Īsumā par dažiem lieliskiem seriāliem

Blogā iepriekš par saviem favorītiem seriālu pasaulē rakstīju pirms gada un trīs mēnešiem, tāpēc, manuprāt, ir pienācis īstais laiks, lai īsumā pastāstītu jums par dažiem seriāliem, kuri šajā laika posmā laupījuši man miega stundas un likuši man aprīt sēriju pēc sērijas. Ja arī jums kāds no rakstā minētajiem seriāliem liks doties pie miera tikai rīta agrumā, tad nevainojiet mani! Vai arī vainojiet! Būšu priecīgs, ja kādam mani ieteikumi noderēs. 

Mārtijas Noksones veidotais kriminālseriāls Sharp Objects (2018), kura pamatā ir tāda paša nosaukuma Gilianas Flinnas romāns, viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem 2018. gada seriāliem. Tajā stāstīts par žurnālisti Kamillu (Eimija Adamsa), kura atgriežas savā dzimtajā pilsētā, lai veidotu reportāžas par tur notikušajām jaunu meiteņu slepkavībām, kā arī lai stātos aci pret aci ar saviem pagātnes dēmoniem. Gandrīz gadu pēc seriāla noskatīšanās, es joprojām periodiski mēdzu noskatīties seriāla treileri vai paklausos seriāla skaņu celiņu (īpaši grupas The Acid dziesmas), lai kaut tikai sajūtu līmenī atgrieztos tajā meistarīgi samezglotajā un tumši mistiskajā vidē, kuru uzbūrušas Noksone, Flinna un fenomenāli talantīgais aktrišu trio – Eimija Adamsa, Patrīcija Klārksone un Elīza Skanlena. Seriālu droši var skatīties tie, kuriem patika Flinnas grāmata “Neatrodamā” vai tās ekranizācija, kā arī tie, kuriem bail no daudz-sezonu seriāliem, jo Sharp Objects ir tikai viena sezona, ar kuru pilnībā pietiek, lai izstāstītu Kamillas stāstu un atstātu uz skatītājiem neizdzēšamu iespaidu. Un brīdinu – seriāls ir tik neparedzams, ka tas ar nieka trīs vārdiem spēj pagriezt visu kājām gaisā.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Savā 2018. gada lielajā kultūras favorītu rakstā jau minēju, ka Maika Flanigana veidotais seriāls The Haunting of Hill House (2018) ir mans mīļākais pagājušā gada seriāls. Veidojot seriālu, Flanigans iedvesmojies no Šērlijas Džeksones romāna “Spokošanās Kalna mājā”. Kāpēc lietoju vārdu “iedvesmojies”, nevis “ekranizācija”? Jo seriālam ar grāmatu patiesībā ir diezgan maz kā kopīga un vismaz es tos uzskatu par diviem pilnīgi atšķirīgiem stāstiem. Visu cieņu Džeksonei, bet man jāatzīst, ka Flanigana veikums ir galvastiesu pārāks, jo tajā samiksēti vairāki žanri (drāma, mistērija, trilleris, šausmu žanrs), kas The Haunting of Hill House padara tik ļoti īpašu un daudzdimensionālu. Šis seriāls nav tikai izklaide, ar kuru nedaudz pabaidīt sevi, bet tas ir kas daudz dziļāks un nopietnāks. The Haunting of Hill House ir gotisks un aizkustinošs stāsts par Kreinu ģimeni, kura pēc mātes traģiskās bojāejas Kalna mājā sašķeļas: katrs no ģimenes locekļiem ar šo traģēdiju cenšas samierināties savā individuālā veidā. Absolūti nebiju to gaidījis, bet šis kļuva par pirmo šausmu žanra darbu, kurš nedaudz salauza manu sirdi. (Tie, kuri seriālu jau redzējuši, zina, par kura varoņa likteni es runāju.) Labā ziņa seriāla faniem ir tāda, ka jau 2020. gadā pie skatītājiem nonāks seriāla otrā sezona, kuras nosaukums būs The Haunting of Bly Manor, bet tajā vairs nebūs stāstīts par Kreinu ģimeni, jo viņu stāsts jau tika izstāstīts pirmajā sezonā. Otrās sezonas pamatā būs rakstnieka Henrija Džeimsa novele The Turn of the Screw, kuru mierīgi varat paspēt izlasīt līdz seriāla nākamās sezonas sākumam, jo novele ir nieka 96 lapaspuses gara. No tā varam secināt, ka katra sezona tiks veltīta jaunam stāstam, kas ir laba ziņa tiem, kam nepatīk tērēt savu laiku seriāliem, kuru varoņu likteņstāsti ievelkas desmit sezonu garumā. Viss liecina, ka Flanigans ies līdzīgu ceļu kā Raiens Mērfijs ar seriālu “Amerikāņu šausmu stāsts”.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Vai esat kādreiz domājuši par to, kāda izskatīsies tuva nākotne – piemēram, pēc 15 gadiem? Rasela T. Deivisa radītais britu seriāls Years and Years (2019) skatītājiem sniedz ieskatu tajā, kāda tā varētu izskatīties. Un aina nav visai spoža, jo Donalds Tramps atkārtoti tiek ievēlēts ASV prezidenta amatā, mirst Lielbritānijas karaliene Elizabete II, Ķīna rada mākslīgu salu ar militāro bāzi, Krievija pārņem Ukrainu un uzsāk geju vajāšanu, bet Lielbritānijā cīņu par premjera krēslu uzsāk populiste Vivjena Ruka, kuru seriālā atveido šarmantā Emma Tompsone. Years and Years ietilpst kategorijā “drāma ar zinātniskās fantastikas elementiem”, bet šis seriāls ar nieka sešām sērijām skatītājos spēj iedvest tādas šausmas, kādas nespēj radīt pat Hičkoka filmas, jo Deivisa ieskicētā nākotnes vīzija ir ar pirkstu galiem sasniedzama, ļoti reālistiska un absolūti stindzinoša. Deivisa veikums spilgti parāda to, ko valstij un pasaulei kopumā var nodarīt ignorance un populisma atbalstīšana. Par spīti vasaras tveicei, skatoties šo seriālu, man dažbrīd uzmetās zosāda, jo seriāls ne tikai biedēja, bet arī aizkustināja. Daudzi seriālu gardēži apgalvo, ka Years and Years noteikti patiks Black Mirror seriāla faniem, jo tematiski šie abi seriāli ir diezgan līdzīgi.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Stāstot par Maikla Lannena veidoto seriālu Looking (2014-2015), uzreiz gribu brīdināt visus homofobus: ŠIS SERIĀLS NAV DOMĀTS JUMS UN JUMS TAS NEPATIKS! Seriāla galvenie varoņi ir trīs Sanfrancisko dzīvojoši geji, kuri savā dzīvē kaut ko meklē, bet joprojām nav to atraduši. Lannena veikums ir ļoti atklāts, provokatīvs un seksuāli uzlādēts, bet Looking epicentrā galvenokārt ir tēmas, kuras aktuālas jebkuras seksuālās orientācijas cilvēkam, kurš sasniedzis nopietnu vecumu, bet dzīvē joprojām jūtas pazaudējies un īsti neprot veidot veiksmīgas attiecības. Jāatzīst, ka sākumā seriāls man šķita garlaicīgs, bet, kad devu tam otro iespēju, tas ar katru nākamo sēriju kļuva arvien aizraujošāks. Viena no galvenajām šī seriāla panākumu atslēgām noteikti ir aktieru starpā valdošā savstarpējā ķīmija, kas skatītājiem liek noticēt varoņu draudzībai un visam seriālā notiekošajam, kā arī noteikti jāpiemin lieliskais humora un nopietnības balanss. Kritiķi šim seriālam veltījuši galvenokārt pozitīvas atsauksmes un nodēvējuši to par “Sekss un lielpilsēta” geju versiju, bet diemžēl HBO televīzijas kanāls seriāla uzņemšanu pārtrauca uzreiz pēc tā otrās sezonas, pamatojot savu lēmumu ar zemajiem reitingiem. HBO lēmumam sekoja interneta petīcija, kurā Looking fani lūdza seriāla filmēšanu turpināt. Abas puses nonāca pie kompromisa un seriāla trešās sezonas vietā skatītāji 2016. gadā saņēma filmu, kurā tika pabeigti seriāla galveno varoņu stāsti. Lai arī filma šķita nedaudz sasteigta, jo pusotrā stundā tika izstāstīti veselas seriāla sezonas notikumi, tomēr esmu priecīgs, ka Looking varoņu stāsti nepalika karājamies gaisā pēc seriāla otrās sezonas. Filma vismaz radīja pabeigtības sajūtu.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Un kādus lieliskus seriālus jūs esat noskatījušies pēdējā gada laikā? Padalieties komentāros! 

Dažos teikumos par filmām #8

Pateicoties tam, ka lielākā daļa manu iecienīto seriālu līdz pat rudenim devušies pelnītā atpūtā, mans brīvais laiks vairāk tiek veltīts filmām, tāpēc divu mēnešu laikā esmu paspējis noskatīties jau aptuveni divus dučus filmu, no kurām lielākā daļa manā skatāmo filmu sarakstā atradās pat vairākus gadus. Šoreiz ļoti kodolīgi pastāstīšu par piecām jaunām un nosacīti jaunām filmām. 

Nezinu, kā biju palaidis garām Maika Flanigana režisēto šausmu trilleri Hush (2016), bet man prieks, ka, pateicoties Looper YouTube kanālam, uzzināju par tā eksistenci un biju pietiekami ieintriģēts, lai to noskatītos. Filmā stāstīts par kurlu rakstnieci Mediju (Keita Sīgela), kas apmetusies uz dzīvi klusā meža namiņā, kur kādu vakaru viņu apciemo maskā tērpies svešinieks, kurš plāno jauno sievieti nogalināt. Hush režisors un galvenās lomas atveidotāja ir arī filmas scenārija autori, par ko varu viņus tikai un vienīgi slavēt, jo galvenajai varonei piešķirta ne tikai asa reakcija, bet arī spēja izvērtēt rīcības sekas, tādējādi ļaujot šai filmai izvairīties no daudzām trilleriem un šausmu filmām raksturīgajām klišejām. Saturiski svaiga un nervus kutinoša filma. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Džona Krasinska režisēto zinātniskās fantastikas šausmu filmu A Quiet Place (2018) noteikti dzirdējuši gandrīz visi kino gardēži, jo šī filma izpelnījusies ne tikai skatītāju mīlestību un kino kritiķu atzinību, bet arī Saturday Night Live šova parodiju veidotāju uzmanību. Pēc A Quiet Place noskatīšanās varu tikai pievienoties filmas sajūsmināto fanu pūlim, jo Krasinskis kopā ar savu komandu, kurā ietilpst arī viņa sieva Emīlija Blanta, radījis filmu, kura viennozīmīgi kļūs par zinātniskās fantastikas klasiku, jo tajā jūtamas svaigas dvesmas, tā ir pārdomāti veidota un filmas sieviešu lomas uzrakstītas ārkārtīgi spēcīgas, turklāt filmas noslēgums man šķita spridzinošs. Cilvēki, kas šo filmu skatījušies mājās, ne kinoteātrī, ir lieli ieguvēji, jo tās izbaudīšanai ir nepieciešams pilnīgs klusums – pat popkorna kraukšķināšana tās skatīšanās pieredzi var izbojāt. Šī filma ir pierādījums tam, cik daudz skatītājiem var pastāstīt talantīgi aktieri, izmantojot tikai savu ķermeņa valodu un sejas grimases. VĒRTĒJUMS: 9/10

Grega Berlanti režisētā romantiskā pusaudžu komēdija Love, Simon (2018), kuras pamatā ir Bekijas Albērtalli grāmata Simon vs. Homo Sapiens Agenda, ārzemēs tika plaši izreklamēta vēl ilgi pirms tā nonāca uz kinoteātru ekrāniem, tāpēc īsti nezināju, ko gaidīt – iespējams, plaši izreklamētu vilšanos. Jāatzīst, ka pārāk lielas cerības neloloju, jo grāmata manī sajūsmu neradīja: tās ideja šķita laba, bet tās realizācija vāja. Kad filma beidzot nonāca uz kinoteātru ekrāniem, pār to gāzās sajūsmas lavīna, jo ekranizācija pārspēja grāmatu, turklāt ļoti nozīmīgs ir fakts, ka Love, Simon ir pirmā romantiskā pusaudžu LGBT filma, kuru veidojusi viena no “Lielā sešinieka” (Big Six) Holivudas filmu studijām. Niks Robinsons, kurš filmā atveido galveno lomu, ir aktieris, kura vārdu vērts iegaumēt, jo Saimona lomu viņš iznesa izcili, turklāt viņš arvien biežāk parādās galvenajās lomās lielos Holivudas projektos, kas liek domāt, ka aktierim slavas virsotne vēl tikai priekšā. Love, Simon ir viens no retajiem gadījumiem, kad filma ir vismaz uz pusi labāka par grāmatu, kura ir tās pamatā. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Benija un Džoša Safdiju režisētā krimināldrāma Good Time (2017), kurā galvenās lomas atveido Roberts Patinsons un pats Benijs Safdijs, bieži tiek nosaukta kā viena no 2017. gada labākajām filmām, kura palikusi nepelnīti nenovērtēta. Filmas darbība norisinās lielākoties vienas diennakts laika nogrieznī, kurā Patinsona atveidotais varonis kopā ar savu garīgi atpalikušo brāli (Benijs Safdijs) veic laupīšanu, pēc kuras Safdija varonis tiek apcietināts, tāpēc viņa brālis, kurš palicis uz brīvām kājām, dara visu iespējamo, lai savu līdzzinātāju izpestītu no cietuma. Ir patiesa bauda šo filmu skatīties, jo tās notikumi ir spraigi un tās vizuālajiem risinājumiem piemīt ļoti izteikts klasiskā kino šarms. Par spīti tam, ka Good Time nebija nekāds kases grāvējs, ar savu lomu filmā Patinsons ir pierādījis to, ka kādreiz varētu pretendēt arī uz “Oskara” nomināciju, kā arī nelielie filmas ienākumi nemaina faktu, ka filma ir augstas kvalitātes darbs. VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Lai nebūtu tā, ka viss ir tikai skaisti un rožaini, sarakstā iekļāvu arī vienu filmu, par kuru man pat vienu uzslavu ir grūti atrast. Džefa Vadlova režisētā šausmu filma Truth or Dare (2018) man sākotnēji šķita diezgan interesants projekts, jo filma rotaļājās ar ideju par nolādētu “patiesība vai risks” spēles variantu, kurā dalībniekam jāmirst, ja viņš nesaka patiesību vai neizpilda izaicinājumu. Diemžēl Vadlova veikums neattaisnoja pat pašu pieticīgāko skatītāju cerības, jo tajā vājš ir ne tikai režisora un scenārija autora darbs, bet arī aktieru sniegums, kas skatītājiem liek izjust gandrīz pilnīgu vienaldzību par to, kurš no filmas varoņiem mirs nākamais. Skatoties Truth or Dare, brīžiem pieķēru sevi smejamies un tas nebija tāpēc, ka filmā iekļautie joki būtu smieklīgi, bet gan tāpēc, ka filmas sižets brīžiem ir līdz absurdumam smieklīgs. Skumjākais ir tas, ka filma pat nav izklaidējoša. VĒRTĒJUMS: 3/10

Vai esi kādu no šīm filmām noskatījies? Varbūt vari ieteikt, kuras filmas man noskatīties un iekļaut nākamajā “Dažos teikumos par filmām” rakstā? Atsauksmes un ierosinājumus raksti komentāros!