Ienirstot tumši valdzinošajā eiforijā

Mikroblogošanas vietnē Twitter pēdējo nedēļu laikā tik aktīvi un bieži jūsmoju par Sema Levinsona radīto jauniešu seriālu Euphoria, ka sapratu – drīz saviem sekotājiem apnikšu, kā arī apjautu, ka ar 280 rakstu zīmēm ir par maz, lai izliktu ārā visu, kas man sakāms par šo HBO seriālu. Tieši tāpēc atsauksme blogā ir tikai un vienīgi loģisks solis. 

Seriāla pirmā sērija pie skatītājiem nonāca 2019. gada 16. jūnijā un tā pārsteidza ar nefiltrētu un seksuāli uzlādētu saturu, kura dēļ noteikti atkārās ne viens vien žoklis, bet tikumīgākie skatītāji droši vien riebumā novērsās vai drudžaini taustījās pēc validola. Diemžēl tikumības sargus man jāapbēdina, jo visu astoņu sēriju garumā tiek runāts gan par seksu, gan par narkotikām, kā arī netrūkst ļoti grafisku ainu – piemēram, vēmekļos guļoša narkomāne, kailas krūtis, dzimumlocekļi un to bildes varoņu telefonos utt. Tomēr Levinsons šīs ainas seriālā nav iekļāvis tikai tāpēc, lai skatītājus šokētu, bet gan lai padarītu savu darbu maksimāli īstu un pietuvinātu realitātei, jo jauniešu dzīve taču nesastāv tikai no mācībām, vienradžiem un pastaigām ziedu pļavās. Nefiltrētās ainas seriālā iederas tik ļoti dabiski, ka jau pēc dažām sērijām skatītāji tām vairs nepievērš īpašu uzmanību, jo tās organiski saplūst ar stāstījumu, paspilgtinot ticamības momentu.

Foto: Euphoria meitenes Helovīna epizodes tērpos.

Katras sērijas (izņemot sezonas noslēguma sēriju) epicentrā ir kāds jaunietis: Rū (Zendaya), kura cieš no depresijas un smagas narkotiku atkarības, kas viņu reiz jau gandrīz ievedusi kapā; Neits (Jacob Elordi), kurš ir vardarbīgs manipulators un zelta puisēns no ietekmīgas ģimenes, kuras galva dzīvo dubultu dzīvi; Keta (Barbie Ferreira), kura pārvar savus kompleksus par svaru, apzinās savas seksualitātes spēku un sāk strādāt seksa video čatā; Džūlza (Hunter Schafer) – transseksuāla meitene, kura labprātīgi piekrīt destruktīvām īstermiņa attiecībām ar internetā iepazītiem vīriešiem, kā arī pamanās savaldzināt trauslo un atkarību mākto Rū; Medija (Alexa Demie), kura ir skaista, seksapīla un pašpārliecināta, bet nespēj izbeigt fiziski vardarbīgās attiecības ar Neitu; Kriss (Algee Smith), kurš cenšas piepildīt sava tēva sapni par veiksmīga amerikāņu futbolista karjeru, bet nespēj gūt vērā ņemamus panākumus ne futbola laukumā, ne attiecībās ar draudzeni Kesiju; Kesija (Sydney Sweeney), kura skolā izpelnījusies vieglas uzvedības meitenes slavu, bet patiesībā ir ļoti trausla un salauzta dvēsele, kas meklē cilvēcisku siltumu un mīlestību visās nepareizajās vietās. Neviens no Euphoria varoņiem nav tikai melns vai balts, kā arī sākotnējais iespaids par kādu no personāžiem var izrādīties maldīgs, jo Levinsons tēlus radījis pietiekami daudz-dimensionālus, lai skatītājiem netrūktu pārsteigumu un sirdī iezagtos žēlums pret kādu, kurš sākotnēji šķitis ļaunais, vai dzimtu dusmas pret kādu, kurš šķitis pozitīvais tēls.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla galveno aktieru buķeti sastāda lielākoties mazpazīstami aktieri, bet tajā netrūkst arī daži plaši zināmi vārdi – seriāla “Grejas anatomija” zvaigzne Ēriks Deins, dziedātāja un Disneja kanāla zvaigzne Zendaja, kura, pateicoties Rū lomai seriālā, veiksmīgi atbrīvojusies no naivās Disneja aktrises tēla, kā arī strauji uzlecošā zvaigzne Sidnija Svīnija, kura filmējusies tādos seriālos kā “Kalpones stāsts” un “Asi priekšmeti”, kā arī Kventina Tarantīno jaunākajā filmā “Reiz Holivudā”. Tomēr divas atpazīstamākās personas šajā projektā strādā otrpus kamerai: reperis Dreiks ir seriāla izpildproducents, bet R&B un hiphopa izpildītājs Labrinth ir seriāla mūzikas autors. (Manuprāt, ar Euphoria skaņu celiņu Labrinth ir pierādījis, ka ir absolūts ģēnijs, jo viņa radītā mūzika daudzām seriāla ainām piešķīrusi papildus dziļumu, emociju lādiņu un pamatīgu spēku.) Tomēr lielās zvaigznes seriālā nebūt neaizēno mazpazīstamos aktierus, jo viņu veikums ir vienkārši fenomenāls – piemēram, grūti noticēt, ka Hanterai Šeiferei Džūlzas loma ir pirmais nopietnais aktrises darbs, bet Ketas atveidotājai Bārbijai Fererai kontā ir vien dažas mazas lomiņas. Par šo aktrišu veikumu biju absolūti sajūsmā, jo Šeifere transseksualitāti parādīja ļoti ikdienišķā gaismā, bet Ferera savai varonei Ketai piešķīra ikonisku pašpārliecinātību un neļāva viņai kļūt par klišejisko “resno meiteni”, kuras izmērs ir visa viņas būtība. Euphoria kastinga direktors viennozīmīgi ir paveicis nevainojamu darbu.

Es sev nepiedotu, ja neveltītu kādu vārdu kinematogrāfijai, kā arī Euphoria tērpu un grima māksliniekiem, jo šis seriāls ir absolūta eiforija acīm – vizuāli tik skaisti veidoti seriāli ir milzīgs retums, turklāt šis nav tas gadījums, kad forma nomāc saturu, jo Levinsona veikumā šie abi elementi ir vienlīdz spēcīgi. Runājot par seriāla varoņu grimu un apģērbu, jāsaka, ka šiem jaunajiem cilvēkiem ir potenciāls kļūt par modes noteicējiem, jo ir redzams, ka pie vizuālajiem tēliem ir rūpīgi piedomāts, lai tos radītu unikālus. (Intervijās vairāki seriāla aktieri atklāja, ka veidojuši moodboards jeb tādas kā bilžu un informācijas kolāžas ar savam varonim atbilstošām lietām, lai labāk izprastu savu atveidojamo personāžu un viņa stilu.)

Foto: Kadrs no seriāla.

Noteikti jāpiemin tas, ka seriāls nav Levinsona oriģināldarbs, jo viņš iedvesmojies no tāda paša nosaukuma Izraēlas jauniešu seriāla, kurš tika demonstrēts no 2012. gada 30. novembra līdz 2013. gada 1. februārim. Ir skaidrs, ka amerikāņu versijai pavisam noteikti būs ilgāks mūžs nekā oriģinālam, jo 2019. gada jūlijā, kad Euphoria pirmā sezona vēl nebija noslēgusies, tika paziņots, ka seriālam būs arī otrā sezona, kas, manuprāt, ir ļoti loģisks solis, jo pirmā sezona tikai uzkurināja intrigu un radīja tik pamatīgu mazuma pēcgaršu, ka esmu gatavs arī trešajai un ceturtajai sezonai. Ar to kripatiņu informācijas, kuru skatītāji ieguva pirmajā sezonā, absolūti nepietiek, lai pienācīgi izstāstītu tik ļoti komplicētu varoņu stāstus, kādi redzami seriālā Euphoria, turklāt galvenās intrigas pēc pirmās sezonas tā arī palika neatrisinātas. Pirmā sezona ir tikai aisberga redzamā daļa!

“Euphoria ir par mīlestību. Tas ir par tapšanu pamanītam, sadzirdētam un atzītam. Tas ir par to, ka pasaulē ir cilvēki, kas var izmainīt tavu dzīvi, ja vien tu turēsi savu sirdi atvērtu.” – Sems Levinsons

VĒRTĒJUMS: 10/10 (Ja vien seriālu pasaulē nenotiks kādi neparedzēti pārsteigumi, tad šis viennozīmīgi kļūs par manu mīļāko 2019. gada seriālu.) 

Īsumā par dažiem lieliskiem seriāliem

Blogā iepriekš par saviem favorītiem seriālu pasaulē rakstīju pirms gada un trīs mēnešiem, tāpēc, manuprāt, ir pienācis īstais laiks, lai īsumā pastāstītu jums par dažiem seriāliem, kuri šajā laika posmā laupījuši man miega stundas un likuši man aprīt sēriju pēc sērijas. Ja arī jums kāds no rakstā minētajiem seriāliem liks doties pie miera tikai rīta agrumā, tad nevainojiet mani! Vai arī vainojiet! Būšu priecīgs, ja kādam mani ieteikumi noderēs. 

Mārtijas Noksones veidotais kriminālseriāls Sharp Objects (2018), kura pamatā ir tāda paša nosaukuma Gilianas Flinnas romāns, viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem 2018. gada seriāliem. Tajā stāstīts par žurnālisti Kamillu (Eimija Adamsa), kura atgriežas savā dzimtajā pilsētā, lai veidotu reportāžas par tur notikušajām jaunu meiteņu slepkavībām, kā arī lai stātos aci pret aci ar saviem pagātnes dēmoniem. Gandrīz gadu pēc seriāla noskatīšanās, es joprojām periodiski mēdzu noskatīties seriāla treileri vai paklausos seriāla skaņu celiņu (īpaši grupas The Acid dziesmas), lai kaut tikai sajūtu līmenī atgrieztos tajā meistarīgi samezglotajā un tumši mistiskajā vidē, kuru uzbūrušas Noksone, Flinna un fenomenāli talantīgais aktrišu trio – Eimija Adamsa, Patrīcija Klārksone un Elīza Skanlena. Seriālu droši var skatīties tie, kuriem patika Flinnas grāmata “Neatrodamā” vai tās ekranizācija, kā arī tie, kuriem bail no daudz-sezonu seriāliem, jo Sharp Objects ir tikai viena sezona, ar kuru pilnībā pietiek, lai izstāstītu Kamillas stāstu un atstātu uz skatītājiem neizdzēšamu iespaidu. Un brīdinu – seriāls ir tik neparedzams, ka tas ar nieka trīs vārdiem spēj pagriezt visu kājām gaisā.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Savā 2018. gada lielajā kultūras favorītu rakstā jau minēju, ka Maika Flanigana veidotais seriāls The Haunting of Hill House (2018) ir mans mīļākais pagājušā gada seriāls. Veidojot seriālu, Flanigans iedvesmojies no Šērlijas Džeksones romāna “Spokošanās Kalna mājā”. Kāpēc lietoju vārdu “iedvesmojies”, nevis “ekranizācija”? Jo seriālam ar grāmatu patiesībā ir diezgan maz kā kopīga un vismaz es tos uzskatu par diviem pilnīgi atšķirīgiem stāstiem. Visu cieņu Džeksonei, bet man jāatzīst, ka Flanigana veikums ir galvastiesu pārāks, jo tajā samiksēti vairāki žanri (drāma, mistērija, trilleris, šausmu žanrs), kas The Haunting of Hill House padara tik ļoti īpašu un daudzdimensionālu. Šis seriāls nav tikai izklaide, ar kuru nedaudz pabaidīt sevi, bet tas ir kas daudz dziļāks un nopietnāks. The Haunting of Hill House ir gotisks un aizkustinošs stāsts par Kreinu ģimeni, kura pēc mātes traģiskās bojāejas Kalna mājā sašķeļas: katrs no ģimenes locekļiem ar šo traģēdiju cenšas samierināties savā individuālā veidā. Absolūti nebiju to gaidījis, bet šis kļuva par pirmo šausmu žanra darbu, kurš nedaudz salauza manu sirdi. (Tie, kuri seriālu jau redzējuši, zina, par kura varoņa likteni es runāju.) Labā ziņa seriāla faniem ir tāda, ka jau 2020. gadā pie skatītājiem nonāks seriāla otrā sezona, kuras nosaukums būs The Haunting of Bly Manor, bet tajā vairs nebūs stāstīts par Kreinu ģimeni, jo viņu stāsts jau tika izstāstīts pirmajā sezonā. Otrās sezonas pamatā būs rakstnieka Henrija Džeimsa novele The Turn of the Screw, kuru mierīgi varat paspēt izlasīt līdz seriāla nākamās sezonas sākumam, jo novele ir nieka 96 lapaspuses gara. No tā varam secināt, ka katra sezona tiks veltīta jaunam stāstam, kas ir laba ziņa tiem, kam nepatīk tērēt savu laiku seriāliem, kuru varoņu likteņstāsti ievelkas desmit sezonu garumā. Viss liecina, ka Flanigans ies līdzīgu ceļu kā Raiens Mērfijs ar seriālu “Amerikāņu šausmu stāsts”.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Vai esat kādreiz domājuši par to, kāda izskatīsies tuva nākotne – piemēram, pēc 15 gadiem? Rasela T. Deivisa radītais britu seriāls Years and Years (2019) skatītājiem sniedz ieskatu tajā, kāda tā varētu izskatīties. Un aina nav visai spoža, jo Donalds Tramps atkārtoti tiek ievēlēts ASV prezidenta amatā, mirst Lielbritānijas karaliene Elizabete II, Ķīna rada mākslīgu salu ar militāro bāzi, Krievija pārņem Ukrainu un uzsāk geju vajāšanu, bet Lielbritānijā cīņu par premjera krēslu uzsāk populiste Vivjena Ruka, kuru seriālā atveido šarmantā Emma Tompsone. Years and Years ietilpst kategorijā “drāma ar zinātniskās fantastikas elementiem”, bet šis seriāls ar nieka sešām sērijām skatītājos spēj iedvest tādas šausmas, kādas nespēj radīt pat Hičkoka filmas, jo Deivisa ieskicētā nākotnes vīzija ir ar pirkstu galiem sasniedzama, ļoti reālistiska un absolūti stindzinoša. Deivisa veikums spilgti parāda to, ko valstij un pasaulei kopumā var nodarīt ignorance un populisma atbalstīšana. Par spīti vasaras tveicei, skatoties šo seriālu, man dažbrīd uzmetās zosāda, jo seriāls ne tikai biedēja, bet arī aizkustināja. Daudzi seriālu gardēži apgalvo, ka Years and Years noteikti patiks Black Mirror seriāla faniem, jo tematiski šie abi seriāli ir diezgan līdzīgi.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Stāstot par Maikla Lannena veidoto seriālu Looking (2014-2015), uzreiz gribu brīdināt visus homofobus: ŠIS SERIĀLS NAV DOMĀTS JUMS UN JUMS TAS NEPATIKS! Seriāla galvenie varoņi ir trīs Sanfrancisko dzīvojoši geji, kuri savā dzīvē kaut ko meklē, bet joprojām nav to atraduši. Lannena veikums ir ļoti atklāts, provokatīvs un seksuāli uzlādēts, bet Looking epicentrā galvenokārt ir tēmas, kuras aktuālas jebkuras seksuālās orientācijas cilvēkam, kurš sasniedzis nopietnu vecumu, bet dzīvē joprojām jūtas pazaudējies un īsti neprot veidot veiksmīgas attiecības. Jāatzīst, ka sākumā seriāls man šķita garlaicīgs, bet, kad devu tam otro iespēju, tas ar katru nākamo sēriju kļuva arvien aizraujošāks. Viena no galvenajām šī seriāla panākumu atslēgām noteikti ir aktieru starpā valdošā savstarpējā ķīmija, kas skatītājiem liek noticēt varoņu draudzībai un visam seriālā notiekošajam, kā arī noteikti jāpiemin lieliskais humora un nopietnības balanss. Kritiķi šim seriālam veltījuši galvenokārt pozitīvas atsauksmes un nodēvējuši to par “Sekss un lielpilsēta” geju versiju, bet diemžēl HBO televīzijas kanāls seriāla uzņemšanu pārtrauca uzreiz pēc tā otrās sezonas, pamatojot savu lēmumu ar zemajiem reitingiem. HBO lēmumam sekoja interneta petīcija, kurā Looking fani lūdza seriāla filmēšanu turpināt. Abas puses nonāca pie kompromisa un seriāla trešās sezonas vietā skatītāji 2016. gadā saņēma filmu, kurā tika pabeigti seriāla galveno varoņu stāsti. Lai arī filma šķita nedaudz sasteigta, jo pusotrā stundā tika izstāstīti veselas seriāla sezonas notikumi, tomēr esmu priecīgs, ka Looking varoņu stāsti nepalika karājamies gaisā pēc seriāla otrās sezonas. Filma vismaz radīja pabeigtības sajūtu.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Un kādus lieliskus seriālus jūs esat noskatījušies pēdējā gada laikā? Padalieties komentāros! 

Dažos teikumos par filmām #10

Man 2019. gads sācies ar aktīvu filmu skatīšanos, kas, visticamāk, tuvāko nedēļu laikā kļūs vēl aktīvāka, jo strauji tuvojas Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšana. Šoreiz īsumā pastāstīšu jums par 5 filmām, kurām, spriežot pēc svaigākajām prognozēm, izredzes uz “Oskara” balvām ir mazas, bet tas nemaina faktu, ka šīs filmas ir skatīšanās vērtas. 

Režisora Džoela Edžertona veidotajā biogrāfiskajā drāmā Boy Erased (2018) stāstīts par baptistu mācītāja dēlu Džaredu (Lūkass Hedžs), kurš pēc tam, kad atzīstas, ka ir homoseksuāls, tiek nosūtīts “ārstēties” uz konversijas terapijas nometni. Tas, kas man šajā filmā simpatizēja, bija fakts, ka filmā kristieši nav atainoti kā vienādi domājoša masa, bet tiek parādīti dažādi kristiešu tipi – Džareda māte Nensija (Nikola Kidmena), kura savu dēlu mīl, neskatoties ne uz ko; Džareda tēvs Māršals (Rasels Krovs), kurš nonācis savas reliģiskās pārliecības un dēla seksualitātes krustugunīs; un konversijas nometnes vadītājs Viktors (Džoels Edžertons), kuram kristietība asociējas tikai ar sodīšanu. Aktieru sniegums filmā ir patiešām lielisks – īpaši gribu izcelt Hedžu, kura atveidotais varonis ir ļoti īsts un pilnasinīgs, kā arī Edžertonu, kura varonis manī raisīja pavisam reālu naidu un riebumu. Filma ir kvalitatīvi veidota, daudzslāņaina un pievērš uzmanību tematiem, kas ir aktuāli arī ārpus kristīgās pasaules. Pieļauju, ka Troja Sivāna izpildītā filmas tituldziesma Revelation varētu tikt pie “Oskara” nominācijas. (Tomēr zeltīto statueti gan tā nesaņems, jo, šķiet, ka tā jau rezervētā Lady Gaga dziesmai Shallow.) VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Sūzanas Bīras režisētā šausmu filma Bird Box (2018) ir viena no pagājušā gada beigu un šī gada sākuma populārākajām filmām, par kuru runāts daudz un dikti, turklāt šī filma pat aizsākusi dažādus cilvēku drošībai un dzīvībai bīstamus stulbingus. Filmā stāstīts par pasauli, kurā pēkšņi uzrodas paranormāla parādība, kuru ieraugot, cilvēks izjūt nepārvaramu tieksmi izdarīt pašnāvību. Ja vien cilvēks nav garīgi nepieskaitāms, tad šī paranormālā spēka ieraudzīšana nozīmē nāves spriedumu. Lai arī aktieru sastāvs filmā ir lielisks (Sandra Buloka, Trevante Rodss, Džons Malkovičs un Sāra Polsone) un notikumi ir nervus kutinoši, tajā netrūkst arī sižeta caurumu un klišeju. Jā, šī ir laba un izklaidējoša filma kino vakariem, bet nekas vairāk. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Jāatzīst, ka Džona Hilla debiju režijā gaidīju ar nepacietību, tāpēc man prieks, ka viņa veikums Mid90s (2018) nelika vilties. Šī filma ir ne tikai nostalģisks atskats uz deviņdesmitajiem gadiem, kas daudziem mileniāļiem ir sirdij tik ļoti tuvi, bet tā ir arī stāsts par pieaugšanu, iederēšanos stilīgo bērnu pulciņā un ģimenes locekļu savstarpējām attiecībām. Mid90s ir skaista mīlestības vēstule deviņdesmitajiem gadiem un patiesai draudzībai. VĒRTĒJUMS: 8/10 

Feliksa van Groningena režisētā drāma Beautiful Boy (2018) ir patiess stāsts par narkomāna Nika (Timotijs Šalamē) un viņa tēva Deivida (Stīvs Karels) savstarpējām attiecībām, kuras brīžiem atgādina cīņu ar vējdzirnavām. Šajā filmā ļoti smalkā manierē tiek runāts ne tikai par beznosacījumu mīlestību, kas valda starp vecākiem un viņu bērniem, bet arī par līdzatkarību. Groningena veikums noteikti nav skatāms ar popkorna turzu rokās, jo filma nav viegla izklaide, turklāt cilvēkiem, kas kādreiz cīnījušies ar atkarībām vai bijuši līdzatkarīgi, šī varētu būt īpaši smaga, bet vērtīga skatāmviela. Tā uzdod jautājumus: “Vai iespējams otru izglābt no atkarības valgiem?”; “Vai es spēšu sev piedot, ja padošos un atmetīšu glābšanas mēģinājumiem ar roku?” VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Rubena Fleišera režisētā Marvel komiksu filma Venom (2018), kurā stāstīts par citzemju būtnes pārņemtu žurnālistu Ediju Broku (Toms Hārdijs), slavinošas atsauksmes diemžēl neizpelnījās, tomēr arī par draņķīgu filmu to pavisam noteikti nevar saukt. Filmas par komiksu anti-varoņiem uz kinoteātru ekrāniem nonāk reti, tāpēc saprotams ir tas, ka daudzi skatītāji bija mazliet vīlušies, jo Venom nešķita pārāk svaiga – Fleišers neizmantoja pilnu filmas potenciālu, turklāt scenārijs, maigi izsakoties, nav veiksmīgs. Par ienākumiem filma gan nevar sūdzēties, jo tie pārsnieguši 855 000 000$ atzīmi. Lielākais filmas pluss noteikti ir galvenās lomas atveidotājs Hārdijs, kurš, manuprāt, Venoma lomā ir izcils un patīkami komisks, turklāt pieļauju, ka filmas veidotāji būs mācījušies no savām kļūdām un otrā filma par Venomu piedāvās ne tikai slavējamu Hārdija sniegumu, bet arī veiksmīgāku un svaigāku scenāriju. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Un kādas filmas tu esi noskatījies šī gada pirmajā mēnesī? Padalies komentāros!

Dažos teikumos par filmām #9

Augustā noskatījos desmit filmas, no kurām dažas bija viduvējas, dažas lieliskas, bet, par laimi, neviena nebija tik draņķīga, lai nožēlotu tai veltīto laiku. Šoreiz pastāstīšu par piecām filmām, kuras manā atmiņā iespiedušās visspilgtāk.

Režisora Ari Astera pirmā pilnmetrāžas filma Hereditary (2018), kas Latvijas kinoteātros tika izrādīta ar nosaukumu “Reinkarnācija”, bija viena no manām šī gada gaidītākajām filmām, jo esmu liels šausmu žanra fans, kā arī Tonija Kolete, kas šajā filmā atveido galveno lomu, man vienmēr šķitusi ārkārtīgi talantīga aktrise. (Noteikti jāpiemin arī aktieris Alekss Volfs, kura sniegums filmā bija izcils.) Lai arī pēc filmas treilera noskatīšanās man šķita, ka zinu, ko gaidīt, filma mani pamatīgi pārsteidza un jau pēc pirmās pusstundas es vairs nezināju, kādu filmas atrisinājumu saņemšu. Par šo filmu ir grūti pastāstīt tikai dažos teikumos, jo tai piemīt tikpat baiss un smalki veidots šarms kā Koletes atveidotās varones radītajām mākslas miniatūrām, kurās iestrādāts viņas sāpju, šausmu un haosa pilnais dzīvesstāsts. Katrai Hereditary detaļai ir nozīme un brīžiem svarīgākais notiek nevis ekrāna centrā, bet gan ekrāna stūrī. Šis viennozīmīgi ir šausmu kino mākslas darbs, par kuru vēl ilgi nebeigšu sajūsmināties. VĒRTĒJUMS: 10/10

Sūzenas Džonsones režisētā romantiskā jauniešu komēdija To All the Boys I’ve Loved Before (2018), kuras pamatā ir rakstnieces Dženijas Hānas tāda paša nosaukuma grāmata, pēdējā mēneša laikā tikusi ļoti aktīvi apspriesta, tāpēc to nolēmu noskatīties arī es. Nekad neesmu slēpis, ka man ļoti patīk filmas par pusaudžu un jauniešu problēmām, bet tās bieži vien liek vilties, jo neko jaunu nepiedāvā. Arī To All the Boys I’ve Loved Before nav nekāds izņēmums, jo tās centrā ir tik ļoti novazātais stāsts par jauku, naivu meiteni, kura iemīlas skolas krutākajā čalī, kurš, protams, jau ir attiecībās ar skolas riebīgāko meiteni. Daudzie loģikas caurumi šo filmu nepadarīja labāku un vienīgā šīs filmas svaiguma dvesma ir tāda, ka galvenās lomas atveidotāja ir aziāte (Lana Condor), kas, manuprāt, ir apsveicami. VĒRTĒJUMS: 5/10 

Deivida Līča režisēto supervaroņu komēdiju Deadpool 2 (2018) šogad nepacietīgi gaidīja daudzi un gaidīšana totāli atmaksājās, jo “Dedpūla” turpinājums ne tikai nelika vilties, bet arī sagādāja dažādus pārsteigumus, kurus filmas veidotāji bija turējuši dziļā slepenībā. Dedpūls, kuru filmā atveido Raiens Reinoldss, joprojām ir supervaronis, kurš neizglābs pasauli, bet tas nemaina faktu, ka viņa piedzīvojumus un izdarības ir sasodīti izklaidējoši vērot. Man Dedpūla sērijas otrā filma patika vienlīdz labi kā pirmā, bet netrūkst kino kritiķu un filmas fanu, kas pārliecinoši apgalvo, ka otrā daļa esot pat labāka par pirmo. Jāatzīst, ka visvairāk man acīs “dzēla” CGI efekti, kas daudzām filmas ainām lika izskatīties pēc datorspēles, bet tos lieliski kompensēja humors un daudzie pārsteigumi, kurus filmas veidotāji bija sarūpējuši skatītājiem. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Režisora Žana-Stefana Sovēra veidotā filma A Prayer Before Dawn (2017) ir patiess stāsts par britu bokseri Billiju Mūru, kuram, nonākot bīstamā Taizemes cietumā, jācīnās ne tikai par savu drošību un izdzīvošanu, bet arī ar saviem dēmoniem un narkotiku atkarību. Mūru filmā atveido angļu aktieris Džo Kols (sākotnēji Mūra lomai bija paredzēts Čārlijs Hanems) un, manuprāt, viņš savu darbu paveicis lieliski, jo loma ir prasījusi no aktiera ne tikai emocionāli, bet arī fiziski smagu sagatavošanos: filma kā nekā ir par bokseri, kurš gatavs izcīnīt savu brīvību arī ar dūru spēku. Šī ir ļoti atklāta un neizskaistināta filma, kas ir arī tās lielākais pluss, jo tās īstums skatītājā ieurbjas ļoti dziļi un brīžiem atstāj viņu pārdomu klusumā. VĒRTĒJUMS: 8/10

Elija Bainama režisētā krimināldrāma Hot Summer Nights (2017), kura latviešu kino cienītājiem zināma ar nosaukumu “Karstās vasaras naktis”, skatītāju uzmanību izpelnījās galvenokārt tāpēc, ka galvenā varoņa Daniela lomu filmā atveido kino kritiķu un skatītāju mīlulis Timotejs Šalamē, kurš pagājušā gadā uzmirdzēja divās “Oskaram” nominētās filmās – Ladybird un Call Me By Your Name. Filmā stāstīts par klusu un diezgan pareizu jaunieti, vārdā Daniels, kurš pēc tēva nāves dodas uz vasaru padzīvot pie savas tantes. Tur viņš satiek vietējo slikto puisi Hanteru, kurš tirgo narkotikas, un drīz arī Daniels tiek iesaistīts šajā biznesā, turklāt briestošajam problēmu burbulim tiek pievienots fakts, ka Daniels iemīlas Hantera māsā, ar kuru narkotiku dīleris stingri piekodinājis nepīties. Filmā jūtamas nostalģiskas astoņdesmito un deviņdesmito gadu noskaņas, kā arī aktieru sastāvs nav slikts, bet nevaru noliegt to, ka filma ir garlaicīga un brīžiem tā šķiet par garu. Ja filmā nebūtu redzams Šalamē, tad par Hot Summer Nights skatītāji būtu aizmirsuši jau pirms filmas nonākšanas uz ekrāniem. VĒRTĒJUMS: 6/10

Kādas filmas Tu noskatījies šīs vasaras izskaņā? Un kādas filmas ir Tavā rudens skatāmo filmu sarakstā? Padalies komentāros!

Dažos teikumos par filmām #8

Pateicoties tam, ka lielākā daļa manu iecienīto seriālu līdz pat rudenim devušies pelnītā atpūtā, mans brīvais laiks vairāk tiek veltīts filmām, tāpēc divu mēnešu laikā esmu paspējis noskatīties jau aptuveni divus dučus filmu, no kurām lielākā daļa manā skatāmo filmu sarakstā atradās pat vairākus gadus. Šoreiz ļoti kodolīgi pastāstīšu par piecām jaunām un nosacīti jaunām filmām. 

Nezinu, kā biju palaidis garām Maika Flanigana režisēto šausmu trilleri Hush (2016), bet man prieks, ka, pateicoties Looper YouTube kanālam, uzzināju par tā eksistenci un biju pietiekami ieintriģēts, lai to noskatītos. Filmā stāstīts par kurlu rakstnieci Mediju (Keita Sīgela), kas apmetusies uz dzīvi klusā meža namiņā, kur kādu vakaru viņu apciemo maskā tērpies svešinieks, kurš plāno jauno sievieti nogalināt. Hush režisors un galvenās lomas atveidotāja ir arī filmas scenārija autori, par ko varu viņus tikai un vienīgi slavēt, jo galvenajai varonei piešķirta ne tikai asa reakcija, bet arī spēja izvērtēt rīcības sekas, tādējādi ļaujot šai filmai izvairīties no daudzām trilleriem un šausmu filmām raksturīgajām klišejām. Saturiski svaiga un nervus kutinoša filma. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Džona Krasinska režisēto zinātniskās fantastikas šausmu filmu A Quiet Place (2018) noteikti dzirdējuši gandrīz visi kino gardēži, jo šī filma izpelnījusies ne tikai skatītāju mīlestību un kino kritiķu atzinību, bet arī Saturday Night Live šova parodiju veidotāju uzmanību. Pēc A Quiet Place noskatīšanās varu tikai pievienoties filmas sajūsmināto fanu pūlim, jo Krasinskis kopā ar savu komandu, kurā ietilpst arī viņa sieva Emīlija Blanta, radījis filmu, kura viennozīmīgi kļūs par zinātniskās fantastikas klasiku, jo tajā jūtamas svaigas dvesmas, tā ir pārdomāti veidota un filmas sieviešu lomas uzrakstītas ārkārtīgi spēcīgas, turklāt filmas noslēgums man šķita spridzinošs. Cilvēki, kas šo filmu skatījušies mājās, ne kinoteātrī, ir lieli ieguvēji, jo tās izbaudīšanai ir nepieciešams pilnīgs klusums – pat popkorna kraukšķināšana tās skatīšanās pieredzi var izbojāt. Šī filma ir pierādījums tam, cik daudz skatītājiem var pastāstīt talantīgi aktieri, izmantojot tikai savu ķermeņa valodu un sejas grimases. VĒRTĒJUMS: 9/10

Grega Berlanti režisētā romantiskā pusaudžu komēdija Love, Simon (2018), kuras pamatā ir Bekijas Albērtalli grāmata Simon vs. Homo Sapiens Agenda, ārzemēs tika plaši izreklamēta vēl ilgi pirms tā nonāca uz kinoteātru ekrāniem, tāpēc īsti nezināju, ko gaidīt – iespējams, plaši izreklamētu vilšanos. Jāatzīst, ka pārāk lielas cerības neloloju, jo grāmata manī sajūsmu neradīja: tās ideja šķita laba, bet tās realizācija vāja. Kad filma beidzot nonāca uz kinoteātru ekrāniem, pār to gāzās sajūsmas lavīna, jo ekranizācija pārspēja grāmatu, turklāt ļoti nozīmīgs ir fakts, ka Love, Simon ir pirmā romantiskā pusaudžu LGBT filma, kuru veidojusi viena no “Lielā sešinieka” (Big Six) Holivudas filmu studijām. Niks Robinsons, kurš filmā atveido galveno lomu, ir aktieris, kura vārdu vērts iegaumēt, jo Saimona lomu viņš iznesa izcili, turklāt viņš arvien biežāk parādās galvenajās lomās lielos Holivudas projektos, kas liek domāt, ka aktierim slavas virsotne vēl tikai priekšā. Love, Simon ir viens no retajiem gadījumiem, kad filma ir vismaz uz pusi labāka par grāmatu, kura ir tās pamatā. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Benija un Džoša Safdiju režisētā krimināldrāma Good Time (2017), kurā galvenās lomas atveido Roberts Patinsons un pats Benijs Safdijs, bieži tiek nosaukta kā viena no 2017. gada labākajām filmām, kura palikusi nepelnīti nenovērtēta. Filmas darbība norisinās lielākoties vienas diennakts laika nogrieznī, kurā Patinsona atveidotais varonis kopā ar savu garīgi atpalikušo brāli (Benijs Safdijs) veic laupīšanu, pēc kuras Safdija varonis tiek apcietināts, tāpēc viņa brālis, kurš palicis uz brīvām kājām, dara visu iespējamo, lai savu līdzzinātāju izpestītu no cietuma. Ir patiesa bauda šo filmu skatīties, jo tās notikumi ir spraigi un tās vizuālajiem risinājumiem piemīt ļoti izteikts klasiskā kino šarms. Par spīti tam, ka Good Time nebija nekāds kases grāvējs, ar savu lomu filmā Patinsons ir pierādījis to, ka kādreiz varētu pretendēt arī uz “Oskara” nomināciju, kā arī nelielie filmas ienākumi nemaina faktu, ka filma ir augstas kvalitātes darbs. VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Lai nebūtu tā, ka viss ir tikai skaisti un rožaini, sarakstā iekļāvu arī vienu filmu, par kuru man pat vienu uzslavu ir grūti atrast. Džefa Vadlova režisētā šausmu filma Truth or Dare (2018) man sākotnēji šķita diezgan interesants projekts, jo filma rotaļājās ar ideju par nolādētu “patiesība vai risks” spēles variantu, kurā dalībniekam jāmirst, ja viņš nesaka patiesību vai neizpilda izaicinājumu. Diemžēl Vadlova veikums neattaisnoja pat pašu pieticīgāko skatītāju cerības, jo tajā vājš ir ne tikai režisora un scenārija autora darbs, bet arī aktieru sniegums, kas skatītājiem liek izjust gandrīz pilnīgu vienaldzību par to, kurš no filmas varoņiem mirs nākamais. Skatoties Truth or Dare, brīžiem pieķēru sevi smejamies un tas nebija tāpēc, ka filmā iekļautie joki būtu smieklīgi, bet gan tāpēc, ka filmas sižets brīžiem ir līdz absurdumam smieklīgs. Skumjākais ir tas, ka filma pat nav izklaidējoša. VĒRTĒJUMS: 3/10

Vai esi kādu no šīm filmām noskatījies? Varbūt vari ieteikt, kuras filmas man noskatīties un iekļaut nākamajā “Dažos teikumos par filmām” rakstā? Atsauksmes un ierosinājumus raksti komentāros! 

13 iemesli, kāpēc man nepatika/patika “13 Reasons Why” otrā sezona

Pagājušā gadā blogā jau rakstīju par Braiena Jorkija veidoto seriālu 13 Reasons Why, kurš ātri kļuva par straumēšanas servisa Netflix vienu no visvairāk skatītajiem seriāliem. Par spīti augstajiem reitingiem, skatītāju un kritiķu domas par seriāla pirmo sezonu bija atšķirīgas, bet, kad šī gada 18. maijā pie skatītājiem nonāca seriāla otrā sezona, skatītāju un kritiķu viedokļi kļuva vienbalsīgāki, jo pat pielaidīgākie skatītāji vairs nespēja ignorēt daudzos seriāla trūkumus. Šajā bloga rakstā padalīšos ar 13 lietām, kas man 13 Reasons Why seriāla otrajā sezonā patika un nepatika. 

Uzmanību! Raksts satur maitekļus jeb spoilerus!

NEPATIKA: Kad cilvēks ir miris, viņa vairs nav un viņš nespēj sniegt atbildes uz jautājumiem, kuri palika neatbildēti viņa dzīves laikā, tāpēc šķita muļķīgi iekļaut seriālā Hannas spoku, kuru redz tikai Klejs. Ja tas tomēr nebija spoks, bet gan Kleja halucinācijas, tad tas taču nozīmē, ka Klejs ir nedaudz sajucis prātā, vai ne?! Manuprāt, Hannas spoks bija ļoti neveiksmīgs veids, kā iekļaut Hannu arī otrajā seriāla sezonā, jo tas radīja vairāk jautājumu nekā atbilžu. Būtu pieticis ar atmiņu ainām no laikiem, kad Hanna bija dzīva.

NEPATIKA: Seriālā bija iekļautas tik daudz tēmas, ka tās visas izveidoja vienu lielu ķīseli un neviena no tām netika pienācīgi apskatīta. Seriāls būtu ieguvis, ja katrā sezonā tiktu apskatīta viena aktuāla tēma, ne desmit dažādas, no kurām katra apskatīta virspusēji.

PATIKA: Par spīti tam, ka arī šī tēma tika apskatīta samērā virspusēji, man patika, ka seriālā tiek runāts arī par seksuālo vardarbību pret vīriešiem, jo šī problēma sabiedrībā ļoti bieži tiek ignorēta vai tiek uztverta kā uzjautrinoša un komiska.

PATIKA: Zinu, ka daudzi par šo nebūs ar mani vienisprātis, bet man patika tas, ka seriālā pašnāvība un seksuālā vardarbība tika atainota ļoti grafiski, jo, manuprāt, cilvēkiem ir svarīgi ieraudzīt, ka pašnāvība nav glīta vai romantiska (kā “Romeo un Džuljetā”), un seksuālā vardarbība (arī pret vīriešiem) nav attaisnojama vai viegli aizmirstama.

NEPATIKA: Otrajā sezonā bija tik daudz jaunu elementu, kas nelīmējās kopā ar pirmo sezonu, ka tos visus pat būtu grūti uzskaitīt.

PATIKA: Seriāla vēstījums ir par to, ka mums jābūt laipniem un iecietīgiem pret citiem, kā arī jāatceras tas, ka reizēm mēs neapzināti varam viens otram nodarīt pāri. Diemžēl šo vēstījumu brīžiem aizēno slikti veidotais scenārijs.

NEPATIKA: Lielākā daļa seriāla varoņu ir klišejiski un tiem trūkst dziļuma, turklāt, skatoties seriālu, mani nepameta sajūta, ka vairāki seriāla varoņi ir mākslīgi seriālā ielikti un nemaz tajā neiederas, jo nesniedz stāstam nekādu pievienoto vērtību.

NEPATIKA: Seriāla otrajai sezonai vajadzēja sniegt skatītājiem atbildes uz neatbildētajiem jautājumiem, bet tā vietā skatītāji ir saņēmuši jucekli un vēl vairāk neatbildētu jautājumu. Iespējams, tas arī bija seriāla veidotāju mērķis, lai radītu materiālu nākamajām seriāla sezonām. (Būtu gan ļoti labi, ja seriāla veidotāji pēc otrās sezonas liktu šim projektam treknu punktu, lai 13 Reasons Why nesāktu izskatīties pēc parodijas.)

PATIKA: Šajā seriālā nenoliedzami redzami daudzi ļoti talantīgi aktieri (Dilans Minnets, Ketrīna Lengforda, Ross Batlers, Keita Volša u. c.), kuru dēļ šī seriāla skatīšanās nav tik mokoša.

NEPATIKA: Lai noturētu skatītāju uzmanību, seriāla veidotāji pārāk paļāvušies uz šoka faktoru un pārspīlētu dramatiskumu, kas seriāla sižetam patiesībā nodara lielu kaitējumu, jo aiz šoka un drāmas pazūd iedziļināšanās nopietnos tematos. Turklāt, ņemot vērā, ka seriāla varoņi ir vidusskolēni un daudzi no viņiem nemaz nav pilngadīgi, vairākas situācijas šķita nereālistiskas.

PATIKA: Ja ignorē visus seriāla mīnusus, kuru ir daudz, seriāls tomēr ir palīdzējis sabiedrībā uzsākt diskusijas par daudziem nozīmīgiem tematiem. Vai šīs diskusijas varēja uzsākt daudz kvalitatīvākā veidā? Pilnīgi noteikti!

NEPATIKA: Man šķiet, ka Kleju kā galveno seriāla varoni daudzi skatītāji pacieš tikai tāpēc, ka Dilans Minnets ir patiešām lielisks aktieris. Kleja rīcība seriālā mēdz būt kaitinoša un viņa nozīmīgums Hannas dzīvē ir stipri pārspīlēts, turklāt tā ideja, ka Klejs būtu varējis izglābt Hannu no pašnāvības, ir vairāk kā tikai muļķīga, lai neteiktu vairāk.

NEPATIKA: Mani izbrīna, ka seriālam ar patiešām iespaidīgu budžetu, slavējamu aktieru sastāvu un milzīgu skatītāju auditoriju ir tik pavirši veidots scenārijs, kurš dažās sērijās ir zem katras kritikas. Sāpīgākais laikam ir tas, ka pēc pirmās sezonas bija tik daudz kritikas, no kuras mācīties, kā arī tik daudz laba materiāla, kuru attīstīt, lai radītu kaut ko patiešām lielisku, bet rezultātā skatītāji ir saņēmuši kaut ko ļoti paviršu un sliktāku par seriāla pirmo sezonu.

Ja arī tu esi noskatījies 13 Reasons Why otro sezonu, tad padalies ar savām domām komentāros zem šī raksta!

Dažos teikumos par filmām #7

Beidzies “Oskaru” trakums un arī vairums seriālu devušies pelnītā atpūtā līdz jaunas sezonas sākumam, tāpēc beidzot var uzelpot un neiespringt par balvām un jaunu sēriju parādīšanos. Pēc Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas noskatījos kādu duci filmu, par kuru kvalitāti īpaši nesatraucos, jo galvenokārt meklēju izklaidējošu skatāmvielu, bet reizēm sanāca uzdurties arī kam saturiski dziļam.

Režisora Kreiga Gilespija veidoto biogrāfisko sporta drāmu/komēdiju I, Tonya (2017) noskatījos tikai tāpēc, ka esmu liels Margo Robijas un Alisones Dženijas talanta cienītājs, bet pārāk lielas cerības uz šo filmu neliku. Un labi, ka tā! Daiļslidotājas Tonjas Hārdingas attiecības ar neiejūtīgo māti un vardarbīgo vīru filmā atainotas patiešām lieliski, kā arī tehniski slidošanas elementi tajā parādīti ļoti meistarīgi un skaisti, bet mani ārkārtīgi kaitināja stāsta pasniegšanas maniere, kas sabojāja visu skatīšanās procesu. Turklāt, skatoties filmu, nepameta arī sajūta, ka Hārdinga atainota daudz baltāka un pūkaināka, nekā viņa bijusi patiesībā – kad internetā sāku meklēt informāciju par filmā atainoto notikumu atbilstību realitātei, guvu savām aizdomām apstiprinājumu. VĒRTĒJUMS: 5/10

Maikla un Pītera Spīrigu režisētā šausmu filma Jigsaw (2017) manā skatāmo filmu sarakstā nonāca momentāni, jo savos vidusskolas gados ļoti fanoju par šausmu filmām un jaunās “Zāģa” sērijas filmas vienmēr tika gaidītas ar nepacietību. Jāatzīst, ka šo gadu laikā mana attieksme pret šausmu filmām, kurās spilgti atainota grafiskā vardarbība ar iekšu izlaišanu, sakropļošanu un slepkavošanu, ir krasi mainījusies, un zāģveidīgas filmas liek man nepatikā viebties. Astotā “Zāģa” sērijas filma ieturēta labākajās šī filmu cikla tradīcijās un jāatzīst, ka arī tās kvalitāte nebija tik vāja, kā biju gaidījis. Bet vai tā piedāvā ko jaunu un neredzētu? Absolūti nē! VĒRTĒJUMS: 5,5/10

Viens no patīkamākajiem šī gada pārsteigumiem šausmu žanrā viennozīmīgi ir Deivida Bruknera gotiski mitoloģiskais darbs The Ritual (2017), kuru iespējams noskatīties Netflix straumēšanas servisā. Filmā stāstīts par četriem draugiem, kas pēc traģiskas piektā drauga zaudēšanas dodas pārgājienā, lai atslēgtos no ikdienas un pieminētu nelaiķi. Diemžēl arī pārgājiens izvēršas traģiski, jo, dodoties mājup pa īsāko ceļu, kas ved cauri mežam, vīrieši sastopas ar kādu neizskaidrojamu spēku. Vizuāli man šī filma šķita absolūti perfekta un nedaudz atgādināja Roberta Egersa lielisko filmu The Witch: A New-England Folktale (2015), bet Bruknera pieeja jau vairākkārt apspēlētām tēmām šķita ļoti svaiga un pārdomāta. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Martijas Noksones radītā drāma To The Bone (2017) mani uzrunāja līdz pašam kaulam un lika izjust diskomfortu, kas šajā gadījumā, manuprāt, bija režisores mērķis, jo filmā stāstīts par anoreksijas slimnieci Elenu (Lilija Kolinsa), kura tiek ievietota speciālā ārstēšanas iestādē, kur viņa satiek sev līdzīgos. Noksones veikums ir ļoti godīgs un neizpušķots, kas ir ļoti svarīgi, kad tiek runāts par tik nopietnām tēmām kā anoreksija, jo šādu slimību romantizēšana vai glamurizēšana var maksāt dzīvības. Brīžiem filmu skatījos kā trilleri un domāju, ka nebūtu slikti, ja šo filmu pamatskolās rādītu jauniešiem kādā no audzināšanas stundām. VĒRTĒJUMS: 8/10 

Džeimsa Franko režisētā biogrāfiskā komēdija The Disaster Artist (2017), kurā pats Franko atveido galveno lomu – noslēpumiem apvīto kino pasaules dīvaini Tomiju Vizo –, bet viņa brālis Deivs Franko atveido Vizo labāko (un, iespējams, vienīgo) draugu Gregu, ir viens no 2017. gada filmu industrijas labākajiem notikumiem. Bēdīgi slaveno filmu The Room (2003) droši vien zina katrs, kurš seko līdzi kultūras pasaules veiksmēm un neveiksmēm, bet tikai retais zina šīs filmas aizkulises un to, kas tad īsti ir ekscentriskais Tomijs Vizo, kurš šo filmu veidojis. Radot The Disaster Artist, Franko paveicis izcilu darbu abpus kamerām, jo spējis ne tikai gaumīgi pasmieties par Vizo dīvainībām, bet arī parādījis viņa cilvēcisko pusi. VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

 

Komentāros pastāsti, kā tev šajās pavasarīgajās dienās veicas ar filmu skatīšanos? Padalies arī ar saviem filmu ieteikumiem! 

Īsumā par aktuālajiem seriāliem

Jau sen esmu atmetis sev doto solījumu par neķeršanos klāt jauniem seriāliem, jo zinu, ka nespēju atturēties no šādiem kārdinājumiem, turklāt vainas apziņu nedaudz mazina fakts, ka seriālu skatīšanos parasti apvienoju ar treniņiem. Šoreiz pastāstīšu par četriem jauniem seriāliem, kas nonākuši manā jau tā garajā skatāmo seriālu sarakstā. 

Pirms sāku skatīties Deivida Ī. Kellija veidoto seriālu Big Little Lies, biju par to dzirdējis ļoti daudz slavinošu atsauksmju, kā arī četras Golden Globes balvas tā kontā un lieliskais aktieru sastāvs ir vērā ņemami kvalitātes rādītāji, tomēr seriāla skatīšanos nemitīgi atliku un tikai pēc blogera Andra ieteikuma nolēmu tam beidzot ķerties klāt. Kad biju noskatījies pēdējo pirmās sezonas sēriju, nodomāju: “Lūk, šādus seriālus vēlas redzēt cilvēki, kad sabiedrība runā par to, ka sievietēm biežāk jādod vadošas lomas filmās un seriālos.” Turklāt šis nav tikai sievietēm domāts seriāls par sievietēm, jo stāsts izstrādāts filigrāni un pasniegts tik saistoši, ka tā mērķauditorija ir katrs, kurš spēj novērtēt augsta līmeņa saturu. Jāatzīst, ka Big Little Lies saskatīju līdzības ar Marka Čerija radīto kulta seriālu Desperate Housewives, bet līdzības nav milzīgas, turklāt kvalitātes latiņu Kellijs uzstādījis daudz augstāk nekā Čerijs. Seriāla pamatā ir Laienas Moriartijas romāns “Lielie mazie meli”, kuru latviešu valodā izdevis “Apgāds Kontinents”. VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Kad sāku skatīties seriālu 9-1-1, kurā stāstīts par policistu, ugunsdzēsēju, paramediķu un glābšanas dienestu dispečeru ikdienu, nezināju, kas ir tā veidotāji, bet absolūti nebiju pārsteigts, kad uzzināju, ka tie ir Raiens Mērfijs un Breds Falčuks, kuri kopā strādājuši arī pie Glee, American Horror Story un Nip/Tuck veidošanas. 9-1-1 veidotāji palikuši uzticīgi ne tikai saviem iecienītajiem aktieriem (Konijai Britonai un Andželai Basetai), bet arī klišejām un banalitātēm, kuras bagātīgi iemūžinātas arī viņu iepriekš veidotajos seriālos. Lai arī seriāla ideja mani ārkārtīgi sajūsmināja un pat aizkustināja, izpildījums nav tas labākais – īpaši banāli šķiet izveidotie varoņi un viņu rīcība. Tas gan nenozīmē, ka 9-1-1 neturpināšu skatīties, jo tam ir arī labs potenciāls un daudz plusu. Piemēram, tajā atainotas pikantas, traģikomiskas, ironiskas, baisas un grūti izskaidrojamas situācijas, par kurām senākā un nesenākā pagātnē esam lasījuši medijos. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Un sarakstā vēl viens Raiena Mērfija radīts seriāls. Ja American Crime Story pirmajā sezonā Mērfijs skatītājiem izstāstīja stāstu par O. Dž. Simpsona tiesas prāvu, kas ir viena no Amerikas vēsturē visvairāk apspriestajām tiesas prāvām, tad seriāla otrajai sezonai Mērfijs izvēlējies kādu mazāk zināmu notikumu – modes dizainera Džanni Versačes slepkavību. American Crime Story: The Assassination of Gianni Versace viennozīmīgi ir viens no 2018. gada karstākajiem seriāliem, kuru noteikti nav noskatījusies vismaz viena persona: Džanni māsa Donatella Versače, kuru sāpina fakts, ka viņas brālis tiek atainots neatbilstoši tam, kāds viņš bija patiesībā. Par atainoto notikumu un personu atbilstību realitātei neesmu tiesīgs spriest, bet stāsts par sērijveida slepkavu Endrū Kunananu, kuru seriālā vienkārši fenomenāli atveido Glee zvaigzne Darens Kriss, ir patiešām aizraujošs un personīgi man līdz šim tas bija arī nezināms. Saprotu, kāpēc Donatella par šo visu nav sajūsmā, jo neviens nekad nepazīs viņas brāli tā, kā pazina viņa, bet jāatzīst, ka Mērfijs slavenā modes dizainera atainošanai seriālā veltījis patiešām cieņpilnu pieeju. Vismaz man, pateicoties Mērfija veikumam, radās iespaids, ka Džanni bijis patiešām sirsnīgs ģimenes cilvēks ar stingriem principiem. VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

Pagājušā gada nogalē filmu un seriālu straumēšanas vietne Netflix pārrakstīja kompānijas vēsturi, piedāvājot saviem skatītājiem pirmo oriģinālseriālu vācu valodā – Dark. Skatītāji tā īsti vēl nebija iepazinuši seriālu, kad tas jau tika salīdzināts ar populāro fantastikas seriālu Stranger Things un citiem sižetiski kaut nedaudz līdzīgiem seriāliem. Saprotu, kāpēc šie salīdzinājumi, jo neko absolūti nebijušu Dark nepiedāvā – tajā ir neizskaidrojama cilvēku pazušana, ceļošana laikā, ģimenes un savstarpējo attiecību drāmas, kā arī daudz kas cits vairāk vai mazāk jau redzēts. Lai arī biju noskaņojies šo seriālu iemīlēt, to izdarīt man ārkārtīgi traucēja samudžinātie varoņu raduraksti un attiecību līkloči, kas, protams, piešķir stāstam intrigu, bet vienlaicīgi arī pārmērīgi sarežģī skatīšanās procesu un neļauj skatītājam atslābt. Lielākie seriāla plusi noteikti ir aktieri, Eiropas kino tipiskais šarms un īstums, kā arī tumši valdzinošā noskaņa un dabasskati. VĒRTĒJUMS: 7/10

Un kuri ir tavi šī gada favorīt-seriāli? Varbūt arī tu skaties kādu no rakstā minētajiem seriāliem? 

Sauc mani savā vārdā

Viena no 2017. gadā visvairāk apspriestajām filmām pavisam noteikti bija Lukas Gvadanjīno režisētā “Sauc mani savā vārdā” (Call Me by Your Name), kuras pamatā ir rakstnieka Andrē Asimana tāda paša nosaukuma romāns. 

Atceros, ka dienā, kad uzzināju, ka tiks ekranizēta A. Asimana grāmata Call Me by Your Name, nodomāju, ka tā ir liela uzdrīkstēšanās no režisora puses, un pie vainas nebija grāmatā iekļautie temati, kas 21. gadsimta literatūrā un kino jau sen vairs neskaitās skandalozi, bet gan tas, ka grāmata vairāk ir par sajūtām, ne par notikumiem, tāpēc kustīgajās bildēs grūti pārvēršama. 2007. gadā, kad grāmata tika izdota, tā nokļuva New York Times, San Francisco Chronicle, Washington Post, Chicago Tribune un Seattle Times gada labāko grāmatu sarakstos, bet es līdz tās lasīšanai nonācu tikai 2015. gadā un jāatzīst, ka nebiju par to sajūsmā. Jā, grāmata ir ļoti meistarīgi sarakstīta un tās varoņi ir ļoti dzīvi, bet dažbrīd rakstītais mani garlaikoja, tāpēc arī uz filmu neliku pārāk lielas cerības. Tā tas bija līdz brīdim, kad sākās komplimentu lavīna, kura vēlās “Sauc mani savā vārdā” ekranizācijas virzienā un šī lavīna turpinās joprojām, solot aizstumt filmu līdz pat “Oskariem”

Filmas darbība norisinās 1983. gada Ziemeļitālijā, kur kādā skaistā lauku villā satiekas septiņpadsmit gadus vecais Elio (Timotejs Šalamets) un par viņu krietni vecākais Olivers (Ārmijs Hamers), kurš ieradies Itālijā, lai strādātu pie akadēmiska pētījuma un pildītu Elio tēva asistenta pienākumus. (Grāmatā minēts, ka Olivers ir 24 gadus vecs, bet filmā Hamera atveidotais varonis atstāj trīsdesmitgadnieka iespaidu.) Filmas sākumā abu galveno varoņu starpā valda spriedze un šķiet, ka viņiem ir diezgan labs topošo ienaidnieku potenciāls, bet, turpinot pamazām atšķetināt sižetu, atklājas, ka aiz spriedzes slēpjas savstarpējas simpātijas, kuras abi centušies slēpt. Elio, apzinoties savu seksualitāti, izjūt gan bailes, gan dažbrīd riebumu pret sevi, bet Olivers, baidoties no sabiedrības attieksmes un tā, ka varētu jauniņo Elio samaitāt, nesekmīgi cenšas pretoties pievilkšanās spēkam, kas saista viņu un Elio. Skatoties filmu, noteikti jāņem vērā, ka runa ir par astoņdesmitajiem gadiem, ne par divdesmit pirmo gadsimtu.

Foto: Kadrs no filmas.

Gvadanjīno režija šajā filmā ir tik brīnišķīga, ka pēc “Sauc mani savā vārdā” noskatīšanās rodas vēlme noskatīties katru viņa režisēto filmu. Ekranizēt grūti ekranizējamu grāmatu, turklāt panākt, ka filma ir daudz labāka par grāmatu – tas, manuprāt, ir izcilības rādītājs. Runājot par aktieriem, jāsaka, ka biju ļoti patīkami pārsteigts. Hameru esmu redzējis nelielā lomā M. Čerija seriālā “Bīstamās mājsaimnieces” un Toma Forda 2016. gada filmā “Nakts dzīvnieki”, bet Šalamets man bija jaunatklājums, jo par viņu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Mazpazīstamu aktieru izvēle nākusi filmai par labu, jo skatītāji visu uzmanību var veltīt smeldzīgajam stāstam un lieliskajam filmas veidotāju darbam. Nav tāda aktiera, kura veikums šajā filmā būtu vērtējams kā vājš vai pat viduvējs, bet īpaši gribu izcelt 22 gadus veco Šalametu, kuram par savu sniegumu pelnīti tiek prognozēta pat “Oskara” nominācija. Neatkarīgi no tā, vai Amerikas Kinoakadēmija Šalametu pagodinās ar nomināciju vai nē, viens ir skaidrs – par viņu tuvāko gadu laikā mēs dzirdēsim daudz un bieži. Pieminēšanas vēta noteikti ir arī aina ar Elio tēva (Maikls Stūlbergs) monologu, kura izpelnījusies daudzu kinokritiķu slavas dziesmas.

Foto: Kadrs no filmas.

“Sauc mani savā vārdā” ir lēna filma, kas dažus skatītājus varētu garlaikot, bet šis nesasteigtais stāstījums rada sajūtu, ka tu esi šo filmu nevis noskatījies, bet piedzīvojis. Gvadanjīno nav izmantojis tradicionālo filmu uzbūves shēmu, kurā ir labie un ļaunie varoņi, viss ir saplānots līdz pēdējai sekundei un stāsta varoņiem jāatrisina milzīga problēma, cīnoties pret kādu konkrētu ļaunumu, un tieši tas padara šo filmu tik īpašu. Filmas režisors izvairījies arī no atklātu seksa ainu (konkrēti starp Elio un Oliveru) iekļaušanas filmā, kas, manuprāt, ir ļoti pareizs solis, jo tādējādi tiek paspilgtināta filmas varoņu starpā valdošo jūtu tīrība, kā arī skatītājiem “Sauc mani savā vārdā” ir vieglāk uztvert kā filmu, kuras robežas sniedzas daudz tālāk par LGBT tēmām. Šī filma ir par pirmās mīlestības radītajām sāpēm, pieaugšanu, laimes upurēšanu sabiedrībā noteikto normu vārdā, vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām, kā arī par savas seksualitātes apzināšanos, iepazīšanu un pieņemšanu.

Starp filmu un grāmatu ir daudz atšķirību, bet stāsta kodols no grāmatas ir veiksmīgi pārnests uz lielajiem ekrāniem. Viskrasāk atšķiras filmas un grāmatas beigas, jo grāmatas noslēgums aizsniedzas līdz pat divdesmit pirmā gadsimta sākumam, kamēr filmas noslēgums norisinās neilgi pēc 1983. gada vasaras. Par spīti tam, ka grāmatas noslēgums ir gana saldsērīgs, filmas beigu versija to pārspēj un, pateicoties Šalameta sniegumam un Sufjana Stīvensa skaistajai mūzikai, to vēl ilgi nav iespējams izmest no galvas.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

Dažos teikumos par filmām #6

Tuvojoties Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai, esmu noskatījies daudz filmu un šķiet, ka vismaz dažas no tām varētu tikt pagodinātas ar “Oskara” nominācijām. Šoreiz īsumā par piecām filmām, kuras visspilgtāk iespiedušās atmiņā. 

Endija Mušeti veidotā filma It (2017), kas ir Stīvena Kinga romāna “Tas” ekranizācija, ir viens no tiem ļoti retajiem gadījumiem, kad filma pārspēj grāmatu. Kad uzzināju par atkārtotu pieminētā romāna ekranizāciju, neko daudz no tās negaidīju, jo Kinga romānu ekranizācijas ļoti bieži ir draņķīgas un sacerēties uz ko izcilu būtu patiešām muļķīgi, bet tad tika publiskoti pirmie traileri un vēlāk uz kinoteātru ekrāniem parādījās filma, par kuru pat mani skeptiskākie draugi bija sajūsmā. Bija lietas, kas filmā man nepatika (īpaši absurdā aina ar akmeņu kauju), bet jauno aktieru un Bila Skarsgārda sniegums bija apbrīnas vērts, turklāt filmā nebija ne miņas no liekvārdības, kas grāmatā tik ļoti mani garlaikoja. VĒRTĒJUMS:8,5/10

Deivida Gordona Grīna režisētā biogrāfiskā drāma Stronger (2017), kurā stāstīts par Džefu Baumanu (Džeiks Džilenhols), kurš 2013. gada Bostonas maratona teroraktā zaudēja abas kājas, bija viena no manām pagājušā gada gaidītākajām filmām. Un tā man nelika vilties, jo Džilenhols jau atkal pierādīja, ka ir patiešām izcils un, manuprāt, pietiekami nenovērtēts aktieris, kurš kādreiz būtu pelnījis ne tikai “Oskara” nomināciju, bet arī pašu zeltīto statueti. Viņa emocionālais un līdz sīkumiem izjustais sniegums šajā filmā ir patiešām aizkustinošs un brīžiem pat liek uzmesties zosādai. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Grētas Gērvigas režisēto filmu Lady Bird (2017) īpaši aktīvi runā tieši kinokritiķi un citi filmu industrijas pazinēji un darboņi, tāpēc pieļauju, ka Gērvigas veikumam neizpaliks arī Amerikas Kinoakadēmijas uzmanība. Jāsaka godīgi, ka pēc visas tās sajūsmas lavīnas no filmas biju gaidījis ko vairāk, bet pēc Lady Bird noskatīšanās nepameta sajūta, ka šī varētu būt viena no 2017. gada pārvērtētākajām filmām. Nenoliedzams ir fakts, ka meitas (Šērša Ronana) un mātes (Lorija Metkalfa) attiecības filmā atainotas ārkārtīgi meistarīgi, bet joprojām vaicāju sev: “Vai šī patiešām ir kas vairāk par augstas kvalitātes drāmu, kurā stāstīts par pieaugšanu?!” VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Arī Kristofera Nolana režisētā kara drāma Dunkirk (2017) ir viena no tām filmām, par kuru aizgājušā gadā tika runāts ārkārtīgi daudz un uzslavu tai netrūka ne no kinokritiķu puses, ne no kinoteātru apmeklētāju puses. Vēsturi pārāk smalki nepārzinu, tāpēc pirms filmas skatīšanās nedaudz palasīju, kas tad Otrā pasaules kara laikā notika Dankērkā, bet beigās izrādījās, ka būtu spējis filmu saprast arī bez priekšzināšanām, jo uzsvars tajā likts ne uz vēsturiskiem datumiem, bet gan uz kara radītajām šausmām un cilvēcisko vērtību saglabāšanu kara laikā. Nolana darbs ir tik filigrāns, ka to nav iespējams pienācīgi aprakstīt dažos teikumos, bet noteikti jāpiemin filmas beigu daļā redzamā aina ar Tomu Hārdiju, kas ir patiesi iespaidīga. Patīkams pārsteigums bija arī dziedātājs Harijs Stailzs, no kura noteikti nebiju gaidījis tik labu sniegumu. VĒRTĒJUMS: 9/10 

Mārtina Makdonaha režisētā melnā komēdija/drāma Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (2017) pavisam noteikti ir viens no lielākajiem pagājušā gada pārsteigumiem kino pasaulē, jo neko daudz par filmu nebiju dzirdējis, bet, kad to noskatījos, vēl ilgi nespēju to aizmirst. Filmā stāstīts par māti (Frānsisa Makdormanda), kuras meita tikusi izvarota un nogalināta. Nespējot rast mieru par to, ka meitas slepkavas joprojām nav atrasti, sieviete uzstāda trīs plakātus ceļa malā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību policijas bezdarbībai. Īsti nesimpatizēja pāris pārmērīgi stereotipizētie tēli, bet priecēja melnais humors, ar kuru tika atšķaidīts ļoti nopietnais filmas temats, kā arī Makdormandas fenomenālais sniegums. Filmā veiksmīgi atainots atriebes, dusmu un naida postošais spēks, kurš neko neatrisina, bet tikai rada jaunas dusmas un naidu, sagraužot cilvēku no iekšienes. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kura no filmām, kuru līdz šim esi redzējis, Tavuprāt, būtu pelnījusi Amerikas Kinoakadēmijas uzmanību un “Oskara” nominācijas? Pastāsti komentāros!