Autors: Dainis Gžibovskis

www.twitter.com/DGFelton

4 latviešu jūtūberi, kuru kanālus vērts abonēt


Pagājušā gadā rakstīju par četriem ārzemju YouTube satura veidotājiem, kuru kanālos publicēto saturu regulāri skatos un atzīstu par labu esam, tāpēc nolēmu šoreiz pastāstīt par pašmāju personībām, kuras veido YouTube saturu. Tie, kas mani pazīst, zina, ka neesmu liels latviešu jūtūberu fans, jo daļa no zināmākajiem savu popularitāti būvē uz intrigām un apšaubāma satura, tomēr ir arī tādi, kas publicē jēgpilnus un kvalitatīvus video. Šoreiz īsumā pastāstīšu par četriem latviešu jūtūberiem, kuru kanālus vērts abonēt. 

Sirsnīgi par dzīvi un garīgo veselību: Man ļoti patīk cilvēki, kas ir nesamāksloti un godīgi, un, spriežot pēc publicētajiem video, tāda ir arī jūtūbere Agnese, kura savā YouTube kanālā publicē sirsnīgas ainiņas no savas ikdienas, kā arī ļoti atklāti runā par garīgo veselību un pati par savu cīņu ar depresiju. Manuprāt, tas, ko dara Agnese, ir ļoti drosmīgi un noderīgi, jo viņa palīdz mazināt sabiedrībā valdošos aizspriedumus par depresiju, kā arī iedvesmo tos, kuriem depresija nav sveša, meklēt profesionālu palīdzību, lai uzlabotu dzīves kvalitāti.

Latvijā slavenākais drag queen: Nesen mikroblogošanas vietnē Twitter lasīju, ka kādā filmā vai seriālā frāze “drag queen” tikusi latviskota kā “narkotiku karaliene”. (Patiesībā drag queen ir vīrietis, kurš izklaides nolūkos pārģērbjas par sievieti.) Nezinu, kādas Rojam Rodžeram ir attiecības ar narkotikām, bet viņa YouTube kanālu pavisam noteikti ir vērts abonēt, ja ir vēlme saņemt veselīgu smieklu devu, paskatīties “Modes konsilija” video, kuros tiek kritizēts “Supernovas” dalībnieku stils, un paklausīties nenopietni nopietno podkāstu “Vai viegli būt?”. Noteikti jāpiemin arī tas, ka Rojs vienmēr smejas pēdējais, jo heiteru komentārus viņš meistarīgi pārvērš jokos, kā arī pasmiešanās pašam par sevi viņam nesagādā problēmas.

Humors un pozitīvisma lādiņš: Ir jāmāk pasmieties par sevi un citiem, nevienu nepazemojot – Niklāvs to lieliski prot, turklāt viņš ar savu YouTube kanālu ir pierādījis, ka nav nepieciešamas intrigas vai negatīvi uzlādēts saturs, lai radītu vienu no straujāk augošajiem latviešu YouTube kanāliem. Niklāva publicētie video man liek atcerēties pašam savus vidusskolas gadus, kuros netrūka dažādu labsirdīgu muļķību, tāpēc ir patīkami redzēt, ka jauniešiem tiek radīts saturs, kurš vienlaicīgi ir izklaidējošs, saistošs un labsirdīgs.

Jēgpilns saturs pusaudžiem un jauniešiem: Es noteikti neietilpstu Eņģeļmeitenes YouTube kanāla mērķauditorijā, tomēr vairākus viņas radītos video esmu noskatījies un man patiess prieks, ka tik jauna meitene rada ļoti jēgpilnu saturu un ir apveltīta ar tādu emocionālo inteliģenci, kādu varētu vēlēties daudzi pieaugušie. Eņģeļmeitenes radītie video nebūt nav bērnišķīgi, jo viņa runā gan par zero waste kustību, gan par ceļošanu, gan par brīvprātīgo darbu un citām labām lietām.

Un kādus latviešu YouTube kanālus esi abonējis tu?

Advertisements

Dažos teikumos par filmām #10


Man 2019. gads sācies ar aktīvu filmu skatīšanos, kas, visticamāk, tuvāko nedēļu laikā kļūs vēl aktīvāka, jo strauji tuvojas Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšana. Šoreiz īsumā pastāstīšu jums par 5 filmām, kurām, spriežot pēc svaigākajām prognozēm, izredzes uz “Oskara” balvām ir mazas, bet tas nemaina faktu, ka šīs filmas ir skatīšanās vērtas. 

Režisora Džoela Edžertona veidotajā biogrāfiskajā drāmā Boy Erased (2018) stāstīts par baptistu mācītāja dēlu Džaredu (Lūkass Hedžs), kurš pēc tam, kad atzīstas, ka ir homoseksuāls, tiek nosūtīts “ārstēties” uz konversijas terapijas nometni. Tas, kas man šajā filmā simpatizēja, bija fakts, ka filmā kristieši nav atainoti kā vienādi domājoša masa, bet tiek parādīti dažādi kristiešu tipi – Džareda māte Nensija (Nikola Kidmena), kura savu dēlu mīl, neskatoties ne uz ko; Džareda tēvs Māršals (Rasels Krovs), kurš nonācis savas reliģiskās pārliecības un dēla seksualitātes krustugunīs; un konversijas nometnes vadītājs Viktors (Džoels Edžertons), kuram kristietība asociējas tikai ar sodīšanu. Aktieru sniegums filmā ir patiešām lielisks – īpaši gribu izcelt Hedžu, kura atveidotais varonis ir ļoti īsts un pilnasinīgs, kā arī Edžertonu, kura varonis manī raisīja pavisam reālu naidu un riebumu. Filma ir kvalitatīvi veidota, daudzslāņaina un pievērš uzmanību tematiem, kas ir aktuāli arī ārpus kristīgās pasaules. Pieļauju, ka Troja Sivāna izpildītā filmas tituldziesma Revelation varētu tikt pie “Oskara” nominācijas. (Tomēr zeltīto statueti gan tā nesaņems, jo, šķiet, ka tā jau rezervētā Lady Gaga dziesmai Shallow.) VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Sūzanas Bīras režisētā šausmu filma Bird Box (2018) ir viena no pagājušā gada beigu un šī gada sākuma populārākajām filmām, par kuru runāts daudz un dikti, turklāt šī filma pat aizsākusi dažādus cilvēku drošībai un dzīvībai bīstamus stulbingus. Filmā stāstīts par pasauli, kurā pēkšņi uzrodas paranormāla parādība, kuru ieraugot, cilvēks izjūt nepārvaramu tieksmi izdarīt pašnāvību. Ja vien cilvēks nav garīgi nepieskaitāms, tad šī paranormālā spēka ieraudzīšana nozīmē nāves spriedumu. Lai arī aktieru sastāvs filmā ir lielisks (Sandra Buloka, Trevante Rodss, Džons Malkovičs un Sāra Polsone) un notikumi ir nervus kutinoši, tajā netrūkst arī sižeta caurumu un klišeju. Jā, šī ir laba un izklaidējoša filma kino vakariem, bet nekas vairāk. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Jāatzīst, ka Džona Hilla debiju režijā gaidīju ar nepacietību, tāpēc man prieks, ka viņa veikums Mid90s (2018) nelika vilties. Šī filma ir ne tikai nostalģisks atskats uz deviņdesmitajiem gadiem, kas daudziem mileniāļiem ir sirdij tik ļoti tuvi, bet tā ir arī stāsts par pieaugšanu, iederēšanos stilīgo bērnu pulciņā un ģimenes locekļu savstarpējām attiecībām. Mid90s ir skaista mīlestības vēstule deviņdesmitajiem gadiem un patiesai draudzībai. VĒRTĒJUMS: 8/10 

Feliksa van Groningena režisētā drāma Beautiful Boy (2018) ir patiess stāsts par narkomāna Nika (Timotijs Šalamē) un viņa tēva Deivida (Stīvs Karels) savstarpējām attiecībām, kuras brīžiem atgādina cīņu ar vējdzirnavām. Šajā filmā ļoti smalkā manierē tiek runāts ne tikai par beznosacījumu mīlestību, kas valda starp vecākiem un viņu bērniem, bet arī par līdzatkarību. Groningena veikums noteikti nav skatāms ar popkorna turzu rokās, jo filma nav viegla izklaide, turklāt cilvēkiem, kas kādreiz cīnījušies ar atkarībām vai bijuši līdzatkarīgi, šī varētu būt īpaši smaga, bet vērtīga skatāmviela. Tā uzdod jautājumus: “Vai iespējams otru izglābt no atkarības valgiem?”; “Vai es spēšu sev piedot, ja padošos un atmetīšu glābšanas mēģinājumiem ar roku?” VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Rubena Fleišera režisētā Marvel komiksu filma Venom (2018), kurā stāstīts par citzemju būtnes pārņemtu žurnālistu Ediju Broku (Toms Hārdijs), slavinošas atsauksmes diemžēl neizpelnījās, tomēr arī par draņķīgu filmu to pavisam noteikti nevar saukt. Filmas par komiksu anti-varoņiem uz kinoteātru ekrāniem nonāk reti, tāpēc saprotams ir tas, ka daudzi skatītāji bija mazliet vīlušies, jo Venom nešķita pārāk svaiga – Fleišers neizmantoja pilnu filmas potenciālu, turklāt scenārijs, maigi izsakoties, nav veiksmīgs. Par ienākumiem filma gan nevar sūdzēties, jo tie pārsnieguši 855 000 000$ atzīmi. Lielākais filmas pluss noteikti ir galvenās lomas atveidotājs Hārdijs, kurš, manuprāt, Venoma lomā ir izcils un patīkami komisks, turklāt pieļauju, ka filmas veidotāji būs mācījušies no savām kļūdām un otrā filma par Venomu piedāvās ne tikai slavējamu Hārdija sniegumu, bet arī veiksmīgāku un svaigāku scenāriju. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Un kādas filmas tu esi noskatījies šī gada pirmajā mēnesī? Padalies komentāros!

Atskats uz 2018. gadu grāmatās, filmās, seriālos un mūzikā


2018. gads jau gandrīz noslēdzies, tāpēc ir īstais laiks atskatīties uz to, kādas labas filmas redzētas, aizraujošas grāmatas lasītas, seriāli līdz rīta gaismai skatīti un dziesmas dzirdētas. Diemžēl 2018. gads kultūras baudīšanas jomā man nebija tas ražīgākais, tāpēc stāstīšu tikai par tām lietām, kuras pašam sanācis piedzīvot un izdzīvot, bet no jums gaidīšu komentārus ar jūsu 2018. gada favorītiem kino, literatūrā, seriālos un mūzikā. 

Kino: Gada laikā noskatījos aptuveni 100 filmas, tomēr tāpat nesanāca noskatīties visas savā skatāmo filmu sarakstā iekļautās filmas, tāpēc vismaz daži duči savu skatīšanās kārtu turpinās gaidīt nu jau 2019. gadā. Pirmā 2018. gada favorīte noteikti ir Ari Astera režisētā šausmu filma Hereditary (2018), kura mani patīkami pārsteidza ne tikai ar pārdomātiem vizuālajiem risinājumiem, bet arī ar lielisku aktieru sastāvu. (Tonija Kolete par lomu filmā noteikti ir pelnījusi Oskara nomināciju, jo viņas sniegums bija fenomenāls.) Otrā favorīte ir Bo Bērnema režisētā drāma Eighth Grade (2018), kura it kā neko jaunu un nebijušu nepiedāvā, bet tajā pat laikā ir ļoti īsta, sirsnīga un realitātei pietuvināta filma par pieaugšanu un pusaudžu problēmām. Trešā favorīte ir Džona Krasinska režisētā zinātniskās fantastikas šausmu filma A Quiet Place (2018), kurai ir liels potenciāls kļūt par zinātniskās fantastikas klasiku, jo tajā ir visi nepieciešamie elementi, lai filmu ar interesi varētu skatīties arī pēc desmit un divdesmit gadiem.

Seriāli: Šogad centos daudz jaunu seriālu neskatīties, bet tāpat pamanījos izbrīvēt laiku vairākiem jaunpienācējiem, no kuriem ātri vien izkristalizējās šī gada favorīti. Pirmajā vietā pārliecinoši lieku Maika Flanigana veidoto šausmu seriālu The Haunting of Hill House (2018), kas skatīšanās laikā lika gan uzmesties zosādai, gan nedaudz salauza manu sirdi, jo Flanigana veikums ir ne tikai vizuāli baudāms (un baidāms), bet arī saturiski dziļš un aizkustinošs. Otrajā vietā lieku Mārtijas Noksones veidoto kriminālseriālu Sharp Objects (2018), kurā ir hipnotizējoša noskaņa, lielisks skaņu celiņš, psiholoģiski sarežģītas galveno varoņu personības, kā arī sižeta pavērsieni, kuri pat tikai ar trīs izteiktiem vārdiem spēj izmainīt pilnīgi visu seriālu. Trešajā vietā lieku Toma Roba Smita sarakstīto un Raiena Mērfija režisēto seriālu The Assassination of Gianni Versace: American Crime Story, kurā stāstīts par modes dizainera Džanni Versačes slepkavību. (Šis seriāls, manuprāt, ir lielisks pierādījums tam, ka Mērfijam vajadzētu aktīvāk pievērsties veiksmīgajam American Crime Story seriālam un atmest ar roku sevi izsmēlušajam American Horror Story seriālam.)

Grāmatas: Šogad lasīju ļoti maz. Patiesībā neatceros tādu gadu, kurā būtu lasījis tik maz, cik 2018. gadā. Lai izlasīto grāmatu skaits nebūtu pavisam nožēlojams, gada vidū aktīvi pievērsos audiogrāmatām, ar kurām man ne vienmēr izveidojās veiksmīgas attiecības, jo dažas pat nespēju noklausīties līdz beigām, tomēr dažas bija patiešām lieliskas un tur liels nopelns ir to ierunātājiem. Biju sajūsmā par Ārmija Hamera ierunāto Andrē Asimana grāmatu Call Me by Your Name, kuru iepriekš biju lasījis arī drukātā formātā (un toreiz man tā šķita laba, bet ne lieliska), kā arī ne mazākā sajūsmā biju par Ramona de Okampo ierunāto Adama Silveras grāmatu More Happy Than Not. No drukātā formātā lasītajām grāmatām man visvairāk patika Fila Naita autobiogrāfija “Apavu vīrs” un Eduāra Luī daļēji autobiogrāfiskais darbs “Jātiek vaļā no Edija”.

Mūzika: Bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama un tai man vienmēr pietiek laika, jo mūziku klausos strādājot, atpūšoties, pastaigājoties, mazgājoties un reizēm pat guļot. Mani 2018. gada sirdij tuvākie un visbiežāk atskaņotie albumi noteikti ir Janelle Monáe sievišķā maiguma un spēka pilnais albums Dirty ComputerJames Bay astoņdesmito gadu noskaņās ieturētais albums Electric Lightnothing,nowhere emo repa albums RuinerTwenty One Pilots slepenībā ierakstītais albums TrenchNovo Amor harmoniskais un relaksējošais albums Birthplace, TV šova Britain’s Got Talent sensācijas Calum Scott debijas albums Only HumanThe 1975 emocionāli atkailinātais albums A Brief Inquiry into Online Relationships, kā arī Years & Years pozitīvās enerģijas pielietais albums Palo Santo.

Un kāds bija tavs 2018. gads? Padalies komentāros!

Obsesīvi kompulsīvo traucējumu anatomija


“Vai es izslēdzu gludekli? Vai es aizslēdzu mājokļa durvis? Vai es nodzēsu sveces? Vai šī situācija pakļauj mani infekciju slimību riskam?” Katrs cilvēks kaut reizi mūžā sev ir uzdevis šādus vai līdzīgus jautājumus, kuri parasti rada nepatīkamu satraukumu un pat trauksmes sajūtu, kas parasti pazūd tiklīdz tiek pārbaudīts, vai satraukumam bijis pamats. Tagad iztēlojies, ka tu nespēj šo sajūtu izslēgt un tā nepazūd arī pēc tam, kad vairākas reizes pēc kārtas esi pārliecinājies, ka visu esi izdarījis kā nākas, un iespējamība, ka varētu notikt kas slikts, ir tuvu nullei vai vienāda ar nulli. Tāda ir obsesīvi kompulsīvo traucējumu jeb OCD skarto cilvēku ikdiena, par kuru ļoti plaši stāstīts Deivida Adama grāmatā The Man Who Couldn’t Stop. (Frāzi “OCD slimnieki” izvairos lietot apzināti, jo grāmatā minēts, ka OCD nav slimība, bet gan anomālija vai garīgās veselības traucējumi.) 

Grāmatas autors Deivids Adams septiņus gadus bijis britu laikraksta The Guardian zinātnes, vides un medicīnas nozaru speciālais korespondents, kā arī viņš strādājis par zinātniskā žurnāla Nature redaktoru un rakstu autoru, bet visdetalizētāk viņš pētījis tieši obsesīvi kompulsīvos traucējumus jeb OCD (latviešu valodā šī abreviatūra ir OKT, bet tā tiek lietota daudz retāk). Noteikti jāpiemin, ka Adams nav tikai stāstnieks un skatītājs no malas, jo obsesīvi kompulsīvie traucējumi skāruši arī viņu: laika gaitā Adams atradis veidus, kā mazināt OCD ietekmi uz dzīves kvalitāti, bet agrāk viņu vajājusi apsēstība ar domām, ka ikdienišķu darbību rezultātā viņš inficēsies ar HIV vai inficēs ar šo vīrusu savus tuviniekus. Šīs domas neizkliedēja nedz HIV testi, nedz neskaitāmi zvani HIV atbalsta centriem, kuros strādājošie operatori jau pazina Adama balsi, tāpēc viņam nācās likt lietā aktiera prasmes, izliekoties par citiem cilvēkiem. Tolaik jaunais vīrietis lieliski apzinājās savu domu absurdumu, bet šī apziņa nemazināja trauksmes sajūtu un vēlmi atkal un atkal veikt vienas un tās pašas darbības, lai pārliecinātos, ka viņš nav inficējies ar HIV.

“Officially, it is no more possible to be a little bit OCD than it is to be a little bit pregnant or a little bit dead. Someone has OCD or they are normal.”

Kad Adams runāja ar izdevējiem par šīs grāmatas radīšanu, viņi autoram ierosināja uz grāmatas vāka likt bildi ar ziepju gabalu, bet Adams šādam risinājumam nepiekrita, jo tas tikai kultivētu stereotipus. Protams, ir OCD skartie, kas ir apsēsti ar roku mazgāšanu vai lietu kārtošanu noteiktā secībā, bet zem šīs abreviatūras slēpjas daudz vairāk par roku mazgāšanu vai mantu kārtošanu: grāmatā aprakstīta gan paša autora apsēstība ar HIV, gan citu cilvēku apsēstības dažādos vēstures posmos, kas lieliski parāda OCD plašo spektru un pierāda to, ka OCD eksistēja vēl ilgi pirms šiem traucējumiem bija dots nosaukums. (Grāmatā minēts, ka obsesīvi kompulsīvie traucējumi nav bijuši sveši ne izcilajam rakstniekam Hansam Kristianam Andersenam, ne izgudrotājam Nikola Teslam.)

“The reality of OCD is scary for all involved. But it’s not dangerous. Yet it can be, especially for people who believe the condition is nothing more serious than a need to wash hands. That’s why it’s necessary to show and talk about the reality of what OCD is and what it is not. That’s why there’s no bar of soap on the cover of this book.”

The Man Who Couldn’t Stop noteikti nav pašpalīdzības grāmata, bet tās autors apgalvo, ka būs tikai priecīgs, ja kādam tā uzlabos dzīves kvalitāti vai palīdzēs izprast savus tuviniekus, kurus skāruši obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Grāmata sarakstīta populārzinātniskajā valodas stilā, tāpēc to droši var lasīt arī cilvēki bez jebkādām priekšzināšanām par OCD vai garīgās veselības traucējumiem. Adams ļoti labās proporcijās “atšķaidījis” personīgās pieredzes stāstus un citu OCD skarto pieredzes stāstus ar dažādu zinātnisko tekstu un pētījumu kopsavilkumiem, tādējādi radot saistošu lasāmvielu, kurā netrūkst ne aizraujošā, ne izglītojošā satura. Savu grāmatas eksemplāru esmu izraibinājis ar dučiem līmlapiņu, jo tajā ir daudz vērtīgu atziņu un tēmu, par kurām sabiedrībā būtu jārunā daudz biežāk (piemēram, par Holivudas tieksmi romantizēt garīgās veselības traucējumus vai atainot tos kā kaut ko smieklīgu).

“People who live with OCD drag a mental sea anchor around . Obsession is a brake, a source of drag, not a badge of creativity, a mark of genius or an inconvenient side effect of some greater function. That’s not to say that some people with OCD don’t achieve great things.”

VĒRTĒJUMS: 9/10

Paldies blogerim Asmo, kurš šo grāmatu man uzdāvināja pagājušā gada Ziemassvētkos! 

10 latviešu grāmatnieku Instagram konti, kuriem vērts sekot


Foto: @never_too_many_books

Pagājušā gadā jau rakstīju par latviešu grāmatniekiem Instagramā, bet laiks nestāv uz vietas un Instagrams kļūst ar pašmāju grāmatniekiem bagātāks, tāpēc šoreiz padalīšos ar vēl 10 jauniem literatūras mīļotāju kontiem, kuros smelties iedvesmu lasāmvielas izvēlei. 

@es_lasu Instagram kontu droši var saukt par blogu, jo tajā ir ne tikai skaistas un pārdomātas bildes, bet arī grāmatu atsauksmes un diskusijas par un ap grāmatām. Šis ir viens no aktīvākajiem un ar informāciju bagātākajiem latviešu grāmatnieku kontiem, kuram noteikti ir vērts piesekot, ja esi labas literatūras cienītājs.

View this post on Instagram

Jo noslēpums nekad nedod miera 📿 Pēc “Zīdtārpiņa” pēdējās lapaspuses aizvēršanas ilgi domāju, kas tad ir tas magnētiskais, kas mani pievelk Roberta Galbraita (jeb Dž.K. Roulingas) sērijā par detektīvu Kormoranu Straiku? “Zīdtārpiņu” diezgan negausīgi izrāvu cauri pusotrā dienā un jau ar nepacietību gaidu trešo latviešu valodā tulkoto grāmatu Career of Evil, bet tikmēr angļu valodā septembrī iznāks ceturtā sērijas grāmata – Lethal White 📘📙 Varbūt tā ir Roulingas spēja uzburt darbības vietas norisi tik spēcīgi un detalizēti, ka lasītājs neglābjami pazūd tajā vismaz uz vairākām stundām, spilgti iztēlē uzzīmējot tās aprises. Vai teju gluži katrs no mums nav pabijis Cūkkārpā? Šiet tas pats notiek ar Londonu, tikai caur detektīva skatu punkta un sajūtām. Ziema, kodīgs sals, vilinošais pabu omulīgums un siltums, Ziemassvētku atmosfēra pilsētas ielās… lasot es tiešām aizmirsu, ka šobrīd valda tveicīgs vasaras vidus 🎡 🎄🍺 Kormorans ir tieši tāds detektīva tēls, kas mani uzrunā visvairāk – tiešs, dzīves traumēts, ārkārtīgi vērīgs, bet ar absolūti cilvēciskām vājībām. Brīžos, kad lietas atrisinājums ir tik tikko rokā, viņš aizmirst par neciešamajām sāpēm kājas stumbenī un aizklibo, lai piespiestu vainīgo pie sienas. Viņa valoda var būt skopa, taču lasītājam ļauts ieskatīties detektīva prātā, kas darbojas abolūti nevainojami precīzi. Roulinga jau atkal spējusi mani aizraut – gaidu grāmatas turpinājumu ar zināmu nepacietības devu. Šī patiešām ir laba detektīvžanra sērija, mazāk skarba kā skandināvu rakstnieku darbi, bet ļoti īsta – viegli noticēt, ka Kormorans ir reāla personība. Sevišķi, ja Londonas ielās manāt būdīgas miesasbūves vīrieti ar pamatīgi izpūrušu, kuplu matu erkuli, kurš ejot stipri pieklibo un ir iegrimis domās tā, ka šķietami nemana neko no apkārt notiekošā. Jo varbūt ir nodevies kārtējā nozieguma šķetināšanai… .🕵️‍♂️

A post shared by Pāršķir lapaspusi 📖 (@es_lasu) on

 

@celoju.lasot ir patīkamākais šī gada jaunums Instagram vidē: šis konts augustā uzsāka savu darbību ar patiešām lielu vērienu un augsti uzstādītu kvalitātes latiņu, publicējot kvalitatīvas bildes un plašas grāmatu atsauksmes. Man vienmēr prieks redzēt, ka kāds grāmatu atsauksmēm pieiet ar tādu rūpību, radošo enerģiju un laika ieguldījumu.

View this post on Instagram

Jelgava 94 ir īpaša grāmata, to atzīs daudzi. Būtu es vēstures skolotāja, iekļautu to obligātās literatūras sarakstā, jo šis, manuprāt, ir veiksmīgākais darbs par kūlīgajiem 90tajiem visā plašajā latviešu literatūras jūrā. Pēc maniem aprēķiniem, visfeinākās sajūtas lasot šo darbu varētu būt 1980-1985 dzimušajiem, bet noteikti patiks arī pārējiem. Kurta Kobeina kults, kasetes, maģi, konči, pīpes, disenes, ģitāras, trakas frizūras un kedas… 😎Uztaisi sev time travel, aizceļo uz tīņu gadiem, vienkārši baudot šo grāmatu. Lasot nedzer smalku vīnu, tas neies klāt šim darbam. 😅 📖 Jelgava 94 … ✒️Jānis Joņevs … 🗞 @apgads_mansards … / / / #jelgava94 #jānisjoņevs #apgādsmansards #grāmataslatviski #latviešuliteratūra #bookphoto #grāmatas #books #bookstagram #bookish #bookstagram #bookstagrammer

A post shared by Blogs par grāmatām latviski (@celoju.lasot) on

 

@ketijalasa Instagram konts nesen svinēja gada jubileju un tajā periodiski tiek publicētas ne tikai glītas bildes, bet arī īsas grāmatu atsauksmes.

 

Kas gan es būtu par “Poteriādes” fanu, ja īpaši neizceltu citus Roulingas darbu fanus?! @unalasa Instagram konta īpašniece ir ne tikai “Poteriādes” fane, bet arī bloga https://unalasa.wordpress.com autore.

 

@latviete_lasa ir viens no jaunākajiem pašmāju grāmatnieku kontiem, jo tas izveidots tikai šī gada augusta beigās, bet aktivitātes ziņā tas jau pārspējis daudzus, kas Instagram vidē rosās krietni ilgāk. Šī Instagram konta īpašniece ir arī bloga https://latvietelasa.wordpress.com autore.

 

@bookeliina konta saimniece lasa grāmatas latviešu un angļu valodā, kā arī ir liela Harija Potera grāmatu sērijas fane. (Pat es, būdams ilggadējs Roulingas darbu fans, nevaru lepoties ar tik iespaidīgu “Poteriādes” grāmatu kolekciju, kāda ir šī Instagram konta īpašniecei Elīnai.)

 

@gramatplaukts konta īpašniece Liene lasa patiešām ļoti daudz (tikpat, cik paši aktīvākie grāmatu blogeri) un savā Instagram kontā dalās ar saviem iespaidiem par aktuālāko literatūru, tāpēc noteikti pieseko šim kontam, ja tevi interesē literatūras pasaules jaunumi.

View this post on Instagram

Sofija Kinsela ir viena no manām iecienītākajām autorēm. Tāpēc biju priecīga, kad @zvaigzne_abc izdeva vienu no viņas jaunākajiem darbiem. Kā jau vienmēr, tas notiek ar viņas darbiem ar aizrautību to izlasīju, stāsts lasās viegli un lapaspuses šķiras uz priekšu neticamā ātrumā. Lielisks humors, bez skaļiem smiekliem vienkārši nav iespējams iztikt! Ja gribas ko aizraujošu, viegli lasāmu, tad noteikti izlasi! . . . I'm glad to have discovered Sophie Kinsella and I really enjoyed her writing. Fun entertaining book and I really like the humor author uses into her books. If you are in the mood for a sweet and fun read then you definetely should read this book! . . . #bookstagram #book #sophiekinsella #mynotsoperfectlife #romancebooks #ilovereading #sofijakinsela #zvaigzneabc #grāmata @sophiekinsellawriter

A post shared by Liene Freimane (@gramatplaukts) on

 

@caelum_books savā Instagram kontā rosību uzsāka šī gada augusta beigās un uzreiz uzstādīja sev ļoti augstu latiņu, publicējot augstvērtīgu saturu, kas ir bauda ne tikai acīm, bet arī dvēselei.

 

Šī gada augusts grāmatu lasītājiem Instagramā bijis ļoti aktīvs, jo arī @gramatmile šai platformai pievienojās tieši augustā, lai dalītos ar grāmatu bildēm un iespaidiem par izlasīto.

View this post on Instagram

Haruki Murakami "Kafka liedagā" Murakami viennozīmīgi ir meistars. Stāsts rit tik plūdeni, ka brīžiem grūti nodalīt, kur beidzas reālā pasaule un sākas fantāzija. Varoņi detalizēti izstrādāti, ka lasītājs sāk dzīvot līdzi. Lai arī cik neticami notikumi ar varoņiem neatgadītos, pretēji loģikai, grāmata liek ticēt, ka tā patiešām arī varētu būt. Viss ir metafora – pasaule, "Kafka liedagā", runājoši kaķi un piecpadsmitgadīgs zēns, kurš aizbēdzis no mājām. Kas īsti ir laiks un kāda ir laika nozīme? #grāmata #murakami #harukimurakami #kafkaliedagā #kafkaontheshore #eslasu #japaneseliterature #literature #book #reading #ilovebook #goodreadswithaview #beach #summer #booklover

A post shared by Grāmatmīle (@gramatmile) on

 

@lasambrille Instagram vidē darbojas jau vairāk nekā gadu un priecē savus sekotājus ne tikai ar bildēm, bet arī ar patiešām izsmeļošām atsauksmēm par grāmatām.

View this post on Instagram

Bada spēļu tradīcijas turpinātājs, pēc būtības cīņa par izdzīvošanu tuvākā nākotnē. Ļoti interesants darba pieteikums, grāmatu iegādājos un lasīju vēl pirms ažiotāžas, daļēji tāpēc varbūt gaidīju vairāk zinātnes, t.sk. sci-fi, analītiskumu, bet patiesībā tas ir vnk labi būvēts piedzīvojumu trilleris (kā jau teicu – bada spēles). Jau ekranizēts ar superzvaigznēm galvenajās lomās, diemžēl pieejamie filmas vērtējumi nav pārāk iedvesmojoši, bet noteikti noskatīšos. Darbā izmantots pelnrušķītes stāsts, kas ir viena no izplatītākajām klišejām – parasta meitene bez īpašām personības iezīmēm no nekurienes pēkšņi ne no šā, ne no tā, tiek iecelta saulītē un kļūst par sabiedrībā ievērojamu personu, protams, neaizmirstot arī princi baltā zirgā, kuru tā vien saista tieši šāda tipāža meitene. Bet ko nu daudz kritizēšu, jo lasīt tiešām ir interesanti un stāsta detaļās ir ticamības moments. Pavirši lasot atsauksmes, darbam tiek piedēvētas biedējoša pareģojuma par mūsu nākotni īpašības. Nu es neko stipri šausminošu tur nesaskatu, bet es nepiederu pie personām, kam piemīt vajāšanas mānijas pazīmes, domājot, ka, piemēram, viņu lielvekalā iegādātais tualetes papīrs kādam interesē vairāk nekā datu ievākšanas algoritmiem lielajām mārketinga korporācijām, lai varētu nopelnīt vairāk. Bet, atpakaļ pie stāsta, autors ir meistarīgi apkopjis daudz aktuālās lietas no pēdējās desmitgades un attīstījis to tālāk. Jāsaka, ka ir arī sižeta līnijas, kas nav paredzamas un tas dod darba piesātinātību. Galvenā varone Meja sākumā ir kā vienīgā pareizības saliņa jaunajā civilizācijā, ļaujiet tā man to teikt, bet pamazām tiek visā tajā ievilkta un sabojāta, lai vēlāk pamazām rāptos no tā visa ārā. Kopumā pēc darba izlasīšanas ir sajūta kā pēc kārtīgas fast food porcijas apēšanas – nedaudz vainas apziņa par nodarīto savam kuņģim (atņemto laiku reālajai dzīvei) un vērtīgo uzturvielu neesamību, bet tomēr bija garšīgi un esi paēdis uz kādu laiku. Tuvās nākotnes apraksti ir tiešām aizgrābjoši un būs interesanti salīdzināt, cik no tā visa piepildīsies. Kopš grāmatas izlasīšanas (attiecīgi, jāņem vērā, ka grāmata izdota 2013.gadā), ir jau daži notikumi, kas sakrīt. #literatura #literature #books

A post shared by lasambrille (@lasambrille) on

 

Kuriem no šiem Instagram kontiem seko tu? 

Stāsts par bēgšanu no mazpilsētas un pašam no sevis


Par Eduāra Luī daļēji autobiogrāfisko darbu “Jātiek vaļā no Edija” pēdējā mēneša laikā aktīvi runājuši daudzi mani lasošie draugi, bet ar grāmatām ir tā, ka labāk vienreiz pašam izlasīt, nekā dzirdēt simtiem labu atsauksmju. Tāpēc es ķēros klāt Luī sarakstītajai grāmatai, lai noskaidrotu, kāpēc tad Edijs kādam ir tik ļoti nevēlams, ka no viņa jātiek vaļā. 

Grāmatā stāstīts par Ediju Belgēlu jeb Ediju Smukģīmi, kuram lemts savu bērnību un pamatskolas gadus pavadīt kādā Francijas mazpilsētā, kura absolūti neatbilst vidusmēra cilvēka priekšstatiem par dzīvi šķietami tolerantajā, izsmalcinātajā un pārtikušajā Francijā. Kāpēc Edija stāsts par dzīvi mazpilsētā ir tik īpašs? Jo viņš ir homoseksuāls un šī viņa neatbilstība “īsta veča” normām padara viņu derdzīgu ne tikai mazpilsētas iedzīvotājiem, bet arī sev pašam, kā rezultātā viņš cieš no emocionālas un fiziskas vardarbības. Katrs, kurš kādreiz dzīvojis mazā ciematā vai mazpilsētā, noteikti zina, cik ļoti normālības un pelēcības masā izceļas katrs, kurš uzdrošinās atšķirties vai vienkārši nespēj būt tāds, kā visi citi.

Lai arī vairākās atsauksmēs esmu lasījis to, ka šī grāmata ir par Edija ceļu uz sevis pieņemšanu, manuprāt, šī grāmata ir arī par dzimumu lomām, kuras sabiedrība, īpaši tās aizspriedumainākā daļa, vēlas uzspiest cilvēkiem, tādējādi apslāpējot viņu patieso būtību un ierobežojot viņu lēmumus.

“Šai te viņas vecumā joprojām nav bērnu, kaut kas nav ar viņu normāli. Droši vien lesbiete. Vai arī frigida, neviens nav viņu kārtīgi paņēmis priekšā.” – 62. lpp.

“Nedusmojies uz viņu par to, tu taču zini, viņš ir vīrietis un vīrieši nekad nerunā par savām jūtām.” – 114. lpp.

“Tas, kurš nejūtas kā īsts vīrietis, visvairāk cenšas par tādu izlikties, un tas, kurš apzinās savu iekšējo vājumu, labprāt izrāda spēku.” – 130. lpp.

Līdzīgi kā grāmatas galvenais varonis Edijs, arī es esmu dzimis deviņdesmito gadu sākumā un lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis lauku ciematā, tāpēc daudzas no grāmatā aprakstītajām situācijām man nešķita svešas, tomēr jāatzīst, ka daļa no grāmatas ainām mani šokēja, jo bija grūti noticēt, ka runa ir par Franciju deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā. Eduārs Luī, aprakstot savas bērnības atmiņas, ir ļoti atklāts, brīžiem varbūt pat pārāk atklāts, jo lasītājiem stāsta pat par bērnībā piedzīvotām incesta “spēlēm”. Es patiešām gribētu zināt, kas no tā visa ir noticis realitātē, bet kas radies autora iztēles rezultātā, jo pieļauju, ka daudzas no grāmatā minētajām personām, ja tās patiešām eksistē, varētu nebūt sajūsmā par Luī vaļsirdību, kuras rezultātā arī viņš pats šajā grāmatā daudzās epizodēs atainots ne pārāk glaimojošā gaismā.

Grāmatas valoda ir vienkārša un stāstījums brīžiem ir ļoti naivs, bet vienlaicīgi arī ļoti dzīvs, reālistisks un emocionāli uzlādēts. Jāatzīst, ka es būtu gribējis, lai grāmata būtu biezāka un tajā pieminēto cilvēku dzīvesstāsti būtu izvērstāki, jo mani patiešām aizrāva ne tikai Edija stāsts, bet arī viņa tuvinieku likteņstāsti. Pēc grāmatas izlasīšanas man palika vairāki neatbildēti jautājumi, bet šī mazuma piegarša vienlaicīgi ir arī literārā darba kvalitātes rādītājs, jo pēc slikti uzrakstītiem darbiem šāda “dodiet man vēl” sajūta nekad nerodas.

Man īpaši spilgti atmiņā iespiedusies grāmatas beigu daļa, kurā aprakstīts tas, kā tēvs pavada Ediju viņa ceļā uz izlaušanos no mazpilsētas, kurā burtiski gandrīz viss ož pēc nabadzības un nolemtības. Edija tēvs ir homofobs un rasists, bet viņa attieksmē jūtams lepnums un skaudība, jo viņa dēls bijis gana gudrs un drosmīgs, lai nostātos pret straumi un izdarītu to, par ko tik daudzi mazpilsētas iedzīvotāji tikai sapņoja. Aizverot grāmatu, domāju, ka tieši Edija atšķirīgā būtība bija tā, kas ļāva viņam izlauzties no vietas, kura laika gaitā no tās iedzīvotājiem izsūca individualitāti un degsmi.

“Viņš bija sapratis, ka viens pastāv tikai attiecībā pret otru un ka tiem ļaudīm, kas pazīst tikai ērtības, bet nekad nav izjutuši trūkumu vai pazemojumu, kaut kā pietrūkstot. It kā viņi nebūtu pa īstam dzīvojuši.” – 137. lpp.

Ar šo darbu Luī ir piešķīris balsi strādnieku šķirai un ir parādījis Francijas ne tik daiļo pusi, kuru aiz Parīzes spožajām gaismām un buržuāzijas skaļajām dzīrēm ir viegli nesaredzēt un nesadzirdēt. Kā pats Luī kādā intervijā stāstīja, daudzi cilvēki vardarbīgo un nabadzīgo Francijas daļu atsakās redzēt un uzskata to par fantāzijas augli; pat vairāki grāmatu izdevēji Parīzē apgalvoja, ka Luī rakstītajam neviens neticēs, tādējādi apstiprinot rakstnieka apgalvojumu par to, ka sabiedrībai ir tieksme ignorēt neērtās problēmas, kuras skar vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu. Kad Luī sāka rakstīt “Jātiek vaļā no Edija”, viņš vēlējās radīt kaut ko godīgu un īstu, un, manuprāt, viņam tas ir lieliski izdevies.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; Nairi Balian tulkojums no franču valodas. 

Dažos teikumos par filmām #9


Augustā noskatījos desmit filmas, no kurām dažas bija viduvējas, dažas lieliskas, bet, par laimi, neviena nebija tik draņķīga, lai nožēlotu tai veltīto laiku. Šoreiz pastāstīšu par piecām filmām, kuras manā atmiņā iespiedušās visspilgtāk.

Režisora Ari Astera pirmā pilnmetrāžas filma Hereditary (2018), kas Latvijas kinoteātros tika izrādīta ar nosaukumu “Reinkarnācija”, bija viena no manām šī gada gaidītākajām filmām, jo esmu liels šausmu žanra fans, kā arī Tonija Kolete, kas šajā filmā atveido galveno lomu, man vienmēr šķitusi ārkārtīgi talantīga aktrise. (Noteikti jāpiemin arī aktieris Alekss Volfs, kura sniegums filmā bija izcils.) Lai arī pēc filmas treilera noskatīšanās man šķita, ka zinu, ko gaidīt, filma mani pamatīgi pārsteidza un jau pēc pirmās pusstundas es vairs nezināju, kādu filmas atrisinājumu saņemšu. Par šo filmu ir grūti pastāstīt tikai dažos teikumos, jo tai piemīt tikpat baiss un smalki veidots šarms kā Koletes atveidotās varones radītajām mākslas miniatūrām, kurās iestrādāts viņas sāpju, šausmu un haosa pilnais dzīvesstāsts. Katrai Hereditary detaļai ir nozīme un brīžiem svarīgākais notiek nevis ekrāna centrā, bet gan ekrāna stūrī. Šis viennozīmīgi ir šausmu kino mākslas darbs, par kuru vēl ilgi nebeigšu sajūsmināties. VĒRTĒJUMS: 10/10

Sūzenas Džonsones režisētā romantiskā jauniešu komēdija To All the Boys I’ve Loved Before (2018), kuras pamatā ir rakstnieces Dženijas Hānas tāda paša nosaukuma grāmata, pēdējā mēneša laikā tikusi ļoti aktīvi apspriesta, tāpēc to nolēmu noskatīties arī es. Nekad neesmu slēpis, ka man ļoti patīk filmas par pusaudžu un jauniešu problēmām, bet tās bieži vien liek vilties, jo neko jaunu nepiedāvā. Arī To All the Boys I’ve Loved Before nav nekāds izņēmums, jo tās centrā ir tik ļoti novazātais stāsts par jauku, naivu meiteni, kura iemīlas skolas krutākajā čalī, kurš, protams, jau ir attiecībās ar skolas riebīgāko meiteni. Daudzie loģikas caurumi šo filmu nepadarīja labāku un vienīgā šīs filmas svaiguma dvesma ir tāda, ka galvenās lomas atveidotāja ir aziāte (Lana Condor), kas, manuprāt, ir apsveicami. VĒRTĒJUMS: 5/10 

Deivida Līča režisēto supervaroņu komēdiju Deadpool 2 (2018) šogad nepacietīgi gaidīja daudzi un gaidīšana totāli atmaksājās, jo “Dedpūla” turpinājums ne tikai nelika vilties, bet arī sagādāja dažādus pārsteigumus, kurus filmas veidotāji bija turējuši dziļā slepenībā. Dedpūls, kuru filmā atveido Raiens Reinoldss, joprojām ir supervaronis, kurš neizglābs pasauli, bet tas nemaina faktu, ka viņa piedzīvojumus un izdarības ir sasodīti izklaidējoši vērot. Man Dedpūla sērijas otrā filma patika vienlīdz labi kā pirmā, bet netrūkst kino kritiķu un filmas fanu, kas pārliecinoši apgalvo, ka otrā daļa esot pat labāka par pirmo. Jāatzīst, ka visvairāk man acīs “dzēla” CGI efekti, kas daudzām filmas ainām lika izskatīties pēc datorspēles, bet tos lieliski kompensēja humors un daudzie pārsteigumi, kurus filmas veidotāji bija sarūpējuši skatītājiem. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Režisora Žana-Stefana Sovēra veidotā filma A Prayer Before Dawn (2017) ir patiess stāsts par britu bokseri Billiju Mūru, kuram, nonākot bīstamā Taizemes cietumā, jācīnās ne tikai par savu drošību un izdzīvošanu, bet arī ar saviem dēmoniem un narkotiku atkarību. Mūru filmā atveido angļu aktieris Džo Kols (sākotnēji Mūra lomai bija paredzēts Čārlijs Hanems) un, manuprāt, viņš savu darbu paveicis lieliski, jo loma ir prasījusi no aktiera ne tikai emocionāli, bet arī fiziski smagu sagatavošanos: filma kā nekā ir par bokseri, kurš gatavs izcīnīt savu brīvību arī ar dūru spēku. Šī ir ļoti atklāta un neizskaistināta filma, kas ir arī tās lielākais pluss, jo tās īstums skatītājā ieurbjas ļoti dziļi un brīžiem atstāj viņu pārdomu klusumā. VĒRTĒJUMS: 8/10

Elija Bainama režisētā krimināldrāma Hot Summer Nights (2017), kura latviešu kino cienītājiem zināma ar nosaukumu “Karstās vasaras naktis”, skatītāju uzmanību izpelnījās galvenokārt tāpēc, ka galvenā varoņa Daniela lomu filmā atveido kino kritiķu un skatītāju mīlulis Timotejs Šalamē, kurš pagājušā gadā uzmirdzēja divās “Oskaram” nominētās filmās – Ladybird un Call Me By Your NameFilmā stāstīts par klusu un diezgan pareizu jaunieti, vārdā Daniels, kurš pēc tēva nāves dodas uz vasaru padzīvot pie savas tantes. Tur viņš satiek vietējo slikto puisi Hanteru, kurš tirgo narkotikas, un drīz arī Daniels tiek iesaistīts šajā biznesā, turklāt briestošajam problēmu burbulim tiek pievienots fakts, ka Daniels iemīlas Hantera māsā, ar kuru narkotiku dīleris stingri piekodinājis nepīties. Filmā jūtamas nostalģiskas astoņdesmito un deviņdesmito gadu noskaņas, kā arī aktieru sastāvs nav slikts, bet nevaru noliegt to, ka filma ir garlaicīga un brīžiem tā šķiet par garu. Ja filmā nebūtu redzams Šalamē, tad par Hot Summer Nights skatītāji būtu aizmirsuši jau pirms filmas nonākšanas uz ekrāniem. VĒRTĒJUMS: 6/10

Kādas filmas Tu noskatījies šīs vasaras izskaņā? Un kādas filmas ir Tavā rudens skatāmo filmu sarakstā? Padalies komentāros!