Autors: Dainis Gžibovskis

www.twitter.com/DGFelton

Sauc mani savā vārdā


Viena no 2017. gadā visvairāk apspriestajām filmām pavisam noteikti bija Lukas Gvadanjīno režisētā “Sauc mani savā vārdā” (Call Me by Your Name), kuras pamatā ir rakstnieka Andrē Asimana tāda paša nosaukuma romāns. 

Atceros, ka dienā, kad uzzināju, ka tiks ekranizēta A. Asimana grāmata Call Me by Your Name, nodomāju, ka tā ir liela uzdrīkstēšanās no režisora puses, un pie vainas nebija grāmatā iekļautie temati, kas 21. gadsimta literatūrā un kino jau sen vairs neskaitās skandalozi, bet gan tas, ka grāmata vairāk ir par sajūtām, ne par notikumiem, tāpēc kustīgajās bildēs grūti pārvēršama. 2007. gadā, kad grāmata tika izdota, tā nokļuva New York Times, San Francisco Chronicle, Washington Post, Chicago Tribune un Seattle Times gada labāko grāmatu sarakstos, bet es līdz tās lasīšanai nonācu tikai 2015. gadā un jāatzīst, ka nebiju par to sajūsmā. Jā, grāmata ir ļoti meistarīgi sarakstīta un tās varoņi ir ļoti dzīvi, bet dažbrīd rakstītais mani garlaikoja, tāpēc arī uz filmu neliku pārāk lielas cerības. Tā tas bija līdz brīdim, kad sākās komplimentu lavīna, kura vēlās “Sauc mani savā vārdā” ekranizācijas virzienā un šī lavīna turpinās joprojām, solot aizstumt filmu līdz pat “Oskariem”

Filmas darbība norisinās 1983. gada Ziemeļitālijā, kur kādā skaistā lauku villā satiekas septiņpadsmit gadus vecais Elio (Timotejs Šalamets) un par viņu krietni vecākais Olivers (Ārmijs Hamers), kurš ieradies Itālijā, lai strādātu pie akadēmiska pētījuma un pildītu Elio tēva asistenta pienākumus. (Grāmatā minēts, ka Olivers ir 24 gadus vecs, bet filmā Hamera atveidotais varonis atstāj trīsdesmitgadnieka iespaidu.) Filmas sākumā abu galveno varoņu starpā valda spriedze un šķiet, ka viņiem ir diezgan labs topošo ienaidnieku potenciāls, bet, turpinot pamazām atšķetināt sižetu, atklājas, ka aiz spriedzes slēpjas savstarpējas simpātijas, kuras abi centušies slēpt. Elio, apzinoties savu seksualitāti, izjūt gan bailes, gan dažbrīd riebumu pret sevi, bet Olivers, baidoties no sabiedrības attieksmes un tā, ka varētu jauniņo Elio samaitāt, nesekmīgi cenšas pretoties pievilkšanās spēkam, kas saista viņu un Elio. Skatoties filmu, noteikti jāņem vērā, ka runa ir par astoņdesmitajiem gadiem, ne par divdesmit pirmo gadsimtu.

Foto: Kadrs no filmas.

Gvadanjīno režija šajā filmā ir tik brīnišķīga, ka pēc “Sauc mani savā vārdā” noskatīšanās rodas vēlme noskatīties katru viņa režisēto filmu. Ekranizēt grūti ekranizējamu grāmatu, turklāt panākt, ka filma ir daudz labāka par grāmatu – tas, manuprāt, ir izcilības rādītājs. Runājot par aktieriem, jāsaka, ka biju ļoti patīkami pārsteigts. Hameru esmu redzējis nelielā lomā M. Čerija seriālā “Bīstamās mājsaimnieces” un Toma Forda 2016. gada filmā “Nakts dzīvnieki”, bet Šalamets man bija jaunatklājums, jo par viņu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Mazpazīstamu aktieru izvēle nākusi filmai par labu, jo skatītāji visu uzmanību var veltīt smeldzīgajam stāstam un lieliskajam filmas veidotāju darbam. Nav tāda aktiera, kura veikums šajā filmā būtu vērtējams kā vājš vai pat viduvējs, bet īpaši gribu izcelt 22 gadus veco Šalametu, kuram par savu sniegumu pelnīti tiek prognozēta pat “Oskara” nominācija. Neatkarīgi no tā, vai Amerikas Kinoakadēmija Šalametu pagodinās ar nomināciju vai nē, viens ir skaidrs – par viņu tuvāko gadu laikā mēs dzirdēsim daudz un bieži. Pieminēšanas vēta noteikti ir arī aina ar Elio tēva (Maikls Stūlbergs) monologu, kura izpelnījusies daudzu kinokritiķu slavas dziesmas.

Foto: Kadrs no filmas.

“Sauc mani savā vārdā” ir lēna filma, kas dažus skatītājus varētu garlaikot, bet šis nesasteigtais stāstījums rada sajūtu, ka tu esi šo filmu nevis noskatījies, bet piedzīvojis. Gvadanjīno nav izmantojis tradicionālo filmu uzbūves shēmu, kurā ir labie un ļaunie varoņi, viss ir saplānots līdz pēdējai sekundei un stāsta varoņiem jāatrisina milzīga problēma, cīnoties pret kādu konkrētu ļaunumu, un tieši tas padara šo filmu tik īpašu. Filmas režisors izvairījies arī no atklātu seksa ainu (konkrēti starp Elio un Oliveru) iekļaušanas filmā, kas, manuprāt, ir ļoti pareizs solis, jo tādējādi tiek paspilgtināta filmas varoņu starpā valdošo jūtu tīrība, kā arī skatītājiem “Sauc mani savā vārdā” ir vieglāk uztvert kā filmu, kuras robežas sniedzas daudz tālāk par LGBT tēmām. Šī filma ir par pirmās mīlestības radītajām sāpēm, pieaugšanu, laimes upurēšanu sabiedrībā noteikto normu vārdā, vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām, kā arī par savas seksualitātes apzināšanos, iepazīšanu un pieņemšanu.

Starp filmu un grāmatu ir daudz atšķirību, bet stāsta kodols no grāmatas ir veiksmīgi pārnests uz lielajiem ekrāniem. Viskrasāk atšķiras filmas un grāmatas beigas, jo grāmatas noslēgums aizsniedzas līdz pat divdesmit pirmā gadsimta sākumam, kamēr filmas noslēgums norisinās neilgi pēc 1983. gada vasaras. Par spīti tam, ka grāmatas noslēgums ir gana saldsērīgs, filmas beigu versija to pārspēj un, pateicoties Šalameta sniegumam un Sufjana Stīvensa skaistajai mūzikai, to vēl ilgi nav iespējams izmest no galvas.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

Advertisements

Dažos teikumos par filmām #6


Tuvojoties Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai, esmu noskatījies daudz filmu un šķiet, ka vismaz dažas no tām varētu tikt pagodinātas ar “Oskara” nominācijām. Šoreiz īsumā par piecām filmām, kuras visspilgtāk iespiedušās atmiņā. 

Endija Mušeti veidotā filma It (2017), kas ir Stīvena Kinga romāna “Tas” ekranizācija, ir viens no tiem ļoti retajiem gadījumiem, kad filma pārspēj grāmatu. Kad uzzināju par atkārtotu pieminētā romāna ekranizāciju, neko daudz no tās negaidīju, jo Kinga romānu ekranizācijas ļoti bieži ir draņķīgas un sacerēties uz ko izcilu būtu patiešām muļķīgi, bet tad tika publiskoti pirmie traileri un vēlāk uz kinoteātru ekrāniem parādījās filma, par kuru pat mani skeptiskākie draugi bija sajūsmā. Bija lietas, kas filmā man nepatika (īpaši absurdā aina ar akmeņu kauju), bet jauno aktieru un Bila Skarsgārda sniegums bija apbrīnas vērts, turklāt filmā nebija ne miņas no liekvārdības, kas grāmatā tik ļoti mani garlaikoja. VĒRTĒJUMS:8,5/10

Deivida Gordona Grīna režisētā biogrāfiskā drāma Stronger (2017), kurā stāstīts par Džefu Baumanu (Džeiks Džilenhols), kurš 2013. gada Bostonas maratona teroraktā zaudēja abas kājas, bija viena no manām pagājušā gada gaidītākajām filmām. Un tā man nelika vilties, jo Džilenhols jau atkal pierādīja, ka ir patiešām izcils un, manuprāt, pietiekami nenovērtēts aktieris, kurš kādreiz būtu pelnījis ne tikai “Oskara” nomināciju, bet arī pašu zeltīto statueti. Viņa emocionālais un līdz sīkumiem izjustais sniegums šajā filmā ir patiešām aizkustinošs un brīžiem pat liek uzmesties zosādai. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Grētas Gērvigas režisēto filmu Lady Bird (2017) īpaši aktīvi runā tieši kinokritiķi un citi filmu industrijas pazinēji un darboņi, tāpēc pieļauju, ka Gērvigas veikumam neizpaliks arī Amerikas Kinoakadēmijas uzmanība. Jāsaka godīgi, ka pēc visas tās sajūsmas lavīnas no filmas biju gaidījis ko vairāk, bet pēc Lady Bird noskatīšanās nepameta sajūta, ka šī varētu būt viena no 2017. gada pārvērtētākajām filmām. Nenoliedzams ir fakts, ka meitas (Šērša Ronana) un mātes (Lorija Metkalfa) attiecības filmā atainotas ārkārtīgi meistarīgi, bet joprojām vaicāju sev: “Vai šī patiešām ir kas vairāk par augstas kvalitātes drāmu, kurā stāstīts par pieaugšanu?!” VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Arī Kristofera Nolana režisētā kara drāma Dunkirk (2017) ir viena no tām filmām, par kuru aizgājušā gadā tika runāts ārkārtīgi daudz un uzslavu tai netrūka ne no kinokritiķu puses, ne no kinoteātru apmeklētāju puses. Vēsturi pārāk smalki nepārzinu, tāpēc pirms filmas skatīšanās nedaudz palasīju, kas tad Otrā pasaules kara laikā notika Dankērkā, bet beigās izrādījās, ka būtu spējis filmu saprast arī bez priekšzināšanām, jo uzsvars tajā likts ne uz vēsturiskiem datumiem, bet gan uz kara radītajām šausmām un cilvēcisko vērtību saglabāšanu kara laikā. Nolana darbs ir tik filigrāns, ka to nav iespējams pienācīgi aprakstīt dažos teikumos, bet noteikti jāpiemin filmas beigu daļā redzamā aina ar Tomu Hārdiju, kas ir patiesi iespaidīga. Patīkams pārsteigums bija arī dziedātājs Harijs Stailzs, no kura noteikti nebiju gaidījis tik labu sniegumu. VĒRTĒJUMS: 9/10 

Mārtina Makdonaha režisētā melnā komēdija/drāma Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (2017) pavisam noteikti ir viens no lielākajiem pagājušā gada pārsteigumiem kino pasaulē, jo neko daudz par filmu nebiju dzirdējis, bet, kad to noskatījos, vēl ilgi nespēju to aizmirst. Filmā stāstīts par māti (Frānsisa Makdormanda), kuras meita tikusi izvarota un nogalināta. Nespējot rast mieru par to, ka meitas slepkavas joprojām nav atrasti, sieviete uzstāda trīs plakātus ceļa malā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību policijas bezdarbībai. Īsti nesimpatizēja pāris pārmērīgi stereotipizētie tēli, bet priecēja melnais humors, ar kuru tika atšķaidīts ļoti nopietnais filmas temats, kā arī Makdormandas fenomenālais sniegums. Filmā veiksmīgi atainots atriebes, dusmu un naida postošais spēks, kurš neko neatrisina, bet tikai rada jaunas dusmas un naidu, sagraužot cilvēku no iekšienes. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kura no filmām, kuru līdz šim esi redzējis, Tavuprāt, būtu pelnījusi Amerikas Kinoakadēmijas uzmanību un “Oskara” nominācijas? Pastāsti komentāros! 

Nometot akmeni, kas velk dzelmē


Sev mīļa autora grāmatas iznākšana vienmēr ir nelieli svētki, bet, ja grāmata tiek izdota tieši tavā dzimšanas dienā, tad tie jau ir dubultsvētki. Kad 2017. gada 4. maijā pie lasītājiem nonāca rakstnieka Patrika Nesa jauniešu romāns Release, šādi dubultsvētki bija man, jo Ness ir radījis manu 2015. gada subjektīvo favorīti “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, 2017. gada mīļāko grāmatu More Than This, kā arī lielisko “Haosa spēles” triloģiju. 

Manu prieku par dzimšanas dienas “dāvanu” ātri vien aizēnoja internetā atrodamās atsauksmes, kurās Nesa darbu cienītāji vēstīja, ka Release ir autora karjerā līdz šim vājākais darbs. Protams, par šādu runu patiesumu var pārliecināties tikai vienā veidā – izlasot grāmatu!

Kas tad slēpjas aiz Release nosaukuma? Grāmatā stāstīts par vienu dienu septiņpadsmit gadus vecā Adama Torna dzīvē, kurā viss kūleņo un līkumo gluži kā amerikāņu kalniņos: puiša pirmā nopietnā mīlestība rīko atvadu ballīti; Adama vecākais brālis paziņo, ka drīzumā kļūs par tēvu; Adama priekšnieks, draudot ar atlaišanu, liek puisim ar viņu pārgulēt; puiša labākā draudzene paziņo, ka drīzumā pārcelsies uz Eiropu. Tomēr tas vēl nav pats trakākais, jo, kamēr Adama pasaule jūk un brūk, tikmēr starp cilvēkiem nonākusi mistiska radība, kura var atnest pavisam reālu pasaules galu.

Pateicoties grāmatas īsajām nodaļām un daudzajām tukšajām lapaspusēm, lasīšanas process bija raits un es to patiešām izbaudīju, tomēr grāmata šķita tik viduvēja, ka nākamgad ap šo pašu laiku noteikti būšu aizmirsis, ka to vispār esmu lasījis. Iespējams, vilšanās būtu mazāka, ja Release autors nebūtu Patriks Ness, kurš vairāku gadu garumā lasītājus lutinājis ar patiešām izciliem un oriģināliem darbiem. Zinot, uz ko spējīgs Ness, Release ož pēc pamatīgas haltūras.

“Everything was always so clear in books and movies. Everyone always knew their reasons. But real life was such a mess.”

Foto: @dgfelton

Grāmata nemitīgi manī radīja dalītas izjūtas, jo patika uzmanības pievēršana kristietības dubultajām morālēm (piemēram, mīlestības sludināšana, bet nespēja mīlēt atšķirīgo), bet kaitināja Adama vecāki, kuri bija īsta klišeju esence (homofobiski, ne pārāk inteliģenti kristieši, kas nespēj mīlēt savu homoseksuālo dēlu). Jā, par tādiem kristiešiem dzirdēts arī reālajā dzīvē, bet šī klišeja tieši literatūrā un kino ir tik ļoti novazāta, ka sāk kļūt apnicīga, turklāt nepiestāv Nesam, kurš parasti prot atrast daudz svaigākas idejas. Ievērības cienīgāks šķita grāmatā iekļautais temats par upuru vainošanu, kas īpaši aktuāls tieši pēdējā gada laikā, kad seksuālu noziegumu upuri (arī vīrieši) runā par noziegumiem, kas pret viņiem pastrādāti.

“Maybe hearts don’t ever stop breaking once broken. Maybe they just keep on beating, until they’re broken again, and then they keep on beating still.”

Grāmatai ir divas sižeta līnijas: viena, kuras galvenais varonis ir Adams, un otra, kuras galvenā varone ir Karaliene, kura iemiesojusies nesen nogalinātas meitenes ķermenī. Gandrīz visa romāna garumā šīs sižeta līnijas nekrustojas, tomēr pat tad, kad tās uz pavisam īsu brīdi satiekas, nerodas pārliecība par to, ka paranormālā sižeta līnija patiešām ir nepieciešama un piešķir grāmatai papildus vērtību.

Patika stāsta doma, ka mums kaut kas ir jāpalaiž vaļā, lai mēs piedzīvotu atbrīvošanu un varētu turpināt dzīvot. Vērtējot visu kopumā, jāsaka, ka Release vairāk atgādina nevis romānu, bet garstāstu, kurš apaudzēts ar daudzām nevajadzīgām detaļām, bet patiesi svarīgajām lietām veltīta pārāk maza uzmanība. Ja autors nebūtu tik ļoti pieķēries iecerei, ka visam jānotiek vienas dienas laikā, iespējams, no šīs idejas būtu sanācis kas daudz labāks, bet lieliski apzinos, ka no ieceres Ness nav atteicies, lai  lasītājiem parādītu to, cik daudz kas var mainīties cilvēka dzīvē ļoti īsā laika nogrieznī.

“Is it not a shame that we must wait until the end of the world for all boundaries to fall?”

VĒRTĒJUMS: 6/10

Subjektīvs atskats uz 2017. gada labākajiem albumiem


2017. gads bija gads, kurā literatūru noliku otrajā plānā un lielāko daļu uzmanības savā brīvajā laikā veltīju filmām, seriāliem, rakstīšanai un, protams, mūzikai, jo bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama. Šis gads mūzikas lauciņā bija patiešām brīnišķīgs, tāpēc katra gada mēnesim esmu izvēlējies vienu albumu – favorītu, kuru tajā mēnesī klausījos visaktīvāk. 

JANVĀRIS: Britu indie grupas Aquilo debijas albums Silhouettes,  kurš pie klausītājiem nonāca 2017. gada 27. janvārī, manas simpātijas iekaroja jau tad, kad tas vēl nemaz nebija iznācis, jo singli, kas tika izdoti pirms 27. janvāra, lika nojaust, ka albums būs kaut kas patiešām ļoti īpašs. Un nojautas izrādījās pamatotas, jo Aquilo debijas albuma dziesmām piemīt spēcīgs miers, kas pārņem klausītāju savā varā un aizved pa atmiņu takām.

FEBRUĀRIS: Tā kā februārī netika izdots neviens albums, kuru uzskatītu par vienu no saviem gada favorītiem, tad mēneša albuma titulu piešķīru 2016. gada 21. oktobrī iznākušajam rokgrupas The Pretty Reckless trešajam studijas albumam Who You Selling For. Arī šajā albumā grupas soliste Teilore Momsena joprojām koķetē ar tēmām par elli un dvēseles pārdošanu, bet grupas mūzika ieguvusi lielāku brieduma pakāpi un atgādina kaut ko no old school rokgrupu gabaliem.

MARTS: 2017. gada 3. martā pie klausītājiem nonāca dziedātāja Eda Šīrana trešais studijas albums ÷, kurš lauza rekordus, skanēja gandrīz pilnīgi visur un pārņēma mūzikas topus tā, ka vadošajā desmitniekā bija atrodamas tikai dziesmas no šī albuma. Eds zina, kā radīt komerciāli veiksmīgas dziesmas un šo formulu viņš izmantojis arī strādājot pie šī albuma radīšanas. Tikai ar albumiem, kas izpelnās milzīgu popularitāti, parasti notiek viena ne pārāk laba lieta – tie tik ļoti tiek griezti pa riņķi, ka vienā mirklī tie ļoooti apnīk.

APRĪLIS: Tā kā aprīlis man palika bez mēneša albuma, tad aprīlim izvēlējos vienu no maijā iznākušajiem albumiem. Amerikāņu repera Logic trešais studijas albums Everybody pie klausītājiem nonāca 2017. gada 5. maijā un īpašu uzmanību tas izpelnījās, pateicoties singlam 1-800-273-8255, kurā runāts par cilvēkiem, kas vēlas šķirties no dzīves. Pasaulē, kurā vairums reperu dzied par vieglas uzvedības sievietēm, naudu un dārgiem auto, ir ārkārtīgi patīkami redzēt un dzirdēt tādus izpildītājus kā Logic, kas savām dziesmām izvēlas jēgpilnus tematus, kuri rada izmaiņas sabiedrībā un iedrošina uz pārmaiņām miljoniem cilvēku visā pasaulē.

MAIJS: Amerikāņu poproka grupas Paramore piekto studijas albumu After Laughter, kurš klausītāju vērtējumam tika nodots 2017. gada 12. maijā, pavisam noteikti esmu klausījies biežāk nekā jebkuru citu šajā topā iekļauto albumu. Daudzus grupas fanus pārsteidza Paramore jaunais skanējums, kuru grupas soliste Heilija Viljamsa raksturo ar frāzi “raudi cītīgi, dejo cītīgāk”, jo albumā depresīvi teksti sakausēti ar dzīvespriecīgu instrumentālo pavadījumu. Savu salauzto sirdi Heilija kopā ar grupas biedriem pārvērtusi mākslā un radījusi albumu, kurā atrodamas atsauces uz astoņdesmito gadu populāro mūziku.

JŪNIJS: Angļu dziedātājas Duas Lipas debijas albums Dua Lipa, kurš tika izdots 2017. gada 2. jūnijā, viennozīmīgi ir mans gada lielākais guilty pleasure mūzikā, par kuru patiesībā nekādu vainas izjūtu nejūtu, jo kurš gan šī gada laikā nav dungojis rindiņu “I’ve got new rules, I count ’em” no Duas līdz šīm populārākās dziesmas New Rules?! Gandrīz visas albuma dziesmas ir ārkārtīgi lipīgas un dziedātājas debijas platē atrodams pat duets ar Coldplay solistu Krisu Mārtinu, bet, manuprāt, lielu lomu Duas popularitātē spēlē arī tas, ka dziedātāja ir ļoti piezemēta un ārkārtīgi jauka gan pret faniem, gan pret savu komandu.

JŪLIJS: Amerikāņu dziedātājas SZA unikālo balsi iemīlēju jau tad, kad to pirmoreiz dzirdēju barbadosiešu dziedātājas Riannas dziesmā Consideration. Tolaik par SZA bija dzirdējis tikai retais, bet kopš 2017. gada 9. jūnija, kad dziedātāja izdeva savu debijas studijas albumu Ctrl, viss ir mainījies un viņa kļuvusi par vienu no gada aktuālākajām jaunajām māksliniecēm. SZA balsij ir šarms, kāds piemita aizgājušo desmitgažu soulmūzikas dziedātājām, un viņa šo dāvanu liek lietā, radot patiešām lieliskas RnB dziesmas, kuras vienkārši ir neiespējami noklausīties tikai vienreiz.

AUGUSTS: Amerikāņu rokgrupas PVRIS otrais studijas albums All We Know of Heaven, All We Need of Hell, kurš pie klausītājiem nonāca 2017. gada 25. augustā, man bija viens no patīkamākajiem atklājumiem, jo līdz pat augusta sākumam par šo grupu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Albums ir vokāli, instrumentāli un saturiski spēcīgs – tajā saklausāma tāda kā pieradināta agresija, kura nav nogurdinoša, bet vienlaicīgi nav arī pārāk pieklusināta. Ne velti albuma nosaukumā minētas debesis un elle, jo šis albums ir kaut kas pa vidu abiem – dievišķi skaists un ellīgi sāpīgs.

SEPTEMBRIS: Mailiju Sairusu var mīlēt vai ienīst, jo šī amerikāņu dziedātāja reti kuru cilvēku pēdējo gadu laikā atstājusi vienaldzīgu, bet, šķiet, ka, izdodot savu sesto studijas albumu Younger Now, kurš iznāca 2017. gada 29. septembrī, Mailija atgriezusies pie savām kantrī mūzikas saknēm un padarījusi savu tēlu daudz mierīgāku, brīžiem pat nedaudz vecmodīgu. Younger Now viennozīmīgi nepārspēs 2013. gadā izdotā albuma Bangerz milzīgo popularitāti, bet tas nekādā ziņā nemaina faktu, ka šogad izdotais albums ir patiešām ļoti kvalitatīvs un tajā iekļautās dziesmas ir uzlādētas ar pamatīgu pozitīvisma devu.

OKTOBRIS: Amerikāņu grupas Bleachers otrais albums Gone Now, kurš tika izdots 2017. gada 2. jūnijā, apvieno sevī divpadsmit dziesmas, kuras varu iztēloties skanam kādā ballītes ainā indie filmā. No manas mutes tas noteikti ir kompliments, jo man patīk indie filmas un nestandarta ballīšu mūzika. Albums ne tuvu nav perfekts, bet es to patiešām izbaudīju un dziesmas Hate That You Know Me un Don’t Take the Money gandrīz nekad nespēju noklausīties tikai vienreiz.

NOVEMBRIS: 2017. gada 3. novembrī pie mūzikas mīļotājiem nonāca britu dziedātāja Sema Smita otrais studijas albums The Thrill of It Allkurš izpelnījās dažādas atsauksmes, jo ir arī tādi mūzikas kritiķi, kas uzskata, ka Sems spēj radīt tikai viduvējas balādes un panākumus viņam nodrošina savdabīgā un ļoti spēcīgā balss. Jāatzīst, ka, klausoties The Thrill of It All, nekādus īpašos pārsteigumus nesagaidīju, bet, skatoties no otras puses, izpalika arī nepatīkami pārsteigumi un klausītāji saņēma veco labo Semu Smitu. Īpaši gribētu izcelt albuma fenomenālāko dziesmu No Peace, kurā Sems apvienojies duetā ar jauno dziedātāju YEBBA.

DECEMBRIS: Svinot sava piektā studijas albuma The Con desmito gadadienu, kanādiešu indie roka duets Tegan and Sara nolēma 2017. gada 10. oktobrī albumu izdot atkārtoti – šoreiz kā labi zināmo dziesmu kaverversiju albumu, kurā dzirdamas duetam mīļu mūziķu versijas par The Con albuma dziesmām. The Con X: Covers ir ļoti daudzveidīgs albums, jo tajā dzirdamas PVRIS, Bleachers, Sindijas Lauperes, CHVRCHES, Grimes, Paramore solistes Heilijas Viljamsas un citu grupu un dziedātāju versijas par The Con albumā iekļautajām dziesmām, no kurām vairākas pat pārspēj oriģinālu. (Burn Your Life Down Bleachers izpildījumā un Nineteen Heilijas izpildījumā man lika uzmesties zosādai un skriet skudriņām.)

Un kādu mūziku tu klausījies 2017. gadā? Kādi ir tavi favorīti un atklājumi mūzikā? 

Hygge jeb dāņu laimes noslēpums


Daudzos pētījumos par dažādu tautu laimes līmeni dāņi jau daudzu gadu garumā ieņēmuši vadošas vietas: 2012. gadā – 1. vieta; 2013. gadā – 1. vieta; 2015. gadā – 3. vieta; 2016. gadā – 1. vieta. (Pasaules laimes indeksa ziņojuma dati.) Kā tas nākas, ka valstī, kurā gada lielāko daļu valda drēgnums un tumsa, dzīvo pasaulē laimīgākie cilvēki? Varbūt hygge ir atbilde?! 

Grāmatu “Mazā hygge grāmata” sarakstījis Meiks Vikings, kurš ir Kopenhāgenas Laimes pētniecības institūta vadītājs, tāpēc grūti iedomāties kādu, kas par dāņu laimes atslēgu zinātu vairāk. Vārdu “hygge” ir grūti iztulkot, bet tas ir kaut kas līdzīgs omulībai, turklāt hygge ir kļuvis tik populārs, ka tas ir visur – apskatot grāmatu piedāvājumu interneta grāmatnīcās, var atrast hygge recepšu grāmatas, hygge brīvdienu grāmatas, hygge krāsojamās grāmatas, hygge spēļu grāmatas un pat hygge adījumu grāmatas. Tieši tik plaša ir šī vārda nozīme, tāpēc “omulība” noteikti neaptver visas tās tēmas un sajūtas, kuras sevī ietver šis nedaudz savādais vārds.

Jau pašā grāmatas sākumā Vikings (vai vispār mēdz būt vēl skandināviskāks uzvārds?!) lasītājiem izskaidro hygge vārda nozīmi, kā arī sniedz nelielu, bet ļoti saistošu ieskatu ne tikai dāņu, bet arī citu tautu valodu īpatnībās un vārdos, kurus ir grūti iztulkot vai paskaidrot tiem, kam šī valoda nav dzimtā. Uzreiz gan jāpiemin, ka stāstījums nav sauss un garlaicīgs, jo Vikings neieslīgst liekās detaļās un rakstīto brīžiem atsvaidzina ar labu humora devu. Grāmatā var sasmelties idejas pasākumiem, interjeram, maltītēm, garderobei, veselībai, ceļojumam uz Dāniju, dekorācijām un daudz kam citam.

“Tā kā dāņiem patīk sveces, koka izstrādājumi un citi viegli uzliesmojoši priekšmeti, nav brīnums, ka Kopenhāgena vairākas reizes ir nodegusi līdz pamatiem.”

“Dānijā visi ģērbjas melnā. Jūsu mērķis ir izskatīties tā, lai iederētos Karla Lāgerfelda bērēs: stilīgi, bet vienkrāsaini.”

“Mazā hygge grāmata” ir ļoti daudzpusīga un, kas nav mazsvarīgi, tā ir ļoti tuva latviešu mentalitātei, kā arī ļauj baudīt hygge katram, jo viens no dāņu laimes pamatnosacījumiem ir tāds, ka lietas, kas liek justies hyggelig, nemaksā dārgi un reizēm tās nemaksā neko. Dārgas un ekskluzīvas lietas visbiežāk neatbilst hygge būtībai.

“Mūsdienās viens no iemesliem, kāpēc mums patīk sēdēt šajos omulīgajos kaktiņos, varētu būt apziņa, ka jūtamies drošībā – skats, kas paveras uz citu istabu vai ielu, sniedz mums priekšrocības pamanīt jebkādas potenciālās briesmas.”

Protams, lasot šo grāmatu, katrs pieķers sevi pie domas, ka dāņiem viegli justies laimīgiem, jo, kā pats autors raksta: “…bez 5 nedēļas gara apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma vēl ir arī salīdzinoši īsa darba nedēļa, bezmaksas veselības aprūpe un augstskolas izglītība.”, autors arī necenšas noliegt, ka naudai ir zināma ietekme uz laimi: “Protams, ja nevarat atļauties nopirkt pārtiku, nauda ir būtiska, bet, ja necīnāties ar trūkumu vai necenšaties savilkt galus kopā, 100 mārciņas mēnesī neko nemainīs, ja runa ir par laimi.” Kā jau iepriekš rakstīju, lai justos hyggelig, nav nepieciešami lieli naudas līdzekļi, reizēm pietiek ar to, ka ļaujam sev izbaudīt nedaudz bērnišķīgas aktivitātes, jo, lai arī cik veci mēs būtu, vizināšanās ar ragaviņām vai galda spēles jebkurā vecumā sniedz prieku un naudas ieguldījumus neprasa.

“…mēs jūtamies laimīgāki, kad iesaistāmies aizraujošās atpūtas aktivitātēs. Viena no pieaugušo cilvēku problēmām ir tā, ka mēs pārāk daudz koncentrējamies uz darbības rezultātu. Mēs strādājam, lai nopelnītu naudu. Ejam uz sporta zāli, lai zaudētu svaru. Pavadām laiku kopā ar cilvēkiem, lai veidotu sakarus un virzītu tālāk savu karjeru. Kāpēc mēs nedarām kaut ko tikai prieka pēc?”

“Mazā hygge grāmata” ir ļoti nomierinoša lasāmviela, kas iedvesmo un liek justies ļoti hyggelig, jo autors lasītājiem atgādina šķietami pašsaprotamas lietas, par kurām justies pateicīgiem, kā arī apstiprina to, ka tev nevajag dārgu auto, pārsimts kvadrātmetru lielu penthausu un Moet šampanieti ūdens vietā, lai justos laimīgi. Šī ir grāmata, kas liek lasītājam justies labi, turklāt grāmatas tehniskais izpildījums un vizuālais noformējums ir absolūta meistarklase – viennozīmīgi skaistākā un gaumīgākā grāmata, kādu šogad nācies turēt rokās.

Cilvēkiem, kas mājīgumu, ģimeniskumu un omulību tur augstā cieņā, šī grāmata būs ideāla dāvana, ar kuru būs grūti aizšaut garām.

“Šis ir hygge gadalaiks. Pieaug sveču un saldumu patēriņš, kā arī ĶMI (ķermeņa masas indekss).”

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Sintija Zariņa.

Bibliotekārs: pasaulē bīstamākā profesija


Kad pirmoreiz turēju savās rokās Skota Hokinsa debijas romānu “Ogļu kalna bibliotēka”, nezināju, ko no grāmatas gaidīt, jo bibliotekārs noteikti nav vārda “aizraujošs” sinonīms, bet literatūras blogeri atsauksmes par šo grāmatu rakstījuši piesardzīgi, lai netīšām nepadalītos ar kādu maitekli. Lai uzzinātu, par ko tad Hokinsu tā slavē, ķēros klāt lasīšanai. 

Grāmatas galvenie varoņi ir trīsdesmit gadu slieksni pārkāpuši bibliotekāri, kuri apgūst kādu no divpadsmit Bibliotēkas katalogiem – grāmatas galvenās varones Karolīnas katalogs ir valodas, bet citiem Tēva bērniem tie ir dzīvnieki, mirušo pasaule, karošana u. c. Bibliotekāru dzīve nekad nav bijusi mierīga, bet lietu kārtība vēl vairāk sašķobās, kad pazūd Tēvs un visiem viņa bērniem nākas viņu meklēt, jo pēc Tēva pazušanas ap Bibliotēku parādās mistisks aizsardzības lauks, kurš liedz bibliotekāriem atgriezties Bibliotēkā. Kur pazudis Tēvs un kurš uzstādījis aizsardzības lauku ap Bibliotēku?

Jāatzīst, ka grāmatas sākums mani nedaudz nobiedēja, jo es neko no notiekošā nesapratu un man šķita, ka šī būs grāmata, kura jālasa divreiz, lai kaut nedaudz tiktu skaidrībā par tajā notiekošo, bet pavisam ātri manas bažas tika izkliedētas. Aizverot grāmatu, neatbildētu jautājumu nebija un vienīgais iemesls, kāpēc lasīt šo grāmatu atkal, ir nevis neskaidrības, bet gan vēlme izdzīvot šo absolūti trako piedzīvojumu karuseli vēlreiz.

“Labāko melu pamatā vienmēr ir kāda daļa patiesības.”

Ja es būtu grāmatu izdevējs un Hokinss būtu atnācis pie manis, lai izklāstītu topošā romāna sižetu un notikumus, es vienā elpas vilcienā viņam grāmatas izdošanu atteiktu, jo, sadalot romānu pa punktiem, tas viss izskatās pārāk traki un ambiciozi, lai tas strādātu praksē, bet brīnumainā kārtā tas strādā labāk par Šveices pulksteni. Ir grūti noticēt, ka šis ir Hokinsa debijas romāns, jo meistarības ziņā viņš ir pārspējis pašu Nīlu Geimenu, ar kuru viņš tik bieži tiek salīdzināts, bet autors pats sev uzstādījis tik augstu latiņu, ka man bail par to, ka viņš savas karjeras laikā varētu to arī nepārvarēt.

“Iekšējais miers nozīmē nevis konfliktu neesamību, bet gan spēju tikt ar tiem galā.”

“Ogļu kalna bibliotēka” ir debijas romānam neparasti daudzslāņains darbs. Noņemot vienu kārtu, atklājas pavisam jauna aina, līdz lasītājs tiek aizvests līdz kodolam, kurš skaisti saliek visus puzles gabaliņus to īstajās vietās, atklājot rūpīgi pārdomātu pasauli, kura vienlaicīgi šķiet prātam neaptverama un ļoti loģiska. Tomēr viss lasītājam netiek pasniegts uz sudraba paplātes, jo grāmatā netrūkst skaistu metaforu, ar kuru izlobīšanu lasītājam jātiek galā pašam. Šajā darbā dažbrīd paspīd arī melnais humors, bet grāmatas valoda ir plūstoša, rūpīgi veidota un ļoti dzīva. (Pateicoties dažādām grāmatas īpatnībām, Hokinsa debijas romāna tulkošana noteikti nebija viegls uzdevums, bet tulkotājs Vilis Kasims savu darbu paveicis nevainojami un tulkojumu ir bauda lasīt.)

“Dusmām nedrīkst ļaut uzkrāties. Ja ļausi tām galvā vārīties, ar laiku tās tevi saēdīs.”

VĒRTĒJUMS: 10/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Prometejs”. No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims.

Četras filmas tumšiem vakariem


Ja tumšajos rudens un ziemas vakaros ir slinkums lasīt grāmatu, tad vienmēr var pagatavot gardu karsto dzērienu, apbruņoties ar našķiem un ērti iekārtoties dīvānā, lai noskatītos kādu labu filmu. Kādu? Te būs daži mani ieteikumi. 

Foto: Filmas reklāmfoto.

ANIMĀCIJA: Your Name (oriģinālvalodā Kimi no na wa) (2016) droši vari skatīties kopā ar visu ģimeni, jo Makoto Shinkai režisētās animācijas filmas saturs ir ģimenei draudzīgs, tomēr pieļauju, ka paši mazākie filmu varētu arī nesaprast, jo tās struktūra ir sarežģīta. Your Name mērķauditorija ir pusaudži, jaunieši un pieaugušie, kas spēj novērtēt kvalitatīvas animācijas filmas. Sākumā varētu šķist, ka Your Name ir kārtējā animācijas filma, kurā galvenie varoņi samainās ar ķermeņiem, bet patiesībā tā ir daudz, daudz, daudz kas vairāk, jo galveno varoņu stāsts no gaisīgi viegla un pat romantiski smieklīga ātri vien pārtop traģiskā, smalki savītā un līdz sirds dziļumiem aizkustinošā. Šī gada septembrī tika paziņots, ka pēc šīs animācijas filmas motīviem tiks veidota arī live action filma, pie kuras strādās Dž. Dž. Abramss un “Atnācēji” (Arrival) veidotāji.

Foto: Kadrs no filmas.

ŠAUSMENE: Šona Bērna režisētā šausmu filma The Devil’s Candy (2015) daudzu kino gardēžu acīm noteikti paslīdējusi garām nepamanīta, jo tai nebija iespaidīgu reklāmas kampaņu, kā arī mediji par to pārāk aktīvi nerakstīja. Pateicoties dažādiem ar filmas kvalitāti nesaistītiem faktoriem, Bērna veikums nepelnīti pazuda citu tajā laikā iznākušo filmu burzmā. The Devil’s Candy ir psiholoģiski smalki veidota filma, kurā aktieru sniegums ir patiešām izcils, bet skaņu efekti un montāža šajā filmā strādā kā labi ieeļļots mehānisms. Iztiekot bez klasiskajām šausmu filmu klišejām, Bērns biedē skatītājus psiholoģiskā līmenī, neļaujot zosādai un spriedzei pamest skatītājus līdz pat filmas beigu titriem.

Foto: Kadrs no filmas.

DOKUMENTĀLĀ: Kolina M. Deja režisētā dokumentālā filma Saving Banksy (2017) noteikti patiks katram kvalitatīvu dokumentālo filmu cienītājam, bet jo īpaši tā ies pie sirds populārā grafiti mākslinieka Benksija faniem, jo tieši viņa mīklainā personība, urbānā māksla un viņa darbu glābšana ir filmas galvenie temati. Skatoties filmu, bija dalītas jūtas par Benksija darbu glābšanu, jo vienlaicīgi tā šķita gan kā zagšana, gan kā urbānās mākslas saglabāšana nākamajām paaudzēm. Mani arī joprojām nav pametusi doma, ka kāds no filmā redzamajiem Benksija draugiem patiesībā varētu būt pats Benksijs, kurš savu patieso identitāti joprojām rūpīgi slēpj.

Foto: Filmas reklāmfoto.

JAUNIEŠIEM UN VIŅU VECĀKIEM: Marielas Helleres režisētā filma The Diary of a Teenage Girl (2015) ir ārkārtīgi godīgs stāsts par Sanfrancisko dzīvojošu pusaugu mākslinieci, kura iemīlas savas mātes mīļākajā. Ķeroties pie šīs filmas veidošanas, Hellere aiz durvīm atstājusi visus aizspriedumus un sabiedrībai ērto liekulību, lai ļoti atklāti ar skatītājiem parunātu ne tikai par dažādām disfunkcionālu ģimeņu problēmām, bet arī par pusaudžu seksualitāti un tās iepazīšanu. Aktieru sniegums filmā ir brīnišķīgs, bet holivudiskās glances trūkums šķita kā malks svaiga gaisa.

Lai patīkami kino vakari!