” nozīmē “mājup” un šī atgriešanās mājās jūtama Aijas skaņdarbos, jo tā ir komponistes atgriešanās pie viņas bērnu dienu vasarām, kuras tika pavadītas pie vecvecākiem laukos, jau agrā vecumā iepazīstot klavierspēli. Arī klausītajam “Domum” kompozīcijas liek ienirt nostalģiskās atmiņās par savām mājām – neatkarīgi no tā, vai tās ir vecvecāku mājas ar smaržīgām pļavām, svaigi ceptas maizes smaržu un vecmammas mīļajām rokām, vai arī par tīri poētisku mājas sajūtu, kuru sniedzis kāds tuvs cilvēks. Bez klavierēm albumā dzirdamas arī vijoles (Shannon Stott-Rigsbee), čella (Daniel Gonzalez) un mežraga (John Stacy) skaņas, kas piešķir kompozīcijām papildus daudzslāņainību. Šajā emocionāli izjustajā albumā klausītājs var tikai apbrīnot Aijas spēju izstāstīt veselu stāstu, neizmantojot nevienu vārdu. Protams, tas ir ļoti subjektīvi, bet mana favorīt-kompozīcija no šī albuma ir Break Away.

Klausoties “Domum”, ir jūtams tas, ka Aija strādājusi ar vizuālajiem medijiem un filmām, jo visas kompozīcijas ir viegli vizualizējamas un rada plašu emociju gammu, kas, manuprāt, ir īpaši svarīgi, jo māksla, kura tās baudītājam rada emocijas, ir sasniegusi savu mērķi. Aijas skaņdarbus spēju iztēloties skanam kādā smalkā Eiropas kino drāmā vai kanādiešu režisora Ksavjē Dolana filmā. Un to arī talantīgajai latvietei novēlu – tapt filmu skaņu celiņu veidotāju pamanītai un sadzirdētai, kā arī gūt plašu atpazīstamību un klausītāju loku arī ārpus Latvijas.

Kam šis albums varētu patikt? Ludovico Einaudi talanta cienītājiem, kvalitatīvas klasiskās mūzikas baudītājiem un tiem, kas meklē skaistu mūziku relaksācijai.

Albumu iespējams noklausīties TE un iegadāties TE.