Nedaudz par sadarbību ar grāmatu izdevniecībām


Pirms kāda laika @celoju.lasot Instagram kontā izvērtās diskusija par literatūras blogeriem Latvijā un viņu sadarbību ar grāmatu izdevniecībām, tāpēc gribu nedaudz plašāk padalīties ar savām domām un pieredzi, kā arī pastāstīt par blogeru un izdevniecību sadarbības procesu. 

Rakstīt par literatūru gribēju jau kopš vidusskolas laikiem, bet nopietni blogošanai pievērsos 2011. gada sākumā, kad sāku sadarboties ar izdevniecību “Zvaigzne ABC” – tolaik sadarbību ar šo izdevniecību uzsāka daudzi literatūras mīļotāji, apmaiņā pret godīgām atsauksmēm saņemot grāmatas. (Vēlāk arī no citām izdevniecībām sekoja sadarbības piedāvājumi, kuriem labprāt piekritu.) Pirmos pāris gadus īsti nepratu veidot atsauksmes un centos katrā literārajā darbā izcelt tikai pozitīvo, tāpēc līdz pat 2013. gadam rakstītās atsauksmes sanāca pārlieku glaimojošas un jums tās neieteiktu uztvert kā kaut nedaudz nopietnu kritiku. Pāris gadus rakstīju tikai par jaunāko tulkoto un pašmāju literatūru, jo raksti par to bija vislasītākie, bet, domājot par bloga statistiku un to, cik daudz grāmatu jāizlasa un atsauksmju jāuzraksta, laika gaitā pats sev uzkrāvu nevajadzīgu slogu un sāku zaudēt lasītprieku. 2013. gada sākumā nolēmu uz laiku pārtraukt sadarbību ar visām grāmatu izdevniecībām, jo jutu, ka blogs ievirzījies man netīkamās sliedēs un pats esmu pazaudējies. Gadu veltīju “Poteriādes” grāmatu pārlasīšanai un senāk izdotu grāmatu lasīšanai, lai sniegtu sev atslodzi un laiku pārdomām par bloga nākotni. Tolaik sapratu, ka iesākto vēlos turpināt, bet nedaudz citādāk: nepadarot blogošanu par pienākumu; nelaupot sev prieku, ko sniedz grāmatu lasīšana; kā arī nomainot cukursaldo grāmatu atsauksmju stilu pret konstruktīvu kritiku.

Lai nebūtu nekādu pārpratumu, varu īsumā pastāstīt, kā notiek blogeru sadarbība ar izdevniecībām:

  • Blogeris pats var izvēlēties, kādas grāmatas lasīs, un grāmatu izvēle parasti tiek veikta rūpīgi, jo neviens negrib veltīt laiku grāmatai, kura viņam jau pašā sākumā nešķiet saistoša. (Izņemot tos gadījumus, kad grāmata ir tik draņķīga, ka gribas to izlasīt kaut vai tikai tāpēc, lai no sirds izsmietos.)
  • Grāmatu izdevniecības blogeriem nemaksā. Apmaiņā pret godīgu atsauksmi blogeris saņem grāmatu, kas sniedz iespēju izvairīties no garām rindām bibliotēkā, bet materiālā ziņā to nevarētu uzskatīt par lielu ieguvumu. Varu pačukstēt, ka vairumam literatūras blogeru mājās ir grāmatu kalni, kurus daudzi (arī es) labprāt samazina, grāmatas atdodot draugiem, dāvinot bibliotēkām vai pārdodot tās internetā par simbolisku samaksu.
  • Grāmatu izdevniecības neizvirza nosacījumu, ka atsauksmēm jābūt pozitīvām. Protams, izdevniecības noteikti cer uz pozitīvām atsauksmēm, bet nereti sadarbība izrādās abpusēji neizdevīga, jo blogeris izniekojis laiku, lasot grāmatu, kura likusi viņam smagi vilties, bet izdevniecība pretī saņēmusi negatīvu atsauksmi par grāmatu.

Tas, ka kāda izdevniecība sadarbojas ar blogeriem, nenozīmē, ka tā ir pasargāta no kritikas – ja sekojat blogeru aktivitātēm sociālajos tīklos, tad droši vien esat pamanījuši, cik nesaudzīgi ir blogeru viedokļi par ne pārāk veiksmīgiem grāmatu dizaina risinājumiem, nekvalitatīviem tulkojumiem, paviršu redaktoru darbu, pašmāju erotiskās literatūras bestselleriem, banāliem dzejas krājumiem utt. Literatūras blogeri Latvijā ne tuvu nav influenceri, kuriem ar pozitīvām atsauksmēm un slavinošiem viedokļiem ir jāatpelna sadarbības partneru dāvanas. Manā pieredzē ir bijuši gadījumi, kad, pateicoties publikācijām blogā un sociālajos tīklos, uz mani apvainojas gan grāmatas autors, gan kāds no izdevniecības darbiniekiem, tomēr šādi gadījumi ir ļoti reti, jo parasti pašmāju autori un grāmatu izdevēji ar kritiku prot sadzīvot un neuztver to personīgi.

Kad 2014. gadā atsāku sadarbību ar grāmatu izdevniecībām, biju nolēmis, ka atsauksmēs būšu daudz kritiskāks, kā arī vairāk izdabāšu savām vēlmēm, nevis domāšu par to, kuru grāmatu atsauksmes visvairāk vēlētos redzēt bloga lasītāji. Jā, tas bija egoistisks lēmums, bet ir ārkārtīgi svarīgi savu hobiju nepadarīt par pienākumu, jo tad tas laika gaitā vairs nesniegs prieku. Ar septiņām grāmatu izdevniecībām sadarbojos joprojām, tomēr jāatzīst, ka šo sadarbību sniegtās iespējas vairs neizmantoju tik aktīvi kā agrāk, jo lasīšanai veltu mazāk laika un lielākoties lasu grāmatas angļu valodā, kā arī aktīvi klausos audiogrāmatas. Piemēram, pagājušā gadā blogā rakstīju tikai par 6 grāmatām, kuras tika saņemtas no grāmatu izdevniecībām. (Zem grāmatu atsauksmēm, kuras tapušas sadarbības ietvaros, parasti ir teksts: “Grāmata saņemta no …”. Citi blogeri arī lieto šādu vai līdzīgu tekstu atsauksmju beigās.)

Manuprāt, vērtīgākais, ko grāmatu blogeris iegūst no sadarbības ar grāmatu izdevniecībām, ir netaustāmas lietas – iespēju satikt grāmatu autorus un izlasīt grāmatas, pirms tās nonākušas grāmatnīcu plauktos; ielūgumus uz dažādiem literatūras un grāmatu blogeru pasākumiem; ekskluzīvu ieskatu gaidāmajos literatūras jaunumos un iespēju ieteikt grāmatas tulkošanai; padziļinātu izpratni par grāmatu izdevniecību darbību un iespēju ielūkoties grāmatu izdošanas aizkulisēs; jaunus kontaktus un arī draugus, kā arī daudz ko citu.

Protams, šis ir tikai mans personīgais viedoklis, tāpēc varu runāt tikai savā vārdā un, iespējams, citi literatūras blogeri man nepiekritīs par kādu vai vairākiem rakstā minētajiem punktiem, jo viņu pieredze bijusi atšķirīga no manējās.

Advertisements

Nostalģiskās atmiņas par pirmajām reizēm


Dainas Tabūnas stāstu krājums “Pirmā reize” manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās jau ļoti ilgi, tomēr šīs grāmatas lasīšanu atliku tik bieži, ka beidzot to izlasīju gandrīz piecus gadus pēc tās izdošanas. Mani lasošie draugi, kuru viedoklim uzticos, Tabūnas veikumu slavēja, tāpēc jau pirms lasīšanas biju noskaņojies tam, ka grāmata diez vai man sagādās vilšanos. 

Grāmatā apkopoti septiņi stāsti par septiņu meiteņu pirmajām reizēm – pirmo saskarsmi ar reliģiju, pirmajiem greizsirdības uzplūdiem, pirmo piedzeršanos, pirmo attālināšanos no draugiem, pirmo seksuālo pieredzi, pirmo nopietno attiecību pārbaudījumu un daudz ko citu. Jāatzīst, ka grāmatas nosaukums mani nedaudz apmānīja, jo vārdu salikums “pirmā reize” vedināja domāt par kaut ko ļoti intīmu un pikantu, bet seksa grāmatā ir gaužām maz un tas pieminēts tikai garāmejot, tāpēc stāstu saturs vērtējams kā diezgan nevainīgs.

Nevarētu teikt, ka grāmatā apkopotie stāsti ir par septiņām absolūti dažādām meitenēm, jo viņu vārdi mainās, bet mani kā lasītāju nepameta sajūta, ka autore stāsta par vienu un to pašu meiteni dažādos dzīves posmos. Iespējams, tas ir trūkums, jo galvenās varones šķiet nedaudz vienveidīgas, bet tajā pat laikā tas ir arī pluss, jo visus stāstus ļoti organiski savieno un rada sajūtu, ka grāmatā iekļautie stāsti ir viens veselums. Stāstu varones ir ļoti īstas un nesamākslotas, tāpēc katra no viņām varētu eksistēt ne tikai grāmatas lapaspusēs, bet arī ārpus tām, kas ir liels autores meistarības rādītājs.

“Pirmā reize” īpaši varētu patikt astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušajiem, jo katrs, kurš dzimis šajā laika posmā, noteikti atpazīs grāmatā aprakstīto vidi, skolas atmosfēru, rotaļas, zīmolus un ne vienu vien situāciju, kas uzjundīs sentimentālas atmiņas par bērnību un pieaugšanu. Piemēram, šis citāts atsauca atmiņā manu bērnību, kad domāju, ka manas vecmammas vārds ir “Babiņa”:

“Ilvijai nav ne jausmas, kā sauc viņas vecmāmiņu, jo bērnībā visi teica tikai “ome” un krietni vēlāk, kad Ilvija aptvēra, ka tas nav nekāds vārds, bija neērti jautāt.” – 47. lpp

Un šis citāts atgādināja par laiku, kad tikko biju uzsācis smēķēt un kāri skatījos uz cigaretēm ikreiz, kad smēķēja “lielie” puiši:

“Varbūt man arī paprasīt? Tikai vienu dūmu. Tas taču nekas nav.

Kamēr es pāris minūtes drudžaini domāju, prasīt vai tomēr ne, viņš ir pabeidzis smēķēt un izmet nodeguli sniegā. Ar nožēlu secinu, ka tur palika vismaz pāris dūmi, kas būtu man noderējuši.” – 54. lpp

Foto: @dgfelton

Varētu pat teikt, ka šajā grāmatā ir iekļauta patiesa un neizskaistināta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušo bērnu pieaugšanas esence, kura absolūti nav drūma vai nomācoša. Jā, tajā netrūkst saldsērīguma un nostalģisku atmiņu, kuras liek gan smaidīt, gan brīžiem saskumt, bet grāmatā ir arī naivs sirsnīgums un izcils humors, kas liek balsī smieties. (Vismaz es balsī smējos pat divos naktī, kad lasīju stāstu “Darījumi ar Dievu”.) Ja jāizvēlas favorīt-stāsti no grāmatas, tad jāsaka, ka man visvairāk patika “Darījumi ar Dievu”, “Slepenā kaste” un “Aukstā zeme”.

Stāstu valoda ir ļoti dzīva, tāpēc lasīšanas process ir raits un beigās atstāj nelielu mazuma piegaršu, kas ir labs kvalitātes rādītājs. Ceru, ka kāds no nākamajiem autores darbiem būs kārtīga biezuma romāns, jo Tabūna raksta baudāmi, meistarīgi izvairās no klišejām un skaisti vārdos ietērpj sajūtas, kuras nav svešas katram, kurš gājis cauri pieaugšanas grūtībām vai dzīvē juties nedaudz pazaudējies.

“Ja laiks aizpildīts ar lietām, kas jāizdara, tad ir mazāk iespēju nomocīt sevi ar visādām nejēdzībām.” – 111. lpp

“Galu galā, šī zeme ir pārāk auksta , lai iztiktu tikai ar sava ķermeņa siltumu. Un beigās mēs visi tāpat gulēsim tajā pa vienam.” – 152. lpp

VĒRTĒJUMS: 8/10

Izdevējs: Apgāds Mansards

Kāds tad bija īstais Džeimss Dīns?


Pītera L. Vinklera veidotā grāmata The Real James Dean: Intimate Memories from Those Who Knew Him Best ir jau trešā biogrāfiskā grāmata par leģendāro aktieri Džeimsu Dīnu, kura nonākusi manā grāmatu plauktā. Kāpēc man nepietika ar pirmo divu biogrāfiju izlasīšanu? Jo iepriekš lasīju Lū Brakera grāmatu Jimmy & Me, kurā autors nelaiķi ir idealizējis, un Pola Aleksandra grāmatu James Dean: Boulevard of Broken Dreams, kurā jūtama diezgan “dzeltena” piegarša, bet es vēlējos atrast vidusceļu – Džeimsa Dīna biogrāfiju bez rozā brillēm un tenku piegaršas. 

Ievadā apzināti rakstīju, ka Vinklers grāmatu veidojis, nevis sarakstījis, jo grāmatā apkopoti četrdesmit divi agrāk jau publicēti stāsti, ar kuriem dalījušies cilvēki, kas Dīnu pazinuši vislabāk, bet Vinklers kā autors izpaudies tikai zemsvītru piezīmēs un nodaļu ievados. Tomēr Vinklera darbu noteikti nevajadzētu novērtēt par zemu, jo par Dīnu pieejams patiešām milzīgs daudzums publikāciju, uz kuru fona grāmatā iekļautie 42 stāsti tāds nieks vien ir. Veidojot The Real James Dean, Vinklers meistarīgi atsijājis graudus no pelavām un no pieejamās informācijas gūzmas izvilcis patiešām baudāmu Džeimsa Dīna esenci. (Grāmatā lasāmas aktrises Elizabetes Teilores, aktrises Šellijas Vintersas, režisora Elija Kazana, aktrises Natālijas Vudas, režisora Džordža Stīvensa un citu Džeimsa Dīna dzīvē nozīmīgu cilvēku atmiņas par kopā pavadīto laiku.)

“But without pain, no discoveries would be made.” – 105. lpp

Stāsti izkārtoti hronoloģiskā secībā, sākot ar Dīna vecmāmiņas un tēva stāstiem par viņa bērnību, un beidzot ar Dīna sacīkšu auto mehāniķa stāstu par leģendārā aktiera nāves dienu. (1955. gada 30. septembrī automehāniķis Rolfs Vuterihs kopā ar Džeimsu Dīnu bija ceļā uz autosacīkstēm, kad Dīna vadītā sporta automašīna Porsche 550 Spyder sadūrās ar kāda koledžas studenta vadīto Ford automašīnu. Dīns bija tikai 24 gadus vecs, kad izdzisa viņa dzīvība.)

Vinklers nav centies izveidot grāmatu, kurā Dīns tiktu glorificēts vai nomelnots, bet gan apzināti izvēlējies stāstus, kas lasītājiem ļauj iepazīt ļoti īstu un cilvēcīgu Dīnu. Šī pieeja ir ārkārtīgi veiksmīga, jo lasītājiem rada ilūziju, ka arī viņi īsu brīdi pazinuši Džeimsu Dīnu un no malas vērojuši viņa sarežģīto ceļu uz panākumiem kino pasaulē. Pirms ķēros klāt The Real James Dean lasīšanai, mani māca bažas, ka grāmata man varētu šķist garlaicīga, jo par Dīnu daudz esmu lasījis, dzirdējis un skatījies, tomēr šīs bažas ātri vien izkūpēja gaisā, jo, lasot grāmatu, bija iespēja palūkoties uz Dīnu no dažādu cilvēku skatpunktiem un uzzināt daudz iepriekš nedzirdētu faktu par viņu. Piemēram, ka Dīns 11 gadu vecumā cieta no seksuālas vardarbības, ka savas karjeras pirmsākumos viņš regulāri bija pusbadā un mēdza dzīvot uz citu cilvēku rēķina, ka viņš plānoja iemēģināt savu talantu matadora ampluā, kā arī to, ka mode un apģērbi viņam tā īsti nemaz nerūpēja. Vienaldzība pret modi gan nav traucējusi Dīnam kļūt par stila ikonu un viņa dumpinieciskais ģērbšanās stils ir aktuāls arī mūsdienās – vairāk nekā 60 gadus pēc viņa nāves.

“The only way he could be sure you really loved him, was if you loved him when he was truly at his worst.” – 132. lpp

“In some weird way he reminded me of Peter Pan, but without the joy, as if he had sprung from never-never land and would disappear back into it.” – 161. lpp

“He was very afraid of being hurt. He was afraid of opening up in case it was turned around and used against him.” – 293. lpp

“This world we live in is dominated, I think, by an idyllic interpretation of success. This, in turn, manufactures fantasy. People become involved with the fantasy and stop looking for their own success. They find it, instead, in the success of movie stars and other celebrities. They live in a dream world.” – 310. lpp

Lai gan Dīna profesionālā karjera bija īsa un tās laikā viņš paspēja nofilmēties tikai trīs lielās lomās (filmās East of Eden (1955), Rebel Without a Cause (1955) un Giant (1956)), ar to pietika, lai viņš atstātu neizdzēšamus nospiedumus kino pasaulē un sabiedrībā. Pats Dīns apgalvoja, ka viņam vienā rokā ir Montgomerijs Klifts, kurš saka “Palīdzi man!”, un otrā rokā ir Marlons Brando, kurš saka “Ej ellē!”, bet kaut kur pa vidu ir Džeimss Dīns. Viņš bija vienlaicīgi ļoti jūtīgs un dumpiniecisks, tāpēc piecdesmito gadu jauniešiem bija viegli ar viņu identificēties un viņš ātri kļuva par jauniešu elku.

“As I watched Jimmy I recalled scenes from my own youth. I had never before identified with a screen personality in this way and I was amazed and a little unnerved by my response.” – 211. lpp

Šī grāmata ir viegli lasāma un tā nav tikai par Džeimsu Dīnu, bet arī par cilvēku sarežģīto dabu, piecdesmito gadu kultūru, Holivudas zelta laikmetu un kino pasaules aizkulisēm, kuras vairāku desmitgažu laikā nav nemaz tik ievērojami mainījušās, jo grāmatā minētie notikumi diži neatšķiras no tā, kas notiek mūsdienu Holivudā. Ja ir vēlme izlasīt tikai vienu grāmatu par Džeimsu Dīnu, tad The Real James Dean būs īstā, jo grāmata ir aizraujoša un Vinklers tajā iekļāvis ļoti koncentrētu Dīna dzīves esenci.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

4 latviešu jūtūberi, kuru kanālus vērts abonēt


Pagājušā gadā rakstīju par četriem ārzemju YouTube satura veidotājiem, kuru kanālos publicēto saturu regulāri skatos un atzīstu par labu esam, tāpēc nolēmu šoreiz pastāstīt par pašmāju personībām, kuras veido YouTube saturu. Tie, kas mani pazīst, zina, ka neesmu liels latviešu jūtūberu fans, jo daļa no zināmākajiem savu popularitāti būvē uz intrigām un apšaubāma satura, tomēr ir arī tādi, kas publicē jēgpilnus un kvalitatīvus video. Šoreiz īsumā pastāstīšu par četriem latviešu jūtūberiem, kuru kanālus vērts abonēt. 

Sirsnīgi par dzīvi un garīgo veselību: Man ļoti patīk cilvēki, kas ir nesamāksloti un godīgi, un, spriežot pēc publicētajiem video, tāda ir arī jūtūbere Agnese, kura savā YouTube kanālā publicē sirsnīgas ainiņas no savas ikdienas, kā arī ļoti atklāti runā par garīgo veselību un pati par savu cīņu ar depresiju. Manuprāt, tas, ko dara Agnese, ir ļoti drosmīgi un noderīgi, jo viņa palīdz mazināt sabiedrībā valdošos aizspriedumus par depresiju, kā arī iedvesmo tos, kuriem depresija nav sveša, meklēt profesionālu palīdzību, lai uzlabotu dzīves kvalitāti.

Latvijā slavenākais drag queen: Nesen mikroblogošanas vietnē Twitter lasīju, ka kādā filmā vai seriālā frāze “drag queen” tikusi latviskota kā “narkotiku karaliene”. (Patiesībā drag queen ir vīrietis, kurš izklaides nolūkos pārģērbjas par sievieti.) Nezinu, kādas Rojam Rodžeram ir attiecības ar narkotikām, bet viņa YouTube kanālu pavisam noteikti ir vērts abonēt, ja ir vēlme saņemt veselīgu smieklu devu, paskatīties “Modes konsilija” video, kuros tiek kritizēts “Supernovas” dalībnieku stils, un paklausīties nenopietni nopietno podkāstu “Vai viegli būt?”. Noteikti jāpiemin arī tas, ka Rojs vienmēr smejas pēdējais, jo heiteru komentārus viņš meistarīgi pārvērš jokos, kā arī pasmiešanās pašam par sevi viņam nesagādā problēmas.

Humors un pozitīvisma lādiņš: Ir jāmāk pasmieties par sevi un citiem, nevienu nepazemojot – Niklāvs to lieliski prot, turklāt viņš ar savu YouTube kanālu ir pierādījis, ka nav nepieciešamas intrigas vai negatīvi uzlādēts saturs, lai radītu vienu no straujāk augošajiem latviešu YouTube kanāliem. Niklāva publicētie video man liek atcerēties pašam savus vidusskolas gadus, kuros netrūka dažādu labsirdīgu muļķību, tāpēc ir patīkami redzēt, ka jauniešiem tiek radīts saturs, kurš vienlaicīgi ir izklaidējošs, saistošs un labsirdīgs.

Jēgpilns saturs pusaudžiem un jauniešiem: Es noteikti neietilpstu Eņģeļmeitenes YouTube kanāla mērķauditorijā, tomēr vairākus viņas radītos video esmu noskatījies un man patiess prieks, ka tik jauna meitene rada ļoti jēgpilnu saturu un ir apveltīta ar tādu emocionālo inteliģenci, kādu varētu vēlēties daudzi pieaugušie. Eņģeļmeitenes radītie video nebūt nav bērnišķīgi, jo viņa runā gan par zero waste kustību, gan par ceļošanu, gan par brīvprātīgo darbu un citām labām lietām.

Un kādus latviešu YouTube kanālus esi abonējis tu?

Dažos teikumos par filmām #10


Man 2019. gads sācies ar aktīvu filmu skatīšanos, kas, visticamāk, tuvāko nedēļu laikā kļūs vēl aktīvāka, jo strauji tuvojas Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšana. Šoreiz īsumā pastāstīšu jums par 5 filmām, kurām, spriežot pēc svaigākajām prognozēm, izredzes uz “Oskara” balvām ir mazas, bet tas nemaina faktu, ka šīs filmas ir skatīšanās vērtas. 

Režisora Džoela Edžertona veidotajā biogrāfiskajā drāmā Boy Erased (2018) stāstīts par baptistu mācītāja dēlu Džaredu (Lūkass Hedžs), kurš pēc tam, kad atzīstas, ka ir homoseksuāls, tiek nosūtīts “ārstēties” uz konversijas terapijas nometni. Tas, kas man šajā filmā simpatizēja, bija fakts, ka filmā kristieši nav atainoti kā vienādi domājoša masa, bet tiek parādīti dažādi kristiešu tipi – Džareda māte Nensija (Nikola Kidmena), kura savu dēlu mīl, neskatoties ne uz ko; Džareda tēvs Māršals (Rasels Krovs), kurš nonācis savas reliģiskās pārliecības un dēla seksualitātes krustugunīs; un konversijas nometnes vadītājs Viktors (Džoels Edžertons), kuram kristietība asociējas tikai ar sodīšanu. Aktieru sniegums filmā ir patiešām lielisks – īpaši gribu izcelt Hedžu, kura atveidotais varonis ir ļoti īsts un pilnasinīgs, kā arī Edžertonu, kura varonis manī raisīja pavisam reālu naidu un riebumu. Filma ir kvalitatīvi veidota, daudzslāņaina un pievērš uzmanību tematiem, kas ir aktuāli arī ārpus kristīgās pasaules. Pieļauju, ka Troja Sivāna izpildītā filmas tituldziesma Revelation varētu tikt pie “Oskara” nominācijas. (Tomēr zeltīto statueti gan tā nesaņems, jo, šķiet, ka tā jau rezervētā Lady Gaga dziesmai Shallow.) VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Sūzanas Bīras režisētā šausmu filma Bird Box (2018) ir viena no pagājušā gada beigu un šī gada sākuma populārākajām filmām, par kuru runāts daudz un dikti, turklāt šī filma pat aizsākusi dažādus cilvēku drošībai un dzīvībai bīstamus stulbingus. Filmā stāstīts par pasauli, kurā pēkšņi uzrodas paranormāla parādība, kuru ieraugot, cilvēks izjūt nepārvaramu tieksmi izdarīt pašnāvību. Ja vien cilvēks nav garīgi nepieskaitāms, tad šī paranormālā spēka ieraudzīšana nozīmē nāves spriedumu. Lai arī aktieru sastāvs filmā ir lielisks (Sandra Buloka, Trevante Rodss, Džons Malkovičs un Sāra Polsone) un notikumi ir nervus kutinoši, tajā netrūkst arī sižeta caurumu un klišeju. Jā, šī ir laba un izklaidējoša filma kino vakariem, bet nekas vairāk. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Jāatzīst, ka Džona Hilla debiju režijā gaidīju ar nepacietību, tāpēc man prieks, ka viņa veikums Mid90s (2018) nelika vilties. Šī filma ir ne tikai nostalģisks atskats uz deviņdesmitajiem gadiem, kas daudziem mileniāļiem ir sirdij tik ļoti tuvi, bet tā ir arī stāsts par pieaugšanu, iederēšanos stilīgo bērnu pulciņā un ģimenes locekļu savstarpējām attiecībām. Mid90s ir skaista mīlestības vēstule deviņdesmitajiem gadiem un patiesai draudzībai. VĒRTĒJUMS: 8/10 

Feliksa van Groningena režisētā drāma Beautiful Boy (2018) ir patiess stāsts par narkomāna Nika (Timotijs Šalamē) un viņa tēva Deivida (Stīvs Karels) savstarpējām attiecībām, kuras brīžiem atgādina cīņu ar vējdzirnavām. Šajā filmā ļoti smalkā manierē tiek runāts ne tikai par beznosacījumu mīlestību, kas valda starp vecākiem un viņu bērniem, bet arī par līdzatkarību. Groningena veikums noteikti nav skatāms ar popkorna turzu rokās, jo filma nav viegla izklaide, turklāt cilvēkiem, kas kādreiz cīnījušies ar atkarībām vai bijuši līdzatkarīgi, šī varētu būt īpaši smaga, bet vērtīga skatāmviela. Tā uzdod jautājumus: “Vai iespējams otru izglābt no atkarības valgiem?”; “Vai es spēšu sev piedot, ja padošos un atmetīšu glābšanas mēģinājumiem ar roku?” VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Rubena Fleišera režisētā Marvel komiksu filma Venom (2018), kurā stāstīts par citzemju būtnes pārņemtu žurnālistu Ediju Broku (Toms Hārdijs), slavinošas atsauksmes diemžēl neizpelnījās, tomēr arī par draņķīgu filmu to pavisam noteikti nevar saukt. Filmas par komiksu anti-varoņiem uz kinoteātru ekrāniem nonāk reti, tāpēc saprotams ir tas, ka daudzi skatītāji bija mazliet vīlušies, jo Venom nešķita pārāk svaiga – Fleišers neizmantoja pilnu filmas potenciālu, turklāt scenārijs, maigi izsakoties, nav veiksmīgs. Par ienākumiem filma gan nevar sūdzēties, jo tie pārsnieguši 855 000 000$ atzīmi. Lielākais filmas pluss noteikti ir galvenās lomas atveidotājs Hārdijs, kurš, manuprāt, Venoma lomā ir izcils un patīkami komisks, turklāt pieļauju, ka filmas veidotāji būs mācījušies no savām kļūdām un otrā filma par Venomu piedāvās ne tikai slavējamu Hārdija sniegumu, bet arī veiksmīgāku un svaigāku scenāriju. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Un kādas filmas tu esi noskatījies šī gada pirmajā mēnesī? Padalies komentāros!

Atskats uz 2018. gadu grāmatās, filmās, seriālos un mūzikā


2018. gads jau gandrīz noslēdzies, tāpēc ir īstais laiks atskatīties uz to, kādas labas filmas redzētas, aizraujošas grāmatas lasītas, seriāli līdz rīta gaismai skatīti un dziesmas dzirdētas. Diemžēl 2018. gads kultūras baudīšanas jomā man nebija tas ražīgākais, tāpēc stāstīšu tikai par tām lietām, kuras pašam sanācis piedzīvot un izdzīvot, bet no jums gaidīšu komentārus ar jūsu 2018. gada favorītiem kino, literatūrā, seriālos un mūzikā. 

Kino: Gada laikā noskatījos aptuveni 100 filmas, tomēr tāpat nesanāca noskatīties visas savā skatāmo filmu sarakstā iekļautās filmas, tāpēc vismaz daži duči savu skatīšanās kārtu turpinās gaidīt nu jau 2019. gadā. Pirmā 2018. gada favorīte noteikti ir Ari Astera režisētā šausmu filma Hereditary (2018), kura mani patīkami pārsteidza ne tikai ar pārdomātiem vizuālajiem risinājumiem, bet arī ar lielisku aktieru sastāvu. (Tonija Kolete par lomu filmā noteikti ir pelnījusi Oskara nomināciju, jo viņas sniegums bija fenomenāls.) Otrā favorīte ir Bo Bērnema režisētā drāma Eighth Grade (2018), kura it kā neko jaunu un nebijušu nepiedāvā, bet tajā pat laikā ir ļoti īsta, sirsnīga un realitātei pietuvināta filma par pieaugšanu un pusaudžu problēmām. Trešā favorīte ir Džona Krasinska režisētā zinātniskās fantastikas šausmu filma A Quiet Place (2018), kurai ir liels potenciāls kļūt par zinātniskās fantastikas klasiku, jo tajā ir visi nepieciešamie elementi, lai filmu ar interesi varētu skatīties arī pēc desmit un divdesmit gadiem.

Seriāli: Šogad centos daudz jaunu seriālu neskatīties, bet tāpat pamanījos izbrīvēt laiku vairākiem jaunpienācējiem, no kuriem ātri vien izkristalizējās šī gada favorīti. Pirmajā vietā pārliecinoši lieku Maika Flanigana veidoto šausmu seriālu The Haunting of Hill House (2018), kas skatīšanās laikā lika gan uzmesties zosādai, gan nedaudz salauza manu sirdi, jo Flanigana veikums ir ne tikai vizuāli baudāms (un baidāms), bet arī saturiski dziļš un aizkustinošs. Otrajā vietā lieku Mārtijas Noksones veidoto kriminālseriālu Sharp Objects (2018), kurā ir hipnotizējoša noskaņa, lielisks skaņu celiņš, psiholoģiski sarežģītas galveno varoņu personības, kā arī sižeta pavērsieni, kuri pat tikai ar trīs izteiktiem vārdiem spēj izmainīt pilnīgi visu seriālu. Trešajā vietā lieku Toma Roba Smita sarakstīto un Raiena Mērfija režisēto seriālu The Assassination of Gianni Versace: American Crime Story, kurā stāstīts par modes dizainera Džanni Versačes slepkavību. (Šis seriāls, manuprāt, ir lielisks pierādījums tam, ka Mērfijam vajadzētu aktīvāk pievērsties veiksmīgajam American Crime Story seriālam un atmest ar roku sevi izsmēlušajam American Horror Story seriālam.)

Grāmatas: Šogad lasīju ļoti maz. Patiesībā neatceros tādu gadu, kurā būtu lasījis tik maz, cik 2018. gadā. Lai izlasīto grāmatu skaits nebūtu pavisam nožēlojams, gada vidū aktīvi pievērsos audiogrāmatām, ar kurām man ne vienmēr izveidojās veiksmīgas attiecības, jo dažas pat nespēju noklausīties līdz beigām, tomēr dažas bija patiešām lieliskas un tur liels nopelns ir to ierunātājiem. Biju sajūsmā par Ārmija Hamera ierunāto Andrē Asimana grāmatu Call Me by Your Name, kuru iepriekš biju lasījis arī drukātā formātā (un toreiz man tā šķita laba, bet ne lieliska), kā arī ne mazākā sajūsmā biju par Ramona de Okampo ierunāto Adama Silveras grāmatu More Happy Than Not. No drukātā formātā lasītajām grāmatām man visvairāk patika Fila Naita autobiogrāfija “Apavu vīrs” un Eduāra Luī daļēji autobiogrāfiskais darbs “Jātiek vaļā no Edija”.

Mūzika: Bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama un tai man vienmēr pietiek laika, jo mūziku klausos strādājot, atpūšoties, pastaigājoties, mazgājoties un reizēm pat guļot. Mani 2018. gada sirdij tuvākie un visbiežāk atskaņotie albumi noteikti ir Janelle Monáe sievišķā maiguma un spēka pilnais albums Dirty ComputerJames Bay astoņdesmito gadu noskaņās ieturētais albums Electric Lightnothing,nowhere emo repa albums RuinerTwenty One Pilots slepenībā ierakstītais albums TrenchNovo Amor harmoniskais un relaksējošais albums Birthplace, TV šova Britain’s Got Talent sensācijas Calum Scott debijas albums Only HumanThe 1975 emocionāli atkailinātais albums A Brief Inquiry into Online Relationships, kā arī Years & Years pozitīvās enerģijas pielietais albums Palo Santo.

Un kāds bija tavs 2018. gads? Padalies komentāros!

Obsesīvi kompulsīvo traucējumu anatomija


“Vai es izslēdzu gludekli? Vai es aizslēdzu mājokļa durvis? Vai es nodzēsu sveces? Vai šī situācija pakļauj mani infekciju slimību riskam?” Katrs cilvēks kaut reizi mūžā sev ir uzdevis šādus vai līdzīgus jautājumus, kuri parasti rada nepatīkamu satraukumu un pat trauksmes sajūtu, kas parasti pazūd tiklīdz tiek pārbaudīts, vai satraukumam bijis pamats. Tagad iztēlojies, ka tu nespēj šo sajūtu izslēgt un tā nepazūd arī pēc tam, kad vairākas reizes pēc kārtas esi pārliecinājies, ka visu esi izdarījis kā nākas, un iespējamība, ka varētu notikt kas slikts, ir tuvu nullei vai vienāda ar nulli. Tāda ir obsesīvi kompulsīvo traucējumu jeb OCD skarto cilvēku ikdiena, par kuru ļoti plaši stāstīts Deivida Adama grāmatā The Man Who Couldn’t Stop. (Frāzi “OCD slimnieki” izvairos lietot apzināti, jo grāmatā minēts, ka OCD nav slimība, bet gan anomālija vai garīgās veselības traucējumi.) 

Grāmatas autors Deivids Adams septiņus gadus bijis britu laikraksta The Guardian zinātnes, vides un medicīnas nozaru speciālais korespondents, kā arī viņš strādājis par zinātniskā žurnāla Nature redaktoru un rakstu autoru, bet visdetalizētāk viņš pētījis tieši obsesīvi kompulsīvos traucējumus jeb OCD (latviešu valodā šī abreviatūra ir OKT, bet tā tiek lietota daudz retāk). Noteikti jāpiemin, ka Adams nav tikai stāstnieks un skatītājs no malas, jo obsesīvi kompulsīvie traucējumi skāruši arī viņu: laika gaitā Adams atradis veidus, kā mazināt OCD ietekmi uz dzīves kvalitāti, bet agrāk viņu vajājusi apsēstība ar domām, ka ikdienišķu darbību rezultātā viņš inficēsies ar HIV vai inficēs ar šo vīrusu savus tuviniekus. Šīs domas neizkliedēja nedz HIV testi, nedz neskaitāmi zvani HIV atbalsta centriem, kuros strādājošie operatori jau pazina Adama balsi, tāpēc viņam nācās likt lietā aktiera prasmes, izliekoties par citiem cilvēkiem. Tolaik jaunais vīrietis lieliski apzinājās savu domu absurdumu, bet šī apziņa nemazināja trauksmes sajūtu un vēlmi atkal un atkal veikt vienas un tās pašas darbības, lai pārliecinātos, ka viņš nav inficējies ar HIV.

“Officially, it is no more possible to be a little bit OCD than it is to be a little bit pregnant or a little bit dead. Someone has OCD or they are normal.”

Kad Adams runāja ar izdevējiem par šīs grāmatas radīšanu, viņi autoram ierosināja uz grāmatas vāka likt bildi ar ziepju gabalu, bet Adams šādam risinājumam nepiekrita, jo tas tikai kultivētu stereotipus. Protams, ir OCD skartie, kas ir apsēsti ar roku mazgāšanu vai lietu kārtošanu noteiktā secībā, bet zem šīs abreviatūras slēpjas daudz vairāk par roku mazgāšanu vai mantu kārtošanu: grāmatā aprakstīta gan paša autora apsēstība ar HIV, gan citu cilvēku apsēstības dažādos vēstures posmos, kas lieliski parāda OCD plašo spektru un pierāda to, ka OCD eksistēja vēl ilgi pirms šiem traucējumiem bija dots nosaukums. (Grāmatā minēts, ka obsesīvi kompulsīvie traucējumi nav bijuši sveši ne izcilajam rakstniekam Hansam Kristianam Andersenam, ne izgudrotājam Nikola Teslam.)

“The reality of OCD is scary for all involved. But it’s not dangerous. Yet it can be, especially for people who believe the condition is nothing more serious than a need to wash hands. That’s why it’s necessary to show and talk about the reality of what OCD is and what it is not. That’s why there’s no bar of soap on the cover of this book.”

The Man Who Couldn’t Stop noteikti nav pašpalīdzības grāmata, bet tās autors apgalvo, ka būs tikai priecīgs, ja kādam tā uzlabos dzīves kvalitāti vai palīdzēs izprast savus tuviniekus, kurus skāruši obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Grāmata sarakstīta populārzinātniskajā valodas stilā, tāpēc to droši var lasīt arī cilvēki bez jebkādām priekšzināšanām par OCD vai garīgās veselības traucējumiem. Adams ļoti labās proporcijās “atšķaidījis” personīgās pieredzes stāstus un citu OCD skarto pieredzes stāstus ar dažādu zinātnisko tekstu un pētījumu kopsavilkumiem, tādējādi radot saistošu lasāmvielu, kurā netrūkst ne aizraujošā, ne izglītojošā satura. Savu grāmatas eksemplāru esmu izraibinājis ar dučiem līmlapiņu, jo tajā ir daudz vērtīgu atziņu un tēmu, par kurām sabiedrībā būtu jārunā daudz biežāk (piemēram, par Holivudas tieksmi romantizēt garīgās veselības traucējumus vai atainot tos kā kaut ko smieklīgu).

“People who live with OCD drag a mental sea anchor around . Obsession is a brake, a source of drag, not a badge of creativity, a mark of genius or an inconvenient side effect of some greater function. That’s not to say that some people with OCD don’t achieve great things.”

VĒRTĒJUMS: 9/10

Paldies blogerim Asmo, kurš šo grāmatu man uzdāvināja pagājušā gada Ziemassvētkos!