Eimija Adamsa

Īsumā par dažiem lieliskiem seriāliem


Blogā iepriekš par saviem favorītiem seriālu pasaulē rakstīju pirms gada un trīs mēnešiem, tāpēc, manuprāt, ir pienācis īstais laiks, lai īsumā pastāstītu jums par dažiem seriāliem, kuri šajā laika posmā laupījuši man miega stundas un likuši man aprīt sēriju pēc sērijas. Ja arī jums kāds no rakstā minētajiem seriāliem liks doties pie miera tikai rīta agrumā, tad nevainojiet mani! Vai arī vainojiet! Būšu priecīgs, ja kādam mani ieteikumi noderēs. 

Mārtijas Noksones veidotais kriminālseriāls Sharp Objects (2018), kura pamatā ir tāda paša nosaukuma Gilianas Flinnas romāns, viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem 2018. gada seriāliem. Tajā stāstīts par žurnālisti Kamillu (Eimija Adamsa), kura atgriežas savā dzimtajā pilsētā, lai veidotu reportāžas par tur notikušajām jaunu meiteņu slepkavībām, kā arī lai stātos aci pret aci ar saviem pagātnes dēmoniem. Gandrīz gadu pēc seriāla noskatīšanās, es joprojām periodiski mēdzu noskatīties seriāla treileri vai paklausos seriāla skaņu celiņu (īpaši grupas The Acid dziesmas), lai kaut tikai sajūtu līmenī atgrieztos tajā meistarīgi samezglotajā un tumši mistiskajā vidē, kuru uzbūrušas Noksone, Flinna un fenomenāli talantīgais aktrišu trio – Eimija Adamsa, Patrīcija Klārksone un Elīza Skanlena. Seriālu droši var skatīties tie, kuriem patika Flinnas grāmata “Neatrodamā” vai tās ekranizācija, kā arī tie, kuriem bail no daudz-sezonu seriāliem, jo Sharp Objects ir tikai viena sezona, ar kuru pilnībā pietiek, lai izstāstītu Kamillas stāstu un atstātu uz skatītājiem neizdzēšamu iespaidu. Un brīdinu – seriāls ir tik neparedzams, ka tas ar nieka trīs vārdiem spēj pagriezt visu kājām gaisā.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Savā 2018. gada lielajā kultūras favorītu rakstā jau minēju, ka Maika Flanigana veidotais seriāls The Haunting of Hill House (2018) ir mans mīļākais pagājušā gada seriāls. Veidojot seriālu, Flanigans iedvesmojies no Šērlijas Džeksones romāna “Spokošanās Kalna mājā”. Kāpēc lietoju vārdu “iedvesmojies”, nevis “ekranizācija”? Jo seriālam ar grāmatu patiesībā ir diezgan maz kā kopīga un vismaz es tos uzskatu par diviem pilnīgi atšķirīgiem stāstiem. Visu cieņu Džeksonei, bet man jāatzīst, ka Flanigana veikums ir galvastiesu pārāks, jo tajā samiksēti vairāki žanri (drāma, mistērija, trilleris, šausmu žanrs), kas The Haunting of Hill House padara tik ļoti īpašu un daudzdimensionālu. Šis seriāls nav tikai izklaide, ar kuru nedaudz pabaidīt sevi, bet tas ir kas daudz dziļāks un nopietnāks. The Haunting of Hill House ir gotisks un aizkustinošs stāsts par Kreinu ģimeni, kura pēc mātes traģiskās bojāejas Kalna mājā sašķeļas: katrs no ģimenes locekļiem ar šo traģēdiju cenšas samierināties savā individuālā veidā. Absolūti nebiju to gaidījis, bet šis kļuva par pirmo šausmu žanra darbu, kurš nedaudz salauza manu sirdi. (Tie, kuri seriālu jau redzējuši, zina, par kura varoņa likteni es runāju.) Labā ziņa seriāla faniem ir tāda, ka jau 2020. gadā pie skatītājiem nonāks seriāla otrā sezona, kuras nosaukums būs The Haunting of Bly Manor, bet tajā vairs nebūs stāstīts par Kreinu ģimeni, jo viņu stāsts jau tika izstāstīts pirmajā sezonā. Otrās sezonas pamatā būs rakstnieka Henrija Džeimsa novele The Turn of the Screw, kuru mierīgi varat paspēt izlasīt līdz seriāla nākamās sezonas sākumam, jo novele ir nieka 96 lapaspuses gara. No tā varam secināt, ka katra sezona tiks veltīta jaunam stāstam, kas ir laba ziņa tiem, kam nepatīk tērēt savu laiku seriāliem, kuru varoņu likteņstāsti ievelkas desmit sezonu garumā. Viss liecina, ka Flanigans ies līdzīgu ceļu kā Raiens Mērfijs ar seriālu “Amerikāņu šausmu stāsts”.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Vai esat kādreiz domājuši par to, kāda izskatīsies tuva nākotne – piemēram, pēc 15 gadiem? Rasela T. Deivisa radītais britu seriāls Years and Years (2019) skatītājiem sniedz ieskatu tajā, kāda tā varētu izskatīties. Un aina nav visai spoža, jo Donalds Tramps atkārtoti tiek ievēlēts ASV prezidenta amatā, mirst Lielbritānijas karaliene Elizabete II, Ķīna rada mākslīgu salu ar militāro bāzi, Krievija pārņem Ukrainu un uzsāk geju vajāšanu, bet Lielbritānijā cīņu par premjera krēslu uzsāk populiste Vivjena Ruka, kuru seriālā atveido šarmantā Emma Tompsone. Years and Years ietilpst kategorijā “drāma ar zinātniskās fantastikas elementiem”, bet šis seriāls ar nieka sešām sērijām skatītājos spēj iedvest tādas šausmas, kādas nespēj radīt pat Hičkoka filmas, jo Deivisa ieskicētā nākotnes vīzija ir ar pirkstu galiem sasniedzama, ļoti reālistiska un absolūti stindzinoša. Deivisa veikums spilgti parāda to, ko valstij un pasaulei kopumā var nodarīt ignorance un populisma atbalstīšana. Par spīti vasaras tveicei, skatoties šo seriālu, man dažbrīd uzmetās zosāda, jo seriāls ne tikai biedēja, bet arī aizkustināja. Daudzi seriālu gardēži apgalvo, ka Years and Years noteikti patiks Black Mirror seriāla faniem, jo tematiski šie abi seriāli ir diezgan līdzīgi.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Stāstot par Maikla Lannena veidoto seriālu Looking (2014-2015), uzreiz gribu brīdināt visus homofobus: ŠIS SERIĀLS NAV DOMĀTS JUMS UN JUMS TAS NEPATIKS! Seriāla galvenie varoņi ir trīs Sanfrancisko dzīvojoši geji, kuri savā dzīvē kaut ko meklē, bet joprojām nav to atraduši. Lannena veikums ir ļoti atklāts, provokatīvs un seksuāli uzlādēts, bet Looking epicentrā galvenokārt ir tēmas, kuras aktuālas jebkuras seksuālās orientācijas cilvēkam, kurš sasniedzis nopietnu vecumu, bet dzīvē joprojām jūtas pazaudējies un īsti neprot veidot veiksmīgas attiecības. Jāatzīst, ka sākumā seriāls man šķita garlaicīgs, bet, kad devu tam otro iespēju, tas ar katru nākamo sēriju kļuva arvien aizraujošāks. Viena no galvenajām šī seriāla panākumu atslēgām noteikti ir aktieru starpā valdošā savstarpējā ķīmija, kas skatītājiem liek noticēt varoņu draudzībai un visam seriālā notiekošajam, kā arī noteikti jāpiemin lieliskais humora un nopietnības balanss. Kritiķi šim seriālam veltījuši galvenokārt pozitīvas atsauksmes un nodēvējuši to par “Sekss un lielpilsēta” geju versiju, bet diemžēl HBO televīzijas kanāls seriāla uzņemšanu pārtrauca uzreiz pēc tā otrās sezonas, pamatojot savu lēmumu ar zemajiem reitingiem. HBO lēmumam sekoja interneta petīcija, kurā Looking fani lūdza seriāla filmēšanu turpināt. Abas puses nonāca pie kompromisa un seriāla trešās sezonas vietā skatītāji 2016. gadā saņēma filmu, kurā tika pabeigti seriāla galveno varoņu stāsti. Lai arī filma šķita nedaudz sasteigta, jo pusotrā stundā tika izstāstīti veselas seriāla sezonas notikumi, tomēr esmu priecīgs, ka Looking varoņu stāsti nepalika karājamies gaisā pēc seriāla otrās sezonas. Filma vismaz radīja pabeigtības sajūtu.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Un kādus lieliskus seriālus jūs esat noskatījušies pēdējā gada laikā? Padalieties komentāros! 

Filma, kas atkal liek noticēt Bērtona talantam


Foto: filmas plakāts

Foto: filmas plakāts

Agrāk biju liels Tima Bērtona darbu fans, bet pēdējo gadu laikā viņa filmas sāka kļūt nebaudāmas un daži viņa darbi šķita absolūti bezgaumīgi (piemēram, Dark Shadows, kurai viņš bija režisors, un Abraham Lincoln: Vampire Hunter, kurai viņš bija producents), tāpēc sāka rasties aizdomas, ka Bērtona ziedu laiki ir pagātnē. Tomēr biogrāfiskā drāma “Lielās acis” (Big Eyes) deva pamatotas cerības, ka Bērtons ir atgriezies uz pareizajām sliedēm. 

Filma “Lielās acis” ir biogrāfisks stāsts par mākslinieci Mārgaretu Kīnu , kuras darbi milzīgu popularitāti iemantoja divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados. Kīnas gleznu firmas zīme bija bērni (lielākoties mazas meitenes) ar ķermenim neproporcionālām, pārspīlēti lielām, skumjām acīm.

Pēc šķiršanās no vīra Mārgareta (Eimija Adamsa) sāk strādāt kā ielu māksliniece, lai nodrošinātu pārticību sev un savai meitai – uz ielas viņa iepazīstas ar Valteru Kīnu (Kristofs Valcs) un abu starpā ātri vien uzplaukst romantiskas jūtas. Biklā sieviete nekavējoties piekrīt Valtera spontānajam bildinājumam, kļūstot par Kīna kundzi, un tieši šis uzvārds stāstā spēlē īpašu lomu, jo rada kādu liktenīgu pārpratumu, kas sākumā šķiet nevainīgs un pat smieklīgs, bet beigās pārtop milzīgā melu mezglojumā. (Uzvārdu Kīns angļu valodā raksta vienādi abās dzimtēs: gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē uzvārds tiek rakstīts kā Keane.) Jaunlaulātā pāra gleznas tiek izstādītas kāda kluba tualetes gaiteņos un apmeklētājus ātri vien piesaista Mārgaretas lielo acu gleznas, bet Valtera ainavu gleznojumi nevienu tā īpaši neinteresē. Daļēji dēļ godkāres, daļēji labu gribēdams, Valters gleznu apbrīnotājiem stāda sevi priekšā kā šo darbu autoru un uzsāk ceļu pretī milzīgai popularitātei un naudas daudzumiem, par kādiem pat pārdrošākajos sapņos nav cerējis.

Foto: Mārgareta Kīna apskata savas gleznas Keane Eyes galerijā, kas atrodas Sanfrancisko. Bildes avots: CBS NEWS

Foto: Mārgareta Kīna apskata savas gleznas Keane Eyes galerijā, kas atrodas Sanfrancisko. Foto avots: CBS NEWS

Otrajā plānā paliek Mārgareta, kas rada savam netalantīgajam vīram gleznas mazā kambarītī, norijot aizvainojuma krupjus un mokot sevi ar pārmetumiem par to, ka naudas dēļ jāmelo ne tikai visai pasaulei, bet arī savai meitai, kura ir Mārgaretas mūza. Katrs, kurš kādreiz ir darījis radošu darbu, noteikti saprot, cik šausmīga sajūta ir tad, kad viņa darbu kā savu prezentē kāds cits, neko nezinot par sajūtām un vēstījumu, kas konkrētajā darbā ielikts. Īsumā sakot, tiek veikta publiska radošā darba izvarošana, bet gleznu pārvēršana plakātos, kas tika atainota filmā, šķita kā sava veida mākslas prostitūcija.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Eimija Adamsa Mārgaretas Kīnas lomā bija vienkārši fantastiska (Zelta Globuss saņemts pelnīti) – viņa skatītājus apbur ar savu biklumu un ļauj emocijas nolasīt no acīm, kuras brīžiem izsaka vairāk nekā tas, ko viņa pasaka vārdos.

Lai arī sākotnēji šķita, ka filma būs saturiski smaga, tad pēc tās noskatīšanās nācās secināt, ka Bērtons to pasniedzis ar neticamu vieglumu, ievijot filmā gana daudz humora, kas ir kā gaisīgs putukrējums šajā rupjmaizes kārtojumā, kurā netrūkst ne melnas maizes, ne skābu dzērveņu. Gaumīga un cieņpilna biogrāfiskā filma par vienu no Tima Bērtona mīļākajām māksliniecēm.

Noskaņai Lanas Del Rejas dziesma Big Eyes.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10