Filmas

Sauc mani savā vārdā


Viena no 2017. gadā visvairāk apspriestajām filmām pavisam noteikti bija Lukas Gvadanjīno režisētā “Sauc mani savā vārdā” (Call Me by Your Name), kuras pamatā ir rakstnieka Andrē Asimana tāda paša nosaukuma romāns. 

Atceros, ka dienā, kad uzzināju, ka tiks ekranizēta A. Asimana grāmata Call Me by Your Name, nodomāju, ka tā ir liela uzdrīkstēšanās no režisora puses, un pie vainas nebija grāmatā iekļautie temati, kas 21. gadsimta literatūrā un kino jau sen vairs neskaitās skandalozi, bet gan tas, ka grāmata vairāk ir par sajūtām, ne par notikumiem, tāpēc kustīgajās bildēs grūti pārvēršama. 2007. gadā, kad grāmata tika izdota, tā nokļuva New York Times, San Francisco Chronicle, Washington Post, Chicago Tribune un Seattle Times gada labāko grāmatu sarakstos, bet es līdz tās lasīšanai nonācu tikai 2015. gadā un jāatzīst, ka nebiju par to sajūsmā. Jā, grāmata ir ļoti meistarīgi sarakstīta un tās varoņi ir ļoti dzīvi, bet dažbrīd rakstītais mani garlaikoja, tāpēc arī uz filmu neliku pārāk lielas cerības. Tā tas bija līdz brīdim, kad sākās komplimentu lavīna, kura vēlās “Sauc mani savā vārdā” ekranizācijas virzienā un šī lavīna turpinās joprojām, solot aizstumt filmu līdz pat “Oskariem”

Filmas darbība norisinās 1983. gada Ziemeļitālijā, kur kādā skaistā lauku villā satiekas septiņpadsmit gadus vecais Elio (Timotejs Šalamets) un par viņu krietni vecākais Olivers (Ārmijs Hamers), kurš ieradies Itālijā, lai strādātu pie akadēmiska pētījuma un pildītu Elio tēva asistenta pienākumus. (Grāmatā minēts, ka Olivers ir 24 gadus vecs, bet filmā Hamera atveidotais varonis atstāj trīsdesmitgadnieka iespaidu.) Filmas sākumā abu galveno varoņu starpā valda spriedze un šķiet, ka viņiem ir diezgan labs topošo ienaidnieku potenciāls, bet, turpinot pamazām atšķetināt sižetu, atklājas, ka aiz spriedzes slēpjas savstarpējas simpātijas, kuras abi centušies slēpt. Elio, apzinoties savu seksualitāti, izjūt gan bailes, gan dažbrīd riebumu pret sevi, bet Olivers, baidoties no sabiedrības attieksmes un tā, ka varētu jauniņo Elio samaitāt, nesekmīgi cenšas pretoties pievilkšanās spēkam, kas saista viņu un Elio. Skatoties filmu, noteikti jāņem vērā, ka runa ir par astoņdesmitajiem gadiem, ne par divdesmit pirmo gadsimtu.

Foto: Kadrs no filmas.

Gvadanjīno režija šajā filmā ir tik brīnišķīga, ka pēc “Sauc mani savā vārdā” noskatīšanās rodas vēlme noskatīties katru viņa režisēto filmu. Ekranizēt grūti ekranizējamu grāmatu, turklāt panākt, ka filma ir daudz labāka par grāmatu – tas, manuprāt, ir izcilības rādītājs. Runājot par aktieriem, jāsaka, ka biju ļoti patīkami pārsteigts. Hameru esmu redzējis nelielā lomā M. Čerija seriālā “Bīstamās mājsaimnieces” un Toma Forda 2016. gada filmā “Nakts dzīvnieki”, bet Šalamets man bija jaunatklājums, jo par viņu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Mazpazīstamu aktieru izvēle nākusi filmai par labu, jo skatītāji visu uzmanību var veltīt smeldzīgajam stāstam un lieliskajam filmas veidotāju darbam. Nav tāda aktiera, kura veikums šajā filmā būtu vērtējams kā vājš vai pat viduvējs, bet īpaši gribu izcelt 22 gadus veco Šalametu, kuram par savu sniegumu pelnīti tiek prognozēta pat “Oskara” nominācija. Neatkarīgi no tā, vai Amerikas Kinoakadēmija Šalametu pagodinās ar nomināciju vai nē, viens ir skaidrs – par viņu tuvāko gadu laikā mēs dzirdēsim daudz un bieži. Pieminēšanas vēta noteikti ir arī aina ar Elio tēva (Maikls Stūlbergs) monologu, kura izpelnījusies daudzu kinokritiķu slavas dziesmas.

Foto: Kadrs no filmas.

“Sauc mani savā vārdā” ir lēna filma, kas dažus skatītājus varētu garlaikot, bet šis nesasteigtais stāstījums rada sajūtu, ka tu esi šo filmu nevis noskatījies, bet piedzīvojis. Gvadanjīno nav izmantojis tradicionālo filmu uzbūves shēmu, kurā ir labie un ļaunie varoņi, viss ir saplānots līdz pēdējai sekundei un stāsta varoņiem jāatrisina milzīga problēma, cīnoties pret kādu konkrētu ļaunumu, un tieši tas padara šo filmu tik īpašu. Filmas režisors izvairījies arī no atklātu seksa ainu (konkrēti starp Elio un Oliveru) iekļaušanas filmā, kas, manuprāt, ir ļoti pareizs solis, jo tādējādi tiek paspilgtināta filmas varoņu starpā valdošo jūtu tīrība, kā arī skatītājiem “Sauc mani savā vārdā” ir vieglāk uztvert kā filmu, kuras robežas sniedzas daudz tālāk par LGBT tēmām. Šī filma ir par pirmās mīlestības radītajām sāpēm, pieaugšanu, laimes upurēšanu sabiedrībā noteikto normu vārdā, vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām, kā arī par savas seksualitātes apzināšanos, iepazīšanu un pieņemšanu.

Starp filmu un grāmatu ir daudz atšķirību, bet stāsta kodols no grāmatas ir veiksmīgi pārnests uz lielajiem ekrāniem. Viskrasāk atšķiras filmas un grāmatas beigas, jo grāmatas noslēgums aizsniedzas līdz pat divdesmit pirmā gadsimta sākumam, kamēr filmas noslēgums norisinās neilgi pēc 1983. gada vasaras. Par spīti tam, ka grāmatas noslēgums ir gana saldsērīgs, filmas beigu versija to pārspēj un, pateicoties Šalameta sniegumam un Sufjana Stīvensa skaistajai mūzikai, to vēl ilgi nav iespējams izmest no galvas.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

Advertisements

Dažos teikumos par filmām #6


Tuvojoties Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai, esmu noskatījies daudz filmu un šķiet, ka vismaz dažas no tām varētu tikt pagodinātas ar “Oskara” nominācijām. Šoreiz īsumā par piecām filmām, kuras visspilgtāk iespiedušās atmiņā. 

Endija Mušeti veidotā filma It (2017), kas ir Stīvena Kinga romāna “Tas” ekranizācija, ir viens no tiem ļoti retajiem gadījumiem, kad filma pārspēj grāmatu. Kad uzzināju par atkārtotu pieminētā romāna ekranizāciju, neko daudz no tās negaidīju, jo Kinga romānu ekranizācijas ļoti bieži ir draņķīgas un sacerēties uz ko izcilu būtu patiešām muļķīgi, bet tad tika publiskoti pirmie traileri un vēlāk uz kinoteātru ekrāniem parādījās filma, par kuru pat mani skeptiskākie draugi bija sajūsmā. Bija lietas, kas filmā man nepatika (īpaši absurdā aina ar akmeņu kauju), bet jauno aktieru un Bila Skarsgārda sniegums bija apbrīnas vērts, turklāt filmā nebija ne miņas no liekvārdības, kas grāmatā tik ļoti mani garlaikoja. VĒRTĒJUMS:8,5/10

Deivida Gordona Grīna režisētā biogrāfiskā drāma Stronger (2017), kurā stāstīts par Džefu Baumanu (Džeiks Džilenhols), kurš 2013. gada Bostonas maratona teroraktā zaudēja abas kājas, bija viena no manām pagājušā gada gaidītākajām filmām. Un tā man nelika vilties, jo Džilenhols jau atkal pierādīja, ka ir patiešām izcils un, manuprāt, pietiekami nenovērtēts aktieris, kurš kādreiz būtu pelnījis ne tikai “Oskara” nomināciju, bet arī pašu zeltīto statueti. Viņa emocionālais un līdz sīkumiem izjustais sniegums šajā filmā ir patiešām aizkustinošs un brīžiem pat liek uzmesties zosādai. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Grētas Gērvigas režisēto filmu Lady Bird (2017) īpaši aktīvi runā tieši kinokritiķi un citi filmu industrijas pazinēji un darboņi, tāpēc pieļauju, ka Gērvigas veikumam neizpaliks arī Amerikas Kinoakadēmijas uzmanība. Jāsaka godīgi, ka pēc visas tās sajūsmas lavīnas no filmas biju gaidījis ko vairāk, bet pēc Lady Bird noskatīšanās nepameta sajūta, ka šī varētu būt viena no 2017. gada pārvērtētākajām filmām. Nenoliedzams ir fakts, ka meitas (Šērša Ronana) un mātes (Lorija Metkalfa) attiecības filmā atainotas ārkārtīgi meistarīgi, bet joprojām vaicāju sev: “Vai šī patiešām ir kas vairāk par augstas kvalitātes drāmu, kurā stāstīts par pieaugšanu?!” VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Arī Kristofera Nolana režisētā kara drāma Dunkirk (2017) ir viena no tām filmām, par kuru aizgājušā gadā tika runāts ārkārtīgi daudz un uzslavu tai netrūka ne no kinokritiķu puses, ne no kinoteātru apmeklētāju puses. Vēsturi pārāk smalki nepārzinu, tāpēc pirms filmas skatīšanās nedaudz palasīju, kas tad Otrā pasaules kara laikā notika Dankērkā, bet beigās izrādījās, ka būtu spējis filmu saprast arī bez priekšzināšanām, jo uzsvars tajā likts ne uz vēsturiskiem datumiem, bet gan uz kara radītajām šausmām un cilvēcisko vērtību saglabāšanu kara laikā. Nolana darbs ir tik filigrāns, ka to nav iespējams pienācīgi aprakstīt dažos teikumos, bet noteikti jāpiemin filmas beigu daļā redzamā aina ar Tomu Hārdiju, kas ir patiesi iespaidīga. Patīkams pārsteigums bija arī dziedātājs Harijs Stailzs, no kura noteikti nebiju gaidījis tik labu sniegumu. VĒRTĒJUMS: 9/10 

Mārtina Makdonaha režisētā melnā komēdija/drāma Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (2017) pavisam noteikti ir viens no lielākajiem pagājušā gada pārsteigumiem kino pasaulē, jo neko daudz par filmu nebiju dzirdējis, bet, kad to noskatījos, vēl ilgi nespēju to aizmirst. Filmā stāstīts par māti (Frānsisa Makdormanda), kuras meita tikusi izvarota un nogalināta. Nespējot rast mieru par to, ka meitas slepkavas joprojām nav atrasti, sieviete uzstāda trīs plakātus ceļa malā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību policijas bezdarbībai. Īsti nesimpatizēja pāris pārmērīgi stereotipizētie tēli, bet priecēja melnais humors, ar kuru tika atšķaidīts ļoti nopietnais filmas temats, kā arī Makdormandas fenomenālais sniegums. Filmā veiksmīgi atainots atriebes, dusmu un naida postošais spēks, kurš neko neatrisina, bet tikai rada jaunas dusmas un naidu, sagraužot cilvēku no iekšienes. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kura no filmām, kuru līdz šim esi redzējis, Tavuprāt, būtu pelnījusi Amerikas Kinoakadēmijas uzmanību un “Oskara” nominācijas? Pastāsti komentāros! 

Četras filmas tumšiem vakariem


Ja tumšajos rudens un ziemas vakaros ir slinkums lasīt grāmatu, tad vienmēr var pagatavot gardu karsto dzērienu, apbruņoties ar našķiem un ērti iekārtoties dīvānā, lai noskatītos kādu labu filmu. Kādu? Te būs daži mani ieteikumi. 

Foto: Filmas reklāmfoto.

ANIMĀCIJA: Your Name (oriģinālvalodā Kimi no na wa) (2016) droši vari skatīties kopā ar visu ģimeni, jo Makoto Shinkai režisētās animācijas filmas saturs ir ģimenei draudzīgs, tomēr pieļauju, ka paši mazākie filmu varētu arī nesaprast, jo tās struktūra ir sarežģīta. Your Name mērķauditorija ir pusaudži, jaunieši un pieaugušie, kas spēj novērtēt kvalitatīvas animācijas filmas. Sākumā varētu šķist, ka Your Name ir kārtējā animācijas filma, kurā galvenie varoņi samainās ar ķermeņiem, bet patiesībā tā ir daudz, daudz, daudz kas vairāk, jo galveno varoņu stāsts no gaisīgi viegla un pat romantiski smieklīga ātri vien pārtop traģiskā, smalki savītā un līdz sirds dziļumiem aizkustinošā. Šī gada septembrī tika paziņots, ka pēc šīs animācijas filmas motīviem tiks veidota arī live action filma, pie kuras strādās Dž. Dž. Abramss un “Atnācēji” (Arrival) veidotāji.

Foto: Kadrs no filmas.

ŠAUSMENE: Šona Bērna režisētā šausmu filma The Devil’s Candy (2015) daudzu kino gardēžu acīm noteikti paslīdējusi garām nepamanīta, jo tai nebija iespaidīgu reklāmas kampaņu, kā arī mediji par to pārāk aktīvi nerakstīja. Pateicoties dažādiem ar filmas kvalitāti nesaistītiem faktoriem, Bērna veikums nepelnīti pazuda citu tajā laikā iznākušo filmu burzmā. The Devil’s Candy ir psiholoģiski smalki veidota filma, kurā aktieru sniegums ir patiešām izcils, bet skaņu efekti un montāža šajā filmā strādā kā labi ieeļļots mehānisms. Iztiekot bez klasiskajām šausmu filmu klišejām, Bērns biedē skatītājus psiholoģiskā līmenī, neļaujot zosādai un spriedzei pamest skatītājus līdz pat filmas beigu titriem.

Foto: Kadrs no filmas.

DOKUMENTĀLĀ: Kolina M. Deja režisētā dokumentālā filma Saving Banksy (2017) noteikti patiks katram kvalitatīvu dokumentālo filmu cienītājam, bet jo īpaši tā ies pie sirds populārā grafiti mākslinieka Benksija faniem, jo tieši viņa mīklainā personība, urbānā māksla un viņa darbu glābšana ir filmas galvenie temati. Skatoties filmu, bija dalītas jūtas par Benksija darbu glābšanu, jo vienlaicīgi tā šķita gan kā zagšana, gan kā urbānās mākslas saglabāšana nākamajām paaudzēm. Mani arī joprojām nav pametusi doma, ka kāds no filmā redzamajiem Benksija draugiem patiesībā varētu būt pats Benksijs, kurš savu patieso identitāti joprojām rūpīgi slēpj.

Foto: Filmas reklāmfoto.

JAUNIEŠIEM UN VIŅU VECĀKIEM: Marielas Helleres režisētā filma The Diary of a Teenage Girl (2015) ir ārkārtīgi godīgs stāsts par Sanfrancisko dzīvojošu pusaugu mākslinieci, kura iemīlas savas mātes mīļākajā. Ķeroties pie šīs filmas veidošanas, Hellere aiz durvīm atstājusi visus aizspriedumus un sabiedrībai ērto liekulību, lai ļoti atklāti ar skatītājiem parunātu ne tikai par dažādām disfunkcionālu ģimeņu problēmām, bet arī par pusaudžu seksualitāti un tās iepazīšanu. Aktieru sniegums filmā ir brīnišķīgs, bet holivudiskās glances trūkums šķita kā malks svaiga gaisa.

Lai patīkami kino vakari!

Nervus kutinošā Džeralda spēle


2017. gads pavisam noteikti ir šausmu karaļa Stīvena Kinga gads, jo viņa romāna “Tas” (It) ekranizācija lauzusi daudzus rekordus un kļuvusi par vienu no kino vēsturē populārākajām un pelnošākajām šausmu filmām, tomēr “Tas” nav vienīgā Kinga romāna ekranizācija, kas šogad nonākusi pie skatītājiem. “Džeralda spēle” (Gerald’s Game) ir mazāk zināms, bet tāpēc vien noteikti ne sliktāks Kinga literārais darbs, kura ekranizācija savu pirmizrādi Netflix straumēšanas servisā piedzīvoja šī gada 29. septembrī. 

Filmas režisors ir Maikls Flanegans, kurš iepriekš strādājis pie tādām filmām kā Oculus, Hush un Ouija, kuras zināmas gandrīz katram rūdītam šausmu filmu fanam. “Džeralda spēlē” tiek stāstīts par Džeraldu (Brūss Grīnvuds) un Džesiju (Karla Gudžīno) – precētu pāri, kurš dodas uz nomaļu ezera māju, lai uzlabotu kopdzīvi un piešķirtu jaunu uguntiņu savai seksuālajai dzīvei. Vīrs, kura matos jau rotājas sudrabs, ar rokudzelžiem pieķēdē sievu pie masīvas gultas un sāk spēlēt lomu spēli, kura Džesijā rada paniku un atsauc atmiņā nepatīkamas ainas no pagātnes. Kad sieviete pārdomā, viņa lūdz vīram pārtraukt lomu spēli un atbrīvot viņu no rokudzelžiem, bet notiek sliktākais iespējamais scenārijs un Džeraldu piemeklē sirdstrieka. Viņš nomirst, atstājot sievu pieslēgtu pie gultas.

Ja jums šķiet, ka pēc Džeralda nāves filma kļūst vienveidīga un garlaicīga, tad jūs smagi maldāties, jo jebkurš, kurš kādreiz lasījis Kinga romānus, zina, ka tajos spraigākās cīņas notiek varoņos pašos. Arī “Džeralda spēle” nav izņēmums, jo atūdeņošanās, tumsa un bailes daru savu, lai atmodinātu Džesijas tumšāko būtību, liktu uznirt slēptākajām pagātnes atmiņām, kā arī radītu halucinācijas, kuras reizē palīdz, bet reizē arī neļauj saprast, kas no apkārt notiekošā ir īsts, bet kas tikai viņas iztēles radīts. (Man jāatzīst, ka filmas beigās biju nedaudz šokēts par pāris lietām, kas izrādījās īstas.)

Foto: Kadrs no filmas

Esmu dzirdējis viedokļus, ka Karla Gudžīno par Džesijas lomu varētu tikt nominēta “Oskaram”, bet es patiešām neesmu drošs, ka Amerikas Kinoakadēmija varētu spert šādu soli, jo “Džeralda spēle” ir Netflix filma, tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Gudžīno šajā filmā ir fenomenāla. (Ir pāragri dalīt “Oskara” nominācijas, bet, ja viņa brīnumainā kārtā tiks pie nominācijas, es par to tikai priecāšos.) Gudžīno saspēle ar Grīnvudu man lika noticēt, ka viņi ir precēts pāris, kas neveiksmīgi mēģina glābt savu laulību, jo viņu starpā varēja just gan ķīmiju, gan apslāpētu spriedzi.

Filmā nolasāmas arī feminisma idejas, bet tās nav uzbāzīgas vai kaitinošas, tās drīzāk liek apbrīnot Džesijas spēku un personību, kas spējusi uzvarēt ne vienā vien smagā cīņā pašai ar sevi un pret citiem. Īpašas uzslavas noteikti pelnījuši filmas vizuālo risinājumu veidotāji, jo ainavas un specefekti ir patiešām iespaidīgi: brīžiem skati ir gleznu cienīgi, bet brīžiem tie liek uzmesties zosādai pat uz zosādas. Kā ķirsis uz kūkas bija filmas noslēgums, kādu nebiju gaidījis, bet tas mani pārsteidza vislabākajā nozīmē. Manuprāt, šī ir Flanegana karjeras labākā filma, kā arī viena no labākajām Kinga romānu ekranizācijām.

Viennozīmīgi viens no spilgtākajiem 2017. gada psiholoģiskajiem trilleriem, kurš jāredz katram šī žanra cienītājam.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Ziemeļeiropas populārākais jauniešu seriāls – SKAM


Pateicoties vienam tvītam (paldies, Kni!), sāku skatīties norvēģu jauniešu seriālu SKAM, kurš iepriekš jau bija nonācis manā redzeslokā, tomēr nebija piesaistījis uzmanību tik ļoti, lai es nopietni apsvērtu tā skatīšanos. Kad biju noskatījies pirmo sēriju, āķis bija lūpā un sapratu, ka mani sagaida binge-watching nedēļas garumā. 

Jūlijas Andemas radītā seriāla pirmā sērija skatītāju vērtējumam tika nodota 2015. gada septembrī, iepazīstinot norvēģu skatītājus ar kolorītiem, bet vienlaicīgi ļoti īstiem jauniešiem, kuri mācās Hartvig Nissen ģimnāzijā. Seriālu īpašu padarīja tas, ka katras sērijas fragmenti internetā tika publicēta īstajā laikā – piemēram, ja seriāla varoņi piektdienas vakara plkst. 18:41 devās uz ballīti, tad šis video mājaslapā tika publicēts tieši tajā laikā, radot maksimālu realitātes sajūtu. Mūzikas žurnāls The Fader raksta, ka tad, kad internetā tika publicēts jauns SKAM video, cilvēki Norvēģijā pārtraukuši darāmo un pat apturējuši ballītes, lai tikai kopīgi noskatītos jaunākos seriāla notikumus. Nedēļas beigās šie īsie video tika salīmēti kopā un NRK televīzijas kanāls tos demonstrēja kā vienu veselu sēriju. Vēl lielākai realitātes sajūtas radīšanai SKAM veidotāji mājaslapā  publicēja varoņu savstarpējās sarakstes un Instagram vietnē izveidoja šo fiktīvo tēlu profilus, kuriem, par spīti tam, ka tie ir izdomāti tēli, seko simtiem tūkstoši cilvēku.

Sākotnēji tika plānots, ka seriālam būs deviņas sezonas, un katras sezonas epicentrā būs kāds no galvenajiem varoņiem, bet diemžēl šī gada jūnijā SKAM tika pielikts punkts jau pēc ceturtās sezonas noslēguma. Daudzus šāds lēmums pārsteidza, jo ar katru nākamo seriāla sezonu tā popularitāte auga un par SKAM zināja ne tikai Norvēģijā un citviet Ziemeļeiropā, bet arī ārpus Eiropas robežām, pat Ķīnā, kur SKAM skatītāju skaits nelegālajās straumēšanas vietnēs sasniedza sešu miljonu (!) atzīmi. Iespējams, tieši milzīgā popularitāte ārpus Norvēģijas pielika seriālam punktu. Legāli to drīkstēja skatīties tikai Norvēģijā un vēl dažās Ziemeļeiropas valstīs, jo SKAM skaņu celiņā bija iekļautas dziesmas, kurām seriāla veidotāji bija iegādājušies atskaņošanas licences tikai Norvēģijas tirgum. (Lielākā daļa skatītāju SKAM notikumiem sekoja līdzi tieši nelegālajās straumēšanas vietnēs, kurās seriāls ir pieejams ar subtitriem angļu, krievu un citās valodās.) Paziņojot par SKAM ēras beigām, tā veidotāja J. Andema sacīja, ka seriāls bija 24/7 darbs, kas viņai sagādājis prieku. “Mēs nesen izlēmām, ka šoruden neveidosim jaunu sezonu. Zinu, ka daudzi no jums būs nomākti un sarūgtināti, to dzirdot, bet esmu pārliecināta, ka šis ir pareizais lēmums.” Skaidru iemeslu, kāpēc SKAM netiks turpināts, Andema nav paziņojusi, bet zināms ir tas, ka seriāla rīmeika veidošanas tiesības nopirkuši amerikāņi, kas darbu pie seriāla Shame sāks jau šogad.

Seriālā runāts par dažādām jauniešiem ļoti aktuālām tēmām: pirmajā sezonā, kurā galvenā varone ir Eva (Lisa Teige), centrālie temati ir attiecības, vientulība, savas identitātes un draugu kompānijas meklēšana; otrajā sezonā, kurā galvenā varone ir Nūra (Josefine Frida Pettersen), tiek runāts par ēšanas traucējumiem un par seksuālo vardarbību; trešajā sezonā, kurā galvenais varonis ir Īzaks (Tarjei Sandvik Moe), uzmanība tiek veltīta savas seksualitātes pieņemšanai, reliģijai, garīgās veselības jautājumiem un homoseksualitātei; ceturtajā sezonā, kurā galvenā varone ir Sana (Iman Meskini), tiek runāts par vardarbību internetā, islāmticību un ksenofobiju. Ļoti žēl, ka bez savām sezonām palika Vilde (Ulrikke Falch), Krisa (Ina Svenningdal), Jūnass (Marlon Langeland) un Evens (Henrik Holm), jo šie varoņi būtu pievērsuši skatītāju uzmanību tematiem par garīgās veselības traucējumiem, alkoholismu ģimenē un patiesu draudzību. Par Viljama (Thomas Hayes) sezonas neesamību gan nepārdzīvoju, jo viņš bija vienīgais SKAM varonis, kurš šķita klišejisks, kaitinošs un garlaicīgs. 

Mani absolūti sajūsmina tas, ka šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad jauniešu atveidošana seriālā uzticēta aktieriem amatieriem, kas ir vienā vecumā ar saviem atveidotajiem varoņiem. Lielākā daļa no galveno lomu atveidotājiem ir dzimuši 1999. gadā. Skatoties seriālu, ir jūtams arī tas, ka, veicot izpētes un sagatavošanās darbus, Andema ir apbraukājusi vairākas Norvēģijas skolas, lai intervētu jauniešus par alkoholu, narkotikām, seksu, attiecībām un citiem tematiem, kas viņiem aktuāli.

Jāatzīst, ka pēc ceturtās sezonas noskatīšanās izjutu dusmas pret seriāla veidotājiem, jo viņi iepazīstināja skatītājus ar absolūti lieliskiem galvenajiem varoņiem, kas lika līdzpārdzīvot un skaļi smieties, bet tad pusceļā bez īpaši pārliecinošiem paskaidrojumiem atņēma skatītājiem šo jauniegūto draugu kompāniju. Tā vien gribējās pajautāt Andemai: “Kā tad ir ar atbildību par tiem, kurus mēs pieradinām?!” Pieļauju, ka daudzi SKAM cienītāji joprojām dzīvo nolieguma fāzē un vismaz tuvāko mēnešu laikā neatmetīs cerību, ka seriāls brīnumainā kārtā varētu atgriezties pie skatītājiem.

SKAM ir spilgts pierādījums tam, ka skatītāji visā pasaulē ir izslāpuši pēc īstuma, realitātei pietuvinātu problēmu atspoguļošanas seriālos un filmās, kā arī pēc tiešas runas, kurā nav vietas ērtiem meliem, lai tikai izliktos, ka problēmas, kuras bērnu vecākiem šķiet netīkamas, jauniešu pasaulē neeksistē. Šis viennozīmīgi ir viens no pēdējo gadu labākajiem jauniešu seriāliem, kuram līdzvērtīgu ir grūti iedomāties, tāpēc tā pāragrā slēgšana šķiet īpaši sāpīga. Iespējams, jāieplāno ceļojums uz Norvēģiju un jāpaviesojas vietās, kurās SKAM tika filmēts, lai tikai nedaudz ilgāk varētu padzīvot seriāla noskaņās.

Cilvēkiem, kurus moka aizspriedumi, šī seriāla skatīšanos nemaz neiesaku, bet tiem, kas nebaidās no ieskatīšanās nefiltrētā mūsdienu jauniešu dzīvē, SKAM noteikti patiks.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Īsumā par dažiem seriāliem


Šogad seriāliem laiku patiešām neesmu žēlojis, jo, apkopojot skatāmo seriālu sarakstu, nonācu pie skaitļa 17, bet esmu drošs, ka kādu noteikti esmu aizmirsis pieskaitīt. Šoreiz īsumā pastāstīšu par trīs saturiski un kvalitātes ziņā ļoti atšķirīgiem seriāliem, kuri manā uzmanības lokā nonāca tikai pēdējo mēnešu laikā. 

Kad lasīju Nīla Geimena grāmatu “Amerikāņu dievi”, nebiju pārāk lielā sajūsmā par cienījamā rakstnieka veikumu, bet, kad uzzināju, ka šis darbs tiks ekranizēts seriāla formātā, turklāt pie stāsta iedzīvināšanas kustīgajās bildēs strādās seriāla “Hanibāls” radītājs Braiens Fullers, biju pārliecināts, ka šis noteikti būs viens no maniem 2017. gada must-see. American Gods seriālā stāstīts par aizmirstiem un mūsdienu sabiedrības radītiem dieviem, kas cenšas izdzīvot, kā arī novākt no sava ceļa konkurentus, lai nostiprinātu, saglabātu vai atgūtu savu vietu uz pielūgsmes pjedestāla. Šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad ekranizācija pārspēj grāmatu, jo Fullers padarījis Geimena radīto stāstu dziļāku, varoņus daudz-dimensionālus, kā arī piešķīris stāstam vērienu un izsmalcinātu ekstravaganci. Skatītājus ar savu sniegumu priecē gan labi zināmi aktieri (Emīlija Brauninga, Džiliana Andersone, Ians Makšeins), kā arī mazāk zināmi, bet ne mazāk lieliski talanti (Rikijs Vitls, Brūss Langlijs, Pablo Šraibers). VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Nemelošu, bieži vien sanāk plūst līdzi straumei un noskatīties ko tādu, ko nemaz nebiju plānojis skatīties. Tā bija arī ar Roberto Agiresa-Sakasas radīto seriālu Riverdale, kura pamatā ir populārie Archie komiksi. Seriālā stāstīts par Riverdeilas mazpilsētā dzīvojošo Ārčiju, kurš kopā ar draugiem izmeklē sava skolasbiedra slepkavību. Riverdeilā visi ir skaisti, pat skolas nūģi un skolēnu vecāki, kā arī visas intrigas un to risināšana neiztiek bez teatrāla dramatiskuma, kas piešķir seriālam ne tikai sintētisku piegaršu, bet arī laupa ticamības momentu. Pieļauju, ka tieši aktieru vizuālais izskats ir iemesls, kāpēc seriāls ir tik ļoti populārs pusaudžu vidū, jo nekā cita, par ko sajūsmināties, Riverdeilā nav. Seriāls nepiedāvā neko jaunu, aktieru sniegums ir vājš un sižets arī nav pārāk aizraujošs. VĒRTĒJUMS: 4/10

Stīvens Kings ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem, bet par viņa grāmatu ekranizācijām gan reti esmu sajūsmā, jo tās kādos 90% gadījumu ir vājas vai pat izcili draņķīgas. (Ir arī patīkami izņēmumi, piemēram: Stand by MeThe ShiningThe Green Mile un The Shawshank Redemption.) Šovasar pie skatītājiem nonāca Kinga grāmatas The Mist ekranizācija, kuras veidotājs ir Kristians Torps. (Šis Kinga darbs ticis ekranizēts jau 2007. gadā, kad skatītāju vērtējumam tika nodota diezgan viduvēja, bet noteikti ne draņķīga filma.) Iespējams, Kingam vajadzēja samierināties ar vienu The Mist ekranizāciju, jo 2017. gada veikums ir tik vājš, ka ir sāpīgi to skatīties, turklāt jaunais seriāls ļoti atgādina kādu citu Kinga romāna ekranizāciju – Under The Dome. (Tikai šoreiz kupola vietā ir slepkavnieciska migla.) VĒRTĒJUMS: 3/10

Komentāros padalies, ar kādiem seriāliem tu šovasar sevi izklaidē?

Dažos teikumos par filmām #5


Pēdējos pāris mēnešus mans brīvais laiks tika aizpildīts ar vairākiem seriāliem un kādu duci filmu, kā arī ar sērām par lieliskā seriāla Sense8 pāragro un neplānoto noslēgumu. (Kad noslēdzās seriāla otrā sezona, straumēšanas serviss Netflix, par spīti tam, ka seriālam kopumā bija ieplānotas piecas sezonas, pieņēma lēmumu pārtraukt Sense8 finansēšanu un demonstrēšanu. Iespējams, pie vainas bija augstās seriāla veidošanas izmaksas, jo viena Sense8 sērija tās veidotājiem izmaksāja vidēji 9 000 000$.) Tomēr šoreiz ne par seriāliem, bet par dažām saturiski tumšām filmām. 

Esmu liels šausmu filmu fans, tāpēc Federiko Alvaresa režisētais šausmu trilleris Don’t Breathe (2016), kurš nonācis daudzos pagājušā gada labāko trilleru/šausmu filmu topos, jau labu laiku atradās arī manā skatāmo filmu sarakstā. Filmas sižets vienkāršs: trīs jaunieši izlemj aplaupīt aklu un šķietami nevarīgu kara veterānu, aiz kura nekaitīgās ārienes slēpjas labām maņām apveltīts slepkava. Jāatzīst, ka nedaudz kaitināja galvenā “ļaundara” pārspīlētais sīkstums, bet tajā pat laikā biju gaidījis ko daudz banālāku, tāpēc šī filma mani pozitīvi pārsteidza un pamatīgi pakutināja nervus. Filmā vienu no galvenajām lomām atveido seriāla 13 Reasons Why  zvaigzne Dilans Minnets. VĒRTĒJUMS: 7,5/10

R. R. Jangas režisēto filmu Before I Fall (2017), kas ir Lorenas Oliveras grāmatas “Pirms es krītu” ekranizācija, nolēmu noskatīties tikai tāpēc, ka biju dzirdējis ļoti pozitīvas atsauksmes gan par grāmatu, gan par filmu. Before I Fall ir tāda kā pusaudžu versija par “Murkšķa dienu”, jo filmas galvenā varone Sema, līdzīgi kā Bila Mureja atveidotais Fils, atkal un atkal izdzīvo vienu un to pašu dienu. Diemžēl šī filma nepiedāvā neko jaunu un oriģinālu, turklāt tajā netrūkst apnicīgu banalitāšu, kuras, iespējams, kādu arī spēj aizkustināt, bet mani tikai nokaitināja. VĒRTĒJUMS: 5/10 

M. Naita Šjamalana režisētais trilleris Split (2016) ir stāsts par kādu jaunu vīrieti Denisu (Džeimss Makavojs), kurā mīt 23 dažādas personības un divdesmit ceturtā ir attīstības procesā, alkstot izlauzties brīvībā. Kādā dienā Deniss nolaupa trīs meitenes, kuras kļūst par viņa transformāciju aculieciniecēm. Makavoja sniegums šajā filmā ir tik spilgts un pārsteidzošs, ka atsauca man atmiņā aktiera Ralfa Fainsa neaizmirstamo lomu filmā “Sarkanais pūķis”, kura man joprojām liek uzmesties zosādai. Pieļauju, ka, gatavojoties darbam pie filmas, Makavojs smēlies iedvesmu tieši no Fainsa veikuma. VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Šķiet, ka uz Gora Verbinska režisēto filmu A Cure for Wellness (2016) liku pārāk lielas cerības, tāpēc vilšanās režisora veikumā bija īpaši smaga, tomēr nav arī tik slikti, ka nožēlotu filmas skatīšanos. Filmā stāstīts par veiksmīgu biznesmeni Lokhārtu (Deins Dehāns), kuram jādodas komandējumā uz kādu veselības centru Šveices Alpos, lai no turienes pārvestu mājās liela uzņēmuma izpilddirektoru. Ierodoties idilliskajā vietā, vīrietis sāk pamanīt dažādas dīvainības, kuras rada klaustrofobisku sajūtu un liek uzpeldēt tumšākajām pagātnes atmiņām. Vizuāli filma ir skaista un rūpīgi nostrādāta, bet saturiski nepārliecinoša un diezgan garlaicīga. VĒRTĒJUMS: 6/10

Ir filmas, par kuru kvalitātes trūkumu tu nojaut jau pirms to skatīšanās, bet, par spīti pamatotajām aizdomām, tāpat velti laiku, lai tās noskatītos. Deimjana Makē režisētā filma Don’t Hang Up (2016) ir viens no šiem gadījumiem. Filmā stāstīts par jauniešiem, kuri nežēlīgi “izāzē” draugus, paziņas un pilnīgi svešus cilvēkus, lai tikai nostiprinātu savu popularitāti internetā, tomēr jautrība beidzas dienā, kad kāds no viņu upuriem nolemj pacelt likmes un uzspēlēt spēli ar pašiem jokdariem.  Lai arī filmas ideja sākumā ir daudzsološa, tās veidotāji darījuši visu iespējamo, lai tās kvalitātes līmenis gāztos lejā gluži kā lavīna, tādējādi padarot filmu absolūti nebaudāmu. Filmas noslēgums vispār ir loģikas trūkuma paraugstunda. VĒRTĒJUMS: 3/10 

Kura bija pēdējā šausmu/mistērijas/trillera žanra filma, ko tu noskatījies?